"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Urdrunir]

Batirs ausījās, ko pārējie, kas nemitīgi centās atpalikt, savā starpā pārspriež, un ik pa brītiņam īgni nopurpināja zem deguna. Pie Vordana jāiet visiem kopā. Vienkārši varam iecelt kādu runātāju, lai visi viens par otru nemaļ. Karotājs beidzot nolēma izteikt viedokli. Pūķu cietumā iekšā viņš nekad nebija bijis, bet tā noteikti nebija vieta, kur vientulībā izbaudīt dabu. Bet vispār jums derētu pielikt soli! Viņš pamudināja lielos plānotājus.

Kad visiem pievienojās Elgārs ar tīģeri, Batirs uzmeta abiem šaubīgu skatienu. Melnais nekad nebija dzirdējis par nevienu pūķi, kas būtu aizmucis no milžiem. Kā tu tiki projām? Pēc jautājuma varēja spriest, ka tēvainis ne tuvu nebija bijis pārliecināts par izlūka ātrajiem spārniem. Drīzāk viņš bija upurējis zilo pūķi, kas bija iekūlies nepatikšanās, no kurām to bija sarežģīti izpestīt.

[Mattiass]

Nekā, Elgārs greizi, ar nepatiku pasmīnēja. Viņš nebija pārliecināts, ka grib sīkumos kādam no melnajiem klāstīt par savu apskādēto stāvokli. Šie tik gaida, lai izmantotu tavas vājības pret pašu. Viņi izņirgājās un tad noziedēja. Iespējams, plāno kaut ko sliktāku. Elgāra atbildi varēja dzirdēt visi, izņemot Marko — otrs melnais pūķis Elgāram jau saistījās ar nodevību, jo varēja arī normāli paskaidrot, kas par lietu, pieturot savas dzēlības pie sevis. Komunicēt ar viņu nebija ne mazākās patikas. Pie tam Elgāram bija vairāk vai mazāk vienalga, vai kāds burvim pārstāstīs viņu sarunu vai nē.

[Romija]

Marko nebija pārliecināts, ka Vordanam vajag stāstīt melus. Rūpīgi izvēlēties informāciju - jā. Noklusēt nevēlamo un izcelt vēlamo - jā. Bet melot... Mēle Marko vija pārāk vērtīga, lai uz ko tādu parakstītos. Un dziesminiecei noteikti arī. Bet tad jau Batirs piedāvāja iet visiem kopā. Ja kaujas apstākļos Marko labprāt paļautos uz ciltsbrāli, tad par sarunām Marko šaubījās. Viņam bija radies iespaids, ka ne visi te atbalstītu viņa manieri, bet bija aizdomas, ka Marko varētu būt vismaz viens no kandidātiem runāšanai. Vismaz burvim pašam tā šķita. Tomēr, ja aiz muguras stāvētu kāds, kas steigtos apšaubīt vai labot viņa teikto, tas visu izbojātu.

Bet tad notika kaut kas reizē neparasts un nepatīkams - tīģeris neatgriezās viens. Marko labprātāk redzētu druīdu ar pāris milžiem nekā ar spiegu, kam nesaprotamu iemeslu dēļ bija izdevies palikt dzīvam. Bet tas nebija ļaunākais. Zilais atļāvās būt rupjš un neatbildēt. Jāteic, ka Marko visai maz interesēja "varoņdarbi" un cūkas laime, jo diez vai kaut kā savādāk varētu nosaukt šo rezultātu, bet tāda izturēšanās, it īpaši pēc Batira jautājuma, bija klaji demonstrēts stulbums. Tas noteikti neko labu neliecināja. Pie tam svešā nevēlēšanās runāt balsī nu jau izsauca pavisam citas asociācijas. Blinka taču bija teicis, ja Cietoksnī par melošanu izrauj mēli. Vai šis būtu tas gadījums? Zilais draņķis bija melojis Cietoksnī, ticis sodīts, kādu iemeslu dēļ izkļuvis ārā, izspiegojis viņus, tikko izpildījis apšaubāmu varoņdarbu, lai nokratītu aizdomas, un tagad visus vedīs uz cietumu? Kaitēs Devana uzdevumam kāda pretēju interešu dēļ? Nu, nē! Zilais varēja būt ne tikai Bartoka spiegs, bet paša Vordana roklaiža un izpildītājs. Marko gan apšaubīja, ka Vordans nevarētu atrast labāku pakalpiņu, bet, pat ja pasūtītājs bija cits, viss pārāk aizdomīgi virnējās nepatīkamā virknītē. Pie tam pārējie, šķiet, viņu bija pieņēmuši kā biedru, nevis kaitnieku.

Marko pat nemanīja, kurā brīdī bija pagriezies un uzsācis raitu soļošanu Cietokšņa virzienā. Viņš neko nebija teicis. Viņam nebija, ko teikt. Viedoklis veidojās pats no sevis, bet katrs notikums to tikai apliecināja un pastiprināja. Pat zemapziņa brīdināja turēties pa gabalu un censties izvairīties no zilā pielaišanas kaut tuvumā veicamajam uzdevumam.

[Roviela]

Lūk! Batirhans arī domāja, ka jāiet visiem kopā, un Atorms tam piekrita ar visām ķepām un asti. Nav nekāda skraidelēšana pa vienam ieslodzīto cietoksnī, tā tikai nepatikšanās var ieskriet, un kuram tad vispār tur kaut kas būtu īpašs jādara, ja neskaita gribēt ēst, kaut kur pārgulēt pie nepieciešamības, vai abiem siržu īpašniekiem tās milžu sirdis notirgot, vai ko viņi ar tām grasījās darīt?

- Nesapratu, - Atorms paskatījās uz Elgāru. Lavas pūķis bija dzirdējis paskaidrojumu, kas nekāds kārtīgais paskaidrojums vis nebija. -Tas ir kā - izņirgājās? Kas tieši notika?

Viņš runāja skaļi, pat neiedomājoties, ka pirmīt kāds varētu nebūt saņēmis zilā pūķa vēstījumu. Vai tad viņi visi nebija kopā? Palika dzīvs tiekoties ar milžiem! Vai tas nav pietiekami svarīgi, lai interesētu visus pūķus? Vismaz Atormu interesēja, kā ir iespējams nepārvērsties par paklājiņu.

[Rouzijs]

Lilija pasmaidīja par Blinkas vārdiem, ka viņi neatstās Liliju vienu pašu, tas bija galvenais, jo meitenei patiešām nepatika doma klīst apkārt nezinot, kur iet svešā vietā starp meļiem, noziedzniekiem, krāpniekiem un izvarotājiem. No šādām domām vien metās šķērmi ap dūšu.
Marko žests ar pieskārienu plecam nepaslīdēja garām, zilmate palūkojās uz pūķi un mēģināja pasmaidīt, pat ja tas diez ko labi nesanāca.

Priesteriene panāca Blinku.
Viņas pirksti pieskārās puiša rokai, tā draudzīgi un mīļi ļaujot pirkstiem apvīties ap viņa plaukstu. - Paldies, tev... - Lilija telepātiski noteica sudraba pūķim. - Es zinu, ka tu mani neatstāsi vienu pašu, bet par Marko es nespēju spriest. Viņš ir melnais pūķis un pat ja izturas pret mani draudzīgi un jauki, man liekas, ka kaut kur turpat līdzās stāv arī nepatika pret manu klanu. - Meitene paskaidroja. - Tikai nesaki viņam neko... Turklāt, mēs visi it kā esam komanda, bet tā neuzvedamies. Drīzāk izskatās, ka katrs ir par sevi, Elgāru mēs pametām aiz muguras, un ja nu ar viņu kaut kas būtu noticis? Es vainotu sevi, kamēr citi visticamāk vēlētos iet uz priekšu un pat neatskatītos. - Dziednieces pirkstiņi sakļāvās ap puiša roku ciešāk.
- Bet es ceru, ka maldos. - Viņa atlaida pieskārienu, ļaujot saviem pirkstiem ieslīdēt garajos matos, kuros joprojām viegli vizēja sniegs. Meitene palika Blinkas tuvumā, skatiens ik pa laikam aizkavējās pie pūķa, bet vairāk neko īsti viņa nevēlējās teikt, tāpēc no savas puses ļāva iestāties klusumam.

Lilija uz brīdi pagriezās pret otru zilo pūķi un palūkojās uz viņu.
- Es priecājos, ka ar tevi viss ir kārtībā. - Viņa pasmaidīja un turpināja ceļu. Galvenais, ka visiem viss bija kārtībā.

[Sindra]

- Nu labi... - Blinka atsaucās jauniegūtajam meistaram. - Lai tā būtu. Patiesībā, es negribēju saukties īstajā vārdā, jo man tas bija sāpīgi. Ilgu laiku...
Tagad jau ir vienalga. Tā kā slēpos par zilo pūķi, attiecīgi arī iesauku paturēju. Arkvilas vietvaldis gan saprata, ka tas nav mans īstais vārds. Viņš ļoti sadusmojās, kad atteicos izpaust savu vārdu. Bet, ja es to būtu darījis, es apkaunotu savu vecāku piemiņu.
Man jau tāpat liekas, ka es viņus apkaunoju. - Jauneklis nopūtās. Un par vienu varēja pārliecināties pavisam droši, jaunajam burvim patika daudz runāt.

Blinka klausījās Hallas prātojumos un noraidoši pašūpoja galvu.
- Viņš pamanīs mēģinājumus piepušķot informāciju. Tāpat, kā domāju, ka Vordans jau zin gan par Devana problēmu, gan arī šo grupu. Viņš noteikti jau būs paspējis apdomāt savu rīcību. - Tā vienkārši... melot nebija jēgas. Jauneklis nezināja, vai Vordans ir mākslas cienītājs un labprātāk Devana vēstījumu klausītos kā balādi, vai drīzāk darījumu persona, kas vēlas sausus faktus ar tēmu, ko piedāvāsiet un ko dabūsiet.

Otrs zilais pūķis un druīds bija atgriezušies. Tiesa, Blinkam likās, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad vēl tas savādais paskaidrojums... Jauneklis gan neko nevaicāja. Jo Atorms jau bija pasteidzies paziņot, ka nesaprata Elgāra teikto. Viņš klausījās, kas zilajam pūķim būs atbildams.

Un pavisam nemanāmi pie viņa bija pieslīdējusi Lilija un nu jau Blinkas roka atradās meitenes plaukstā. Tas lika samulst. Taču Blinka neatrāva savu roku. Viņš palūkojās uz Liliju.
Par Marko viņa nezinot spriest? Blinka uzmeta īsu skatienu vecākajam burvim. - Tu vienkārši neatdod viņam sevi līdz galam. Tad viņš nezaudēs interesi. Tiklīdz kā atdosies, tā viss! Viņam būs vienalga. - no tiesas! Jauneklis pats nesaprata, kāpēc kaut ko tādu saka. Taču tā tam vajadzēja būt. Blinka bija salasījies gudrus romānus par attiecībām un šī bija viena no svarīgajām gudrībām.
Tiesa, pūķis sevi pieķēra pie domas, ka patiesībā, ja viņš būtu Marko vietā, viņam nemaz nepatiktu, ja Lilija tā izrīkotos pret viņu. Ķircinātu un solītu, bet beigās nekā! Kaut kas ar tiem romāniem laikam līdz galam nebija pareizi. Ar brīvo roku jauneklis paberzēja pieri. Otru roku viņš, protams, no Lilijas plaukstas neatrāva.
Un pat tad, kad Lilija atlaida viņa roku, puiša plauksta pavirzījās uz viņas pusi, kā gribot, lai tā vēl tiktu satverta. Pavisam neapzināti. Taču apjautis savu dīvaino uzvedību, Blinka "savāca" savu roku un vēl piedevām nosarka.

- Man liekas, ka viņam jau ir kaut kas noticis. - Arlidens atklāti noteica, palūkojies uz zilo pūķi. Viņam principā derēja jebkurš virziens, kurš ļāva skatīties prom no Lilijas. Elgāra virziens bija labs virziens.
- Un man nepatīk, ka viņš nekad nerunā skaļi. - jauneklis noteica. - It kā viņš slēptu savu balsi.
Kādēļ jāslēpj savu balsi? - Blinka jautājoši palūkojās uz priesterieni.
Nē, nu nebija jau tā, ka Arlidens iedomājās, ka pasaule griežas tikai ap viņu. Taču, ja tā īsti nebija iemesla slēpt balsi no pārējiem pūķiem, varbūt šis svešinieks baidījās, ka tieši viņš, Blinka, varētu atpazīt viņa balsi. Telepātijā tas allaž izklausījās savādāk. Katrā ziņā, savādi.

[Mattiass]

Paralizēja, sāpīgi pagrābstījās un izrāva dažas zvīņas no sāniem. Un pēc tam aizlasījās. Elgārs paskaidroja tam pašam saņēmēju bariņam, kuram iepriekš. Otrs melnais jau kaut kur tinās. Jāsaka, nebija žēl redzēt viņu ejam. Toties Lilija dabūja ziņas turpinājumu. Tikai tev: Un kaut kādu simbolu uz manis atstāja. Tās zvīņas neataug. Liekas, ka lāsts. Kā tu domā, vari palīdzēt no tā tikt vaļā?

[Roviela]

- Sapratu, - Elgārs varēja savā galvā izdzirdēt Atorma atbildi. Līdz galam jau nē, būtu gribējies dzirdēt izvērstāku stāstu, bet labāk nekā nekas.
- Kāpēc tu nerunā skaļi?
Tāds nu viņš bija, sarkanais pūķis. Nesaprata - noskaidrot! Jo visādas noklusēšanas un šu-šu-šu pa kaktiem varēja atspēlēties pašam uz ādas, ui! kur smagi. Arī tagad. Gadījums neparasts - zilais pūķis nav sabradāts, tad vienkārši ir pienākums saprast, kā tas atgadījies.

[Mattiass]

Tādēļ, ka, manuprāt, nav īstā vieta skaļi bļaustīties. Skaļas sarunas var mūs nodot un radīt jaunas nepatikšanas, Elgārs paskaidroja (visiem mīnus viens). Jūs, protams, dariet, kā gribat, bet es labprātāk milžu zemēs netrokšņotu. Neesmu tā radis. Un nealkstu ar viņiem tikties otrreiz. Jau tā sāni apskādēti.
Un tās būtu skaļas sarunas, ja runā tā, ka sadzird visi šī gājiena dalībnieki.

[washulis]

Šī patiesi bija savāda kompānija un fakts, ka viņi nemitīgi gāja bez pārējo sekošanas, atpalika, nozuda, šķīrās, šķīlās, tikai papildinās nākotnes nepatikšanas. Halla nekādi nevēlētos palikt bez kāda spēcīgāka aizstāvja uzraudzības. Halla pievērsās Elgāram. Mēs pārējie jau tā runājam skaļi un līdz šim Tavam piemēram nesekojām, kas Tavus pūliņus šobrīd padara visai nevērtīgus. Tātad, vai mēs visi kopistiski, īpaši uzsverot šo vārdu, jo tā kopība kliboja, nolemjam runāt tikai telepātiski? Ja tas dos kripatu lielākas drošības, es neiebilstu. Viņai telepātija gan nekad negāja pie sirds. Nevarēja dzirdēt balsi, bija vieglāk noslēpt sejas grimases, kaut kas vienmēr šķita nepateikts, veltīts klusībā tikai dažiem. Kas tāds var uzdzīt paranoju un Halla ar savu gaišo galviņu paranoju pavilkt nespētu. Bet smagos laikos smagas metodes un viņa turpinās pārējos meklēt kādu kopības garu.

[echo3]

Druīdam ne pārāk interesēja Elgāra iemesli nerunāt skaļi. Varbūt viņam zobi sāp no auksta gaisa. Toties uz Hallas jautājumu viņš noreaģēja, un visiem galvās bija dzirdams, - Tīģeri nespēj runāt. - Tāds paskaidrojums ar turpinājumu, - Pieradināmies runāt skaļi. Varbūt Pusnakts Cietoksnī telepātija nemaz nebūs iespējama.

Viņš nebija bijis klāt, kad runāja par sodiem, un par melošanu nezināja. Tas tad būtu vēl viens papildus apsvērums apstāklim, ka cietumā nevar izmantot telepātiju. Vai varbūt var tikai ierobežoti. Bet īstenībā taču visi pūķi, kad dzīvoja kā cilvēki, parasti runājās balsī.

[Rouzijs]

Lilija pasmaidīja par Blinkas ieteikumu. - Es nemaz negrasos viņam atdot sevi... - Tagad bija priesterienes kārta samulst. - Tas man liktu izskatīties necilai, prastai, kā nākušai no bordeļa, bet es tāda neesmu, esmu uzaugusi kārtīgā ģimenē. - Turklāt zilmatei īsti līdz galam negribējās krāpt Ardosu, tas viņu sāpinātu un drauga sejā un sirdī sāpes dziedniece nevēlējās redzēt. - Tas laikam padara manu izturēšanos nesaprotamu, bet man ir vajadzīgs kāds, kurš aizstāvētu, jo ko gan es spētu izdarīt briesmu brīžos? Neko, manā arsenālā ir dziedēšanas maģijas nevis uzbrukuma. Un nevar noliegt arī to, ka Marko prot iedegt kaisles liesmu, likt prātam domāt savādāk, bet bez mīlestības tas viss ir nekas. - Viņa cerēja, ka Blinka viņu sapratīs. Nevienam citam tas nebija jāzina, bet ja šis teātris ko viņa spēlēja varēja palīdzēt nenomirt, tad kāpēc ne. Un arī tad, kad Marko viņai pieskārās ļāva atrasties tuvu, sajūtas bija kārdinošas it kā viņa nespētu izdarīt neko citu kā pakļauties viņa pirkstiem, kuri mēģina aizslīdēt aiz kleitas, pieskarties miesai un ievilkt dvēselē neizdzēšamas svītras.
Skatiens aizkavējās pie sudraba pūķa, kad viņš nosarka, tas izskatījās tik jauki, pašai neapzinoties zilmate par to pasmaidīja.
- Ja tu vēlies, es varu paturēt tavu plaukstu savā rokā, tev nav no manis jākautrējas, vai jāmulst. - Lilijai likās, ka viņa šim jaunajam pūķim var stāstīt visu, it kā starp viņiem valdītu patiesība un tas nozīmēja ļoti daudz.

Bet runājot par Elgāru.
- Man arī nepatīk, ka viņš nekad nerunā skaļi, bet mēs tur laikam neko nevaram mainīt. Varbūt, viņš grib slēpties no pārējiem, neatklāt sevi, jo mums neuzticas. Dod viņam laiku. - Meitene atbildēja uz puiša jautājumu un paraustīja plecus. Katrā gadījumā viņas telepātija bija skaidra, Lilija nevēlējās, lai kāds cits noklausītos viņas uz Arlidena sarunu, bet ja gribēja runāt skaļi, tas nesagādāja problēmas.

Zilais skatiens noslīdēja līdz sniegotajai zemei, kad viņa izdzirdēja Elrika stāsta turpinājumu.
Viņa uzrunāja tikai otru zilo pūķi. - Simbolu? - Dziedniece pārjautāja. - Es varu paskatīties, kas ir noticis ar zvīņām, bet simboli nav dziednieku specializācija, šajā jautājumā drīzāk vajadzētu vērsties pie burvjiem, re... pajautā Blinkam, vai Marko, viņiem noteikti ir labākas zināšanas nekā man šajā jomā. Bet pamēģināt palīdzēt es varu. - Drīzāk jau pati sev meitene pamāja ar galvu. Varbūt, viņa nevarēja aizvākt simbolu, bet sadziedēt milžu izraustīto brūci?
Un re... Blinka saņēma arī īsto atbildi, kāpēc Elriks nevēlas runāt skaļi, jo uzskatīja, ka tas ir pārāk bīstami. Par Pusnakts Cietoksni Lilija neko nezināja, viņai nebija ne jausmas, vai tur pūķi spēj lietot telepātiju vai nē.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 04.03.2014 16:56

[Mattiass]

Pieraduma spēks, Elgārs citiem paskaidroja. Dariet, kā paši vēlaties. Jums nav manam piemēram jāseko. Tomēr mēs ar Kenoltu, visdrīzāk, priekšgalā mainīsimies, un izlūkam jābūt klusam. Citādi viņš neko nesadzirdēs, kad vajadzēs.

Paldies, Elgārs Lilijai atbildēja. Ja mani sāni nebūs kārtībā, būšu ļoti pateicīgs. Kenolts tos mēģināja dziedēt. Neesmu pārliecināts, ka viņam kas sanāca. Eliksīrs katrā ziņā nelīdzēja.

Arliden Blinka? viņš pēdīgi uzrunāja jauno burvi. Vai tev ir kas zināms par tādām zīmēm? Milži atstāja par piemiņu. Un viņš pacentās pēc labākās sirdsapziņas aprakstīt, ko iepriekš redzēja uz savas plaukstas.

[Sindra]

Blinka uzmanīgi klausījās Lilijas stāstītajā, taču jauneklis nesteidza piekrist meitenes teiktajam un beigās jaunais pūķis lēni un noraidoši pamāja ar galvu.
- Tā tu vari attaisnoties tikai pati sev. Par personu jau nevar spriest pēc tā, ko tā nodara klusām, citiem nezinot, bet pēc tā, ko tu pasniedz citiem redzēšanai. Un tu esi ļāvusi mums daudz redzēt. - puisis uz mirkli apklusa. Lilija pret viņu izturējās jauki un viņš nevēlējās meiteni aizvainot. Bija grūti izvēlēties īstos vārdus, lai neaizvainotu. - Es domāju, ka tev nav jākaunas atzīt, ka tev Marko patīk.
Bet aizstāvēšana... - Arlidens paraustīja plecus. - Tevi aizstāvētu arī tāpat. Tu spēj dziedēt. Un tas ir noderīgi gan karotājiem, gan burvjiem. - Blinka nedomāja, ka aizstāvības dēļ meitenei ir jāriskē ar savu reputāciju. Protams, reputācijas arī mēdza būt dažādas un patiesībā, Blinka jau nemaz nezināja, ko Lilija vēlas.
Tomēr, tā piebilde par kārtīgās ģimenes apkaunošanu... jā, tā bija viņa paša sāpe arī. Arlidens bija zadzis. Pat sodīts par zagšanu. Viņš bija apkaunojis savu ģimeni. Savu tēvu.

- Paldies. - Blinka pateicās par Lilijas piedāvājumu paturēt viņa plaukstu. Tomēr, jauneklis to nepadeva meitenei. Viņš tikai pasmaidīja, vaigu galos vēl joprojām rotājoties sārtumam.

Jā, nu tas, ka Elgārs grib slēpties, bija tieši tas, kas Blinku uztrauca. - Man dot laiku viņam? - jauneklis teju vai iesmējās. - Man pašam šeit neuzticās. Es nekas neesmu. No citadeles savākta caurkrituša zagļa ēna. Kādas gan man būtu tiesības apšaubīt kāda uzvedību vai rīcību. - Ar Elgāru un viņa īpatnībām, visticamāk būtu jātiek galā kādam no šīs grupas līderiem. Atormam, vai Batirhanam. Ko tad Blinka...
Lai gan... vērojot Elgāra uzvedību un lielo piesardzību, Blinkam šādas tādas domas par šī zilā pūķa identitāti gan radās. Viņš gan tās paturēja pie sevis.

- Kad es biju Arkvilā, Inna stāstīja, ka milži uzvedoties dīvaini pēdējā laikā. Viņa domāja, ka arī šīs radības ietekmē Pilārs. Toreiz gan es īsti nesapratu, ko viņa ar to bija domājusi. Tagad ir nedaudz skaidrāk. Varbūt pūķa apburšana, nevis nogalināšana, ir kāda no tām īpatnībām. - jauneklis piemeta arī savu artavu kopējai problēmai.

Par milžu maģijas mākslām Blinka nebija informēts un viņu nedaudz pārsteidza Elgāra vēršanās tieši pie viņa. Galu galā, Blinka bija pusaudzis ar nepabeigtu apmācību. Un Marko bija pieaudzis, pilntiesīgs burvis.
- Ar Blinku būs gana. - viņš atbildēja par uzrunu un palūkojās uz zilo pūķi. - Nevajag mani saukt īstajā vārdā, jo es cenšos slēpties no vajātājiem. - jauneklis godīgi paskaidroja. Viņš gan nebija pārliecināts, vai nevajadzētu minēt, ka jebkurš nosaukts vārds var tikt sadzirdēts un nonākt nepareizajās ausīs. Ka burvji spēj dzirdēt, ka kāds tikai kaut kur, tā, starp citu, piemin viņu vārdus.
- Es esmu māceklis. - viņš skaļi paskaidroja un pamāja uz Marko pusi. - Viņš ir burvis. - Un skatiens uzreiz arī pievērsās melnajam pūķim, lai paskaidrotu situāciju. - Milži Elgāram uzbūruši kaut kādu simbolu. Varbūt tu zini par viņu simboliem, ko tie dara un zini, kā to var dabūt nost? - Blinka apjautājās. Galu galā, līdz šim brīdim, likās, ka tieši Marko ir visinformētākais milžu lietu sakarā.

- Es neko daudz par milžiem nezinu. - viņš vainīgi pasmaidīja. - Bet es zinu, ka Cietoksnī nevar izmantot telepātiju. Ka vienīgais, kas to dara ir Vordans.
Un savu prātu vajag turēt noslēgtu. Citādāk visādi ziņkārīgie jūs izlasīs, kā atvērtas grāmatas. - Blinka jau negribēja nevienu baidīt. Tikai brīdināja.


Biedriem ejot, tumšā un zibeņu cauraustā, pamale arvien pietuvojās.
Drīz vien jau bija palicis tumšs. Lai gan pēc diennakts laika nemaz nebija tik vēls. Tikai atgādinājums, ka pūķi drīz būs sasnieguši savu gala mērķi.
Toties vairāk milžus pa ceļam nemanīja. Un pat nedzirdēja.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 05.03.2014 06:58

[Roviela]

- Kad Tu tā saki, tad es atceros, ka man arī Inna teica ko līdzīgu par milžiem, - Atorms piebalsoja Blinkam. - Ka esot palikuši stipri agresīvi.
Ka tikai tas tiešām nav sakarā ar Pīlāra grūšanu, bet nevarētu taču būt tā, ka to izraisījuši milži? Atorms nolēma, ka tāda prātošana ir bez pamata, un šo domu izmeta no galvas.

- Tātad Cietoksnī nevar lietot telepātiju, ļoti nav iesakāms melot - var palikt bez mēles, zagt - var palikt bez rokas, nav iesakāms arī citādā veidā izcelties, un prāts jātur noslēgts. Jautra vietiņa! - Atorms nepriecīgi pasmējās, tad paskatījās uz Elgāru.
- Varbūt sāc trenēties runāt skaļi uzreiz?

Par burvju zīmēm sarkanajam pūķim nebija ne mazākās nojēgas, tieši tik pat maz - par to, kā tās dabūt nost.

Atormam īsti nepatika, ka milži viņus ir tik vienkārši likuši mierā. Viņam bija aizdomas, ka pie tā vainīga zīme uz zilā pūķa rokas, tikai viņš nesaprata, vai tā tiešām ir vai nav un ko tas, pie Liesmas mūžīgajām mēlēm! vispār nozīmē.

[Romija]

Marko bija gājis klusumā. Aizmugurē ik pa brīdim kāds īsi ierunājās, bet burvis bija iegrimis savās pārdomās. Tikai tad, kad Blinka uzrunāja tieši viņu, Marko izgaiņāja savas domas, pievēršoties savam māceklim.

"Simbolu?" Marko neticīgi pārjautāja. Šādu pavērsienu viņš nebija gaidījis. "Viņi tiešām ir atjaunojuši vecās tradīcijas?" burvis paskatījās uz Blinku. Tas gan bija naivi pieņemt, ka jaunais sudraba pūķis varētu zināt atbildi. Marko nopūtās. Neapskatījis zilā pūķa zīmi, jo ne jau tas bija pie viņa vērsies ar problēmu, melnais pūķis nolēma uzsākt nākamo mācību stundu — īpaši Blinkam.

"Tā ir sena tradīcija," Marko sāka stāstu. Viņš runāja skaļi, bet galveno uzmanību veltīja Blinkam, savam māceklim, skolojamajam, apmācāmajam. "Pirms vairākiem tūkstošiem gadu milžus pārvaldīja Kraka Bezseja. Tā bija nejauka burve, kuras seju bija izpostījusi maģija, ne pašas burta. Un kā jau tas parasti ir ar tādiem, ko dzīve apdalījusi fiziski, viņi kļūst nejauki, lai to kaut kā kompensētu. Krakai nebija sejas, viņa neredzēja ar vienu aci, tāpēc viņā bija dzimušas citas jūtas un motivācijas. Bet viņa nebija stulba. Kraka ilgi būrās savā alā, Kuro kalna ziemeļos, kamēr atklāja veidu, kā atgūt zaudēto. Viņa nespēja sev atgriezt seju un aci, tāpēc viņa sev ieguva citas. Jaunas mēles un jaunas acis, jaunas iespējas nokļūt tur, kur nekad nebija bijusi," Marko piesita ar pirkstiem pie deniņiem.

"Viņa vārījās ievāktajā informācijā, viņas zināšanas bija tādas, kā milži nekad nebija apjautuši un izmantojuši. Pārējie viņu sāka dievināt un baidīties. Kraka bija apmācījusi veselu vienību milžu no pašu vidus, kuru uzdevums bija izplatīt Krakas zīmi pēc iespējas plašākā apgabalā. Šis uzdevus saņēma negaidītu atsaucību. Gudrākie milži saprata, ka zīme uz svešas dzīvas būtnes izdarīs daļu viņu darba, paplašinās apgabalu, tāpēc tādas tika burtas arī uz dzīvniekiem, pūķiem un jebko, kam vienība tika klāt, īpaši nepārkāpjot savu zemju robežas. Tā kā ne visiem maģiskās spējas bija tik stabilas, tad simbolam līdzi nāca sekas. Krakas burta zīme varēja atrasties uz apzīmogotā, kalpot savam mērķim un neko ļaunu nenodarīt, bet citu... Tur sākās dažādas problēmas. Citam atmira spārni, kādam nokalta mēle, kādam zvīņas kļuva nespodras, rādījās murgi. Par dzīvniekiem ziņu nav, tie varbūt vienkārši nobeidzās, bet pūķi spēja pastāstīt nedienas tālāk. Dažādi briesmu stāsti sāka klīst pūķu zemēs, tāpēc reizēm pat šķita labāk nonākt tāda milža redzeslokā, kas piebeidza ātri ar akmeni vai pēdu, nevis uzbūra zīmi, liekot tās nēsātājam dzīvot bailēs, kas ar viņu notiks tālāk," Marko stāstīja Blinkam. Viņš nevairījās, ja vēl kāds vēlējās zināt, bet arī īpaši nevienu citu negaidīja un neuzrunāja. Burvja balss bija zema un nopietna, gandrīz kā lasot no senas grāmatas.

"Bet Kraka gāja bojā. Tas gan ir cits stāsts, varbūt pat Halla to zina — par milžu ķēniņienes nāvi, bet pēc tam šī tradīcija apsīka. Pamazām izzuda vienības pārstāvji, tika nogalināti vai aizmirsa mākslas, jo nebija vajadzības un nebija samaksas, lai to turpinātu. Dažas atstatus grupas vēl turpināja iesākto, tomēr arī līdz tām nonāca ziņas, ka Krakas vairs nav. Viņas zīmi, ja arī tā atradās uz kāda sāniem, neviens nespēja izmantot, tāpēc pēdējā laikā par to runas vairs neklīst, varbūt pat bailes ir aizmirstas," Marko uz brīdi apklusa. Arī viņš nebija dzirdējis, ka kādu biedētu tieši ar zīmi. Ļaužu valodas lika uzmanīties no akmeņiem un citām lietām, ne no maģijas. "Tāpēc es aizsedzu kritušo pūķu acis. Tā ir māņticība, kam par pamatu ir šīs senās tradīcijas. Acīm milžu zemē ir īpaša nozīme." Un sirdīm, bet to Marko neatgādināja. "Caur tām zīmēm var redzēt. Ne tā kā ar savām acīm, ne gluži izsekot, bet vākt dziļās domas, nolūkus, atmiņas, zināšanas, sajūtas, nojausmas. Tās nedarbojas ātri un katra par sevi, tāpēc Kraka vai jebkurš cits nevar sekot līdzi šī brīža darbībām vai notikumiem. Mans skolotājs to aprakstītu kā darvu, kas lēnām plūst pa upi, kura nav taisne starp būrēju un zīmi, bet drīzāk kā delta, kā sazarojumi, kā tīkls, kas izvijās cauri visām tuvākajām zīmēm, papildinās, apkopojas un tad aizplūst līdz mērķim. Jo tuvāk ir vēl kāda zīme, jo ātrāk upe plūst. Tā kā kalnu upe, lēkājot starp akmeņiem, nevis slinka līdzenumu plūsma," Marko ieklepojās, atbrīvojot rīkli, kas vēsajā laikā no runāšanas sāka kņudēt. "Dēļ šīm zīmēm Kraka bija tik varena. Viņa nezināja sīkumus, klačas, bet juta visas apkārtnes noskaņojumu, perinātos nodomus, neapzinātas bailes un idejas. Milži ir lēni un pamatīgi, tāpat kā viņu metodes, bet tām ir spēcīga ietekme. Dzirkstele izšvirkst un nozūd, bet ogle gail ilgi. Sniegpārsla izkūst, bet ledus glabājas ilgāk. Saproti?" Marko cieši palūkojās uz savu mācekli, vai tas ir sapratis, ko viņa meistars māca.

"Ja kāds ir atsācis tradīcijas, tad noteikti kaut kur ir piltuve, kas šīs upes sasauc pie sevis. Un tas var nozīmēt, ka ir modusies jauna vara — mums vēl nezināma, lēna, bet ļoti spēcīga." Vārdi izskanēja, vēl pāris soļi tika sperti klusumā, un tikai pēc tam Marko pārlaida tumšo skatienu tik pat tumšajai apkārtnei, uz īsu mirkli aizkavēdamies pie Elgāra, kas bija zīmes nesējs. Cik vēl tādu bija tuvumā? Cik akmeņu bija apzīmogoti, lai tikai uzturētu tīklu? Cik spēcīgs bija izaudzis šis kāds, kas vāca ziņas?

"Noņemt? Tādas mākslas mūsdienās īsti nemāca. Milžu maģiju varot noņemt tikai ar milžu līdzekļiem," Marko atkal pacilāja somu. "Bet arī tas nav ātrs process. Akmens drūp lēni un ilgi vai ātri un sāpīgi," Marko sasita cimdotās plaukstas, tām radot nedaudz dobju skaņu. Viņš pavērās uz Blinku, vai tas joprojām saprot stāstīto, un nopūtās. Vai tiešām zilais salašņa nevarēja vienkārši nomirt. Marko jau bija jārūpējas par Blinkas verga zīmi. Atlika cerēt, ka neviens negribēs arī šo Krakas zīmi uzvelt uz viņa pleciem, jo tad viņš apsvērtu iespēju ķerties pie galējiem līdzekļiem, lai aizraidītu apzīmogoto zem kādas milža pēdas.

[Mattiass]

Man nav jātrenējas, Elgārs pasmaidīja, joprojām vērsdamies pie visiem — pilnīgi visiem. Kad strādāju darbnīcā, vai sarunājos ar pircējiem, vai sadzeru ar kādu krogā, protams, ka runāju skaļi. Bet man nepatīk to darīt tādās vietās kā šī. Neomulīgi. Sajūta, ka vārdi pārgriež klusumu, kā nazis, un ka šis vējš tos paķer un aiznes prom. Un, ziniet, tad labāk pārbaudīt, kas ar manu sānu, uzreiz, negaidot cietoksni.
Elgārs atkal pārvērtās, taču šoreiz nevis, lai lidotu prom, bet gan lai druīds un Lilija varētu apskatīt apskādēto sānu, ja vien tur joprojām trūkst zvīņas. Un, diemžēl, arī, kā gaidīts, trūka.

[Rouzijs]

Pat ja Blinka mēģināja izturēties jauki, viņa vārdos bija skarba patiesība.
- Es zinu, ka tas, ko visi redzēja, izskatījās nepiedienīgi... - Bet vai Lilijai būtu jākaunas par to? Iespējams, turklāt tas, ko darīja Marko, viņam padevās spēlēties ar sievietēm, un meitene bija pārliecināta, ka viņš ir siržu lauzējs un var dabūt visas, kuras vēlas. Likt sieviešu celīšiem izkust un augt vēlmei pēc kaut kā vairāk.
Priesteriene pasmaidīja skumju smaidu. Nav jākaunas atzīt, ka viņai patīk Marko. - Ir gan, jo man ir draugs, kurš mani mīl, kuru es arī mīlu, bet es nesaprotu, kāpēc es spēju tā uzvesties, pakļauties citam, man varbūt vienkārši patīk vīriešu uzmanība, bet es nevēlos sāpināt tos, kuri mīl mani. - Tas viss bija tik sarežģīti...
- Es šeit neesmu vienīgā, kura spēj dziedēt. - Meitene atgādināja, tāpēc bija visas iespējas, ka kāds vēlēsies pamest meiteni aiz muguras un vienkārši doties tālāk.

Dziedniece nopūtās. - Es tev uzticos. - Pārējie varbūt varēja neuzticēties, bet Lilija redzēja, ka Blinka ir labs pūķis, ka viņam var uzticēties un tieši tāpēc meitene spēja šim zēnam atvērt sirdi, lai ielaistu viņu attiecībās atklātību.

Meitene apklusa, gāja uz priekšu, kamēr Marko stāstīja savus stāstus par milžu valdnieci. Tas viss likās briesmīgi, un ziņas par kādu jaunu valdnieku nebija diez ko iepriecinošas. Ja nu milži vēlas iebrukt pūķu zemēs tāpat kā pūķi to pašreiz bija izdarījuši ar viņu zemēm? Lilija nodrebinājās it īpaši tāpēc, ka palūkojoties debesīs bija skaidrs, ka drīz viņi nokļūs galamērķī, sāka satumst.

Kad Elgārs pārvērtās par pūķi, Lilija piegāja pie viņa un palūkojās uz apskādēto sānu.
Uz brīdī koncentrējusies meitene ļāva gaišai maģijai patverties zilā pūķa ievainojumā, bet nekas nenotika. Zvīņas neatauga.
- Piedod, es neko nespēju darīt, zvīņas vienkārši neataug. - Zilmate paraustīja plecus un gāja tālāk. - Man žēl. - Viņa domās atvainojās Elgāram.

[washulis]

Un te nu bija sekas, ja biedri nošķiras un nozūd. Tagad Elgāram varētu nokalt aste. Vai šī Šmarla varētu zināt, kā šādu maģiju noņemt? Ja jau mēs pie viņas dodamies, tad var cerēt, ka visu var apvienot vienuviet. Vai arī... Vordans? Veikt darījumus ar šo pūķi nealktu neviens, bet pat ja Elgāru lāga nepazīstot, Hallai tomēr rūpēja jebkura labklājība. Turklāt, cik ļauns šis Vordans varētu būt? Jebkurā sirdij taču ir jāspīd vismaz kādai gaismas strēlei.

Bet Blinka. Ja mums ir jāsargājas no prāta atvēršanas un visa pārējā... Tu tiki teicis, ka ir bīstami dot savu īsto vārdu, bet mēs savus īstos vārdus nezinām. Kā tas darbojas? Vai viņa nedrīkstēja stādīties priekšā kā Halla? Jebšu nedrīkstēja atzīt ko citu? Ko?

[Sindra]

Blinka paraudzījās uz Atormu un sāji pasmaidīja. - Devans pārlieku neaizraujas ar pūķu notiesāšanu un ieslodzīšanu. Cietoksnis ir vieta, kurā atrodas tie, kuri tomēr ir ieslodzīti. Tad jādomā, ka tam ir iemesli. Jādomā, ka valdnieks nav redzējis citu iespēju, kā šos pūķus izolēt no pārējās pasaules. Cietoksnis nav vieta, kur doties pastaigā. Jūs taču to zinājāt.
Bet skarbie noteikumi tādēļ, lai savaldītu ieslodzītos. Lai būtu reāli draudi. Un par katru savu izdomāto gājienu apdomātos divreiz. - gan jau Atorms visai labi pats saprata. Sarkanie pūķi bija likumpaklausīgi un kārtība viņiem bija pirmajā vietā.

Turpinot sarunu ar Liliju, Blinka jutās nonācis tādā kā nelielā strupceļā. Te laikam izbeidzās viņa grāmatās salasītās zināšanas. Un, ja godīgi, viņš nezināja, ko Lilijai teikt. Jauneklis nesaprata, kāpēc priesterienei patika glausties arī gar citiem vīriešiem, ja viņai bija draugs. Mīļotais.
Iespējams, ka romāni idealizēja attiecības un dzīvē notika pavisam savādāk. Pat, ja šī atziņa bija patiesība, jauneklis tik un tā nezināja, ko teikt. Viņš mulsi pasmaidīja. Un nopūtās.

Jā, taisnība. Lilija nebija vienīgā dziedniece. Bet tik un tā... Blinka nedomāja, ka, piemēram, Atorms pamestu meiteni vienu pašu likteņa ziņā, ja viņai draudētu briesmas. Sarkanajam pūķim, kā izskatījās, patika rūpēties par tiem, kas paši nespēja sevi aizstāvēt. Gan jau viņš parūpētos arī par Liliju. Un iespējams, ka pat ar lielāku labpatiku, kā par Blinku. Kuram vīrietim gan būtu pretenzijas izpatikt skaistai sievietei. Un Lilija bija skaista. To taču nevarēja nepamanīt.
- Paldies. - viņš pateicās par meitenes uzticēšanās apliecinājumu viņam. Viņš devās līdzi dziedniecei līdzi pie Elgāra, lai arī palūkotos uz to simbolu, par kuru zilais pūķis stāstīja.

Blinka arī uzmanīgi klausījās Marko stāstu par milžu burvjiem un simboliem. Cik nu tā bija taisnība, jauneklis nezināja. Pilnībā iespējams, ka tas bijis kāda prātā jukuša, ambicioza burvja izgudrojums. Un Marko to, protams, ir izlasījis.
Bet tā varēja būt arī taisnība. Ja nu milži ir sajutuši svārstības viņu pasaulē un jūt, ka šis ir mirklis, lai liktu savām zemēm paplesties, vai vēl ļaunāk! Varbūt viņi plāno vispār tikt vaļā no pūķiem. Vai varbūt viņi ir padoti kādam spēcīgam burvim, kurš nemaz nav pūķis, un kurš milžus izmanto šajā Dragāras apjukuma brīdī, lai iegūtu varu.
- Un, ja nu šis burvis ir Vordans? - Blinka neapzināti bija uzrunājis Marko.
Tomēr, kā gan ieslodzītā pūķa vara varētu stiepties ārpus Pusnakts Cietokšņa robežām?

Blinka noraudzījās Lilijas neveiksmīgajā mēģinājumā izdziedēt Elgāru. - Šmarla varētu zināt. - jauneklis domīgi noteica. - Bet, es nezinu, kā mēs viņai samaksāsim. - pūķis sarauca pieri. Viņam pašam negribējās dot savas zvīņas, vai asinis Šmarlai. Tas bija riskanti. Un Marko noteikti neko tādu neatbalstīs.
Viņa skatiens pievērsās Hallai. - Tas ir sarežģīti. - Blinka noteica, apzinoties, ka šāda atbilde neko nepaskaidro. - Tās patieso vārdu lietas ir zināmā mērā, kā leģenda un šajos laikos mēs īsti pat nezinam vai kas tāds pastāv. Daļa no burvjiem vēl joprojām tic šai leģendai, daļa saka, ka tās ir muļķības un neesot tādu vārdu, ar kuriem var pakļaut. Asinis, zvīņas, mati, jā... tos var izmantot pakļaušanai, bet vārdus... - jauneklis paraustīja plecus un viņa skatiens uz mirkli aizceļoja pie Marko, kā meklējot atbalstu. Melnajam pūķim arī noteikti kaut ko vajadzēja zināt par vārdiem. Jebkurš burvis zināja. Un katram bija savs viedoklis vai tam ticēt, vai nē. Blinka nekad nebija saticis nevienu, kurš pārvalda seno vārdu maģiju. Bet viņš tomēr sliecās domāt, ka kaut kas tāds pastāv.
- Ja tu jautā, vai tu vari teikt, ka tevi sauc Halla, tad jā... tu to vari darīt. Tas tevi neapdraud. Pat ja Vordans, vai kāds cits no Cietoksnī dzīvojošajiem, spēj uzzināt tavu īsto vārdu, tad tāpat nebūs nozīmes, kā tu stādies priekšā.
Burvji un vārdi ir tāda sarežģīta lieta. Piemēram, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Vordans spēj sadzirdēt katru reizi, kad kāds piemin viņa vārdu. - iespējams, ka viņš arī tā kādreiz spēs.