"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Roviela]

Lūk. Tas, ko Vordans teica par klanu vadoņu dēliem, bija jautājums, kas bija aizņēmis Atorma prātu jau šurp ceļojot. Beins nebija vienīgais, kas gandrīz droši būtu aizgājis bojā.
Viņam radās vienas aizdomas, bet šī nebija tā vieta, kur tās formulēt saprotamā valodā. To tur, ārā.
Karotājam vairāk jautājumu nebija, un viņš tikpat pieklājīgi atvadījies, kā sasveicinājās atnākot, pagriezās, lai sekotu Arlidenam.

[echo3]

Kenolts uzmanīgi vēroja Vordanu, kamēr tas atbildēja uz druīda jautājumu. Tā bija laba atbilde, un arī krēslas pūķa domas par klanu vadoņu dēliem zaļajam pūķim bija gluži saprotamas.

Paldies viņš jau bija pateicis, tāpēc neko vairāk skaļi nesacīja, toties atvadoties pielieca galvu, ko nebija darījis ienākot. Tad druīds pagriezās un gāja pakaļ pārējiem ārā no zāles.

[washulis]

Īsais galvas mājiens netika palaist garām. Kāpēc tik klusi, nemanāmi? Halla nevaicāja, tik īsi pamāja ar galvu atpakaļ, apliecinot, ka tā uzzinājusi, cik varējusi un vēlējusies. Šobrīd šīs no tiesas bija atvadas. Tik vēl pēdējie vārdi, kur Blinka iedrošinājās pasteigties ar savu jautājumu. Par Beina māti, lai noskaidrotu, ka īstā spēle ir likta uz paša Beina galvas. Politikā nemaisīties. Līdz tā nesagrābj sev. Šajos nemiera laikos naidīgas rokas jau bija izstiepušās tālāk, kā viņa būtu iedrošinājusies ticēt. Īstais sajukums tikai sākas.

Viņiem būs daudz kas, ko pārdomāt ceļā, atpakaļ pie valdnieka. Viņi bija jābrīdina un pa ceļam, ja iespējams, arī citus. Vēlreiz paklanoties, Halla kopā ar pārējiem devās prom, tik vēl pēdējo reizi atskatoties uz Vordanu. Viņš nealka varu, ne arī brīvību. Tikai mīlestību. Halla kritīs, ja nespēs piepildīt šo vēlmi.

[Romija]

Tikai izkļūt, palīdzēt un iekļūt atpakaļ. Par mīlestību. Sava loģika tajā visā bija. Bet vai tiešām viņš nekad šādu vēlmi nebija izteicis pašam Devanam, savam valdniekam? Arī palikt tepat ar savu sievu būtu loģiski. Un tomēr aizdomīgi...

Paklanījies Vordanam un tā arī neko visas vizītes laikā balsī nepateicis, Marko devās ārā no zāles un uz torņa izeju. Runāt varēs ārā, ne te, kur droši vien visas domas un runas tika noklausītas. Kamēr burvis gāja, viņš prātoja, cik patiesībā sakarīgs, interesants un runājams izrādījies Vordans. Varētu teikt, ka pat pārlieku. Ja nebūtu visādas vajadzības un uzdevumi, Marko noteikti labprāt atgrieztos, aprunātos un varbūt pat pamēģinātu kādā nebūt veidā kaut ko iemācīties, jo krēslas pūķis noteikti bija varens.

[Sindra]

Neviens neaizkavēja Devana sūtņus pamest Vordana torni.
Lai biedri neapmaldītos, tas pats kalpotājs, kurš bija viņus atvedis šurp, arī pavadīja no torņa laukā. Vizīte nebija ilgusi pārāk ilgi, taču nebija jau arī sajūtas, ka viņi būtu padzīti. Tiesa, pie pusdiengalda Vordans nevienu nebija aicinājis.

Blinka sejā nebija manāma neviena emocijas atblāzma, kamēr jauneklis soļoja caur Vordana torņa telpām. Taču mirklī, kad torņa durvis un melnie dargi bija palikuši tādu gabalu nostāk, aiz muguras, pār jaunekļa vaigiem sāka ritēt asaras. Viņš tās bija aizturējis, līdz mirklim kamēr izkļuva no torņa. Bet tagad... tagad vairs nebija spēka pretoties.
- Es viņam neticu... neticu... - jauneklis murmināja. Laikam jau to teikdams pats sev, nevis Devana sūtņiem. Apātiski nožēlojamā solī, Blinka klīda uz citadeles pusi. Tajā virzienā, no kura viņi bija atnākuši. Uz "Sudraba dzīslas" pusi.

[Rouzijs]

Lilija palūkojās uz Arlidenu brīdī, kad viņš salūza. Viņi veiksmīgi bija tikuši prom no Vordana un tagad, šeit, varēja ļauties emocijām. Zilmatei bija ļoti žēl puisi, tieši tāpēc neko neteikdama viņa paspēra to vienu soli līdz sudraba pūķim un viņu apskāva ciešās skavās. Dziedniece nenosodīja asaras, viņa varēja ļaut, lai puisis izraudās, tas palīdzētu, vismaz nedaudz, jo viņam taču pēdējā laikā bija jābūt stipram un varenam, it kā ģimenes zaudējums nebūtu nekas. Bet tas bija par daudz prasīts, no jebkura pūķa.

- Tu teici, ka Vordans spēlējas ar citu prātiem un ar emocijām. Neļauj to viņam darīt. - Priesteriene nočukstēja, klusi tikai Blinkam dzirdami. Tieši to varbūt krēslas pūķis bija vēlējies izdarīt, iesēt viņos bailes par saviem tuvajiem, par saviem klaniem.
- Tu neesi viens. - Arlidenam bija Lila, un noteikti liela daļa no pārējiem arī bija gatava pasargāt sudraba pūķi.

[echo3]

Kenolts arī neko neteica, līdz viņi bija tikuši ārā. Vienīgi brīdī, kad Blinka uzsāka iet citadeles virzienā, un Lilija jau bija atlaidusi savas emociju pilnās skavas, druīds pielika soli, panāca zēnu un apstādināja, draudzīgi apskaudams Arlidena plecus ar vienu roku. - Divas patiesas lietas viņš pateica - prasību pēc Mias un to, ka bēdas mudina uz nepārdomātu rīcību. Tu tagad bēdājies par Sairesu? Tie ir Vordana vārdi, tie nav jāpieņem tādi, kādi teikti. Šādas lietas vienmēr ir jāpārbauda. - Vai tādam meža zaļajam pūķim būtu jāskaidro iespējamam valdniekam tādas lietas? Druīds gan saprata, ka sudraba pūķis ir bijis spiests pārdzīvot krietni vairāk, nekā vairumam panesams.

Tad Kenolts palūkojās uz pārējiem biedriem, - Ejam pie Šmarlas. Kad nebūs lieku ausu tuvumā, parunāsimies.

Šo rakstu rediģēja echo3: 25.03.2014 09:16

[Sindra]

Blinka apstājās. Bet tā īsti nevis tādēļ, ka vēlējās apstāties, bet vairāk gan tādēļ, ka nu viņu bija apķēruši no visām pusēm un doties uz priekšu, nebija iespējams. Viņš necentās noslaucīt asaras, vai pat censties atbildēt uz biedru izteiktajiem uzmundrinājumiem.
- Tajā krogā atrodas mana tēva galva. Viņš ir miris, bet ar to nav gana. Vēl par viņu ņirgājas. To es tā neatstāšu. - Blinkas balss izklausījās pamirusi.
- Vai jūs, manā vietā, tā vienkārši aizietu un ļautu visādiem noziedzniekiem ņirgāties par savu tēti? - izmisis skatiens palūkojās Kenolta un Lilijas acīs.

[Romija]

Marko iznāca no torņa un noskatīja apkārtni. Nekas būtiski mainījies nebija, līdz viņa uzmanību piesaistīja drūzmēšanās ap Blinku. Noklausījies citu sacīto un manījis asaras mācekļa acīs, arī Marko nespēja palikt malā. Tomēr tā vietā, lai puisi žēlotu, viņš nolēma ieturēt savu skolotāja pozīciju.

"Neļaujies vājumam! Ja Tu tagad pasāksi kaut ko tajā krogā, tevi var te iespundēt vai pat sakropļot. Tu esi pēdējais sudraba pūķis, mans māceklis, un es to nepieļaušu! Ko līdzēs, ja paliksi te un nekad vairs neizkļūsi ārā. Tava tēva piemiņu var glabāt arī savādāk. Neticu, ka viņš gribētu, lai tāpēc viņa dēlam tiek atņemti spārni un brīvība," Marko uzrunāja Blinku, cenzdamies pieraudzīt, lai viņa vārdi, lai arī skarbi, izskanētu bez necienīgas vai nosodošas pieskaņas. Bet tas arī viss, aiz rokas raut un turēt sudraba pūķi Marko negrasījās. Viņš pievērsās citiem jautājumiem.

"Es domāju, ka Vordana ziņu un prasības mums ir pēc iespējas ātrāk jānodod Devanam. Es varu nokļūt Pīlārā pavisam drīz bez visa garā ceļa. Noskaidrot, kāda ir viņa attieksme un vai te nevajag pie reizes izdarīt vēl kaut ko. Tas ievērojami aiztaupīs laiku, ja es pārvietošos maģiski. Bet visus es nevaru paņemt līdzi, lielākais divus. Tāpēc iesaku vismaz sadalīties. Es dodos uz Pīlāru un nododu ziņu. Tie, kam vajag Šmarlu, dodas pie viņas. Ja būs kādi jaunumi, es varu gandrīz tikpat ātri atgriezties." Tagad, kad apkārtne bija redzēta, Marko varēja izmantot teleportēšanās maģiju, lai nokļūtu pie valdnieka un atpakaļ. Pat ja Cietuma kupols traucētu, tad līdz tā robežai aizkļūt kājām noteikti nebūtu tik ilgi, kā lidot visiem garo ceļu atpakaļ.

Šo rakstu rediģēja Romija: 25.03.2014 10:44

[Roviela]

- Es arī viņam neticu, - sarkanais pūķis ierunājās tad, kad viņi visi bija izkļuvuši no Torņa.
- Pamanīju interesi brīdī, kad pajautāji par lēdijas Maras slimošanu. Nezinu, vai pareizi iztulkoju, bet tas izskatījās pēc - skat' kā! plāns pamazām īstenojas!
Jā, tiešām neko labu Atorms par Vordanu nedomāja, izņemot to, ka, viņa dzīves vieta bija visai mājīga un to, ka savu sievu viņš vēlas atgūt. Un kāpēc gan nē? Ja būs visus citus pieveicis ar varu vai ar viltu, tad taču vajadzēs iespēju turpināt dzimtu?

- Par to, kas krogā, pašlaik labāk zin Batirhans, - lavas pūķis pameta skatienu uz melnā raženā karotāja pusi, kurš šonakt bija bijis krogā.
- Hmmm... jums nerada aizdomas tas, ka mūsu vizītē tā kā bija jābūt klāt vēl kādam, bet neviena nebija? Tur kaut kas nav tīrs.

Viņš uzlika roku Blinkam uz pleca. Tā, draudzīgi un atbalstoši.
- Kaut kas nav kārtībā. Nē, es neatstātu sava tēva galvu kaut kādā krogā, bet te tik ļoti kaut kas nav kārtībā, ka es atliktu šo darbu uz kādu laiku. Atceries, tu arī esi viens no tiem, kurus pašlaik apdraud. Ne tikai Beins, ne tikai citu klanu vadoņu dēli, tu arī. Klausi savam meistaram un Kenoltam klausi. Ejam pie Šmarlas. Atceries arī, Tu solīji Beinam.
Atorms ne pārāk priecīgi pasmaidīja.
- Kad viss būs skaidrs, es palīdzēšu ar to krogu.

Marko ierosināja gluži labu plānu.
- Es atbalstu šo domu. Ar kājām tas būs ilgāk. Es iešu līdzi Blinkam pie Šmarlas, galu galā tā ir arī mana klana darīšana, jūs kā paši gribat.
- Ā! Starp citu, kamēr vēl neesam sadalījušies. Man ienāca prātā viena lieta, - karotājs atcerējās, ko bija izprātojis tornī, - Inna. Tā burve, ko satikām Arkvilā. Viņa teica, ka tikko bijusi milžu zemēs un tagad taisoties uz Pīlāru. Viņai esot draugs, burvis Naitans, kas arī izskatās jauns, bet tā kā Inna pati nav jauna, tad ej un sazini, kas ir ar to Naitanu, ja tāds vispār eksistē. Vai viņi nav kā te iejaukti, ka tieši šobrīd tāda kāre uz ceļojumiem? Marko, tu esi burvis, ja sanāk, varbūt vari par to arī painteresēties. Turklāt Inna ir pie vainas, ka tuvējā meža zaļo pūķu vadoņa dēls noburts.

[Romija]

"Tu domā, ka viņa ir šejienes plānu izpildītāja?" Marko noklausījās Atorma stāstīto. Viņš gan to Innu nepazina un mežā bijis nebija, tāpēc šādos spriedelējumos neiesaistījās. "Diez vai kāre uz ceļojumiem ir pietiekams iemesls aizdomām. Katru ceļotāju es noteikti nevaru apsekot, un tas arī nav vajadzīgs! Varu pajautāt Pīlārā, vai kāds par to nezin," Marko piedāvāja. Kā šo painteresēšanos bija domājis Atorms, varēja tikai minēt, pie tam šobrīd bija svarīgāk nodot ziņu Devanam, nekā kavēt laiku, meklējot skuķi. "Labāk pajautājiet, vai viņa nav bijusi arī cauri milžu zemēm un paviesojusies te, tas drīzāk varētu norādīt, ka kaut kas viņas nolūkos nav tīrs."

[Roviela]

- Tādas aizdomas man radās, jā, - Atorms neliedzās, - Viņa ir veca pūķiene, kas cilvēka izskatā ir gadus piecpadsmit vecs skuķis, ar matiem dīvaini nenosakāmā krāsā. Dzelteni brūni, reizēm kā sarkani un reizēm pat baltu atspīdumu, bet acis koši zilas. Jā, būs jāpavaicā, vai viņu te nav kāds manījis.
Kāpēc gan nē. Pie reizes.
- Jā, un tas viņas draugs Naitans esot gadus piecpadsmit, sešpadsmit vecs, esot burvis, zilais pūķis ar pusgariem tumšziliem matiem un uz sejas pāri vaigiem zīmes. Es īsti neticu, ka tāds eksistē, jo vai tad par pilntiesīgu burvi kļūt tik jauns? Ja vien viņš, tāpat kā Inna īstenībā nav vecs pūķis.
Nu gan sarkanais karotājs bija pastāstījis visu, ko par to zināja.

[Romija]

"Zīmes uz vaigiem? Tādas, kā te dažiem uz galvas?" Marko pārprasīja. Zīmes varēja būt jebkas — rētas, dzimumzīmes, maģiski tetovējumi vai pat verga simboli. "Varbūt viņš ir no šejienes, un tā Inna palīdz bēgt? Bet tad droši vien vajadzēja slēpties labāk," burvis pat pasmīnēja. Tas droši vien bija viens no dramatiskākajiem variantiem, ko piedēvēt diviem ceļojošiem jauniešiem, tomēr pasaulē notika daudz lietu, par ko kādreiz nākas uzzināt pirmo reizi. Lai nu kā būtu, burvis neredzēja jēgu spriedelēt, kamēr nav dzirdēts vai redzēts kas vairāk, tāpēc noskatīja pārējos, vai kāds izrādīs īpašu vēlmi vai vajadzību doties ar viņu kopā uz Pīlāru. Viņš to varēja paveikt arī viens.

[echo3]

Arliden, es meklētu iespēju iznīcināt burvestību, kas liedz mana tēva galvai pārvērsties smiltīs, un es gaidītu īsto brīdi, lai to varētu paveikt godam. - Kenolts atbildēja.

Tad viņš pievērsās Marko, - Pīlārā saki, lai Vējš vai kāds cits, uz kuru tas attiecas, ievāc ziņas par Sairesu. Un vislabāk jau būtu, ja tu aizgādātu arī Blinku turp. Es domāju, ka tās ziņas, kuras šobrīd ir mūsu rīcībā, ir pietiekoši svarīgas, lai mūsu atpakaļceļš šurpceļam liktu izskatīties pēc pastaigas dienvidū.

Ja jau visi gribēja runāties tepat, tad druīds turpināja, - Krēslas pūķis lasīja manas domas. Tā ka, lai cik skaisti viņš runāja, un cik ļoti tas atbilstu manām vēlmēm, ticēt visam, ko viņš teica, nevar. Bet šo to var pārbaudīt. Man gribētos zināt, vai tā ir pieņemts - likt standartos Devana ģerboni uz sava klana krāsas fona? Vai citi klani tā dara?

[washulis]

Blinka patiesi izskatījās esam sliktā omā. Halla būtu vaicājusi, ko viņš var pastāstīt par Sairesu, bet šis nebija īstais mirklis. Viņam bija uzplēstas vecas brūces, sakarā arī ar tēva galvu, kas izskaidro, ko tieši nozīmē šī kroga izkārtne, bet lai kā sirds lūztu, citiem bija taisnība. Bēdas mudina uz neapdomību un šoreiz tas attiecas arī uz Blinku, ne tikai Beinu un pārējiem, kas apdraudēti. Mirkli dziesminiece pašķielēja Kenolta virzienā. Viņš nemēdza daudz runāt, bet nešķita, ka arī tu noslēpumus. Kad druīds pieminēja savu tēvu un smiltis, baltā pūķiene sev piezīmēja, ka kādreiz būs jāpavaicā, kāds tieši stāsts tur slēpjas apakšā.

Es vēlētos doties Tev līdzi, uz Pīlāru. Halla paziņoja Marko virzienā. Es nespētu nociesties, nezinot, kāda būs Vēja un pārējo padomnieku atbilde. Turklāt parūpēties, lai kaut kas netiek pateikts šķībi. Protams, Marko bija gudrs, varbūt raizes būtu liekas. Turklāt man pie Šmarlas nav nekā darāma. Es neko no maģijas nesaprotu jebkurā gadījumā. Kas gan bija nenoliedzama tiesa. Cik ātri Tu tādā veidā esi spējīgs nonākt līdz Pīlāram? Trīs dienu lidojums. Tas tomēr skaitījās krietns gaisa gabals.

[Rouzijs]

- Es nemūžam neatstātu sava tēva galvu krogā. - Lilija noteica, viņa beidzot atrāvās no puiša, kad sajuta, ka visi citi arī sāka viņam krāmēties virsū. Meitene klusi nopūtās, skatienam veroties debesīs. Un nu viņa nonāca strupceļā. Vai palikt ar komandu, vai doties līdzi Marko.
Iestājās neliels klusuma brīdis, viņai domājot, līdz tomēr...

- Marko, es arī došos tev līdzi. - Priesterienei bija jābrīdina savs klans, kaut vai jāliek, lai Devana pūķi aizsūta ziņnesi raju pūķiem. Jādara kaut kas, pirms ir par vēlu.
Bet runājot par Innu. - Kartass, nu vietvaldis, teica, ka viņa ir no mana klana. Zilais pūķis. - Nācās piebilst, lai pārējiem nav jādomā par tādām lietām. Bet tikmēr Lilijas skatiens aizkavējās pie Arlidena, viņa nezin kāpēc baidījās puisi atstāt vienu, bet te bija Atorms, viņš par sudraba pūķi noteikti parūpēsies, Lilija nešaubījās.

[Sindra]

Jā, jā. Apdomība, saprāts un visas tās lietas. Blinka apzinājās, ka biedriem ir taisnība. Pat ja viņš nopostītu to sasodīto krogu, tas neko labu viņam nedos.
Lai nu tā būtu... lai paliek.
- Paldies, es sapratu. - jauneklis noteica un pakāpās nedaudz nostāk no biedriem, lai nebūtu tik ļoti ielenkts no visām pusēm.
Noslaucījis vaigus un izberzējis acis, puisis vēl uzmeta skatienu virzienam, kur atradās krogs un uz mirkli viņa sejā bija iegūlusi nikna sejas izteiksme. Zibens lādiņi nosprakšķēja Arlidena pirkstu galos. Taču viņš sevi savaldīja un neko nedarīja.

- Es nedošos uz Pilāru. - viņš paziņoja, kad Kenolts bija minējis, ka arī viņam turp vajadzētu doties, kopā ar Marko. - Kā jau Atorms teica, es solīju Beinam aiziet pie tās raganas un tas ir tas, ko es grasos darīt. - attiecīgi pārējie varēja rīkoties, kā vēlas.
- Lai teleportētos, ir jādodas atpakaļ uz robežu un tad no milžu zemēm jau var teleportēties. - tā ka tik un tā Marko vajadzēs tādu brītiņu, lai nokļūtu atpakaļ līdz Cietokšņa robežai.

Par Naitanu Blinka neko daudz nezināja. Viņš bija saticis tikai Innu.
Toties, jauneklis spēja atbildēt uz Kenolta jautājumu par Vordana karogu. Viņš apstiprinoši pamāja. - Ar karogu viss ir kārtībā. Vordanam vairs nav savas dzimtas un sava ģērboņa. Viņš izmanto sava iekarotāja vai valdnieka ģērboni. Tam vajadzētu nozīmēt viņa pakļaušanos Devanam. - vajadzētu. Vai tā tas arī ir, par to Blinka neizteicās. Lai arī ko teiktu Vordans, Blinka neticēja burvja teiktajam.
- Sairess bija uzticams. Un es redzēju, kā Drakars viņu nogalina. Pirms nogalināja manu māti un pēc tam arī tēvu. - pierādīt Vordana melus, Blinka gan nekādi nevarēja.

[Urdrunir]

Galva tur patiešām ir. Apstiprināja Batirs, kurš bija sēdējis krogū pie galda netālu no sudraba trofejas. Un nav nekādu problēmu to fiziski iznest ārā. Sargu tur nav un daži vietējie nemaz nav sajūsmā par tādu varas izrādīšanu. Bet krogs pieder Blinkas vergtura ģimenei. Un, ja jūs kaut ko pasāksiet, tad jums jārēķinās ar viņu dusmām. Tas bija godīgs secinājums gatavoties uz lielām nepatikšanām, ja kāds mēģinās galvu paņemt tagad, kad grupa vēl ir ieplānojusi darbus citadelē.

Manas domas gan viņš nelasīja. Ar lepnumu balsī paziņoja karotājs. It kā viņa prāts būtu tik svarīgs, ka tajā neieskatīties nozīmētu pārvarēt spēcīgu kārdinājumu. Es palikšu šeit. Melnajam nebija ne mazākās vēlēšanās izmēģināt Marko prasmes pārvietošanās burvestībās.

[Roviela]

Atorms attapās, ka nav atbildējis Marko uz jautājumu.
- Neko nezinu par zīmēm uz Naitana vaigiem, jo tādu personu es nesastapu, - mazliet kaut kā strupi sanāca, toties izsmeļoši. Karotājs tiešām nebija tādu puiku redzējis un, ja godīgi, tad šaubījās, ka tāds vispār eksistē.

- Hmmm..., - Batirhana teiktais izraisīja interesi. - Kādi daži vietējie? Varbūt tur mēs varam sadabūt kādu sabiedroto?
Un kāpēc nē? Pēc Šeridana Atormu maz kas te vairs spētu izbrīnīt. Ja sarkanais burvis bija tik palīdzīgs, vai te nevar būt vēl kāds?

- Es eju Blinkam līdzi, - viņš to jau reiz bija teicis, tas nekas. Var arī atkārtot.

[echo3]

Lūk, tāpēc es arī lūdzu, lai par Sairesa likteni noskaidro tie, kuriem ir lielākas iespējas to izdarīt. - Kenolts atsaucās Blinkas teiktajam. Vai tāds Drakars spētu pievilt Arlidenu, vai Sairess pats? Kenolts to nezināja, bet tā uz vārda viņš nebija gatavs Vordanam noticēt.

Es arī palieku te. Ja nu Šmarlai noder kaut kas, kas ir manā somā. Te jau nekas neaug.