'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Romija]

Zibsnis tik tuvu lūkai lika Krisam salekties, tomēr tas nebija lāsteku vīrs, kas parādījās. Un patiesībā jau arī caurums bija cits. Atnācējs bija nepazīstams, bet pēc tā, ko šis Orfejs pateica iepazīstoties, likās, ka viņš ir atnācis pateikt ja ne to, kas tur lejā ir, tad vismaz paskaidrot, kāpēc tur līst nevajadzētu. Dienas Sardze taču zinot.

Uz Orfeja jautājumu Kriss neatbildēja. Tas bija pārāk vispārīgs, lai gribētos uzņemties atbildību par visiem grēkiem — sceptera nozagšanu, kapellas ārdīšanu un lūkas atvēršanu. Viņš arī nesasveicinājās, jo to varētu pārprast kā pieteikšanos par vainīgo. Kriss stāvēja turpat, kur pirms tam, rokas sabāzis kabatās, plecus uzrāvis un nelaimīgs.

[Rouzijs]

Greisa vēlējās teju iet sist galvu pret kādu kolonu, par Krisa vēlmi doties meklēt piedzīvojumus tajā satrūdējušajā pagrabā. Nu labi, lai jau puika iet, tikai neviens viņam neies pakaļ. Iespējams, ka tā bij dabīgā atlase, jā arī viņa bija uzvedusies stulbi, bet tomēr pēdējā brīdī bija pārdomājusi savu rīcību. Labi arī Mariuss te bija nospēlējis savu lomu. Nepatīkamais aukstums šķita joprojām vajājot viņas miesu, kamēr domas bija drūmas un sajūtas kliedza, ka tūlīt būs jācīnās.

Bet, kad netālu parādījās portāls un no tā iznāca kāds vīrietis Greisas skatiens pievērsās viņam. Nopētot svešinieku ļoti cītīgi, no sākuma vienkārši un pēc tam caur krēslu.
Sieviete atmeta savus baltos matus pār pleciem un nedaudz ziņkārīgi sagrozījās savā vietā. - Plātni sadragāju es. Bet, kad tikām līdz durvīm, es sajutu, ka nevajag iet tālāk. Tomēr mani neklausīja... - Burve pārmetoši palūkojās uz Krisu ar dedzinošu skatienu, it kā viņam uz pieres būtu rakstīts muļķis.
Tā jau Greisai pret puisi nebija nekādi iebildumi, tomēr viņš rīkojās sasodīti stulbi. Un varēja paraut viņus visus krēslas tumsā.

Viņa arī būtu atbildējusi Denijam, bet svešinieka klātbūtne iztraucēja plānus, viņa nedaudz noraidoši pamāja ar galvu, vēloties kādu brīdi te uzkavēties.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 08.05.2015 18:39

[echo3]

Sibilla pienāca pie kapellas kopā ar Ninu un sadzirdēja Kristofera teikto par piezvanīšanu bosam. - Kristofer, visi bosi jau visu zina. Viņi izlems to, kas ir viņu uzdevums. Mums jāpilda savējais. Ejam pēc sceptera. - Aukstuma sajūta nemitējās, lai arī pagraba durvis bija ciet. Visi stāvēja un skatījās uz tām, un visi izskatījās sapīkuši. Sibilla ātri palūkojās uz biedru aurām, vai kādam kas nav noticis. Kristofera spēks bija zudis krietni, un kapsēta nav vieta, kur aši sadabūt priecīgu ļautiņu baru. Arī pārējiem, ja ātri nedosies prom, drīz vajadzēs saldas konfektes, bet Krisa aura bija visvārgākā. Kamēr Sibilla skenēja auras, jauniņais Nakts sardzes darbinieks izteica ideju līst pagrabā, ja jau nevarot būt vairs sliktāk. Sibilla iemeta Kristoferam ar enerģijas lādiņu, papildinot puiša izsīkušos krājumus un laipni piebilda, - Sliktāk būs tad, ja mēs neviens no šejienes netiksim prom. Nu, aizsardzība tāda. - Burve nezināja, vai tā tiešām ir, bet nejaukā sajūta neatkāpās ne mirkli.

Ā, par prom tikšanu nav zināms, bet ierasties šeit var. To pierādīja Orfejs no Dienas sardzes. Šo vārdu Sibilla bija dzirdējusi, un zināja, ka Orfejs ir sens Citādais. - Sibilla, Nakts sardze. - Burve atsaucās, atbildot sveicienam ar rituālo teicienu. - Ejam prom! Kompass rāda uz Gaišā pēdām. Pagaidām varētu būt pareizs, bet tas nebūs ilgi.

[Roviela]

Jans gandrīz grasījās ieplāt sev ar plaukstu pa ģīmi, bet savlaicīgi atcerējās, ka viņam nav mazpadsmit gadu, turklāt tas sabojātu viņa modeļa izskatu.
- Kris! Pašnavību var izdarīt vienkāršākā veidā! - viņš pavisam nopietni paskaidroja. Denijam bija dziļa taisnība - ja reiz ir brīdināts tur nelīst, tad tas NAV jādara. Tikai muļķi neklausa labam padomam, un šis bija labs padoms. Kāda starpība, ka to deva Dienas sardzes priekšniecība?

Viņš grasījās vēl ko teikt, teiksim, to, ka pēc šādas uzvedības notikuma vietā Lansels mierīgi var Krisu izmest no Sardzes, bet iespējamo runu pārtrauca teleports. Ieradušos Tumšo Jans nepazina, bet, ja jau Deins teicis, tad Deins teicis.
- Sebastjans, Nakts sardze, - Gaišais stādījās priekšā Orfejam, noskatīdams, vai tas izskatās labāk, sliktāk vai tāpat kā Jans pats. Visādā ziņā viņš droši var kāpt uz mēles, Jans nodomāja. Un... bet tā ir novirzīšanās no darba, ja, un Sebastjans piekrītoši pamāja Sibillas teiktajam: - Ejam pēc sceptera, kamēr var. Varam arī sadalīties, un es un kurš vēl pieteiktos, varam sekot Tumšā pēdām, lai arī viņam nav sceptera.
Janam gan bija aizdomas ka nupat ar sceptera nolikšanu vietā vien vairs līdzēts nebūs.

[Romija]

Kriss kaut ko nebija sapratis. Visi prasīja atkāpties un doties prom, bet tas šķita kaut kā pārāk vienkārši un bezatbildīgi. "Un tas tur tā vienkārši paliks?" joprojām skatoties uz lūkas durvīm, Kriss vaicāja. Ja vien Orfejs nebija sūtīts tieši šo durvju dēļ, tad ar to vien, ka bosi visu zina, varēja nepietikt.

Domu iztraucēja Sibillas dotā enerģija, kas joprojām Krisu spēja pārsteigt nesagatavotu. Viņš atskatījās, lai konstatētu, kurš par to bija parūpējies.

"Labi, ejam izdarīt pašnāvību citā veidā," Kristofers norūca, pagriezās otrādi un sāka slāt Gaišās auras pēdu virzienā. Ja tur bija scepteris un viņiem bija jāmeklē scepteris, tad scepteri viņi meklēs. Iespējams, jau pašā sākumā tā vajadzēja darīt, bet notikumi ap lūku, pie kuriem Kriss nemaz sākumā nebija vainojams, bija visu samezglojuši.

"Ā, jā, tur," uz brīdi apstājies un pagriezies pret Orfeju, Kristofers beidzot izvilka roku no kabatas un norādīja mirušās sievietes virzienā, "tur ir līķis. Ziņo Kristofers Beks, Nakts sardze." Pēc tam viņš atkal uzgrieza muguru dārgumiem, salatēvam vai kas nu tas bija, un virzījās pa Gaišā Citādā pēdām vismaz kādu gabaliņu nost no tiem, kas viņam piedāvāja visādos veidos nomirt.

[Urdrunir]

Izdzirdējis, ka no uzlauztajām kapenēm (Vilis vēl joprojām bija pārliecināts, ka pagrabā ir Amēlijas sceptera sargu kapenes), strāvo kaut kas nelabs, "skolotājs" sakrustoja rokas uz krūtīm un nogrozīja galvu kustībā, kam vajadzēja nozīmēt "es taču teicu!" Iespējams, ka tā vieta tiešām ir izpētes vērta. Vili mocīja ziņkāre tādā pašā mērā kā Krisu, bet viņš bija ierēķinājis, ka ar visām lietām reizē grupa netiks galā. Te tomēr bija iesaistīts artefakts. Un Vilim vēl joprojām nebija ciešas pārliecības, vai artefakts ir gaišs.

Nerunā niekus! Mags pārsteigti atklāja, ka par spīti vecumam Jans vēl joprojām lieto cilvēkiem raksturīgus izteicienus. Cilvēkam varbūt ir iespēja iet bojā citos vieglākos veidos. Citādajam šī varētu būt viena no labākajām iespējām. Tā bija replika uz pašnāvības veidu novērtējumu. Kopā ar pēdējiem vārdiem Vilis tomēr uzskatīja par vajadzīgu zīmīgi nogrozīt galvu Krisa virzienā. Sak', labāk nemēģini! Pārāk daudz bīstamu nezināmo. Tad nesenais ārzemnieks pārlaida acis visai grupai un ar izbrīnu konstatēja, ka Londonas Gaišie uzvedas samiernieciski un viņa gaumei pat pārāk nedroši. Jā, tā bija taisnība, Tumšie individuāli likās spēcīgāki, un nupat grupai pievienojās vēl viens sāncenšu mags. Divatā vai trijatā Gaišie noteikti uzvarētu katru no Tumšajiem, bet skaits bija par mazu, lai tiktu galā ar visiem. Vai tāpēc viņi izturējās tik pielaidīgi? Vilis bija pieradis pie citas vides. Tur, no kurienes viņš nāca, abas puses nepalaida garām ne mazāko iespēju paplēsties kā divas trakas lapsas, kas iespundētas šaurā krātiņā.

Ļoti godbijīgi Vilis paklanījās Greisai un tad sargājoši uzlika vienu roku uz Krisa pleca. Es gribētu oficiāli atzīmēt, ka vaina par durvju atvēršanu ir jāuzņemas Dienas sardzei. Greisa, zinādama, ka otrā pusē ir Citādajiem naidīga vide, ievilināja Kristoferu lamatās un samānīja zēnu, lai viņš atver durvis. Viņa pati atzinās, ka ir sabojājusi zīmogu, kas sargāja to vietu. Un spriežot pēc maģiskā ievainojuma, kuru durvis atverot saņēma Kriss, šāda zīmoga bojāšana ir līdzvērtīga vismaz 4. pakāpes maģiskās iejaukšanās paraugam. Kā jūs visi varat redzēt, ja vien Kriss jums ļaus ieskatīties savā aurā, tad Kristofers ir tikai piektā līmeņa mags. Pats uz savu roku viņš nemaz nebūtu ticis līdz durvīm. Man nav citas izvēles kā vien lūgt, lai Dienas sardze atzīst šādu notikumu traktējumu. Gaišais mags ar pokera seju skatījās Greisā. Ragana drīkstēja atzīties, ka viņa ir bijusi muļķe un neko par maģiskiem zīmogiem nav zinājusi, vai arī palielīties, ka bez problēmām ir tikusi galā ar kāda sena citādā uzlikto aizsardzību. Vilim nezin kāpēc likās, ka Greisa izvēlēsies lielīšanos. Viņa taču staigāja pa pilsētu tajā dīvainajā, baltajā kāzu kleitā.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 09.05.2015 10:16

[Rouzijs]

- Tu sasodītais melis! - Greisa paspēra soli uz Viļa pusi. Beidzot viņai bija izdevība nopētīt ciešāk šo dīvaini, kurš spēja ielīst viņas krēslas līmeņos. Viņa to nekautrējās mēģināt izdarīt. Tomēr varēja ļoti labi manīt, ka baltmate ir aizkaitināta par šī Gaišā uzvedību, kā viņš uzdrošinājās viņai pierakstīt visus nodarījumus?
- Es neatbildēšu par to, ko tas tirliņš ir izdarījis. - Viņa nenoliedza, ka ir sašķaidījusi plātni, vai mēģinājusi tikt tajā pagrabā iekšā. - It īpaši tāpēc, ka viņš bija pārāk kurls, lai izdzirdētu manu aizliegumu tur līst, tiklīdz kā es sapratu, ka labāk nevajag to darīt. - Vēl mazliet un Greisas aizkaitinājums pāraugs patiešām lielās dusmās. Un tad viņa neatbildēs par savu rīcību.

- Tā kā pats pieraksti savai Gašais pusītei šo nodarījumu. - Viņas rokas tika sakrustotas pār krūtīm, vēl joprojām nikni blenžot uz Vili.

[Mattiass]

— Daniels Ledergolds, Londonas Dienas Sardze, — no savas puses Denijs stādījās priekšā un pārējo skaidrošanos savā starpā atstāja starp Greisu (kura tiešām tā vien bija rāvusies pie tās lūkas), jaunuzradušos Orfeju un Krisu (kurš faktiski bija lūku atvērušais) un pats vidū nejaucās, jo viņa ne tuvumā nebija, kad notika demolēšana, un paguvis atgriezties viņš bija uz, tā teikt, atklāšanu. Taču, kad sākās izklupieni no malas, miers arī beidzās. Dziednieks pagriezās pret Vilu. Greisa bija sākusi no nepareizā gala. Pats Denijs tobrīd šķita ledaini mierīgs un nākamo sakāmo pateica oficiāli laipnā tonī, kādā tikai arī ir kārtojamas nesaskaņas Sardžu vidū.

— Es gribu atzīmēt, ka Dienas Sardze vainu par durvju atvēršanu nekādi neuzņemsies. Kristofers ir Nakts Sardzes oficiāli sūtīts Inkvizīcijas uzdevumā, tātad visas puses ir atzinušas, ka viņš ir pielaižams un spējīgs domāt patstāvīgi. Ja gadījumā viņam tika nozīmēts kāds Nakts Sardzes pieskatītājs, tad vaina jāuzņemas aizbildnim, kurš nebija tuvumā un savu aizbilstamo nevarēja pieskatīt, kā arī mēs par to netikām informēti. Es pats varu apliecināt, ka gaišais Kristofers atvēra lūku pats, labprātīgi un bez piespiešanas no Greisas vai manas puses. Savukārt Dienas Sardzei nav pienākumos pieskatīt nepieredzējušus Nakts Sardzes darbiniekus. Nakts Sardze ir tiešais un vienīgais atbildīgais par jebkādu kaitējumu, kurš radies vai radīsies kā sekas lūkas atvēršanai.

Tas attiecās uz daļu, kurā Tumšais mags pats bija klāt, un viņš par to varēja galvot. Par pārējo — ne. Tā kā laikam jau iepriekšējo notikumu smalkumi jāatstāj Greisas ziņā.

[Roviela]

Jans negrasījās ne ko noliegt, ne aizstāvēt tos, kas te kaut ko darījuši, bet liecināt varēja tikai par to, ko bija redzējis pats.
- No savas puses apliecinu, - viņš teica, īkšķus kabatās sabāzis, itin kā notiekošais īpaši uz viņu neattiektos, - ka redzēju kā Dienas saredzes darbiniece Greisa izmantoja burvestību, lai sašķaidītu durvis sedzošo akmens plāksni. Atbildība par tās iznīcināšanu ir jāuzņemas Dienas sardzei. Tā kā kaitējuma sekas kopumā un sadalījums par atsevišķiem posmiem un detaļām vēl nav pilnībā novērtējams, iesaku fiksēt notikušo un strādāt tālāk.
Kamēr pēdas vēl nav atdzisušas.

[echo3]

Sibilla noklausījās apsūdzības un taisnošanos, kādas nu kurš te vēlējās izteikt. Viņa nezināja, vai Vila teiktajam par to, ka Greisa ievilinājusi Kristoferu lamatās, ir kāds reāls pamats. Sibilla nebija klāt, kad kāds atvēra durvis. Šeit tiek apgalvots, ka to izdarījis Kristofers. Droši vien tā arī ir. Kristofers, tātad, ir ignorējis Greisas aicinājumu nevērt vaļā durvis, un - to Sibillai, diemžēl, nācās norakstīt uz sevi - arī Sibillas pašas aicinājumu doties pa pēdām, nevis bāzties pagrabā, Kriss nebija ievērojis. Slikti. Bet ar to lai Lansels tiek galā.

Sibilla pagriezās pret Danielu. - Es iebilstu pret to, ka Nakts Sardze tiktu uzskatīta par tiešo un vienīgo atbildīgo par lūkas atvēršanas sekām. Apliecinu, ka Dienas Sardzes darbinieces Greisas uzstājīgā rīcība, maģiski sagraujot akmens plāksni, bija iemesls pagraba aizsardzības noņemšanai. Apliecinu, ka mēs visi tikām Inkvizīcijas sūtīti uzdevumā, kas acīmredzami pārsniedz mūsu kompetences ietvarus. Vaina par notikušo, vismaz daļēja, ir jāuzņemas Inkvizīcijai.

[Elernass]

Orfejs klusējot klausījās citādo teiktajā. Principā viņa jautājums bija vairāk retorisks. Redzot atlauzto lūku, Orfeju vismazāk interesēja, kurai no sardzēm būtu jāskaitās oficiāli vainīgai. Sagaidījis brīdi, kad visi bija apmēram pateikuši, kas pašiem svarīgs, viņš teica:

Tur apakšā bija iesprostoti senie gari. Scepteris ir artefakts, kas sargāja no viņu izkļūšanas ārpasaulē. Tagad, kad zudis ne tikai scepteris, bet arī atvērtas kapeņu durvis - tas notiks vēl ātrāk nekā vēlāk. Pirmie upuri būs Citādie mūsu īpašo spēju dēļ. Orfeja balss skanēja mazliet klusināti, taču tajā pašā laikā bija jaušama pārliecība par katru teikto vārdu. Vajag atrast scepteri pēc iespējas ātrāk. Mums nav laika kavēties. Saprotu, ka kompass jums jau ir.

Šo rakstu rediģēja Elernass: 09.05.2015 16:18

[Mattiass]

Pie plāksnes uzlaušanas Denijs pats klāt nebija, un nebūt par to nebēdājās.
— Tās plāksnes atliekas arī Greisa novāca? — viņš Sibillai tieši pajautāja. Visticamāk, tā arī bija, protams, tomēr apšaubīt pienācās visu. — Un manāmas pārmaiņas iestājās tikai nupat. Tieši pēc lūkas atvēršanas. — Taču pret Inkvizīcijas vainošanu viņam acīmredzami nekas nebija. Ja Inkvizīcija, tad Inkvizīcija. Paši novākuši šo saietu, paši neko daudz nepaskaidroja, lai arī domā, kā saslaucīt piepēdoto. Turklāt viņi gribēja, lai artefaktu iznīcina. Ļoti attapīgi. Daniels nevarēja nejust mazu devu ļauna prieka par to, ka Pelēkie reiz iesēdušies uz pilnas pakaļas peļķē. Rižais purns… augstprātīgie pūšļi.

Savukārt sceptera lieta… Te Orfejs varētu līdzēt.
— Deins teica, ka atsūtīšot kādu ar atbildēm uz mūsu jautājumiem. Tas laikam esat jūs. Vismaz es labprāt tās dzirdētu.

[Elernass]

Orfejs paskatījās uz Deniju Kādiem tieši jautājumiem?

[Urdrunir]

Viļa vārdi sacēla vētru, bet viņa sejas izteiksme palika tik pat necaurredzama, kā iepriekš. Lai ko viņš nebūtu apguvis savā iepriekšējā dienestā, mags prata neapvainoties uz citu sacīto. Tātad tu, Greisa, atzīsti, ka zināji, ka durvis vaļā taisīt nevajag? Zināji, ka otrā pusē ir briesmas? Un par spīti tam, ka Inkvizīcija mūs lūdz strādāt kopā, neatturēji Krisu. Lai gan būtu varējusi to izdarīt? Viņš taču ir tikai kucēns un tu spēcīga burve.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 09.05.2015 18:18

[echo3]

Skaldīsim matus pēc tam, kad būsim no šīs ķezas izkļuvuši. - Sibilla uzsmaidīja Danielam un pārlaida skatienu visiem klātesošajiem. - Vai beidzot mēs dosimies pildīt savu uzdevumu, vai nē? Kompass ir, pēdas ir. Pat doma par to, kas notiks, ja neizdosies scepteri atgūt, mums ir, lai gan es vēlētos sameklēt vēl kādu informācijas avotu par Amēliju, scepteri un seniem gariem.

Sibilla vairāk neko negaidīja. Burve vēlreiz devās pa Gaišā atstātajām pēdām. Šoreiz viņai nebija nodoma apstāties pie maģiskās robežas.

[Mattiass]

Sibilla devās prom, arī labi. Par Vilu arī maza bēda, lai kasās ar Greisu uz veselību. Vieglītēm saraucās piere, Denijam aši saliekot prātā notikumus hronoloģiskā secībā, lai nejūk, un tādā arī iepriekšuzdotie jautājumi tika uzdoti. Pie reizes derēja arī painformēt kolēģi, ja jau Deina sūtīts. Dziednieks pienāca tuvāk, lai varētu uzturēt normālu sarunu, kā tad, kad runā divi-trīs cilvēki, nevis vēl pārbaudīt balssaišu izturību. Gaišie tāpat interesi neizrādīja.
— Pirmkārt, te tuvumā ir masu kaps. Labi jūtama tumša aura. Pēc visa spriežot, tur notikušas slepkavības un upuri turpat aprakti. Kas tur noticis un kāpēc tieši šeit? Otrkārt, tepat tuvumā ir krusts ar gaišu auru. Nekādu uzrakstu, nekā, kas liecinātu, kas tas tāds ir, vai kāds kaps vai drīzāk svētvieta. Pie tā es un Kristofers atradām beigtu meiteni ar izdurtām acīm. Viņa nogājusi ceļu no kapličas līdz krustam un, to apķērusi, arī nomira. Asiņu zemē nav, bet mijkrēslis tās atceras. Kas tas par krustu? Treškārt, kas īsti atrodas vai atradies te apakšā? Kas tie par gariem? Šie ir jautājumi, par kuriem Deins teica, ka atbildes būs jums. Un vēl, ja nu kas — Inkvizīcija vēlas, lai scepteris tiktu iznīcināts.

[Romija]

Kriss paspēra vēl pāris soļus prom virzienā, kamēr aiz viņa muguras atskanēja skaļi vārdi. Tad viņš apstājās, pagriezās un sažņaudza dūres.

"Labi!" viņš noteica pietiekami skaļi, lai visi dzirdētu. "Es uzņemos vainu par lūkas atvēršanu! Es to neatlauzu, es to atvēru," viņš drošības pēc vēl precizēja, cenzdamies runāt ļoti skaidrā un noteiktā balsī. Tas, kā visi brēkāja un neviens neuzņēmās atbildību par sekām, šķita absurdi. Vai tā darbojās seni Citādie un Sardzes? Kriss varbūt bija jauns, dumjš un neapdomīgs, bet viņš nebija gļēvs un divkosīgs.

"Ja es esmu tāds ļaunums, tad es te pasēdēšu un pasargāšu tās durvis. Jūs dodieties meklēt to scepteri. Jums nebūs jāuzņemās atbildība par maniem turpmākajiem tirliņizgājieniem!" Lai apliecinātu, ka teikto viņš ir domājis pilnīgi nopietni, Kriss aizsoļoja līdz lūkai un demonstaratīvi apsēdās uz viena no nokašņātajiem akmens plāksnes gabaliem. Tas bija auksts, bet viņš centās saglabāt apņēmīgu sejas izteiksmi.

Situācija tiešām bija stulba. Kriss nenoliedza, ka bija darbojies pārsteidzīgi un spītīgi, bet arī neviens cits nebija parūpējies, lai sīkais nenodara neko ļaunu. Bailes, kas strāvoja no lūkas, bija pārāk spēcīgas laikam ne tikai Krisa jaunieša apziņai, ja bija tā likušas rīkoties citiem.

Protams, nekāda prieka nebija iedomāties, kā senie gari varētu viņu pataisīt par sasalušu ezi, Nakts Sardze varētu izspert no savām rindām vēl pirms pieredzes iegūšanas un varbūt pat Inkvizīcija... Nē, tik tālu domāt negribējās. Tomēr kā Gaišais Citādais Kristofers nevarēja citādi, kā vien uzņemties atbildību par savām darbībām. Pat ja pakaļa sala vairāk nekā bailes krūtīs.

"Droši! Tā taču visiem būs labāk!" Kriss rūgti noteica un ar galvas mājienu atvēlēja pārējiem doties, pašam paliekot un turpinot apņēmīgi sēdēt un gaidīt pelnīto sodu.

[Rouzijs]

Greisa niknumā būtu sākusi spļaut liesmas. Viņa zināja, ko šis pēc izskata esošais.... hipsers vēlas izdarīt, no viņas puses nekāds izlīgums nesekos. Sievietes zilās acīs samiedzās uzlūkojot šo Gaišo, it kā viņš būtu niecība zem viņas kājām.
- Nē. - Baltmate pasmaidīja, viņa atbildēja uz visiem Viļa jautājumiem ar vienu vārdu.

- Pieskatiet savu kucēnu. - Greisa uzgrieza Vilim muguru un devās nedaudz tālāk no viņa, šī diskusija bija izbeigta, vismaz viņai, tā vietā burves plauksta ieslīdēja somā un izvilkusi no tās telefonu, sāka kaut ko spaidīt. Tikai atcerējusies Mariusa nepatīkamo ziņu, viņa vēlējās to atkal nobēdzināt.

Krisa teju izkliegtais labi, lika baltmatei palūkoties uz puisi. Vienaldzīgi paraustījusi plecus Greisa neko neteica, viņas prāt Kriss varēja darīt, ko vēlas, viņa nebija norīkota gaišajiem pa aukli, un patiesībā šī sadarbošanās bija izsmiekls. Nu un kas, ka viņi visi dzirdēja murgos Amēlijas balsi? Tas nenozīmēja, ka tumšajiem tagad būtu jāparāda visi savi trupji un jāizturas labi pret gaišajiem. Kaķis ar pelēm nekad nedraudzējas.

[Urdrunir]

Vilis nekādi nereaģēja uz Greisas "nē". Viņa acis neizteiksmīgi skatījās uz burvi. Pat neurķējās iekšā dvēselē vai necentās izzināt Tumšās noslēpumus. Vienkārši skatījās. Uz brīdi viņš ieraudzīja to jauno meiteni, kas bija bijusi Greisa pirms tā kļuva par citādo,- kaprīza, augstprātīga jaunkundze, kuras dižciltīgais sermulis bija iekodis viņai pirkstā, smukais un titulētais kaimiņu augstmaņa mantinieks kavējās izteikt precību piedāvājumu vai māte bija pēkšņi pārāk asi aizrādījusi, ka pie galda ir jātur taisna mugura un nedrīkst rīt kā zemniece. Vai kāds nu cits sīkums īsi pirms iniciācijas bija nolicis jauniņo uz tumsas takas. Uz brīdi. Tad Greisa steigšus viņam uzgrieza muguru.

Kriss pēkšņi satrakojās un demonstratīvi uzņēmās uz sevi vainu par visiem pasaules grēkiem. Tik tipiski Gaišajam. Un tik nepareizi Nakts sardzes operatīvajam darbiniekam. Vilis paraustīja plecus. Šo cīņu vairs nebija vērts turpināt. Es pieskatīšu! Viņš nopietni atsaucās Greisas kašķīgi provokatīvajam izsaucienam. Kristoferam nebūtu labi palikt šeit vienam. Mēs jūs panāksim vēlāk. Mags piedāvāja pārējiem Nakts sardzes darbiniekiem.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 10.05.2015 13:41

[Romija]

Greisa rīkojās tipiski tumši, bet svešā Gaišā reakcija mazliet pārsteidza. Viņš, protams, visvairāk izskatījās pēc skolotāja, kas varētu lasīt lekciju par to, kā jauniem sardzes dalībniekiem būtu jāuzvedās, tomēr Vila teiktais nez kāpēc piesaistīja uzmanību. Viņš jau iepriekš bija izturējies savādāk, arī tagad strīdā nepiedalījies ar parastu pirkstu bakstīšanu. Kriss palika sēžam un savu uzmanību pievērsa Vilam. Lai kas arī sekotu, Kristofers bija apņēmies to sagaidīt tā, kā Gaišajiem pienākas. Viņš nebēga un nespītējās.