Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Elle Nr. 13, [PZP][R] Fantasy |
28.09.2021 21:48
Raksts
#1
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Ikkatrs, kuram bija tā laime vai nelaime šķirties no savām Zemes dzīves gaitām, attapās stāvam šajā vietā - uz stāvas kraujas malas. Tālāk, cik vien varēja saskatīt, stiepās pelēkas miglas jūra, kas lēnām viļņojās, taču nekad nepārkāpa pāri kraujas malai. Aiz muguras arī nekā nebija, tikai bezgalīgs līdzenums, bez nevienas citas dvēseles, koka, klintsbluķa vai kā cita, pie kā piesiet skatienu.
Ikkatru pie kraujas malas sagaidīja vienkāršs baļķu plosts, bez masta, buras, stūres un airiem. Tas negrima bezgalīgajā miglā, bet arī nešūpojās līdz ar tās viļņiem. Ja persona sadomāja doties pa līdzenumu uz priekšu, tad agrāk vai vēlāk tāpat attapās pie tās pašas kraujas un plosta. It kā būtu vadātājs piesities. Ja persona sadūšojās uzkāpt uz plosta, tas atrāvās no krasta un lēnām pats no sevis sāka slīdēt uz priekšu, kamēr varēja sākt dzirdēt tādu kā attālu troksni. Plostojot tuvāk, varēja samanīt otru krastu un troksnis pārtapa cilvēku čalošanā. Apkārt piepeši parādījās arī citi tādi paši plosti, kas lēnām slīdēja tajā pašā virzienā un uz kuriem bija saskatāmi vientuļi cilvēciski stāvi. Pēc ilgāka vai īsāka ceļojuma (cik nu garš tas kuram likās), plosts līgani piestāja otrā krastā un atkal sastinga. Pēc nokāpšanas, tas nogrima miglas jūrā. Priekšā varēja redzēt Labots: OOC: Te sākas jūsu jaunā tēlu dzīve. Pagaidām esat vienkāršas dvēseles statusā un savā cilvēka izskatā, ar to apgērbu, kas bija mugurā pēdējā dzīves stundiņā. Varat aprakstīt savas sajūtas nonākot pie kraujas, braucot ar plostu, kā arī izkāpjot otrā krastā, kur varat sākt socializēties ar citiem, ja vēlaties. Īsākais ceļš uz spēles ATD pavedienu. |
|
|
29.09.2021 15:44
Raksts
#2
|
|
Skatās acīs baziliskam Grupa: Daiļdarbu vadītāja Pievienojās: 22.12.04 Kur: uz dārgumu kaudzes Tīstokļu pūķis |
Miglas šajā krastā vairs nebija un apkārt esošie ļaudis bija skaidri saskatāmi. Tiesa, tie paši bari arī traucēja saskatīt kaut ko, kas notika tālāk priekšā.
Blakus Selmai atskanēja krekšķi un pūšana. Tā bija pagalam veca paskata kundze, melnā kleitā un kurpēs. Sirmie mati sasprausti copē, kas tagad bija mazliet paspūrusi. Labajā rokā viņai bija koka spieķis, kura galva bija izgrebta ērgļa galvas formā un kreisajā maza, melna rokassomiņa. Par spīti vecumam, sieviete no sava plosta norausās veikli, tad atbalstīdamās uz spieķa pagāja garām Selmai, pat nepievērsusi viņai uzmanību, labi, ka vēl ar spieķi pa ceļam netrāpīja. Pie sevis vecā dāma purpināja: "Un kas šitais ir par bazāru, es prasu? Viņi man Paradīzi solīja, bet kas šitais ir, e? Kur enģēļu koris? Mūžīgā izklaide? Šitajā miglā jau var galu ņemt, ja tas nebūtu pienācis. Pag, kad es atbildīgo atradīšu!" Tā pati sieviete, daudz neskatīdamās kādu gabaliņu tālāk gandrīz vai uztriecās arī Aleksim. Nikni pablenza uz puisi un uzbļāva: "Un ko tu te apstājies un blenz kā auns uz mietu! Visu ceļu nosprostojis! Mūsdienu jaunatne, nekādas audzināšanas! Ceru, ka šitādus Svētais Pēteris pa taisno uz leju nometīs..." Un viņa aizsoļoja tālāk, pa ceļam ar spieķi padzīdama prom visus, kas viņasprāt traucēja... |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 22.05.2024 16:31 |