"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

"Nu, vai bija tik traki?" kad virpulis bija beidzies un viss kļuvis neparasti gaišs, Marko apvaicājās. Viņš gan nesteidzās atlaist abas meitenes, droši turēdams rokas uz to gurniem. Bija patīkami sajust divus sieviešu augumus tik cieši blakus. Varētu pat tagad tā pagriezties un nozust kādā lapenē vai parka ielocē. Tomēr bija darīšanas.

Viņi bija nekļūdīgi nokļuvuši vajadzīgajā vietā. Tepat slējās Pīlārs, bet solis nemaz tik naski tā virzienā nesteidzās. Marko atļāvās sajust abas sirsniņas, ieelpot katras smaržu un justies nepieklājīgi labi pirms doties kārtot svarīgās darīšanas.

[Urdrunir]

Batirs neēda. Viņš bija dabūjis brokastis un viņam negribējās izbaudīt smilšu čirkstoņu zobos. Tāpēc viņam mute bija brīva. Tas kopā ar nedaudz jocīgo garastāvokli, izvilināja no viņa domas par spīti tam, ka sarunas ierosinātājs bija Blinka, burvis, kas maskējās par zilo blēdi,- viena varen ļauna un enerģiski ienīstama kombinācija. Vai arī viņš tevi mēģina samānīt un novest domas pie Vēja. Vai arī viņš nezina Vēja īsto vārdu un tāpēc grib to uzvarēt ar svešām ķepām. Vējš taču staigā apkārt tikai ar palamu.

Bet runa aptrūka tik pat ātri, kā sākusies. Tiklīdz Blinka pieminēja Obsidiāna dēlus, Batirs nemierīgi sarosījās un strauji apklusa.

[Sindra]

- Ko tad mani? - Blinka pašķielēja uz melno pūķi. - Jūs, nevis mani. Man tur vispār nebija jābūt. Es viņam neesmu svarīgs un neinteresēju. - jauneklis likās visai pārliecināts par to, ko runāja.

Un tā kā viņš kā reiz bija palūkojies uz Batirhanu, jauneklis arī pamanīja karotāja pēkšņo apraušanos un neomulīgo skatienu, kad tika pieminēts Obsidiāns.
- Starp citu... - Blinkas acis samiedzās nedaudz ciešāk, it kā viņš būtu pieķēris Batiru kādā nedarbā. - Kur atrodas Pāla un Rīta? Un kas vainas tavam tēvam? Kāpēc tu nesaki viņa vārdu? - ja jau Batirhans bija iesācis runāties, tad jaunais pūķis atļāvās būt nedaudz vairāk ziņkārīgs. Viņa balsī pat bija parādījies viegli nopratinošs tonis.
Patiesībā, Blinka nekad nebūtu uzdevis Batiram šādus jautājumus. Un te laikam jau bija redzams, kā piepildījās Vordana teiktais, ka skumjas liek rīkoties nesaprātīgi. Arlidenam bija bail no Batirhana. Taču, šobrīd, kad viņu nomāca skumjas, jauneklis bija palicis neapdomīgi drosmīgs.


~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~


Šoreiz tuvojoties Pilāram, pūķi manīja, ka durvis, kas toreiz bija gaidījušas drosminiekus, atvērtas, bija cieši aizdarītas.
Taču pie tām, ārpusē, atradās sargi, kas lika nojaust, ka iekšā gan jau viņi kaut kā tiks un gan jau arī tiks uzklausīti.
Sargi bija sarkanie pūķi. Un tiem rokās bija šķēpi un vairogi, uz kuriem bija Malevona dienesta simbolika.

Pie sargiem stāvēja vēl viena persona un kaut ko sarunājās durvju sargiem.
Pieejot tuvāk, trijotne šajā trešajā personā atpazina Arkvilas vietvaldi Kartasu. Viņš pārtrauca sarunu, kad Marko un meitenes bija pietuvojušies. Tā nu viņiem nesanāca dzirdēt, ko tieši Kartass bija mēļojis ar sargiem.
Vietvaldis viegli pamāja sveicienu Marko un viņa lūpās parādījās viegls smīniņš.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 27.03.2014 02:37

[Rouzijs]

Ja Marko nesteidzās atlaist Lilijas augumu, tad to paspēja pati dziedniece. Viņa gan apzinājās, ka iespējams, vajadzēja būt pielaidīgākai attiecībā uz to, ka melnais pūķis bija laipni iedevis viņai savu apmetni, bet... priesteriene nebija nekāda palaistuve ar kuru izrīkoties kā nu kuram patīk. Turklāt, ja arī viņa izvēlētos paplest savas kājas darvas pūķim, tad tikai tad, kad viņa zinātu, ka ir vienīgā, bet par cik te bija Halla, tad Marko varēja meklēt mierinājumu viņas skavās un pavadīt visas naktis kopā.
Un tieši tāpēc zilmate bija pateicīga Arlidenam, par to, ka viņš iejaucās, jo kad nervi ir sakairināti ir... bija... grūti pateikt nē. Pat ja prāts to kliedza, bet Lila neklausījās.

- Te ir tik gaišs... - Zilmate mainīja tematu, lai kaut kā novērstu domas. Un siltais vējš bija patīkams, vēl aizvakar viņi bija saluši alās, gulējuši saspiedušies, mēģinājuši sasildīties un kāvušies ar milžiem, tas, stāvot šeit likās kā murgs, kā meli. Bet tieši to pūķi bija izdarījuši un vēl nesen skatījuši Vordanu vaigā, lai gan cik tur nesen...

Priesteriene droši devās uz priekšu, viņiem vajadzēja pēc iespējas ātrāk nodot ziņu.
Bet ieraugot Kartasu, Lilijas solis palika nedaudz lēnāks. Viņa vēlējās aizmirst to neveiksmīgo flirtēšanas mēģinājumu, bet Kartass bija viens no skaitākajiem pūķiem, kurus dziedniece bija redzējusi. Pat ja viņa tā nedrīkstēja domāt.
Meitenes zilais skatiens izvairījās no vietvalža un pieejot pie sargiem, dziednieces smalkais augums izslējās stalti un zods nedaudz pacēlās uz mākoņu pusi.
- Mēs nākam pie lēdijas Moiras, valdnieka Devana uzdevumā. - Lila pa informēja, sagaidot, kad viņus ielaidīs iekšā.

[echo3]

Arliden, es taču teicu, ka Vordans lasīja manas domas. Tas, par vadoņu dēliem, iespējams, ir mani prātojumi, kurus krēslas pūķis izmantoja. Lūk, tāpēc es uzsvēru, ka patiesas viņa runā bija tikai divas lietas. - Kenolts bija izvilcis no somas Moļļa sagatavoto pārtikas sainīti un ēda. Aizvēja vieta bija atrasta diezgan veiksmīga, smiltis starp zobiem nejuta.

Bet viņš pateica vēl vienu būtisku lietu - ka kāds zina Devana īsto vārdu un izmanto to, lai ietekmētu valdnieku. Pirmais, kurš iešaujas prātā, protams, ir Vējš. - Tas nenozīmēja, ka tieši Vējš būtu vainīgs. Šoreiz gan druīds neviļus aizdomājās par to, kāpēc baltais šamanis nav iedomājies par tādu Pīlāra problēmas iemeslu?

[Romija]

Marko atbrīvoja Liliju, un arī pats sekoja uz Pīlāru. Aizvērtas durvis burvi nekad nebija mulsinājušas, tāpēc viņš droši devās uz tām. Arī Kartass, kas runājās ar sava klana sargiem, nepārsteidza. "Labdien," melnais pūķis pasveicināja visus trīs sarkanos. Vai viņiem būtu jāatskaitās par kaut ko? Marko uzskatīja, ka nē. Viņš ļāva Lilijai izteikt vizītes iemeslu un gaidīja ielaišanu, nekā nemulsdams par Kartasa smīnu. Arī toreiz, kad viņi bija tikušies Arkvilā, Marko neko sliktu nebija izdarījis, bet jautāt, ko vietvaldis pēkšņi dara Pīlārā, burvis netaisījās. Katrs bija brīvs doties un darīt to, kas tam svarīgs.

[Roviela]

- Vējš ir viens no tiem, kas zina par vārdu spēku, cik esmu dzirdējis, - tādu pūķu, kas tam ticētu, nebija daudz, bet no izmantojošajiem Atorms īsti zināja tikai vienu - to pašu Vēju. Tagad gan vēl bija kāds, kas to visu prata, vismaz tā sanāca.

Daloties pārtikā ar Arlidenu, Atorms sēdēja viņam blakus. Nē, te bija labs aizvējš, un ēst varēja pavisam mierīgi. Sarkano pūķi satrauca tas, ka pēc tikšanās ar Vordanu sudraba pūķis bija kļuvis tāds visai savāds. Te krogā par katru cenu gribēja tikt, te tāds nerunīgs, te pat ēst negrib, un beigās tāds jautājums Batirhanam!
Atorms saspringa. Ja nu jāķeras pie kaušanās, lai gan tas būtu pavisam lieki, viņaprāt.
Atbildes uz šo jautājumu interesēja arī viņu. Nenoliedzami.

[Sindra]

- Viņš teica, ka Sairess zin Pilāra vārdu. Un ka Pilārs ir saistīts ar Devanu, un ka izmantojot Pilāra vārdu Sairess var tikt klāt arī valdnieka vārdam. - Blinka atbildēja, palūkojies uz druīdu.

Jā, par dēliem tā varēja būt. Ka tā bija tikai izteikšanās. Bet varēja būt arī savādāk. - Varbūt Obsidiāns ir saistīts ar vadoņu dēlu nelaimēm. - varbūt tas bija tas, ko Vordans bija centies pateikt. vai arī viņš vienkārši tā bija pateicis... neaizdomājoties, ka melnajam pūķim atvase ir meita, nevis dēls.


~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~


Noklausījies Lilijas ierašanās iemeslus, sargs pamāja ar galvu. - Kartass jūs pavadīs. - viņi atvēlēja pūķiem doties un Kartass atvēra durvis, lai ielaistu pūķus.
Arī Pilāra iekšpuse, aiz durvīm, nekas daudz nebija mainījies. Zāle izskatījās gluži tāpat, kā tajā dienā, kad viņi te bija pulcējušies pirmo reizi. Un nelikās, ka Pilāra brukšana kaut kā ietekmētu šīs lepnās zāles. Te viss bija kārtībā. Tīrs un sakārtots.

Kartass drošu soli devās cauri zālei un veda sev līdzi gan meitenes, gan Marko.
Toreiz, krogā, Arkvilas vietvaldis bija tērpies vieglā apģērbā un ja tad nebija iespējams noprast sarkanā pūķa profesiju, tad tagad bija vairāk, kā skaidrs, ka viņš ir karotājs. Kartass bija tērpies bruņās un pie pūķa sāniem bija liels zobens. Kartass nēsāja līdzīgu apmetni tam, kādu izmantoja arī Atorms.

Karotāja soļi, bruņām šķindot, atbalsojās lielajās hallēs. Līdz viņi bija nonākuši Pilāra otrajā stāvā un te telpas vairs nebija tik milzīgas. Tām arī vairs nebija tādas atbalss.
Kartass aizveda biedrus līdz kādai telpai un pieklauvējis pie durvīm, tās atvēra.
Aiz durvīm atradās mājīga telpa. Tā bija gaiša un patīkama. Te nebija pārāk daudz mēbeļu. Un īsti pat nevarēja saprast kādam nolūkam šī telpa bija domāta. Te bija vien pāris plaukti ar grāmatām un uz rakstāmpults saliktas pāris pergamenta lapas un rakstāmspalva.
Pie loga sēdēja Moira. Viņas klēpī bija kāda grāmata, taču meitenes skatiens raudzījās ārā pa logu.

Pūķiem ienākot, Moira pasmaidīja un piecēlās. - Kartass. - viņa pasmaidīja un nekautējusies no pārējo klātbūtnes, piegāja pie sarkanā pūķa un apskāva viņu. Vietvaldis atbildēja viņas apskāvienam. Taču varēja redzēt, ka tas drīzāk bija draudzīgs, ģimenisks apskāviens. Viņi noteikti nebija mīļākie.

Tikai pēc tam, kad viņas rokas bija palaidušas vaļā sarkano pūķi, Moira palūkojās uz pārējiem trim atnācējiem. - Jūs esat jau atpakaļ? - tas gan bija acīmredzami. Moiras skatiens kavējās pie pūķiem, gaidot, kas viņiem būs sakāms.

[Rouzijs]

Lilijas skatiens aizslīdēja no sarga līdz Kartasam, pie sarkanā pūķa nedaudz aizkavējoties, jo kaut kā izskatījās, ka Arkvilas vietvaldis bija ļoti labi pazīstams ar šejieniešiem. Bet neko nejautājusi un neteikusi, meitene ieslīdēja pa atvērtajām durvīm lielajā zālē. Skatiens to jau atkal cītīgi nopētīja, bet kā izskatījās, te nekas nebija mainījies, it kā Pilāram nekas nekaitētu un tas viss, ko viņi zināja ir meli. Kaut nu tā būtu, un ja šeit valdīja miers un klusums, tad apkārtējā pasaulē patiesībā valdīja haoss.

Bet tomēr ejot nedaudz Kartasam aiz muguras, Lilijas domas pievērsās sarkanajam pūķim, viņš bruņās izskatījās dižens un cēls, ļoti cienījams. Bet viņa uzvedība toreiz tāpat nebija piedota. Nelaipna un iedomīga. Tāpēc priesterienes skatiens noslīdēja līdz zemei un tur arī palika visu atlikušo ceļu dodoties uz priekšu. Viņa nekad nespētu patikt tādam pūķim. Bet vai vajadzēja? Idejiski nē, bet tomēr, viņš bija tik simpātisks un pielūdzējas Kartasam visticamāk netrūka.

Ieejot mājīgajā telpā, Lilija palūkojās uz Moiru, dziedniece paklanījās, līdz nācās secināt, ka Kartass un Moira ir ļoti labi pazīstami. Tiesa gan, šī pazīšanās neizskatījās pēc mīļāko būšanas. Un te radās jautājums, vai viņi ir radinieki? Vai varbūt draugi?
Pirksti nervozi izslīdēja caur garajiem matiem.

- Jā, mēs jau bijām pie Vordana, bet lai visu pastāsta Marko. - Lilas zilās acis palūkojās uz melno pūķi. Viņam noteikti sanāktu visu paskaidrot īsi un saprotami, lai lieki nekavētu laiku, jo zilā pūķene izskatījās nedaudz uztraukusies, bet šis uztraukums bija par viņas klanu. Par viņas ģimeni.

[Urdrunir]

Tevi, jo man par to visu nospļauties. Mani neinteresē kurš uzvarēs, ja tikai es saņemu savu atlīdzību. Likās, ka Batirs ir patiess savos izteikumos. Viņš pildīja Devana uzdevumu, jo tas pirmais bija paprasījis. Ja Vordans lūgtu pievienoties viņam, tad iespējams karotājs to arī darītu. Bet aiz labas sirds viņš šeit nebija nācis. Melnais noteikti cerēja par saviem pakalpojumiem saņemt kaut ko pretī.

Pāla un Rīta ir kalnraču ciemati. Projām no Dziļajiem Krāteriem. Uz Augsto kalnu pusi. Tu tāds sudrabains noteikti neko par tiem neesi dzirdējis. Bet man tēvs ir kraupains suns, kurš pelnījis, lai viņam ar zābaku iebrauc purnā un ietriec viņa smirdīgos zobus alkatīgajā rīklē. Viņš ar viltu iekaroja manu māti, un drīz zaudēja interesi un pameta to, bet uzzinājis manu vārdu, pārbijās, patrieca mani no citadeles un nolēma bada nāvei tukšajās teritorijās. Bet es vēl esmu. Un kādu dienu viņš visu nožēlos. Batirs skaidrojuma laikā pats sevi uzkurināja, līdz no miermīlīgā rīta garastāvokļa nekas vairs nebija palicis. Vīram starp uzacīm iegūla nikna rieva un mutes kaktiņos ieslīdēja dusmas.

Nu?! Ko jūs te ķēpājaties? Ejam tālāk! Viņš pieslējās kājās un uzrēja pārējiem, lai arī tie ne pie kā nebija vainīgi.

[echo3]

Mēs nevaram uzminēt, kas ir, un kas nav patiesība. Mēs varam tikai vērot, domāt, klausīties un pārbaudīt, ja rodas tāda iespēja. - Kenolts iebāza mutē pēdējo gaļas kumosu un, rūpīgi satinis saini, ielika to atpakaļ somā. Tad noklausījās, ko stāsta Batirhans. Arī jau necik jauks dzīvesstāsts tas nebija. Druīds piecēlās kājās, uzreiz sajuzdams aukstā vēja brāzmas, ko akmeņu kaudze bija piebremzējusi. Nu, nav arī ko tās paciest - Kenolts pārvērtās par tīģeri un bija gatavs vēl to aptuveni stundu līdz Šmarlas mājai mundri soļot.

[Roviela]

Uz kautiņu te tomēr nevilka, un Atorms atslābinājās, lai arī redzēja, ka Batirhans runājot uzvelkas aizvien vairāk un vairāk, un zaudē pacietību, ko beigās apstiprināja rīkojums taisīties ceļā un nekavējoties.
Viens aizķērās prātā no melnā karotāja teiktā, proti, "uzzinājis manu vārdu, pārbijās, patrieca mani no citadeles un nolēma bada nāvei tukšajās teritorijās". "Uzzinājis manu vārdu". Atkal vārdi, droši vien no tiem, slepenajiem, jo kāpēc gan kādam būtu kāds jāpatriec uzzinot, ka to sauc Batirhans? Nekā tāda šaušalīga tur nemanīja.

Mēles galā jau stāvēja jautājums - un kā tad tevi sauc? Bet darvas pūķis izskatījās tik nīgrs, ka jautājums nogula plauktiņā pajautāšanai kādā citā reizē. Bet noteikti pajautāšanai!

Blinka gandrīz neko neēda, Atorms nebija nobriedis grandiozām pusdienām uz pāris stundām, bet tikai vieglai uzkošanai, un tā viņš arī gandrīz uzreiz varēja nolikt pārpalikušo ēdamo savā somā un doties tālāk.

[Romija]

Marko sekoja Kartasam. Viņš vietvaldim neko neteica un nejautāja, bet klusējot mina ceļu. Nonākuši telpā, kas varbūt bija pieņemšanas zāle, varbūt apartamenti, Marko paklanījās lēdijai un pieklājīgi gaidīja, kamēr abi sarkanie pūķi sasveicinās tā, it kā būtu kas vairāk par divām augsti stāvošām amatpersonām. Lai kas viņi bija, Marko nejaucās.

"Jā, mēs esam atpakaļ!" viņš apstiprināja teikto. "Un mums ir svarīgas ziņas, kas paredzētas tikai jums un valdniekam," viņš turpināja, uzrunājot Moiru. Tad skatiens pievērsās Kartasam. Gluži tāpat vietvalža klātbūtnē Marko netaisījās runāt, jo jau Lilija bija pateikusi vairāk, kā nepieciešams. Marko neuzskatīja, ka par tik svarīgu norunu ir jāzina citām pusēm, kas var ievērojami sašūpot darījuma svaru kausu. Burvis bija apklusis un atkal pievērsis skatienu Moirai, gaidot lēdijas spriedumu.

[Sindra]

Pēc Batirhana niknās atbildes, Blinkas acis iepletās un viņš visai strauji pietrausās kājās un bija gatavs gājējs tālāk.
Vairāk viņam jautājumu nebija.
Blinka nekādi nevēlējās vēl vairāk kaitināt melno pūķi. Jau tā viņš bija atļāvies par daudz.

Nonākot atpakaļ uz ceļa, Blinka turpināja doties Šmarlas mājvietas virzienā.
Jauneklis necentās uzsākt sarunas, vai vēl kādam kaut ko jautāt.

Ceļš pagāja vienmuļi, bez kādām īpašām izmaiņām. Tikai vienā brīdī viņiem pretī nāca trīs pūķu kompānija, kuri laikam jau kātoja pilsētas virzienā.
Tur bija melnmataina sieviete un divi vīrieši.
Blinka jau būtu pagājis garām, tikai pēdējā brīdī, viņš pagriezās, lai ciešāk palūkotos uz pūķsievieti.
- Šmarla? jauneklis uzrunāja garām pagājušo. Un sieviete patiešām apstājās un palūkojās uz Blinku.
- Ko tev vajag? - viņa strupi apjautājās.
- Palīdzību... - Blinka noteica un novilka kapuci, atklādams savu seju.
- Tu? - Šmarla pārjautāja un palūkojās uz saviem diviem pavadoņiem, kuri izskatījās pēc karotājiem, taču klanu piederību šiem pūķiem nevarēja noteikt. Viņiem nebija matu un uz plikā galvvidus rēgojās melnas zīmes.
- Nogaliniet visus, izņemot sīko. Sīkajam salauziet pirkstus. Viņš ir burvis. - Šmarla noteica, pamādama abiem karotājiem un tie izvilkuši zobenus devās uzbrukumā. Viens no karotājiem mēģināja pietuvoties Blinkam, otrs metās virsū Batiram, jo tas laikam izskatījās bīstamāks par tīģeri.
Šmarla pati palika malā. Viņa neuzbruka.


~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~ ~

- Ak, jā... - Moira noteica, pamājusi, ka sapratusi Marko vēlmi runāties bez Kartasa klātbūtnes. Taču tas pat nebija svarīgi. Viņi nevarēja runāties bez Vēja klātbūtnes.
- Kartass, - viņa uzrunāja karotāju - Paaicini Vēju, lūdzu. - Moira palūdza un Kartass pamājis, tūlīt arī atstāja telpu.

Moira palūkojās uz Marko un abām meitenēm.
- Bet kur pārējie? - tā taču nevarēja būt, ka no visa bara palikuši tikai šie trīs.

Uz šamaņa ierašanos nebija ilgi jāgaida. Viņš atnāca viens. Sarkanais pūķis bija tikai izpildījis Moiras lūgumu šamanim ierasties. Pats neatgriezās.
Durvis šamaņa priekšā vienkārši atvērās. Viņš tām nepieskārās un tāpat arī ienākdams telpā, aizvēra aiz sevis durvis, tām nepieskaroties.

Vējš pat nepalūkojās uz Marko un meiteņu pusi. Taču uz mirkli visus trīs pūķus ieskāva viegla vēja dvesma. Tātad, šamanis tomēr bija viņus apskatījis.
Neko neteikdams, viņš aizgāja līdz logam un nostājies pie tā, raudzījās ārā.

- Tagad tu vari stāstīt. - Moira aicināja Marko izklāstīt jaunumus. Atšķirībā no šamaņa, sarkanmates skatiens gan bija vērsts pret atnākušajiem pūķiem.

[Romija]

"Ar pārējiem viss ir kārtībā, viņi palika Cietoksnī. Mēs šorīt bijām pie Vordana un tūlīt pēc tam nolēmām, ka ziņas negaida. Es visus nevarēju maģiski atvest uz šejieni," Marko paskaidroja, kamēr viņi gaidīja ierodamies Vēju. Lai arī Moira pati bija pievilcīga sieviete, Marko domas vairāk aizņēma informācija, ko nedrīkstēja aizmirst pateikt. Ja pie Vordana par runātāju tika izraudzīta Halla, tad šeit laikam beidzot nevienam nebija iebildumu, ka runā burvis.

"Sveicināts," melnais pūķis uzrunāja ienākušo šamani, kas atļāvās uz viņu pat nepaskatīties. Baltais... Marko apspieda vēlmi noraksturot Vēju ne pārāk cienīgiem vārdiem.

"Mēs bijām vizītē pie Vordana, darījām zināmu savu vajadzību, ko viņš uzklausīja un izstāstīja savus noteikumus," melnais ķērās pie lietas. "Viņš varot izglābt Devanu, bet tad viņam esot jāatrodas ārpus Pusnakts cietokšņa. Bet viņš neprasa brīvību, esot ar mieru turpināt izciest savu sodu. Toties viņš prasa, lai viņam tiek atgriezta viņa mīļotā sieva Mia, kas atrodoties citā pasaulē. Ja viņam netiek atdota sieva, viņš varot apvienoties ar Drakāru, lai iegūtu troni, un tad izglābt Dragāru," Marko bez izskaistinājumiem izstāstīja Vordana darījumu daļu. Viņš vēroja Moiru un ik pa brīdim uzmeta skatienu Vējam. Protams, bija jāpastāsta vēl citas ziņas, bet šī bija galvenā, kāpēc viņi te bija. Sairess, Inna un citi tādi sagaidīs savu laiku rindas kārtībā.

[Roviela]

Iešana nebija interesanta, tā turpinājās gluži tāpat kā bija līdz šim, līdz brīdim, kad Arlidens uzrunāja melnmataino sievieti ar diviem pavadoņiem.
Notiekošais tālāk atkal bija nesaprotams, bet Atorms nemaz netaisījās tērēt laiku, lai kaut ko saprastu.

Ha! Tad kauju gribat! Būs kauja.
Lavas pūķa acis burtiski iedzalkstījās, parādot savu ugunīgo toni, viņam izvelkot savu zobenu un palecot priekšā Blinkam, lai otrais, kas nu viņš tur bija, vergs vai kas cits, netiktu jauneklim pārāk tuvu.
Tagad beidzot varēja redzēt, ka sarkanais pūķis tiešām nebija velti pavadījis savus mācekļa gadus pie skarbā meistara. Viņš kustējās veikli, cirta un atvairījās precīzi un bez žēlastības, un nedomāja itin neko citu, kā vien par kauju un pēc iespējas ātru uzvaru kopumā, zinot, kur atrodas visi pārējie, un ko tie dara.

[echo3]

Trīs pretimnākošie Kenolta uzmanību īpaši nepiesaistīja, līdz Blinka uzrunāja sievieti, nosaucot viņu par Šmarlu. Tālākais, druīdaprāt, bija pilnīga muļķība. Divi pret četriem? Šmarlai tie viņas pavadoņi apnikuši, vai kas?

Tīģeris pašāvās sāņus, un uzbrūkošie, ja vien nebija akli un stulbi, varēja novērtēt lielā kaķa izmērus. Tīģeri ēd vēršus - kas ir tādi cilvēku zobeni pret satracināta vērša ragiem? Tīģera rēciens, pie reizes demonstrējot lieliskos ilkņus, bija tikpat iespaidīgs kā pūķim.

Atorms jau iesaistījās cīņā, par Batirhanu Kenolts nešaubījās nemaz - melnais drīzāk apvainosies, ja kāds iejauksies viņa kaujā. Kenolts, gluži plēsoņas manierē, daļēji slēpdamies aiz plīvojošajiem cīnītāju apmetņiem, apmeta loku un kā atsperes mests lēca virsū Šmarlai. Īsti pārlauzt sprandu viņš nemērķēja - jo no Šmarlas ir nepieciešamas zāles - bet gan sagrābt pie rīkles, nogāzt zemē un dabūt bezsamaņā.

[Sindra]

- Un tas ir viss? - Vējš apjautājās, vēl joprojām skatienam raugoties ārā pa logu, nevis sarunbiedriem. - Tikai Miu un ir ar mieru palikt cietumā. Vai arī apvienosies ar Drakaru. -lai arī pats savos jautājumos šamanis bija visai lakonisks, viņš acīmredzot no ziņnešiem sagaidīja ko vairāk.

- Devans vēl joprojām nemostas. - Moira skumji noteica. Jaunā sieviete neslēpa savas skumjas.
Viņa droši vien uzskatīja, ka Devana uzdevuma pildītājiem ir tiesības zināt, ka viņu galā, te, kamēr pūķi bija devušies uz Pusnakts Cietoksni, nekas nebija mainījies.


~ ~ ~ ~ ~ ~ ~

Nemaz tik viegli Kenoltam ar Šmarlu negāja. Pūķene visnotaļ nebija akla un laikam jau bija iepriekš novērējusi, cik viņai te pretinieku ir.
Mirklī, kad tīģeris lēca uz viņas pusi, vecā ragana vienkārši izgaisa un parādījās citā vietā. Maģija, kuru bieži izmantoja arī Blinka. Un kuras dēļ bija ieguvis savu iesauku.

Atorma pretinieks arī nebija ar pliku roku ņemams. Tas nebija iesācējs karotājs. Drīzāk jau rūdīts slepkava, kuram neinteresēja tādas lietas, kā piemēram uzveikt pretinieku atstājot viņu pēc iespējas mazāk nesavainotu. Ar šo karotāju bija tieši otrādi. Viņš izskatījās kā traks un cīņa viņā izraisīja ļaunu prieku. Viņš cirta tieši un asi, ne lai uzreiz nogalinātu, bet pēc iespējas ilgāk nogurdinātu un izņirgātos par savu pretinieku. Viņš noteikti nebija jauns karotājs. Bet ar lielu gadu pieredzi.

Blinka nedaudz atkāpās no cīņas vietas.
Jauneklis acīmredzami nevarēja saprast vai viņam iesaistīties, vai arī viņa biedri paši tiks galā. Nevarēja jau aizmirst, ka viņa buršanos izsekoja.
Taču pārāk daudz laika pārdomām, jauneklim tāpat nesanāca. Viņa augumu pēkšņi pārņēma spēcīgas sāpes, kas izstarojās no verga simbola puses.
- Bartoks, viņš ir šeit! - Blinka ieraudājās un sabruka zemē. Kā jau Šeridans bija teicis, viņš nespēja neko vairāk, kā gulēt zemē un locīties sāpju izraisītos krampjos.
Uz jaunā pūķa ķermeņa parādījās tumši melni pleķi, kas iesākās no verga zīmes vietas un izplatījās pa visu viņa ķermeni.

[Mattiass]

Beidzoties pieņemšanai pie Vordana, Elgārs tikai bija viegli pamājis, līdzīgi, kā atnākot, un devies prom. Ceļā paēdis ar mazāk uzglabājamo pārtiku, viņš nevienam ar sarunām neuzmācās, toties uzmanīgi klausījās notiekošajā. Tas vainagojās ar melnā rešņa dusmu lēkmi. Pat joprojām nezinot viņa vārdu, Elgārs vienā brīdī bija par ceļabiedru uzzinājis šo to citu.

Un tad vienā brīdī pēc īsas vārdu apmaiņas ar pretimnācējiem izraisījās kautiņš. Cik nelāgi.

Nevienlīdzīgam spēku samēram savējo labā Elgārs īsti neticēja. Neviens nedodas uzbrukumā, apzināti necerēdams no tā gūt labumu, noteikti ne seni un gudri pūķi. Šie divi noteikti ir bīstamāki, kā liekas, vai arī tur ir kāds cits āķis. Varbūt tuvumā ir vēl kāds, no kā novērsta uzmanība. Vai arī Šmarlai ir nospļauties par rokaspuišiem un viņa grib redzēt, ar ko ir darīšana. Tādēļ amatnieks turēja acis un ausis vaļā un uzbrukt nevienam ar pārtikas griežamo nazi nesteidzās. Tā vietā viņš pacentās aizmanevrēt prom no visu triju nācēju uzmanības loka, izskatīdamies pārbijies, un tad ar ātrām, bet precīzām kustībām atvēra jostas kabatiņu, ar kreiso roku (to, kura tieši bija ievingrināta tāda veida lietās kā mešana) vilkdams ārā no maksts metamo dunci — zivtiņu, kuras gals uz īsu brīdi nozuda kabatiņā, pirms ērti iegūlās rokā metienam. Visas šīs kustības bija perfekti atstrādātas un aizņēma vien pāris acumirkļus, no pārbiedētas pamukšanas malā līdz metienam gatavai zivtiņai rokā.

Tiesa, izlaist to no rokas viņš nesteidzās. Pa tiem dažiem īsajiem brīžiem biedri rādīja savu noderību, Atorms — iesaistīdamies tuvcīņā, un Kenolts — brukdams virsū Elgāra izraudzītajam mērķim, kas lika ātri pārplānot tālāko darbību secību. Par melnā drošību raju pūķis pārlieku nesatraucās, vārds Buļļarēciens viņam būtu tīri piemērots, un diezin vai milzenis tagad bija apdraudētākais no visiem. Tādēļ Elgārs tikai pavācās mazliet nostāk, un, ātri pārliecinājies, vai apkārtnē nevienu nemana un gadījumā netuvojas šai trijotnei kādi papildspēki, nogaidīja, kā beigsies Šmarlas lieta. Ja viņa tiešām paliks guļam nekaitīga, nevis izlikdamās, viņi ar Kenoltu varēs doties palīgā katrs citam uzbrucējam, ja pēc tā vēl būs vajadzība. Taču Šmarla negribēja kļūt nekaitīga. Viņa pagaisa.

Kolīdz parādījās jauns stāvs (bet patiesībā — tā pati vecā Šmarla vien bija), tā viņas virzienā aizlidoja saindēta zivtiņa. Blinkas nedienām īsti nebija laika pievērsties, īpaši, ja te piedevām bija kāds bēdīgi slavens Bartoks.

[Romija]

"Tie ir Vordana vārdi, ka viņš varot apvienoties ar Drakāru un tad izglābt Pīlāru, lai tur valdītu bronzas pūķis, vai arī piekrist glābt Pīlāru pirms jebkādas norunas ar Drakāru, ja viņam tiek atdota Mia," Marko apstiprināja. "Viņš gan izklausījās visai pārsteigts par to, ka Devans un Pīlārs ir tik cieši saistīti, jo no viņa attieksmes varēja noprast, ka viņam šķiet, ka Devana nāve vien neizsauks pasaules bojāeju. Tomēr pēc tam izrādījās, ka šo saistību esot nokārtojis nodevējs Sairess, kas zinot Pīlāra vārdu. Un viņš arī esot vainojams Blinkas... Arlidena tēva sudraba pūķa Veināra bojāejā," burvis paskaidroja vairāk. "Pie tam kāds cenšoties izrēķināties ar klanu valdnieku dēliem, lai sētu apjukumu un izraisītu neadekvātu rīcību!" Marko bija izstāstījis svarīgākās lietas, vērodams šamani, kas uz viņu pat neskatījās, tāpēc melnā pūķa skatiens bija visai nekautrīgs.

"Man žēl to dzirdēt," Marko līdzjūtīgi uzrunāja Moiru. "Es ceru, ka šīs ziņas ļaus rast kādu risinājumu," viņš piebilda, bet pats nesteidzās klāstīt savu viedokli. "Kas no tā visa ir taisnība, es neņemos spriest, tāpēc mēs vēlējāmies pēc iespējas ātrāk paziņot šos jaunumus jums." Visu šo laiku Marko izturējās pieklājīgi, runāja savaldīgā tonī un centās neizrādīt, ka viņu aizskar tas, ka Vējš neuzskata par nepieciešamu pat paraudzīties uz ziņu nesējiem. Vordans bija teicis to pateikt tieši šamanim, kas arī tika izdarīts.