"Starp laktu un āmuru" - ATD, [PZP] Fantasy Opcijas

[Urdrunir]

Starp laktu un āmuru - lomu spēles ATD pavediens

Sveiki!

Daži cilvēki mani baksta, lai es uztaisu savu spēli. Man nav tik lielas pieredzes foruma lomu spēļu vadīšanā kā Sindrai un es neesmu tik brīvi pieejams skype, bet es tomēr mēģināšu. Man bija plāns postot reizi dienā, lai bīdītu stāstu uz priekšu. Man patīk spēles laikā spēlētājiem likt ceļā sarežģītus šķēršļus, bet uzvaras gadījumā viņi parasti saņem nozīmīgas balvas. (Tas ir godīgs brīdinājums.)

Spēlētāji darbosies diezgan standarta high fantasy pasaulē. Te dzīvo pūķi, rūķi, vilkači, vampīri, fejas, troļļi un tamlīdzīgi mošķi. Pasaulē ir viduslaiciskas tehnoloģijas un iedzīvotāju ikdiena. Kaut kur dzīvo arī karaļi un princeses, un lordi un baroni. Maģiskas mantas ir, bet tā nav gluži ikdiena. Darbība notirisināsies pilsētā un tās apkārtnē. Vieta, kur notiks darbība, ar nodomu visiem ir vienlīdz nezināma. Jūs būsiet iebraucēji. Es piedāvāju jums pašiem atklāt sev apkārtni. Es vēlos grupā redzēt ideāli cilvēkus, sliktākajā gadījumā civilizētus humanoīdus (cilvēkiem pēc izskata līdzīgus radījumus). Jums vismaz atklāti būs jāsadarbojas ar grupas biedriem. Ja ļoti gribas spēlēt ļaunīšus, tad tikai gudrus un pacietīgus. Ja sakasīsieties ar grupu, tad jūsu ādu es neglābšu.

Visi piedzīvojumu meklētāji parasti specializējas kādā no 3 arhetipiem - karotāji (armijas karavīri, barbariski berserki, augstdzimuši bruņinieki), blēži (muldoņas, kabatzagļi, laupītāji, slepkavas) un burvji (kuros ietilpst arī tie priesteri, kas prot burt). Es mērķēju uz gados jauniem piedzīvojumu meklētājiem kādā no tiem virzieniem, lai jums spēles gaitā ir iespēja gūt pieredzi un kaut ko iemācīties. Tiem, kuri spēlēs burvjus, spēles laikā noteikti nāksies ciest vairāk nekā pārējiem.

Gribu par tēlu zināt šādas lietas:
1. Vārds
2. Vecums
3. Nodarbošanās
4. Izskata apraksts + ekipējums
5. Leģenda + raksturs + kāpēc piekritāt palīdzēt mēram (skat. tālāk pasaules aprakstu). Ja esat burvis, varat izvēlēties 3 burvestības, kuras protat uzburt.



Randas apkārtne

Randas brīvosta reiz bija bagātākā pilsēta visā Dukātu jūras piekrastē. Augstiem mūriem apjozta, uz klinšainas pamatnes celta ar drošu ostu un auglīgām apkārtnes teritorijām, kurās zemkopji audzēja miežus un linus un ganīja aitas un govis. Pilsēta tirgojās ar audumiem un amatniecības izstrādājumiem, taču galvenais tās ienākumu avots bija sudraba raktuves zem pilsētnieku kājām. Tomēr mierīgai un pārticīgai dzīvei pienāca gals pirms aptuveni 70 gadiem, kad ziemeļos pie varas nāca Sarmats Pelēkais, burvis, kurš nespēja nomirt, jo bija dzimis no vakara krēslas.

Sarmata pasaulei bija jākļūst tik pelēkai, kā viņš pats. Burvestības, kuras viņš lietoja, citi magi nekad nebija redzējuši. Viņi neprata tādas iemācīties un nespēja pretoties Sarmata adeptiem. Sarmata kaujinieki bija ātri un vienaldzīgi. Viņi parādījās no tukšuma un uzbruka koncentrēti. Ļaudis runāja, ka Sarmatam visur ir spiegi. Kā citādi viņš zinātu sagūstīt spējīgākos no iedzīvotājiem, bet neprašas iznīcinātu bez žēlastības. Ar laiku ļaudis pat manīja šos izredzētos Sarmata rindās. Cietsirdīgi un savus draugus un ģimeni aizmirsuši, viņi kalpoja svešajam burvim. Jau 30 gadus Sarmats tur Randu pastāvīgā ielenkumā. Attālāko teritoriju zemnieku saimniecības ir izpostītas un pamestas novārtā. Pilsētas sardze knapi spēj aizsargāt tuvākās teritorijas līdz Aitu fortam ziemeļos, Bolta tornim austrumos un Čūsku fortam dienvidos pie Melnās upes.

Bet Sarmats nebija vienīgā Randas problēma. Udruks DaBraka, kalnu milžu virsaitis, kura teritorijas stiepās austrumos no pilsētas reiz bija pratis mierīgi pastāvēt līdzās pilsētas tirgotājiem. Taču tagad viņa ausīs indi lēja jaunais ToLarata, neiecietīgā milžu maģijas dieva, priesteris Magrabs OgLurga. Sudrabs ir ToLarata svētais metāls, kuru bieži izmanto rituāla priekšmetu un maģisku amuletu izgatavošanā. Ar virsaiša atbalstu Magrabs ir sācis vervēt jaunus ToLarata priesterus cilvēku vidū. Runā, ka daži pat slepeni staigā pa Randu un sludina savu ticību un pilsētas vārtu atvēršanu un raktuvju atdāvināšanu milžiem.

Savukārt Čūsku fortam nosaukums nav ticis no nevainīgiem zalkšiem. Melno upi tā sauc, jo aiz tās ir biezs mežs, kura zari iegrūž upes ūdeņus mūžīgā ēnā. Šajā mežā baidās iet pat Sarmata karavīri. Tur mājo neomulīgie čūskcilvēki, kuri uzglūn nelaimīgajiem, kas ieklīst viņu teritorijās, sagūsta tos un ziedo savos rituālos. Randas mednieki reizēm ir spiesti meklēt Ofīdijas mežā medījumu, ar kuru papildināt pilsētnieku diētu, taču darbs ir bīstams un agrāk vai vēlāk drosminieki pazūd biezoknī uz neatgriešanos. Čūskcilvēku briesmas pastiprina tas, ka daļa no viņiem atšķiras no cilvēkiem tik minimāli, ka mierīgi spēj maskēties par savējiem. Neviens nezina,- varbūt pilsēta ir pilna ar čūsku spiegiem, kuri izlūko savus nākamos upurus.

Randas apkārtnes karte
(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/randas_apkartne_zps08330852.png)

Randas pilsētas karte
(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/randa_zps1aea0e4b.png)

Randas iedzīvotāji

Randā jau vairākus simtus gadu dzīvo cilvēki, kuri pa jūras un sauszemes tirdzniecības ceļiem ir kontaktējušies ar tuvāku un tālāku zemju iedzīvotājiem, tādēļ viņi visi ir gaišu ādas krāsu, bet milzīgu dažādību matu un acu krāsā un auguma komplekcijā. Randieši dzīvo līdz 100 gadiem. 7-10 gadu vecumā bagātnieku bērnus sāk mācīt visādās zinībās, bet vienkāršo pilsētnieku bērni tiek nodoti pie meistara mācīties amatu. Ap 15-16 gadiem jaunietis jau ir pieaudzis. Kopš šī brīža var arī stāties laulībā un domāt par pēcnācējiem. Praktiski visi randieši prot lasīt un rakstīt un veikt vienkāršus aprēķinus, bet liela daļa viņu zināšanas koncentrējas ap savu amatu un šaurajos pilsētas mūros. Teritorija ārpus mūriem ir pārbaudījumiem un briesmām pilna. Un jau trešā pilsētnieku paaudze ir piedzimusi kara laikā un cenšas bez vajadzības pa apkārtni neklīst.

Randā ir 3 populāras ticības. Tirgotāji un amatnieki vairāk seko Leksam, līgumu dievam. Zemnieku vidū populāra ir Alma, zemes dieviete, bet jūrnieki ziedo Najai, viļņu dievietei. Katrai no dievībām pilsētā ir templis un to priesteri ir cienījami sabiedrības pārstāvji. Tomēr paslepšus pilsētā izplatās ToLarata kults. Viņam atklātu tempļu nav, rituāli notiek slepeni un priesteri skaļi savu piederību neklāsta. ToLarats pārsvarā tiek pielūgts kā maģijas un bagātības dievs.

Randā ir 2 lielas iedzīvotāju grupas - pilsoņi un nepilsoņi. Pilsoņi ir tie, kam pieder māja pilsētā, un viņu ģimenes pārstāvji. Pilsoņi dalās aristokrātos (bagātie tirgotāji, zemes īpašnieki) un vienkāršajos (amatnieki un nabadzīgie tirgotāji). Nepilsoņi ir tie, kas dzīvo vai strādā pilsētā, bet kam nekas pilsētā nepieder. Tie ir kalpi, zemnieki un pa retam ārzemniekam. Karš ir ietekmējis daudzu randiešu dzīvi un taupība ir ikdienišķa lieta. Tomēr aristokrāts daudz neraudās par tēriņiem, kas pārsniedz vienu zelta dukātu, bet vienkāršie pilsoņi zelta dukātu nopelna labi ja mēnesī, kamēr kalpu un zemnieku ģimenes no viena dukāta iztiek gadu un ir priecīgi, ja viņiem pie dvēseles ir viens sudraba šiliņš (1 zelta dukāts = 100 sudraba šiliņi).

Populārākie amati pilsētā ir audumu pārstrāde, kalnrūpniecība un juvelierizstrādājumu izgatavošana. Kuģu būvēšana piedzīvo grūtus laikus, jo reti kurš uzdrīkstas riskēt un kuģot garām Sarmata blokādei.

Pilsētas vadība sastāv no svarīgākajiem pilsētas iedzīvotājiem. Randas galva tehniski ir Malakajs Smokss, aristokrāts, kuram pieder liela daļa no pilsētas tuvākās apkārtnes zemēm. Viņš ir audumu tirgotājs un viens no raktuvju īpašniekiem. Daudzi domā, ka tikai pateicoties Malakaja pieņemtajiem lēmumiem Randa vēl ir spējusi saglabāt savu neatkarību. Kopā ar Malakaju pilsētas padomē ir garīdznieku pārstāve Almas priesteriene Raja, cienījamākais no tirgotāju kapteiņiem Valdo Sangvini, kuram daudzi ir pateicību parādā par to, ka vēl nav nomiruši badā, kalnraču pārstāvis meistars Rūks Moltons, amatnieku pārstāvis meistars Lindons Barels, kurš no kuģu būvēšanas pārslēdzies uz mucu un lāžu izgatavošanu, sardzes kapteinis Diksons Olidū, un zemnieku pārstāve labības tirgotāja atraitne Estere Vanamēra. Pilsētas padome lemj par visiem svarīgākajiem Randas notikumiem.


Maģija Randā

Pilsētnieki zina, ka maģija eksistē, taču daudziem tā saistās ar nāves draudiem. Īsi pirms pilngadības sasniegšanas, dažiem pusaudžiem parādās spēja maģiskā veidā panākt kaut ko, ko citi dara ar sviedriem vaigā vai nespēj izdarīt nekad. Podnieka māceklim var parādīties spēja gandrīz bez pirkstu kustināšanas izveidot brīnišķīgu vāzi. Jaunam medniekam bulta pārdabiskā veidā trāpa vissīkākajā mērķī. Krogus muzikantam dziedot pārējie nespēj noturēties nepasmaidījuši. Daudziem šī spēja ir vienīgā burvestība, kuru viņi jelkad mūžā iemācīsies uzburt.

Taču ir daži, kuri izlemj mācīties par burvjiem. Viņu mācības vienmēr pavada ciešanas un bieži aprauj pēkšņa nāve. Jo ir tikai viens veids, kā māceklis iemācās jaunas burvestības. Viņam jāizbauda uz savas ādas cita burvja uzburtā maģija vai pārdabiskas parādības izpausme. Cik jauniešu nav gājuši bojā cenšoties vētras laikā noķer zibeni vai cenšoties apturēt klinstbluķi, kas krīt viņiem virsū! Cik talantīgu pilsētnieku nestaigā apkārt ar liesmās sakropļotu seju vai zaudētu roku vai kāju, kuras nocirtis maģisks zobens! Un cik topošie burvji nav pazuduši bez vēsts dzenoties apmeklēt zīmīgas vietas, par kurām baumo, ka tur maģija cenšas izlauzties dabā!

Raja, Almas priesteriene ir viena no laimīgajām. Viņai ir izdevies palikt dzīvai un veselai un iemācīties veselu rindu dziedināšanas un iznīcināšanas burvestību. Viņa vada Spāres ordeni, organizāciju, kurā uzņem tikai sievietes un kurā salīdzinoši drošos apstākļos var apgūt burvestības no pieredzējušām burvēm. Spāres ordenī negadījumi ir daudz retāki, lai arī burvestības, kuras tur apgūst pašas par sevi ir mazāk postošas. Tā rezultātā sievietēm Randā ir vairāk labo burvju aura un tās bieži ir dziednieces, zīlnieces un eliksīru izgatavotājas. Patiesībā pilsētā praktiski visu tempļu priesterienes, kas prot burt, ir tieši sievietes.

Vīriešiem ceļš uz burvestībām ir vientuļš un nežēlīgs. Jā, daži no viņiem savā godkārībā spēj sasniegt vairāk nekā māsas no Spāres ordeņa, bet daudzi no viņiem pa ceļam iet bojā, un neviens nav palicis bez rētām, kas apliecina viņa izaugsmi. Daži burvji ir tik stipri cietuši mācoties maģijas, ka izvairās parādīties sabiedrībā, kur pārējie uz viņiem nolūkojas ar riebumu. Viens no slavenākajiem Randas burvjiem - Maksimiliāns Bolts pat ir apmeties savā tornī ārpus pilsētas mūriem, par spīti tam, ka tur viņu apdraud Sarmata karaspēks un Udruka laupītāji. Līdz ar to sabiedrībā valda uzskats, ka burvjiem vīriešiem ir saistība ar ļauniem spēkiem. Tomēr visasāko zobenu un visdrošāko vairogu jums apburs tieši ļaunais burvis vīrietis. Ja jums pietiks naudas samaksai.

Līdz ar to katrs burvis Randā ir savādāks. Katrs bur to, ko viņam dzīvē ir palaimējies apgūt. Tomēr ir viens burvestību veids, kuru randieši nespēj iemācīties pat, ja paliek dzīvi pēc tam, kad ir izbaudījuši šīs maģijas iedarbību. Tā ir Sarmata adeptu pelēkā maģija. Viņu burvestības ir tik neparastas, ka pilsētnieki nespēj tās uzsūkt ķermenī un pārveidot par jaunām prasmēm.


Spēles sākums

Jūs katru individuāli uzrunāja kapteinis Valdo Sangvini, vīrs pāri pusmūžam, bāls ar iegrumušām acīm, it kā gadiem nebūtu izgulējies, ģērbies greznāk nekā vienkāršam kapteinim pienāktos. Viņš piedāvāja piedzīvojumus, intrigas, zināšanas, kautiņus, varu, slavu, sudrabu un maģiskas mantas,- taisni to, kas katram tajā brīdī bija vissvarīgākais, it kā spētu nolasīt jūsu domas. Un jūs piekritāt. Piekritāt aizbraukt aprunāties ar Randas mēru Malakaju Smoksu, kurš izmisīgi cenšas noturēt neatkarīgu mazu, bet bagātu pilsētvalsti.

Kapteinis Sangvini nejokoja brīdinot, ka ceļš uz Randu būs bīstams. Uz jūras uznāca tāda vētra, ka likās, ka dievi jūs brīdina griezties atpakaļ. Kuģis zaudēja buru un enkuru un gandrīz uzskrēja uz piekrastes klintīm. Kad jūs nakts melnumā nonācāt krastā, zemes bučošana nemaz nelikās pārspīlēta rīcība. Patiesībā jums bija nelabas aizdomas, ka kapteinis Sangvini šajā naktī ir izglābis dzīvību katram no jums. Par atmaksu jūs nolēmāt vismaz paklausīties kas Randas mēram ir sakāms.

Mērs savā darba kabinetā bija viens pats. Viņš cienāja jūs ar ķiršu liķieri no kristāla glāzēm un katram priekšā nolika tornītī sakārtotus 5 spožus zelta dukātus. Par pūlēm šurpbraucot. Un izklāstīja savu problēmu. Viņa pilsēta knapi turas pretī uzbrucējiem no trim pusēm. Un iedzīvotāji, kā jau tas sarežģītā situācijā ir pierasts, cenšas rast iespēju izdzīvot un iekārtoties drošāk. Vienkāršie ļaudis tā var atļauties darīt. Bet nupat mēram ir radušās aizdomas, ka kāds no viņa padomes spēlē netīru spēlīti. Vienīgais, kuram mērs bez vārda runas uzticas, ir Valdo (mērs kapteini Sangvini sauc vārdā un liekas, ka abus vieno senas saites). Pārējos viņš labprāt pārbaudītu. Tāpēc viņam nepieciešami neitrāli palīgi. Svešinieki. Jūs.

Jūs, katrs savu apsvērumu dēļ, piekritāt.