'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Romija]

"Redzēju," Kriss pamāja. Tici pusei, ko tev saka cilvēks, ceturtdaļai, ko saka Gaismas Citādais un nevienam vārdam, ko saka Tumšais. To Kristofers bija iemācījies, tomēr diez vai šie Tumšā teiktie bija klaji meli. Par auru krāsām Krisam vēl bija maz nojausmas, bet Denija teiktais šķita diezgan sakarīgs. Gan auras krāsu, gan pēdas viņš bija redzējis un tām sekojis. "Jāapskatās tuvāk tā kapella, vai tur arī nav kādas asinis," Kriss nolēma ticēt pieņēmumam par auras krāsu un sievietes likteni. "Varbūt viņu kaut kā virzīja vai piesaistīja tas krusts. Tas ir gaišs. Dīvaini kapiem," viņš vēl piebilda.

"Iešu pasaukt Sibillu un apskatīties, kas tur notiek," Kriss novērsās no mirušās. Doma, ka nākamās pēdas, kam varētu sekot, piederējušas Gaišajam, kas ir iejaukts šitādās lietās, lika nodrebēt. Bet sekot Tumšā ceļiem varētu būt par drosmīgu pat priekš Krisa, tāpēc viņš gāja atpakaļ.

[Rouzijs]

Greisa mēģināja palīdzēt tīģerim, kuram spēks nudien bija krietni vairāk par viņas. - Uh, šī vieta izsūc enerģiju. - Baltmate klusi noteica vairāk pati sev, nekā apkārtējiem. Viņa mēģināja pabīdīt nostāk akmeņus, lai piekļūtu pie durvīm. Tikai īsziņas signāls lika atrauties no darbošanās. Uz Mariusa jautājumu kur? Viņa atbildēja ar nedaudz garāku ziņu. Haigeitas kapsētā. Paslēpusi telefonu no apkārtējiem, baltmate turpināja darboties.

Tikai Sibillas jautājums lika palūkoties jautājoši uz sievieti.
- Bet, protams. - Greisa strikti noteica. - Turklāt, tur varbūt ir kaut kas tāds, kas palīdzētu atrast scepteri, jo kompass, tas reizēm var nedarboties. - Bet gan jau Gaišā to zināja, kompasi spēja ievilināt lamatās, aizvest pie kāda cita, un scepteris noteikti bija pie spēcīga burvja, kurš spēj pielietot artefaktus, kuri nojauc pēdas. Viņa vietā Greisa tā darītu. Bet būtībā viņas ziņkārība lika palūkoties, kas ir aiz durvīm. Nepacietība auga augumā.

[Džea]

Vilisam tika pamāts ar galvu sveiciena vietā. Faktu, ka viņš kaut kur bija redzēts, sieviete noklusēja. Tam laiks bija domāts vēlāk. Tagad jātiek galā ar to ar konodarbojās kolēģi.
Fortūnas cepumiņš? Bens? Sibillas virzienā tika raidīts mazliet apjucis skatiens. Nē nekas tāds viņai netika piešķirts . Vienīgais kas man no rīta tika piešķirts tas bija Lansela paskaidrojums un viņa ģīmis kas nevēstīja neko labu. Nina sacīja, paraustījusi plecus.
Lai jau, arī tam skaidrošanās laiks būs vēlāk, jo izskatījās, ka Tumšā bija nolēmusi nodarboties ar kapeņu apgānīšanu. Neko darīt. Izskatījās ka vieta bija jāatbrīvo, tādēļ krieviete sekoja Sibillas piemērām un pakāpās nostāk dodot vietu dāmai baltā darboties.

Sprādziens bija izdevies..laikam. Un re, arī Jans jau bija šeit. Uz kolēģa aicinājumu pievienoties palīdzēt, Nina vien pamāja ar galvu un sekojot Jana piemēram pārvērtās par vilku. Galu galā diezin vai viņas spēks būtu tik ļoti noderīgs cilvēka formā. bet lūk vilks.. Ilgi nedomājot vilks sekoja tīģerim un darīja vairāk vai mazāk to pašu.

[echo3]

Ak tā. Ziņkārība tomēr nogalinās kaķi. Cerams, tas nebūs tīģeris. Sibilla pagriezās un izgāja laukā no kapellas, lai pavērotu tās pēdas, kuras ir atstājis Tumšais. Tumšais ar sudraba auru. Neko tādu Sibilla iepriekš nebija redzējusi. Gaišais, Tumšais un cilvēks - visiem sudraba pēdas. Kas tas par rituālu, kuru viņi te veikuši? Kā tur iesaistīts scepteris?

[Urdrunir]

Visi rosījās ap vietu, no kuras pēc vairuma pieņēmumiem bija pazudis scepteris, bet Vilis pēkšņi izgaisa pārējo skatienam. Nu, ne gluži izgaisa, bet pacēla gaisā savu ēnu vienu reizi, un pēc to domām, kas skatījās krēslā, arī otru reizi. Tas nebija gluži pats vienkāršākais uzdevums magam, kuram piešķirts tikai ceturtais līmenis. Tomēr ilgi viņš skatienam izgaisis nepalika. Ar apjukušu Kāpēc otrādi? gaišais atkal parādījās pa vidu pārējiem. Un savicināja rokas it kā grasītos zaudēt līdzsvaru. Kad Vilis atguvās viņš paspēra soli sānis. Vietā, kuras mags bija stāvējis pirms tam, palika abu viņa pēdu nospiedumi, iegrimuši zemē vismaz par collu.

No žaketes kabatas viņš izvilka nelielu brūnu bloknotu un zīmuli. Grafīts skrapstēja pār papīru, Vilim izdarot piezīmes. Deguns paslējās pāri bloknota malai un palūkojās virzienā, kurā bija aizgājuši trīs nezināmie pēdu atstājēji. 39 procenti. Viņš noņurdēja zem deguna. 33. Piebilda pēc brīža. Ņina. Mags apliecināja, ka ir ievērojis, ka grupai pievienojusies vēl viena dalībniece. Vārds, kurā Vilis uzrunāja sievieti, izskanēja nedaudz svešādi, mīksti un maigi.

Divi jautājumi. Vai jūs atceraties kā izskatījās inkvizitors un vai šī nav viņa sliede? Jo kāds taču pamanīja, ka scepteris ir pazudis. Kungs rādīja uz pēdām, kuras pēc visa spriežot bija atstājis gaišais mags. Un otrs. Kāpēc jūs mēģināt ielauzties kapenēs? Scepteris ir aiznests projām. Tātad tas nav tur iekšā. Savukārt, kas zina, ko jūs tur izlaidīsiet brīvībā. Tad viņš pagriezās virzienā, kurā bija devies tumšais mags un ar acīm meklēja sev kādu sabiedroto. Man liekas, ka Nakts Sardzes garā būtu sekot šīm pēdām. Trešais līmenis ir pietiekoši augstu, lai spētu kādu ievilkt sev līdzi krēslā. Tas cilvēks, kas devies turp, iespējams ir bijis instruments. Un no tumšā es drīzāk sagaidītu šādu rīcību. Nevajadzīgus instrumentus pēc darba reizēm aizmet projām, bet darītājs paliek. M? Tas laikam bija lūgums kādam piebiedroties viņa izlūkgājienā.

[Mattiass]

Kristoferam aizejot, Daniels atgriezās pie krusta un mirones pētīšanas (kaut arī ne uz ko īpašu necerēja — ko no miroņa var gribēt?). Krustam bija samanāma aura, tātad tas varēja būt maģisks. Dziednieks pamēģināja pieminekli pazondēt — ja nu kas atklājas? Viņš arī nokāpa Mijkrēšļa otrajā slānī un pat ieskatījās trešajā, noskatot gan apkārtni, gan pētāmos objektus. Pa kādu no slāņiem šurp varēja nākt un iet, vajadzēja pārliecināties. Pēcāk viņš iznira atkal ārā. Nospriedis, ka neko te Sibilla neizpīpēs, viņš nolēma, ka īstais laiks piezvanīt uz biroju un painformēt par situāciju. Tālāk tā jau būs priekšniecības darīšana, ziņot Inkvizīcijai, saukt policiju, nākt pašiem vai arī nedarīt neko. Tā nu viņš izņēma telefonu un banāli piezvanīja. Ja izdevās sasniegt kādu noderīgu, tad pastāstīja, ko redzējis, un painteresējās, kas tie par brīnumiem ar tumšo masu kapu, kapelas (vai varbūt tomēr pareizāk — kapličas?) pazemes saturu un gaišiem krustiem. Sardzei pienācās tā kā zināt par tādām lietām, un šis būtu īstais brīdis, kad šo informāciju izmeklētājam darīt zināmu. Ja tikai viss būtu tik vienkārši…

[Roviela]

Jans bīdīja un vilka smagos akmens gabalus, līdz visi bija nolasīti nost. Tad tīģeris apsēdās nostāk, un būtu izkāris mēli, ja vien viņš būtu suns, nevis kaķveidīgais. Akmeņi nebija pārāk viegli.
Tā, tupot, elšot un nedaudz atpūšoties, viņš izdzirdēja Viļa 'kāpēc otrādi?'
Kas - otrādi?
Sebastjanu pārņēma ziņkāre, un viņš aizlēkšoja līdz Gaišajam. Varbūt paskaidros? Jo parunāt tīģeris nevarēja. Iet līdzi? Labi!
Jans necentās uzreiz pārvērsties par cilvēku. Pēdas dzīt tīģera veidola ir visai ērti, pārvēršanās prasa spēku, un Jans-tīģeris izrādīja aktīvu vēlmi iet līdzi Vilim pētīt aizgājušā Tumšā pēdas.

[echo3]

Sibilla jau stāvēja pie Tumšā atstātās pēdu virknes, kad ieraudzīja, ka arī Vilis nāk uz šo pusi. Pēc mirkļa pielēkšoja Jans tīģera izskatā. - Vil, Jan, kompass rāda, ka scepteris ir pie Gaišā. - Viņa pamāja atbilstošajā virzienā. - Bena sliede? Nē. Nevienu no šiem trim nepazīstu. Un tāpēc derētu noskaidrot, kas ir Tumšais. Rituāla veikšana var attiekties uz Līgumu.

Sibilla jau bija izteikusi domu, ka nevajag lauzties pagrabā, un to atkārtot viņa negrasījās. Te visi ir pieauguši. Tāpēc tagad, kad Kristofers ar Danielu ir devušies pa pēdām cilvēkam, viņa kopā ar Vili un Janu varētu izpētīt Tumšā pēdas.

[Romija]

Neko konkrētāku, kas šeit ir noticis, Kriss nebija uzzinājis, bet nolēma atstāt inspekciju Tumšā ziņā. Varbūt par to arī viņa cepums brīdināja - nesteidzies! Bet Kriss jau bija zaudējis pirmo interesei, tāpēc labāk devās atpakaļ, pavēstīt citiem par atrasto.

"Opā, rallā! Kā tad mēs to noliksim vietā, ja izārdīsim kapellu?" Kriss iesaucās. Atgriežoties un ieraugot, ja celtnes grīda jau ir salauzta un nokašņāta, Kristofers bažīgi paskatījās uz smaili. It kā nolauzta nebija, bet katram inženierim, pat studentam, bija skaidrs, kas notiek ar celtni, ja tai izkašņā pamatus.

"Cilvēks ir sieviete. Mirusi. Viņai ir izdurtas acis. Mēs viņu atradām tur tālāk pie viena krusta," Kriss īsumā pastāstīja un norādīja virzienu, no kura Denijs vēl neatgriezās.

"Bet ko jūs..." viņš iesāka vaicāt, pievērsies atkal šeit notikušajam, kad pamanīja, kas slēpjas zem nošķūrētajiem akmens blokiem. Pārmetuma pieskaņa momentā izplēnēja. "Oho! Tur ir kaut kas interesants!" viņš piesteidzās pie zeltā kaltajām durvīm. Kurš gan negribēja vecos, mistiskos kapos atrast ar zeltu apkaltas durvis? Ok, arī pats Kriss nenāca šurp ar tieši tādu domu, tomēr kaut kur zemapziņā kopš bērnības bija saglabājušies stāsti par pirātiem un alkas pašam atrast dārgumus. Šis bija gandrīz tāpat. "Kas tur ir iekšā?" raudzīdams pēc roktura, Kriss drošības pēc apjautājās tuvāk esošajiem un aizdomīgi nopētīja vilku. Vēl kāds kompanjons? Lai jau. Durvis bieja pietiekami lielas, lai aiz tām būtu pietiekami daudz bagātību visiem. Ar bērna aizrautību Kristofers nepacietīgi vēlējās tās atvērt.

[Urdrunir]

Pie gaišā? Vilis atsaucās Sibillai un viegli sarauca uzacis, jau atkal grasoties iegrimt aprēķinos, kas viņam laikam bija tuvi. Labi. Lēmums ir jāpieņem tev, bet man liekas tā. Es esmu redzējis, kā strādā inkvizīcija. Viņiem vajadzīgi liecinieki. Bet scepteris ir pirmā prioritāte. Varbūt sūtam galvenos spēkus pakaļ tam, bet pārītis tomēr mēģina sadzenāt tumšo? Mums ar Janu vajadzētu pietikt spēkiem, lai viņu vismaz aizkavētu. Mags visu laiku runāja tā, it kā Sibillai būtu jāsaka gala vārds. Tumšie varēja darīt, kā viņiem ienāca prātā, bet visi gaišie bija no Nakts sardzes. Un, lai gan neviens nebija viņus īsti noinstruējis, kā uzvesties, Sibillai bija augstākais spēju līmenis, tātad viņa bija ticamākais kandidāts pārējo komandēšanai.

Jans trinās netālu savā tīģera formā. Vilis nezināja, vai pārvērtību magiem izskata maiņa prasīja daudz enerģijas, vai arī kolēģim tā likās drošāk vai piemērotāk. Toties viņš labi prata novērtēt sarunu biedru sejas un izturēšanos. Rūpīgi noslēpis iekškabatā piezīmju blociņu, viņš skaidroja strīpainim savu neviļus izskanējušo domu. Savādi, ka skatoties dziļāk krēslā, šī vieta iegūst detaļas, kuru tai nav te. Tas ir gandrīz it kā sceptera glabātuve tur izskatās kā tai vajadzētu izskatīties šeit. It kā krēslā būtu kabata, kas izgriezta uz otru pusi. It kā viss būtu otrādi. Man nebija ne jausmas, ka tā var. 80 procenti, ka Amēlija bija mags ārpus kategorijām. Un tas viņas scepteris... Artefaktam iespējams ir savi nodomi un pietiekoši daudz spēka, lai tos īstenotu. Nebūtu pirmais gadījums Eiropā. Vilis tā arī nepaskaidroja, kā viņš iegūst tik precīzu procentuālu novērtējumu varbūtībām, kuras pats pie sevis analizē.

Izdzirdis no Krisa, ka viņš ir atradis cilvēku sievieti, kura ir sakropļota un zaudējusi dzīvību, gaišais īsi pamāja ar galvu. Viņš jau bija paredzējis, ka cilvēks būs izmantots kā darbarīks un tad izmests. Viņš patiesībā jau ķīniešu restorānā bija piedāvājis versiju, ka scepteri no glabātuves ir paņēmis ne gluži citādais.

[Rouzijs]

Tātad viņiem bija miris cilvēks, vainīgais gaišais citādais un tumšais, kā arī durvis pie kurām Greisa grozījās. Kad Sebastjans bija palīdzējis ar akmeņu nodabūšanu nost, viņa cītīgāk nopētīja zelta rakstus, kā mīklu, kura jāsabīda pa maziem gabaliņiem.
Kad Kristofers piesteidzās pie viņas atklātajām durvīm, Greisas skatiens kļuva nedaudz neapmierināts. Viņa uzskatīja, ka viņa ir pelnījusi atvērt pirmā durvis, nevis šis puņķutapa. - Nezinu, kas ir iekšā, bet es to noskaidrošu. - Baltmate uzsvēra es, viņai nepatika, ka visādi jauniņie maisās pa kājām.
Arī sieviete sāka meklēt pēc roktura vai kā tāda, lai varētu atklāt kapeņu noslēpumu.

[Sindra]

Pie kapelas

Greisai, kā izrādījās, norisinājās visai aktīvs čats ar kādu, jo jau pēc mirkļa viņas telefons atkal ziņoja par jaunas ziņas pienākšanu.
Ā, tāpēc scepteris. He, he... nu, bija prieks tevi pazīt, mīļumiņ! šoreiz Mariuss savas laipnības bija pat izklāstījis garākā teikumā.

Tikmēr lielais tīģeris ar vilka palīdzību bija nolasījuši akmeņus, no slēptajām un durvīm un jā, Kristoferam pat īsti nebija jāpiepūlas, lai saskatītu un satvertu lūkas atvēršanai paredzētu rokturi. Taču mirklī, kad jauneklis pieskārās lūkas gredzenam, viņu pēkšņi pārņēma ļoti spēcīgas bailes. It kā vairs nemaz negribētos uzzināt, kas atrodas zem grezni kaltajām durvīm. No vienas puses, baisi. No otras puses... vai gan varēja cerēt, ka dārgumus kāds neapsargās?

Arī Greisa sajuta, ka zem durvīm pulsēja kaut kāda enerģija, kas tā vien gaidīja, kad durvis tiks atvērtas. Tas nedaudz biedēja un sasaucoties kopā ar Mariusa atsūtīto ziņu, blondīnei lika sajusties nedaudz neomulīgi.


Pie mirušās meitenes

Lai arī kā Daniels meklētu, viņš nespēja saskatīt asins pēdas zemē. Meitene bija gājusi un krēslā bija palikušas viņas asins pēdas, taču īstajā pasaulē to nebija. It kā kāds būtu centīgi aiz viņas uzkopis. Varbūt tā bija burvestība, kas neļāva saskatīt asinis tāpat vien. Lai gan, kāda no tā būtu jēga, ja šajā kapsētas daļā tāpat cilvēki nevarēja ienākt, ja vien tos neieveda citādie. Asinis neviens nemanītu. Tumšajam atlika vien secināt, ka šī lieta ir pārlieku dīvaina un viņiem ir pārāk daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu.

Zvanot uz Dienas Sardzes šefa telefona numuru, atbildēja Deins. Kas bija visai parasta parādība. Lēdija Elisa nemēdza atbildēt uz zvaniem. To parasti darīja viņas vietnieks. Noklausījies Daniela sasāpējušos jautājumus, viņš nebūt nesteidza sniegt uz tiem atbildes. Acīmredzot, mags uzskatīja, ka tā nav telefona saruna. Viņš noteica: - Es aizsūtīšu pie jums kādu ar atbildēm. Bet jūs meklējiet to sasodīto scepteri! - un saruna tika pārtraukta. Deins nebija pārāk labā garstāvoklī.

Bet mirušajai patiešām vairs nevarēja līdzēt. Viņa jau tādu brītiņu bija mirusi un te, uz vietas, tumšais īsti nevarēja pateikt kā. Vai viņas acis bija izdurtas ar maģijas palīdzību, vai kāds to bija izdarījis ar asu priekšmetu. Vai stāvot viņai blakus, vai no attāluma. To tā vis uzreiz nevarēja noteikt.

Pētot krustu Daniels nespēja atrast nevienu plāksni, kas liecinātu par kapa īpašnieku. Nevarēja saprast kas šeit ir apglabāts un pat vai šīs konkrētais krusts vispār ir kapa vieta. Tā drīzāk atgādināja kaut kādu svētvietu, kas šeit pastāvējusi vēl pirms Haigeitā sākuši rakt mirušos.


Pa pēdām tumšajai aurai

Tumšais gāja prom no kapiem. Vienkārši gāja prom, izvēloties taisnāko no ceļiem. Viņš aizgāja līdz pat robežai, kura nodalīja cilvēkiem paslēpto kapsētas daļu no parastās un devies tālāk. Kā izskatījās uz kapsētas izejas pusi. Taču sekot šai aurai, nozīmētu pamest pārējos biedrus. Vilim un Sebastjanam vajadzēja izdomāt, vai viņi sekos tālāk, vai dosies atpakaļ pie pārējiem. Katrā ziņā, izskatījās, ka te nekā aizdomīga nav. Ja nu vienīgi kaut kur pusceļā, skatoties dziļāk krēslā, tumšā aura bija zaudējusi savu sudrabaino spozmi un palikusi par parastu tumšā burvja auras nospiedumu. Vairāk nekā neparasta. Viņš vienkārši bija aizgājis.

[Rouzijs]

Greisa izlasīja Mariusa ziņu, baltmate kādu brīdi vienkārši lūkojās uz telefona ekrānu cenšoties saprast, vai vīrietis joko vai nē? Ja šis bija joks, tad ļoti neizdevies, ja nē... tad burvim viņa vairāk nerūpēja? Tas pēkšņi lika justies nedaudz savādi, jo visu šo laiku, pēdējo gadsimtu Greisa bija pārliecināta, ka viņa tiek mīlēta, ka viņš varētu viņas dēļ nogalināt visu pasauli, ja tas būtu nepieciešams. Un tagad? Tik vienkārši? Nē, nebija jau tā, ka Mariuss viņai būtu gluži vienaldzīgs, bet Greisa nekad nebija aizdomājusies par to, ka viņš varētu pārstāt censties iekarot viņas sirdi. Viņi spēlēja mednieka un medījuma spēli, tā bija interesantāk, vismaz viņai un laikam jau medniekam tas bija apnicis. Iemetusi telefonu atpakaļ somā, baltmate pievērsās durvīm. Un centās izskatīties vienaldzīga.

Tikai sajūtot to enerģiju...
- Neaiztiec! - Baltamate teju uzkliedza Kristoferam. Viņa jutās nobijusies, lai arī to nevēlējās atzīt.
Sieviete izlēma palūkoties caur krēslu uz lūku, varbūt, kaut kas bija mainījies akmens plāksnei pazūdot. - Es baidos, ka tas mūs var nogalināt. - Greisa paskaidroja Krisam savas bažas kādēļ viņas vēlme gramstīties gar durvīm pagaisa tik strauji kā vēja brāzma.

[Mattiass]

Hmm… Protams, Danielam parasti radās darba teorijas, kuras pie gadījuma varēja (vai arī nevarēja) pārbaudīt. Šībrīža pieņēmums bija tāds, ka mijkrēslis atcerējās par asinīm, kaut to vairs tur nemaz nebija. Mijkrēslis vispār var atcerēties savu nedēļu un pat ilgāk visādas lietas, un asinis ir ļoti spēcīga viela. Visticamāk, šim meitēnam nemaz nebija lemts nomirt šeit un tagad. Taču, kā jau pie Citādajiem, lietu ritējums allaž tiek mainīts… Tātad kāds tās bija uzlasījis. Nē, no tā nebija lielas jēgas. Labi, tad cits variants — viņa noasiņoja mijkrēslī. Tā, gluži vienkārši, Citādie viņu pameta mijkrēšļa pirmajā slānī un viņa tajā noasiņoja, šurp nākdama. Mijkrēslis dievina tādas lietas — daudz garšīgas enerģijas pa brīvu, tas noteikti rija, tā teikt, abiem vaigiem. Smieklīgi, bet dziedniekam nebija ne jausmas, kas notiek ar cilvēku mijkrēslī, vai tas pats, kas ar pārak vāju Citādo, vai arī viņš tiek pakāpeniski izmests ārā no tā. Šai gadījumā — tika izmesta, tikai vēl jautājums, otrā iemesla dēļ vai arī mijkrēslis šai vietā vienkārši tā pārrijās, līdz pārplīsa. Vai tāds mijkrēšļa stāvoklis būtu bijis kaut kam nepieciešams? Vai nu tas, vai kāds tumšs rituāls ar šādu sastāvdaļu. Tajā bija vērts parakties.

Priekšnieces vietnieka atbildes tonis īpaši nepārsteidza. Tas bija Deins. Bet, ja patiesībā kādu pie viņiem sūtīs, tad Dienas Sardze šo lietu īstenībā uztver sasodīti nopietni. Vai Deins patiešām būtu tik sastresojies un sakreņķējies, kā tas izklausījās? Nu labi, varbūt zvanīts nelaikā. Ko var zināt… Īstais laiks pāriet pie dienas kārtības, un tā Denijs arī darīja, soļodams atpakaļ, akurāt laikā, lai ievērotu, kā Greisa bļauj uz jaunizcepto Gaišo pie kaut kādām apzeltītām kapličas pagraba durvīm, kuru tur agrāk nebija (vai tās atlūzas bija akmens plāksne?). Laikam jau strīdās par to, kuram tas gods līst pazemē pirmajam. Dziednieks pienāca tuvāk, taču ne pārlieku tuvu, un, smaidīdams, skatienam pie tam saglabājoties stindzinoši vēsam, sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Veicam arheoloģiskos izrakumus? Droši.
Daniels ap sevi bija radījis maga vairogu, neaizmirsdams pie reizes caur mijkrēsli paskatīties uz eju. Ja nu pretī kāds brīdinājums zaigos.

[echo3]

Kristofera paziņojums par atrasto mirušo meiteni, no vienas puses, nebija dīvains. Bet, no otras, - bija dīvains, un par ļoti. Sudrabainās pēdas! Kā gan tās saistīt ar cilvēka nāvi? Vai meitene būtu pati ziedojusies? Pārāk daudz kas te bija neparasts un neskaidrs. Jāmeklē tālāk. Varbūt jel uz kādu no jautājumiem tiks iegūta atbilde.

Sibilla domīgi pamāja ar galvu pēc Viļa teiktā, - Kā otrādi izgriezta kabata... - Krēslā kapellas vietā bija izteiksmīgs, gaišs tēls, kurš arī īstenībā nebūtu bijis aizdomīgs ar savu rokā augstu virs galvas pacelto zizli. - Pasekojiet tam Tumšajam, bet ārpus Haigeitas nedodieties. Mums jāmeklē scepteris, un ar "mums" es domāju mūs visus. - Burve piegāja kapellas ailai. - Kristofer! Nina! Dodamies pa pēdām. Scepteri aiznesis Gaišais. - Sibilla sadzirdēja Greisas teikto par durvju neaiztikšanu. Tad tur kaut kas tomēr ir, kas licis Tumšajai mainīt domas? Sibilla izvilka telefonu un aizsūtīja ziņu Lanselam par atrasto mirušo meiteni un dīvainajām durvīm. Ko priekšnieks ar šo ziņu darīs tālāk, vairs nav burves darīšana. Sibilla devās prom, sekodama Gaišā pēdām.

[Romija]

Kriss pieliecās pie lūkas riņķa un saņēma gandrīz vai strāvas triecienu. Tikai atšķirībā no elektriskā lādiņa, šis daudz lēnāk izplūda cauri viņa augumam, apstājoties un sabiezējot kaut kur krūtīs. Melns, smags, lipīgs kamols uzgūla uz plaušām un lika instinktīvi atraut roku. Kaut kur netālu viņam uzkliedza Greisa, bet teiktais savādi nepiereģistrējās Krisa smadzenēs, ko savā varā bija pārņēmušas bailes. Sibillas teiktais noritēja gar Kristofera ausīm kā ūdens lāses.

Kriss vēl nekad nebija sajutis tādas bailes. Tās nebija viņa paša. Svešās bailes arī krūtīs sajutās kā ienaidnieks, kas uzspiež savu gribu. Nesteidzība ir panākumu atslēga, piebalsoja cepumiņš.

Kūkas mani nekomandēs! Kriss saspurojās pretī svešajām gribām un vēlreiz pasniedzās pēc lūkas riņķa. Vismaz paraustīt, vai tās nav aizslēgtas, viņš varēja. Varbūt, ja viņam būtu bijusi ilgāka pieredze, viņš visu darītu Citādāk. Piesardzīgāk. Caur Mijkrēsli. Klausoties biedros. Bet viņš bija jauns, nepieredzējis topošais inženieris, kam visu vajadzēja izurķēt un izpētīt. Pat cepums apgalvoja, ka Krisam ir paradums steigties. Svešās bailes saniknoja Kristoferu Beku, un viņš rīkojās impulsīvi un par spīti tām, paraujot lūkas riņķi vēlreiz. Ne jau tāpēc tās bija atkašņātas, lai paskatītos no malas.

[Roviela]

Tīģeris pamāja ar galvu, ka Vila domu sapratis un tad aicinoši ieņurdējās, sak' ejam pa tām Tumšā pēdām, un, ošņādams pēdas un sekodams aurai, devās uz priekšu.
Jans bija dzirdējis arī Sibillas ieteikumu neiet laukā no kapsētas, tāpēc, sasniedzis noburtās kapsētas daļas malu apstājās, vēlreiz ievilka gaisu nāsīs, nosprauslojās un pārvērtās par cilvēku.
Mazs brītiņš bija vajadzīgs, lai puisis tiktu galā ar pārvērtības sekām. Pierasts, jau, pierasts, tomēr katra reize atpārvērsties sāpēja.
- Viņam vairs nav sudrabainās auras, - Jans konstatēja acīmredzamo. Lai nu ko, bet šo Tumšo pēc auras un pēc pēdām Sebastjans atpazītu jebkur.
Tumšo. Ar sudraba auru, bet te jau visiem bija sudrabainas auras. Tas bija jāpārbauda, un puisis cieši paskatījās uz Vili. Kāda viņam ir aura. Un pašam? Vēlāk būs jāpaskatās uz pārējiem.
- Tu teici, te viss ir otrādi. Tad, vai gadījumā tie Tumšais un Gaišais nav samainījušies pusēm arī pie reizes? Un tāpēc te tik ātri zūd spēks? Tas ir, mēs esam itin kā visu laiku Krēslā?
- Sekosim viņam, vai, kā teica Sibilla, iesim atpakaļ?

[Džea]

Brīdī, kad Vilis Ņinu bija nosaucis viņas krievu variantā, sieviete atcerējās no kuriens viņš bija pazīstams. Viļģeļm. Tas pats kas..Ai nav svarīgi. Vismaz ne pagaidām. Tam laiks bija vēlāk.
Kad kopā ar Janu bija pabeigta akmeņu ''nokraušana'' Ņina, gluži kā tīģeris, nesteidzās pārvērsties atpakaļ par vilku. Galu galā, nevar jau zināt kas tur zem lūkas ir. Un brīdī, kad Tumšā ''pavēlēja'' lūku neaiztikt, apstiprinājās laikam jau ne viena vien nodoms, ka kapellu varbūt arī nevajag izārdīt.
Nospriežot, ka gan jau Greisa tiks galā, vilks nolēma sekot Sibillai. Vilka izskatā. Vismaz līdz tai kapsētas daļai, kura bija domāta tikai Citādajiem. Pēc tam..pēc tam jau jāskatās pēc situācijas jo īsti vilka izskatā staigāt tur, kur bija cilvēki laikam nebija prātīgi

[Sindra]

Pa gaišā pēdām

Sibilla un Ņina devās pa gaišā citādā pēdām un tās, līdzīgi, kā tumšā citādā pēdas, veda visai taisni prom no notikuma vietas. It kā viņi būtu satikušies pie kapelas, paveikuši ko nu tur vajadzēja un tad devušies katrs savā virzienā.
Taisnā ceļā viņa pēdas veda līdz pat vietai, kur pazudīs kapsētas noburtā robeža un aiz kuras parādīsies kapu teritorija, kura bija pieejama arī cilvēkiem.
Vienīgi, ka gaišā aurai pie robežas bija pazudis sudrabainais mirdzums. Izzudis un viss. Kas lika domāt, ka auras sudrabainas bija iekrāsojis kāds maģisks rituāls.


Pie kapelas

Kas to būtu gaidījis, ka lūkas durvis tik viegli padosies Kristofera rāvienam. Jauneklis bija ieguldījis lūkas atraušanā vairāk spēka nekā vajadzēja. Viņš apkrita uz pēcpuses un apkaltās koka durvis palika atvērtas vaļā.

Pirms tam uz tām skatoties, Daniels neredzēja neko neparastu. Neko vairāk kā jau bija redzams pirms tam.
Taču mirklī, kad gaišais atrāva lūku vaļā, visi tuvumā esošie citādie sajuta spēju saltas enerģijas izplūdi no pazemes. Tie, kuriem bija uzburta aizsardzība vai arī nostrādāja amuleti, sajuta, kā šī enerģija atsitas pret vairogiem.
Arī Kristofera riekstiņvairogs bija nostrādājis. Taču tas bija jaunā zintnieka pašradīts un nepasargāja puisi līdz galam. Jauneklis sajuta spējas sāpes. It kā viņam vēderā kāds būtu iegrūdis dunci līdz spalam. Nekāda reāla ievainojuma gan nebija. Tik vien kā pēkšņās sāpes un to atskaņas, kas tik viegli negribēja atlaist nervus.

Vairāk nekas nenotika. Neviens no atvērtās lūkas ārā nerausās. Taču varēja manīt, ka uz leju ved vecas, akmenī cirstas kāpnes. Lejā bija kapenes. Kā jau citādie to bija sapratuši.
Aukstuma sajūta negribēja atkāpties. Pat ja vairogi bija pasargājuši Greisu un Danielu.
Tā stāvot un lūkojoties uz pazemes eju, neomulīgo klusumu pārtrauca Daniela telefons, paziņojot par īsziņas saņemšanu.
Nekādā gadījumā nelieniet zem tās būdas. brīdinājumu bija atsūtījis Deins.


Tiem, kas tālāk

Tie, kas atradās nostāk no kapelas, tie tikai sajuta, ka kaut kas notika. Enerģijas izlāde. Bet tā vairs nebija tik spēcīga, lai notriektu no kājām, vai nodarītu sāpes. Neatstāja sajūta, ka kapsētā kaut kas ir mainījies. Nojautas nebija labas. Pat tumšajiem.

[Romija]

Kriss vispirms nolidoja uz pēcpuses un tikai pēc tam sajuta, ka ir noticis kas vairāk par fizisku pārvietošanos. Viņā spēji ietriecās tādas sāpes, ko jaunais inženieris nespēja norakstīt uz strāvu. No viņa lūpām izplūda vārdi svešā valodā, kas varbūt nemaz nebija īsti, drīzāk gārdziens un neapzināta aizsardzība pret nodarījumu balss veidolā. Kristofers sarāvās, it kā cenzdamies aizsargāt ievainoto vēderu no vēl kāda trieciena, ja nu būtu nejauši uzmodinājis kādu īpaši ērcīgu kapeņu gulētāju.

Ak, pie visiem cepumu dieviem! viņš spēja noelsties, atcerēdamies cepumiņu, kas tieši viņam ieteica nesteigties. Bet Kriss nebija tas eksemplārs, kam viss salīda galvā no plikas grāmatu lasīšanas. Viņam vajadzēja pieredzi, un te nu tā bija, draudīgi ietriekusies vēderā. Nobraucis ar plaukstu gar ievainoto vietu, viņš gan nemanīja nekādas asiņu pēdas, tāpēc saņēmās un palūkojās uz leju caur Mijkrēsli, ka nu viņa vēderā ir iedurts kāds Krēslas duncis, ko tāpat redzēt nevarētu. Ja nu viņš pats pamazām pārvēršas par oranžu peļķi?