'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[echo3]

Es domāju, ka teksti cepumos ir kaut kas, kas katram pašam būs vajadzīgs, lai paveiktu uzdevumu. Nav teikts, ka rakstītais jāsaprot ļoti burtiski, lai gan vismaz mans teksts ir arī tieši izpildāms. Un varbūt... kad būs izdevība, palasi lapiņas tekstu caur Krēslu. - Sibilla atbildēja entuziasma pārņemtajam Kristoferam. Viņa gan pati nebija mēģinājusi izlasīt zīmīti caur Krēslu, doma par to bija prātā iešāvusies tikai šajā brīdī. Pirmajā izdevīgajā vietā viņa to izdarīs.

[Romija]

Izlasīt tekstu caur Krēslu Kristoferam nebija ienācis prātā. Viņš izķeksēja lapiņu no kabatas un izmēģināja to tagad, kad par iešanas virzienu un drošību rūpējās Sibilla.

[Mattiass]

— Apsveicu, Kris, — Daniela lūpās iegūlās viegls smaids, un viņš pamāja arī Vilam. Laikam atbraucējs. Gaišo rokas spiešanas paradumi vai to trūkums viņu šobrīd nesatrauca, un par to, vai Kristofers pēc kāda laiciņa nebūs Citādo lietās gauži vīlies, īsti arī ne. Tie ir Gaišie un tās ir viņu īpatnības.

Par cepumu lietām gan viņš saausījās, un, ilgi nedomādams, savā zīmītē ieskatījās vēlreiz, nu jau cauri mijkrēslim. Tieši aiz muguras neviena nebija, un īpaši arī nesatrauca, ja nu kāds viņam domāto tekstu izlasītu. Pēc tam zīmīte tika noglabāta atpakaļ.

[Rouzijs]

Un re, cik laicīgi, arī Denijs visus iepazīstināja ar Greisu. Sieviete apstiprinoši pamāja ar galvu, ka viņa ir viņa un neviens cits. Greisa sekoja visiem, ejot nopakaļ un cītīgi rokoties pa savu somu, līdz telefons iegūla viņas rokās. Uzmetusi aši tam skatienu baltmate mēģināja palūkoties vai arī metro nav kādas problēmas. Gandrīz vienmēr, kad bija jauks un saulains laiks, kāds pašnāvnieks bija izlēmis nosprostot visus ceļus, un mīcīties vienā vagonā ar sasvīdušajiem svešiniekiem viņa nudien nevēlējās.

Sieviete klusībā pie sevis kaut ko murmināja par to, ka Gaišajiem vajadzētu piebremzēt, savādāk viņa jutās tā it kā kāds no tiem vēlētos komandēt Dienas saredzes Citādo. Nē, nē... tā tās lietas nenotiks.

[Roviela]

Nu tu re! Janam palūkoties uz savu noburto papīra lapiņu arī nebija ienācis prātā. Ka noburta, tas bija redzams, pat auras taču bija.
Tiesa, viņš tieši pašlaik vairāk nodarbojās ar to, lai tiktu līdz metro stacijai kopā ar pārējiem, un tāpēc pētīja apkārtni, tajā skaitā caur Krēslu. Gan paspēs izlasīt tekstu vēlāk.
- Mans cepumteksts parastā variantā lika koncentrēties uz ilgtermiņa plāniem. Vai tas attiecas uz mani pašu, vai uz to, ka mantas paņēmējam ir ilgtermiņa plāni, es nezinu. Varbūt abi, - viņš pastāstīja. Galu, galā, tas nekādi nebija noslēpums, un teksts nekāds intīmais vai apkaunojošs.
Puisis pie sevis sajutās uzjautrināts. Kādi varētu būt viņa paša ilgtermiņa plāni? Dzīvot ilgi un laimīgi? Visādā ziņā - neslikts ilgtermiņa plāns! Viņš tā arī darīs.

[Sindra]

Kaut arī lapiņas nevienam nebija ienācis prātā pirms tam skatīt caur krēslu, īpaši liels zaudējums tas nebija un nenācās neko nožēlot, ka piemēram inkvizitoram nebūtu uzdots vēl kāds jautājums. Pat skatītas caur krēslu, lapiņas stūrgalvīgi rādīja to pašu tekstu. Nekā jauna.
Apmierinājuši savu zinātkāri, citādie varēja doties tālāk, stacijas virzienā.

Tā kā Daniels un Sibilla bija parūpējušies, lai cilvēki pārāk tuvu viņiem negrūstos virsū, tad nekādu dižo burzmu nejuta. Bet dienas vidū Londonas centrs bija visai cilvēku pārpildīts.
Bet nebija tik traki. Maģija palīdzēja, un kā izrādījās, tad arī melno līniju nemaz tik daudziem cilvēkiem šobrīd nevajadzēja. Metro pienāca pustukšs. Pagaidām nekas neliecināja, ka vilciens kavēsies, ka varētu būt kādas problēmas. Kristofers varēja atviegloti uzelpot.
Tie kuri vēlējās varēja apsēsties, jo jābrauc bija tāds gabaliņš un vilcienā nāksies pavadīt vismaz minūtes piecpadsmit.

Metro bija laimīgi aizkļuvis līdz Haigeitas stacijai.
Vilcienā citādie nebija manījuši neko savādu. Nekas šeit neliecināja par naktī notikušo sceptera zādzību. Tad nu atlika doties līdz kapiem un palūkoties, kas notiek tur.

Nebija gluži tā, ka kapi atradās teju vai pie metro stacijas. Tāds gabals, savas piecpadsmit minūtes bija jāiet ar kājām. Protams, citādie, ja laicīgi ielūkojās kartē un pamanījuši attālumu, varēja apturēt kādu vai vairākus izpalīdzīgus šoferus un palūgt viņus aizvizināt.
Tad pat nenāktos savām kājām kāpt augšup pa stāvo kalnu, kura virsotnē atradās kapsēta.

Bet, nu jā. Ar mašīnu piebraukt varēju līdz pat pašiem vārtiem. Vai arī pieiet ar kājām.
Rietumu kapsētas daļas vārti gan bija rūpīgi aizslēgti un kā jau iepriekš Kristofers bija informējis citus biedrus, tad kapsētas rietumu daļā ieiet varēja tikai gida pavadībā un noteiktos laikos. Šobrīd, acīmredzot, nebija paredzēts tūres laiks. Tādēļ arī vārti bija ciet.
Taču pie vārtiem atradās māja, kurā, protams, uzturējās sargs. Tā bija pusmūža sieviete. Un lai arī viņa pamanīja citādos, kas mīņājās pie vārtiem, viņa speciāli no savas būdiņas ārā nenāca jautāt, ko cilvēki vēlas.

Kapsētas austrumu daļa atradās ceļam, kas bija normāls braucamais ceļš, otrā pusē, un arī šeit bija vārti. Taču tie nebija tik pamatīgi kā tie, kas sargāju ieeju rietumu daļā. Patiesībā, austrumu daļa bija norobežota ar barjeru. Un šeit ieiet varēja jebkurš, kurš iegādājās ieejas biļeti par aptuveni pieciem paundiem. Blakus barjerai bija sarga būdiņa, kurā sēdēja apsargs - vīrietis. Arī viņš sēdēja savā būdā un neizskatījās īpaši ieinteresēts cilvēkos, kas tikko bija atkļuvuši līdz kapsētai.

Vismaz pagaidām citādie nemanīja neko īpašu. Ja palūkojās pa ceļu tālāk uz priekšu, tad tur bija parks. Protams, parks bija norobežots no kapiem un nebija gluži tā, ka kapos bija pavisam viegli ielīst no parka. Protams, nakts tumsā visādi varēja būt. Jo nebija jau tā, ka te kā muzejos būtu nolikta kamera uz katra stūra. Bet viens bija skaidrs uzreiz. Rietumu daļa tika apsargāta daudz centīgāk.

[Roviela]

Sebastjanam nebija iebildumu ne ar kājām aiziet līdz metro, ne vagonā pastāvēt kājās, ne arī parikšot stundas ceturksni, lai nonāktu kalna galā, jūtoties gluži mundrs. Galu galā formas uzturēšanai nevar paļauties vienīgi uz to, kas esi citādais, kam ar veselību nav problēmu. Reizēm ir derīgi parikšot.
Turklāt šādi viņi, iespējams, sadalīsies, un nenonāks pie ieejas, vai divām visi reizē. Tāds bars tieši slēgtajā daļā reizē ieiet kārojošo noteikti radītu aizdomas cilvēkos, un tādam baram noslēpties arī ir grūti.
Jans apstājās pie Rietumu daļas vārtiem, nopētīja, ka tie tiešām ir ciet, palūrēja pa šķirbu, kas tur redzams, izskatoties kā cilvēks, kas ir bijis pārliecināts, ka vārtiņiem ir jābūt vaļā.

Gaišais apņēmīgā gaitā pietuvojās sardzes namiņam, pa ceļam izlasot, kad paredzēta nākošā ekskursija, un, uzsmaidījis sievietei, parādot visus savus nevainojamos zobus, un reizē viņu pārliecinot, ka pulkstenis rāda mazliet nepareizi, un ka viņš ir gids, un ir kārtējais ekskursijas laiks, ierunājās:
- Labdien! Kārtēja grupiņa ir klāt. Daži man zvanīja, teica, ka aizkavēšoties, tos arī, lūdzu, ielaidiet, ja piesakās pēc brīža, bet mēs sāksim bez viņiem,- un gaidīja, kad sardze atslēgs vārtus.

[echo3]

Brauciens ar metro un pēc tam gājiens līdz kapsētai Sibillai nemaz nelikās ne grūts, ne tāls. Viņa joprojām uzturēja maģiju, kas apkārtējiem parastajiem ļaudīm neuzkrītoši lika ieturēt distanci un neinteresēties par Citādo bariņu. Diez vai kāds no metro pasažieriem vispār atcerēsies, ka braukuši ar Sibillu kopā vienā vagonā. Burve neaizmirsa arī reizi pa reizei pavērot Krēslas pirmajā līmenī notiekošo, bet pagaidām nekas neliecināja par kaut ko īpašu. Arī Fortūnas cepuma zīmītes teksts nemainījās.

Sibilla nemeklēja apkārtceļus, un tādējādi stāvēja blakus Janam, kad tas apvārdoja sievieti pie Haigeitas Rietumu ieejas. Tikmēr burve atkal ielūkojās Krēslā. Te jau varēja sākt meklēt sceptera pēdas.

[Rouzijs]

Greisa sekoja saviem kolēģiem uz staciju, nopīkstinājusi savu oyster karti, sieviete veiksmīgi tika caur vārtiņiem, lai tālāk varētu aizšļūkt līdz metro. Sagaidot transportu, viņa nekavējās ieņemt vienu no sēdvietām, viņa nekautrējās no apkārtējiem un nelika viņiem sevi aizmirst. Sievietei patika, ka uz viņu lūkojas, ka apbrīno viņas daiļumu. Arī pasmaidīt pretī kādam jauneklim Greisa nekavējās, tikai pirms kāpt ārā no metro viņa piemiedza tam ar aci, vērojot kā puiša sejā atspoguļojas neliela vilšanās par viņas izkāpšanu.

Arī baltmatei nebija grūti aiziet līdz kapsētai, patiesībā viņa zināja ceļu un pārējie to noteikti varēja ievērot, Greisa šo ceļu bija mērojusi iepriekš vairākas reizes. Bet kāpēc? Tas bija noslēpums, ja nu vienīgi kāds nesaņemsies pajautāt to skaļi...

Ar runāšanu sieviete ļāva tikt galā labajiem, pati paliekot stāvot nedaudz nostāk no vārtiem, lūkojoties uz otru kapsētas daļu.

[Romija]

Braucot metro, Kriss vēroja apkārtējos. No sākuma tāpat, bet pēc tam sāka apskatīt viņu auras. Pēc Foksa teiktā vajadzēja meklēt tumši zilu, tomēr neizskatījās, ka tā būtu īpaši populāra pasažieru vidū. Paspējis vēl apskatīt sociālos tīklus un izlasīt kāda kursabiedra sūtīto ziņu, ka nākamajā nedēļā fizikā gaidāms starppārbaudījums, Kriss nobumbulēja atlikušo laiku līdz izkāpšanai.

Tālāko ceļu Kriss noteikti nebūtu atcerējies pats, kaut arī vienreiz te jau bija nācis. Tādiem nolūkiem parasti kalpoja GPS un kartes viedtālrunī, lai nebūtu jāpiebāž jau tā visai noslogotais pauris ar ģeogrāfiskajām koordinātēm. Tomēr šoreiz viņiem bija nu jau cits ledlauzis-tvaikonis. Jana uzņemtais temps lika Kristoferam reāli iesvīst. Lai arī nekāds tiz.lenis viņš nebija, tomēr ar sportu pēdējā laikā nesanāca tik daudz nodarboties, jo lielāko daļu laika aizņēma tādas un savādākas lekcijas vai miegs. Brīžam pat apsvēris domu pieķert atlikušos metrus caur Krēslu, viņš tomēr nolēma to izmantot gadījumā, ja fiksie rikšotāji aizjozīs ārpus redzamības zonas. Kādam jau bija jāpaliek arī kopā ar meitenēm.

Nonākot pie kapsētu ieejām un ieraugot slēgtos vārtus, atmiņā atausa tā reize pirms vairāk kā gada. Protams, tad viņš nezināja, ka ir citādais, ka viņiem ir personīgais gids Jana formā un ka vārti nav šķērslis. Kamēr kolēģis laipni aprunājās ar sardzes sievieti, Kriss pakāpa pāris soļus nost no ieejas vārtu ēkas, un caur Krēslu nopētīja tās jumtu. Pat ja Fokss bija teicis, ka šī nav īstā kapella, tā tomēr bija un palika kapella. Pie reizes viņš arī uzmeta skatu abu sargu aurām, izlikdamies kā gluži parastas tūristu-interesentu grupas biedrs, kas apskata apkārtni pirmo reizi.

Šo rakstu rediģēja Romija: 20.04.2015 21:17

[Urdrunir]

Vilis nebija papūlējies uzzināt, kā cilvēki Londonā maksā par metro. Viņam arī īsti nebija nepieciešamības to darīt. Uz īsu brīdi viņš sataustīja savu ēnu un pacēla to no grīdas ar tādu vieglumu, ka varēja droši manīt, ka šī nav pirmā reize, kad mags ieslīgst krēslā. Tikai metro vagonā vīrs atkal izlīda Sibillas nodrošinātajā zonā. Visi, kam gadījās tajā brīdī pētīt fortūnas cepumu zīmītes, manīja redzamas pārmaiņas Viļa izskatā, kuras nebija pārlieku tipiskas tik seklam krēslas slānim. Kunga seju ieskāva garu matu pinkas pāri pleciem un kupla bārda līdz krūtīm. Viņš nedaudz atgādināja krustojumu starp indiešu guru un Kārli Marksu. Cilvēku ierastajā pasaulē Vilis bija gludi skūts. Pacietīgi ārzemnieks gaidīja, kad citi mudinās kāpt no metro ārā.

Uz ielas gaišais turpināja sekot Janam un Sibillai. Mūsu ir par daudz, lai mēs visi salīstu iekšā vienā mašīnā, vai ne? Garām brauca Londonas taksometrs un Vilis bez domāšanas atkal ielēca krēslā un iebāza savu noaugušo galvu pa auto logu, lai novērtētu tā izmērus. Tik pat ātri viņš izspraucās ārā un atkal uz viņa vaigiem spīdēja saule. Nebēdnīga dzirksts iespīdējās maga acīs. He! Es jau biju sācis piemirst, cik daudz privilēģijas patiesībā saistās ar dienestu sardzē. Viņš izmeta reizē visiem un nevienam, kas lika domāt, ka tur, no kurienes Vilis nāk, viņš kādreiz ir bijis aktīvs Nakts sardzes darbinieks.

Pie ieejas kapsētā kungs apstājās un pagaidīja, kamēr Jans tiks galā ar runāšanos. Tikai viņa acis meklēja sūnu, to sūnu, kas pārtika no emocijām, kuras sev apkārt izšļakstīja cilvēki un citādie, un kura auga daudzās vietās, ja uz to paskatījās ar krēslas acīm.

[Mattiass]

Pārējiem līdzi Daniels devās uz metro. Tā kā zīmīte jau bija izlasīta, Vila izrāde tika palaista garām. Vagonā dziednieks mierīgi varēja arī pastāvēt, tiesa, to ceturtdaļstundu garo gabalu viņš citkārt tādā situācijā labprāt paātrinātu. Tā kā šoreiz viņi nāca barā un nonākt galā pirms pārējiem, visticamāk, nebūtu lielas jēgas, tad, sportisks būdams, Denijs šo gabalu tempā nogāja kājām.

Greisas pārliecināto gaitu Daniels ievērot ievēroja, tikai neko nejautāja. Pirmkārt, viņam nebija paradums kolēģus iztaujāt, lienot viņu dzīvē, un to pašu viņš sagaidīja arī no viņiem. Otrkārt, tas varēja būt saistīts ar kādu viņai pagātnē uzdoto uzdevumu, kas pats par sevi bija iemesls šo tēmu nekustināt. Viņš tikai prātā atzīmēja, ka būs vēl kāds, kurš tai vietā orientējas. Parasti jau Citādie no kapiem un vietām, kur uzturējās veci ļaudis, izvairījās.

Runāt Daniels ļāva Gaišajiem. Līdz zināmam laikam varēja ļaut citiem parūpēties par lietas virzību, turklāt pozitīvs PR parasti Gaišajiem labāk arī gāja no rokas.

[Sindra]

Kapsētas dežurante iznāca no ēkas un pienāca tuvāk vārtiem. Skatiens nedaudz domīgi nopētīja Sebastjanu, taču jau tūlīt viņa atplauka smaidā un slēdza vaļā vārtus. - Jā, jā. Tu esi tas jaunais gids. Man Smita kungs teica. Nāc vien... - viņa atslēdza vārtus un ielaida citādo bariņu kapsētā. Redzi, tieši tik vienkārši tas bija. Iekļūt visur kur vēlas. Tikai neliela iejaukšanās cilvēka prātā un visi vārti atvērti. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Vārti bija atvērti un citādie bija tikuši kapsētā. Raugoties uz vārtu kapelu caur krēslu, tā īsti nebija manāms nekas interesants. Taču kapsēta vispār atspoguļojās dažādās auru nokrāsās un bija visai izteiksmīga vieta, kur varētu vest jaunos citādos, lai viņiem izklāstītu par to kā emocionālas vietas izskatījās krēslā.
Vilim gan nebija jāviļas. Zilās sūnas te auga biezā slānī un kā izskatījās, tad neviens citādais nebija parūpējies par to iznīcināšanu. Zilā sūna gluži kā tāds mīksts lauks viļņojās pie viņu kājām.
Abu kapsētas sargu auras bija pavisam parastas. Sievietei tā bija gaiši sarkana. Viņa bija emocionāla būtne. Mēdza būt nedaudz valdonīga un pavisam noteikti nepiekāpīga jautājumos kas attiecās uz viņas darba pienākumiem. Kad vārtus uzpasēja Agneta, neviens kapsētā netika iekšā bez caurlaides. Vai ja vien nebiji citādais, kuram visi vārti atvērti.
Otra sarga aura bija pavisam parasta. Teju vai pelēka. Vīrietis bija jauns un pat vēl nebija izdomājis līdz galam, ko vēlas savā dzīvē darīt. Tā nu viņš strādāja kapsētā par sargu. Ak jā, Džons neticēja pārdabiskām lietām. Spoki, vampīri un tamlīdzīgie, viņam šķita pēdējās muļķības. Iespējams, ka tādēļ arī viņa skatiens tik sparīgi aizkavējās pie citādajiem un viņš visai sparīgi nopētīja, kā Agneta ielaiž šos cilvēkus kapsētā. Vīrieša skatiens pāris reizes palūkojās sāņus, tad atkal atgriezās pie vārtiem. Tomēr, pat ja viņā bija radušās aizdomas par kaut ko nepareizu, Džons nepameta savu posteni. Palika sēžam pie kapsētas austrumu vārtiem.

Nonākot aiz vārtiem, sākumā bija vienkārši. Te, no vārtiem prom veda tikai viens ceļš. Un citādie dodoties pa to, nonāca tādu gabalu nostāk no vārtiem un viņus tā īsti neviens vairs no ceļa neredzēja. Nu varēja justies brīvāk, taču priekšā bija cita problēma. Haigeitas kapi nudien bija lieli un ieraugot visus celiņus, pat citādajiem īsti nebija nojausmas, kur un kā doties būtu prātīgāk. Varbūt bija laiks pievērst skatienus biedriem, kas uz šejieni nāca pārliecinošākā solī, vai arī ceļā malā esošajai ceļa zīmei, kas vientuļi vēstīja: uzmanieties no atvērtām un applūdušām kapu bedrēm.

Paraugoties pa kreisi varēja redzēt, ka tur bija vairāk saskatāmas tādas kā mājiņu rindas. Kapličas vai slavenie dzimtu kapi. Kapenes. Uz labo pusi aizvijās celiņš, kas gāja augstāk kalnā un kas atradās tā ceļa galā... kas to lai zin.
Pa vidu bija ceļš no kura atzarojās vēl divi ceļi, kas laipoja starp kapu kopām un krustiem. Pussabrukuši kapi pieminekļi, sašķiebušies krusti... to te netrūka.
Caur krēslu bija grūti kapus vērot. Likās, ka šeit krēsla izsūca spēkus daudz ātrāk nekā citur. Citādajiem pat teju vai nebija jāieiet krēslā, kad viņi jau juta, kā tā atņem spēkus. Tā īsti arī nekādus īpašus pavedienus te nemanīja. Tik vien kā ziemeļu virzienā bija samanāms tumšs pleķis. Tam bija ļoti tumša un nelāga aura. Īpaši nepatīkami gaišajiem.

[Roviela]

Sebastjans piekrītoši pamāja un sekoja sievietei, pa ceļam prātodams, kas nez' ir Smita kungs, bet tad vārti tika atvērti, Jans pagriezās pret sievieti, uzsmaidīja, un lika aizmirst savu izskatu. Gaišais pagriezīsies, un vārtu sardze vairs nespēs viņu atcerēties. Otrs sargs gan arī viņus nopētīja, bet Jans šaubījās, vai pa tādu gabaliņu viņa seja būs bijusi labi redzama.

Kapsēta bija kā jau kapsēta. Samērā liela. Pie sevis nosūrojies, ka viņš nebūt nezina, kur atrodas meklējamā kapella, Jans, gidu tēlodams, braši soļoja pa celiņu uz priekšu, līdz viņi vairs nebija redzami no ieejas.
- Vai jūs kāds zināt, kur mums jāiet? - viņš painteresējās. Kaut kā inkvizitors nebija precīzi norādījis atrašanās vietu, vai arī Jans to neatcerējās.

Puisis caur Krēslu vēlreiz nopētīja, kas te ir un uz kuru pusi. Viņš nodrebinājās, jo bija skaidri jūtams, ka te uzturēties, nudien, nav patīkami.
- Tur, uz ziemeļu pusi, ir kaut kas nelāgs. Ejam?
Noticis? Atgadījies? Joprojām notiek? Pagaidām viņš to nezināja, bet, vispār jau, bija pārliecināts, ka visi pārējie arī to redz un sajūt.

[Romija]

Kriss šo vārtu atvēršanās brīdi bija gaidījis jau pirms gada, tāpēc jutās patīkami satraukts, kad beidzot tas bija izdevies. Ieejot iegšā, gan viņam nācās vilties, jo prieku ātri vien nomainīja tāds kā nogurums. Tik daudz Kriss saprata, ka to droši vien jūt tikai citādie. Būtu ticis pirms gada, viņš pie sevis nodomāja, ka tad droši vien šo ekskursiju izbaudītu vairāk, tomēr iekšā bija tikts, varēja vismaz mēģināt apskatīt apkārtni.

Kad Jans piedāvāja iet uz tumšā pleķa pusi, Kriss juta sevī mostamies pretrunas. "Tur ir tā kapella?" viņš vaicāja un mēģināja to saprast tāpat, bez iešanas tuvāk. Kapi šķita piemērota vieta, lai te varētu būt noticis arī kas cits, kas ar scepteri varbūt pat nav saistīts, tomēr, lai kā arī negribētos, Krisam nācās atzīt, ka droši vien tāpat nāksies iet apskatīt arī šejienes melnākās vietas. Ja gudrākie un pieredzējušākie uzskatīja, ka ir jāiet uz visnelāgāko vietu, Krisam īsti nebija iemesla nepiekrist. Sajūsma par Haigeitu bija noplakusi aptuveni līdz sūnu līmenim. Lai mazliet atjaunotu enerģiju un pozitīvismu, Kriss iemeta mutē dažus parastus riekstus. Ne jau viss viņa kabatās bija apburts.

[echo3]

Nebija jau tā, ka Sibilla nekad iepriekš nebūtu staigājusi pa Haigeitas kapsētu. Bet viņa nekad nebija īpaši interesējusies par kapellām, un Citādajiem kapsētas nebija patīkamas, ko varēja sajust pat pavisam vārgs Citādais, tāpēc meklējamās ēkas atrašanās vietu burve nezināja. Tagad, nopētījusi virzienus, Sibilla izdalīja divus īpašus - ziemeļu pusi, no kurienes atplūda nelāgi melna aura, un pakalnu, kādi parasti tiek izvēlēti tempļiem, baznīcām un, tātad, arī kapellām. Nebija nekāda iemesla secināt, ka ziemeļu virzienā atrodas vieta, no kurienes aiznests scepteris. Tiesa, tā varētu būt vieta, uz kurieni tas aiznests, un tajā pašā laikā caur Krēslu sajūtamais melnums var nebūt saistīts ar scepteri vispār. Bet! Tas melnums var nozīmēt, ka kāds pārkāpj Līgumu.

Kristofer, paskaties, lūdzu, vai Haigeitas plānā nav norādīta vēl kāda kapella, izņemot ieejas ēku. Un ejam uz ziemeļiem. - Sibilla uzsāka soļot melnā auras pleķa virzienā. Viņa nekomandēja Dienas Sardzes pārstāvjus, tie var nākt, var nenākt. Lai izlemj paši. Bet uz Nakts Sardzi tas melnums attiecas noteikti.

[Romija]

Kristoferu nesajūsmināja doma doties uz melno pleķi, bet Sibillas dotais uzdevums lika viņam justies noderīgam. Izķeksējis no kabatas telefonu, Kriss atvēra interneta pārlūku, kur joprojām bija atvērta iepriekš apskatītā lapa. Ātri pārskatījis informāciju un atradis norādi uz "parocīgu karti", Kriss tomēr vīlās, jo tajā bija attēlota tikai kapsētas apkārtne, bet pati meklējamā vieta bija vienkāršs rozīgs pleķis.

"Te kā kapella tiek minēta tikai pa kreisi no galvenās ieejas esošā ēka, kas ir kā apmeklētāju centrs," pameklējis vēl mazliet, Kriss atbildēja. Viņš centās pa vidu informācijas lasīšanai nezaudēt arī saikni ar apkārtni, jo tomēr interese, kā te izskatās, zudusi nebija. "Vēl ir katakombas un mauzolejs," viņš paritināja lappusi zemāk. "Hmm."

Arī karšu atvēršana nesniedza gaidītos rezultātus, jo kapsētā auga tik daudz koku, ka tie ar savu lapotni bija noseguši visu pārējo. Un satelītam, kas uzņēma attēlus, protams, vajadzēja lidot tieši vasarā!

"Nope!" Izmēģinājis vēl pāris variantus, Kriss padevās. "Karti var atrast, bet tur nav iezīmēta neviena cita kapella," viņš paskaidroja. "Vai nu nav pietiekami svarīga vai ir slepena. Varbūt redzama tikai citādajiem?" viņš prātoja. "Bet uz ziemeļiem ir visa jautrība. Tur ir katakombas, kaut kāds Lebanon aplis, ēģiptiešu vārti. Visi svarīgie objekti. Pa ceļam vēl kaut kāds ceļš ar lieliem kapakmeņiem. Un pļava. Tas būtu tas kalniņš?" Kriss skaļi prātoja, iepazīstinot arī citus ar iespējamiem apskates objektiem. Šobrīd viņš jutās kā gids. Visai dumjš iesācējs, kas pats savā kabatā varētu apmaldīties bez kartes.

[echo3]

Katakombas? - Kāds tagad masveidā nodarbotos ar zombiju ražošanu? Un tāpēc tas melnums? Lai gan, ko tur prātot. Ja tur darbojas kāds pārkāpējs, notikt var viss kas. Jo par pastāvīgu melno "pleķi" būtu zināms visiem. Un vēl kas, - Ja Bens mums par melnumu neko neteica, tad tāda te vēl nebija ne naktī, ne agri no rīta. - Sibilla savus prātojumus izteica skaļi. Ja jāstrādā visiem kopā, tad tā ir vienkāršāk.

[Rouzijs]

Greisa sekoja pārējiem iekšā kapsētā, sieviete palūkojās uz zilās sūnas lauku caur krēslu un nopūtās. Viņai riebās parazīti, ļoti, ļoti riebās parazīti, tāpat kā ņuņņas un čīkstuļi, kas neko nespēj izdarīt. Viņa šeit nejutās tik slikti kā gaišie, bet tomēr arī kapsētas apmeklējums nelika dejot stepu uz kāda pussagruvuša kapa. Arī zīme, par atvērtām un applūdušām kapu bedrēm nepalika nepamanīta. Par to gan baltmate pasmaidīja. - Vai tu re kā, mēs varam paciemoties pie mironīšiem. - Protams, šie bija seni kapi un viss, ko viņi varētu te atrast bija kauli. - Ja nu vienīgi kādam nav ļoti bail... - Īsti pat neizskatījās, ka burvei traucētu takas nelīdzenais un dubļainais pamats. Viņas gaita nebija mainījusies, tā joprojām bija eleganta un Greisa neaizķērās ne aiz vienas koka saknes, kuras veidoja lamatas parastiem gājējiem. Ja nu vienīgi viņai varbūt nedaudz bija žēl savas dārgās kurpes, bet tad atkal... gaišmate varēja atļauties nopirkt jaunas.

- Es domāju, ka kapella varētu būt tā ceļa galā. - Greisa parādīja virzienu, kur taka veda kalnā. - Ja es būtu gaišais, cik labi, ka neesmu... - Palūkojusies uz Danielu un pasmaidījusi, viņa turpināja. - ... tad es liktu scepteri, kaut kur, kur tas atrastos augstāk par citiem. No vietas, kur labāk var pārraudzīt apkārtni. - Vismaz tādas bija baltmatainās burves domas.
- Bet runājot par to tumšo pleķi, to vajag pārbaudīt, bet tur iespējams, ir kāds masu kaps, kur visi brutāli samesti iekšā, un tas mums var nepalīdzēt. - Bet par vienu viņa piekrita, līdz tam vajadzēja aiziet.

[Mattiass]

Redz, kā, zilās sūnas bija visai nepopulāras, bet neviens par tām negrasījās parūpēties. Denijs paraustīja plecus un ielādēja spēku tuvākajās, kurām tad būtu līdzi japarauj arī pārējās. Lai pārējie dara, ko darīdami, uz sava rēķina parazitēt zilajām sūnām viņš ļaut netaisījās. Ne tad, ja varēja ko darīt lietas labā, un šobrīd tas nozīmēja — sasaldēt un izšķaidīt uz neatgriešanos.

Ar miroņiem un pārējo misticismu saistītās lietas viņš atļāvās ignorēt, tādām gluži vienkārši neticēdams.
— Ja scepteris visu pārrauga, tad viss pārrauga scepteri, — Daniels atzīmēja. Nevarēja saprast, vai viņš Greisai piekrīt vai arī īsti nē.