'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Romija]

Kriss vēl nebija ticis līdz nākamajām durvīm, kad gandrīz vienlaicīgi Orfejs pieteicās parūpēties par vilkaci un novibrēja telefons. Kamēr Dienas Sardzes kolēģis devās uz attiecīgo māju, Kriss bija apskatījis ziņu. Jans sūtīja koordinātes. Jaunās īsziņu lasīšanas aplikācijas bija tik ērtas – pietika pieskarties koordināšu cipariem, un attiecīgais punkts tika attēlots kartē. Tas gan palika nekustīgs, jo izsekošanas funkcija bija jāpieslēdz atsevišķi. Bet tagad nebija laika piedāvāt pieslēgties citai aplikācijai, jo bija sākusies izrāde "Orfejs pie durvīm". Krisam tā bija lieliska iespēja paskatīties dzīvē "tikšanu galā ar vilkaci", tāpēc viņš nolēma, ka nākamās durvis mirkli pagaidīs, un vēroja Tumšā panākumus. Abi Nakts sardzes kolēģi atkal bija pazuduši, bet Kristoferu tas īpaši neuztrauca. Būdams netālu no nākamās mājas durvīm, neviens viņam virsū nekāpa, tāpēc varēja mierīgi vērot notiekošo.

[Mattiass]

Tātad lielveikals. Nu ko, arī viņš pats tiek veiksmīgi vadāts aiz deguna. Bet, ja jau līdz šejienei bija nokļūts, tikpat labi varēja arī pēdām pasekot. Kazi, tomēr kas atklāsies. Pīteru Daniels palaida, lai dodas, kurp grib un turpina sapņot par Sibillu, tikai pirms tam katram gadījumam pārbaudīja šofera auru un parūpējās, lai, kad vadītājs jau būs attālinājies, par pašu Deniju būtu veiksmīgi aizmirsts un, kurp divatā devušies — arī. Promceļā varēja noķert kādu citu mašīnu vai arī piedabūt, lai aizved kāds no pircējiem. Tā nu viņš kā pircējs devās iekšā, sekojot pēdām, un nepiemirsa arī paraudzīties apkārt, kā reālajā pasaulē, tā arī mijkrēslī.

[Sindra]

Skotijs acīmredzami neizprata, kāpēc sieviete viņu tik ļoti pratināja par Džeimsa vārdu. Galu galā, katram varēja būt vārds, kurš viņam ne tik ļoti patika, un kuru viņš nevēlētos par savu vārdu.
- Tavu sapņu puisi sauc Džeimss? - jauneklis izmantoja iespēju pazoboties arī par Greisu. - Ja tā, tad es laikam neatbildīšu parametriem. -
Neizskatījās, ka tumšās šoferim bija nepieciešami no sievietes kādi personu apliecinoši dokumenti. Viņš negaidīja, kad Greisa kaut ko vilks ārā no somas, lai viņam rādītu. Taču iespēja, ka viņš varētu pameklēt viņas profilu feisbukā, pastāvēja gan.

Arī izvairīgā atbilde par nozūmēšanas neiespējamību, Skotiju pārāk neizklaidēja. Protams, Greisai vajadzēja apzināties, ka šāds apgalvojums un izvairīšanās no paskaidrojumiem, drīzāk vedināja domāt, ka viņa vēlas, lai jauneklis tieši tagad viņu velk uz krūmiem, nevis atstāja noslēpumainības iespaidu.
Tomēr, Skotijs neuzstāja. Pat ja piederēja pie to vīriešu tipa, kuriem neder vēlāk un visu vajag uzreiz. - Kā vēlies. - viņš paraustīja plecus. Bet arī necentās kaut kā pierādīt, ka sievietes runātajam nav pamata.

- Lai veicas! - puisis novēlēja Greisai un paņēmis viņas sniegto telefona numuru, uzmeta tam īsu skatienu un pamāja.
Sagaidījis, kad Greisa izkāpa no mašīnas, viņš daudz negaidīja un apgriezies, devās atpakaļ Londonas virzienā.

Tuvojoties mājai, ar katru mirkli arvien vairāk Greisa sajuta bažas un nedrošību. Pat vēlmi doties atpakaļ. Tomēr, apdomājoties, sieviete saprata, ka tā ir tikai maģiska aizsardzība. Citādie tādu izmantoja, lai pasargātu savus mājokļus no nevēlamiem viesiem. Ja viņa būtu cilvēks, viņa jau sen būtu sapratusi, ka nevēlas doties tuvāk namam un ka tajā jau nekas interesants nav atrodams. kā citādā, Greisa spēja rezistot šo maģiju.
Lūkojoties uz ēku caur krēslu, Greisa manīja aizsardzību maģiju pēdas, bet ko tās darīja un kā tieši pasargāja šo vietu, tur sieviete skaidrībā netika. Bet ja caur krēslu varētu redzēt visas lamatas, tad jau nebūtu jēgas tādas likt.

Pieejot pie durvīm, nekas nenotika. Un Greisa atklāja, ka ēkas durvis nav aizslēgtas, ne reālajā pasaulē, ne krēslā. Viņa varēja ieiet mājā, ja to vēlējās. Tik vien kā atliktu pagrūst durvis, lai tās atvērtos.
Tikai sievieti nekā nepameta sajūta, ka kāds viņu vēro.


* * *


Nekādu dižo izaicinājumu braukšanas mākslā, Sebastjanam uz šī ceļa nebija. Brauciens bija visai vienmuļš un pat lāga nebija kur acis piesiet.
Viņi sekoja tumšā citādā aurai. Tā bija manāma krēslā.

Garām, pretējā virzienā, pabrauca viena mašīna. To vadīja jauns puisis. Izskatījāss aizdomājies, taču varbūtības neziņoja, ka varētu notikt kāda nelaime, viņa neuzmanības dēļ.

Ceļš turpinājās. Pagaidām nekādu ziņu nebija. Ne no kolēģiem, ne priekšniecības. Cik tālu vēl jābrauc? To nezināja, ne Sebastjans, ne Ņina.


* * *


Krēslā Danielam veikals izskatījās pavisam normāli. Nekā neparasta. Nekā, kas liktu aizdomāties par kaut ko savādu, vai aizdomīgu.
Un pēc visa spriežot, gaišais, kurš bija devies prom no kapsētas, atradās šajā veikalā. Vai arī veikals tika izmantots kā vieta, kur nojaukt pēdas.

Daniels iegāja veikalā.
Šis nebija no milzu lielajiem Sainsburija tirdzniecības centriem. Tādā ziņā, citādajam palaimējās.
Patiesībā, viņš mērķi ieraudzīja pavisam drīz. Tas bija trešā līmeņa gaišais mags, kurš strādāja veikalā un centīgi izlika plauktos veikala produkciju. Nelikās, ka viņš censtos no kāda bēgt, vai slēpties. Neliktos, ka viņš nezināja, ko dara. Aptuveni trīsdesmit gadus vecais vīrietis, acīmredzami strādāja šajā veikalā. Viņš bija tērpies pārdevēju uniformā. Tumšiem matiem, nedaudz tumšāku ādas krāsu, kā pierasts baltajiem cilvēkiem. Klusi dungodams zem deguna, viņš nelikās zinis par apkārt notiekošo un tumšo citādo pat nepamanīja.


* * *


Lai arī kā mamuts censtos ar snuķi aizkavēt portālu, maģiskā dzirksts izdzisa un viss, ko Vilim bija izdevies uzzināt, ka portāls bija tepat Londonas ietvaros. Uz kādu vietu Londonas austrumos. Tiesa, Vilim bija grūti izsecināt, kur tieši, jo viņš nebija vietējais. Vismaz izdevās uzzināt, ka tas ir tepat, Londonas ietvaros un iespējams, ka šis kāds, kurš bija portālu būris, bija steidzies. Ja jau viņš izmantoja portālu, lai pārvietotos vienas pilsētas ietvaros. Vai varbūt bija citādais, kurš nebija radis savādāk pārvietoties. Varianti varēja būt dažādi.

Sibillai, rūpīgi pētot šo vietu, atklāja, ka visai bieži te viesojas kāda tumšā citādā aura. Bet tas laikam jau nebija nekas pārsteidzošs, jo Kristofers paziņoja, ka tepat, vienā no mājām, dzīvo vilkacis. Tas arī būs tas tumšais.
Gaišajai izdevās arī atrast, apliecinājumu tam, ka vairākus cilvēkus šis vilkacis bija nogalinājis tepat, pie savām mājām. Lai gan pēdas bija mēģināts slēpt.
Vēl šajā krustojumā, kādu laiku atpakaļ bija notikusi traģiska avārija, kura bija paņēmusi sešu cilvēku dzīvības. Krēsla vēl joprojām glabāja piemiņu par šo notikumu.
Par sceptera pazušanu gan sieviete neko daudz nenoskaidroja. Nelikās arī pareizs Viļa minējums, ka artefakts varētu būt paslēpts tepat netālu. Augšā, vai lejā. Diez vai. Tad jau drīzāk likās, ka to līdzi ir aiznesis kāds citādais, kurš visai centīgi ir piestrādājis pie tā, lai viņu nebūtu tik viegli izsekot.

Gaidot izrādi Orfejs pret vilkaci, Kristofera telefons pavēstīja par vēl vienas īsziņas pienākšanu. Man grūti atbildēt, Kris. Vai tas ir kāds īpašs artefakts? Vai Tava interese ir tikai ziņkārība, vai kaut kas konkrēts?

Pēc Orfeja klauvējiena, durvis lēnām, negribīgi pavērās mazā spraugā, vēlreiz atklājot dzīvniecisko vaibstu seju un pelēkos matus. Vilkacis galīgi nemaz neizskatījās laimīgs par šo apciemojumu.
- Ko tev vajag? - viņš visai nelaipni noprasīja Orfejam.
Tiem, kas uz viņu skatījās, ātri vien kļuva skaidrs, ka vilkacis te ir nelegāls iemītnieks. Un nebija reģistrējies Nakts sardzes uzskaitē. Tātad arī viņa medības bija nelegālas. Viņš bija likumpārkāpējs. Droši, ka tas arī bija iemesls, kāpēc durvis vērās vaļā tik negribīgi un tik šaurā spraugā.

[Roviela]

Ceļš bija mierīgs, un tas bija labi. Tikai ar acu kaktiņu piefiksējis pretī braucošo auto, lai novērtētu, vai šofera domīgums nebūs par iemeslu avārijai, Sebastjans turpināja izsekot Tumšā auras pēdas. Kamēr vēl tās bija.
Viņš paļāvās uz to, ka Ņina, kad viņi beidzot tuvosies kaut kam konkrētākam, nekā ceļš, paziņos pārējiem atrašanās vietu. Tas tā kā būtu pats par sevi saprotams.

[Rouzijs]

- Nē... - Greisa domīgi novilka. - Patiesībā, man nav tāda sapņu puiša, ja atrastu, tad zinātu viņa vārdu. - Baltmate paraustīja plecus, viņas balss skanēja garlaikoti, it kā viņa nemaz nevēlētos atrast savu sapņu vīrieti. Lai gan no otras puses, varbūt viņa tādu jau bija atradusi, tikai neļāvās jūtām un spītējās pretī liktenim kliedzot tam pretī, ka viņai nav vajadzīgs neviens.
Burve pavisam noteikti neuztraucās par to, ka Skotijs varētu meklēt viņu feisbukā, varbūt, ja viņš uzrakstītu viņa pat atbildētu, uz visa Londonas fona viņš bija kā karamele, kura kūst uz saldējuma, visi tie imigranti un babaji bija par daudz, pat ja viņa domāja, ka spēj ātri pielāgoties lietām un vietām.

- Paldies. - Veiksme noderēs. Zilais skatiens pavadīja mašīnu aizbraucot, un kad tā bija pazudusi Greisa devās uz priekšu, viņa bija piesardzīga, bet tomēr ļoti apņēmīga, galu galā sieviete nevēlējās neko daudz, tikai parunāt un iegrozīt lietas savā labā, gan jau drīz tāpat te uzradīsies tie abi...

Sajūtas nebija īpaši patīkamas, bet maģiju teju varēja sagaršot, tā valdīja ap māju un teritoriju mēģinot aizbiedēt ziņkārīgos, bet baltmate nebija parasta ziņkārīgā.
Soli pa solim viņa tuvojās durvīm, uz skausta matiņi saslējās stāvus un viņai likās, ka kāds burvi vēro, pagriezusies ap savu asi sieviete mēģināja saskatīt šo sajūtu iemeslu, vai kāds slēpās un gatavojās viņai uzbrukt? Baltmate bija gatava aizsargāties.

Durvis bija vaļā.
Pieklājības pēc pieklauvējusi pie tām, (vai piezvanījusi zvanu, ja tāds ir), sieviete devās iekšā.
- Vai kāds ir mājās? - Iespējams, ka citā vietā un laikā viņas balss būtu bijusi skaļāka, pašreiz piesardzības labā viņa nevēlējās sacelt pārāk lielu troksni.

[Romija]

Kriss izlasīja saņemto ziņu. Kas gan tur slikts - pastāstīt? Kamēr Orfeja priekšā durvis vērās lēni un negribīgi, Kriss jau bakstīja atildi. Sens artefakts. Amēlijas scepteris. Pazaudējām pēdas, kompass nestrādā. Tad viņš paskatījās apkārt, pacēla skatu pret debesīm un uzrakstīto izdzēsa.

Uzmanību piesaistīja vilkacis. Par atļaujām dzīvot un medīt bija jānodarbojas Dienas sardzei, tāpēc labi vien bija, ka pie durvīm atradās Tumšais kolēģis. Likuma formalitātes nebija pati interesantākā izrāde, tāpēc, iezbāzis telefonu kabatā un nolēmis skolotājai atbildēt pēc brīža, Kriss pieklauvēja pie nākamajām durvīm.

[Mattiass]

Pirmais, ko Denijs izdarīja — nolasīja un kārtīgi iegaumēja auru. Vajadzības gadījumā varēs pārbaudīt datubāzē, un, ja neatradīsies tur, atdot Sardzes māksliniekam, lai to uzzīmē un datubāzē ievada. Tas bija tikpat kā Citādā pirkstu nospiedums. Tad viņš uzlika sev vairogu, nolēmis lieki neriskēt, pārliecinājās, kā izvietotas lielveikala kameras, un brīdī, kad tuvumā nebija pircēju, pienāca pie veikala darbinieka — Gaišā.
— Atvainojiet… — Citādais, kurš, pēc mūsdienu cilvēku mēriem, izskatījās par to otru gadus desmit jaunāks, iesāka pircēja tonī, kurš atnācis painteresēties, kur atrodama kāda no precēm un mazliet pagaidīja, kamēr nesenais dungotājs nesāka pagriezties viņa virzienā.
— Mierīgi, — puisis noteica. — Dienas Sardze. Nosauciet sevi.
Cilvēkiem zināmo vārdu gan, visticamāk, varēja redzēt uz darbinieka plāksnītes, kuru dziednieks arī izlasīja, tiklīdz Gaišais pret viņu pagriezās.

[Elernass]

Orfejs cieši paskatījās uz vilkaci.
Mums jāaprunājas. Tevis paša labā ir sadarboties ar mani un nedarīt muļķības nenovēršot skatu no sarunu biedra Orfejs viegli pamāja ar galvu vilkacim, norādot uz to pusi, kur Gaišais kolēģis klauvēja pie nākamajām durvīm.
Ieturējis mazu pauzi, lai vilkacis labāk saprastu notiekošo, Orfejs turpināja Mēs aprunāsimies iekšā.... Viņš lēnām uzlika kreiso roku uz durvīm un mazliet uzspieda kā taisot vaļā neviena nepieskatītas pusvirus durvis. Orfeja teiktais nekādi neatgādināja lūgumu un acis turpināja uzmanīgi vērot vilkaci.

Šo rakstu rediģēja Elernass: 01.06.2015 16:59

[Urdrunir]

Mamuts sērīgi nopūtās un Vilis sāka steidzami nirt ārā no citādo pasaules. Ātrā tempā viņš vienu pēc otra šķērsoja Krēslas slāņus līdz izlīda cilvēku pasaulē un sapurināja galvu it kā neesošās pinkas traucētu saskatīt tuvāko apkārtni. Locīdams kaklu, lai atbrīvotos no nezin kur iegūtā stīvuma, gaišais parādījās gandrīz tajā pašā vietā, kur bija izzudis, taisni ar seju pret Kristoferu. Orfejam viņš bija uzgriezis muguru. Nedaudz par vēlu. Nenoķēru. Ar vieglu nožēlu balsī novilka Vilis. Un tu? Atradi kaut ko? Viņš cerīgi apvaicājās jaunajam kolēģim. Roka automātiski ieslīdēja kabatā un pēc brīža tajā parādījās lidostā nopirkts "M&M's" iepakojums, tās, pavisam parastās, bez riekstiem un uzpūstiem rīsu graudiem. Mags iebēra saujā krietni devu krāsaino konfektīšu un visas sastūķēja mutē. Pēc tam apķērās, ka ir nepieklājīgs, un piedāvāja paciņu arī Kristoferam.

Starp citu, ja runājam par zīmīgām vietām. Kurā pusē no šejienes ir Stounhendža? Un cik tas ir tālu?

[Romija]

Kriss bija pieklauvējis pie durvīm, bet jauna seja uzradās daudz ātrāk un citā pusē. Tas bija Vils.

"Ko nenoķēri?" Kristofers ieinteresējās un uz brīdi pat piemirsa durvis. Viņš pieklājības pēc uzcienājās ar pāris konfektēm, bet pārējo paciņu ļāva patērēt vecākajam vīram. Viņam tas noteikti bija svarīgāk. "Es atradu vilkaci." Ar īkšķi pametis otru durvju virzienā, Kriss necentās iedziļināties detaļās. Ar atradumu jau nodarbojās Orfejs.

"Stounhendža? Es varu paskatīties," Kriss piedāvāja. Tā kā arī viņš nebija vietējais, tad uz šādiem jautājumiem varēja atbildēt tikai ar sava telefona palīdzību. "Londonā tas noteikti nav." Vismaz par to viņš bija pārliecināts. "Man liekas, ka vairāk uz tās... ķeskas pusi," Kriss saminstinājās un izvilka telefonu no kabatas. Britu salu geogrāfijā viņš tiešām nebija speciālists, bet tā kā Vils runāja tieši ar viņu, tad uzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Stonehenge - tika ierakstīts karšu meklētājā. Vismaz mobilais internets bija ātrs. "Mhm, uz rietumiem un nedaudz uz leju. Esot 85 jūdzes no Londonas pa M3 un A303 ceļiem." Kristofers pacēla skatu, cerēdams, ka nu viņa jautājums tiks atbildēts, jo diez vai Vils jautāja bez iemesla. Kaut kas nebija noķerts, un tas diez vai bija akmens pīlārs. Aptumsums, sena observatorija, artefakts — varbūt pat viņu domu gājiens būtu līdzīgs.

[echo3]

Sibillai izdevās vien iegūt pierādījumus, ka te uzdarbojies vilkacis. Nav pat vīžojis doties medībās patālāk no sava midzeņa. Un vēl bija jūtamas sen notikušas traģiskas avārijas sekas. Par to gan burve aizdomājās. Kapsētā arī bija izteikti tumša vieta, slepkavības vieta. Te arī ir kas līdzīgs.

Ilgāk Sibilla vairs Krēslā nekavējās, spēks manāmi zuda. Iznirusi parastajā pasaulē, sieviete ieraudzīja Orfeju, kurš vēra durvis mājai, tai pašai, kurā uzturas vilkacis. Vēl tepat bija Vils un Kristofers, kuri apsprieda Stounhendžu. - Tepat priekšā ir vieta, kur reizē gājuši bojā seši cilvēki. Vai gadījumā mums tālākās pēdas nav jāmeklē tur, kur atkal kas tāds, masveidīgs, ir noticis? Un ko Jūs nenoķērāt? - Jautājums bija domāts Vilam. Tad Sibilla turpināja par vilkaci. - Vilkacis ir nelegāls, plēsis ļaudis tepat pie mājas sliekšņa. Kādus trīs nogalinājis. - Šobrīd gan tā bija Dienas sardzes darīšana, un, domājams, Orfejs tieši ar to arī tagad nodarbojas.

Šo rakstu rediģēja echo3: 02.06.2015 11:35

[Sindra]

* * *

Sebastjana skatienam pakavējoties pie pretimbraucošās mašīnas vadītāja, pamanījās, ka patiesībā, jaunekli visai nesen bija ietekmējusi maģija un maģijas autores aura, gaišajam bija pazīstama. Greisa.
Tad nu atlika secināt, ka laikam jau tumšā ir nokļuvusi vietā, kur šofera pakalpojumi vairs nebija nepieciešami, vai arī, Greisai patika mainīt šoferus. Jo no kapsētas taču viņa bija devusies prom ar steidzīgo sievieti un pavisam citu auto, ne ar šo puisi.

Lai nu kā, Greisas šoferis bija devies atceļā uz Londonu un gaišajiem nekas cits neatlika, kā turpināt ceļu.
Sebastjana un Ņinas mašīnas īpašnieks laikam jau bija pasnaudis tādu brīdi un, nu pierausās sēdus. Viņš domīgi aplūkoja apkārtni. - Kur mēs esam? - tas gan bija vairāk vietas konstatēšanai, nevis kā pārmetums, vai kas tāds.
- Laikam būs negaiss. - vīrietis paziņoja un pamāja uz attālu māju, virs kuras bija savilkušies tumši, negaisa mākoņi.
Gaišie gan saprata, ka tie īsti līdz galam nebija negaisa mākoņi. Tur bija koncentrējusies tumša maģiska aura. Tur kaut kas grasījās notikt.


* * *


Durvis klusi iečīkstējās, kad Greisa tās bija pavērusi. Un sieviete uz mirkli sajutās, kā sendienu šausmu filmās. Kur izbīli radīja noskaņa un atmosfēra, nevis specefektu radītas gaļas izmētāšana pa gaisu.
Tiklīdz kā caurvējš... nu, tas, protams, bija caurvējš, bija aizcirtis durvis aiz sievietes muguras, aiz logiem satumsa un Greisa izdzirdēja pērkona dārdu un lietus sāka klaudzēt pa logiem un ēkas jumtu. Londonā gan tas nebija nekas sevišķs. Laikapstākļi bija nepredzami. Saulaina diena varēja mīties ar lietus gāzēm. Arī tas vēl nebija nekas sevišķs. Tomēr, nekādi nepameta sajūta, ka te bija kas vairāk tikai par parasto lietu norisi. Te valdīja maģija.

Māja bija tumša. Ejot cauri telpām, Greisa dzirdēja kā vējš gaudo gar mājas stūriem un zibens strēles izgaismoja tumsā grimstošo māju.
Neviens viņu sagaidīt nenāca. Un sieviete arī nespēja iztēloties, ka šādā mājā kāds varētu dzīvot. Maģija te bija. Nebija pat jālūkojas krēslā, lai to sajustu. Tāpat šī vieta bija ar senu vēsturi un te kaut kas bija noticis. Ja tā varēja izteikties. Kaut kas, kas koncentrēja tumšu enerģiju, kuru laikam jau mājas īpašniekam gāja pie sirds.

Uzkāpjot ēkas otrajā stāvā, Greisa nonāca līdz telpai, kuru laikam jau varēja dēvēt par bibliotēku vai ko tādu. Vismaz senās mājās, ta izskatījās bibliotēkas.
Šeit pie galda, ar muguru pret ieeju stāvēja sieviete. Viņas garie, melnie mati bija sapīti skaistā bizē. Viņa bija satvērusi karafi un lēja glāzē viskiju. Ar elegantu kustību pagriezusies pret Greisu, viņa veltīja gaišmatei mātišķu skatienu.
- Ā... Mariusa karaliskais pūdelis. - viņa pasmaidīja. Smaids gan nevēstīja neko labu.
- Ko tu vēlies, dārgā? - sievietes skatiens bija salts. Viņa noskatīja gaišajā tērpto Dienas sardzes darbinieci un viņas lūpās ievilkās nicinoša vīpsna. It kā tumšajai liktu skatīties uz kaut ko pretīgu un nepatīkamu.

Melnmates spēka līmeni Greisai neizdevās noteikt. Taču tas pat nebija būtiski. Greisa juta, ka šī persona ir teju vai kā tāda dēle piezīdusies ar spēku. Viņa bija gaidījusi ierodamies kādu, ar kuru viņai varētu sanākt cīnīties. Uzbrukt gan viņa nesteidzās. Malkoja viskiju un izskatījās teju vai pat garlaikota.


* * *


Pārdevējs, citādais, uzrunāts palūkojās uz Danielu. Viņš, protams, ātri sazīmēja citādo, taču nelikās, ne pārsteigts, ne arī kā savādāk reaģēja. Nu, citādie mēdza nākt uz veikaliem un viņi pirka ēdamlietas un visu ko citu.
- Taifans. - pārdevējs stādījās priekšā. Un tāds vārds bija vērojams arī uz viņa vārda nozīmītes.

Taifans bija mierīgs. Viņā nebija nekā nemierīga. Dienas sardzes darbinieks nesagaidīja ne pretošanos, pat ne uztraukuma atblāsmu gaišā acīs.
- Kā es varu palīdzēt? - viņš pieklājīgi apjautājās, paspēris soli tuvāk tumšajam. Jo, acīmredzot, ja tās bija ar citādajiem saistītas lietas, tad labāk bija ievērot zināmu diskrētumu, vai nenāktos atkal mainīt cilvēku atmiņas.


OOC - man diemžēl tagad nav laika uzrakstīt pārējiem. Vakara pusē būs otra posta daļa.
Atvainojos, ka tā.

[Roviela]

Greisa! Viņa ir braukusi ar šo auto. Sebastjans to neteica skaļi, Ņina notiekti pati redzēja gan jauno šoferi, gan auru.
Kā gadījies, ka auto jau ir nomainīts, tas pat īsti nebija būtiski, un šobrīd nebija tā pirmā noskaidrojamākā lieta.

- Jā, - puisis atsaucās auto īpašniekam, kas pēc snaudiena izrādīja pamošanās zīmes, - Nupat gudrojam, kur tad esam. Man šķiet, esmu nomaldījies.
Viņš nobrauca malā pirmajā piemērotajā vietā, kur apkārt neredzēja nevienu norādes stabu un kas atradās drošā attālumā no šaubīgās mājas, paņēma savu telefonu un sāka meklēt, kur viņi ir, un pie reizes noziņot pārējiem ne tikai to, kur viņi, bet arī kas te ir. Tie negaisa mākoņi izskatījās baisi šaubīgi. Gandrīz droši, ka būs jākaujas.
- Nekas, atradīšu. Varbūt aiziešu pavaicāt kādam. Tu pasēdi vien labāk auto, lai nedabū lietu uz galvas. Nav vērts izmirkt, - Gaišais atsaucās 'draugam' aizmugures sēdeklī.

- Ņina, nāksi līdzi? - Jans pavaicāja biedrenei, kad bija noskaidrojis un nosūtījis ziņu. Vēl vajadzēja sazvanīt Aleksu. Ja nu piekšniecība domā, ka te nepieciešami papildspēki vai kā tā. Vismaz lai zina, kur darbinieki palikuši. Bet to, kad būs izkāpuši.

[Mattiass]

— Daniels Ledergolds, Citādais, — Dienas Sardzes darbinieks stādījās priekšā. — Jūs šonakt atradāties nozieguma vietā. Haigeitas kapsētas slēgtajā daļā, — viņš paskaidroja. — Mani interesē, ko un kāpēc jūs tur darījāt.
Sākumā varēja arī nekonkretizēt par zādzību un slepkavībām, galu galā, lietas apstākļi līdz galam nebija zināmi. Ar šīm lietām varēs uzspiest, ja šis Taifans izvairīsies sniegt noderīgākas ziņas. Tomēr tieši ar mirušās meitenes pieminēšanu dziednieks nedomāja steigties. Ja šim Gaišajam ir tikai trešais līmenis, tad pārī noteicējs varēja būt tas otrs, un, ja Taifans, piemēram, nemaz nezina, ka meitene neizdzīvoja, viņš varētu piepeši izslīdēt kā smiltis starp pirkstiem un aiziet mijkrēslī. Viņi bija tādi, tie mazāk pieredzējušie Gaišie… sazin kādēļ ļoti saasināti ņēma pie sirds cilvēku upurus. Ar iespējamo zādzības līdzdalībnieku vai liecinieku tagad vajadzēja izturēties saudzīgāk, kamēr visu par viņu nenoskaidros.

[Džea]

Garām braucošajai automašīnai tika uzmests skatiens un nācās vien secināt ka Tumšā bija laikam izvēlīga. Greisas aura bija manāma mašīnā un tālāk esošie mākoņi tā vien brēca par to, ka viņi gandrīz jau bija sasnieguši mērķi.
Protams. Uz Sebastjana jautājumu, sieviete atsaucās. Viņa netaisījās kolēģi atstāt vienu pašu jo nevarēja zināt kas priekšā ir. Tie mākoņi neizskatījās patīkami un lai arī kas tur bija, vajadzēja sagatavoties.
Varbūt vienam no mums derētu pārvērsties jau tagad? Nu tā.. katram gadījumam. Viņa nezināja kāir ar Janu bet Ņina pavisam noteikti cīnījās labāk zvēra formā

[Rouzijs]

Greisa jutās kā šausmu filmā, tumsa un noskaņa nedaudz biedēja, bet viņa bija citādā, viņu nebija tik viegli sabiedēt it īpaši tāpēc, ka gaišmate kaut ko vēlējās. Caurvējš aizcirta aiz viņas druvis un uz brīdi burves sirds salecās, tomēr ne uz ilgu laiku, soļi drīz vien sievieti veda tālāk mājā. Zilais skatiens slīdēja pār mājas iekārtojumu. Viņa nedaudz pavīpsnāja, šī māja grima tumsā, tā šķita aizmirstības pilna. Protams, viņa pati arī dzīvoja lielā namā, tomēr tas nebija tik... nolaists? Bija grūti atrast īsto apzīmējumu.

Maģija valdīja visapkārt, to teju varēja ievilkt plaušās un izelpot.
Otrajā stāvā viņa atrada tādu kā bibliotēku un tur esošo sievieti, kura Greisai nepavisam nepatika. Šķita, ka viņa drīzāk vēlētos mest runāšanos pie malas un uzreiz mesties maģiskā duelī. Prātā atausa Mariusa paziņojums, ka viņa neierastos Oxo towerī šovakar. Vai šis bija iemesls?
Un runājot par Mariusu? - Karaliskais pūdelis? - Acis samiedzās nepatika atspoguļojās burves vaibstos. - Kurš nu kura pūdelis būtu. - Viņa it kā vienaldzīgi paraustīja plecus. - Vai mēs būtu pazīstamas? - Acīmredzot šī sieviete zināja kaut ko par Greisu, bet Greisai nebija ne jausmas, kas viņas sarunu biedrene bija.

- Aprunāties. - Sieviete vienaldzīgi noteica, pasperot pāris soļus uz priekšu. Pirksti viegli pārslīdēja pār kādu grāmatu plaukstu, it kā baltmate pārbaudītu cik liela putekļu kārta būtu uz tā sakrājusies.
- Haigeitas kapsētā ir pazudis sens artefakts. Pēdas mani atveda šurp. - Beidzot citādās skatiens atgriezās svešinieces. - Un mani interesē, kāpēc inkvizīcija vēlējās izlaist garus, kuri spēj nogalināt magu ārpus kārtas, no to gūsta. - Burve nebija stulba un viņa turēja aizdomās pašu inkvizīciju, jā, tā bija augstāko apšaubīšana, bet... tur kaut kas nebija tīrs.

[Sindra]

* * *

Orfejam uzspiežot, durvis pavērās nedaudz plašāk. Un vilkacis pat necentās tās aizkavēt. Viņš gan vairāk lūkojās uz tiem, kas bija tumšā biedri, nekā uz pašu tumšo.
- Nakts sardze. sūds... - viņš nolamājās un ielaidis Orfeju, aizcirta durvis tumšajam aiz muguras.
Ar muguru atspiedies pret durvīm, viņš palūkojās uz Orfeju.
- Es zinu, ka esmu likumpārkāpējs. Un tie gaušulīši tā vien gaida iespēju, mani saraut gabalos. Bet tā arī viņiem pasaki. Es redzēju visu. - viņš paziņoja. Un izslējās staltāk, it kā būtu noteicējs šajā situācijā, nevis tie, kas te apkārt ložņāja no sardzēm.


Izrādījās, ka vilkacim kaimiņos dzīvoja vecmāmiņa. Nu, ja tā varēja nosaukt to kundzi gados, kas atvēra durvis, pēc tam, kad Kristofers bija pieklauvējis. Viņa domīgi palūkojās apkārt, kā pētīdama, kas te ir atnācis un kas notiek. Tas gan neizslēdza iespēju, ka šī pati kundze, iespējams, jau tādu brīdi bija stāvējusi pie aizkariem un pētījusi, kas uz ielas notiek.
- Kur tad Billijs? Parasti viņš nesa cepumus. - sieviņa apjautājās. Laikam jau Kristoferu noturējusi par kaut kādu skautu - cepumu pārdevēju, vai ko tādu.


* * *


- Nē. Mēs neesam pazīstamas. - sieviete atteica Greisai. - Eliana. - viņa nosauca savu vārdu.
Viņa noklausījās, kas Greisai sakāms, bet nelikās, ka sieviete būtu ļoti ieinteresēta skaidrot atbildes uz Dienas sardzes darbinieces uzdotajiem jautājumiem.
- Varbūt viņi vēlas lai gari iznīcina kādu, ar kuru paši netiek galā? - Eliana apjautājās. Viņas balsī ieskanējās viegls rotaļīgums. Un paskalinājusi dzērienu savā glāzē, viņa palūkojās uz to.

- Pēdas, jā... - viņa pamāja.
- Tu atnāci viena? - sievietes skatiens atkal atgriezās pie Greisas.


* * *


Mašīnas šoferis labprāt palika mašīnā. Arī viņš manīja tumšos mākoņus, kuri tepat vien netālu bija savilkušies. Vīrietis, protams, to norakstīja uz Londonas neparedzamajiem laikapstākļiem.
Viņš neaizkavēja ne Sebastjanu, ne Ņinu.

Ar zonu te bija tā, kā bija. Pēc ilgas domāšanas telefons tomēr rādīja, ka īsziņa biedriem būtu tā kā aizsūtīta. taču sazvanīt Aleksu, Sebastjanam neizdevās. telefons spītīgi nopīkstēja divas reizes un atvienojās. Tāpat notika mēģinot arī zvanīt uz citiem numuriem. Vai nu zonas vaina, vai arī netālu briestošais negaiss maitāja sakarus.

Lielas, aukstas lāses arvien biežāk sāka krist uz galvas gan Ņinai, gan Sebastjanam. Draudot tos izmērcēt pavisam slapjus, ja lietus pieņemsies spēkā un abi gaišie nebūs sameklējuši kaut kādu nebūt patvērumu.


* * *


Sainsburija pārdevējs, gaišais citādais, īsi pamāja, ka sapratis Daniela vārdu un ka tumšais ir tāds pats, kā viņš. Burvis.
Taču, kad Daniels apgalvoja, ka Taifans naktī esot bijis Haigeitas kapsētā, gaišā sejā ierakstījās neviltots izbrīns.
- Tā nav tiesa. - viņš klusi atteica. - Es neko tādu neatceros. Es biju mājās un ... atnācu uz darbu no rīta. - citādais izskatījās aizdomājies. Taču nelikās, ka viņš atminētos kaut ko par saviem nakts piedzīvojumiem kapsētā.

[Mattiass]

— Ak tā… — Daniels sadrūmis noteica. Viņam radās sajūta, ka Gaišais nemelo, cik nu pats ir informēts, protams. Varēja jau spēlēt pamarinēsies karcerī, kamēr atcerēsies, taču pats par sevi tas varēja neko nedot un arī paša Daniela garā nekad nekas tāds nebija bijis.

Varbūt arī tāpēc viņš nebija kļuvis par lecīgu patruļnieku, bet specializējās Tumšajiem netipiskā jomā — dziedniecībā. Viņš, protams, kā jau jebkurš Tumšais, bija egoists, varbūt ne tik izteikts, bet tomēr. Bet tā, galu galā, bija viņa specialitāte, jau cilvēkam esot. Taču nonākšana līdz lietas būtībai viņa skatījumā bija daudz būtiskāka par kasīšanos par sīkumiem.

Turklāt, nebija arī īsti iemesla neticēt. Sceptera te nebija, uz to Denijs arī nebija īpaši cerējis. Taču tagad varēja arī izdarīt pieņēmumu, ka Gaišie ar Tumšajiem nesadarbojās. Vienkārši stiprāks Tumšais būs sajaucis galvu šim Gaišajam un tādā veidā licis piedalīties lai kas tas būtu, ko viņi kapsētā īsti izdarīja. Ilglaicīgā atmiņā Taifanam šī informācija varēja arī neaizķerties, taču īslaicīgajā tai vēl vismaz kādu dienu vajadzētu būt — tātad teorētiski no viņa varētu mēģināt to izvilkt, arī neizgriežot visu otrādi, kā, pēc kaut kur dzirdētā, to mīlēja darīt Inkvizīcija. Tas bija Daniela kā dziednieka viedoklis. Tādēļ viņš pamēģināja ieskatīties caur mijkrēsli dziļāk, pasniegties un saprast, vai ir palikušas kādas maģiskas iedarbības pēdas uz pārdevēja saprātu — vai varbūt tikai kustību centriem, ja kādam izdevies viņu lietot kā dzīvu lelli, — kuras būtu viņam samanāmas. It kā jau dziedniekam bija augstāks līmenis, un nebūs taču Taifans sev Nolieguma sfēru uzlicis! Ja tādas pēdas bija, lūkoja, ko var nolasīt. Ja nē, tad vajadzēs spēcīgāku magu, un tas tad nozīmētu, ka sapazīties ar vēl kādu no Dienas Sardzes Taifanam var tomēr nākties.

[Roviela]

- Švaki... - Sebastjans novilka, pētot, kā izslēdzas viņa telefons. -Maģijas būs par daudz, domāju, vai arī zona ir reti slikta.
Viņš nobāza telefonu kabatā un paskatījās uz Ņinu. Īstenībā puisis paļāvās uz to, ka Ņina viņu ceļojuma laikā ir ik pa laikam ziņojusi viņu atrašanās vietu, kā viņš bija teicis. Pārbaudījis gan viņš to nebija.

Puisis ieskatījās Krēslā, lai vismaz te, no attāluma saprastu, kas tur ir. Nu, tur, tajā mājā, kas ar visiem mākoņiem virs tās izskatījās kā no vampīrstāstiem izkāpusi.
Un, ja ne mājā, tad kur atrodas robeža, pirms kuras viņiem būtu jāpārvēršas, vieta, kur vēl saimniekiem neziņotu par nākošajiem, tas ir, viņiem.
- Ejam? Cilvēkam redzot par zvēru pārvērsties nevajadzētu, paiesim aizsegā kaut kādā, lai no auto neredz.
Nez, te vispār bija kāds aizsegs? Pārvērsties aiz kaut kāda cinīša un pēc tam rāpus, lai neredz, līst līdz mājai Sebastjanam negribējās.
Turklāt taču lija.

[Elernass]

Orfejs ienāca istabā
Aha... Orfejs pamāja ar galvu noteikti pateikšu. Viņš paskatījās uz pēkšņu pārliecību ieguvušo vilkati, lai iegaumētu tā auru un noprasīja Kā tevi sauc un ko tādu tu vari piedāvāt par savu dzīvību?

Šo rakstu rediģēja Elernass: 03.06.2015 16:37