"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Rouzijs]

Lilija lēnām un nesteidzīgi brokastoja, kamēr viņiem nebija jāskrien pa kaklu, pa galvu kaut kur projām. Pie Vordana doties priesteriene diži nevēlējās, bet citas iespējas jau nemaz nebija un tieši tāpēc viņa mēģināja lēnām nobriest šim grūtajam uzdevumam.
Viņas skatiens bija izvairīgs, tas arī izvairījās no Marko, pēc viņu kopīgās peldes, kura beidzās visai negaidīti Lilija nezināja kā izturēties. Protams, viņa bija pateicīga Arlidenam, ka viņš mēģināja pūķeni turēt uz pareizā ceļa, nenoiet nost no takas, bet tomēr nedaudz apvainojusies viņa bija par to, ka viņš tik vienaldzīgi izturējās pret viņas maigo dabu.

Tieši tāpēc šis cietums nebija viņas vieta, meitene bija kā tikko izplaucis zieds, ko kāds te spētu ļauni samīt un aptraipīt. Pārāk gaiša šai tumsai.
Kad beidzot viņa bija paēdusi, skatiens pacēlās no šķīvja, lai palūkotos uz pārējiem biedriem.
- Es došos līdzi vairākumam. Bet piekrītu - vajadzētu atrast Batirhanu... - Nevajadzēja melno pūķi kaut kur atstāt, pat ja viņš spētu par sevi parūpēties un atsist desmitiem milžu.

[Sindra]

Šeridana tornis

Burvis jautājoši palūkojās uz druīdu, kā cenšoties atrast, kur mazais zvērēns atrodas pašreiz. Tiesa, no viņa vietas gan to redzēt nevarēja.
- Kāpēc tu pēkšņi baidies par viņa drošību? - burvja balsī bija saklausāmas zināmas aizdomas. Vai bija atgadījies kaut kas tāds, kas liktu druīdam pārskatīt viņa pārliecību attiecībā par mazā drauga drošību?
- Es grasījos doties gulēt, tiklīdz kā jūs būsiet devušies savās gaitās. Tu vari viņu atstāt, ja viņam nav nepieciešamas izklaides un kāda īpaša pieskatīšana. - Šeridans atvēlēja. Bet tas nozīmēja to, ka pūķiem pēc Vordana un Šmarlas un kā nu tur vēl apciemošanas nāksies atgriezties šeit. Vai arī burvis būs ieguvis zvēriņu pēc kura pats vakar bija taujājis.

Šeridans pārāk ilgi nekavējās baudot ēdienus. Un lai arī, kā pēdējais bija atnācis, burvis visai ātri piecēlās un kā izskatījās bija gatavs doties darīšanās.
Pirms pamest telpu, viņš pie durvīm apstājās.
- Ja jums vajag pārtiku līdzņemšanai, paprasiet Mollim. - viņš laipni atvēlēja.
- Tu nāc? - Šeridana skatiens aizkavējās pie Marko.



"Sudraba Dzīsla"

Vordana sargs izlikās nemanot Batirhana pētošo skatienu.
Tāpat, kā krodziniecei alus mučele nelikās pārāk viegla. Viņi abi izturējās, it kā naktī nekas īpašs nebūtu atgadījies. Viss bija kārtībā. Tā kā tam būtu jābūt.

Iespaidīgajā tīstoklī nebija pārāk daudz teksta.
Visai glītā rokrakstā tur bija uzrakstītas pāris rindas:
Šīs dienas laikā, jebkurā jums ērtā brīdī, atradīšu iespēju uzklausīt Devaņa sūtņu sakāmo. Vordans

Tas arī viss.
Melnais sargs viegli pielieca galvu atvadoties no karotāja un izgāja no kroga telpas. Viņam atbilde nebija nepieciešama. Viņa pienākumos bija tikai ziņu nogādāt. To jauneklis bija paveicis.

[Romija]

O, jā, Marko pavisam noteikti nāca. Tik strauji piecēlies, ka gandrīz apgāza krēslu, burvis pasniedzās pēc pudelītes ar tumšo sķidrumu. Ejot uz durvīm, viņš vēl pacēla to pret gaismu, paskalināja un nopētīja.

"Kas tas ir?" Pēc skata īsti nevarēja pateikt, no kā sastāv šis šķidrums, tomēr Marko interesēja, ar ko viņam ir darīšana. Lai kurš labvēlis bija nopircis šīs zināšanas, burvis alka uzzināt pēc iespējas vairāk. Viņš sekoja Šeridanam un uzmanīgi klausījās un vēroja.

[Urdrunir]

Vordans pats sevi par lordu nesauca. Vismaz rakstiski. Batirs pakasīja pakausi un satina tīstokli. Lai arī Šeridana mājvieta pēc krodzinieces teiktā atradās netālu, pūķim negribējās pa ceļam paiet garām ceļabiedriem, tādēļ īpaši pretī viņš tiem nesteidza skriet. Pat pušplēstu paldies no sevis neizspiedis, karotājs izslējās un pamāja ar galvu krodziniecei uz atvadām. Sak', es tad, nu, tagad iešu. Un izlīda no "Sudraba dzīslas".

Nāsis ziņkārīgi ostīja pūķu cietuma gaisu un acis lēkāja pa ainavu, meklējot, kur piesieties. Batirs, pasitis padusē svarīgo ielūgumu paciemoties, atstutējās pret krogus ēkas sienu un gaidīja. Viņš būtu varējis palikt krogā, bet turienes trofeja viņam likās savāda. Nē, tēvainis uzskatīja, ka katram, kuram ir spēks kaulos, ir tiesības noraut savam sāncensim galvu. Un viņam īpaši nerūpēja Blinkas bēdas par savu radinieku. Bet, lai šādi saglabātu sudraba galvu, noteikti bija pielietota maģija. Un tas melnajam nepatika.

[echo3]

Druīds pieliecās, pacēla no grīdas sermuli un ļāva tam kārtot ūsas, tupot savās plaukstās. - Tāpēc, ka viņu kā samaksu var vēlēties vēl kāds. - Kenolts atklāti atbildēja. Ne visi spēs saprast vai gribēs uzklausīt skaidrojumu par draudzību, un var arī sagribēt tieši to izmantot, lai piespiestu druīdu izdarīt kaut ko, ko viņš nevēlētos. Vietā, kur katrs domā tikai par savu izdevīgumu un mantu, Kenolts centās šādā veidā veikt savu drauga pienākumu pusi. - Paldies. - Viņš pateicās par Šeridana atļauju. Tiesa, pats Nūks varbūt neparko nevēlēsies palikt, kā arī varbūt Blinkam vai kādam citam varētu būt vērā ņemami apsvērumi šurp vairāk nenākt.

Kad Šeridans un Marko izgāja no ēdamistabas, Kenolts pajautāja Arlidenam, - Cik ilgu laiku mums vajadzēs, lai tiktu līdz Šmarlas mājām? - Druīds bija praktisks, kā arī lieliski saprata, ko nozīmē sarkanā burvja augstsirdīgais piedāvājums attiecībā uz pārtiku. Vienai dienai, divām? Varbūt tikai vienai reizei ēdiens jāpaņem?

[Roviela]

Jā, par vētru Atorms saprata. Tādas mēdza atgadīties, un tad būt klajā laukā bija vairāk nekā nepatīkami, lai neteiktu, ka bīstami, ja vien nebiji pūķa veidolā, kam stihijai spītēt bija vieglāk. Šeit tas iespējams nebija.
Pamājis ar galvu, ka sapratis, Atorms turpināja brokastot. Nekas daudz nebija atlicis, un viņš drīz bija beidzis.

- Tad sapratu, ka mēs vispirms torņa virzienā, un tad plānos ir Šmarla, - viņš piecēlās.
- Aiziešu līdz virtuvei, kamēr burvji tiek galā ar savām lietām, - painformējis biedrus, karotājs darīja kā teicis.

Ticis līdz Šeridana pavārmeistaram, Atorms palūdza līdzņemamu pārtiku pāris dienām. Ko var zināt.

[Mattiass]

Elgārs, nekautrēdamies, braši ēda. Nevarēja zināt, kad būs nākamā iespēja. Tādēļ, kad bija pabeidzis (un tas notika samērā veicīgi, jo dzīve savulaik bija iemācījusi, ka pilnībā pašam pieder tikai tā pārtika, kas nonākusi vēderā, jo ēdiena uzņemšanu negaidīti var kaut kas pārtraukt), viņam atlika tikai par piekrišanu Atormam pamāt, un viņš bija gatavs gājējs. Tai skaitā, pie Moļļa pēc paikas. Tiesa, Elgārs negrasījās labdarīgi pieteikties par grupas provianta daļas stiepēju. Viņš bija atnācis savākt pats savu daļu. Amatniekam patika būt pašpietiekamam, kad vien bija iespēja. Nevarēja zināt, kas un kad liks grupai atkal sadalīties, tādēļ katram ideālā vajadzētu stiept paša krājumus.

[Sindra]

- Tas ir serums, kurš palīdzēs attīrīt asinis no svešās maģijas. - Šeridans paskaidroja Marko, kāpdams uz trešo stāvu.
- Iedošu arī recepti, taču šo es pagatavoju, lai aiztaupītu pūles un risku. Tas pirmajai reizei var nešķist tik viegli, kā varētu domāt. - viņš, protams, nevēlējās aizvainot Marko spējas. Bet, no otras puses, tur jau nebija par ko apvainoties. Šeridans neko nezināja par Marko spējām.

Tā bija telpa, kurā Marko jau bija paspējis paviesoties, kamēr torņa saimnieks bija kārtojis vakariņu jautājumu ar savu pavāru un pārējie bieri izmantojuši baseina piedāvātās iespējas.
Burvja bibliotēka.
Tikai kaut kas te bija savādāk. Lūk, piemēram. Sarkanmatis piegāja pie viena no plauktiem un izņēma no tā grāmatu, kuras vāki bija teju tikpat sarkani, kā šķidrums pudelītē, kura atradās Marko rokā. Un Marko teju vai varēja apzvērēt, ka iepriekš tādu grāmatu plauktā, netika redzējis.

Šeridans to nolika uz galda un paņēmis tīru pergamenta loksni, pārkopēja uz tās kādas maģijas aprakstu. - Sarežģītākā daļa ir serums. Ar maģiju viegli tiksi galā. - viņš paskaidroja un padeva pergamentu Marko.
- To nevar izdarīt ātri. Tāpēc sāciet tikai tad, kad jums ir vismaz kādas stundas desmit brīvā laika. Tad notiek tā. Blinka izdzer šķidrumu. Pagaidi līdz tas nokļūst viņa asinsritē un tad uzbur šo maģiju. - viņš pamāja uz pergamentu. - Pavērstu pret verga zīmi. Serums pakļausies maģijai un caur zīmi tu to izvilksi no zēna ķermeņa. Ja burvis, kurš maģiju licis ir spēcīgs, procesu var nākties atkārtot vairākas reizes. Ja ir iespējams, serumu labāk ievadīt asinīs, nevis dzert. Tad process nedaudz paātrinās un ir efektīvāks. Bet tas tik un tā būs lēni un ilgi. Un tev jāpierauga, lai zēns nezaudē samaņu. Ja tā notiek, tad vajadzēs jaunu serumu un visu sākt no jauna.
Kad verga zīmi var nodzēst ar parastu dziedēšanas maģiju, tas norāda, ka asinīs vairs nav maģijas pēdu. -
Maģijas nosaukums uz Marko jauniegūtā pergamenta vēstīja: "Asins attīrīšana". Tur bija gn seruma recepte, gan arī paskaidrojums, kā burama seruma izvilkšanas maģija.



- Nu, skaidrs. - Šeridans bija noteicis par atbildi Kenoltam un apstiprinoši pamāja. Nē, viņam nebija iebildumu, ka Nūks šeit paliek. Tikai, kā jau burvis bija teicis. Viņa plānos bija doties gulēt. - Pasaki to lūdzu Nollim. Ka zvēriņš te paliks. - viņš tikai vēl noteica. - gan lai par viņu parūpējas, gan arī, lai Mollis nepārskatās un nesadomājas, ka mums tornī ieviesušās peles. Man visai ilgi nācās viņu pārliecināt, ka šeit nav grauzēju. - burvis pasmaidīja.

- Kādas piecas stundas paies ceļā. - Blinka atbildēja. - Šmarlai ne visai patīk citadele. Tomēr, viņai patīk, ka pie viņas var nokļūt, ja kādam savajagās viņas pakalpojumus. - jādomā, ka tas bija saprātīgi. Piecu stundu attālums bija pietiekoši liels, lai neatrastos pūļa vidū. Bet pāris dienas varētu būt par tālu, lai kāds no citadeles tās vēlētos mērot viņas pakalpojumu dēļ.

Mollis rosījās pa virtuvi un viņu atrast nebija pārāk sarežģīti. Zilais pūķis plati pasmaidīja atnācējiem. - Ceru, ka brokastis garšoja. - viņš noteica un pamāja uz galda pusi, kur jau bija sapakoti un nolikti sainīši, kurus biedri varēja ņemt līdzi.
- Šeridans teica, ka jums varētu noderēt pārtika. - tad nu viņš to arī bija sasaiņojis un jau salicis, lai biedri varētu ērti paņemt un lieki nekavēties.


Kamēr daļa devās uz virtuvi, bet Marko aizgāja runāties ar Šeridanu, Blinka palika ēdamtelpā. Jauneklis turpināja sēdēt pie galda un kaut ko ēst un dzert kafiju.
Viņa skatiens uz mirkli aizkavējās pie Lilijas.
- Man šķiet, ka tev palika kaut kādas mantas pie baseina. Lejā. Tev vajadzētu tām aiziet pakaļ. - liekas, ka tur bija palicis dziednieces apmetnis, jo vismaz istabā, kur viņi gulēja, tas nebija un arī tagad Lilijai mugurā bija tikai kleita.
Iet ārā bez apmetņa, nebūtu pārāk prātīgi. Lai gan, diez vai tā būtu neprātīgākā lieta, ko priesteriene varētu darīt...



"Sudraba Stīga"

Krodziniece neiebilda pret Batirhana vēlmi pamest krogu. Viņa laipni pasmaidīja pretī melnajam ar ne vājāk saulainu smaidu, kādu Batirhans pats šajā rītā nēsāja. Teju vai lika domāt, ka arī vecenei kāds noslēpums aiz ādas. Piemēram, par tiem nelūgtajiem Batira nakts viesiem. Vai varbūt kāds cits...

Izejot no kroga dienā, Batira skatienam atklājās cietumnieku citadele. Jā, tā savā ziņā atgādināja citas pūķu citadeles. Tikai šeit bija sajaukušies daudz un dažādi klanu stili, savā ziņā padarot šo vietu teju bezgaumīgu. Bet laikam jau cietumniekiem tā patika un bija ērti.

Vordana tornis atšķīrās uz vispārējā balagāna fona. Tas bija izsmalcināts un ieturēts vienā stilā. Pat radot visai klusas un mierīgas vietas iespaidu, ēkauzsvēra savu nozīmību. Un ja aiz gara laika ielūkojās ciešāk, tad varēja novērot, ka tieši virs Vordana citadeles gaišās zibeņu šautras zibsnīja visbiežāk.
Tur bija vēl kāda izmaiņa. Pie torņa bija parādījušies karogi. Tumši violeti ar zeltainu ģērboni. Ģērbonis bija Devana. Taču tumši violetais fons, tā bija Vordana klana zīme.
Tornis izskatījās saposts, kā gaidot svarīgas delegācijas ierašanos.

Kamēr Batirs pētīja torni, pie viņa nedaudz nedrošā gaitā pienāca kāds jauneklis ar zilu matu cekulu. Tādu nekārtīgu un ataugušu līdz pleciem. Vismaz mēnesi neķemmētu. Bet iespējams, ka arī vairāk. Likās dīvaini, ka šajā citadeles līmenī bija iekļuvusi pirmā līmeņa pabira. Bet iespējams, ka viņš te atradās nelegāli, jo jaunekļa acis visai sparīgi šaudījās uz visām pusēm, kā pētot vai viņu kāds nepamanīs.
- Tēvoc, - jauneklis uzrunāja Batiru. - Negrib uzpīpēt šmuķiku? - viņš apjautājās un jaunekļa rokā bija kāds maisiņš ar kaltētu zālīti.

[washulis]

Tātad. Tornis, tad Šmarla, jā? Halla izsecināja no visu teiktā. Bet pa priekšu Batirhans. Jāiet uz "Sudraba dzīslu". Viņš devās tur, vismaz vakar par to vietu tika runāts. Jo kur citur naudīgs melnais varētu palikt? Ar kārtīgu mielastu un gultu, lai arī tas pats netika trūcis te, turklāt bez samaksas. Ja vien Marko nedevās to nokārtot... ar samaksām, kas saprotamas tikai burvjiem. Ja nu ne visi būs vajadzīgi uz vietas Tornī, tad varēs priekšlaicīgi doties pie Šmarlas. Un ceļu var paprasīt arī citiem te esošajiem. Plāns bija gatavs un tad nu Halla arī pieķērās pie ēdiena, kārtīgi ieturoties.

[Urdrunir]

Batirs uzmanīgi nopētīja puiškānu no galvas līdz kājām. Šis noteikti bija no tās sugas, kurai saskaņā ar Alteraka padomu drīkstēja uzreiz cirst nost rokas. Pat, ja zilmatis sūdzētos, melnais vienmēr varēja paziņot, ka atradis šā grābekļus savās kabatās. Neizskatījās, ka kāds šeit sliektos ticēt tādam salašņam, kāds stāvēja viņa priekšā. Bet vēders bija pilns un puikas matu krāsa nemaz tik stipri uz nerviem nekrita.

Cik? Un kas tev piegādā? Karotājam nebija ne jausmas kas ir šmuķiks un kādēļ to pīpē. Bet nekas īpaši gaišs tas nevarēja būt. Toties par velti te noteikti varēja iekulties tikai nepatikšanās. Tāpēc Batirs izlikās par potenciālu pircēju.

[echo3]

Piecas stundas. Tas ir kārtīgs ceļojums, un var nākties atgriezties Šeridana tornī, lai pārnakšņotu. Tas Kenoltam palīdzēja izlemt. - Nūk, tu ar Šeridana laipnu atļauju padzīvosies šeit kā viņa viesis. - Sermuli druīds šobrīd nebija nobūris, tāpēc tā bija tikai tāda runāšana. Kenolts arī jau bija paēdis, tāpēc piecēlās un sekoja biedru piemēram, dodoties uz virtuvi. Paņemot zilā pūķa sagatavoto pārtikas saini, Kenolts nekavējās apliecināt, ka brokastis esot garšojušas gan, kā arī pateica par Šeridana doto atļauju sermulim uz laiku palikt tornī. - Viņu sauc Nūks. Ēd jēlu gaļu un peles, žurkas un citādu medījumu, bet saimnieks teica, ka tādu tornī neesot. Nu tad, ja ieklīdīs, tad Nūks parūpēsies, lai arī turpmāk nebūtu. Dzert viņam vajag dot ūdeni, un tās arī visas prasības. Domāju, ka mēs atgriezīsimies jau šovakar, bet zināt to nevaru.

[Romija]

Pēc tik labas nakts bija sekojis vēl labāks rīts. Ja no sākuma Marko šķita, ka viņam tiks iedots tikai līdzeklis, tad solījums izstāstīt arī recepti šķita pat pārlieku labi, lai būtu īstenība. Kāpjot uz augšstāvu, Marko uzmanīgi klausījās un vajadzīgajās vietā apzinīgi māja ar galvu — jā, viņš nedomās, ka tas ir viegli.

Bibliotēkā Marko skatiens rūpīgi sekoja Šeridana paņemtajai grāmatai, ko pats neatminējās redzējis. Iespējams, ka kaut kur slepenībā glabājās ne tādi vien zināšanu krājumi. Un viņam, melnajam burvim no brīvības, bija lieliska iespēja iegūt daļu no tām. Fantastiski! Marko nespēja vien nopriecāties, cenzdamies saglabāt nopietnu un uzmanīgu izteiksmi. Pergamentu ar recepti viņš vispirms apskatīja, tad ļoti rūpīgi salocīja un atvēra somu, kur uzmeklēt savu grāmatu. Starp tās lappusēm ieguls arī šī, tāpat rūpīgi tika piemeklēta droša vieta arī pudelītei. Tikai tad, kas Šeridans pamācību bija beidzis, Marko uzdrīkstējās ierunāties, jo pirms tam šķita, ka kāds nevietā izteikts vārds izgaisinās visu iespēju tikt pie kārotā.

"Liels paldies," melnais pūķis pat palocījās sarkanā priekšā. Lai kurš bija nopircis šīs zināšanas, Marko bija gatavs viņam uz vaiga uzspiest lielu pateicības buču. Neviens gan nebija pieteicies. "Es ceru, ka cena bija tā vērta!" viņš piesardzīgi ieminējās, piemiegtām acīm nopētot namatēvu, vai tūlīt netiks piestādīta samaksa, kas melnajam pašam būs jāveic. Tomēr laikam jau tas bija nokārtots iepriekš. "Un variet būt drošs, ka es neplātīšos, no kurienes es šo esmu uzzinājis," viņš apstiprināja. Melnajam izdevīgāk bija teikt, ka atklājis pats vai iemācījies no sava skolotāja, kas ir tik varens, nevis no sveša sarkanā burvja cietoksnī. Bet tie, kas nepazina melno dabu, varēja arī to nepieņemt kā pašsaprotamu, tāpēc lieku reizi pieteikt nebija slikti. "Es ceru, ka tad mums arī amuletu nevajag," Marko vēl piebilda.

Gribētais bija iegūts, tāpēc burvis grasījās doties atpakaļ pie pārējiem, lai beidzot pievērstos turpmākiem plāniem.

[Roviela]

Sarkanais karotājs bija patīkami pārsteigts redzot, ka Mollis jau ir sagatavojis viņiem sainīšus - pie tam ērti sapakotus! - līdzņemšanai.
Apstiprinājis, ka brokastis, nudien, bija labas, viņš paņēma sev domāto un ielika somā.

Pēc brīža Atorms ir ieejas zālē, kur gaida visus, kas paredzējuši iet tālāk. Tiesa, ja saimnieks neparādīsies, tad viņš ir nolēmis iet Šeridanu pameklēt, lai pateiktu paldies un pavaicātu, kā bez ugunslodēm nākošos reizi tikt šurp. No Kenolta runām par sermuli varēja noprast, ka druīds vēl grasās te iegriezties. To tad derētu izdarīt bez īpašiem miesas bojājumiem.

[Rouzijs]

Lilija palūkojās nedaudz izvairīgi uz Blinku, kad viņš ierunājās, viņa bija pabeigusi brokastot, pieēdusies un kādu laiku noteikti ēst negribēsies.
- Jā, tev taisnība. - Priesteriene piecēlās kājās. - Es aiziešu pakaļ mantām. - Galu galā vakar taču meitene skrienot dziedēt Arlidenu bija aizmirsusi Marko apmetni, kuram zilmate tik cītīgi gāja pakaļ, nemaz nenojaušot, cik neveiklā situācijā viņa iekļūs.

Dziedniece veikli pameta telpu, nogāja lejā līdz baseina telpai, savāca savas mantas, ja tur tādas bija palikušas un mēģināja sameklēt apmetni, tur kur viņa to bija nolikusi, tas nebija. Tāpēc Lilija devās atpakaļ pie Blinkas. Viņa izskatījās domīga, kad iegāja atpakaļ brokastu telpā.
- Tur apmetnis nav. Varbūt, kāds paņēma? - Meitene izskatījās pat nedaudz uztraukusies. - Man to vajadzēja labāk pieskatīt, jo ja nu tas ir pazudis? - Nekad nevarēja zināt, kādas maģijas veiklie pirksti pazudinās lietas.
Vai arī pūķene bija vienkārši pārāk aizmāršīga...

Tātad viņa bija palikusi bez apmetņa, jo Arlidenam Atorma sagādāto apmetni Lilija nevēlējās ņemt nost.

[Sindra]

šeridana tornis

- Cena? - burvis pasmīkņāja. - Ak, nu... ja Blinkam būtu tik pašaizliedzīgi sargātāji jau no sākta gala, iespējams, ka viņš nemaz šajās nepatikšanās nebūtu iekūlies. - tas arī bija viss. Neko vairāk Šeridans nepaskaidroja. Un arī neko no Marko nepieprasīja.
- Jā, es ceru, ka amuletu jums nevajadzēs. - viņš vien piebilda un devās ārā no telpas, lai noietu līdz pirmajam stāvam pavadīt savus viesus.
Šeridans pateicībā pamāja par Marko solījumu neizpaust, ka informācija iegūta no viņa.


Mollis nopētīja Nūku un saprotoši pamāja. Izklausījās, ka vismaz barošanas ziņā ar zvērēnu nekādas problēmas nebūs. Par tā izklaidēm gan zilais pūķis nezināja teikt. Varbūt meistars to grasās ņemt savā istabā. Kas to lai zin.

Diemžēl, Atormu gan Šeridans nekā iepriecināt nevarēja. - Ugunslodēm nevar tā vienkārši tikt garām. - viņš paskaidroja.
- Bet tās tur ir tikai vakaros un nakts laikā. Tas ir manai drošībai. Tagad jau jūs varat doties taisni un nekas netraucēs. - visādi citādi, Blinka zināja, kā iziet cauri ugunslodēm. Arī tās neuzspridzinot.

- Droši vien Marko paņēma. - Blinka noteica, kad Lilija bija izsūdzējusi apmetņa pazušanas problēmu. - Ejam. Pajautāsim viņam lejā. - jauneklis noteica un piecēlies, devās uz ēdamzāles izeju. Galu galā, pārējie jau bija devušies prom un nebija lieki ko kavēties.

- Marko, vai tu paņēmi to apmetni, kuru Lilija nēsāja? - jauneklis uzrunāja melno pūķi, kad tas bija ieradies pirmajā stāvā.
- Man šķiet, ka viņai to vajadzēs tagad, kad iesim ārā. - viņš, protams, varēja dot arī savējo. Bet tad kā paliks ar viņa matiem un tā saucamo slēpšanos?



Pie kroga

Pēc tēvoča jautājuma par piegādātāju, zilmatis apmulsa.
- Ēee... - viņš novilka un atkāpās soli. - Nu, bet kas tas par jautājumu, tēvoc? - jauneklis sabozās. - Tu ņems to šmuķiku, vai nē? Šodien pa lēto. Tikai trīs zelta gabali. Citkārt būtu pieci. - tas bija vienreizēji izdevīgs piedāvājums un no kā tāda atteikties taču nebūtu prātīgi. Vismaz zēna prāt.

Viņa skatiens kavējās pie Batirhana prāvā auguma un lai arī viņš stāvēja un gaidīja uz tēvoča rīcību, varēja manīt, ka puika bija gatavs mukt ko kājas nes, ja Batirhans viņu pēkšņi apdraudētu. Vismaz viņam likās, ka viņš varētu pagūt aizmukt.

[Romija]

Marko kopā ar Šeridanu devās lejā uz pirmo stāvu. Uzzinājis, ka viņiem pat ir sagatavotas līdzņemamas pārtikas pauniņas, burvis prātā pārcilāja, ko gan viņi ir tik labu izdarījuši nama saimniekam, lai tik dāsni apveltītu ar vajadzīgo. Varbūt tā bija tīra labsirdība, tomēr melnais pūķis atzīmēja pie sevis, ka nekad nevar par to būt pilnīgi drošs. Tomēr pārtikas sainis tika paņemts. Somā gan kā reiz sāka trūkt vietas. Nācās pārkārtot mantas, sirdīm paliekot augšpusē.

"Jā, apmetni es savācu," Marko atbildēja un izvilka minēto, tādējādi atbrīvojot vietu tik daudz, lai somas aizdare spētu kalpot savam paredzētajam mērķim. Viņš pasniedza salocīto apmetni Lilijai. "Nenomētā! Tas nav nemaz tik lēts," viņš brīdināja. Ja dziedniece grasījās tik pavirši apieties ar viņa doto apģērbu, tad viņai būtu jābūt arī pielaidīgākai, piedāvājot samaksu par to. Vismaz tas Marko šķistu visai pieņemami. Pagaidām gan bija svarīgākas lietas.

Tā kā biedri vairs nestrīdējās par to, kurp doties tad, kad būs pārkāpts ugunīgais Šeridana slieksnis, Marko pieņēma, ka rīcības plāns ir gatavs. "Tātad," viņš uzlika pasmagās somas lenci plecā. "Kāds ir plāns?" burvis uzrunāja pārējos un pagājās durvju virzienā. Viņam vispirms gribējās aiziet, uzmest aci "Sudraba dzīslai", satikt Batiru un tikai tad doties pie Vordana, jo steiga bija nevietā. Vajadzēja noklausīties, kā biedri bija nolēmuši krēslas pūķi pārliecināt, kādu taktiku izmantot, vispār ierodoties vizītē, un citas būtiskas lietas. Šmarla burvi jau interesēja ievērojami mazāk. Tā kā visi kau bija saslējušies kājās un taisījās doties, tad droši vien vairs nebija vajadzības kavēties šeit ilgāk.

[Mattiass]

— Ļoti laipni, paldies, — Elgārs virtuvē savāca savu paikas saini, un, noglabājis to mugursomā un draudzīgi pamājis pavāram Mollim uz atvadām, devās uz izeju, pagaidīt pie tās pārējos. Satikt trūkstošo un doties uz Vordana mītni bija labs plāns, tagad būtu vēlams to arī veicīgi pildīt, nevis drūzmēties pie izejas.
— Manuprāt, par plānu ir jēga runāt, kad satiksim trūkstošo melno. Ja mēs domājam tālāk iet kopā ar viņu, — viņš noteica skaļi, ne pie viena konkrēti nevērsdamies.

[Roviela]

Aha. Tātad ceļš uz Šeridana torni ir bruģēts ar ugunslodēm vakaros un naktīs. Atorms to lika aiz auss. Nevar jau zināt, vai nākošreiz nākot šurp (ja vispār) būs rīts vai vakars un vai Blinka būs līdzi.
Vēlreiz pateicies torņa saimniekam, sarkanais karotājs varēja pievērsties biedriem.
- Ejam, - viņš noteica, to arī apstiprinot ar sākšanu iet. - Vispirms uz krogu pie Batirhana, jo nevar zināt, vai viņam nav kādi jaunumi, un, galu galā, mums ir viens uzdevums, un tad uz torni, domājams. Pēc tam redzēs.
Nevar jau izplānot nez kādu tālo nākotni, ja pat nezini, vai tornī tevi laidīs iekšā. Vai ne?
Elgāram bija taisnība.

[Urdrunir]

Puikas nosauktā cena Batiram galīgi negāda pie sirds. Lai vai kas nebija šmuķiks, pēc visa spriežot tā bija kaut kāda nelegāla tabaka. Karotājs labprāt joka pēc to būtu piedāvājis Kenoltam un jau bija gatavs kādu šķipsniņu nopirkt, bet, kad runa izvērsās par zeltu, tad viņš ātri šai domai atmeta ar roku.

Nu, vai tu dīvains esi?! Par trīs zelta gabaliem tu vari sēdēt virsū sava šmuķikam un pūst dūmus pa ausīm ārā. Tinies! Melnais pacēla gaisā plaukstu kā lāpstu un piedraudēja jauneklim, lai tas taisās, ka tiek.

[washulis]

Halla kārtīgi pabeidza savu maltīti un kad nu pārējie kārtojās, lai dotos ceļā, arī viņa pārbaudīja, ka neko aizmirsusi nav. Liels, liels paldies jums par mūsu uzņemšanu, par spīti vēlajai stundai. Dziesminiece zemu pakniksēja Šeridanam, lai tad sekotu pārējiem, mundrā un straujā solī. Plāns no tiesas bija skaidrs un salīdzinoši vienkāršs. Protams, līdz būs jāstājas pretī Vordanam.