'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Romija]

Tā laikam bija ironija, ar kādu līdznācējos pēc sava komentāra pieteicās tieši Tumšais, bet Kriss neļāvās iebiedēties. Te bija darbs, svarīgs uzdevums un sasodīta interese. sagaidījis, kad Denijs "Kens" pienāk tuvāk, Kriss parādīja atradumu. "Tās tur, plikās," viņš norādīja uz nepārprotamu pēdas nospiedumu un atsāka sekošanu, pārmaiņus skatoties gan parastām, gan Krēslas acīm, lai pamanītu izmaiņas, ja nu tādas būtu.

[Roviela]

Jans tupēja torņa smailē prātodams, kā atlauzt gabaliņu, lai Sibilla to varētu izmantot, un reizē pārāk nesabojāt kapa pieminekli. Turklāt Amēlija gribēja, lai scepteri noliek vietā. Tiesa, viņiem bija uzdevums scepteri iznīcināt, tikai ko var zināt, ka nenākas tomēr mēģināt nolikt vietā, bet tad, ja smailei būs nolauzts pārāk liels gabals, to vairs nevarēs izdarīt.
- Var redzēt, ka te ir bijis kaut kas piestiprināts! - puisis pabļāva uz leju, lai pārējie zinātu. To, ko citi tur, lejā runā, viņš nedzirdēja.
Nolēmis, ka tagadnē esošā ēka jau tāpat nav saglabājusies ideālā stāvoklī, Jans no kabatas izvilka nevainojami tīru kabatslakatu, un tad ar kabatas nazi mēģināja atdalīt nelielu akmentiņu no smailes, lai tad to iesietu kabatslakatā un nogādātu lejā.

[echo3]

Jan, nokasi kaut putekļu šķipsniņu no saskares vietas! - Sibilla sauca no lejas, atbildot uz Sebastjana saucienu. - Jans sadabūs kādu drumslu, kas bijusi saskarē ar scepteri. Tad varēs uzburt kompasu. - Sibilla paskaidroja visiem, kuri to vēl paši nebija iedomājušies.

Lūka Krēslā ir slēgta? - Lūk, šis Greisas paziņojums bija patiesi interesants, un Sibilla pievienojās tumšajai burvei akmens grīdas pētīšanā, meklējot iespējamo ieeju pagrabā.

[Džea]

Jāsaka, ka šī visa nedēļa bija viena vienīga neveiksmju nedēļa. Katrā ziņā viena no draņķīgākajām, kāda Ninai līdz šim bija. Bez maz vai varētu padomāt, ka viņas nesenā simtā dzimšanas diena bija tam par iemeslu. Iepriekšējā vakarā galvassāpes darīja savu un gulēt sieviete bija aizgājusi diezgan paagri. Cerot, ka vismaz tas palīdzēs, taču pat guļot nebija iespējams mierīgi atpūsties, jo redz kāds bija izdomājis traucēt Gaišās miegu.
Ierodoties birojā, viņa saņēma ziņu no Lansela, kurš savā kabinetā izskaidroja situāciju. Kaut kāda Amēlija. Nozagts scepteris. Gaišo un tumšo sadarbošanās. Inkvizīcija redz esot pieprasījusi vismaz vel vienu personu. Neapmierināti nopūsdamās, Nina uzjautāja par atrašanās vietu un saņemot norādes, atvadījās un devās ārā.
Londonā viņa dzīvoja vien pēdējos piecus gadus. Un palēnām ar tās apkārtni un visu pārējo bija pierasts. Tikpat labi krieviete zināja, ka ja grib kaut kur ātri nokļūt, tad mašīna nebija tas labākais variants. Protams, ka vel jau varēja noildzināt laiku un paņemt taksi, taču šis varbūt nebija tas labākais laiks. Paņēmusi metro, un veiksmīgi tikusi līdz kapsētai, viņa veikli tikusi galā ar sargiem (iestāstot ka ir darbinieks) devās pa pēdām biedru aurām.
Ilgu laiku nevajadzēja lai Nina arī nokļūtu līdz attiecīgajai vietai kur jau pulcējās kolēģi. 3 gaišie kolēģi kuri bija vairāk vai mazāk pazīstami, divi tumšie, kurus Nina nepazina, kā arī viens kurš izskatījās kaut kur redzēts tikai nevarēja saprast kur.
Sveiki. Nonākot līdz biedriem, Gaišā sacīja. Hmm vai tas tiešām bija Jans? tur augšā? Vai manas acis rāda pareizi un Jans ir izdomājis izrādīties? Sieviete jautāja tuvāk esošajam. Un ak jā, Lansels atsūtīja mani. Cip Inkvizīcijas prasība vai kaut kas tāds. Sieviete paraustīja plecus. Ej nu sazin. Inkvizīcija tomēr bija Inkvizīcija.

[echo3]

Sveika, Nina! - Sibilla atsaucās no kapellas iekšpuses. - Vai tev arī iedeva cepumiņu? Mums Bens, aci zīmīgi miegdams, visžēlīgi piešķīra pa Furtūnas cepumam. - Burve parādījās sienas ailē. - Jans tiks galā ar to, ko viņš dara. Nāc palīgā, te Krēslā rādās slēgta telpa uz pagrabu. Tas ir - caur Krēslu tajā nevar iekļūt, tāpēc tagad meklējam, kā vienkārši ielauzties. Un, iepazīsties, - Vils. - Sibilla pagriezās pret Vili. - Nina.

Tad viņa vairāk netērēja laiku saviesīgām laipnībām un atgriezās pētīt kapellu.

[Sindra]

Greisas telefons ziņoja par saņemtu īsziņu.
Es taču atbildēju vēstīja tās saturs.

Abām sievietēm pētot celtnes pamatus, to tik vien izdevās saprast, ka ieejas durvis sargāja akmens plātne, kura būtu jāceļ nost, lai tiktu klāt lūkai. Teorētiski to bija iespējams izdarīt. Praktiski tas prasītu daudz spēka, ja viņi to darītu tāpat un arī daudz spēka, ja plātni celtru krēslā. Bet savādāk kapenēs tikt iekšā nebūtu iespējams.

Sebastjanam sparīgāk palūkojoties uz smaili, acīs iekrita sūnu gabali, kas auga uz senā akmeņa un noteikti ka bijuši arī saskarsmē ar seno sceptera kātu. Tas varēja derēt. Un nemaz nebūtu jālauž nost kapelas smaile, vai jāuzrbina akmeņi.

Nina īsti nesaprata par kādiem cepumiem Sibilla runāja, jo viņai Lansels cepumus nebija piedāvājis. Priekšniekam bija bijis skābs ģīmis, it kā nezin kas būtu atgadījies un viņš tik vien kā pastāstīja citādajai, kur meklēt pārējos.

Sekot pēdām nebija grūti. Tās bija skaidri redzamas gan krēslā, gan reālajā pasaulē. Pēdas visticamāk piederēja vai nu sievietei vai bērnam, jo samērā mazas. Dodoties pa pēdām, drīz vien Kristofers un Daniels bija pārējos biedrus atstājuši aiz muguras un tos nevarēja pat ne saskatīt.
Te vēl joprojām bija zona, kurā cilvēks nespēja iekļūt, taču pēdas uz slapjās takas liecināja par ko citu. Te bija gājis cilvēks.
Lapotne kļuva arvien biezāka un krūmi saauguši ciešāk nogriežot ceļu. Cilvēks bija izspraucies tiem cauri. Un tad abi citādie bija nonākuši krūmu ieskautā ielokā, kura vidū atradās liels krusts. To apķērusi, uz zemes sēdēja jauna meitene ar gaišiem matiem. Viņai mugurā bija vien plāns, gaiša krāsas naktskrekls. Viņas mati bija iziruši un karājās pār pleciem un mugurai. Viņa bija sakņupusi pie krusta. Viņas seju nevarēja redzēt.

[Roviela]

Ō! Pat akmeņi nebūs jāurbina. Tas priecēja. Gluži apmierināts, Jans uzmanīgi ar nazi nolupināja pēc iespējas lielākus sūnu gabalus un ievīstīja tos kabatslakatā. Nolicis vietā arī nazi, viņš sāka rāpties zemē. Tur, augšā, vairs nekas nebija darāms. Redzēt neko prātīgu nevar, nekādas lauskas no sceptera arī nebija, ko tad vēl. Jākāpj zemē, jāatdod sūnas Sibillai un jānoskaidro, cik tālu ar pētīšanu tikuši citi.

[Romija]

Kriss atļāvās justies briesmīgi svarīgs un iet pa priekšu acīm redzami pieredzējušākajam kolēģ... pretiniek... Nevarētu teikt, ka Kristofers būtu nonācis pie skaidra secinājuma, kā Tumšos Citādos uzrunāt, tāpēc viņš nerunāja vispār. Ēna seko gaismai — pat pēc fizikas likumiem Krisam bija tiesības iet pirmajam. Viņš pat atcerējās par tuvojošos fizikas starppārbaudījumu, bet nolēma par to tagad neuztraukties.

"Param, param," Kriss teju vai dungoja, šķirot krūmus. Viņi joprojām bija Krēslas sargātajā zonā, kur diez vai varētu uzklupt kāds tik bīstams, ko viņi nesajustu. Krisam taču bija gandrīz vai miesassargs līdzi.

"O!" viņš apstājās, kad ieraudzīja pēdu īpašnieci. Aši pārlaidis skatu apkārtnei, Kristofers nekavējās un devās pie sievietes. Viņa taču bija tikai cilvēks!

"Es atvainojos?" viņš viegli pieskārās tās plecam. "Kas jums notika?"

[Rouzijs]

Greisa sameklēja telefonu un izlasīja sev adresēto ziņu.
Ne gluži.
Man vajadzīga informācija.
Šovakar 21.00 Oxo Towerī? Pašai negribot sieviete uzrakstīja atbildes ziņu. Baltmatei nepatika doma, ka kaut ko vajadzētu lūgt Mariusam, bet pašreiz neizskatījās, ka šai mīklai būs ātrs atrisinājums. Iemetusi sakaru ierīci atpakaļ somā, sieviete nopūtās un palūkojās uz akmens plātni, sev zem kājām.

Tad skatiens aizslīdēja līdz Sibilai.
- Mums tā ir jāuzspridzina. - Burve pasmaidīja. - Vai atļausi? - Nebija jau tā, ka sieviete gaidītu gaišās atbildi, viņa vienkārši deva laiku aizvākt savu pakaļu no akmens bluķa. Skatiens gan nedaudz jautājoši bija pievērsies Ninai, bet vienaldzīgi paraustījusi plecus Greisa gatavojās burt maģiju, kas sašķaida visu savā ceļā.
Viņai interesēja, kas tās bija par balsīm, ko burve dzirdēja, kas tie par čukstiem un lūgumiem. Te bija kas vairāk...

[Mattiass]

Danielam nebūt nebija iebildumu, ka dedzīgais Gaišais dodas pa priekšu. Lai jau! Ja kaut kur ieskries, iemācīsies būt piesardzīgāks. Vai arī neiemācīsies. Viņš gan sekoja tieši nopakaļ un patiešām abus piesedza, vērodams gan cilvēku pasaulīti, gan Mijkrēsli visapkārt, gatavs atvairīt nepatikšanas, ja tādas sagaidītu. Mazliet iepaliekot, meiteni viņš arī uzreiz noskatīja, gan pārbaudot, vai tas tiešām ir tikai cilvēks, vai viņa nav potenciālā Citādā, gan arī pārbaudot krustu un to, kas tam apkārt. Pārlieku dīvaini apstākļi, lai skrietu ar galvu pa priekšu.

[Roviela]

Uz leju gāja tā kā ātrāk, nekā uz augšu. Jans nemēģināja vēlreiz pārtapt tīģerī, jo cilvēka paskatā kāpšana šoreiz bija iespējama veiklāk.
Ticis tik augstu, ka varēja lēkt, viņš atlikušo gabaliņu nolēca.
Tā, kur ir Sibilla? Acis meklēja Gaišo kolēģi. Ā! Tur, iekšā, un tur vēl ir elegantā Greisa.
Viņš pagājās kapellas iekšpusē. - Sibilla, te ir sūnas no smailes. Vajadzētu derēt, - puisis sniedza kabatslakata sainīti burvei.
- Ko jūs te gribat darīt? - bija nākošais jautājums, jo, ja tā paskatās, tad šķita, ka abas burves te nav nejauši. - Es varu kā palīdzēt?
Janam nebija ne jausmas, ko kolēģi darīja te, apakšā, kamēr viņš rāpaļāja pa smailēm.

[echo3]

Paldies, Jan. - Sibilla paņēma Jana doto sainīti. - Sašķaidīt šo akmens plāksni. Tur ir ieeja, kura ir slēgta Krēslā. Nāc, ejam laukā. - Burve nezināja, ka Greisa dzird kaut kādus čukstus vai ko nu tur vēl. Tāpēc neieteica visiem izvietoties aplī ap kapellu, lai spētu saburt aizsardzību, ja nu no pagraba izlaužas kas pasaulei (un Citādajiem) nevēlams.

Sibilla uzsmaidīja Greisai, tā norādot, ka, protams, atļauj, un devās laukā nodarboties ar kompasa buršanas maģiju. Burve apsēdās pie koka, iztina Jana savāktās sūnas, uzlika uz tām roku ar gredzenu un iegrima virziena maģijas buršanā.

[Rouzijs]

Un vai tu re kā! Patiesībā Greisa bija gaidījusi, ka Sibila viņai aizliegs nodarboties ar demolēšanu. It kā kāds kaut ko te varētu aizliegt... baltmate pasmaidīja un palūkojās vēlreiz uz akmeni sev zem kājām. Viņas skatiens pavadīja, kā abi gaišie pamet platformu.
Viņa nezināja, kas ir tur lejā. Varēja būt dažādi, bet zinot, ka Amēlija bija gaišā un tātad neiedomājami labi, baltmate nedomāja, ka tur varētu būt kas slikts.

Bet par balsīm viņa apzināti neierunājās, tas Greisasprāt bija pārāk dīvaini pat citādajam.
Sieviete pati nostājās nedaudz nostāk no plātnes centra un uz brīdi palūkojusies krēslā, lai uzmeklētu precīzu durvju atrašanās vietu, būra maģiju, kurai vajadzēja izšķaidīt akmeni un saberzt to putekļos.

[Sindra]

Kad Kristofers pieskārās meitenei, viņš sajuta, ka tās ķermenis ir auksts un dīvaini sastindzis. Viņa bija mirusi. Un no puiša pieskāriena, gaišmates galva atrāvās no krusta un atkrita uz aizmuguri. Pirmais, kas iekrita acīs gaišajam, bija tukšie, asinīm noplūdušie acu dobumi. Meitenei bija izdurtas acis. Viņas ķermenis noslīga no krusta un apkrita zemē. Oranžā aura bija izbeigusies šajā vietā. Krēslā skatoties, krusts, kuru bija apķērušas mirušās rokas, mirdzēja ar gaišu auru.


Greisas telefons vēlreiz ziņoja par pienākušu īsziņu. Tās saturs vēstīja: Es paskatījos varbūtības. Tu neieradīsies.


Sūnas bija gana labas un ja jau Sebastjans teica, ka tās bijušas saskarsmē ar scepteri, tad laikam jau tā bijis.
Sibilla varēja uzburt kompasa burvestību. Kad tas bija paveikts, viņas kompass rādīja, ka jāseko gaišā burvja aurai.


Greisai vajadzēja koncentrēties, lai uzburtu maģiju, kura sašķaida pat senas akmens plāksnes. Nu, tas nebija neiespējami, taču pēc pamatīgā blīkšķa, putekļiem izklīstot, sieviete manīja, ka plāksne nebūt nebija pārvērtusies par putekļu mākoņi, tā bija tikai salūzusi četros bagalos un šos gabalus tāpat nāksies celt nost no lūkas durvīm. Taču, jā... tagad zem akmens drupām varēja redzēt senas koka durvis, kas bija apkaltas ar zelta rotājumiem. Tas bija ceļš, kurš veda uz kapenēm.
Tomēr, akmens plāksne, kas sargāja seno lūku, bija apburta un Greisa pamanīja, ka pēkšņi jūtas ļoti nogurusi. Burvestība bija paņēmusi ļoti daudz gaišmates spēka. Uz mirkli viņas prātā uzjundīja balsu murdoņa. Palīdzi mums! Atbrīvo mūs! tad balsis atkal pazuda.

[Rouzijs]

Greisa bija aizgriezusies un ļāva putekļu mākonim nosēsties, lai palūkotos uz sadragātajiem akmeņiem, patiesībā vilšanās atspoguļojās sievietes sejā, viņas maģija nebija gana spēcīga, lai atbrīvotu sev tālāko ceļu. Viņa sajutās nogurusi un atspiedās pret kādu kapelas sienu. Baltmates elpa bija strauja un šķita, ka viņa būtu noskrējusi milzīgus gaisa gabalus. Burve palūkojās uz savām rokām, it kā meklētu tajās iemeslu šim nogurumam.

Skatiens pievērsās starp saplaisājušā akmens durvīm, tās šķita apburtas ar spēcīgu maģiju, maģiju, kas laikam nevēlējās, lai viņa ieskatās kapelas noslēpumos. Viņai nebija tik daudz spēka, lai atbrīvotu durvis pilnībā, akmens gabali bija pārāk smagi. - Sebastjan? Vari atnāk palīgā? - Burve jautāja, labāk jau viņa būtu jautājusi pēc palīdzības Dienas sardzes kolēģim, bet viņš bija aizvandījies nezin kur. Kamēr Greisa gaidīja Janu viņa izvilka no somas telefonu un izlasīja Mariusa ziņu.
Viņa rakstīja atbildi. Man arī tā sāk likties, te notiek, kas savāds. Tiklīdz kā baltmate nosūtīja ziņu, viņas prātā ieklīda balsis, kuras viņa nevēlējās tur dzirdēt.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 02.05.2015 13:51

[Roviela]

Sebastjans stāvēja nomaļāk, īkšķus kabatās sabāzis un gaidīja, ko še esošie noskaidros. Vai izdarīs. Vai uzspridzinās. Vai ko viņi darīja.
Vismaz vienā ziņā bija taisnība - kaut kas tika uzspridzināts, un tā bija Greisa.
Pametis skatienu uz Sibillu, kurai, šķiet, ar kompasa veidošanu veicās gluži labi, Gaišais devās palīgā Tumšajai burvei, pa ceļam pamājot Ninai. - Nāksi palīgā?

Ticis kapellā, puisi nopētīja plāksni un aiz tās redzamās durvis. Ar zeltu. Tas bija savādi, bet nu... kas tikai viss neatgadās.
Katram gadījumam viņš izmantoja brīdi, kad iegāja Krēslā, lai pārvērstos par pašu lielāko - Sibīrijas tīģeri, kuram spēciņa ir daudz vairāk nekā Janam, lai ieskatītos Krēslas otrajā slānī. Kā tur viss izskatās? Vai vajag līst tur iekšā, vai arī labāk nē?
Visādā ziņā nolēmis, ka akmens plāksnes tā vai tā traucē, viņš, izniris no Krēslas zvēra izskatā, sāka ar spēcīgajām ķepām ķeksēt, stumt un bīdīt akmens gabalus, lai dabūtu tos nost.

[echo3]

Sūnas derēja, scepteris nebija izjaukts sastāvdaļās vai atburts, - virziena maģija strādāja, norādīdama uz nepazīstamā Gaišā pēdām. Sibilla piecēlās un devās uz kapellu, no kuras nupat bija atskanējis negants troksnis. Burve ielūkojās telpā, kuras vidū tagad ārdījās Jans tīģera izskatā, bet Greisa stāvēja maliņā. - Hei! - Sibilla uzsauca, lai pārkliegtu akmeņu graboņu. - Virziena maģija izdevās, scepteri ir aiznesis Gaišais. Vai mums te ir jālien? - Tagad, kad plāksne bija salauzta, pat cauri putekļu mākonim varēja saskatīt greznas durvis. Ziņkārība, tas ir labi, bet ziņkārība, kā zināms, kaķi nogalināja. Kamēr pārējie apdomāja Sibillas jautājumu, burve izvilka savu telefonu un pacentās sazvanīt Lanselu, lai īsi noziņotu paveikto. Ir kapella, ir pazudis Amēlijas scepteris, kuru (pēc rituāla kopā ar Tumšo un cilvēku) ir aiznesis nezināms Gaišais. Zem kapellas ir Krēslā slēgtas durvis, kurām var tikt klāt un mēģināt atvērt tāpat. Bet vai vajag?

[Mattiass]

Oranža aura, oranža aura… Citādā? Neder. Iekāre? Diezin vai, pat raugoties uz meitēna ietērpu. Kaujinieciskums? Kur nu… Uzbudinājums, satraukums? Iespējams. Vai arī nogāja visu šo ceļu asiņodama, kas ir visticamākais, tādēļ arī oranžas pēdas zemē palikušas. Kad ķermenis sāka krist, Daniels metās pie krusta, jau nojauzdams, ko tūlīt ieraudzīs. Taču realitāte iedomas tomēr mazliet pārspēja. Izdurtas acis — tas būtu, lai neredz artefaktu? Viņi izmantoja cilvēku tā paņemšanai un tad atstāja nomirt? Un tajā piedalījies Gaišais? Tad viņiem ir darīšana ar kādu Citādo, kurš sajucis prātā. Slikti, slikti… Pārbaude nebija vajadzīga, lai saprastu, ka mirušajai vairs nelīdzēt, atlika tikai pamest skatienu uz pēdām, kurām, ja minējums pareizs, pienāktos būt asiņainām.
Daniels viņai pat neskārās klāt, lai labāk ar to tā Sibilla mēģina tikt skaidrībā. Tā vietā viņš pievērsās krusta vispusīgai pētīšanai.

[Romija]

"Opā!" Kriss atleca nost, it kā būtu dabūjis ar strāvu. Šoreiz tā nebija fizika. "Viņa... laikam neatbildēs," Kriss noteica un juta, kā pārbīlis pamazām izlīst cauri ķermenim, līdz viņš atkal spēja pakustēties. "Izmantot cilvēku un pēc tam izdurt acis un nogalināt, lai kāds neuzzina, kas darīts un redzēts," skatoties uz asiņainajiem dobuļiem, Kristofers mēģināja saprast, kāpēc viņa priekšā ir mirusi sieviete. "Pa ceļam es asinis neredzēju. Un citas pēdas līdz šejienei arī ne. Tas, iespējams, ir izdarīts ar Spēku no attāluma. Lai viņa aiziet, nolien klusākā stūrī un tad izbeidzas." Tumšais klusēja, bet Kristofers gan savas aizdomas izteica skaļi.

Lai arī izbīlis bija pārgājis, Kriss izveidījās pieskarties stingajam ķermenim. Viņš apgāja ap krustu, pievērsa vairāk uzmanības apkārtnei, vai tomēr nebūtu kādas pēdas vai kaut kas cits dīvains. "Diez vai viņu te tā vajadzētu atstāt," viņš pēc brīža noteica. Jaunietim bija žēl šīs būtnes, kas, ļoti iespējams, ne pie kā nebija vainīga. Varbūt pat bija izsniegta atļauja viņas izmantošanai un nogalināšanai. Varbūt pat bija ietekmēts viņas prāts, ko nu vairs nevarēja pajautāt. "Varbūt vajadzētu aiznest pie citiem," viņš noteica ar cerību, ka Denijs to izdarīs vai vismaz palīdzēs. Vai kaut vai pātrauks klusēšanu un pateiks savu viedokli, jo savādāk sāka kļūt mazliet neomulīgi.

[Mattiass]

Denijs paraudzījās uz Kristoferu.
— Bet oranžās pēdas taču redzēji? Tādas mijkrēslī atstāj asinis. Tumšsarkanas dzīsliņas, oranži nosēdumi, ja asiņu daudz. Domāju, tas bija vajadzīgs, lai paņemtu scepteri. Es tavā vietā sāktu satraukties, ka viens no šo nodarījušiem bija kāds no jūsējiem… Atstāj viņu pagaidām, kur ir. Šito jūsu Sibillai derētu redzēt. Līdz tam labāk nesapēdot, ja nu kas atklājas. Interesanti arī, kāpēc tieši šeit nonāca.