"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[washulis]

Gan jau mēs kaut kā sakasīsim Šmarlai samaksu. Kaut vai par Beina pakalpojumu mums arī nāksies maksāt, ja vien viņš neatvēlēja mums kādu papildus grasi? Jautājošs skatiens tika pievērsts Atormam. Uz to Halla nebija lūkojusies un neatminējās. Viņu tobrīd vairāk satricināja drūmā nāve, kurai prātā aizlienēt sērīgu vārdu.

Bet tiesa, Blinka neko daudz par šo vārdu mistēriju nemācēja paskaidrot. Varbūt, kā tas darbojas un ka tam nevar ticēt, bet netapa skaidrs, kas šis vārds ir. Vai patiesi veids, kā personu uzrunāt, jebšu tas ir viens vārds, kas ataino pūķa siltāko sapni? Jo kas sāp un pakļauj vairāk, kā lauzti sapņi? Cerības? Tad es cerēšu, ka ja to nekad neuzzinu es, lai to neuzzina neviens. Baltā pūķiene domīgi nogrozīja galvu, lai arī viņa nespēja daudz iedomāties, ko kāds cits varētu iegūt no viņas pakļaušanas. Dziesmas un palīdzību viņa deva par brīvu. Ko citu prast? Bet tad Vordans jau zinās, ka tuvojamies, ja viņu regulāri pieminam? Tad doties pa taisno pie viņa būtu tikai saprātīgi. Un paredzami. Lai vai kā, šī maģijas pasaule bija sarežģīta un Halla nemācētu tajā orientēties. Viņai tomēr piemita citas prasmes, pašai savi ceļi.

[Rouzijs]

Lilija pasmaidīja par Blinkas izteikto pateicību, viņai laikam vairāk nebija ko teikt tāpēc dziedniece klusēja, domājot par Vordanu, par tumšajām debesīm, kuras tūlīt, tūlīt ietvers visu apkārtni, liks dvēselei maldīties pa tumsu. Zilmatei pietrūka ūdens, okeāna plašumi, gulēt tā smiltīs un ļauties, lai ūdens apskalo augumu... Meitene zināja, kur ir viņas vieta, tur mājās pie ģimenes, pie Ardosa, kurš nebija pelnījis viņas nepateicīgo uzvedību. Bet varbūt meitene spītējās par to, ka viņš nebija devies viņai līdzi? Varbūt... jo Lilija jutās aizvainota, ka puisis bez nekādiem paskaidrojumiem noteica, ka viņš nevar doties uz Pīlāru kopā ar viņu. Priesteriene bija dusmojusies, jo viņi taču vienmēr bija bijuši kopā, visās dēkās un uzdevumos. Zilais skatiens pētīja zemi, bet domas kavējās citur.

Ja viņiem neizdosies glābt valdnieku, tad nekam vairs nebūs jēgas. Pūķu pasaule mirs un nekāda maģija to nespēs izglābt. Nebūs ne okeāni, ne darvas upes, nekā...
- Man nav ne jausmas. - Lilija domīgi noteica, kā gan viņi varētu samaksāt Šmarlai... - Atkarībā, ko viņa vēlas kā samaksu. - Varbūt, tās bija lietas, kuras neviens no viņiem nespēja sniegt.

- Vai mēs paši nekā nespējam uzzināt savu patieso vārdu? - Skatiens jautājoši vērās uz Blinku.
- Un ja Vordans dzird, kad kāds piemin viņa vārdu, tad viņš zina, ka mēs ejam pie viņa. - Izklausījās, ka no krēslas pūķa nekādi noslēpumi nevar būt. Viņš zina un dzird visu, varbūt pat redz?
Un Lilija uzskatīja, ka Hallai ir taisnība, ja Vordans visu dzird, tad viņiem vajadzēja doties uzreiz pie viņa.

[Roviela]

- Es atkārtoju vairāk druīda dēļ, - sarkanais karotājs paskaidroja Blinkam, - viņi ar Elgāru nebija tuvumā, kad tu stāstīji par kārtību Cietoksnī.

Marko stāsts bija tāds savāds. Ietekme un zināšana caur simbolu, bet ne tā, kā tieši redz vai dzird.... sarežģīti! Atorms saprata tikai vienu - ja milžu burve ir bijusi ne visai prasmīga, tad Elgāram draud nokaltusi aste vai atlūzuši spārni, vai vēl kaut kas tikpat nepatīkams.
- Bet nevarētu taču būt, ka nevis milži reaģē uz Pīlāra grūšanu, bet gan ir to izraisījuši?
Viņš tomēr ļāva iepriekš atmestajai domai izlauzties uz āru. Jautājumu par milžu vadoni viņš neapsprieda, tas vienkārši nebija zināms.

- Es nemaz negribu zināt savu patieso vārdu, - Atorms noburkšķēja. Vai vispār nebija tā, ka savu vārdu zināja vienīgi šamanis Vējš un tāpēc to nekad nelietoja?

Lavas pūķis noraidoši papurināja galvu, atbildot uz Hallas skatienu. Nē, Beins vismaz viņam nebija atstājis nekādus dārgumus, ar ko varētu maksāt par Šmarlas pakalpojumiem.
- Vispirms jāuzzina, ko viņa gribēs, tad arī zināsim, vai varam to izpildīt vai nē.

[echo3]

Druīds palūkojās uz izplēsto vietu zilā pūķa sānos, bet dziedēt nemēģināja. Viņš jau bija dziedējis Elgāru cilvēka izskatā, un, ja tas nebija līdzējis, tad Kenolta māka un zināšanas nav pietiekamas, lai tiktu galā ar šo vainu.

Kenolts gāja un rūpīgi apdomāja visu, ko biedri stāstīja. Cietoksnī, tātad, ir bargi sodi un, iespējams, nemaz nav dziednieku, kas sodītos spētu sadziedēt. Citādi nav jēgas ko tādu darīt. Tas, savukārt, nozīmē, ka tur pūķi var būt slimi, vārgi, ar ielaistām brūcēm. Droši zināms tas tomēr nav, jo tādā burvju pārbagātībā (vismaz Kenoltam šķita, ka vairums Pusnakts Cietoksnī ieslodzīto ir seni un vareni burvji) viņi var būt sadomājuši sazin kādas maģijas, lai neviens neko nespētu izdziedēt pat, ja rastos iespēja. Vai varbūt dziedēšana Cietokšņa iekšienē nemaz neiedarbojas. Kenoltam tas nozīmētu laikam jau īstu badu. Bez smaržzālītēm un tām dažām vienradžu sapņus izraisošajām puķēm viņam nekā daudz, ko varētu pārdot, nebija. Ja kāds vēlēsies pirkt. Nu labi, bija vēl arī augu sēklas. Varētu izaudzēt ēdamās saknes. Pie šīm pārdomām tīģeris nošūpoja galvu.

Zīme uz Elgāra rokas tātad, bija kaut kas, kas vai nu zīmes uzlicējam, vai arī tam, kas iemācījis tādas uzlikt, sniedz ziņas. Druīds prātoja, vai tas, ka Elgāra zvīņas neataug, ir zīmes būruma iespaidā, un turpmāk jebkurš ievainojums viņam liks zaudēt daļu no sevis, vai arī zvīņas ir bijušas vajadzīgas alķīmijai, un neataug tāpēc, lai zinātu, ka no šī pūķa zvīņas jau paņemtas.

Par Šmarlas pakalpojumu samaksu Kenolts īsti neko nespēja iedomāties. Katrā gadījumā, naudas viņam nebija. Varbūt viņa gribēs kaut ko no augiem? Vairāk par šo jautājumu druīdu uztrauca tas, ko varētu samaksā vēlēties Vordans. Vai varbūt tas pat nebūtu pareizi teikts - samaksā. Viņš var pateikt līdzekli Pīlāra grūšanas apturēšanai, bet viņa ieteiktais līdzeklis noteikti būs viņam pašam arī kaut kādā personīgā veidā izdevīgs. Pat, ja Pīlārs, sagrūstot, iznīcina visu pūķu pasauli kopā ar pašu Vordanu, tiks pieprasīts papildus labums.

Man nav naudas, ar ko samaksāt Šmarlai. Varbūt viņa gribēs zāles. - Kenolts piebilda pārējo sarunām par maksāšanu melnajai burvei.

[Mattiass]

Elgārs pārmetās atpakaļ divkāja formā un devās nopakaļ Kenoltam. Viņam bija skaidrs, ka šobrīd atbrīvoties no simbola nevarēs. Tas simbols ir kā tetovējums, un novācams līdz ar ādu, vai arī dziļāk?

[Sindra]

- Nē, nē... Beins neiedeva zeltu. - Blinka apstiprināja Atorma teikto. - Bet Šmarlai arī īsti neinteresē tieši zelts. Viņa ir alķīmiķe un vēl joprojām aizraujas ar eksperimentiem. Viņai vairāk interesē tādas lietas, kā asinis, zvīņas, mati, nagi, zobi. Gan tā, kurš prasa pakalpojumu, gan sveši. - jaunekļa seja nepatikā saviebās, neslēpjot savu attieksmi pret Šmarlas tīkoto samaksu.
- Starp citu, zāles pat viņu varētu interesēt vairāk nekā zelts. - viņš vēl piebilda, kad Kenolts bija atzinies, ka viņam naudas neesot.

- Milži? Pilāra sagrūšanu? - Blinka domīgi novilka. - Pat ja viņi ir iesaistīti, es nedomāju, ka viņi ir tie, kas uzsākuši. Varbūt viņus kāds izmanto. Kāds burvis. - viņš savas aizdomas pauda arī pārējiem biedriem. Tiesa gan nesaucot konkrētus vārdus.
Bet Vordans... Blinka paraustīja plecus. - Tas jau nekas, ka viņš zin. Tas jau nenozīmē, ka pa taisno jāskrien pie viņa. - ja tā bija gadījies, ka leģendārais burvis pats pārāk daudz zināja, tad tā bija viņa problēma. Un Vordans bija tas, kuram nācās savaldīt savu ziņkāri. Lai gan nevarēja noliegt, ka arī Blinka vēlējās redzēt, kāds šis burvis izskatījās.
Tomēr, ne jau Blinka būs tas, kurš noteiks, vai pie Vordana iet pa taisno, vai ar līkumiem. Viņš darīs tā, kā teiks citi. Par grupas barvedi zēns uzmesties negrasījās.

- Tie vārdi... tā ir leģenda. - Blinka atteica Lilijai. - Saproti, tas var nebūt arī pa īstam. Es neesmu sastapis nevienu burvi, kurš zinātu kaut vienu vārdu, ar kuru pakļaut kaut vai uguni vai vēju. Par personām nemaz nerunājot.
Varbūt kaut kas tāds ir pastāvējis sen, agrāk, senākos laikos. Varbūt nekad nav pastāvējis.
Jā, es sevi pieskaitu pie tiem burvjiem, kuri tic, ka kaut kas tāds pastāv, taču, es nevaru paskatoties uz tevi uzminēt vārdu, ar kuru tevi pakļaut. Bet, ja kādu dienu es uzzināšu savu vārdu, vai tavu, un zināšu, kā to paveikt, es tev pateikšu, kā. - puisis pasmaidīja. Lilijai nebija jāuztraucas. Tāpat, kā pārējiem. Pat ja kaut kas tāds eksistēja, tā nebija tik bieži sastopama lieta, lai tieši viņus apdraudētu.
- Jums vairāk vajadzētu domāt par prāta noslēgšanu. Neļaut nevienam uzrunāt sevi telepātiski un piekļūt jūsu domām. - vismaz tas Blinkam likās svarīgāk, nekā prātuļošana par seno valodu un patiesajiem vārdiem.

Blinka palūkojās uz Elgāru un noraidoši pamāja. - Maģiskas zīmes nevar tā vienkārši izplēst. Es mēģināju ar savējo. Man nekas nesanāca. - Nu jā, laikam zilais pūķis nebija dzirdējis, kad Blinka bija sūdzējies Marko par savu neveiksmīgo cīņu ar verga zīmi. Protams, Elgārs varēja mēģināt noplēst sev ādu no rokas... taču diez vai tādēļ pazudīs simbols. Tas visticamāk atjaunosies, kad āda sadzīs. Kāda gan citādi būtu jēga no maģiska simbola, ja no tā būtu tik viegli, pat ja ļoti sāpīgi, atbrīvoties.

[Romija]

Blinka vēlreiz bija apliecinājis savu apķērību. "Par to es nebrīnītos. Milžu paņēmieni ir savādāki, ja viņš ir atradis, kā maģiski pārkāpt cietokšņa robežas, šāds milžu pakalpojums viņam būtu ļoti noderīgs," Marko ar patiesu gandarījumu atbildēja. Gudrs māceklis bija skolotāja lielākā laime un sods. Šobrīd tas bija vienkārši patīkams fakts. Bet ideja, kā Vordams varētu atklāt slepenu veidu, kā piezīsties visai pasaulei šķita fascinējoša un kādu brīdi nepameta melnā pūķa galvu.

Pavisam drīz prātošanu par milzīgām maģiskām spējām nomainīja runas par vārdiem — citu vēl lielāku varu. Par patiesajiem vārdiem, tiem, kas slēpās aiz visas materiālās pasaules, aiz personām, raksturiem, iegribām un būtībām. Tiem, kas saturēja pasauli tādu, kāda tā bija. Jā, Marko zināja par vārdu maģiju. Senās grāmatās tā tika cildināta. Un atmiņā atausa viņa paša mēģinājumi uzzināt sākumā kaut vienu vārdu. Cik viņš tad bija naivs, domādams, ka pietiks atrast pareizo burtu vai skaņu kombināciju, ko izrunājot, lieta pakļausies! Pat pēc ilgiem mēģinājumiem tas nebija izdevies, vien licis uz brīdi atmest šo pārāk augsto ieceri. Tomēr mācību procesā Marko bija sapratis, ka tas bija kas cits, kaut kas daudz pamatīgāks, ko tik vienkārši jaunības dullumā iemācīties nevarēja. Bija burtiski jāiziet caur uguni un ūdeni, jāpazaudē un jāatrod sevi, jānodzēš zvaigznes no debesīm un no zemes apakšas jāizvelk saule, lai apjaustu kaut mazlietiņu šī senā spēka. Marko bija par jaunu, lai uz ko tādu cerētu. Un tomēr viņš alka uzzināt savu un citus vārdus. Kādreiz, kad Vordans būs sakauts, uzceltas septiņas karaļvalstis un savaldītas fūrijas.

"Es domāju, ka ir visai saprotams, kādu samaksu cietumā varētu gribēt visvairāk," pēc pārdomām Marko ierunājās, noskatot visus pārējos, kas pārsvarā runāja tikai par naudu un zvīņām. "Atbrīvošanu! Ja arī Šmarla neuzdrīkstēsies prasīt tik daudz, tad Vordans gan to varētu paprasīt bez emocijām. Atbrīvojiet mani, un pasaule dzīvo, vai mirsim visi kopā," viņš piebilda. Bet Šmarla... viņa droši vien gribēs kaut ko reti nepatīkamu, neērtu vai sāpīgu. Nauda būtu mazākā bēda. Marko šo jautājumu nobāza dziļāk domās. Viņš pieliecās, ar cimdu noslaucīja sniegu no kādas nelielas akmens atlūzas un pacēla to. Tumsā nekādas fiziskās kvalitātes novērtēt nevarēja, bet burvis to arī necentās. Viņš pāris reizes pasvārstīja šķembu rokās, ietvēra to starp abām plaukstām, nočukstēja knapi dzirdamu frāzi un no visa spēka aizmeta to uz priekšu, izvairoties no nejaušas trāpīšanas kādam no viņu bara. Tad viņš atkal apņēma sev apmetni ap pleciem un vēroja ceļu, kur liek kājas.

[Rouzijs]

Lilija klausījās, ko Blinka stāsta, viņa nodrebinājās no domas vien par Šmarlu, vajadzīgas asinis, nagi, zobi un zvīņas. Varbūt, tā nebija laba doma doties pie viņas? Neviļus pirksti ieslīdēja zilajos matos, savirpinot tos un pārliekot pār plecu, gluži kā kaķis uzmana savu asti, lai kāds tai neuzkāpj, vai neaiztiek. Zilmate noteikti nevēlējās kādam dot daļu no sevis, jo ja nu Šmarla spēj tādā veidā pakļaut pūķi? Likt viņam ciest un paverdzināt? Likās, ka ar katru soli dziedniece tuvojas savam ļaunākajam murgam. Nebija tā, ka drosme būtu saskrējusi papēžos, bet nepatika un aizdomas pieauga, ar katru metru tuvojamies cietoksnim.

- Es pirms pāris dienām domāju, ka Vordans arī ir leģenda. - Zilais skatiens palūkojās uz Blinku. - Un kā izrādās, katrā leģendā ir daļiņa patiesības. - No kaut kā tās rodas.
- Labāk jau neuzzināt savu īsto vārdu. - Priesteriene klusībā nočukstēja sudraba pūķa prātā. Meitene pasmaidīja.

Bet šo smaidu izdzēsa Marko.
- Bet mums neviens nav devis tādas tiesības, mēs nevaram piešķirt atbrīvošanu no soda, to var tikai valdnieks. - Un pašreiz pūķzemes valdnieks nespēja neko, jo cīnījās par savu dzīvību. - Ja nu vienīgi, mums nāksies solīt, ka mēs ar valdnieku parunāsim un pieprasīsim cietumnieku brīvību... - Bet ne jau par velti visi tie pūķi bija izraidīti... un varbūt bija labāk, ka viņi sēdēja tumsas zemē nevis klīda pa pilsētām darot ļaunu.

[Romija]

"Jā, mums tādu tiesību nav, bet viņiem ir visas iespējas ko tādu gribēt," Marko piekrita Lilijas teiktajam. "Mēs varam būt arī sūtņi no Devana pie Vordana un atpakaļ, darīt vienam otram zināmas vēlmes, vajadzības un iegribas. Mums var neviens neko neteikt, nekādu informāciju nesniegt, tikai pasūtīt tālāk, lai noorganizējam abu pūķu tikšanos. Es nemaz nebrīnītos, ja tā būtu. Brīvība pret dzīvību ir diezgan salīdzināma cena," burvim nācās atzīt. Viegli viņi cauri netiks nekādā gadījumā, tas taču bija zināms katram, kad tas pieteicās uzdevumā doties, tas tika apstiprināts ar katru spārnu vēzienu un katru soli Cietokšņa virzienā. "Vēl var pārdomāt un iet atpakaļ," viņš paraustīja plecus. Tas gan nebija mājiens, ka Lilijai būtu jāgriežas apkārt un jāiet atpakaļ, bet iespēja pastāvēja. Protams, soļot pāri milžu zemēm noteikti nebija tas, uz ko kāds pūķis parakstītos, bet iespējamās sekas cietoksnī melnēja vēl drūmākas. Šo ieteikumu pat varētu uzskatīt kā draudzīgu atgādinājumu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 05.03.2014 23:31

[Sindra]

- Ja milži iezīmē pūķus priekš viņa, tad tie drīzumā nestu Vordanam ziņas par visu pasauli. - Blinka nopūtās. - Tikai kāpēc tad tie nogalināja Beina miessargus? Un varbūt tie uzlika zīmi arī Beinam? - viņš pats sarkano princi nebija tik rūpīgi nopētījis. - Vajadzēs pārbaudīt, kad atgriezīsimies, lai atdotu viņam zāles. - Katrā ziņā, Blinka nevarēja atstāt princi ar šo problēmu. Un arī Elgāram bija jāpalīdz.
Un, par Elgāru runājot... - Tev vajadzēja vismaz pamēģināt uzburt maģijas atcelšanu. Nē? Bet ja nu tas būtu nostrādājis? - katrā ziņā, nevarēja taču pieņemt lietas, nemaz nepārbaudot.
Protams, stāsts par milžu burvjiem. Par Bezsejaino... kā nu viņu tur sauca, taču iespējams dziednieku mēģinājumi sadziedēt Elgāra brūces nevainagojās panākumiem, jo traucēja maģija. Maģija, kura iespējams, nemaz nebija sarežģīta un kuru viņi varbūt varēja atcelt...
Blinka pats pamēģinātu, ja vien nebūtu Bartoka problēma. Bet jādomā arī, ka Marko maģiskās spējas ir augstākā līmenī. Viņam vajadzētu mēģināt.

- Tā jau arī ir. - Blinka atbildēja Lilijai. Tādēļ arī viņš ticēja visai tai vārdu būšanai. Kaut kas no tā visa noteikti bija patiesība. Tikai, cik daudz? Un vai tas kaut kā ietekmēs viņus... Pagaidām jauneklis vairs negrasījās šo tēmu cilāt, vien pasmaidīja meitenei un pamāja. Pat ja līdz galam nepiekrita. Viņš vēlējās zināt savu vārdu. Viņš vēlējās zināt arī citus vārdus. Blinka vēlējās būt varens burvis. Tā, lai dziesminieki nepaguruši viņu apdzied savās dziesmās.

Blinka neiesaistījās sarunā par brīvības atgriešanu Vordanam. Lai gan sliecās piekrist Marko domu gājienam, ka tā patiešām varētu būt cena, kuru krēslas pūķis varētu vēlēties.

[Romija]

"Man neizskatījās, ka cīņā ar Beinu kāds no milžiem būtu mēģinājis burties. Tie izskatījās pēc parastajiem akmeņu mētātājiem. Visi jau viņi tā nedara. Bet pajautāt un pārbaudīt var," Marko piekrita par šo jautājumu, tomēr pārējais nešķita loģisks un savilka melnā pūķa seju neizprotošā grimasē. "Es Beinam neko nebūru. Un pakaļ neskriešu, pats viņu aizbūri prom," pūķis norādīja. Viņš jau nevarēja zināt, ka runa pēkšņi ir iegrozījusies par palīdzēšanu zilajam salašņam. "Ļoti iespējams, ka tā nav nekāda sarežģītā burvestība, jo milži nav tik prasmīgi šajās lietās. Kraka varbūt bija, bet pārējie ir vārgas kopijas. Gan jau Kairosa galmā ar to tiks galā jebkurš, vari neraizēties!" Marko bija pārliecināts. Blinkas rūpes un bažas, lai arī aizkustinošas, bija pilnīgi liekas. Beins tagad atradās tālu, droši vien zvilnēja mīkstos pēļos. Iespējams, ka problēma bija arī tepat tuvāk, bet visas runas bija bijušas tik fragmentāras, ka Marko nebija veltījis pietiekami daudz pūļu, lai saprastu, kas tieši ir noticis ar zilo, mēmo spiegu, kas sēžot kaut kādās darbnīcās. Teiktā druskas, kas bija nonākušas līdz burvja ausīm un apziņai, liecināja, ka viss viņam stāstīts netiek. Un Marko pat bija visai apmierināts ar to. Zilās pakaļas problēmas nebija viņa problēmas. Ja Vordanu, Kraku vai vēl kādu interesēja tā tur domas un nolūki, lūdzu. Burvim bija savs ceļš ejams un savas domas un sarunas risināmas.

[Sindra]

- Jā, es neko nesaku par Beinu. Es zinu, ko es izdarīju un kāpēc. - Blinka atsaucās apjaušot, ka laikam nebūs līdz galam skaidri izteicies. Viņš neko nepārmeta Marko par sarkano pūķu princi.
- Man liekas, ka vajadzēja pamēģināt uzburt maģijas atcelšanu uz Elgāru. Nu, to viņa simbolu. Viņš teica, ka milži viņu apbūruši un uz viņa rokas ir simbols. Un tad vēl izrāvuši zvīņas no sāna. Tu nedzirdēji? - jauneklim bija licies, ka zilais pūķis to bija teicis visiem.
-Un, ja jau tev liekas, ka burvestība var nebūt arī sarežģīt, jo diez vai tas milzis, kas apbūra Elgāru bija Kraka, tad tev vajadzēja pamēģināt. Man šķiet, ka Elgārs jūtas visai slikti dēļ tā simbola. - Blinka uz mirkli uzmeta skatienu zilajam pūķim.
Ja nu viņi varēja palīdzēt?

[Romija]

"Zvīņas no sāna?" Marko uzacis pacēlās izbrīnā. Tas šo to mainīja. Uz slikto pusi. Kaut ko viņš varbūt nebija saklausījis, kad uzmanība bija pievērsta kam citam, bet šeit pilnīgi skaidri bija daļa noklusēta. Zilais draņķis perina kaut ko? "Nē, līdz manīm tāda lieta neatnāca," Marko atzina visai noraidošā tonī. "Tas ir noslēpums?" viņš nicīgi jautāja. Gan jau Blinka saprata, ka te nekādas biedrošanās nav. Toties par šo to šobrīd māceklis bija vairāk informēts. Elgāra spiega tēlam tika pievilkts vēl viens kārtīgs ķeksis. "Ja viņam tā ir problēma, lai pavirina žaunas un to pasaka," Marko vīzdegunīgi atbildēja. Ja jau plekstei nebija mēles, lai runā domās, bet tā, ka Marko dzird. Mājieni te nestrādās. Viņš noteikti neies lūgties, lai nodevējs ļauj sev palīdzēt. Lika pagaidīt!

[Sindra]

- Oh... - Blinka nopūtās. Marko nostāja bija visai skaidra. Un tas, savā ziņā, lika jauneklim justies vēl sliktāk. Varbūt tas tiešām bija noslēpums, kuru viņš tagad bija izpaudis? Varbūt melnajam pūķim un zilajam bija kaut kādas nesaskaņas, par kurām Blinka nebija informēts? Varbūt tādēļ Elgārs bija vērsies pie Arlidena un jautāja pēc palīdzības, nevis Marko? Tagad viņš visu bija salaidis grīstē. Hmm...

Tādu brīdi Blinka apdomājās, ka viņš varētu mēģināt Marko pamudināt uz palīdzēšanu izmantojot spiešanu uz ziņkārību. Sak', vai tad tu nemaz neapskatīsies? Tāda klaja lietu ignorēšana nav burvju dabā. Vai tad tev nemaz neinteresē? Vai tu nevēlies zināt uz ko spējīgi tavi pretinieki? Vai tu nevēlies pārbaudīt, vai esi pārāks par viņiem?
Taču, atceroties Marko skarbos vārdus, Blinka nodomāja, ka tas diez vai strādās. Un jauneklis pat nemēģināja.

Vēl, protams, viņš varēja mēģināt arī pats. Tomēr, ne tagad un ne šeit. Marko noteikti sadusmosies, ja Blinka sāks burties. Prātīgāk būs pagaidīt, kamēr viņi nonāks līdz cietoksnim. Jācer, ka līdz tam laikam Elgāra stāvoklis nepasliktināsies.
Vispār jācer, ka simbols un arī neizdziedējamais savainojums, zilajam pūķim neko sliktu nenodara.

Katrā ziņā, jauneklis vairāk neko neteica. Viņš izskatījās pārdomu nomākts un pat nedaudz noskumis.
Tomēr apņēmīgi turpināja ceļu.


Ceļā bija jāpavada vien vēl pāris stundas.
Elgāram sliktāk nebija palicis.
Sniegs bija mitējies un kā izskatījās, tad sniga tikai milžu zemēs, jo pūķiem, pietuvojoties "Pusnakts Cietoksnim", varēja secināt, ka šeit apkārt, uz zemes, nemaz nebija sniega kārtas.
Debesis bija pilnībā satumsušas un virs galvām šaudījās zibens šautras, izdvešot viegli šņācošas skaņas.

Uz pūķu cietumu veda vairāki ceļi, kas savienojās vienā lielākā. Un priekšā varēja manīt vārtus. Tas tiešām bija līdzīgi, kā citās pūķu citadelēs. Aizsarggrāvis, mūris... lieli vārti.
Uz mūra bija vairāki sargposteņi.
Bija skaidri saprotams, ka ieeja Cietoksnī bija tikai pa lielajiem vārtiem.

Jau no attāluma varēja manīt divus sargus pie vārtiem un vairākus stāvam uz mūra. Pūķu cietoksni apsargāja īpatnēja pūķu rase. Šiem pūķiem bija tikai viena forma. Tie nemēdza pārvērsties no pūķiem par cilvēkiem un otrādi. Viņus dēvēja par Daraktīriem. Šie pūķi bija vai nu ar sudraba vai bronzas krāsu zvīņām. Nekur citur, visā Dragārā, daraktīri nebija sastopami. Tikai pie pūķu cietuma.

Daraktīri bija prāvi augumā. Krietni lielāki par pūķiem cilvēku formā. Garumā pāri diviem metriem. Ļoti masīvi un allaž tērpti smagās bruņās, kas viņus padarīja vēl iespaidīgākus.
Tie divi, kas sargāja vārtus, nopētīja atnācējus, taču neko nejautādami palaida pūķus iekšā cietoksnī. Tur jau atkal atradās divi karotāji, kuri norādīja, ka atnācējiem jādodas uz tādu, kā caurlaižu ēku, kur atradās maiņas priekšnieks.
Pūķi tika pavadīti līdz tukšai telpai, kurā pēc mirkļa ienāca sudraba zvīņu krāsojuma daraktīts.
- Esmu Sarvens. - viņš stādījās priekšā, bet nesauca savu tēva vārdu. Neviens nezināja, kādēļ daraktīvi nesauca savu senču vārdus. Dragārā pat baumoja, ka tas tādēļ, ka daraktīti ir maģiski radīti. Ka tie nemaz nevairojas tā, kā to dara pūķi.
Tāpat baumoja, ka tie spēj noteikt melus pat bez kādu burvestību izmantošanas un negulēt pat trīs diennaktis un tik un tā būt nenoguruši. Ka daraktīrus nevar uzpirkt un tie ir lojāli valdniekam bez mazākā šaubu aizmetņa. - Un pirms jūs ieejat "Pusnakts Cietoksnī", nosauciet pilnu savu vārdu un ierašanās iemeslus. - sargs aicināja, zemai un mierīgai balsij sašķeļot telpas klusumu. Viņa skatiens pārslīdēja pār sanākušajiem pūķiem, ilgāk aizkavējoties pie Blinkas.
- Atļaušos atgādināt, ka jūs nedrīkstat melot un slēpt patiesību. Kā arī, es vēlos zvērestu pie jūsu vārda un ģimenes goda, ka negrasāties ieslodzītos mudināt uz sacelšanos, vai arī palīdzēt tiem izbēgt no cietokšņa. -
Lai arī komandiera skatiens aizkavējās pie zilmatainā jaunekļa, nelikās, ka Blinku tas pārlieku satrauktu. Viņš arī necentās atsaukt burvestības, kas lika viņam izskatīties pēc zilā pūķa.

[Rouzijs]

Skatiens aizkavējās pie Marko, kad viņš izteica variantu par pārdomāšanu un iešanu atpakaļ.
- Es esmu pārāk tālu tikusi, lai tā vienkārši pagrieztos un aizietu projām. Turklāt, tur Pīlārā bija skaidrs, ka šis uzdevums nebūs nekāda dievu dāvana. - Diez vai Zilais Valis vēlētos, lai kāds no viņa sekotājiem apdraud savu dzīvību, bet viņš noteikti cienītu viņas drosmi, vēlmi sevi pierādīt, turklāt templī meitene bija aizlūgusi par ceļu un par uzdevuma veiksmīgu izpildīšanu. Un tur priekšā bija pārāk daudz, ko redzēt, lai Lilija mērotu viena pati atpakaļ ceļu pār milžu zemēm. Varbūt, ja viņa lidotu starp mākoņiem, tad to varētu paveikt, bet bez pavadoņiem un spēcīgākie pūķiem, kaut kā negribējās nemaz domāt par tādu variantu.

Ceļš turpinājās, dziedniece lūkojās uz zemi, kas... lai cik dīvaini nebūtu nebija apsnigusi, vai milžu zemes bija noburtas? Vai arī Vordans bija licis sniegam un gaišumam mest līkumu Pusnakts Cietoksnim? Viņam nepatika gaisma un sniegs vienmēr padarīja visu gaišāku. Mazs gaismas stariņš tumsā. Zilmate palūkojās debesīs, kur zibens spēlēja savus noteikumus.

Beidzot viņi bija klāt. Pietuvojoties vārtiem meitenes skatiens nopētīja savādu pūķu rasi. Izskatījās, ka ar šiem pūķiem labāk sadzīvot pa labam, savādāk varētu piepildīties draudi par rokas nociršanu, vai atvadīšanos no galvas. Lilija klusēja, līdz brīdim, kad viņi tika aizvesti līdz kādai telpai. Par spīti iekšējam uztraukumam dziedniece ārēji izskatījās mierīga, kā plūstošs strautiņš lēnām ritot pār akmeņainu zemi.
Zvēresti... patiesība...
- Mans vārds ir Lilija, esmu Nalaka meita, sūtīta uz Pusnakts Cietoksni valdnieka Devana uzdevumā, kopā ar saviem biedriem. - Meitene uzlika roku uz savas sirds. - Es, Lilija, Nalaka meita zvēru pie savām asinīm un mana ģimenes goda, ka neesmu ieradusies, lai celtu nekārtības Pusnakts cietoksnī, vai palīdzētu kādam no ieslodzītajiem izbēgt. - Zvērests, to nācās izteikt viegli, jo priesteriene nemeloja, viņai nebija jāmelo ne jau šai rasei, par kuriem baumoja, ka melus saož kilometru attālumā. Tikai cerams, ka ar to visu pietiks, meitenei kaut kā negribējās sīki un smalki skaidrot kāds tieši ir valdnieka uzdevums.

[Roviela]

- Ja Vordans ko tādu prasīs, tad neatliks nekas cits kā visiem kopā iet bojā, - Atorms secināja, - Es netaisos viņu atbrīvot kaut vai tāpēc, lai virs visas pūķu zemes neplestos melni mākoņi ar baltiem zibeņiem.

Tālāk viņš soļoja klusēdams. Ko tur apspriest? Atpakaļiešanu? Sarkanais pūķis manīja gan, ka te notiek sarunas telepātiski. Seju izteiksmes, gaita, galvas pagrieziens, tas viss liecināja par sarunu, kuras saturs palika Atormam nezināms.

Pusnakts Cietoksnis iedvesa cienību, un tā sargi tāpat. Līdz šim nebija dzirdēts, ka no tā kāds būtu izbēdzis, bet vai tam pamatā ir stipras sienas un labi sargi, vai palīdz arī maģija, to sarkanais karotājs nezināja.

Lūk, arī caurlaižu telpa, ne gluži tāda kā Atorma dzimtajā citadelē, un tomēr tik līdzīga. Pat komandiera pieklājīgie, bet skarbie vārdi nomierināja, iedvešot drošības sajūtu un to, ka te valda kārtība, un kārtība un disciplīna Atormam patika.
Lilija pasteidzās atbildēt, un lavas pūķis turpināja:
- Atorms, Terlosa dēls, ieradies Cietoksnī Valdnieka Devana uzdevumā kopā ar biedriem, - cimdotās labās rokas divi pirksti tika uzlikti uz zobena roktura, - zvēru pie sava vārda un ģimenes goda, ka neesmu ieradies, lai celtu nekārtības, musinātu ieslodzītos uz sacelšanos vai palīdzētu kādam izbēgt.

Nevarēja zināt, vai komandierim pietiks ar šīm ziņām. Ja nē, Atorms bija gatavs stāstīt sīkāk.

[Romija]

Neviens neuzbāzās un Marko neuzprasījās. Zilā motivāciju noklusēt svarīgu informāciju varēja minēt, bet neviens no minējumiem īsti neattaisnoja rīcību. Tomēr rokas jāsmērē nebija, un ceļš varēja turpināties.

Tuvojoties Cietoksnim, Marko vēroja sargus. Tie bija kā atgādinājums notiesātajiem, ko tie ir zaudējuši — spārnus. Varenie augumi un bruņas bija iedrošinošas, vismaz tik ilgi, kamēr viņi šeit ieradās uz aiziešanu nevis palikšanu. Šī nebija vieta, ko sargā tikai milžu zemes, kas pēc pēdējiem notikumiem nešķistu pietiekami. Sekojot līdz norādītajai telpai, Marko nepasāka neko aizdomīgu, lai nesabojātu visas iespējas jau priekšlaicīgi.

"Marko, Dervina dēls, Devana uzdevums," Marko piebalsoja tiem, kas jau bija paspējuši darīt zināmu ierašanās iemeslu. Tā kā viņi nebija nolēmuši sadalīties, tad paziņot, ka viņš šeit ir ciemos pie Šmarlas, būtu aizdomīgi. Sargi neizskatījās pēc bandītiem. "Zvēru pie vārda un ģimenes goda, ka nemusināšu uz sacelšanos un bēgšanu," melnā burvja solījums sanāca vārdos tik taupīgs, it kā par katru būtu jāmaksā, tomēr tika izteikts apņēmīgā un skaidrā balsī. Vārdi te bija svarīgi, katrs no tiem. Neapdomīgi neapsolīt, nepastāstīt vairāk kā nepieciešams, izvēlēties īstos svarīgajām sarunām, neizpaust slepenos, ieklausīties katrā un uzzināt. Tie bija vērtība.

Marko stāvēja stalti, rokas turēdams nost no dunča spala un somas, sargiem redzamas. Lai arī no darvas klana, tomēr neizrādīja kādas liekas pazīmes, kas varētu apgrūtināt iekļūšanu Pusnakts Cietoksnī.

[Mattiass]

Iedams iekšā, Elgārs nopētīja vārtu sargus. Interesanti radījumi. Sanaidoties gan nebūtu vēlams. Viņš nopētīja arī apkārtni un redzamo cietokšņa daļu. Atmiņā atzīmējās posteņi, sargu izkārtojums, vārtu novietojums pret pārējo daļu. Taču viņš citādi nedarīja neko aizdomīgu un devās uz caurlaižu punktu kopā ar pārējiem.

— Elgārs, Aventīna dēls, — amatniekam balss izrādījās klusa, un kaut kādā ziņā pat maiga un melodiska. — Devana uzdevumā. Zvēru pie vārda un ģimenes goda, ka nemudināšu uz sacelšanos vai bēgšanu.
Tas pēdējais izrādījās gandrīz identisks melnā brīnuma teiktajam. Un tieši tāpat Elgārs nejuta nekādu vajadzību ķerstīties pēc dunčiem vai loka. Galu galā, viņš bija civilais, un nebūt nealka pēc klopes.

[echo3]

Visu ceļu pavadījis tīģera formā, Kenolts, pirms viņus varētu ieraudzīt no Cietokšņa, pārvērtās par cilvēku. Pašas citadeles tuvumā bija arī mazliet siltāks, vismaz sniega nebija, tomēr druīda tetovētais augums, kuru piesedza vien bikses, diezgan ievērojami atšķīrās no ceļabiedru apmetņiem un cimdiem. Nūks sasparojās un ieņēma savu parasto vietu uz Kenolta pleca.

Tādus pūķus, kas līdzinātos tiem, kuri sargāja Pusnakts Cietoksni, Kenolts savā dzīvē nebija redzējis. Tas bija interesanti. Sienas, vārtus un akmens plāksnes zem kājām Kenolts nevērtēja. Viņš centās acis vērst uz to, kas te bija dzīvs - uz daraktīriem.

Kopā ar biedriem druīds gāja turp, kur viņiem tika norādīts. Kad pienāca viņa kārta runāt, Kenolts atbildēja Sarvena prasībai nosaukt savu vārdu un dot solījumu, - Esmu Kenolts, Kerina dēls. Nāku, pildot valdnieka Devana uzdevumu. Zvēru pie sava vārda un ģimenes goda, ka neesmu nācis mudināt ieslodzītos uz sacelšanos vai palīdzēt tiem izbēgt.

[washulis]

Un lūk jau cietoksnis. Pat Halla nodrebinājās, skata dramatiskuma dēļ. Viņa centās ielūkot katru detaļu, lai tā paliek atmiņā, lai šīs vietas garša neizzūd un viņa par šo vietu var izplatīt jaunus un nebijušus stāstus. Jau šo dažu dienu laikā Halla ticēja, ka ir redzējusi vairāk, kā jebkurš cits dziesminieks. Arī daraktīri nekad iepriekš nebija redzēti un Halla nekautrējās lūrēt. Halla, Liosa meita. Kopā ar savem biedriem ieradāmies satikt cietokšņa galvu Vordanu, valdnieka Devana vārdā. Arī viņa iesāka sevis iepazīstināšanu un zvērestu, gan ar lielāku lietvārdību. Zvēru pie sava vārda, mana un ģimenes goda, ka neaicināšu šejienes ieslodzītos uz dumpi un necelšu nepatikšanas arī pati. Un paldies, paldies par jūsu uzņemšanu. Sargiem tika veltīts žilbinošs smaids un īsa paklanīšanās. Savu pienākumu pildītāji un lojālie ir jāgodā, tā viņa ticēja. Vai jūs arī nebūtu tik laipni un nepateiktu, kur tieši mums Vordanu meklēt? Varētu arī apvaicāties par Šmarlu, bet visi bija stādījuši priekšā galveno uzdevumu, ar to tiešām būs jādarbojās pirmo. Šmarlu varēs uzmeklēt atpakaļceļā no Vordana, ja viņi redzēs tam laiku.