"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Sindra]

Šis ciemats daudz neatšķīrās no citiem jaukto pūķu ciematiem.
Nekas cits jau šeit nevarēja būt, jo klani uzturējās savās mājvietās un ja kāds pūķis nolēma dibināt savu ciematu, kurā uzturētos tikai vienas krāsas pūķi, tas nozīmētu, ka viņš ir nesaskaņās ar sava klana valdnieku un pat gatavojas tam uzbrukt.

Protams, arī šeit, pūķi vairāk vai mazāk savas dzīvesvietas bija iekārtojuši pa rajoniem.
Te, no tās puses, kur ieradās Marko un Lilija, bija sarkano pūķu mājvietas.
Pie vienas no mājām, ārā, stāvēja kāds sarkanais pūķis un viņa skatiens kavējās pie Lilijas. Viņš izskatījās pēc aptuveni četrdesmit gadus veca vīrieša. Un viņš skatījās, līdz beigās arī priesterieni uzrunāja: - Kaut ko meklē? - viņa balss skanēja dzestri. Nekādi sveiki un labdien. Tiešs jautājums. Tomēr, nelikās, ka viņš būtu nelaipns. Tādi vienkārši bija sarkanie pūķi.

Vajadzēja tikai iziet cauri sarkanajam rajonam, lai Marko sajustos nedaudz labāk. Vismaz nebija tā sajūta, ka no katra loga uz viņu blenstu glūnīgas, sarkanas ačeles.
Krogs atradās ciematiņa centrā. Pie tāda, kā laukuma, kur arī bija lielāka ēka, kas bija mājvieta šī ciematiņa pārvaldniekam.
Pie kroga bija izkārtne: "Mekas kaleidoskops". Nu ja. Kaleidoskops. Tāds interesants nosaukums krogam. Nevarēja saprast vai tas tādēļ, ka kaleidoskops bija tā ierīce, kur kopā sakrita vis dažādāko krāsu akmentiņi, vai tādēļ, lai dzērumā būtu grūtibas ar paskaidrošanu, kur tu esi bijis.

Katrā ziņā, kaleidoskops bija vaļā un Marko varēja tajā iegrizties, ja vēlējās.
Tā bija divu stāvu ēka.
Pirmajā stāvā jauki smaržoja pēc pulētām koka mēbelēm. Sprakšķēja kamīns uz kura varījās katrs ar kaut kādu dziru.
Pie letes grozījās omulīgs vīrišķis. Viņa matu krāsa bija balta. Neskatoties uz to, ka Marko bija melnais pūķis, viņam no krodzinieka tika omulīgs smaids. - Svešinieks Mekā! - viņš sajūsmināti iesaucās! - Nāciet vien godātais! - krodzinieks bija gatavs uzklausīt Marko vēlmes.

Kaut kur ceļa vidū Grišai nācās apdomāties. Jo raugi, Marko pagāja Lilijai garām un aizdevās uz krogu. Kamēr priesterieni aizkavēja kāds šī ciemata iedzīvotājs. Sarkanais pūķis.
Druīde varēja izvēlēties vai sekot darvas pūķim, vai pieskatīt priesterieni.

[Romija]

Marko soļi nebija skaļi. Zābaku pazoles tikai viegli šņirkstēja pret bruģakmeņiem, tāpēc viņš sadzirdēja soļus, kas viņam seko. Atskatījies, vai tas nebūtu kāds ciematnieks, kam pajautāt ceļu uz krogu, bet pamanījis plikgalvaino ceļabiedri, Marko neko neteica, vien turpināja ceļu, paejot garām Lilijai. Arī zilmatainajai pūķenei nekas netika bilsts. Te dzīvoja sarkanie pūķi, kur labāk būt pēc iespējas neitrālam, neskatoties uz klana krāsu. Tīši ar šejieniešiem Marko negrasījās saķerties, tāpēc vienkārši šķērsoja viņu apdzīvoto zonu.

Nonācis miestiņa centrā un atradis ēku, kas visvairāk līdzinājās krogum, melnais pūķis devās iekšā. Kaleidoskops vai kaut žiroskops — ja tur varēja dabūt ēst, tad tā bija meklētā vieta.

"Labdien," Marko atņēma sajūsmas saucienu ar pieklājīgu sasveicināšanos. Viņš piegāja pie letes un pamāja ar galvu. "Es gribētu paēst pusdienas un iegādāties nedaudz ceļam pārtikas," Marko darīja zināmu savu vajadzību. Par ceļamaizi diez vai vajadzēja krodziniekam stāstīt. Sātīga maize, cieti kūpināta desa, varbūt vēl kas piedāvājams, kāda ūdens blašķe. Parastās ceļotāju vajadzības. "Un kārtīgas pusdienas ar kausu alus," viņš noteica, ievilkdams nāsīs smaržu no kastroļa. Arī tas šķita labs ēdamais. Pārtikas jautājumos nebūdams pārlieku izvēlīgs, lai arī labprāt baudīja smalkus cienastus, Marko ļāva krodziniekam piedāvāt šodien gatavoto. Uz letes tika izripināta monēta, kurai vajadzētu nosegt gan maltīti, gan saini līdzņemamas pārtikas.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Grišas izvēle?

"Marko," viņa nopūtās vēlreiz, un šoreiz tas skanēja teju īgni, "Es nezinu, ko jūs tur runājāt, bet ja ar viņu kas notiks, tas būs arī uz Taviem pleciem..." Ne jau draudi. Tikai atgādinājums, cik šis var būt lieki.

To pūķiene noteica, vēl pirms darvas pūķis atvērs kroga durvis. Un tad druīde mazliet pasteidzās, lai pievienotos Lilijas un sarkanā pūķa kompānijai. "Labdien, cienītais," viņa sveicienā pamāja ar galvu. "Es ceru, ka, ja esam sagādājuši jums neērtības, tās neieilgs vēlāk par šo vakaru. Esam tikai ceļinieki, un, es, kā par piemēru, sevis meklēto nupat esmu atradusi." Viņa palūkojās uz Liliju, no vietējā pūķa uz mirkli novērsusies. Kā nekā, vai gan lieki jākavē viņa laiks?

Nebija iemesla uzskatīt, ka briest jau kādas nepatikšanas. Bet jau atkal - neuzticies šķietamai drošībai, Griša! Un varbūt ar viņas klātbūtni vien var novērst to, kas citreiz draudētu jaunām priesterienēm, kas tērpušās tik... neparocīgās drānās.

Tātad - Lilija? "Ja meklēji vietu, kur paēst, mēs to jau atradām. Nebūtu prātīgi šobrīd nošķirties no grupas." Griša necentās balsi kā īpaši pieklusināt. Tā jau būtu paranoja. Un viņi taču bija tikai ceļotāji.

Šo rakstu rediģēja Mākoņkaķis Aurēlija: 02.02.2014 02:06

[Rouzijs]

Lilija nepievērsa uzmanību Marko, viņš varēja doties, kur grib, tāpat kā Grišu meitene īsti nebija nemaz ievērojusi. Tomēr zilmatei bija sajūta, ka kāds viņu vēro, un drīz vien arī dzestra balss atskanēja gaisā. Zilais skatiens apstājās pie kāda vīrieša. Acīmredzot, viņš bija sarkanais pūķis. Vai patiešām viņa bija ielidojusi sarkano pūķu rajonā?
Bet tas jau viņai netraucēja būt pieklājīgai un saglabāt savu stāju.
- Patiesībā... jā. - Meitene pat uzdrošinājās pasmaidīt. - Es vēlējos uzzināt, kas šis ir par ciematu. - Varbūt dzirdēta vieta, bet nelikās, ka viņa te kādreiz būtu bijusi.
- Un varbūt, jūs varētu pateikt, vai šeit ir tirgus laukums, kur šo to var iemainīt? - Paspērusi pāris soļus uz svešinieka pusi Lilijas skatiens vēroja vīrieti. Viņa nedomāja, kavēties ilgi šajā ciematā, vien ātri izdarīt visu, ko ieplānojusi un laisties atpakaļ pie pārējiem.

Ak... kad blakus atskanēja Grišas balss, Lilija pagriezās pret zaļo pūķeni un viegli paraustījusi plecus neko neteica. Vai viņai bija vajadzīga aizsardzība? Nē, bet atbildes uz sev interesējošajiem jautājumiem priesteriene šā vai tā vēlējās uzzināt.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 02.02.2014 01:52

[Sindra]

Lilija & Griša

- Šeit ir Meka. Mēs esam ciemats, kurš atrodas vistuvāk valdnieka pilij. - jādomā, ka tam vajadzēja izskaidrot, kādēļ šāds svarīgs nosaukums. Sarkanais runāja lēni. Īpaši nesteidzoties, jo viņa skatienam vajadzēja laiku, lai nopētītu abas atmnācējas. Gan vienu, gan otru.
Tiesa, nevarēja saprast pie kuras sievietes viņa skatiens kavējās vairāk. Vai pie Lilijas, viņas trūcīgā apģērba dēļ, vai pie Grišas viņas skutās galvas dēļ.
- Tirgus laukums ir tikai katru sesto dienu. Un šodien ir otrā diena no sešām. - tātad tirgus laukums nebūs gan, taču vīrietis pacēla roku un pamāja ciemata centra virzienā. - Tur... tur ir bodes. - tātad, tur Lilija varēja mēģināt kaut ko mainīt, vai kas nu pūķienei bija padomā.

Arī par krogu ziņa bija patiesa. - Taisnība... arī krogs tur ir. Vecais Bo pa pāris naudas gabaliem jūs piebaros līdz ūkai. - viņš vēlreiz pamāja krogus virzienā. Roka nolaidās. Taču skatiens vēl joprojām kavējās pie abām pūķu sievietēm.
- Vai tu esi padzīta no klana? - viņš beigās uzrunāja Grišu. Skatienam klejojot no viņas acīm līdz skūtajam pakausim.
- Es jau neko... tikai mūsu vietvaldis. Arkass. Viņš necieš nekārtības. - Tad droši vien varēja noprast, ka Arkass laikam jau arī būs kādā sārtā nokrāsā.



Marko

Krodzinieka skatiens tikai uz mirkli aizkavējās pie Marko noliktās naudas vienības, tad veikli to savāca. Pamājis, ka sapratis jaunekļa vēlmes, viņš sāka rosīties. Pirmām kārtām ielejot alus kausu, kuru arī pastūma uz Marko pusi. - No kurienes nākdams, uz kurieni iedams? - krodzinieks, protams, vēlējās ievākt jaunākās ziņas. Atnācējs nebija no šī ciemata. Viņš noteikti spēja pastāstīt kaut kādus jaunumus.

Bija dienas vidus un krogū nebija pārāk daudz apmeklētāju. Vien kādi trīs vīri sēdēja pie viena galda. Viņu sarkanos matu cekulus nevarēja nepamanīt. Tālāk stūrī sēdēja vēl viens pāris. Abi vīrieši bija ziliem matiem. Vienīgā sieviete bija laikam jau krodzinieka meita. Jo bija līdzīga viņam. Baltiem matiem. Taču ne tik apvēlusies un omulīga, kā tēvs. Meitene bija jauna un izveicīga. Veikli skrēja gar galdiņiem, izdabādama viesu vēlmēm un sakopdama, kas nu bija jāsakopj. Arī dziras katls tika pieskatīts.

Meitene atsaucās uz vārdu Čirka. Tas laikam jau tādēļ, ka viņas mati bija lokaini.
- Viesis vēlas ceļotāja pārtiku. - viņš pamāja uz Marko pusi.
Meitene uzmeta melnmatim īsu skatienu un pasmaidījusi pamāja. Viņa zināja, ko tas nozīmē un jau pēc brīža aizskrēja uz iekštelpām, lai sagatavotu pārtiku, kuru Marko varētu ņemt līdzi.

Krogs, kā jau krogs. Neko īpaši neatšķīrās no citiem krogiem. Jādomā, ka otrajā stāvā bija pieejamas istabas, ja viesi vēlējās palikt pa nakti.
Blakus pudelēm, kuras glīši bija saliktas plauktā, aiz krodzinieka muguras, pie sienas bija piestiprināts uzraksts: Aizliegts uzkurināt klanu naidu un aizliegts pīpēt sūnu pūķu pīpes!

[Rouzijs]

Meka, Lilija bija dzirdējusi par šo ciemu, bet neko daudz, būtībā atmiņā nebija palicis nekas ievērības cienīgs, tikai nosaukums, bet ar to pietika. Meitene bija izklaidīga, viņa diži nepievērsa vairs uzmanību sarkanajam pūķim, bet diez vai te kāds varētu uzbrukt, pat ja priesterienei nepatika šis rajons. Bet kā tad savādāk, kurš zilais pūķis būtu sajūsmā par sarkanajiem? Vai par melnajiem? Varbūt Marko izskatījās glīts, bet tomēr... Lilija zināja pāris indivīdus, kuri bija jaukāki un no viņas pašas klana. Šis jau nebija vienīgais pūķis, kuru savā dzīvē viņa būtu satikusi.
Nu labi! Pūķene varēja tikai sev atzīt to, ka bija nobijusies no darvas pūķa, viņa izturēšanās tur pie pārējiem bija pārāk iedomīga un ar kādu saplūkties meitene nudien nevēlējās, galu galā viņa nebija karotāja, un ja būtu, tad varbūt iznākums būtu savādāks.

- Ak, tā... - Zilmate domīgi noteica, tātad bija jādodas uz bodēm, skatiens bija aizslīdējis virzienā uz kuru norādīja vīrietis. Viņai vairāk īsti nebija ko prasīt. Nekā daudz meitenei līdzi nebija, pāris sudraba monētas, kuras noteikti nevarēja konkurēt ar citu pūķu makiem, bet nebija jau tā, ka zilajiem pūķiem vajadzētu naudu, viņiem drīzāk vajadzēja spīdīgas mantiņas, lai zilais Valis nespētu papeldēt garām viņu mājvietām. Arī pāris spīdīgas mantiņas viņai bija līdzi un bija neliela cerība, ka tās varētu samainīt.
Brīdi padomājusi, zilmate secināja, ka jāiet uz krogu, varbūt varēs kaut ko sarunāt ar krodzinieku.

Tikai jautājums, vai Griša ir padzīta no klana bija nedaudz rupjš, vismaz Lilija tā domāja, bet nevarēja noliegt to, ka meitenei atbilde arī interesēja.
Bet par vietvaldi... - Mēs neesam šeit, lai radītu nekārtības. - Pūķene pasmaidīja.
- Paldies, pa jūsu palīdzību. - Meitene viegli pielieca galvu un bija gatava doties projām uz kroga pusi, tikai vajadzēja sagaidīt vai Griša viņai seko. - Es nemaz negrasījos nošķirties no grupas. - Zilmate klusi noteica. Darīt viņai laikam nebija ko. Uz ziemeļiem priesteriene noteikti viena nedotos.

[Urdrunir]

Batirs aizdomīgi vēroja pūķi, kas stāstīja pasakas. Bardu tradīcijas viņam nebija gluži svešas, bet daudz vairāk melnajam karotājam patika dziedoņi un bungu rībinātāji. Muļķis tas tavs Jeriss! Visbeidzot viņš izmeta par atbildi Hallas stāstam. Un atkal apklusa.

Rūpīgi sametis maisā pusdienu pārpalikumus, Batirs paņēma vāli un pagājās nost no citiem, lai pārvērstos pūķa formā. Atkal neiecietīgs skatiens dūrās ceļabiedros, mudinot tos celties spārnos un lidot tālāk.

[Romija]

Marko pasniedzās pēc alus kausa un nobaudīja zeltaino dzērienu. "Neticēsiet, bet savā ziņā izciešu sodu," viņš atbildēja krodziniekam, viegli iesmējies, apliecinādams, ka tas nav nopietns sods un krodziniekam nav jābaidās, ka melnmatainais puisis viņa krogā ir noziedznieks. "Pārāk daudz gribēju zināt, tāpēc tā sanāca," viņš zinoši pasmaidīja. "Drīz te varētu parādīties vēl kāds no maniem ceļabiedriem, tad sapratīsiet, kā tas ir. Mūsu ceļš šobrīd ved uz ziemeļu pusi, vienkārši vēlējos nedaudz ieturēties pa ceļam. Ar tukšu vēderu lidot nav tik jauki. Ja vēl pa ceļam raksturi uzšķiļ dzirksteles, tad oma nekāda," melnais pūķis bija neparasti runīgs, lai arī nobaudījis tikai malku alus.

Viņš šeit bija pirmais, un krogus bija ziņu, baumu un viedokļu krustceles, tāpēc bija svarīgi nopozicionēt sevi pareizi vispirms šeit. Ja te parādītos kaut viens no ceļabiedriem, izņemot, protams, melno milzi, kurš šķita pārāk nepieradināts civilizētām iestādēm, tad krodzinieks un apmeklētāji saprastu, kāpēc melnais pūķis šo ceļojumu sauc par sodu, atrazdamies tik raibā kompānijā, ar ko kopā ir jāpavada viss ceļa laiks un jāsajūt klanu atšķirības. Viņš bija upuris, kas jāžēlo. Bet patīkams pūķis par spīti klana krāsai, tāpēc jāžēlo divtik. Viņa balsī neskanēja nekas no iedomības, lepnības vai viltības. Šobrīd Marko pameta skatienu uz kroga daudzkrāsaino publiku, paraustīja plecus un paskatījās ar zinošu un saprotošu skatienu atkal uz krodzinieku. Pamājis uz uzrakstu, viņš piebilda: "Bet nekādas nepatikšanas jums!" To teicis, melnais pūķis paņēma alus kausu un devās ieņemt vietu pie galda. Pie letes bija ērti iemalkot dzērienu, bet pusdienas tomēr ērtāk ēst sēdus. Viņš izvēlējās galdiņu, kas telpā atradās vistālāk gan no sarkanās trijotnes, gan zilā pāra.

Pamanījis apkalpojošo meiteni, Marko viņai atsmaidīja. Baltmate bija pievilcīga un izdarīga, tomēr drīz vien nozuda dibentelpā, liekot puisim gandrīz vai nožēlot, ka ceļotāju pārtiku paprasījis jau sākumā. Tomēr tā bija labāk, lai nekavētos un neliktu šeit ievilkties visai raibajai varzai.

Gaidot pusdienas, Marko ik pa brīdim iemalkoja alu. Viņš bija atspiedis elkoņus pret galda virsmu, sakrustojis pirkstus un atspiedis pret tiem zodu un tagad vērās ārā pa tuvāko logu. Kaut kur tur droši vien bija pārājie vai vismaz Lilija un Griša, kas nez kāpēc viņu bija uzrunājusi ar tādu tekstu. Marko nebija apvainojis vai aizdzinis Liliju. Viņš pat bija piekritis, ka meitene lido līdzi, taču, šķiet, tas nebija pietiekami. Tomēr par viņas sīkajām kaprīzēm melnais pūķis nevēlējās ne uztraukties, ne uzņemties atbildību. Drīzāk jautājums bija tas, ko Griša gribēja panākt, šādi izturoties. Vai viņa bija kaut kāda aizstāve, ka skrēja pakaļ tikai tāpēc, lai parunātos vai brīdinātu? Vai arī draudzene, kas sieviešu solidaritātē iestāsies pret jebkuru Marko izteicienu un darbību? Ja abas pūķenes iepriekš bija pazīstamas, tad Pīlāra zālē to nekā manīt nevarēja. Pie tam, kas tie bija par drosminiekiem, kas devās uz Pusnakts Cietoksni, ja nespēja pat mežam pārlidot bez aizsardzības un uzraudzības. Vai tiešām Lilija bija atvesta uz Pīlāru, nevis mērojusi ceļu pati? Trausla būtne, kuras raksturs un kauli krakšķētu un sabirztu jau no skata uz akmens milžiem vien?

Pārdomās un ik pa brīdim nobaudīto alus malku klusumā, Marko klausījās apkārtni un gaidīja pusdienas. Smarža, kas cēlās no pavarda puses, lika iekurkstēties vēderam un skatienam pievērsties durvīm uz dibentelpu, no kurienes varētu parādīties krogus meita.

[Roviela]

Sarkanā pūķa acis uz brīdi nikni pievērsās melnajam, kad tas bija izteicis vērtējumu barda stāstam. Nevarētu teikt, ka vērtējums nebūtu patiess, lai gan taisnības labad būtu jāpiebilst, ka tā mēdza izrīkoties visu krāsu jaunie karotāji, tomēr nedaudz uzdzina dusmas, jo pieminētais Jeriss bija sarkanais pūķis.

Lai norimtu, Atorms piegāja pie ūdens palūkoties atspīdumā, kur bez sava atspulga (ar to viss bija kārtībā), ieraudzīja lielas zivis. Par maziņām viņš neliktos ne zinis, vai tad dzīvas zivteles cilvēka izskatā rīsi, bet lielas solīja vieglu uzkodu.
Sarkanais karotājs pārvērtās par pūķi un, lai arī nebūdams ūdenī tik izveicīgs kā zilie pūķi, pavisam drīz bija ticis pie vairākām zivīm, kuras nekautrēdamies uzkoda pusdienām.

Nu jau pārvērsties atpakaļ nebija vērts, un Atorms vienīgi gaidīja, kad viņi ceļos tālāk. Ticamāk, lidojumu atkal uzsāks darvas pūķis, bet Atorms atkal sargās visus no aizmugures.

[echo3]

Kenolts nebija noraizējies par tiem dažiem pūķiem, kas tūlīt turpināja ceļojumu. Viņš nejutās kā uzraugs vai kā pieaugušais, kam uzticēts pieskatīt jaunuļus. - Labi. - Tas bija viss, ko Griša sadzirdēja par atbildi no Kenolta. Ūdeni padzēries un sermulīti atstājis aizrautīgi tiesājam nupat nomedīto ūdensžurku, druīds pārgāja pāri pļavai un iegāja mežā.

Atgriezās viņš pēc aptuveni ceturtdaļstundas, tieši laikā, lai redzētu, kā Atorms pūķa izskatā nosēžas pļavā un melnais karotājs pārtop par pūķi. Ceļabiedri, šķiet, bija gatavi doties tālāk. Kenolts atkal mēroja ceļu līdz ezera krastam, kur savāca paēdušo un apmierināto Nūku. Tad druīds vairs nekavējās un pārvērtās par pūķi, uzreiz savēzēdams spārnus un uzņemdams lidojumu uz ziemeļiem. - Tikšanās visiem tuvākajā ciemā. - Kenolts pēc kārtas uzrunāja visus, bet pat telepātiski tas neskanēja kā pavēle vai rīkojums, atstādams ceļabiedru galvās drīzāk vēstījuma iespaidu. Katrs var izvēlēties, ņemt teikto vērā vai nē.

Kā par brīnumu, nemaz ilgi nebija jālido, lai priekšā ieraudzītu ēkas un ielas. Tā kā druīds pats bija apsolījis Marko, ka tikšanās norunāta tuvākajā ciematā, tad zaļais pūķis atkal laidās zemē un pārvērtās par cilvēku. Viena taisna iela nekādi nespētu samulsināt pat pāris gadus vecu sūnu pūķi, un Kenots zināja to, ka krogi parasti atrodami ciematu centros. Pirmais iespaids gan bija tāds, ka ciematā mīt sarkanie pūķi. Tas nekas. Ja te nav izcēlies tracis, kad ieradās Marko, Lilija un Griša, tad gan jau viņi pacietīs arī Kenolta klātbūtni.

[Urdrunir]

Batirs uzsāka lidojumu kopā ar lielo, zaļo, un pieņēma, ka tas cenšas norādīt uz kādu ciemu pusdienas lidojuma attālumā, kur varētu pārlaist nakti. Bet ciems pazibēja lejā, kad melnais pūķis vēl lāgā nebija paspējis uztaustīt zem spārniem gaisa plūsmas, kas palīdzētu lidot uz ziemeļiem. Karotājs saviebās un ūsas sirdīgi notrīsēja, viņa rīklei palaižot pasaulē dusmīgu rēcienu. Taču ne tagad?! Mēs tikko jau atpūtāmies. Viņš protestēja pret Kenolta lēmumu un plivināja tumšos spārnus virs ciema ēkām.

[Sindra]

Krodzinieks mulsi pasmaidīja Marko par atbildi. Nu, tad, kad melnais pūķis bija piebildis, ka izciešot sodu, dēļ tā, ka esot bijis pārāk ziņkārīgs. Viņam redz likās, ka jauneklis dod mājienu, lai Bo nebāž savu degunu ne savās lietās, citādāk arī viņu varētu sagaidīt sods par ziņkārību. Taču, melnajam runājot tālāk, krodzinieks apjauta, ka tā tas vis nebija domāts un viņa sejā jau atkal vērtās sirsnīgs smaids un viss taču bija kārtībā.
- Jā, tas labi, tas labi... - viņš aši piebilda uz Marko komentāru, ka nesagādāšot nepatikšanas krodziniekam. Viņa skatieni gan paslepus slīdēja uz durvju pusi gaidot, kad te ienāks vēl vairāk viesi. Jo tas nozīmēja vēl vairāk naudu. Un ja viņi visi bija tik turīgi, kā šis jaunais cilvēks? Nemaz nebūtu slikti...
- Jau pagājušajā dienkopā te izcēlās strīdi starp mūsējiem un Arkass, nu mūsu vietvaldis, ļoti noskaitās. Spļāva uguni, lādējās un zvērēja nākamo nekārtību radītāju aiz spārniem pienaglot pie pilsētas staba... - viņš noskurinājās, atminējies sarkanā pūķa dusmu lēkmi.

Viņš gan īsti nebija sapratis, kur Marko dodas. Nu jā... uz ziemeļiem un kopā ar citu klanu pūķiem. Bet kāpēc? Tomēr, Bo neuzstāja un neturpināja izjautāšanu. Nebija nepieciešams, ja melnais pūķis pats nevēlējās īpaši sīkāk izklastīt. Viens bija skaidrs. Viņi drīz dosies tālāk un diez vai vēlēsies krogā naktsmājas.

Nemaz nebija ilgi jāgaida, kad Čirka atnesa Marko lielu šķīvi, kurš bija bagātīgi nokrauts ar gaļu, dārzeņiem un tas viss apliets ar aromātisku mērci. Tā vien lika mutē sarosīties siekalām. Vēl bez lielā šķīvja, meitene bija atnesusi arī deserta trauku. Tajā bija bālgana putra, kas peldēja sarkanā ķīselī.
- Labu apetīti. - viņa pasmaidīja un kā izskatījās, grasījās atgriezties kroga iekštelpās, lai tiktu galā ar līdzi ņemāmās pārtikas pasūtījumu.


OOC - Kenoltam būs nākamajā postā, jo idejiski Lilija un Griša atrodas uz tās pašas ielas, taču viņas ir laikā priekšā un līdz Kenolta atlidošanai, es domāju, ka viņas tur vairs nav. Tādēļ man vajag postu no Lilijas un Grišas, ko viņas dara tālāk. Un kur dodas.

[Romija]

"Nē, nē, kauties un kašķēties pusdienslaikā..." Marko smaidot papurināja galvu kā absolūtu noliegumu tādai domai. Bija taču baudāmākas lietas, ar ko nodarboties šajā laikā.

Ārpuses vērošanu pārtrauca soļi un kārdinošs smaržu vilnis. "Paldies," melnais pūķis atbildēja. Viņa skatiens vērās baltmatainajā meitenē nevis pusdienu šķūvī. Tāpat nenovērsies, Marko turpināja, bet viņa lūpās parādījās smaids. "Tas smaržo tik labi, ka varētu sacensties ar Devana pavāriem." Nekādas citas piezīmes gan Marko neizteica, arī skatienu apvaldīja, nenovērtējis meitenes augumu. Viņam nevajadzēja liekus kašķus vietā, kas viesmīlīgi viņu baroja. Pie tam, bija taču jāuztur savs patīkamā pūķa tēls.

Neaizkavējis meiteni doties tālākās darīšanās, Marko pievērsās ēdienam. Tas šķita labi pagatavots un tiešām komplimenta cienīgs. Iespējams, ka pūķim nebija daudz laika ēšanai, tomēr viņš grasījās izbaudīt katru kumosu, sākot ar dārzeņu šķīvi un beidzot ar desertu, pa vidu piedzerot zeltaino alu. Nepaēdis viņš varēja kļūt pārlieku īdzīgs, kas noteikti nepalīdzētu jau tā trauslajai grupas kopābūšanai.

[Rouzijs]

Lilija mīņājās uz vietas, viņa uzskatīja, ka nav diži daudz laika lai kavētos, jo drīz vajadzētu atgriezties pie pārējiem un doties tālāk uz ziemeļiem, savādāk viņi neiekļausies laikā un tas var būt liktenīgi valdniekam.
- Es eju uz krogu. - Zilmate paziņoja un pagriezās, lai dotos projām. Griša ja vēlējās varēja runāties ar to sarkano pūķi, bet par cik priesteriene bija uzzinājusi visu, kas viņai interesēja tagad nebija iemesla kavēties. Meitene devās tālāk ciemata dzīlēs. Drīz vien viņa atrada to vietu, kuru bija atradis Marko.

Ieslīdējusi iekšā krogā, pūķene nopētīja šo vietu kārtīgāk. Pagājusi garām darvas pūķim meitene piemīlīgi pasmaidīja.
- Labu apetīti. - Bet zilais skatiens meklēja krodzinieku, taču ik pa laikam aizslīdēja pie citiem kroga apmeklētājiem, ilgāk pakavējoties pie zilajiem pūķiem, viņiem priesteriene veltīja patiesāku smaidu, jo redz... viņi taču bija viņas krāsas.

[Romija]

"Paldies, nesūdzos," Marko atbildēja uz zilmatainās skaistules novēlējumu. Viņam nebija nekādu iebildumu, ja Lilija vēlējās nākt uz krogu. Viņš taču neko pūķenei nebija aizliedzis. Viņa pat varēja izvēlēties, pie kura galda sēdēt. Tomēr arī nekādu īpašo uzmanību dziednieces darbībām vairs nepievērsa, jo uz šķīvja joprojām bija palicis gana daudz garšīga ēdamā. Tad, kad būs ticis galā ar porciju, atlikušo laiku varēs tērēt savādāk, ja tāds vēl būs. Kuru katru brīdi cauri krogus durvīm varēja ievelties pārējais bars, bet ne ar vēlmi paēst, tāpēc melnais pūķis cītīgi turpināja tiesāt savas pusdienas.

[Roviela]

Ciems, izrādās, bija tepat, un kāpēc viņi pirmīt līdz šejienei neatlidoja visi kopā? Varbūt tāpēc, ka neviens nezināja, ka tāds ciems te ir.
Sarkanais pūķis bija neapmierināts ar kavēšanos. Viņi pirmīt pasēdēja pļaviņā pie ezeriņa, un tie, kas aizlidoja, to pašu brīdi JAU ir pasēdējuši te, tātad laika visiem bija vienādi, un ir laiks doties tālāk.
- Iešu, raušu viņus laukā no ciema, - sarkanais pūķis apņēmīgi norēcās un laidās lejā, kur, pārvērties par cilvēku, ātrā solī aizlēkšoja uz ciema centru, domādams, ka noklīdušie pūķi, visticamāk, ir krogā, bet visi krogi, ja vien tie nebija pilnīgie ūķi, bija ciema centrā.

Atorms neskatījās, paskrien viņš garām Kenoltam vai nē. Viņam bija mērķis - izganīt laukā noklīdušos drosminiekus no ciema. Un pēc iespējas ātrāk.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Lilija viņai šķita jocīga. Pārāk ātri aizlaidās, ja reiz neļāva Grišai pat ne reaģēt. Varbūt viņu kaut kas bija izbiedējis? Un šādi pūķiene bēga? Tikai uz mirkli Grišas skatienā iešāvās maza deva apmulsuma. Bet ja Lilija devās uz krogu, pie Marko - vai tiešām darvas pūķis būs viņu tik vienkārši aptinis ap pirkstu? ak, nabaga jaunava... - tad jau Grišas darbs šeit bija paveikts.

Viņa pievērsās atpakaļ sarkanajam, nolaižot skatienu un gurdi nopūšoties. "Nē, es savus matus pārdevu, jo es nesaņemu gana daudz par šī bērnudārza ganīšanu..." Varbūt tieši tādēļ nolasīsies viņas sausais humors, ka tonis bija tieši tāds - sauss. Protams, tā darot, bērnudārzā ietilpa arī viņa pati. Viņas pašuzņemtais pienākums bija "dabūt viņus visus līdz galamērķim", un ja reiz tobrīd šķietami nevienu neraustīja grupas sašķelšanās... Bet ne jau Lilijas, šīs neizlēmīgās meitenes, pieraudzīšana. Griša vēl nezināja, vai tā ir tiesa - varbūt zilā pūķiene sevi kā pierādīs - bet tas taču bija tika pašsaprotami, ka ne visi drosminieki, kas pietiekušies, ir šī uzdevuma vērti.
Un tas pat nebija viņas lepnums, drīzāk spīts (laikam?), kas lika saausīties, tikko vietējais pieminēja savu vietvaldi.

"Ticu, ka tā. Tas šķiet teju apkaunojoši - tik tuvu valdniekam, bet ar nekārtībniekiem ielās." Tāda kā "jā, nu laikam jau tā" piebilde. Nekas īpašs, un Griša neievēroja, kā pats sarkanais pūķis šos vārdus saprastu - viņas skatiens uz mirkli aizslīdēja prom, viņai to izklaidīgi pārlaižot pāri ielas garumam. "Sakiet, vai jūsu vietvaldis ir satraucies dēļ tām ziņām, kuras nesen izsludinājuši bardi un valdnieka sūtņi?" Ja reiz vietēji ir tik piesardzīgi. Viņa gan neminēja, vai domā saucienu pēc brīvprātīgajiem drosminiekiem, vai tās ziņas, kas, iespējams, jau ir pasludinātas, kamēr Griša ar pārējiem bija šurp ceļojuši. Ja nu tās otrās ziņas bija paspējušas ienākt arī Mekā. Galu galā, ne tas bija svarīgākais - ja reiz viņa bija šeit, liekas baumas uzzināt varētu arī nebūt nemaz tik lieki. Kaut vai ziņkāres pēc. Kaut vai, lai iepriecinātu Hallu, viņu vēja cilts bardu.

Šo rakstu rediģēja Mākoņkaķis Aurēlija: 02.02.2014 18:55

[washulis]

Viens izsmējīgs komentārs, cits aizgāja pievērsties ūdenim. Halla pārmetoši nogrozīja galvu, pie sevis klusi izdvešot ko līdzīgu "kāda stīva kompānija", un to, protams, viņa noteikti apņemsies labot. Bet tagad jau bija jāceļas spārnos, ko viņa uzticīgi darīja, sekojot melnajam milzenim, ceļā līdz pilsētai savai izklaidei metot vairākus virpuļus un cilpas, ļaujot vējam kutināt sev vēderu un spuras.

Un te jau drīz bija ciems. Daži laidās lejā, citi pārmeta, ka nav jau laiks atkal stāties un slinkot. Tad laikam arī Hallai būs jāizdomā, kurai iespējai viņa vēlas pievienoties un sekot. Prātīgi šķita vērot visu no augšas, līdzās Batirhanam. Pacietību. Sadabūs rokā pārējos biedrus un dosimies tālāk. Pūķiene nodūdoja, apmetot gaisā vēl vienu izklaidīgu apli, grozot slaido kaklu apkārt, lai pētītu pilsēteles jumtus. Varbūt šis melnais pūķis Jerisu sauca par muļķi, bet pats jau arī juta vēlmi steigties. Būtu negodīgi doties tālāk bez viņiem.

[Sindra]

Pēc Grišas atbildes, sarkanā pūķa sejā uz augšu parāvās viena uzacs.
- Vai tad dzīvnieku ādas vairs neko nemaksā, ka jāpārdod savi mati? - viņš laikam jau neuztvēra druīdes humoru. Bet saprotams bija viens, ka pasaulē bija daudz pūķu un tiem bija daudz un dažādas problēmas.
- Cerams, ka drīz ataugs... - sarkanais bažīgi noteica, palūkojies vēlreiz uz Grišas skūto galvu. - Atvaino manu blenšanu. Vienkārši... - viņš saminstinājās, kā uz mirkli nezinādams, vai teikt nodomāto, vai tomēr pietaupīt.
- Manā dzimtajā ciemā noskuva tos, kurus izraidīja. Jo viņi tik ļoti apkaunoja savu klanu, ka klana vadonis nevēlējās, lai jelkāds zinātu, ka šī persona nāca no viņa klana. - viņš gan pieņēma, ka citu pūķu klaniem varēja arī nebūt tik drastiski noteikumi.

Sarkanais apstiprinoši pamāja. - Diez vai ir kāds, kurš nebūtu dzirdējis. Tomēr... - viņš noplātīja rokas. - Man šķiet, ka tās ir tikai bardu izgudrotas baumas, lai par velti paēstu krogā un viņi būtu gaidīti viesi jebkur, jo ikviens taču vēlas zināt, kas tad īsti ar tām Dragārai draudošajām briesmām.
Tu redzi, ka te draudētu kādas briesmas? - pūķis pārlaidu skatienu pār ciematu, īsi palūkojās uz sauli, pirms viņa skatiens atgriezās pie svešinieces. - Es nē. - un pēc viņa balss varēja noprast, ka par pretējo diez vai šo indivīdu varēs pārliecināt.


- Pateicos, mans kungs. - baltmatainā meitene kautri nolaida skatienu un pakniksēja. Viņas vaigos bija parādījies kautrīgs sārtums.
Čirka nekad nebija bijusi pat tuvumā valdnieka pilij. Viņa nezināja, kā tur gatavo. Un ja jau šis kungs to zināja, tad varbūt viņš bija kāds no valdnieka svītas. Varbūt pat princis! Viņasprāt, jaunais kungs izskatījās gana pievilcīgs, lai būtu princis.
Meitene vēlreiz kaut ko nomurmināja, kas skanēja pēc pateicības un aši pazuda virtuves virzienā.

Krodzinieks sajūsmināti uzlūkoja nākamo negaidīto viešņu. Vēl vienu svešinieci. Tātad, papildus ienākumi. Bo veltīja zilmatei laipnu smaidu.
- Kā Bo var pakalpot lēdijai? - viņš apjautājās, skatienam tverot pēc kādas glāzes, kas bija smalkāka par alus kausu. Galu galā, jaunkundze taču nedzers alu. Noteikti nē. Šīm dikti pie sirds gāja augļu vīns.


Ciems, kā ciems. Te tiešām nebija nekas tāds, kas liktu druīdam apjukt, vai nezināt uz kuru pusi doties.
Tad jau drīzāk apjukt varētu likt pēkšņi garām paskrējušais biedrs, kurš skrēja centra virzienā tā, it kā būtu uzzinājis, ka kāds zilganas nokrāsas blēdis rakājas pa viņa mājvietu.

- Kur steidzies? - Atormu apturēja dzestra balss, kuru pavadīja viegla bruņu grabēšana.
Sarkanajam pūķim aiz muguras stāvēja viņam pašam visai līdzīgs tēls. Proti, arī sarkanais pūķis un noteikti karotājs, jo viņš bija bruņās un uz muguras viņam atradās garš divroku zobens. Vīrietis gan bija vecās par Atormu.
Un sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš uzlūkoja svešo karotāju.

Kenolts atradās netālu. Viņš redzēja abus sarkanos pūķus.


OOC- un, nu jā... man vēl ir problēmas. Proti, laiku nesakritība. Tā kā viena grupa nekomunicē savā starpā, viņiem tās piecpadsmit minūtes mežmalā pagāja ar vienu postu.
uzteicams ir barda mēģinājums uzsākt kādu sarunu, kas principā arī otrai grupai būtu nodrošinājis kādu izklaidi, taču acīmredzami neguva atsaucību. Žēl, jo man gribētos, lai grupa savā starpā arī komunicē.
Tad tiem, kas ciematā tās pašas piecpadsmit minūtes vēl nav izspēlētas, jo viņi runājas. bet tagad sanāk, ka Atorms jau viņus rauj ārā no ciema. Nemaz nerunājot par laikā iesprūdušo Grišu.
Tas, ka Batirs ir aprauts savās runās un dzen visus uz priekšu, nenozīmē, ka jums viņam jāklausa un jāpakļaujas. Ja kādam gribas parunāties ar bardu, to varēja darīt.

Tad vēl tie, kuri ir gausāki savos postu ātrumos. Būtu ok, ja jūs nevis censtos atrakstīties, kā sekojāt visiem pārējiem, jo tāpat jau visi saprot, ka jūs sekojāt, bet iekļautos brīža situācijā.

Pagrūti ar to balansu... es zinu.

[Rouzijs]

- Bet, protams. - Kā gan savādāk, Marko nevarēja sūdzēties par apetīti, bet iespējams, ka ja šis darvas pūķis paēstu, tad Lilijai neliktos, ka viņš vēlas nokost viņas galvu. Vismaz meitene tā domāja, jo nu kā tad savādāk... neviens darvas pūķis nespēja ciest zilos un tur Pīlārā, zālē tie glaimi nebija nekas cits kā netīra krodzinieka lupata, ar kuru izberzt glāzi.

Meitene jau vēlējās Marko vēl kaut ko pateikt, bet viņu gandrīz pārtrauca krodzinieka laipnā balss.
Zilais skatiens pievērsās Bo.
- Es vēlētos pārtiku, priekš pāris dienu ceļošanas. - Smalkie pirksti sameklēja sudraba monētu un paslidināja to krodzinieka virzienā. - Un varbūt, jums atrastos kāda tarba, kur to visu salikt. - Viņa pasmaidīja, ko varēja zināt. Iespējams, paveicas un tieši tāpēc priesteriene mēģināja izmantot savu veiksmi.

Nedaudz pagriezusies pret Marko, pūķene uzlūkoja darvas pūķi.
- Esmu dzirdējusi, ka darvas pūķi tur vergus, vai tā ir taisnība? - Cerams, ka viņš neaizrīsies ar pārtiku, bet jautājums bija izskanējis daudz nekaunīgāk nekā Lilija bija cerējusi.