"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[echo3]

Kenolts piezemējās tieši vietā, kur pirms acumirkļa bija stāvējusi Šmarla, veikli pagriezās, un tūlīt sekoja vēl viens lēciens. Tikai šoreiz ne uz raganas pusi. Uz Blinkas pusi, jo, pat neskatoties uz to, ka bija bijis aizņemts, druīds Arlidena saucienu bija sadzirdējis. Te bija Bartoks, tas sasodītais melnais tirgotājs. Kur tieši, jo viņš taču nebija viens no tiem diviem ar zobeniem? Varbūt Šmarlas mājās, kas bija ļoti tuvu, un tieši tāpēc spēja ietekmēt Arlidenu? Varbūt labi samaksājis Šmarlai, lai viņa palīdz sagūstīt sudraba pūķi?

Vēl viens lēciens, un tīģeris jau bija virs Arlidena, sagrāba jaunekli zobos aiz drēbēm un lēkšiem metās prom pa ceļu nost no Šmarlas mājām. Tā Kenolts spētu noskriet vismaz stundu.

[Urdrunir]

Batirs uzmanīgi novērtēja pretī nākošos ceļiniekus. Pat puslīdz drošā gultā, dārgajā krogā, viņu kāds bija mēģinājis apciemot. Šeit uz ceļa nedrīkstēja zaudēt modrību ne mirkli. Vietējie varēja tīri pārbaudes pēc izmēģināt spēkus uz jaunpienācējiem. Pie Blinkas uzrunas gan karotājs neticīgi samirkšķināja acis. Pie Šmarlas viņiem vēl bija jānokļūst. Šmarla šeit nevarēja būt. Bet tad jau sākās jezga.

Tam pretiniekam, kurš triecās pret viņu, Batirs nesaskatīja ne mazāko izredžu sveikā tikt laukā no cīņas. Patiesībā viņā vēl kūsāja tādas dusmas, ka viņš neredzēja pretī kausli, bet melnu pusmūža burvi dārgās drānās. Tu! Sarkans šķidrauts aizmigloja melnā skatienu un viņš ar nagiem un zobiem ieķērās savā "tēvā". Viena varena ķetna sagrāba pretinieka roku, kas turēja ieroci un centās to atlauzt aiz muguras, otrā iegrābās rīklē un cimdu asmeņi nolaizīja svešā kaklu. Bet ar zobiem karotājs iekodās uzbrucēja ausī un asi parāva galvu sāņus.

[Roviela]

Sapratis, kāds pretinieks viņam gadījies, Atorms negrasījās gaidīt, lai noskaidrotu, kurš no viņiem te nogurs ātrāk. Cīņā ir iespējama tikai viena taktika - izdzīvo tas, kurš otru dabū gar zemi pirmais. Sīkas skrambas viņu nebiedēja, un neapturētu - Atorma skolotājs, ko slēpt, mēdza visai brutāli sodīt savu mācekli par neizdošanos vai nepilnībām kāda uzdevuma veikšanā.
Sarkanais pūķis uzbruka, apdomājot katru gājienu, lai neviena kustība nebūtu velta, un izmantoja ne tikai zobenu rokās un otrās rokas asos nagus, bet arī spērienus ar kājām, kur zābaku purni arī beidzās ar asām radzēm, zemus cirtienus pa kājām ar zobenu pie izdevības un citus itin kā ne tik bruņnieciskus paņēmienus, kas kaujas laukā bija tieši laikā.
Izsist no līdzsvara un trāpīt, un pēc iespējas ātri!
Nebūs te nekādas pāra dejas, jo vairāk tāpēc, ka Arlidena sauciens asinīm lika iekvēloties vēl vairāk.

[washulis]

Tas tiešām ir vienkārši. Halla piekrītoši pamāja ar galvu, sarunas laikā vairāk veroties Vēja virzienā. Jo lai arī neviens dzīvē netika uzskatīts par ienaidnieku, kāda baltā līdzāsesamība vienmēr sniedza lielāku mieru un drošību. Savas mīļotās dēļ Vordans ir gatavs sadarboties. Bez tā, viņš ir atvērts jebkuram citam, kas labprāt izmantotu valdnieka vājumu, lai sagrābtu varu sev. Šajos laikos ir gudrāk meklēt sabiedrotos, nekā ienaidniekus. Vordans spētu būt šāds sabiedrotais. Atgriezt pie sevis savu mīlestību. Pat ja viņi nerunātu par Pīlāra grūšanu, vai šāda vēlme būtu saucama par neiedomājamu un sliktu? Kamdēļ Miai bija jāmaksā par savu mīlestību?

[Rouzijs]

Lilijas skatiens vērās zemē, tas pacēlās tikai tad, kad Marko ierunājās par klanu vadoņu dēliem.
- Ja jūs man atļautu, es vēlos uzrakstīt, sava klana vadoņa, dēlam ziņu. - Arenss bija gluži kā draugs, viņš bija atsaucīgs, draudzīgs un labsirdīgs un priesteriene noteikti nevēlētos, lai viņam, vai viņas klanam kaut kas notiktu. - Jūs taču mani saprotat, man rūp mans klans, un mūsu vadoņa dēls man ir kā draugs. Man viņi ir jābrīdina, jāpastāsta, ka jābūt piesardzīgiem. - To, ka Pīlārs grūst un briesmas draud visiem pūķiem. Jo dziedniece uzskatīja, ka visi to būtu pelnījuši zināt.

Turklāt, viņas domas bija aizslīdējušas Ardosa virzienā. Pirms viņa devās prom, viņi bija tā kā sastrīdējušies. Un ja ar zilo pūķi kaut kas notiktu, Lilija nepiedotu sev, to nevajadzīgo aizvainojumu, un dusmas. Tā vietā viņa vēlētos, lai draugs viņu tur savās skavās. Pat ja likās nepareizi tagad par to domāt, kad pirms brīža domās dominējis Kartass ar savu klātbūtni un augumu.

[Sindra]

Pilārs

Marko stāstījums nebija izsaucis šamanī nekādas emocijas. Ne pieminētie personu vārdi, ne atnestās ziņas par klanu valdnieku nedienām. Ne Vordana izteiktās aizdomas, ka Sairesam būtu izdevies uzzināt Pilāra patieso vārdu.
Vējš stāvēja pie loga un raudzījās ārā. Acis nemirkšķinot.

Beigās, kad visi bija izrunājušies, kas nu katram bija sakāms un klusums ieilga, šamanis viegli pamāja ar galvu un pagriezies devās uz telpas izeju. Vien pa ceļam izmetot īsu: - Man jāpadomā. -
Durvis viņa priekšā atvērās, tās aizvērās aiz viņa muguras un pūķi bija palikuši kopā ar Moiru.

- Paldies par jūsu pūlēm. - sarkanmate pateicās pūķiem. - Jums gan vajadzēs uzgaidīt. Parādīšu telpas, kur varēsiet apmesties. - arī viņa devās uz durvju pusi un pamāja pūķiem, lai tie seko.

Moira aizveda Marko un meitenes uz Pilāra pirmo stāvu, kur atradās speciāli iekārtotas telpas ziņnešiem. Tās bija ērtas, gaišas istabas, kurās atradās viss nepieciešamais, lai atpūstos pēc gara un nogurdinoša ceļa veikšanas.
Istabās bija atrodams arī pergaments un rakstāmspalva. Lilija varēja uzrakstīt ziņu, kuru vēlējās nosūtīt savam klanam.
- Kad esi uzrakstījusi, ziņu atdosi man vai Kartasam. Nu, tam sarkanajam pūķim, kurš jūs atveda līdz manīm. - Moira paskaidroja. Ja nu gadījumā, Kartasa vārds neko neizteica. - Es būšu dārzā. - viņa vēl noteica un atstāja pūķus viņu jaunajās telpās.

Katram bija sava, ne pārāk liela, taču mājīga istabiņa, kur atradās gulta, mantu lāde, galds, uz kura atradās ēdieni un dzērieni. Tiesa, gan ne tādi siltie, bet aukstas uzkodas un augļi.


Cietoksnis

Šeit bija pūķu cietums. Un acīmredzot, kārtība bija tāda, ka daraktīri tikai apsargāja robežas, lai sodītie neizkļūtu ārpus cietuma robežām, bet tiem ne visai interesēja pūķu pašu darīšanas un izrēķināšanās savā starpā. Pusnakts cietoksnis bija skarba pasaule un tajā esošajiem bija jāpielāgojas džungļu likumiem, lai izdzīvotu.

Lai vai kurš, bet uzsākot cīņu, Šmarla acīmredzami bija gatava cīņai. Viņa bija veikli izvairījusies no tīģera uzbrukuma un Elgāra mestais duncis mērķi tā arī nesasniedza. Tas atsitās, kā pret caurspīdīgu sienu, kura ietvēra raganas stāvu un nokrita zemē. Šmarla šim uzbrukumam pat nepievērsa uzmanību.
Viņas skatiens sekoja tīģerim un viņa centieniem aiznest prom Blinku.
- Nu, nemaz nedomā... - melnā pūķiene nomurmināja un viņas rokas savēzējās, lai uzburtu burvestību, kura aizkavētu Kenolta centienus.

Kenoltam gan izdevās satvert jaunekļa augumu, lai arī tas nebija viegls uzdevumus. Blinkam acīmredzot stipri sāpēja un viņš svaidījās sāpju izraisītos krampjos, un apgrūtināja Kenolta centienus viņu satvert. Tīģera zobi, tverot jaunekli, uzplēsa arī viņa ādu ne tikai iekodās audumā. Taču nelikās, ka šis klāt nākušais savainojums kaut ko diži mainītu. Blinka to pat nepamanīja.
Viņa pasaule bija verga zīmes izraisīto sāpju agonijas pārmākta un jauneklis pat nemanīja, kas vispār notiek. Viņš nekādi nepalīdzēja Kenoltam. Tieši otrādi, raustoties, padarīja tīģera uzdevumu, viņu noturēt grūtāku.

Necik tālu uz priekšu netiekot, Kenolts sajuta, kā audums plīst starp viņa zobiem un šādi visticamāk viņš Blinku nekur tālu neaiznesīs. Zēna apģērbs nebija tik izturīgs.
Necik tālu viņš netika arī Šmarlas uzbrukuma dēļ. Tīģeri ieskāva spēji no zemes izaudzis smilšu virpulis un turēja savās skavās. Gan viņu, gan Blinku. Padarot pārvietošanos uz priekšu, neiespējamu.

Tikt cauri sveikā, laikam jau bija stiepjams jēdziens tam, kurš bija Batira pretinieks. Ja kakla ādu pāršķēlušie asmeņi lika tikai asiņot pūķa kaklam, tad Batira iekošana viņam ausī, padarīja pretinieku tikpat niknu, kāds bija melnais karotājs. Viņš sparīgi izrāva roku no Batira tvēriena un ar sava zobena rokturi blieza melnajam pūķim pa seju. Viņš sparīgi, ar rēcienu rāvās ārā no karotāja tvēriena un beigās viņam tas arī izdevās.
Histēriski iesmējies, viņš metās virsū Batiram, pa ceļam nikni pats norāvis melnā pūķa pusnokosto ausi un pamanījās iesviest to Batirhanam sejā. Gluži kā tāds duelants, savam pretiniekam cimdu.

Arī Atormam negāja viegli. Šmarlas miesassargi bija labi savā izvēlētajā profesijā. Un pēc tā maniakālā spīduma karotāju acīs, likās, ka viņi šeit, esot cietumā, taisni vai gaida izdevību, kad varēs ar kādu uzkauties.
Lai arī kā sarkanais pūķis centās, vienā mirklī pretinieka zobens nepatīkami iešķēla sarkanā pūķa labās rokas augšdelmā.
Tiesa, arī Atorma pretinieks nebija palicis bez skrambām. Taču tās nebija dziļas, asiņojošas brūces, kas apturētu viņa cīņas sparu.
Noskatījies, kā asinis notek pār Atorma roku, karotājs izbāza mēli un gardi aplaizīja lūpas. It kā viņš alktu nolaizīt un baudīt pretinieka asiņu garšu.

Vismaz pagaidām neviens cits kaujas laukam netuvojās. Blinka minēto Bartoku nekur nemanīja.

[Roviela]

Skramba, vēl viena, un vēl, neapstāties, nelikties ne zinis! Tā viņu mācīja skolotājs. Katra pauze, katrs sīkums, kas nav veltīts uzbrukumam, var būt pēdējais. Arī tā viņam bija mācīts.
Dzelzs sāpīgi iedzēla rokā. Neapstāties! Lūk! Pretinieks tērē laiku novērtējot tavu ievainojumu, tērē laiku bāžot laukā mēli un laizoties, ne uzbrūkot šai acu mirklī!
Atorms, cenšoties ignorēt sāpēs, un saprotot tikai, ka muskulis un kauls nav pušu, strauji metās uz priekšu un, sargoties ar kreisās rokas metālu, dūra ar zobenu pretiniekam.
Šis mazais brīdis, kuru ienaidnieks tērēja, lai aplaizītos! Tā ir kļūda, vai izdosies to pārvērst par liktenīgo pretinieka kļūdu?

[Romija]

Marko jutās vīlies. Vēja attieksme bija tāda, it kā nekādas vērtīgās ziņas viņi nebūtu atnesuši. Protams, jāpadomā... Kad šamanis bija izgājis no telpas, melnais pūķis nošņaukājās un paskatījās uz Moiru. Vismaz viņa pateicās. Tomēr vajadzība gaidīt nekādu lielo prieku nesniedza. Marko gan neiebilda un sekoja Devana lēdijai, ieņēma vidējo istabu, kuru pats personīgi pārbaudīja — kāds skats pa logu, vai gulta ir ērta vai gaiss labs.

"Cik ilgi mums būs jāgaida?" viņš vēl pirms promiešanas uzrunāja Moiru. Nebija nozīmes tagad dzīties atpakaļ uz Cietoksni, arī lidot kaut kur tālu ne. Varēja izmantot laiku pārējo jautājumu noskaidrošanai, tāpēc laiski atpūsties Marko negrasījās. Vismaz ne viens istabiņā. Sākumā gan viņš pārbaudīja, vai Šeridana dotā pudelīte un pamācība ir sveikas un veselas. Tas bija viņa personīgais ieguvums, ko apskatot radās interese par minēto pūķi ar zīmēm uz sejas.

Uzmeklējis abas ceļabiedres, Marko tām paziņoja, ka plāno vēlreiz doties pie Moiras un painteresēties par Innu, ja nu par to šeit ir kas zināms. Viņam nebija iebildumu, ja kāda no abām meitenēm vai pat abas vēlējās piebiedroties, tomēr neuzstāja, ja tām bija savi plāni. Burvis pameta istabas, somu joprojām nesdams līdzi, tikai akmens milžu sirdis un pārtiku viņš bija izkrāmējis istabā, lai nav jāstaipa lieks smagums. Marko devās uzmeklēt dārzu un lēdiju.

[echo3]

Kenoltam ar pietiekoši lielām pūlēm bija izdevies Blinku pastiept gabalu nostāk, bet ne pietiekami, un viņus abus ieskāva maģisks smilšu viesulis. Sasodītā burve! Un arī tas, ka Arlidens sāpēs locījās, nepavisam nebija labi. Nekas, mēs vēl pacīnīsimies. Kenolts pārvērtās par cilvēku un pirmais, ko izdarīja - saspieda artēriju uz Blinkas kakla, lai zēns zaudē samaņu. Druīds, galu galā, bija pietiekoši prasmīgs dziednieks. Tad viņš uzbūra vēja sienu, cenšoties izjaukt smilšu virpuli. Vai varbūt pat aizsviest to pašai Šmarlai virsū, bet par to Kenolts nebija pārliecināts, ka izdosies.

[Urdrunir]

Batirs atsprāga no sava pretinieka un parāva galvu nostāk no sitiena. Švīka uz vaiga liecināja, ka viņam tas līdz galam nav izdevies. Rītā būs zilums. Tagad tas tikai piedeva dusmas. Karotājs atieza svešā asinīm notraipītos zobus. Tavi skriemeļi man kalpos kā krelles. Melnais piedraudēja Šmarlas slepkavniekam.

Ja jau tas likās virsū ar zobenu, tad te vairs nebija jēga spēlēties. Batirs panira zem pretinieka cirtiena un apmeta kūleni. Kad viņš piecēlās kauslim aiz muguras, viņa rokās bija iepriekš no pirkstiem izlaistā vāle. Rešņa augums atlētiski izliecās un vāle strauji triecās pakaļ ienaidniekam. Gaisa plūsma sacēla smilšu vērpeti, kas aizsteidzās pakaļ Kenoltam. Tēvainis sāka metodiski dzenāt savu sāncensi, piespiežot gaisu dobji svilpt zem vāles vēzieniem.

[Rouzijs]

Zilais meitenes skatiens noskatījās uz aizejošo Vēju. Nezin kāpēc Lilijai likās, ka šamanis uzvedas savādi, bet viņas bažām taču nevajadzētu būt pamatam? Viņš bija Devana pusē, tāpat kā viņi visi. Pašūpojusi galvu priesteriene aizdzina šīs domas projām.

Zilmate klusējot sekoja Moirai uz pirmo stāvu, līdz mājīgajai istabiņai, kur varēja palikt. No vienas puses meitene pat bija priecīga par šādu iespēju, jo viņai nekad sapņos nebija rādījies, ka viņa, parastā Lilija, Raju klana priesteriene, varētu apmesties valdnieka namā. Pat ja uz īsu laiku. Jo dziedniece nebija īpašāka, ne par vienu pūķi. Un te nu viņa bija.
Apmetnis noslīdēja no pleciem, un meitene to gādīgi uzlika uz krēsa atzveltnes, kurš atradās pie galda. Viņai vajadzēja uzrakstīt divas vēstules, tas būtu vislabāk. Soma atrada savu vietu uz gultas, kamēr viņa pati piegāja pie atvērtā loga un ar nedaudz skumju skatienu palūkojās pa to ārā. Viegls vējš spēlējās garajos matos un ar kleitas plāno audumu, bet tas nespēja nest prieku. Ne jau tagad, kad viņu pasaulei draudēja tik lielas briesmas.

Novērsusies no ainavas, kas mājoja aiz loga, Lilija aizgāja līdz galdam un apsēdās.
Viņa paņēma pirktos spalvaskātu un pievilka tuvāk tintnīcu, gatavībā rakstīt, bet vārdi neplūda kā gribētos. Arī Marko jautājums par to, vai viņa nāks līdzi pie Moiras nedaudz iztraucēja domu plūdumu. Bet šoreiz Lilija atteicās, viņa vēlējās palikt šeit un pabeigt vēstules, vai pareizāk sakot tās iesākt.

Pagāja kāds laiciņš, burti atrada savu vietu uz pergamenta, sagaidījusi, kad vēstules bija nožuvušas, viņa tās salocīja un katru aptina ar plānu zilu zīda lenti, kuras Lilija izņēma no somas. Meitene piecēlās un paņēmusi vēstules izgāja no savas istabas. Viņas soļi gan bija lēni un zilais skatiens vēroja telpas, to iekārtojumu, visu ko varēja, jo nevarēja jau zināt, cik ilgi Pilārs te stāvēs. Ja tas sagrūtu, tad tas būtu skumji.
Paralēli šīs vietas apskatīšanai, priesteriene meklēja Kartasu, vai Moiru. Bet diži uz dārziem viņa nesteidzās, jo ja nu tur Marko sarunājās par Innu, tad Lilijai kaut kā negribējās traucēt. Klusi soļi, ziņkārības pilns skatiens, viņa slīdēja uz priekšu bez skaņas, gluži kā tad, kad ieradās zālē.

[Sindra]

Pilārs

- Man grūti teikt... - kā atvainodamās, Moira noteica uz Marko jautājumu. - Es ceru, ka ne pārāk ilgi. - bet skaidrs bija, ka atbildi viņa nezināja. Šamanis bija neparedzams. Viņš varēja atgriezties pēc piecām minūtēm. Bet varēja arī pēc piecām dienām. Moira cerēja, ka tik galēji šie varianti nebūs un Vējš vēlēsies aprunāties ar pūķiem jau drīz.

Kā jau viņa bija teikusi, sarkanmate atradās dārzā. Viņa sēdēja vienā no lapenēm. Diena bija silta. Melnajiem un sarkanajiem pūķiem tā pat likās patīkami karsta. Tomēr, meitene nesēdēja gluži atklāti saules staros. Lapenē bija ērts soliņš un patīkama ēna.
Viņai nebija ne grāmatas, nekā... Visai skumju skatienu vērdamās tālumā, Moira pat nepamanīja nācējus.

Pilāra telpas bija lielas un samērā dzestras. Pat ja gaišas un caur krāsaino mozaīku logiem, saules stari spēlēja krāsu spēles uz marmora grīdām.
Tukši un klusi. Pilārs atgādināja visai izmirušu vietu. Skaistu, sakoptu, bet klusu un pamirušu. Lai gan nevarēja jau zināt. Iespējams, ka tā te bija vienmēr un tas nebija tādēļ, ka to ietekmētu Devana slimošana.

Klejojot pa tukšajām telpām, Lilija dzirdēja balsis. Priekšā, vienā no telpām sarunājās vīrieši.
Tur atradās Kartass un Malevons. Vīrieši stāvēja pie galda un kaut ko apsprieda. Tēmu gan saprast nevarēja, jo tiklīdz kā Lilija bija pietuvojusies, vīrieši sarunu pārtrauca, abi jautājoši palūkojās uz meiteni.


Cietoksnis

Atorma uzbrukums bija veiksmīgs un viņam izdevās ar zobenu iebakstīt sava pretinieka sānā. Tas skaļi ierēcās, taču nelikās, ka šī trauma grasījās viņu apturēt. Nikni savēcinājis zobenu, viņš metās pretuzbrukā un karotāja zobens nošņāpa pamatīgu šķipsnu Atorma sarkano matu un bīstami tuvi noslīdēja sarkanā pūķa plecam. Taču neko vairāk, kā matus tas nebija ķēris. Laikam jau ievainojums karotājam traucēja būt precīzākam.

Batira pretinieks vien pavīpsnāja par izteiktajiem draudiem un zīmīgi nospļāvās melnā pūķa virzienā.
Tiesa, vāles uzbrukumi bija visai nopietni un Šmarlas karotājam nācās iespringt, lai no tiem sekmīgi izvairītos. Viņš juta, ka vairāk iegājis aizsardzībā, nevis uzbrukumā. Un ts viņu kaitināja. Gatavojies mainīt savu taktiku, karotājs grieza strauju līkumu, lai mestos Batiram pretī, taču paslīdēja un nokrita zemē. Zobenu gan viņš no rokas neizlaida un centās ar to iebakstīt Batiram, kad tas tuvojās.

Blinka zaudēja samaņu un jau tajā pašā mirklī Kenolts ievēroja, ka tumšie pleķi no zēna auguma sāka nozust. Maģija izgaisināja arī Šmarlas radīto smilšu viesuli.
Pagaidām Kenolts bija brīvs. Un tuvumā vēl nebija parādījušies citi kaujas dalībnieki.
Šmarla nogaidīja. Viņa redzeslokā paturēja gan Kenoltu, gan Elgāru. Ragana acīmredzami bija gtava burties atkal, ja tas būs nepieciešams.

[Romija]

Marko mierīgā solī bija uzmeklējis dārzu. Pēc cietokšņa un klinšainajām milžu zemēm tas šķita tik dzīvs un silts. Burvja gaita bija palēni.ājusies, it kā viņš šeit tikai pastaigātos.

"Atvainojiet," Marko uzrunāja domās iegrimušo Moiru. Viņš pieklājīgi kavējās pie lapenes ieejas kā gaidītu uzaicinājumu. Tomēr runāt gan nekautrējās. "Ir vēl kas, ko satikām pa ceļam, bet nezinu, vai tam ir sakars ar Devana slimību un Pīlāru. Biedri gribēja, lai kaut ko noskaidroju par tādu Innu, kas it kā esot zilā klana burve, bet viņas mati esot nenosakāmā krāsā. Viņa izskatās jauna, bet esot veca un spēcīga. Un viņai esot draigs Nātans ar zīmēm uz sejas. Abi esot devušies no milžu zemēm uz šejieni. Pirms pāris dienām satikām Innu Arkvilā, kaut kas laikam domāja, ka viņa ir nolādējusi tuvējo mežu. Nezinu, vai tas ir svarīgi, un jūs kaut ko par to zināt. Daži no mums uzsvēra, ka tas varētu būt kas nozīmīgs. Diemžēl es gan pats viņu nesatiku," Marko izstāstīja. Runājot viņš aizdomājās, ka varbūt ir gan redzējis savādo meiteni, jo viņas tēls šķita pārlieku dzīvs tikai noklausītam aprakstam, tomēr, ja tas bija tikai skatiens pieblīvētā krogū, tad neko vaiāk noderīgu burvis nevarēs pastāstīt. "Ja tie ir tikai nieki, tad atvainojiet!" viņa lūpās iegūla smaids, kas vairāk nekā izteiktie vārdi piestāvēja siltai dienai dārzā.

[Rouzijs]

Pastiepusi plaukstu Lilija vēroja kā tajā spēlējas saules stari, kuri bija kļuvuši asins sarkani spīdot caur mozaīku logiem. Te bija skaisti, bet priesteriene jutās skumji, klusums nevis mierināja, bet nomāca. Lika sirdij sāpēt vairāk, par visu to, kas bija noticis. Meitene sajutās arī vainīga par to, ka bija pārējos biedrus atstājusi tumsas zemēs, kamēr viņas soļi slīdēja pār marmora grīdu. Bet šķita, ka šis tukšums, kurš mājoja Pilārā, pamazām arī pārņem viņas sajūtas. Skatiens novērsās no saules stariem un roka noslīga gar sāniem. Uz brīdi palūkojusies uz mozaīku viņa turpināja iet uz priekšu prātojot par to, vai te tā ir vienmēr...

Balsis, sarunas... priesteriene nespēja saprast par ko sarunājas pūķi, bet tas tāpat noteikti neattiecās uz viņu. Un meitene jau tikpat kā bija gatava doties projām, kad zilās acis atdūrās pret Kartasa stāvu. Ja jau viņa bija uzdūrusies sarkanajam pūķi, tad jau varēja viņam atdot savas vēstules.
Un tomēr soļi nedaudz kautrīgi tika sperti uz vīriešu pusi, bet pienākot viņiem tuvāk, meitenes lūpās parādījās, tāds nedaudz kautrīgs smaids.

- Atvainojiet, ka iztraucēju. - Zilais skatiens nu jau cītīgāk palūkojās uz Kartasu. - Lēdija Moira teica, ka es jums varu atdot savas vēstules. - Nezin kāpēc zilā pūķene bija palikusi ļoti pieklājīga, Arkvilā viņa tāda nebija, bet kaut kā šajā vietā, viņa izturējās ar lielu cieņu pret sarkanajiem pūķiem, un pat bija pārgājusi uz jūs uzrunu. Galu galā, Lilija tāpat nespēja saprast, cik augstu hierarhijā atrodas Kartass un ja viņš šeit bija, tad ne jau par velti.

Skatiens nopētīja arī Malevonu, kamēr rokas nedaudz ciešāk satvēra pergamentu un pirksti pārslīdēja pār zīda lenti, kā meklējot veidu, kā nedaudz likt pēkšņajam uztraukumam atkāpties. - Es šeit neesmu piederīga. - Zilmate vien sev dzirdami nodomāja, varbūt tieši tas nervozēja, jo viņa nezināja, kā vajag izturēties, ko darīt... jutās kā lauķis, kurš nokļuvis dižanā pilsētā un ieguvis gada muļķa titulu.

[Sindra]

Pilārs

Moira palūkojās uz Marko, kad pūķis bija viņu uzrunājis. - Nāc, droši. - viņa pamāja burvim, norādījusi uz vietu, sev blakus. Soliņš bija gana garš, lai te sasēstos divas vai pat trīs personas.
Moira klausījās Marko stāstītajā un ar atbildi nesteidza. Tomēr, beigās viņa noraidoši pamāja ar galvu. - Es laikam nezināšu pūķeni no zilā klana vārdā Inna. - sarkanmate mulsi pasmaidīja.
- Šeit neviens nav bijis. Vismaz ne nācis vizītē uz pašu Pilāru. Var jau būt, ka viņi atceļoja, lai tikai paskatītos no ārpuses. - Moira nevarēja neko daudz paskaidrot.
Ja kāds būtu nācis, viņa zinātu. Viņai būtu pateikts. Kas bija šī Inna... kas to, lai zin. Dragārā mitinājās daudz spēcīgu burvju. Un ne vienmēr stādoties priekšā, tie sauca savus īstos vārdus.

- Es pazīstu Sairesu. - Moira noteica pēc neliela klusuma mirkļa, skatienam palūkojoties uz Marko. - Liekas neticami, ka viņš nodeva Veināra klanu. - viņa bija daudz domājusi par pūķu atnestajām ziņām.
- Un savā ziņā, man jau tā likās, ka Mia būs tieši tas, ko Vordans prasīs. Viņu mīlestība bija patiesa. - un atņemt krēslas pūķim viņa mīļoto bija lielāks sods, nekā viņu iespundēt cietumā.



- Vēstules? - Kartass pārjautāja, viegli saraucis pieri. Kā izskatījās, tad Moira nebija viņu informējusi par pasta pieņemšanas punkta statusu. - Kam tās jānogādā? - karotājs apjautājās un pagājās pretī Lilijai, lai paņemtu no viņas vēstules. Ja jau Moira bija teikusi, ka viņam tās var atstāt, tad Kartass neredzēja nevienu iemeslu, kādēļ lai Lilijai atteiktu vēstuļu paņemšanu.

Malevons izmantoja šo mirkli, lai pamātu Kartasam, ka viņš dodas un viegli pielieca galvu, atvadoties no Lilijas. Baltais pūķis pameta telpu, atstādams Liliju un Kartasu divatā.
- Tu gan esi kļuvusi briesmīgi oficiāla. - sarkanais pūķis pasmaidīja, palūkojies uz Liliju, kad Malevona soļi bija noklusuši. - Šī vieta tev uzdzen stresu? - likās, ka Kartass tieši otrādi, bija kļuvis nedaudz brīvāks savā izturēšanās ziņā. Šeit viņus neviens nevēroja un viņam nevajadzēja atstāt iespaidu. Viņš nebija vietvaldis un uz viņu nelūkojās Pilāra sargi.

Vīrietis ar pēcpusi atspiedās pret galdu un sakrustojis rokas uz krūtīm, lūkojās uz Liliju. Vēstules tika noliktas turpat, viņam blakus, uz galda.
- Kas jauns Vordana pasaulē? Pirmo reizi biji Cietoksnī? - viņš apjautājās, uzsākdams visai draudzīgu sarunu.

[Rouzijs]

Lilija pati izskatījās nedaudz pārsteigta par to, ka Moira nebija laikam jau informējusi Kartasu, varbūt vajadzēja uzmeklēt sarkano pūķeni un atdot aprakstītos pergamentus viņai. Bet izskatījās, ka Arkvillas vietvaldis neatteicās no šī uzdevuma, kurš viņam tika dots pat nepastāstot par to.
Roka ar vēstulēm pastiepās pret pūķi, kad viņš pagāja viņai pretī. - Maniem draugiem Raju klanā. Alakira dēlam un Ardosam, Teo dēlam. - Bija tieši tā kā zilmate teica, uz pergamenta rotājās melni pūķu vārdi, viņa ļāva, lai Kartass paņem vēstules, lai aukstā roka varētu noslīdēt gar sāniem.

Kad Malevons devās projām, Lilija viegli paklanījās, bet drīz vien skatiens jau atkal pievērsās sarkanajam pūķim.
Dziedniece pasmaidīja un apstiprinoši pamāja ar galvu. - Ne tikai stresu. Es nāvīgi uztraucos, ka izdarīšu, ko nepareizu. Kļūdīšos. - Skatiens noslīdēja līdz marmora grīdai. - Es neesmu lēdija, es nezinu kā vajag izturēties Pīlārā. - Tās bija nelielas skumjas, kuras ieskanējās viņas balsī. Kad priesteriene bija maza, viņa mēdza gulēt saulē, pie okeāna un ar Ardosu sapņot par pilīm, par galmu, par princesēm... Un laikam jau tas nebija nekas jauns, ka katra meitene vēlētos būt princese. Kamēr puiši - izcili bruņinieki.
Bet lai mainītu tematu, zilmate ierunājās par vēstulēm. - Es nezinu, vai Moira domā, ka tev tās ir jānogādā, bet viņa man teica, lai es vēstules atdodu tev, vai viņai. - Kartass pirmais trāpījās pa ceļam.

Lila uzdrošinājās palūkoties uz sarkano pūķi, vērot viņu. Viņš pavisam noteikti izturējās savādāk nekā Arkvillā, bet par cik Pilārs meitenei uzdzina savādas sajūtas, tad atslābt viņai noteikti nesanāca.
- Tas bija savādi. Kad es biju jaunāka, mani māte vienmēr biedēja ar Vordana vārdu, man likās, ka viņš ir leģenda un nekas vairāk, pieaugušo izdomāts noziedznieks, kurš radīts mazu bērnu biedēšanai. Toties tēvs teica, ka nevajag par to jokot. Un tagad redzot Vordanu pilnā krāšņumā, tas liekas neticami, ka viņš ir īsts. Bet jā, šī bija mana pirmā reize Cietoksnī, es gan vēlētos tur vairāk neatgriezties. - Pirksti spēlējās ar kādu matu šķipsnu, kura bija pārkritusi pār plecu.

Bet ja jau viņi bija sākuši runāt...
- Tas puika... Blinka... - Dziedniece paspēra pāris soļus tuvāk telpas logam vēloties pa to paskatīties ārā. - Tas nebija parasts zaglēns, bet gan Arlidens, Veināra dēls. Sudraba pūķis. - Viņa pagriezās pret Kartasu un atspiedās pret auksto sienu. Palika tā stāvam ar skatienu veroties uz sarkano karotāju.
- Viņš palika kopā ar pārējiem biedriem, Cietoksnī. Man liekas, ka viņam draud briesmas un ka Arlidenu vajadzēja vest uz šejieni, nevis atstāt tur. Es jūtos tik vainīga... - Lilijai vajadzēja palikt, bet viņam doties uz Pilāru, te, kur bija lielāka drošība, nevis blandīties apkārt gar zagļiem un noziedzniekiem.

[Roviela]

Atorms paslīdēja sānis kā glodene, un pretinieka uzbrukums maksāja vienīgi matu šķipsnu, kas vējā bija tikusi par daudz tuvu plecu sargam.
Sarkanā pūķa acis iedzalkstījās vēl košāk, acīmredzami, pretinieks nebija neuzveicams, tagad par to bija pilnīga pārliecība, un, ignorējot sāpes, to, ka visu rītu vairākas stundas jau gājis, to, ka cīņa turpinājās jau kādu brīdi, zinot vienīgi, ka solījies sargāt un ir vajadzīgas zāles sarkano pūķu klana lēdijai, un pienākums ir pāri visam, Atorms turpināja uzbrukumus ar jaunu sparu.
Viņš neizdvesa nevienu skaņu, neizrādīja, ka ievainojumi sāp, uzbrukdams un aizsargādamies gandrīz kā nedzīva lelle, kuru neietekmē ievainojumi, apvainojumi, nekas, kas var novērst uzmanību no cīņas.
Vaidēt varēs pēc tam, kad cīņa būs uzvarēta.

[Romija]

Marko pievienojās Moirai lapenē uz soliņa. Viņš ieturēja pieklājīgu distanci. Sapratis, ka Devana lēdija par minēto Innu neko nezina, Marko paraustīja plecus. Neko daudz vairāk arī viņš nevarēja pastāstīt. Toties Moira pati pārgāja pie nākamās tēmas.

"Blinka... tas ir, Arlidens arī neticēja. Sairess esot bijis viņa tēva padomnieks un puisis esot redzējis, kā viņš iet bojā, bet Vordans skaidriem vārdiem pateica, ka viņš ir nodevējs. Un tagad Veināra galva atrodoties Cietoksnī krogā, kas nosaukts, lai pasmietos par sudraba pūķu bojāeju - Sudraba dzīsla. Ko Sairess tieši izdarīja? Kas viņš bija?" Marko vaicāja, ieinteresēti veroties sarkanajā sarunas biedrenē.

"Un kur ir Mia? Vordans teica, ka viņa esot joprojām dzīva, tikai citā pasaulē. Kas viņu tur aizsūtīja? Vai dabūt atpakaļ ir bīstami?" Jā, burvis apzinājās, ka uzdod daudz jautājumu, bet šī bija iespēja uzzināt vairāk, ja vien Moira neiebildīs. Šīs sievietes klātbūtnē viņš pat neizturējās kā tēviņš. No malas vērojot, varētu spriest, ka tā ir cieņa, kas pavadīja katru vārdu un kustību. Marko bija īpašas attiecības ar sarkanā klana sievietēm.

[washulis]

Te bija pārāk kluss. Kas nebija ievērots toreiz, plašajā zālē, aizpildīts ar drosmīgo balsīm un soļiem, nu atklājās šeit. Vai Pīlārā vienmēr bija šādi? Cerībā apžilbināt ar zeltu, bet palikt klusam sirdī. Vismaz telpas bija ērtas, iespēja atvilkt elpu. Lilija steidza rakstīt vēstuli, Marko pēc kāda laika devās pagalma virzienā, tādēļ Halla palika viena, atkal izvilkusi savus pierakstus, papildinot šī neticamā piedzīvojuma hronikas. Bet prātā joprojām atbalsojās šamaņa atturīgie vārdi - man jāpadomā. Kas gan tur ir ko domāt? Ko šaubīties? Valdnieks, pat ja vēl mocījās, kā Vordans teica, darīs to vēl ilgi, tomēr katru mirkli tuvojās diena, kas viss solīsies sabrukt.

Rakstāmrīks neturējās rokā mierīgi, tāpat, kā to nedarīja domas. Likusi šo nodarbi pie malas, Halla savāca savus papīrus, saliekot tos nelielajā ceļojumu somā, lai... nedaudz paložņātu apkārt. Uzostīt kādas citas Pīlāra telpas, varbūt tajās atrast nedaudz mazāk vientulības. Varbūt uzmeklēt Vēju? Lūgt, lai viņš piekrīt, lai dod Vordanam iespēju. Un mīlestību. Turklāt, jo ātrāk viņi atgriezīsies atpakaļ, pie pārējiem biedriem, jo labāk. Lai viņiem nav lieki ilgi jāuzturas drūmajā cietoksnī. Cik tad ilgi tāda vizīte pie vecās Šmarlas varētu ieilgt?

[echo3]

Tas, ka melnie pleķi uz Arlidena ādas uzreiz sāka izzust, Kenoltam šķita dīvaini. Ja vergturis savus vergus ietekmē caur maģisko zīmi, tad kāpēc ietekme zūd, kad nelaimīgais vergs zaudē samaņu? Druīds nejutās tik gudrs burvju lietās, lai uzreiz spētu saprast, ko tas nozīmē. Ja nu vienīgi to, ka īstenībā ietekme nāk caur prātu? Otra dīvainība bija tā, ka neviena, kas varētu būt Bartoks, šeit tuvumā nebija. Varbūt to paveica Šmarla?

Smilšu virpulis nozuda, un nekas tā kā netraucētu Kenoltam atkal kļūt par tīģeri un turpināt bēgt, stiepjot Blinku prom. Šmarla gan spētu diezgan ātri sekot, tomēr viņai nāktos izmantot maģiju atkal un atkal, jo viņa nav sudraba pūķiene, kam tāda lēkājoša pārvietošanās būtu dabiska. Un tad vienā brīdī tīģeris spētu uzbrukt. Bet Kenolts nolēma vispirms rīkoties citādi.

Šmarlas kundze, kā būtu ar kādu sapņu pīpi? - Viņš sauca pāri cīņas troksnim. - Ja nu varam noslēgt kopīgi izdevīgu darījumu? - Šmarla bija redzējusi, ka Kenoltu viņas maģija neaizturēja. Protams, gan jau viņa spētu uzbrukt nopietnāk, ja vēlētos. Vai vēlēsies? Druīds tupēja uz viena ceļgala blakus Blinkam un turēja plaukstas pavērstas pret Šmarlu. Arī viņš bija gatavs.