"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Mattiass]

Elgārs viegli nopūtās un devās uz virtuvi. Tas sulainis vai pavārs ir zilais pūķis, iespējams, no viņa varēs pavilkt ārā, cik nopietni viņa saimnieks ir uzkritis uz nakts izklaidēm un kādi ir viņa paradumi. Reizē viņam prātā iešāvās kāda ideja, kuru viņš ceļā sāka apgremot.

Priekšā bija druīds, kurš nodarbojās ar ko līdzīgu. Proti, mēģināja noskaidrot, vai ir vērts burvim piedāvāt kaut kādu augu valsts izcelsmes preci. Lai tā būtu. Elgārs nostājās otrpus durvju ailei, īpaši nebāzdamies redzeslaukā (tā teikt, nestāvēdams virs dvēseles) un nogaidīdams, kad saruna tiks pabeigta. Kā nekā, darījumi — svēta lieta.

[echo3]

Re, Mollis pat bija sācis runāt un stāstīt. Kenolts neņēma ļaunā to, ka zilais pūķis laikam jau druīdu uzskata par pilnīgu muļķi naudas darījumos. Tā tas gluži nebija. Vienkārši viņam ikdienā naudu nevajadzēja, un uz pilsētām parasti aizstaigā mednieki, nevis druīdi.

Var izaudzēt gan ar, gan bez maģijas. - Kenolts atsaucās. - Rezultāts būs tas pats, vienīgi pirmajā gadījumā nepieciešamas zināšanas un laiks, kamēr otrajā vajadzīgas maģiskās spējas un viss notiek ātri. Burvjiem jau patīk otrais.

Par druīdu vārdā Nātrupauts Kenolts nebija dzirdējis. Vai nu zaļais Cietoksnī nokļuvis ļoti sen, vai arī nav no Tumšajiem Siliem. - Zināmā mērā Nātrupauts to šeit var atļauties. Tā varētu gan teikt, ka viņš te ir īpašs. Bet es varu iedomāties tikai vienu lietu, kāpēc viņš lieto maģiju. Te nav saules. - Druīdam ienāca prātā, ka vietējais "lecīgais" zaļais varbūt varētu būt ieinteresēts nopirkt sēklas - lai spētu uzturēt savu neaizvietojamā tēlu. Bez sēklām nebūs nekā. Pat vējš uz šejieni pāri Milžu zemēm neko daudz nespēj atpūst. Kādu pieneņpūku vai ķērpju sporu varbūt.

Kenolts sajuta, ka sermulis skrabinās viņam pie kājas, un paskatījās uz Nūku. - Kāp augšā, ja esi paēdis. - Ko Nūks nekavējoties izdarīja. Kenolts atkal pievērsās Mollim. - Paldies par padomu. Kur dzīvo Nātrupauts?

Nekas vairāk druīdam virtuvē darāms nebija, un pēc zilā pūķa atbildes viņš kāpa augšā uz ēdamistabu.

[Roviela]

Atorms pamāja ar galvu. Viņš saprata mājienu. Karotājs neskrēja pakaļ Šeridanam, viņš mierīgi pabeidza vakariņas, tad piecēlās, paņēma savas mantas un gāja uz norādītajām istabām, kur vienā no tām nolika mantas.

Paskatījies spogulī un pārliecinājies, ka apģērbs un pats ir vislabākajā kārtībā, viņš kāpa augšā uz trešo stāvu.
- Es esmu nedaudz praktisks, - sarkanais pūķis pasmaidīja diezgan kārdinošu smaidu, - gribēšu ē... kā lai saka? samaksu par izpriecām. Vislabāk Blinkam amuletu, kuru viņš gribēja, vai arī, ja ne to, tad kā viņam tikt vaļā no verga zīmes. Vai arī vēl kaut ko, kas mums varētu noderēt.

Viņš pienāca tuvāk un lēni aplaizīja lūpas.

[washulis]

Halla tiešām no maģijas neko daudz nesajēdza un sarunās par amuletiem un to pieprasītajām samaksām spēja tikai noskatīties. Jo nauda te nav tik vērtīga, kā citas lietas, zvēriņi, zvīņas un pārgulēšana, bet arī tad tikai vīriešiem un Hallai nāksies sēdēt rokas klēpī salikušai. Bet ja nu viņam kādam piedāvātu savus matus? Bet tad viņu varēšot pakļaut un tas neizklausījās gluži tik nevainīgi un jauki.

Paēdusi un par maltīti pateikusies, viņa ieņēma sev vienu no otrā stāva istabām, gūstot mirkli sev, lai izvilktu savus papīrus un veiktu pierakstus par daudziem nesen uzzinātajiem stāstiem, gan aprakstot Beina cīņu ar milžiem un viņu komandas varonīgo iejaukšanos, gan par milžu zemes vientulību un to neparasto sabiedrību, kas mitinās tās dziļumos, milžiem neaizsniedzama un zem Vordana ķetnas, pat ja viņš bija tikai viens no ieslodzītajiem. Vordans vienmēr bijis tikai pasaka, bet tagad... šeit slēpās tik daudz kas vēl. Vārdi, kurus neviens vairs neatcerēsies. Tai skaitā Šeridans.

[Sindra]

Sudraba Stīga

- Alteraks. - sarkanais pūķis nosauca savu vārdu. Un tikai vārdu, nepieminot ne savu izcelsmi, ne tēva vārdus.
Viņa skatiens cieši vērās Batirhanā, taču viņš vilcinājās uzbrukt.
- Tas ir viens no Devana sūtītajiem. - melnais pūķis pamāja Batirhana virzienā.

- Nu labi, Batirhan. - pat pēc melnā pūķa piebildes, pūķa skatiens palika piekalts karotājam. - Ko tu te knaksties pa tumsu apkārt, kā tāds zaglis? Varētu padomāt, ka tu noklausies svešas sarunas. - lai arī Alteraka balss bija mierīga, viņš tik un tā bija kaujas gatavībā, ja būtu vajadzība cīnīties.
Batirhana priekšā stāvēja īsts karotājs. Ar pieredzi un gadu rūdījumu. Katra viņa mazākā kustība bija pārdomāta. Katrs elpas vilciens dvesa alkas pēc cīņas. Atvēzēt zobenu un iecirst to Batira plikajā paurī. Tomēr, viņš valdījās un neuzbruka. Kaut sarkano acu skatiens dedzināja, kā karstas liesmas.


Šeridana tornis

Varēja manīt, ka Mollim ne visai gāja pie sirds Kenolta skaidrojums, ka Nātrupauts varot atļauties būt lecīgs. Zilais pūķis drusku novaikstījās. Bet nekā citādi neiebilda.
- Viņš dzīvo kaut kur ārpus citadeles. Baumo, ka vietā, kuru dēvē par Stāvo akmeņu grēdu. Bet, godīgi sakot, nekad neesmu viņu meklējis. Apjautājies kādam citadelē. Mācēs izstāstīt labāk. - viņš pats noteikti to zaļo nemeklēs.

Kad pēc Kenolta virtuvē parādījās zilais pūķis, Mollis Elgāru nopētīja jautājošu skatienu.
- Tev arī vajag gaļu kādam zvērulim? - vai varbūt kādam nebūs gājušas pie dūšas vakariņas? Pavārs lieki sevi neapgrūtināja ar minēšanu. Lai saka, ko grib, tieši.

Kenoltam, atgriežoties ēdamtelpā, izdevās šeit sastapt tikai Marko.
Izskatījās, ka arī melnais pūķis ir tikko atgriezies, ticis galā ar vakara peldi un sevis savešanu kārtībā.


Šeridans sēdēja savā istabā pie loga un pīpēja papirosu, kurš bija ievietots garā iemutnī. Viņa skatiens pievērsās Atormam un viņš pamāja uz krēslu, kurš atradās pretī viņam pašam.
Burvis izbaudīja savu smēķi, skatienam klīstot pār karotāja augumu.
- Ak tā...? - Šeridans pasmaidīja, kad Atorms bija darījis zināmu savas pēcpuses cenu.
- Vai tas ir tā, ka vispār tu to dari informācijas vai amuleta dēļ, vai arī tādēļ, ka tev pašam šī doma šķiet pieņemama un patīkama? Ja otrais variants, tad man liekas, ka mēs tā nevaram vienoties. Redzi... tad izklaides būs ne tikai man, bet arī tev. - burvis domīgi noteica, gaisā izpūtis dūmu aplīšus, kas pacēlās pret telpas griestiem.

[Romija]

Maltīte, acīmredzot, bija beigusies, vismaz lielākajai daļai ļaužu. Galds vēl joprojām bija uzklāts, tāpēc Marko iemeta mutē pāris kumosu, tomēr ilgāk uzkavēties šeit vairs nebija nozīmes. Kaut kur no zemākiem stāviem iznirušais Kenolts apstiprināja gluži loģisku domu, ka izklaides ir pārcēlušās uz mīkstākām mēbelēm. Arī Marko juta, kā viņa locekļi atkal pielīst ar gurdumu, ko siltais ūdens un Lilijas aizmukšana bija tikai veicinājuši. Tagad burvim patiešām gribējās gulēt. Pavirši pamājis, ka ir piefiksējis druīda klātbūtni, un atminējies savā iepriekšējā ceļojumā redzēto, viņš devās uzmeklēt pārējās šī stāva telpas, nekādās sarunās vairs neielaizdamies. Pat mutes virināšana šķita darbs, kas prasa pārāk daudz spēka..

Vienas no durvīm, kas iepriekš veda uz guļamistabu, bija ciet. Marko iekšā nelauzās. Nākamā istaba jau bija aizņemta ar mantām, kas, cītīgāk ieskatoties, atgādināja sarkanā karotāja īpašumu. Burvis aizvēra arī šīs durvis. Toties nākamajās durvīs pavērās daudz jaukāks skats. Ar muguru pret durvīm nolīkusi pār papīriem kaut ko rakstīja baltmatainā dziesminiece. Meitene. Viena. Pie papīriem. Tik jauku skatu Marko nebija plānojis ieraudzīt. Viņš brīdi kavējās, neaizvēris durvis, pat neatvainojies par traucējumu.

"Mana dārgā, vai neiebilsti, ja es aizņemšu pusi gultas?" viņš beidzot ierunājās, bet balss skanēja tik gurdi, ka bija visai noprotams, ko Marko tajā pusgultā grasās darīt. "Es netraucēšu, ja vēlies turpināt," viņš piebilda un paspēra soli dziļāk, cerot, ka Halla viņu neizraidīs ārā. Skatiens teju ar spēku vērsās gultas virzienā, lai gan arī skats uz meitenes darbošanos bija baudāms. Nomest mantas, iekrist gultā, apskaut viņas augumu un gulēt, neuztraucoties par cietumu, Šeridana vēlmēm, veiksmēm un neveiksmēm, vizīti pie Vordana, Šmarlas... Aizslaucīt lieko un vienkārši izgulēties. Vai tas bija tik daudz prasīts nogurušam melnajam pūķim?

[Urdrunir]

Alteraks. Bez tēva vārda. Varbūt tāpēc, ka pats bija noziedznieks. Varbūt tāpēc, ka tēvs bija nelietis. Un pēc stājas tāds, ar kuru vienā mirklī galā netiks. Batirs rēķināja. Ja viņš prastu rēķināt ātri, tad būtu burvis. Vai citadeles mantzinis. Bet melnajam sanāca lēnāk. Un tas otrais. Tas bija Vardulaka, vai kā viņu tur sauca, dienestā. Pūķim gribējās kauties. Gribējās parādīt šejieniešiem, ka viņa priekšā labāk jāparaujas nost no ceļa. Bet viņam nekārojās pirmajā naktī saplēsties ar pārstāvjiem no diviem nezināma lieluma grupējumiem. Šejieniešiem nebija, ko zaudēt. Viņi varēja krietni sabojāt karotāja ikdienu.

Nelec uz ecēšām! Batirs ierosināja Alterakam nomierināties un nolaida zemāk savu vāli, lai arī pavisam modrību nezaudēja. Kāds gudrinieks mēģināja pa logu ielīst pie manis un dalīties manā īpašumā. Es tikai nācu paslavēt krogus saimniekus par īpašām rūpēm pār saviem ciemiņiem. Es nebiju domājis slēpties. Tikai ienāca prātā, ka varbūt manam ciemiņam šeit ir sabiedrotie. Karotājs staigāja vieglās bruņās. Viņš bija dabīgi kluss, ja vien pats negribēja radīt troksni. Parasti, lai iebiedētu pretiniekus.

Krodziniec! Ieaurojās Batirs, saukdams plikpauraino bārdāmu, kura tik sīkumaini bija pārskaitījusi viņa naudu, bet nelikās ne zinis, ka atlikumu kāds varētu gribēt iedalīt sev.

[Roviela]

Atorms apsēdās, ērti atlaidās un pārstāja smaidīt.
- Informācijas dēļ vai amuleta dēļ, un ne tāpēc, ka mani šādas izklaides izklaidētu. Man meitenes patīk, - viņš noteica pilnīgi tieši.
- Izklaide tev un pakalpojums man.

[Rouzijs]

- Man ir gribasspēks, bet... ai, tu nesapratīsi. - Lilija nevēlējās turpināt, nevēlējās stāstīt, kas liek ķermenim alkt pēc saldkaislām trīsām, kāpēc viņa spēja padoties Marko valdzinājumam... tas viss nebija nozīmīgi uz visa fona. Protams, dziedniece apzinājās, ka viņai patiešām attiecībā uz darvas pūķi nav nekāda gribasspēka, ka viņa spēlē pūķa spēli, nevis savu.
Paspērusi pāris soļus meitene apsēdās uz gultas malas, tikai tagad viņa saprata, ka lejā pie baseina bija atstājusi arī savus plānos apavus. Zilais skatiens nopētīja kailās pēdas un nenovilkusi kleitu meitene apgūlās. Pat ja viņa jutās nogurusi, miegs vēl nenāca.

Klusa nopūta pārslīdēja pār lūpām, kamēr skatiens vērās griestos.
Pirkstu gali aizskāra Arlidena muguru. - Es baidos no rītdienas... no domas, ka mēs varam zaudēt visu, ka šīs var būt manas pēdējās dzīves stundas... - Nekad nevarēja zināt, vai Vordans neizlems viņiem nocirst galvu uzreiz, pat nemēģinot uzklausīt.
Un varbūt dēļ šīm bailēm, Lila vēlējās piekļauties kādam tuvu klāt un nejusties tik vientuļa.

[Mattiass]

— Nē, nevajag. Paldies par vakariņām, bija garšīgi. Skatos, ka tevis gatavots. Tu esi Mollis, vai ne? Elgārs, — ienācējs stādījās priekšā. — Kas jauns cietoksnī?

Ja pēdējā laikā ieslodzījuma vietā kas mainījies, tad kas gan cits to zinās, ja ne paši ieslodzītie, un Mollis šķita pietiekami malā no visiem notikumiem, lai varētu ko interesantu pastāstīt. Varēja arī cerēt, ka mazāk glums par Šeridanu, turklāt tā varēja būt iespēja labi iesākt sarunu. Kā nekā, kad jāstāsta par sevi (atbildot uz: Kā klājas?), parasti runājamais aptrūkstas, nemaz neminot to, ka daudziem nepatīk sarunas uzsākt ar personīgas dabas lietām. Toties apspriest ko citu ir daudz vienkāršāk.

[washulis]

Dzirdot durvju kustību un soļus tām līdzās, Halla pacēla skatienu turp, pāri savam plecam, redzot Marko slaido un manāmi gurdeno augumu, par ko apliecināja arī viņa balss. Ak... Dziesminiece līdzjūtīgi nopūtās. Neiebildīšu. Kas gan cits varēs man kalpot par labāku spilvenu? Viņa paņēma savus papīrus nostāk, atbrīvojot viņam vietu līdzās, no saviem iepriekšējiem pienākumiem gan vēl neatraujoties, lai arī nešaubījās, ka nespēs gluži vairs koncentrēties tikai uz to.

"Milžu zemes. Par tām domājot, jaunu karstgalvju sirdis iepukstas divtik strauji kā par skaistas jaunavas klēpi domājot, bet citiem šis pelēkais pustumsā grimstošais tuksnesis drebinās miesas, atgādinot par izsenis dzirdētiem nakts murgiem, kur šie zemes īpašnieki dīrā pūķu ādas, ar tām izklājot savas mītnes un muguras." Viņa iesāka lasīt pašas sacerējumus, ik pa laikam palūkojoties pāri lapas malai uz Marko, vienu no rokām noguldot uz viņa kājas, lēni to berzējot kā slinkā masāžā, tomēr kaut kā plauksta beigās nonāca augšstilba iekšpusē, vairāk kārdinot, nekā atvieglojot muskuļus. "Bet tie retie, kas šo akmeņaino zemi redzējuši pašām acīm, var mācīties redzēt bez citu teikām un nāves bailēm. Klintis asas kā veca pūķa zvīņas, tikpat daudz skumju un senu stāstu pilnas un asinīm slacītas. Viens kalns aiz otra, liedzot uzlūkot ziemeļu horizontu, kur valda mūžīga nakts, tik zibens šautru pavadībā, kas iededz pustumsas dzīvību. Tie ir milžu zemes sirdspuksti, radīti no mītiem apvītā Vordana rokas. Viens kalns aiz otra un tie visi aicina pie neredzamā horizonta, kur pat siltākās domas sāk saldēt vientuļos ceļiniekus. un to biedrus"

Baltmate vēlreiz novērsās no sava sacerējuma, noliekot to sev klēpī. Ko Tu domā? Protams, vēl jāiekļauj stāsts par rīta rasu un alām, kurā saritināties miegam un beigās arī stāšanās pretī kādam akmens milzim. Varbūt šī kalpos kā laba nakts pasaka Marko. Tas gan nemazinās Hallas vēlmi gulēt viņam virsū, jo kaut kas lika domāt, viņš labprāt aizņems vairāk, kā tikai pusi gultas. Vai tikai pusi Hallas uzmanības. Bet tiesa, arī man būs jāatpūšas. Pēdīgi papīri tika aizstumti malā un viņa nogūlās Marko līdzās, apliekot savu roku ap viņa vidukli, savu kāju iepinot starp viņējām un galvu noguldot uz viņa pleca. Kā tev šķiet? Ko mums sagaidīt pie Vordana? Dziesminiece slinki vaicāja, lēni uz Marko krūtīm ar saviem pirkstiem veidojot spirāles.

[echo3]

Ārpus citadeles, tas nozīmē, ka kaut kur tur, klajajā, vējainajā un smiltīm pilnajā tukšienē, kurai viņi bija gājuši cauri vairākas stundas. Bet par to laikam nebija, ko brīnīties, ja Nātrupauts bija druīds. Tur vismaz bija mākoņi virs galvas. Nez ko gan druīds varētu nodarīt, ka ticis sodīts ar ieslodzījumu Pusnakts Cietoksnī? Sarīdījis meža zvērus saplēst jaunos pūķulēnus, kamēr tie vēl nespēj īsti aizstāvēties? Diez vai. Par to druīds tiktu sodīts uz vietas, vismaz Tumšajos Silos tādam noziedzniekam pa gabalam vien noplēstu tetovēto ādu, tad sadziedētu un ar nicinājumu palaistu. Citādi un ļoti nežēlīgi, bet ne Cietoksnis. Drīz gan Kenolts pārstāja prātot to, kas nav izprātojams. Visu pasauli taču viņš nepazina.

Ēdamzālē Kenolts sastapa tikai Marko, jā, un Elgāru viņš bija sastapis virtuves durvīs. Citus nemanīja. Melnais pūķis arī neizrādīja nekādu vēlēšanos runāt, un devās prom. Druīds noskatījās pakaļ Marko, ievērodams, ka burvis šoreiz kāpj pa kāpnēm uz augšu. Laikam tur bija vēl kādas telpas. Kenolts apdomājās, cenšoties sajust, ko pats vēlas. Gulēt, protams, bet vai istabās tur, augšā? Zaļais pūķis nolēma uzkāpt un paskatīties. Ja nu tur arī ir kādi augi? Ja tādus neatradīs, tad, druīdaprāt, labākā vieta nakšņošanai ir lejā, pie baseina.

[Sindra]

"Sudraba Stīga"

Lai arī Alteraka seja pauda neiecietību un pat niknumu, viņš noklausījās Batira teikto. - Tā šeit ir. Ar to ir jārēķinās. - viņš novilka.
- Šī nav valdnieka citadele un cietoksnī ir daudz zagļu un krāpnieku. Tev palaimējies, ka esi vispār pamodies un ka tevi mēģinājis apzagt kaut kāds nemākulis, kuru tu pat esi pamanījis. - viņš tad arī nolēma nelēkt uz ecēšām. Karotājs iebāza zobenu makstī un viņa piemēram sekoja arī melnmatainais karotājs.

Vien pēc Batira bļaustīšanās, Alteraks viņu apsauca: - Beidz aurot. Viņas te nav. Paņem alu un sēdi nost. - viņš pamāja uz bāra pusi, kur atradās visai paprāva mučele ar dziriņu. Viņš pats arī sekoja savam padomam un paņēmis no galda tukšo kausu, to piepildīja.

- Man riebjas šis krogs. - viņš novilka ieņēmis savu vietu. - Vajag izdzert pēc iespējas vairāk. - ko Alteraks arī nekautrējās darīt.
Arī melnais pūķis sekoja viņa piemēram un vēlreiz piepildīja savu dzēriena kausu.


Šeridana tornis

- Interesanti... - Šeridans novilka, izbaudīdams savu smēķi.
- Un kā jūs izlēmāt, ka tieši tu būsi tas, kas nāks mani izklaidēt? - burvja skatienā parādījās patiesa interese. - Jūs metāt kauliņus? Vai Tu pats izlēmi upurēties visu labā?
Vai arī tu man melo, lai sanāktu, ka esmu tikai tev parādā pakalpojumu. M? - viņš nebūt nesteidzās tūlīt pat rausties Atormam virsū. Šobrīd izskatījās, ka burvis ir gatavs izbaudīt arī interesantu sarunu.



Blinka nekomentēja.
Ja jau viņš nesapratīs, tad nesapratīs. Puisis negrasījās strīdēties vai skaidroties.

Viņa mugura viegli izliecās no negaidītā pieskāriena. Tomēr Blinka palika tāpat guļam un pret Liliju nepagriezās.
- Es labi saprotu tavas sajūtas. Un zinu, kā tas ir, visu zaudēt.
Tomēr, ir muļķīgi darīt nesaprātīgas lietas baiļu dēļ. Doma, ka rītdiena var nepienākt ir labs attaisnojums sev, taču, ja rītdiena tomēr pienāks tu nožēlosi savu neapdomību.
Neļauj bailēm sevi uzveikt. - Blinka noteica. Viņš neaizdomājās, ka varbūt izklausās pārāk vieds savam vecumam. Ka ne jau viņam vajadzētu būt tam, kurš māca pieaugušiem pūķiem dzīvot.



Pavārs pamāja. Jā, viņš bija Mollis. Tomēr, pēc Elgāra jautājuma, kas jauns cietoksnī, zilais pūķis tā kā nedaudz apmulsa. Viņš lūkojās uz zilo pūķi ar vieglu neizpratni. - Kādā ziņā, jauns? - Mollis apjautājās.
- Vai ir kas konkrēts ko tu vēlies zināt? Vai ir kāda vieta, kāds brīdis no kura man jāsāk apkopot jaunumus? - pavārs apjautājās, kārtodams traukus pa skapja plauktiem. Viņš tā īsti nebija radis dniegt atbildes uz tik vispārīgiem jautājumiem. Mollim gribējās kaut ko konkrētāku.

Līdz visbeidzot:
- Vai tu esi bijis cietoksnī? - viņš apjautājās.


OOC - Man liekas, ka iekārtojums bija: pirmajā stāvā ievelšanās telpa, tāda, kā halle.
pirmais pagrabs uz leju. virtuve.
otrais pagrabs uz leju. baseins.
otrais stāvs: ēdamtelpa un viesu istabas
trešais stāvs: šeridana personīgās telpas.

Un viesu istabās augu nav. vispār pārējā tornī nekādu zaļumu īsti nav.

[Romija]

Saņēmis piekrišanu, Marko aizvēra durvis un iegāja dziļāk istabā. Kamēr Halla krāmējās ar saviem papīriem, burvis nolika somu, izģērbās un palīda zem segas. Satūcījis spilvenu sev aiz muguras, lai sēdus pozīcijā vēl gluži uzreiz neaizmigtu, Marko neiebilda, ka meitene iekārtojas blakus un sāk lasīt uzrakstīto. Burvja acis sekoja līdzi viņas rokas vilktajiem burtiem. Kaut kas šajās papīra un tintes lietās šķita nomierinošs un pazīstams. Vārdi pār meitenes lūpām plūda patīkami aijājoši, kamēr plauksta varbūt tīši, varbūt netīši uzvēdīja Lilijas nodzēsto liesmu. Marko nevairījās no dziesminieces pieskāriena, viņa tvēriens ap meitenes plecu kļuva mazliet ciešāks, bet izsekot vārdiem arvien grūtāk.

"Jā, kādu cīņu noteikti! Par varoņiem," viņš izklaidīgi noteica, domām kavējoties pie citām nodarbēm. Augums lēnām šļūca zemāk, līdz burvis drīzāk gulēja nekā sēdēja. "Un sniegu," viņš piebilda, pārlikdams segu pāri arī Hallai. Pat ja viņai nesala, Marko viņu gribēja blakus zem segas, nevis kaut kur nostāk, pie tam dziesminiece, šķiet, pret to nepavisam neiebilda. Marko roka, kuras plecs kalpoja par Hallas spilvenu, aptvēra viņas augumu, piespiežot sev klāt. Nogurums cīnījās ar vēlmi turpināt skaut un glāstīt gaišmati, ieaijāties tādā miegā, kur nav svarīga apkārtne.

"Es nezinu, bet nekas viegls un jauks," Marko balss iečerkstējās, tāpēc viņš pārgāja uz čukstiem. "Bet tev, mana dārgā, par to nav jāuztraucās, ja spēj pielāgoties visiem vējiem. No kuras puses pūtīs vējš pie Vordana, neviens nezina, bet mums būs jābūt gataviem tam atbildēt," viņš noteica, pacēla Hallas zodu un pasniedzās meiteni noskūpstīt. Lēnām viņš ieelpoja viņas smaržu, elpu, neatraujoties tik drīz no lūpām. Roka noglāstīja viņas plecu un pavilka meitenes augumu virs sevis. Marko bija palīdis zem segas kails, jo tā taču ir ērtāk gulēt, un vismaz attiecībā pret meitenēm nekautrējās no sava auguma. Bija patīkami just sievieti blakus, viņas formas, lai arī ne tik izteiktas kā Lilijas, netika salīdzinātas, jo muguras izliekums, krūtis, slaidie augšstilbi, pēcpuse — tās visas bija baudāmas, ja prata novērtēt vijīgumu un pilnību. Marko glāsti bija lēni. Šeit nepūta vējš un arī laiks bija apstājies. Bet dziesmu un stāstu vārdu vietā satikās lūpas.

[Rouzijs]

Lilija vērās uz saviem pirkstiem, kuri bija aizskāruši sudraba pūķa muguru. Meitene tos atrāva no Arlidena un nolika rokas uz gultas, gluži kā pārbaudot vai palagi ir gana mīksti. Tomēr te nekas nekādu mierinājumu nesniedza, pa puiša vārdi ne.
- To grūtāk izdarīt nekā var likties... - Bailes bija spēcīgas emocijas, no kurām tik vienkārši nevarēja atbrīvoties. Bet šīs bailes nebija pašai par sevi, drīzāk par saviem mīļotajiem, kuri cietīs, ja viņiem neizdosies izglābt valdnieku un Pilāru. Tad vairs nebūs nekā...

- Tev ir taisnība, par visu. - Meitenes balsī ieskanējās skumjākas notis un pagriezusies ar muguru pret Blinku, priesteriene vērās uz telpu. Acīs riesās asaras un dziedniecei bija grūti tās valdīt, bet viņa nevēlējās parādīt savu vājumu citiem, pat ja tas bija Blinka, kurš visticamāk viņu saprastu, jo viņš no viņiem visiem bija zaudējis visvairāk.

[Urdrunir]

Ar laimi tam īsti nav nekāda sakara. Batirs daudz nekautrējoties paņēma visu mučeli un tīru kausu piedevām. Viņš arī bārdāmu bija saucis tikai, lai pieprasītu par brīvu dzērienu uz tā rēķina, ka zem viņas jumta notiek nekārtības. Bagātīgi pielējis savu trauku, karotājs nosēdās pie galda un vienmērīgi izsūca to sausu un pielēja nākošo. Par brīvu dzert melnais prata.

Kas šajā krogā ir tik riebīgs? Un kurš būtu labāks? Uz dzērieniem kārais resnis interesējās par to, ko nakts paziņas domā par vietējām ieskrietuvēm. Varbūt, ka šeit bija daudz labāka vieta, kur pavadīt nakti. Liekas, ka Batiru nesatrauca, ka abi svešie tikko bija šaubījušies par to, vai draudzēsies ar Devana salasīto bariņu. Vai varbūt viņš izlikās, ka nav neko vērtīgu dzirdējis. Vai varbūt visas baumas par melno pūķu savtīgumu bija patiesas.

[Roviela]

- Es kauliņiem neuzticos, - Atorms atteica, - Pats izdomāju. Man nav nekā cita, ko tev piedāvāt, bet es gribu, lai Arlidenam ir tik labi, cik iespējams. Es solījos viņu sargāt.
Var uzskatīt, ka tas ir pienākums, un tāpēc karotājs rīkojas tā kā rīkojas. Turklāt viņš uzskatīja, ka ir pietiekami izskatīgs, lai piedāvātais būtu kaut cik vērts.
Ha! Tas Marko labprāt gulētu ar Šeridanu, vismaz cik lavas pūķis pirmīt pamanīja. Ja acis nemānās, protams, un viņš visu saprata pareizi.
- Cik pamanīju pirmīt, tad izklaides pēc būtu kāda cita dabā.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 16.03.2014 18:41

[echo3]

Kenolts redzēja, kurās durvīs iegāja Marko, un tur negāja, tur ir aizņemts. Vēl vienas durvis bija ciet, un trešajā telpā laikam jau bija nodomājis gulēt Atorms. Nekur nemanīja puķupodus pat ar visvienkāršāko ķērpi vai efeju. Druīds devās lejā uz pagrabu ar baseinu, dīvaino zaļo paklāju un dzīvajām ārbelēm. Tur viņš nogūlās uz muguras zemē, zem galvas palicis somu, un aizvēra acis. Ceļojums bija bijis garš, un pat ar visu to, ka Kenolts daļu no tā bija pavadījis tīģera formā, viņš jutās noguris. Nūks ierasti saritinājās ripulītī uz saimnieka vēdera, un abi miga ciet.

Šo rakstu rediģēja echo3: 16.03.2014 18:33

[washulis]

Ak tad tev iepatikusies sniega daļa. Halla nosmēja, lai arī lieliski zināja, ka nē, Marko tas nepatika. Jebkurš viņai varēs pateikt, ka sniegs ir auksts un riebīgs. Viņai tas bija pūkains un slidens, tas arī viss. Poēmas par nāves salu viņai radīt būtu sarežģīti.

Esot tik tuvu, viņa atkal varēja just Marko smaržu, šoreiz ne viņa apmetņa atstātu, bet īstu. Protams, varēja just baseina ūdeni, kas aiznesis prom ceļa putekļus un sviedrus, tā atstājot tikai šo tālo ūdeni un Marko paša ādu, pret kuru, zem viņa kakla, baltā pūķiene baudpilni noglaudīja degunu. Mani biedē, ka tur varētu iestāties bezvējš. Ja nu mēs tiešām nepanāktu to, kādēļ esam te sūtīti. Ko tad būtu jāiesāk ar rāmstāvi? Krist Vordanam uz nerviem un lūgt vēlreiz. Hallas lepnums to neliegtu, ja tik viņa zinātu, ka tas viņus aizvestu tuvāk valdnieka Devana dzīvības un labklājības glābšanai. Bet tas ir rītdienai, tas tiesa... Viņa nopūtās, uzticīgi paslejot zodu augšup, nedz kautrējoties, nedz bīstoties Marko skūpsta. Viņas sirds vienmēr lidoja brīvi un viņa no šī tikai nesen satiktā burvja nebijās. Vai vajadzētu? Viņš darījis tikai labu, lai arī Halla neticētu, ka arī viņš ir no tiem, kas sevi piesien ilgi vienai vietai vai lietai. Halla pazīst ceļotājus, kad tādus ierauga.

Kaut kur gaitenī varēja dzirdēt soļus, Marko nebija aizvēris durvis, bet pat gribot, Halla tam nespētu pievērsties. Plaukstas aizslīdēja augstāk, pie Marko žokļa līnijas. Viņa vaibsti noteikti bija saucami par izsmalcinātiem. Tādiem prieks pieskarties, baudīt ne tikai acīm. Halla sagrozījās, atbalstot ceļgalu brīvajā laukumā līdzās viņa gurniem, kamēr otru virzīja simetriski pretī, tā ērti iekārtojusies virs Marko. Lai vieglāk piekļūt pie lielāka daudzuma miesas. Pirksti pacietīgi ieklīda Marko tumšajās cirtās, pavisam maigi pavelkot tās aiz saknēm. Varētu tikai minēt, cik šādu pieredžu viņiem ir bijis, bet neviens nekautrējās. Nevajadzētu arī. Lēnām pretī Marko skūpstam tiecās arī mēle. Kādēļ izlīdzēties tikai ar smaržu un tausti?

[Romija]

Negribējās domāt par rītdienu, par Vordanu, nepavisam negribējās. Hallai iekārtojoties virs viņa, Marko pamāja durvju virzienā. Atskanēja kluss klikšķis, slēdzenei aizkrītot. Tagad neviens viņiem netraucēs, nodomāja Marko, aptverdams meitenes pēcpusi un pievilkdams pie saviem gurniem. Burvis bija noguris, viņš nesteidzās mainīt pozu, jo bija labi tā gulēt un just virs sevis otru, kas nebaidās no tuvības, nemeklē iemeslus un attaisnojumus. Nē, šī nebija pēdējā nakts, par to Marko bija pārliecināts, bet tas nenozīmēja, ja to nevar izbaudīt.

Rokas satvēra un glāstīja, pievilka sev tuvāk un it kā ar pirkstu galiem centās redzēt Hallu visu - katru ķermeņa izliekumu un iedobīti, katru slēptāko vietiņu. Viņa lūpas skūpstīja meitenes lūpas, izgaršojot viņas muti, kas šobrīd bija slēgta dziesmām un vārdiem, viņas zodu un ausis, kas bija klausījušas pasakas un melodijas, acis, kas bija lasījušas un skatījušas pasauli. Ja vien otru varēja izlasīt ar skūpstiem un pieskārieniem, Marko bija aizrāvies.

Gurni arvien neatlaidīgāk tiecās pretim dziesminieces klēpim, it kā lūdzot un uzstājot - ielaid mani, ļauj man būt daļai no tevis, daļai no dziesmas, ko tu kādreiz dziedāsi! Marko centās, cik varēja, palīdzēt, lai arī Hallai šie mirkļi ir patīkami. Viņš zināja, kas parasti iededz uguni meitenēs, pat ja tās nav no karstiem klaniem. Viņas bija un palika lēdijas, dižciltīgas būtnes savā grācijā un smalkumā. Ziedi, kas atplauka pēc pareiziem pieskārieniem, avoti, kas sāka sulot pēc atvēršanās, un bezgalīgas baudas virpuļi, kas nešķiroja vēju, lietu, zemi, liesmu un dzīvību. Ja vien Halla piekrita, viņai bija iespēja šonakt iegūt jaunu - melnā pūķa jātnieces - dziesmu.