"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Urdrunir]

Manot pie cietokšņa vārtiem nostādītos sargus, Batirs centās izplesties nozīmīgāks, bet par spīti savam auguma garumam un vēdera apkārtmēram līdz vietējiem viņš īsti nevilka. Tas karotāju viegli saērcināja. Tomēr īstai dusmu rievai viņa pierē lika ievilkties sargu virsnieka uzaicinājums. Pūķim noteikti bija pretenzijas pret vārda nosaukšanu veidā, kuru izmantoja pārējie grupas biedri.

Batirhans, Pālas un Rītas vietvaldis. Nāku runāt ar Vordanu. Un man nav ne mazākās vēlmes musināt kādu uz sacelšanos vai ļaut kādam izbēgt. Tēva vārdu melnais tā arī nenosauca un pie tēva dzimtas goda nezvērēja. Kaut kas lika domāt, ka viņam ir problēmas ar savu senci, kuru citi tik dedzīgi pieminēja katru reizi, kad kāds viņiem prasīja nosaukt vārdu.

[Sindra]

- Ā, jūs esat tie no Pilāra. - Sarvens novilka, vēlreiz noskatīdams pūķus, kas atradās viņa priekšā.
- Vispār, Vordans nav Cietokšņa galva. - daraktīrs paskaidroja Hallai. - Ietekmīgākais no ieslodzītajiem, jā... visnotaļ. Taču šis ir valdnieka Devana cietums un pakļaujas viņa pavēlēm. Vordanam šeit nav nekādas teikšanas.
Protams, esiet piesardzīgi. Viņš aiz garlaicības allaž kaut ko izdomā. Kā spēlēties ar citu jūtām, prātu vai mantu. "Pusnakts Cietoksnis", lai arī ir cietums, tas ieslodzītajiem neatņem viņu spējas. Arī maģiju. Tie tikai nespēj pārvērsties par pūķiem un nespēj pamest cietokšņa teritoriju. Citādi viņi šeit dzīvo, kā savā pasaulē un nekas viņiem netrūkst. Bez vajadzības, mēs nevienu važās nekaļam. - augumā varenais karotājs īsi paskaidroja par pūķu cietumu.

- Tāpat, kā ieslodzītie, jūs nevarat šeit pārvērsties par pūķiem. Nevarat izmantot telepātiju. Citām jūsu spējām vajadzētu strādāt.
Kad būsiet paveikuši visu, ko grasāties, atgriezieties šeit un varēsiet Cietokšņa teritoriju pamest. Ja vien paši nebūsiet sastrādājuši kaut kādas muļķības.
Kamēr jūs atrodaties Cietoksnī, kārtības noteikumi attiecas arī uz jums. Ja kāds no jums tos pārkāpj, mēs vainīgo sodīsim un sodītajam vairs nebūs tiesību Cietoksni pamest. Tādēļ vēlreiz vēlos atgādināt būt piesardzīgiem. Šeit ieslodzītie pūķi visi kā viens ir kaut ko noziegušies. Viņi ir bīstami un, atšķirībā no jums, viņiem nav ko zaudēt. -
Pēc šī virsnieka paziņojuma, Blinka viegli pavīspsnāja. Likās, ka arī Sarvens to pamanīja, jo viņa skatiens jau atkal aizkavējās pie jaunekļa.
Tomēr, Blinka nesauca savu vārdu un nedeva zvērestu, kā to bija darījuši pārējie grupas biedri. Un nelikās, ka Sarvens uzstātu, jo viņš pamāja uz durvīm telpas otrā galā, kur pūķi varēja doties.
- Dodieties tur un jūs nokļūsiet Cietoksnī. - viņš painformēja. - Vordans dzīvo centrālajā tornī. Jūs to pamanīsiet. - jo Halla taču bija jautājusi.

Vien, kad biedri jau bija teju pametuši telpu, Sarvena balss lika Blinkam uz mirkli apstāties. - Saņemt ziņas par Setrā notikušo bija ļoti skumji. - viņš bija teicis. Un Blinka, tā arī neatskatoties uz sargu, vien mēmi pamāja ar galvu un devās līdzi pārējiem.

Izejot no sardzes posteņa, pūķi bija nonākuši klajā laukā. Taču pat no šejienes jau varēja redzēt virzienu, kur viņiem bija jādodas.
Uz torni.
Tornis bija Vordana mājvieta. Vismaz tā Blinka bija stāstījis. Un torņa piekājē noritēja Cietokšņa aktīvākā sadzīve. Tur atradās vesela citadele, ar visām citadeļu piedāvātajām iespējām.
Taču Vordana tornis un citadele nebija vienīgā apdzīvotā vieta "Pusnakts Cietoksnī. Lielākā gan. Bet bija arī pūķi, kas izvēlējās savas dienas vadīt daudz nostāk no iespaidīgās celtnes un centrālās citadeles.

Visgrūtāk, kā izskatījās, šeit varētu klāties zaļajiem pūķiem, jo "Pusnakts Cietoksnī" nebija mežu.
Bet arī zilajiem pūķiem neklātos viegli. Šeit nebija ūdenskrātuvju.
Cieta, pelēka un neauglīga zeme.
Debesis tumšas. Tās ik pa laikam izgaismoja pa kādai zibens šautrai. Bet nelikās, ka šie zibeņi būtu negaisa vēstneši. Tā bija maģija.

Lai arī torni varēja saredzēt, bija visai skaidri noprotams, ka ar kājām, tur ir ko soļot. Droši vien, tieši tāpēc, netālu bija iekārtojies viens tirgotājs, kurš izīrēja mūļus, ar kuriem varēja aizjāt līdz Citadelei.
Tirgotājs, tāds izmanīgs večuks, kura klanu noteikt nevarēja, jo viņa mati bija noskūti un galvasvidu sedza kaut kādi tetovējumi, jau sāka mest uz biedriem kārus skatienu. Laikam jau naudu sajuta. Tomēr, pagaidām vēl viņš, piedāvāt savus pakalpojumus, klāt nenāca.

Izgājis no sargposteņa, Blinka turējās nostāk no pārējiem. Viņš nevienu nesteidzināja un arī ar padomiem nedāļājās. Atļaujot, no Pilāra sūtītajiem, pūķiem pašiem izlemt, kur un kā viņi tagad grib doties.
Jauneklis pacēla rokas un izlaida pirkstus caur matiem. Tie vairs nebija zilganas nokrāsas. Blinka mati mirdzēja sudraboti pelēki.
Cietoksnī nedrīkstēja melot. Un slēpšanās bija uzskatāma par melošanu.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 07.03.2014 10:41

[Roviela]

Atorms uzmanīgi noklausījās un iegaumēja sardzes kapteiņa teikto. Palikt šeit kādas savas muļķīgas izdarības dēļ pavisam nebūtu vēlams, tāpat jau nevarēja būt drošs par to, kas var atgadīties.
Viņš piekrītoši pamāja ar galvu, apliecinādams, ka sapratis teikto.

Pēc sarkanā pūķa domām, viņiem bija jāturas kopā, un to viņš nekavējās pateikt, tikko visi bija izgājuši Cietokšņa ielās un paskatījušies apkārt.
- Man te ir divas lietas darāmas. Saruna ar Vordanu vispirms, un zāles mana lorda sievai arī kaut daļēji attiecas uz mani. Domāju, mums ir jāiet kopā, un tas būtu, vispirms uz torni, jo nav jākavē tie, kam saruna ar Šmarlu nav svarīga, - karotājs nopētīja ceļa biedrus.

Zināms, viņš negrasījās nozust, kādas savas kaprīzes dēļ atstājot pārējos bez aizstāvības, kur nu vēl tos, kurus solījās aizsargāt, proti, Blinku, kas ar sudrabotiem matiem šķita mazliet svešāds, Hallu un Liliju, un vēl jo vairāk tāpēc šķita, ka jāiet vispirms uz torni.
Vai jājāj. Te bija mūļi.
- Iesim vai jāsim?
Pagaidām tirgonis nez vai dzirdēja viņu sarunu, un tas bija jāizmanto. Pats Atorms nebija pārliecināts par to, ka viņam vajadzētu jājamlopu - viņi tikko bija tādus pamatīgus gabalus gājuši kājām, kaut kā jau pierasts.

[Romija]

Sardzes attieksme bija saprotama un ļoti pieņemama. Noklausījies Sarvena stāstīto, Marko apstiprinoši pamāja. Noteikumi bija dzirdēti un saprasti. Somas viņiem neviens nepārbaudīja. Laikam jau iespēja, ka varētu ienest kaut ko nepiemērotu, nebija aktuāla, vismaz pēc teiktā, ka te visi dzīvo parastu dzīvi. Tas gan mazliet uztrauca, jo tas nozīmēja, ka principā katrs ieslodzītais varēja perināt savus ļaunos nolūkus, zem tik stingras noteikumu kārtas izdomāt prātam neaptveramus veidus, kā panākt savu. Tas nozīmēja, ka ir jābūt īpaši uzmanīgiem un apdomīgiem.

Priekšā slējās tornis. Varbūt Vordans speciāli bija uzslējis Pīlāra dubultnieku un pretinieku. Divas asis, divi torņi, divi spēki, kas valda pasauli un grib vienu, tikai katrs ar savām metodēm. Pīrāra siltajam zeltam pretī vērās melnais pīķis ar aukstajām liesmām.

Marko tumsā jutās labi. Viņu īpaši neuztrauca zibens šautras, vien sākumā neparasti šķita, ka tām neseko pērkona dārdi. Tomēr drīz vien arī tās vairs nesaistīja pārlieku uzmanību. Ceļš bija skaidrs, vismaz virzienā pie Vordana. Tomēr Marko nesāka iet. Viņš pagriezās un devās pie netālu esošā mūļu saimnieka.

"Sveicināti," Marko uzrunāja raibās galvas īpašnieku. Te bija tumšs un diennakts ritmu nojaust bija grūti, tāpēc melnais pūķis izvairījās sveicināt ar labu dienu. "Veiksmi darbā! Kur es varētu atrast Šmarlu?" viņš vaicāja pieklājīgā tonī, likdams noprast, ka pēc informācijas iegūšanas varētu sekot kāda mūļa izīrēšana, lai nokļūtu vajadzīgajā vietā. Pat ja viņi nedotos uzreiz pie Šmarlas, jo ātrāk būs skaidra burves atrašanās vieta, jo vieglāk būs rēķināties ar situāciju.

Iespējams, ka ar tādu pieteikumu par savu mērķi viņiem tiešām bija jādodas vispirms pie Vordana, bet Marko neloloja cerības, ka jau pirmajā vizītē viņiem izdosies pierunāt krēslas pūķi izpaust vajadzīgo. Varbūt neizdosies vispār, bet Marko bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka vismaz dažas dienas nāksies te ciemoties. Un tas nozīmēja, ka jāzina pēc iespējas vairāk par apkārtni. Uz mirkli gan ienāca prātā, vai jebkas līdzīgs viesnīcai vai krogam ar guļvietu te varētu būt, ja jau nekāda ceļotāju kustība nenotika, tomēr nolēma cerēt, ka vismaz kādu istabu noīrēt izdosies. "Un kur var atrast kādu pienācīgu vietu, ko izīrēt naktsguļai?" viņš nolēma arī to pajautāt.

[Mattiass]

Elgārs principā piekrita Atorma teiktajam.
— Vajag uzmanīties. Kādi no vietējiem var īpaši mūs provocēt uz noteikumu pārkāpšanu. Viņiem izklaide, bet mūs var sodīt. Manuprāt, mums iespējami ātri viss jāizdara un jāaizvācas prom no šejienes.
Viņš palūkojās debesīs.
— Maģisks kupols, — viņš izteica pieņēmumu. — Zem tā nedarbojas telepātija un spēja pārvēsties. Nav izslēgts, ka izcepina, ja kāds lido ārā.
Tomēr tas bija tikai pieņēmums. Pats raju pūķis šobrī negrasījās izrādīt sodāmu iniciatīvu un ļāva lemt biedriem, kuri vismaz izskatījās, it kā zinātu, ko dara. Viņu pašu kaitināja šī vieta, pelēkā zeme, sajūta, ka viss pie tās spiež.

[echo3]

Kenolts šajā nedzīvajā vietā jutās nelāgi. Un nemaz labāk nepalika, kad viņi izgāja ārā, lai gan te vismaz nebija akmens virs galvas. Pirmajā brīdī druīds neteica neko, tikai skatījās. Pusnakts Cietoksnis, tātad, bija visai plaša vieta, bet... - No kā viņi te pārtiek? - Te nekas neauga, un te nebija arī dzīvnieku. Vai ēdiens te tiek kaut kā maģiski atgādāts? Bet tad nez, vai Cietokšņa ciemiņi tiek ierēķināti. Un vēl tas nozīmē, ka pārtika te ir ļoti, ļoti dārga.

Kurp iet, viņam bija vienalga. Vai pie Vordana, vai pie Šmarlas, vai meklēt krogu, vai tirgu.

[Sindra]

Uz Atorma ierosinājumu izīrēt mūļus, Blinka pamāja tirgotāja virzienā. - Viņš vēlēsies vismaz divus zelta gabalus no katra. Iespējams pat vairāk. Šeit viss maksā dārgi. Bagātie iedzīvojas vēl vairāk, nabagi mēdz pat nomirt badā. - Šī vieta nebija nekāda paradīze. Bet biedri jau acīmredzami to saprata.

Blinka zināja, kur meklēt Šmarlu, taču viņš neskrēja apturēt Marko, lai atbildētu uz viņa jautājumu. Pilnībā iespējams, ka melnajam pūķim bija vēl kādas vēlmes un domas, kuras viņš vēlējās realizēt, parunājot ar vietējo.
Tā vietā jaunekļa skatiens aizklīda līdz Elgāram. - Nevis sadedzina, bet aizteleportē uz sardzes posteni pie daraktīriem. Kur pārkāpējs tiek tiesāts un sodīts. - Tā otra doma par vietējo tīšu svešinieku provocēšanu gan bija pareiza. Tur nebija ne ko pielikt, ne atņemt.

- Te ir kaut kādi putni. - Blinka pamāja uz debesīm, kur patiešām vietām varēja saredzēt ne pārāk lielus lidoņus. - Un vēl ir klintis, kurās dzīvo kaut kādi zvēreļi. Bet tie pārtiek no visai apšaubāmas pārtikas paši un nav diez ko garšīgi.
Mednieki mēdz piegādāt pārtiku no ārpasaules. Bet tā dārgi maksā un to atļauties var tikai bagātnieki. - ja tas atbildēja uz Kenolta jautājumiem.
Par ieslodzīto pūķu savstarpējām attiecībām un kā tie mēdza bez žēlastības izrēķināties viens ar otru, Blinka pagaidām noklusēja.

- Šmarla dzīvo pie Cietokšņa austrumu robežas. Vietā, kuru mēs dēvējam par Mūža klintīm. Tur var viegli apmaldīties. Taču mani ēzelīši lieliski orientējas šajā vietā un nogādās kungu, kur tieši viņam vajag. - tirgotājs laipni pasmaidīja un viegli papliķēja tuvākajam lopiņam pa sāniem. Mūlis pastiepās pēc tirgotāja piedurknes un to sagrābis mutē sāka košļāt. Tirgotājs centās neuzkrītoši izraut piedurkni no viņa zobiem. Taču ar to pietika, lai atsegtu vīreļa roku un Marko uz tās pamanītu līdzīgu simbolu, kāds atradās uz Blinkas gurna.

- Visērtākās naktsmājas būs Citadelē. - viņš pamāja torņa virzienā. - Krogs "Sudraba dzīsla" vislabāk atbildīs kunga prasībām. - tirgotājs noteica. Taču viņa skatiens apstājās pie Arlidena. - To salašņu gan neņemiet līdzi. Sagādās tikai jums problēmas. - viņš pamāja jaunā burvja virzienā.
- Ēzelīši lieliski zin ceļu arī uz "Sudraba dzīslu". Tikai par pieciem zelta gabaliem. Speciāli Jums! - viņš pazemīgi piedāvāja īpašo piedāvājumu.

[Rouzijs]

Lilijai noteikti nebija naudas, lai izīrētu mūli un līdz ar to, meitene secināja, ka būs jāiet kājām, jo divi zelta gabali bija pārāk daudz un tos noteikti nevēlējās maksāt neviens no grupas biedriem.
- Man nav naudas, nāksies iet kājām. - Un tas prasīs laiku, bet neko jau nevarēja darīt. Lilija paspēra pāris soļus tuvāk Blinkam turoties viņa tuvumā, jo viņš taču solīja viņu neatstāt vienu un ja nu visi izdomā iet savu ceļu, pie Šmarlām un nezin kā vēl?
Meitenei gan likās, ka pa priekšu jāiet pie Vordana.

Lilijas ausis sadzirdēja ēzelīšu tirgorāja vārdus, par to, ka Blinka ir salašņa.
Viņas pirksti satvēra puiša roku un zilās acis palūkojās uz Arlidenu. - Tu tāds neesi. - Priesteriene nočukstēja un mēģināja iedrošinoši pasmaidīt, lai gan visa šī vieta meiteni ļoti biedēja un iespējams tāpēc dziedniece nevēlējās atlaist sudraba pūķa roku.

[Urdrunir]

Es teiktu, ka jāgatavojas uz sēņu diētu. Batirs nevērīgi attrauca Kenoltam. Klīstot pa kalniem melnais bija šad tad iemaldījies dziļākos alu kompleksos. Tur auga sēnes un dzīvoja dīvaini, bāli radījumi, puse no tiem indīgi. Karotāju neinteresēja kas ir ēdienkartē, viņu drīzāk interesēja ēdamā daudzums. Ar acīm pūķis bija iedūries torņa smailē, kas piederēja Vordanam. Cietuma apjomi bija nepatīkams pārsteigums. Batirs bija cerējis šeit atrast nelielu nocietinājumu nevis parku ar šķēršļu joslu un miljons paslēptuvēm visādiem blēžiem.

Ejam uz turieni! Pūķis pamāja uz Vordana mājvienu. Un iešana laikam nozīmēja, ka viņš nevēlas par kratīšanos kraupaina zvēra mugurā maksāt daudz naudas.

[Roviela]

Atorms izlikās nedzirdam mūļu dzinēja aicinājumu maksāt 5 zelta gabalus par vienkāršu ceļojumu - vai arī tas atļautu to mūli pēc tam apēst? Tik un tā par dārgu, - un veltījumu Blinkam. Uz tik vienkāršu provokāciju gan nevajadzēja iekrist, un galu galā sarkanais karotājs zināja, ka Arlidens nav nekāds salašņa, un ar to pietika, un nemaz nevajadzēja šo patiesību izbazūnēt skaļi.
Lavas pūķis negrasījās arī skaļi teikt, vai viņam ir vai nav nauda. Tā nav neviena darīšana.

- Ejam, - viņš melodiskā balsī piekrita Batirhana priekšlikumam. Nosauktais krogs itin nemaz nevilināja. Labi, tur būtu, ko ēst, bet Atormam bija aizdomas, ka pēc vienas nakts jau vairs nebūtu naudas. Tad jau labāk gulēt vispār kaut kur bez kādām ērtībām. Ceļā tā gulējām, un kāda vaina? Jāraizējas vienīgi par ēšanu. Nē, nudien! Cik tas mūlis maksā? Pūķis jau vēra vaļā muti, lai to vēl noskaidrotu, kad atcerējās, ka izcept to lopu viņš nevarēs, jo nevar pārvērsties par pūķi, un sakāmais palika nepateikts.

[echo3]

Man ir sēklas, varu izaudzēt ko labāku par sēnēm. - Kenolts to pateica pietiekoši klusi, lai vietējais ēzelīšu īpašnieks nedzirdētu. Šis varbūt nav no senajiem vai vispār no zinošiem pūķiem, bet gan jau kāds gudrāks ieslodzītais var vēlēties izmantot Kenolta druīda spējas tikai savā labā. Tīrs ūdens un pārtika, un dziedniecība.

Tas, ka šeit ir iespējami bagātnieki, Kenoltam bija pārsteigums. Vai te būtu arī zelta vai platīna raktuves? Citādi - no kurienes te nauda un kam tā te būtu vajadzīga? Otra lieta, kas druīdam iedūrās sirdī, bija, ka Devans pieļauj ieslodzīto pūķu nāvi no bada. Tas neliecināja par taisnīgumu. Lai gan, ko tāds meža zaļais pūķis spēj spriest par citiem. - Kāpēc viņi nav vēl tos ēzelīšus apēduši?

Kenolts, protams, ies kājām. Šoreiz divām, ne četrām. Druīds paspēra pāris soļus uz tālā torņa pusi, nostādamies līdzās Batirhanam. Viņš bija gatavs soļot.

[Mattiass]

— Tādēļ, ka tie nodrošina ienākumus no tādiem kā tas tur, — Elgārs pamāja Marko virzienā, atbildot uz Kenolta jautājumu. — Piecas zelta monētas droši vien ir vairāk par pusi tā lopiņa vērtības kur citur. Viņš taču neēdīs savu ienākumu avotu, ja ar to var nopelnīt vairāk labu ēdienreižu. Vietējiem apstākļiem pakalpojuma cena droši vien visai normāla, bet mums neaktuāli.
Parādi tik, ka tev ir nauda, un sekos nepatikšanas.

Viņš uzsāka kustēties turpat, kur būda, tikai vēl atskatījās uz Liliju un Blinku.
— Jūs nākat?
Ja melnais zināja, kur atrast ēdamo, bija cerība neiztukšot savus krājumus pāragri.

[Romija]

Marko uzklausīja vīreļa stāstīto. Paskatoties minētajā austrumu virzienā, ar acs kaktiņu burvis pamanīja zīmi uz rokas. Vergs. Iespējams, ka Vordana. Tādā gadījumā visa nauda aizplūdīs krēslas pūķa kabatā, ja vien viņi vispār grasītos maksāt. Neizskatījās, ka kāds no pārējiem īpaši interesētos par jāšanu.

"Salašņas man vēl noderēs," melnā pūķa smaids kļuva mazliet platāks, iedomājoties par Elgāru. Viņš pamāja ar galvu kā apstiprinādams, ka zina, ko ar tādiem darīt. Nomnieks izklausījās pēc pieredzējuša tirgotāja, kas zina, kā piesaistīt klientus, sniedzot padomus un solot labākās vietas ar ērtāko aizkļūšanu. Vīra nosauktā cena gan bija krietni par augstu tādam ceļam un lopiņam, kas tika solīts. Marko pagrieza galvu pārējo virzienā, izlikdamies, ka skaita, cik ēzeļus viņiem vajadzēs, tieši brīdī, kad Elgārs pamāja viņa virzienā. Stāvot atstatus no citiem, teiktos vārdus dzirdēt nevarēja, taču murdoņas noskaņa neliecināja ne par ko laipnu.

"Atvainojiet, bet izskatās, ka manam ceļabiedram jūsu ēzelīši nešķiet pietiekami labi," Marko nopūtās un atkal pievērsās vīram ar tetovēto galvu. Viņa skatiens ietvēra žēlumu par neizdevušos darījumu. Bet nevarēja taču biedrus atstāt vienus, vai ne? To taču vīrs saprata? "Ceru, ka neņemsiet ļaunā, viņš tāds izlepis," Marko mierinoši noteica un nobolīja acis, iebāzdams roku kabatā. Tur mētājās dažas sīkākās monētas. Atvēris plaukstu un pārskaitīdams niecīgo summu, melnais pūķis to visu žēlīgi pasniedza mūļu sargam. "Bet paldies par informāciju," viņš uzsmaidīja. Nomniekam taču nebija iemesla dusmoties uz tik laipnu svešinieku, kas samaksā par informāciju, kaut arī izlepušu biedru dēļ ir spiests iet kājām, nevis izmantot tik jaukos un izdevīgos transporta pakalpojumus.

Viss, šķiet, sanāca labāk kā plānots. Tik tuvu sargu mītnēm diez vai cietumnieks pasāks kaut ko radikālu, tāpēc Marko ar iegūto informāciju un ietaupīto naudu bija gatavs mērot ceļu tālāk. Uz torni.

[Urdrunir]

Kad izskatījās, ka lielākā daļa no nesen iepazītajiem pūķiem piekrīt soļot ar kājām un pat Marko atmet ar roku jājamlopu nomāšanai, Batirs sāka kustēties uz torņa pusi. Bet tikai nečīkstiet pēc pāris minūtēm, ka gribas gulēt un vēders raujas čokurā! Karotājs brīdināja, jo visi tomēr jau bija nokātojuši garu dienas cēlienu un pēc pulksteņa tagad vajadzēja būt naktij, lai arī pēc debesīm dienu no nakts bija grūti atšķirt.

Starp citu! Cik mēs varētu dabūt par milžu sirdīm? Melnais nevērsās tieši ne pie Marko, ne Kenolta, kuri bija paglabājuši grupas vienīgo laupījumu, tomēr aizmirsis par cīņu Batirs nebija un noteikti uzskatīja, ka viņam pienākas daļa no siržu vērtības. Ja izplatīsies baumas, ka mēs esat uzvarējuši bariņu, vietējie mūs vairāk respektēs.

[Sindra]

Tirgotājs palūrēja gar Marko sānu. Kurš tad bija tas, kurš nevēlējās nomāt mūļus.
Beigās paraustījis plecus, viņš samierinājās, ka darījuma nebūs. - Kā vēlās. Laikam neesat te agrāk bijuši. - tirgotājs pasmaidīja nedaudz greizu smaidu.
Uz agresiju viņš nevilka un patiesībā izskatījās itin pateicīgs par Marko iedoto naudu, kura ātri pazuda viņa ķeselē.
Tomēr, melnā pūķa vieglprātīgais komentārs par salašņām, vecajā vīrā izraisīja apjukumu.
- Kungs nesaprata. - viņš noteica un paliecas uz Marko pusi. - Viņš sudraba pūķis. - tirgotājs nočukstēja. - Te neviens necieš sudraba pūķus. Viņš sagādās problēmas laipnajam kungam. - ja nu gadījumā Marko vēl nebija sapratis, tad viņš pamāja uz sargposteņa pusi. Vietu, kur atradās daraktīri. Tie taču arī bija sudraba nokrāsās.


Blinka palūkojās uz Lilijas roku, kas jau atkal satvēra viņa plaukstu. Puisis pasmaidīja. - Nevajag tik ļoti par mani uztraukties. - jauneklis noteica. - Mani ir saukājuši ne tā vien. Esmu jau pieradis. - ja vien pie tā varēja pierast. Taču nelikās, ka Blinku patiešām uztrauktu tirgotāja teiktais, kas tika attiecināts uz viņu.
- Mums vajadzētu doties. - viņš pamāja torņa virzienā un aicināja arī Liliju doties tā virzienā. - Tālu jāiet. Attālums šeit ir mānīgs. - puisis noteica un viņa plauksta izslīdēja no Lilijas rokas.
Viņš tā kā bija gatavs doties. Tomēr, skatiens aizkavējās pie Marko. Un bez melnā pūķa pievienošanās viņiem, Blinka vēl soļot neuzsāka.

[Romija]

Marko tiešām te agrāk nebija bijis, bet tas nekalpoja par iemeslu bažām. Viņš bija melnais pūķis, viņi nekad nedzīvoja uz stabila pamata un skaidri pārbaudītām zināšanām.

"Es zinu," Marko atteica. "Es par to parūpēšos, kad vajadzēs," viņš laipni atbildēja uz nomnieka padomu. "Paldies!" Viegli palocījis galvu, Marko devās atpakaļ pie bariņa, lai dotos tālāk.

Uztvēris Blinkas skatienu, melnais pūķis piegāja viņam tuvāk. Ja te bija aizliegta telepātija, tad vienkārši vajadzēja runāt klusāk. Blakus esošā Lilija Marko neuztrauca, bet svešām ausīm tas jādzird nebija. "Tev vajadzētu noslēpt matus," Marko ieteica. Tumsā gan tie bija zaudējuši daļu krāsas, tomēr telpās droši vien būs pietiekami gaišs, lai šķistu aizdomīgi. "Tu te esi bijis jau iepriekš?" viņš vēlreiz jautāja, jo Blinkas zināšanas bija tik sīkas un precīzas, it kā pats būtu pārbaudījis, nevis dzirdējis no skolotāja. "Vai taisījies nokļūt?" Arī tas bija variants.

Marko gan ilgāk nekavējās pie mūļiem, viņš gāja torņa virzienā.

"Nezinu precīzi," melnais izvairīgi atbildēja uz ciltsbrāļa jautājumu, kas, šķiet, interesējās par daļu laupījuma. Kā tad! Kašņās un nesīs Marko, bet naudu dalīs visi? Par šādu ideju no jebkura cita mutes burvis pasmietos, bet Batirs tomēr bija Batirs. "Atkarībā, vai te kāds māk tās izmantot," viņš paraustīja plecus.

[Sindra]

- Ah.. viņš tev pateica, ja... - Blinka novilka, kad Marko bija atgriezies un paziņojis ideju par matu slēpšanu. - Nu, es īsti nevaru tiem piešķirt citu krāsu, jo tad sanāks, ka es meloju un kāds tikai principa pēc var pieprasīt man sodu. Lai ieriebtu. - jādomā, ka Marko to saprata.
- Bet ja tu domāji apģērbu... - puiša skatiens aizkavējās pie apmetņa, kurš sedza Lilijas augumu. - Es nevaru Lilijai ņemt nost apmetni. Šeit ir auksts un tas vējš... bez tam, viņas apģērbs galīgi nav piemērots šai vietai. Viņai apmetni vajag vairāk, nekā man. - Blinka domīgi novilka, skatienam atgriežoties pie Marko.
Īsāk sakot, Blinkam nebija iespēju. Ja nu vienīgi matus nogriezt. Bet par šādu domu zēns arī nebija sajūsmā. Nu ne jau gan gluži tādēļ, ka nepatiktu doma būt plikgalvainam. Bet drīzāk tādēļ, ka plikgalvaini biežāk bija izraidītie. Un arī tas lieki pievērstu uzmanību.

Tad jau ar otru jautājuma daļu pat bija vieglāk.
Blinka apstiprinoši pamāja. - Esmu bijis. Ar tēvu. - puisis atzinās un sudrabaini pelēkās acis aizkavējās pie Marko acīm. - Piedod. Man laikam vajadzēja to pateikt, ja... - Blinka jutās vainīgs.

[Romija]

"Nē, es nedomāju maģiski!" Marko nopūtās. "Un es nedomāju ņemt nost apmetni," otrā nopūta izklausījās nedaudz neiecietīga. Reizēm Blinka bija tik apķērīgs, bet tagad — kā zem vāka. Varbūt cietuma aura, burvis sprieda. Uz mirkli apstājies, viņš parakņājās pa somu, kamēr izvilka vēl vienu līdzīgu paplatu auduma strēmeli, kādā jau bija tinis milžu sirdis. Tas bija melns, mīksts audums. "Vismaz apsien šito," viņš pasniedza strēmeli Blinkam. Turbāns tur diez vai sanāktu, bet kaut kādā veidā lielumu matu droši vien varēja paslēpt, lai vismaz uzreiz neredzās.

Kad matu problēma bija atrisināta gluži neizģērbjot Liliju, Marko turpināja doties torņa virzienā. "Pastāsti vairāk! Kāpēc jūs te bijāt? Viņš bija ieslodzīts?" Marko neticīgi pavērās uz Blinku. Diez vai vietvaldis bija citumnieks, drīzāk kā viesi. "Kur jūs bijāt, kādās darīšanās, pie kā?" burvis diezgan nekautrīgi iztaujāja savu mācekli, jo šādu informāciju varēja izmantot līdzīgi kā Batira minēto — lai radītu vajadzīgo iespaidu. Kamēr apkārt nebija svešu ausu, tikmēr par to varēja runāt, ja jau šādas ziņas bija parādījušās tikai tagad, kad viņi bija šķērsojuši sardzes līniju.

[Sindra]

Blinka paņēma auduma strēmeli un uz to paskatījās. Puisis gan nesteidza apsiet to sev ap galvu. Viņa rokas burzīja audumu un nervozi aplaizījis lūpas, viņš palūkojas uz Marko. - Slēpt matus... tas nav nopietni. - jaunais burvis noteica. - Ap tiem kaut ko siet būtu kā uzlikt uzaicinājumu: paskatieties uz manu galvu! - jādomā, ka Marko to saprata.

- Es nezinu, ko viņš tev pateica. - runādams, Blinka vīstīja audumu uz savas rokas. Tas bija patīkami mīksts. - Bet viņa nepatika ir dēļ mana klana. Sudraba pūķu klans ir Cietokšņa sargi. Manu senču asinis plūst daraktīru dzīslās.
Tāpat, kā bronzas pūķu klana. Drakars ir mans tēvocis. Viņš ir... - taču apdomājies izlaboja - ... bija mana tēva brālēns. Tāpat, kā ir Devana brālēns. Un es domāju, ka Drakars vēlas iznīcināt arī Devanu. Viņš vienkārši sāka ar manu tēvu, jo tas bija vieglāk. Viņš bija īpaši nežēlīgs. Viņš lika man noskatīties, kā nogalina manus vecākus. Lika saviem kalpiem turēt manu galvu, lai es nenovērstos. Pēc tam viņš ieslēdza manu meistaru bibliotēkā un nodedzināja viņa torni. Pēc tam pārdeva mani verdzībā. Un dara to visu viņš Vordana uzdevumā. Tikai Vordans spēj būt tik nežēlīgs. - Blinka pēkšņi kļuva ļoti runīgs un nemaz necentās apslāpēt savu balsi. Jaunekļa domas droši varēja dzirdēt visi, kas tuvumā atradās.

- Šeit biju kopā ar tēvu. Mēs devāmies pie Šmarlas. - Blinkas tēvs, protams, nebija ieslodzītais.
Jauneklis nopūtās. Viņš noraisīja auduma gabalu no rokas un palūkojās uz Marko. - Tie, kas mani zin, tie tāpat mani atpazīs. Bet ja tu domā, ka es traucēšu jums izlikties par noziedzniekiem, tad labāk sasien man rokas un tu varēsi teikt, ka esmu tavs vergs. Tā tu iemantosi momentālu cieņu starp šiem noziedzniekiem. - viņš padeva auduma gabalu atpakaļ burvim.


Un tad vēl kaut kas ar attālumu pavisam noteikti nebija lāga. Pūķi gāja un gāja, bet pilsēta un tornis lāga negribēja pietuvoties. Bez tam, pūta visai nepatīkams, auksts vējš, kas pa gaisu nesa smiltis.

[Roviela]

Atorms pagaidīja, kad viņiem pievienojas Marko un Blinka, un tad uzsāka soļot torņa virzienā.
Viņš sākumā neko nerunāja, vien klausījās. Ā! Blinka te ir kādreiz jau bijis kopā ar tēvu.
Nu neko.

- Varu iedot savu apmetni, - viņš pēkšņi iestarpināja. - Te nav tik auksti, lai man bruņās vējš pūstu cauri. Apmetnim ir kapuce.
Tiesa, karotāja apmetnis bija visai spilgti sarkans un vēl ar zeltītu rotātu apmali, toties tam bija kapuce. Ha! Un tas viss apmetni padarīja par ceļojuma apģērbu, jo kaujā ar tādu iet galīgi nebija gudri.

Lai Blinka ir Marko māceklis, un Marko kā meistaram tagad pienākas rūpēties par viņu, bet Atorms, kā lai saka, pirmais bija sācis, un nemaz netaisījās atteikties no sava solījuma sargāt Blinku. Tas nu gan. Kauns pa visu ģīmi būtu! Darbas pūķim un sudrabotajam būs vien jāpiecieš sarkanā karotāja klātbūtne.

- Tev ir bīstami šeit būt. - Atorms ierunājās, - Būtu es to zinājis, nebūtu piedāvājis nākt līdzi, bet gan sameklējis drošu vietu, kur palikt. Tagad sanāk, ka esmu tevi ievedis briesmās, tā vietā, lai pasargātu. Vienalga. Ja kas, es no saviem vārdiem neatsakos.
Viņš mierīgā gaitā soļoja pa ceļu, kas negribēja un negribēja pievest tuvāk pilsētai.

- Izlikties par noziedznieku arī nozīmē melot, - vismaz tā teica karotāja godaprāts. Sarkanais pūķis negrasījās nevienam skaidrot, kāpēc ir te.
- Vai man vienam šķiet, ka ceļš ir noburts? Kaut kā dīvaina mums tā iešana.