"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Sindra]

- Es varu iedot savus apavus. - Blinka piedāvāja, piegājis tuvāk Marko un Lilijai. Tomēr, kad meitene jau atkal atsedza savas kājas, jauneklis kautrīgi novērsās. It kā sāņus notiktu interesantākas lietas.
Nu jā... tā nu viņš nevarēja saprast vai to laukumu attīrīt vajag, vai nē. Viens saka, ka jā, cits, ka nē... Un Marko...
- Nē. - Blinka noraidoši pamāja. - Tas ir līdzīgi, kā ar blinkošanu. - viņš paskaidroja. - Setra bija ledus un sniega citadele. - un ledus bija viņa stihija.

Pirms doties pacienāties, jo Blinka tomēr bija augošs jauneklis un par ēstgribas trūkumu nesūdzējās. It īpaši, kad viņam tik bieži bija nācies badoties un minēt vai nākamajā ēdienreizē būs ko ēst, vai nē, viņš palūkojās uz Marko.
- Tas labi. - puika atbildēja. - Tās vergu zīmes sāp. Stiprāk kā maģiskie tetovējumi. - Droši vien Marko, pats būdams burvis, labi zināja, cik tas bija nepatīkams process. Iegūt tetovējumu. Garas un ilgas stundas, pavadītas mocībās. Un to iztērēt varēja vienā mirklī.

Ja Lilija vēlējās, Blinka bija gatavs atdot priesterienei savus apavus.
Bet citādi viņš lieki nekavējoties devās pie Atorma. Jo tur taču deva pārtiku. Jauneklis vairs neizskatījās tik kautrīgs, kā sākumā. Un ar sniega parādīšanos, likās gluži vai kā atdzīvojies. Blinka smaidīja.

[echo3]

Kenolts netielējās. Tīģeris piegāja pie sarkanā pūķa un pārvērtās par cilvēku. - Paldies, neatteikšos. - Druīds nelikās sevišķi manām sniega pārslas, kas tagad kusa uz viņa tetovētajiem pleciem un rokām, bet just tās viņš juta gan. Viņam taču nebija pat krekla, par apmetni nemaz nerunājot. Nūks, tik ilgi nocieties somā, tagad izšukurējās no tās ārā un, gluži izbijies, blenza uz sniega baltumu visapkārt. Kenolts noplēsa no Atorma iedotā gaļas gabala strēmelīti un iedeva to sermulim. Arī sīkajam dzīvnieciņam bija nācies pieciest ēdiena trūkumu, un pat šobrīd tā nebija pele vai varde, ko viņš tik labprāt notiesātu.

Kenolts ēda mierīgi. Pēc tam atkal sakošļāja lapu no saviem zālīšu krājumiem un padzērās ūdeni. Vispār jau viņš varētu tīģera izskatā uzēst sniegu, nu, bet to vēlāk, ja gribēsies dzert, bet negribēsies pārvērsties. Pēc pusdienošanas druīds atkal kļuva par tīģeri.

[Mattiass]

Pārdomādams darvas pūķa vārdus, Elgārs bija gājis un jau ceļā uzgrauzis dažas gaļas strēmeles. Viņš neapstājās, lai grieztu sieru vai maizi. Uzdzēris pa virsu un sev kaut ko izlēmis, viņš vienā brīdī pārvērtās īstenā pūķa formā un darīja zināmus citiem savus nodomus. Izlūkot ir labāka doma, kā pusdienot klajā laukā. Un labāk, ka noriskē viens, kā visi reizē. Izmetīšu kādu loku, paskatīšos, kas ir priekšā.

Varēja cerēt, ka zila krāsa uz debesu fona būs nemanāmāka, kā, piemēram, sarkana. Klusums lika raizēties. Un Elgārs jau tikai gribēja pārliecināties no augšas, vai pārējie ir drošībā, pārliecināties par ceļu priekšā, noskaidrot, vai lidot ir droši, un atgriezties pie pārējiem. Viņš nopietni arī apsvēra vēlāk piedāvāt druīdam palīdzību izlūkošanā, būdams nemanāmāks par karotāju bruņās, un samērā veikls. Žēl, ka vide, kurā viņi nonāca, bija tik atbaidoša.

Izpletis spārnus, viņš pacēlās gaisā un pacentās uzreiz uzņemt krietnu augstumu — tā, lai ar klintsbluķi no zemes trāpīt būtu grūti. Un tad, apmetis loku, ja tuvumā nebija nekā aizdomīga, uzņēma kursu uz priekšu virzienā, kur vajadzēja būt tam cietoksnim. Reizē viņš centās labi iegaumēt apvidu, lai, atgriežoties, varētu uzmeklēt pārējos.

[Romija]

Marko sagatavoja sev kārtējo maizes riku ar sieru un desu. Tā bija maza maltīte, krietni knapāka par krogū nopērkamo, bet čirkainas krodzinieka meitas prasmes bija jaušamas katrā kumosā. Ūdens gan bija auksts. Vēl mazliet, un to varētu grauzt. Tomēr sūdzēties bija nevietā. Cenzdamies dzert tikai tik, cik nepieciešams, Marko klusējot pusdienoja.

Blinkas salīdzinājums starp vergu zīmi un tetovējumu diez ko neuzlaboja apetīti. Tetovējums bija arī Marko, viņš labi zināja sajūtas. Pēc skolotāja ieteikuma viņš pat bija centies tā laikā koncentrēties uz dzejas rindām, bet viss, ko ieguva, bija riebums pret Ak, skaistā Ursula rindiņām.

Vienā brīdī zilais salašņa attaisnoja uz sevi liktās cerības, aizplivinoties gandrīz vai drošā nāvē. Varētu pat teikt, ka Marko sajuta atvieglojumu. Viņš gan joprojām bija satinies apmetnī, un seja atspoguļoja burvja viedokli par sniegu. Jo īpaši brīdī, kad ieraudzīja puskailo Kenoltu. No šī ķermeņa aplūkošanas gan melnais pūķis novērsās un bāza maltītes paliekas somā.

[Rouzijs]

Blinka bija kautrīgs, tas Lilijai nepaslīdēja garām, tāpēc meitene mēģināja ātrāk uzvilkt savus apavus, lai lieki puisi nemulsinātu, viņa gan nemanāmi pasmaidīja par to, kamēr Marko šķiet bija izbaudījis skatu. Zīds noslīdēja pār viņas kājām tās nosedzot, bet ko teikt par Blinkas piedāvājumu? - Nē, nē... tu man tā jau daudz iedevi, man pietiks ar apmetni, es nedrīkstu tev atņemt visu, ko Atorms tev nopirka, tas nebūtu pieklājīgi un Marko atrisināja manu problēmu.. - Pat ja tikai uz neilgu laiku.

Lilija palika Marko tuvumā, izņēma no sava somas, kaltēto gaļu un noplēsa maizes gabaliņu, kuru tāpat vien arī apēda. Ūdens gan bija nepatīkami auksts, meitene nebrīnītos, ja līdz vakaram tas būtu sasalis un viņiem vajadzētu uguni, lai to atkausētu.
Otrs zilais pūķis vēlējās doties izlūkos. - Esi piesardzīgs. - Meitenes balss atskanēja viņa prātā.

Bet ko tur daudz, vajadzēja paēst, savādāk nebūs spēks un viņai kā dziedniecei noteikti to vajadzēja, lai krīzes situācijā nesanāktu kaut kur pakrist un nodot savus biedrus nevarēšanas nostāvēt, dēļ. Lilija palūkojās uz druīdu, viņš bija bez maz vai kails un jau tikai skatoties uz Kenoltu meitenei palika auksts.

[Sindra]

- Nu labi... kā vēlies. - Blinka domīgi novilka, skatienam aizkavējoties pie Lilijas. Bet tādas īstas pārliecības puiša balsī nebija. Nelikās, ka Lilijai patiešām nevajag viņa apavus. Viņa atteicās tikai pieklājības pēc. Jo, lūk, nevēlējās atņemt Blinkam visu. Nu labi.
Iespējams, jauneklim vajadzēja būt uzstājīgākam, vai arī vienkārši iedot apavus, neko nejautājot, taču tad viņa skatiens ilgāk aizkavējās pie Kenolta, kurš vispār bija teju kails. Nē, nu nebija jau tā, ka Blinka redzētu viņu pirmo reizi, taču, pirms tam, kad viņi bija tikušies pie Arkvilas, puisis tā īsti līdz galam nebija ievērojis savu biedru īpatnības.
Viņš zināja, ka Cietoksnī viņi nespēs pārvērsties par pūķiem. Bet ja nu druīdi nespēj arī pārvērsties par dzīvniekiem?
Tad Kenoltam būs jāstaigā puskailam. Tomēr, savu kreklu Blinka atdot nevarēja. Ja viņš staigās puskails, tad visi redzēs viņa sasisto muguru un uzreiz viņam piekārs zagļa birku. Jauneklis nebija pārliecināts, ka tas būtu labi.

Pacienājies ar Atorma piedāvāto ēdienu, Blinka turpināja turpat blakus grozīties.
Marko viņš negribēja traucēt, jo viņam blakus bija iekārtojusies meitene. Un kur divi, tur trešais ir lieks.
Un Batirhanam viņš vienkārši labāk klāt negāja. Lai lieki nekaitinātu melno pūķi.

Pusdienas pagāja mierīgā gaisotnē, līdz mirklim, kad attālumā sāka rībēt krītoši akmeņi, vai kaut kas tamlīdzīgs. Pūķi gan nevarēja redzēt iemeslus šiem trokšņiem. Sniegs apgrūtināja redzamību un Elgārs bija devies arī visai patālu savās izlūkgaitās.
Tad te nu viņam bija iespēja pārliecināties, par ko biedri bija runājuši un no kā piesargājušies. Izskatījās, ka milžiem sniega krišana un arī pūķa lidošanas augstums nebūt netraucēja saredzēt zilo lidoni un tie izklaidējās uz nebēdu, metot milzīgus akmens bluķus pa izlūku. Viens no tiem tikko trāpīja pa zilā pūķa asti, kas gan nebija tā vārīgākā vieta pūķa organismā, tomēr lidošanai ļoti patraucēja.
Varēja secināt, ka milži nav pārāk precīzi klintsbluķu mētāšanā. Bet vēl varēja secināt, ka Elgārs ir pamanīts un pie biedriem iespējams atgriezīsies kopā ar kādu strēķīti pavadoņu.

[Roviela]

Nācās dalīties uz trijiem, nē, trijiem un kripatiņu, proti, sermulīti. Nu un? Galā ir jātiek visiem. Vai tur būs, ko ēst - bet kurš zina? Tāpat to, cik ilgi tur būs jāuzkavējas, tieši tāpēc Atorms neraizējās, jo nav iespējams nodrošināties vienmēr ar visu un pret visu. Nekādi.
Novēlējis biedriem labu apetīti un pasmaidījis par sermulīša prieku tiekot pie kaut kā lielāka par cietspārnainu vaboli, viņš ķērās pie ēsanas, un drīz to bija beidzis. Takas vidū nav nekāda ilgā sēdēšana.

Zilais pūķis aizlidoja izlūkos, Atorms nespēja novērtēt, ir tas vērtīgi vai nav. Ja milži ir tuvumā un ieraudzīs, un kādam vajag zilu ādu, nāks šurp. Ja nepamanīs, tad tie tāpat var būt tur kaut kur priekšā, bet tad Elgārs to pateiks.

- Ja būtu skaidrs, ka kādu brītiņu te ir droši, es pārvērstos par pūķi, un jūs visi varētu tikt pie karstas tējas, - Atorms piedāvāja. Uguns bija viņa stihija, tiesa, viņš nemācēja to izmantot buroties un cilvēka izskatā, tik vien, ka nesadegtu pats, bet pārvērsties un uzpūst kādu karstu liesmiņu siltumam viņš varēja.
Ūdens bija tik auksts, ka zobi sala no mutes laukā.

Nu kā tad! Nekāda miera nebūs, par to liecināja dārdošie klintsbluķi. Atorms nolika ēdamlietas un kārtīgi piestiprināja visu, lai nenokrīt. Visai iespējams, ka atkal vajadzēs kauties.
- Atvainojos, tējas tomēr nebūs, - viņš noteica visai rezervētā tonī, kas tā kā apkopoja idejas par izlūkošanu pūķa izskatā izgāšanos.

[Romija]

Tepiķis, Marko nodomāja, izdzirdējis rīboņu. Pat ja viņam nebija iebildumu, ka zilais pūķis ir tikko dabūjis pārliecināties par Marko vārdu patiesumu, melnais pūķis nespēja to noklausīties mierīgi. Tas bija daudz tuvāk kā gribētos izdzirdēt. Pusdienu maize gan bija apēsta, vismaz maltīte iztraucēta nebija, un tomēr tas varēja nozīmēt vēl vienu cīņu, tikai šoreiz būtu jāglābj krietni necienīgāks indivīds. Pat ja viņi nesteigtos palīgā, satracinātie milži varētu atrast arī pārējos, ja viņi nemuks prom — tagad un tūlīt.

Bet milžiem bija sirdis. Ja vien varētu noteikt, cik daudz to rībinātāju tur ir, varētu pat doties vēlreiz izkauties, lai tiktu pie vairāk vērtīga materiāla. Pieslējies kājās un pārlicis somu pār plecu, Marko ieklausījās. Virziens bija viņu ieturētais un tas, kurā pazuda zilā pakaļa. Attālums gan varētu būt pārāk liels, lai skrietu ar kājām, jo palikušo grupiņu sasniedza skaņa, nevis izteikta zemes drebēšana.

"Pēc katras ēdienreizes pa kautiņam?" Marko novīpsnāja. Spēka vēl netrūka, tomēr tas kavēja virzīšanos uz mērķi. Melnais pūķis centās jebko saskatīt skaņas virzienā. Viņš deva priekšroku izlūkošanai kāda cita personā.

[Rouzijs]

- Vai viņi nevar likties mierā? - Lilijas balsī ieskanējās neliela žēlošanās, bet nevarēja noliegt, ka dzirdot milžu ālēšanos pār viņas augumu pārskrēja zosāda. Un ja nu... ja nu viņi uzbrūk Elgāram? Lilija ātri pabeidza savu maltīti un sakrāmējusi atpakaļ visu somā meitene bija gatava doties tālāk. Viņa piecēlās un palūkojās uz Marko, un tad uz visiem pārējiem.

Viņas pirkstu galu atkal sakļāvās kopā, lūpas skaitīja vārdus un apkārtnei pārslīdēja gaišs kupols, veiklības maģija.
- Es domāju, ka veiklība var noderēt. - Meitene pasmaidīja un palūkojās uz Marko. Viņa cerēja, ka pārējie arī bija trāpījuši maģijas tuvumā. Nevarēja jau zināt, vai viņiem nesanāktu atkal cīnīties, pret milžiem, un labāk, lai ir veiklas kājas, nekā neveiksme un kļūšana par milžu tepiķi, ar kuru noslaucīt pēcpusi.

[Mattiass]

Strēķītis — tās varēja būt beigas pārējiem. Viņš vērtēja savu un savu līdzgājēju spēju tikt galā ar diviem, varbūt trim milžiem. Ja atvedīs kādus piecpadsmit, labi nebūs. Pirmais impulss bija meklēt drošību pie kādiem, ne kādiem, bet pūķiem. Taču starp divām iespējām — nomirt vienam pašam, esot nodauzītam zili melnam (kāda ironija), vai arī panākt, ka varonīgi nomirst visi, viņš tomēr izvēlējās pirmo. Bija par tālu, lai varētu cerēt izsprukt no milžu zemēm. Vienīgā cerība bija aizvest milžus prom no pārējiem, un, ja noveiksies, patverties tai Pusnakts Cietoksnī.

Ja kādi no pārējiem bija redzamības zonā, viņi varēja saņemt ziņu: Man uz astes ir milži, vedīšu tos prom no jums. Pēc tam viņš pagriezās un, ieturēdams sarežģītāku trajektoriju, lai grūtāk tēmēt, un cenzdamies palielināt augstumu (ja klintsbluķus lidojums augšup nebremzēja, kas nozīmētu kādu maģiju, tad vismaz pa lielam gabalam daudz grūtāk notēmēt) un ātrumu, laida uz galamērķi.

[echo3]

Trokšņa virziens bija skaidrs, un Kenolts bija pārliecināts, ka arī to, ko šis troksnis nozīmē, ir sapratuši visi. Vienīgi vai viņi ir sapratuši, ka ceļš uz Cietoksni varētu nebūt tik taisns, kā viņi visi bija vēlējušies? Tas ir, - ja nevēlas kauties. Milžu tur, priekšā, var būt vesels bars.

Kenolts piecēlās. - Mums jātiek prom no šīs šaurās vietas. Eju meklēt ceļu. - Ja biedri nolems iet glābt zilo pūķi, druīds noteikti atradīs kaujas vietu. Ja zilais pūķis tagad atvedīs uz šejieni milžus, tad nevienam nav, kur sprukt. Vai viņam pietiks prāta nelidot tieši šurp? Kas zina, zilais nebija karotājs.

Tīģeris nozuda aiz klintīm, tāpat kā iepriekš, pēdas neatstādams. Meklēt sānceļu, apkārtceļu. Uz trokšņa vietu izlūkot viņš nedevās - tas bija tālu.

[Urdrunir]

Kautiņš! Batira radars priecīgi deva ziņu. Uz Elgāru varēja paļauties vismaz vienā,- viņš prata izlūkot tā, lai būtu interesanti. Karotājs pielēca kājās un paskrēja pāris soļus tuvāk troksnim.

Augstu gaisā... nē, ne pietiekami augstu! Zilais pūķis laikam nebija tuvumā redzējis milžus. Viņš neprata novērtēt cik tālu to akmenscietie muskuļi spēja raidīt klinstbluķus. Bet gaisā airējās Elgārs, kuru knapi varēja manīt sniegpārslu izkropļotajā tukšumā. Un viens akmens taisni trāpīja viņam pa asti. Batirs centās saskatīt cik milžu tur ir, bet no viņa vietas nevarēja īsti redzēt. Izlūks brīdināja, ka vilinās milžus projām. Viņš taču bija redzējis, cik veikli melnais karotājs tiek galā ar pretiniekiem! Cik briesmoņiem tur vajadzēja būt, ja viņš tagad neieteica iesaistīties cīņā?! Pūķis centās apspiest asiņu mudinājumu izvicināt ķepas.

Nestāviet šeit! Mums jādodas tajā virzienā. Tagad! Kad Kenolts atradīs labāko ceļu, tad precizēsim. Batirs nokomandēja pārējos un rādīja ar pirkstu pretī Elgāra lidojumam, lai censtos pasprukt garām milžiem paralēli viņu kustības virzienam. Nekādu uguņošanu. Nekādu varoņdziesmu. Mūsu šeit nav. Steidzieties!

Par spīti apaļajam vēderam karotājs bija atlētisks. Viņa uzņemtajam tempam bija grūti tik līdzi. Kā kalnu kaza viņš lēca pāri plaisām un akmeņiem ceļa priekšā.

[Romija]

Iespējams, ka Batirhanss kaut ko saskatīja. Un iespējams, ka Kenolts atgriezīsies ar ziņām. Jebkurā gadījumā gan cietoksnis, gan kautiņš bija aptuveni vienā virzienā. Lai apmestu drošu līkumu milžiem, pat ja tur bija tikai daži, nāktos doties pavisam citā virzienā. Marko bija gatavs ceļu turpināt. Viņš sekoja norādījumiem, cenzdamies pārvietoties ātri un skatīties, kur liek kāju.

[Sindra]

Sadzirdējis trokšņus, arī Blinka piecēlās un palūkojās virzienā, no kura pēkšņi bija uzradušās skaņas. Nebija tā, ka jauneklis justu bailes, tomēr arī neko iepriecināts par iespēju cīnīties, viņš nelikās. Bet tad atkal... cik nu viņam tur bija kas jādara, ja kāds vispār kaut ko no viņa sagaidīja.
Blinka palūkojās uz Marko un gaidīja, kad melnais pūķis kaut ko darīs. Lai attiecīgi viņam sekotu. Un, protams, palīdzētu kaujā. Pat neskatoties uz to, ka burot maģijas, Blinka sev droši vien ka pievērsa Bartoka uzmanību.

Jauneklis veltīja priesterienei pateicības pilnu mājienu ar galvu.
Viņš gan līdz galam nesaprata Batirhana noteikumus par uguņošanām un varoņdziesmām, taču likās, ka vismaz viena no norādēm tā kā attiecās arī uz viņu. Droši vien tā par uguņošanu, pat ja Blinkam tā izteikti uguņot īsti pat nenācās viegli. Uguns lodes nebija viņa maģiju arsenālā.


Atrast citu ceļu nemaz nenācās tik grūti. Te jau nebija tā, ka tikai viena šaura taka. Ik pa laikam pavērās citas takas, kuras piedāvāja klintsbluķus un grēdas apiet apkārt pa vienu vai citu pusi. Kā nu labāk patikās.

Tā īsti saskatīt Elgāru un viņam sekojošos milžus, kuriem šis laikam bija vienkārši kārtējais akmeņu pamētāšanas mačs, no pārējo pūķu atrašanās vietas nevarēja. Taču ziņu no zilā skauta viņi bija saņēmuši.
Arī pats Elgārs īsti nespēja saskaitīt cik tur to sekotāju bija. Arī mēģinājums pacelties augstāk īsti nesekmējās, jo kāds trāpīgi raidīts akmens bluķis visai tiešā lidojumā ietesa pūķim pa muguru, aicinot viņu uz piespiedu nosēšanos.

Batira plānam, apdzīt milžus, bija kāds trūkums. Proti, pūķi, cilvēka paskatā, neskrēja tik ātri, lai panāktu lidojošu pūķi un milžus, kas tam dzinās pakaļ.
Turpinot skriet, varēja vai nu vienkārši pa apvedceļiem apiet milžus un zilā skauta sadursmes vietu, atstājot viņu likteņa ziņā, vai arī doties pie viņa, cenšoties viņu glābt, pirms milži nebija ieguvuši zila pūķa ādiņu.
Uz iespējāma nodīrāt Elgāru šobrīd cierēja četri milži. Trīs lieli un viens tāds drusku mazāks.

[echo3]

Kenolts, izmantojot savas spēcīgās ķepas, brīdi ātri skrējis uz priekšu, līkumojot starp akmeņiem, saskatīja izdevīgu vietu atkal uzrāpties klintī. Kaut ko taču varēs ieraudzīt? Ticis augšā, viņš tiešām ieraudzīja četrus milžus, kas mētāja klintis. Neko precīzāk viņš nepētīja, bet metās atkal lejā, un šoreiz atgriezās pie biedriem. - Četri milži. - Vai tas ko mainīs? Druīds lūkojās uz Batirhanu.

[Romija]

Četri milži. Tas droši vien nebija nekas neiespējams ar pirmrindnieku Batirhanu. Lai gan no Batira teiktā varēja noprast, ka vai nu viņam padomā milžus pārsteigt vai no tiem izvairīties. Abos gadījumos tas nozīmēja iztikt bez pūķa spārniem..

"Bez vajadzības neburies," Marko norīkoja Blinku un tad ar rokas mājienu viņš aicināja puiku līdzi Batira un Kenolta virzienā. Vietās, kur kāds neērts klinsbluķis aizšķērsoja ceļu, Marko izgaisa un meterializējās nedaudz tālāk. Blinkam nevajadzētu būt problēmām tikt viņam līdzi.

[Roviela]

Nebūs, nebūs uguņošana, Atorms pie sevis pasmīnēja, savukārt sapratis, ka šis Batirhana teiciens attiecināms uz viņu kā dabiski ugunīgāko no visa ceļotāju bariņa.
Jau pieceļoties kājās no akmens, varēja sajust Lilijas dotās svētības vērtību - kājas kustējās ātrāk, no šķēršļiem varēja izvairīties vieglāk. Viņš pamāja priesterienei pateicībā par svētību, un tad uzsāka skriet kopā ar citiem.

Vai nu viņi dosies glābt Elgāru, vai skries garām, kādu brīdi tas bija viens ceļš. Drīz Atorms saprata, ka kājām viņi kaujas vietu nesasniegs, ja vispār grasās to darīt.
Bet atstāt zilo pūķi milžiem? Nē, tā nevar.

- Četri! - visiem saskatāmības robežās esošajiem, pie kuriem, šķiet nevarēja pieskaitīt vienīgi Elgāru, galvās atskanēja Atorma balss.
- Sitam viņus! - tāds bija ierosinājums, karotājam lēkājot pa akmeņiem kopā ar pārējiem. Tikai saprast, kā ātrāk un nemanāmāk pielavīties milžiem, lai tad izmantotu Batirhana iepriekš izmantoto taktiku pēkšņam uzbrukumam.

[Mattiass]

Mugura asi iesāpējās. Bija sajūta, kā saņemot ar milzīgu mušu sitamo, ar to atšķirību, ka klintsbluķis nebija līdzens, un radās sajūta, ka divkājainā formā tas jau būtu Elgāru transformējis slapjā pikucī. Īsti spēka cilāt spārnus vairāk nebija, lielus spēkus (un sāpes) prasīja vienkārši planēšana gaisā, noturēšanās, lai nesāktu kūleņot lejā, kaut arī šie spēki sāka izsīkt, un augstums jau bija zaudēts. Atlika izvēlēties laucīti, kur nosēsties. Vēlams, milžiem grūti pieejamu, ar daudz vietām, kur noslēpties. Ja pietiks spēka.

[Urdrunir]

Nē, mēs turpinām skriet projām. Batirs neizmantoja telepātisku sazināšanās veidu, ja nekas netraucēja runāt parasti. Telepātijai bija tāds maģijas pieskāriens. Mazais ir mātīte. Burve. Daudz viltīgāka un nežēlīgāka. Tās nebija bailes. Tas bija aprēķins. Marko bija ar vienu maģijas šāviņu norāvis milzim galvu. Milžu burve nebūs tik žēlsirdīga. Viņas akmeņmetēji tēviņi noteikti bija pieraduši sadarboties ar kādu, kas palēnināja un savaņģoja maģiskos pinekļos jaunas pūķu ādas, kamēr tās vēl bija uz viņu kauliem.

Nu?! Pēdējais uzrēciens kā pātagas cirtiens šāvās pāri biedru galvām. Līdz šim viņiem nebija iemesla apšaubīt Batira saprātu milžu zemēs. Viņš bija kāvies pa savam, kad bija jākaujas. Un viņš bija brīdinājis nelidināties, kad nevajadzēja planēt starp mākoņiem.

[echo3]

Kenoltam tur nebija, ko iebilst. Viņš varēja vien meklēt ceļu un, ja paveiksies, kādu izārstēt. Tīģeris mērķtiecīgi novirzījās no taisnākā ceļa uz Cietoksni, rūpīgi izvēlēdamies vietas, pa kurām var iziet pārējie. Nu, tie, kuri nepārvietojās, maģiski lēkādami. Druīds arī ausījās, kur dzirdams troksnis. Nav taču jēgas uzskriet iedvesmas pilniem milžiem tieši virsū?