"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Sindra]

- Kas par muļķībām! - Beins nosprauslājās Atormam par atbildi un piecēlās. - Mēs domājām, ka Setrā visi ir miruši. - ar mēs jauneklis acīmredzot domāja savu ģimeni. - Ir patīkami redzēt tevi dzīvu. - viņš palūkojās uz Arlidenu. - Pat ja slēpies zem kaut kādas zilās krāsas. - Beina balsī ieskanējās nesapratne par Arlidena izvēli izlikties par zilo pūķi. Nevienam taču nebija noslēpums, ka zilie pūķi ir zagļi un krāpnieki.

Ne mazāk saprotams bija arī melnā pūķa paskaidrojums, ka Arlidens esot viņa māceklis. Jo skolotājus gluži nemēdza izvēlēties no citiem klaniem. Un sudraba pūķis noteikti neizvēlētos melno pūķi.
Tāpat, kā viņam veltītais komentārs lika sarkanajam saraukt acis neizpratnē par melnā pūķa pārāk lielo atļaušanos.
Tomēr, Beins pārlieku neapgrūtināja sevi ar pozēšanu. Līdz ar Marko norādi par kritušajiem sarkanajiem pūķiem, arī princis uz tiem palūkojās.
- Jā. Mēs nevaram viņus šeit tā atstāt. Aprociet! - viņš pavēlēja un skatienam vēlreiz pārslīdot pār pārējiem pūķiem, nācās secināt, ka Atorms ir vienīgais sarkanais pūķis. - Tu! - Beins uzsauca Atormam. - Tu būsi mans miesassargs. Un es ceru, ka tu būsi kaut uz pusi labāks par šiem nīkuļiem. - viņš pamāja uz kritušo pūķu pusi. - Bet tik un tā! Viņi bija mūsējie. Parūpējies, lai viņi tiktu aprakti, nevis atstāti šeit apgānīšanai. - Beins dalīja pavēles ar apskaužamu vieglumu. Acīmredzot, jauneklis bija pieradis, ka viņam klausa un pakļaujas.

Tieši tādēļ Elgāru apturēja Beina balss. - Tu uz kurieni! - viņš apsauca zilo pūķi. - Tev tikko sniedza pakalpojumu. Tagad pakalpojums ir jāsniedz tev! Palīdzi aprakt kritušos pūķus! - princis paskaidroja zilajam pūķim viņa pienākumu. Taču, laikam tā kā apzinādamies, ka šo pavēli drīzāk vajadzētu dot Arlidenam, jaunais karotājs palūkojās uz savu vienaudzi. - Pasaki viņam... - uzrunājot Blinku, Beins lieliski apvaldīja savu pavēlošo toni. - ... ka viņš tev ir parādā un lai palīdz. - prinča rokas sakrustojās pār krūtīm.
Blinka izskatījās apjucis un mēms, kā zivs.
- Bet es neprasīju pakalpojumu. - viņš iebilda Beinam.
Uz ko Beins izbolīja acis. - Nu un! Tagad prasi! Un kur palika tā zilā skuķe? - nemaz nesagaidījis Blinka atbildi, Beina skatiens uzmeklēja Liliju. - Tu tur! - viņš uzsauca. - Pārtrauc plivināties pa vēju un dari kaut ko lietderīgu! Izvadi karotājus! Lai viņiem ir dieva svētība! - arī Lilijai tika izdalīts darba uzdevums. Zilais Valis - palis gan nebija nekāds ūberdievs Beina skatījumā, bet labāk nekā nekas un labāk, nekā šie te divi bija pelnījuši.

Ā, bet re! Beinam bija vajadzīga druīda palīdzība.
- Vai tev kā kaķim ir vieglāk rakt? - karotājs apjautājās. - Ja jūs nezinat, kā rakt, paprasiet druīdam. - Beins norādīja uz tīģeri. - Viņš noteikti vislabāk zin, kā tikt galā ar šo zemi. - Mirkli padomājis, vai vēl nevajag kādam uzticēt kādu uzdevumu, Beina skatiens aizkavējās pie melnajiem pūķiem. Tomēr, te jauneklis ar savām pavēlēm piebremzēja.
Vairāk neko neteikdams, viņš devās atpakaļ pie savām bruņām un centās tās izlocīt atpakaļ, lai varētu normāli uzvilkt.

Blinka klusēja un izskatījās, ka jūtas vainīgs par Beina komandēšanu.

[Rouzijs]

No pārdomām izrāva Beina balss. Lilija pagriezās pret pūķi un palūkojās uz viņu ar tādu ūdenszāļu indīgu skatienu.
- Neuzdrošinies mani izrīkot. - Vēl neviens no šiem pūķiem visticamāk nebija redzējis priesterieni tik niknu. Viņa bija labas dabas, bet meitene neļaus, lai kaut kāds sarkanais pincis, viņai pavēl, ne jau šādā tonī. - Tas kā tu izrunājies par saviem kritušajiem biedriem nedod tev nekādas tiesības pavēlēt Raju klanam. Pavēli saviem sarkanajiem pūķiem, tava stīpa uz galvas neko nemaina. - Zilmate paspēra pāris soļus atpakaļ uz pūķu pusi.
Viņa klanījās tikai savam klanam un valdniekam. Ne jau šim izlutinātajam knēvelim.

Protams, viņai nebija grūti izvadīt karotājus, bet pašreiz Lilija nepakustējās ne par mata tiesu, sakrustojusi rokas pār krūtīm indīgi vērās uz sarkano pūķu princi.
- Tev būtu jābūt pateicīgam, ka pārējie ir izglābuši tavu dzīvību, nevis jāpavēl te it kā tu būtu valdnieks. - Zilmate pat nebrīnītos, ja Beins mestos viņai virsū un izvilktu zobenu no maksts, lai pavēlētu nocirst viņai galvu.

[Roviela]

- Nē, princi, es nebūšu tavs miesassargs, - Atorms nemaz nekautrēdamies atteica Beinam.
- Man ir dots Valdnieka uzdevums, un kamēr tas nav izpildīts, tikmēr citus uzdevumus neuzņemos.

Viņš viegli palocījās Beina virzienā, tā norādot, ka joprojām ir no tā paša klana, bet ne no vadoņa kalpa ļaudīm, kam tiešām ir jāskrien, tikko pamāj ar pirkstu.

Blinka izskatījās nokaunējies, un Atorms mazliet paslepeni viņam pamirkšķināja ar vienu aci. Sak, nevajag! Es zinu, ka Beins ir izlutināts. Ja nu kas, tad es būšu miesassargs drīzāk tev!
Kritušie pūķi tomēr bija jāaprok, tur karotājs piekrita tiem, kas tā teica. Atorms ar kāju paskrāpēja zemi - vai tā ir zeme? sagūlušās smiltis? vai apakšā ir klints, kuru nevarēs izkašņāt?

Ja ir zeme vai smiltis, tad cik tur tā darba - pārvēties par pūķi, un tikai grāb tā pamatīgāk ar ķetnām, un bedre gatava. Ja klints, tad to izdarīt nesanāks.

[Romija]

O, jā, sarkanais jauneklis izturējās kā princis. Marko lūpu kaktiņš noraustījās smīnā, īpaši vērojot citu pūķu reakcijas, bet viņš neko neiebilda. Ja bija norīkoti kaprači, tad gan jau lieta kaut kā būs izdarīta. Tomēr kaut kas urdīja atkal un atkal pievērsties sarkano pūķu mirušajiem ķermeņiem. Ja arī citiem tie šķita tikai līķi, tad burvis zināja vairāk. Acis, kas mirušas verās caur slēgtiem plakstiem pasaulē, var būt spēcīgs ierocis tiem, kas prot to izmantot. Pārāk spēcīgs ar pārāk nepatīkamām sekām. Kaut arī viņam netika dots uzdevums piedalīties bēru ceremonijā, melnais pūķis tomēr nolēma sniegt savu artavu kaut vai paša drošībai.

Viņš aizgāja pie viena kritušā pūķa galvas, piespieda plaukstas pie viņa acīm un izrunāja dažus vārdus. "Skaties īstajā pasaulē," melnais novēlēja balsī, ar kādu diez vai runātu, ja sarkanais būtu dzīvs. Tā bija saprotoša, pat līdzcietīga. Mirušo labāk aizsūtīt uz pareizajiem medību laukiem pavisam, nekā atstāt kaut kur pusceļā, ļaujot kādam nodarboties ar nelietībām, bet par tām Marko zināja pat pārāk daudz. Noņemot plaukstas, pūķa acis bija aizvērtas un uz tām bija redzams tumšāks aplis. Vairāk neko neteicis, Marko izpildīja to pašu arī ar otru pūķi un tikai pēc tam atgriezās tur, no kurienes viņaprāt varētu tālāk ritēt taka uz Cietoksni.

[echo3]

Rakt man vieglāk ir kā pūķim. - Kenolts neapgrūtināja sevi ar pārvēršanos cilvēka veidolā, lai atbildētu skaļi. Bet, tā kā Beins bija runājis balsī, tad arī druīda atbildi dzirdēja visi. To, vai Beins Kenolta telepātiskajā runā saklausa ironiju, lai viņš izlemj pats.

Druīds nedomāja, ka abus kritušos pūķus vajag aprakt bedrēs. Viņus tikai vajag paslēpt skatienam līdz rītdienai, lai kāds ieklīdis akmens milzis nesavāc ādas, pirms pūķi godīgi kļuvuši par zemi.

Pavēlēm druīds netaisījās klausīt, bet izpalīdzēt viņš var. Tīģeris piecēlās un aizgāja pie mirušajiem, kur noskatījās, ko dara Marko. Vai viņš būrās, vai arī dzēsa burvestības, to druīds nezināja. Bet netraucēja. Tikai tad, kad melnais pūķis bija pagājis nostāk, Kenolts pārvērtās par pūķi. Viņš neraka bedri - te ir pārāk klinšains. Viņš rausa zemi un akmeņus, ar tiem apbērdams sarkanos karotājus.

[Mattiass]

Elgārs palūkojās pār plecu uz kārtējo iznireli, kuri nebija retums. Pasmaidīja. Un telepātiski atbildēja, tā, ka uztvēra visi.

Tu, sarkanais. Nezinu, kas tu tāds, vai ko esi no sevis iedomājies, un negribu zināt. Mūs sūtīja no Pilāra uzdevumam, kas tevi neiekļāva. Jūs tikai pagadījāties ceļā. Tā kā ej ka tu ieskrieties, jo pakalpojumu saņēmāt jūs, kaut arī nepelnīti. Savukārt Blinku neviens ar varu nerāva līdzi, jo aizmukt viņam bija iespējas. No Pilāra viņš nav nācis. Ja gribi, roc, izvadi, svēti, un dari, ko vien vēlies, pats. Mūs gaida ceļš. Es dodos izlūkos. Atā.

Viņš nozuda starp klintīm.

Nonācis nepārredzamā vietā, viņš apstājās, atskatījās un izvilka dunci. Gadījumā, ja augstprātīgais murmulis iedomātos rīkoties muļķīgi, izvelkot zobenu un skrienot pakaļ, Elgārs bija gatavs viņu pacienāt ar tēraudu kaklā. Ja uzbrukumi no aizmugures nesekoja, pēc īsa brīža viņš devās tālāk, darīt tieši to, ko bija teicies iepriekš.

Atšķirībā no sarkanajiem, Elgāram kā civilajam bija dziļi nospļauties par karotāju godu vai arī ko viņi domāja par uzbrukumiem no slēpņa. Šais zemēs galvenais bija izdzīvot, un tāds bļaustīgs muļķis lietu drīzāk sarežģītu.

[Urdrunir]

Cīņa bija īsa, bet tajā bija piedzīvots daudz. Batiram apkārt bija aizritējuši tikai daži mirkļi, bet viņš bija paspējis izmainīties no viena pola līdz pilnīgi pretējam. Kaujoties, viņš bija skaļš, rupjš, nežēlīgs, efektīvs. Spožs. Pēc cīņas karotājs zaudēja vismaz pusi no savas gaismas. Viņš vēl joprojām bija bīstamais slepkava, taču kaut kā aizslīdēja otrajā plānā. Ignorēdams visu apkārt, melnais aizsoļoja līdz savai vālei un gandrīz ar mīlestību noglaudīja to un uzstutēja plecā. Milžu sirdis viņš necentās grābt. Varbūt nezināja to vērtību, bet ticamāk, ka bija pārliecināts, ka spēs pierunāt biedrus dalīties laupījumā, kad tas būs svarīgi.

Elgārs sakustējās ceļam un Batirs atzinīgi pamāja viņam ar galvu. Šeit palikt nevajadzēja. Pilnīgi ignorēdams Beina brēkalēšanu, resnais ūsainis noteica pārējiem. Taisnība ir! Mums jādodas tālāk. Gan milžu dēļ, gan tādēļ, ka mēs gribam nokļūt galā līdz naktij. Un uzsāka ceļu vienmērīgā gaitā.

[Mattiass]

Ievērojis, ka tas, kurš tur slāj, ir otrs melnais ar vāli pār plecu, Elgārs klusu noglabāja metienam sagatavoto ieroci un, grauzdams ābolu, devās tālāk pa priekšu. Tātad kāds bija arī paklausījis saprāta balsij. Kaut arī melnais, līdznācēju varēja cienīt kaut vai par iepriekš nodemonstrēto kaujassparu. Par tādu aizmuguri, ja vien tā būtu uzticama, varētu tikai sapņot.

[Roviela]

Redzot, ko dara Kenolts, arī Atorms pārvērtās un sāka apraust mirušos pūķus.
Visādā ziņā bija vēl viens iemesls neiet par miesassargu Beinam - karotājs negribēja, lai par viņu izsakās tik nicīgi tad, kad viņš būtu kritis kaujā. Meisassargs glābj ne savu ādu, bet gan tā, ko sargā, un tas, ka sargājamais paliek beidzamais dzīvais, ir tikai likumsakarīgi.

Varbūt šādi viņi darbu pabeigs ātrāk, un varēs turpināt ceļu.

[Romija]

Noklausījies zilā svešinieka izklāstu par to, ko MĒS darīsim un MUMS uzdots, un MĒS... Marko saprata, kāpēc šī pūķa uzrašanās viņam jau sākumā šķita aizdomīga. Tikai nesen pievienojies, viņš nez kāpēc zināja visādas detaļas, ko tikai spiegs varēja noskaidrot. Pie tam ne pārāk apķērīgs spiegs, ja visu tā klāstīja. Nekāda MĒS te nebija.

Kad arī Lilija bija parādījusi, ka nekāda nesavtīgā palīdzētāja nav, bet pie mirušo aprakšanas bija ķērušies tikai Atorms ar Kenoltu, pārējiem aizšaujoties uz priekšu, Marko vēl brīdi palika uz vietas, lai pārliecinātos, ka mirušo acis ir apsegtas vismaz ar smilšu kārtu.

Tikai tad, kad rakšana un bēršana bija galā, arī otrs melnais pūķis pagriezās iešanai. Viņam it kā nebija nekādas daļas, ko lems darīt satiktais sarkanais princis. Marko nejuta vajadzību viņu aicināt līdzi, bet arī skaļi savu neaudzinātību un raksturu neizrādīja. VPrinča attiecības ar Blinku vērta viedokli pret klana krāsām nedaudz savādāku. Un patiesībā jau Marko bija vienalga, cik pakaļas iesaistās nākamajā kautiņā ar milžiem, kamēr ir vēlamais rezultāts. Īpaši nenoguris cīņā, viņš sagaidīja Kenoltu un uzsāka raitu gājienu druīda ieturētajā virzienā.

[Rouzijs]

Protams, Lilijai bija žēl kritušos pūķus, neviens pūķis nedrīkstētu krist no milža rokas, bet te neko vairs nevarēja darīt un tieši tāpēc, ignorējot Beinu un viņa turpmākās pavēles, ja tādas būs, meitene vēlējās izvadīt karotājus kā nākas, nevis atstāt šeit smilšu apraktus.

Zilmates pirkstu gali viegli saskārās, un skatiens noslīdēja līdz zemei, acīm nedaudz aizveroties. Pār lūpām atskanēja klusa dziesma, debešķīga, vārdi, kas lika karotājiem atrast mājas, ceļu pie savas dievības, kas pasargās un aprūpēs.
Tas prasīja neilgu laiku, bet kad Lilija bija pabeigusi, viņas skatiens uzmeklēja Beinu.
- Viņu dvēseles atradīs ceļu pie senčiem, pie jūsu dievības. Ķermeņi paliks šeit, kļūs par pasaules daļu, bet tur kur dosies dvēseles, viņus cienīs. - Meitene viegli pielieca, sarkano pūķu, prinča priekšā galvu.

Arī priesteriene devās uz priekšu, vairs te nebija jāuzkavējas un nedrīkstēja atpalikt no grupas.

[echo3]

Nevarētu teikt, ka Kenolts bieži būtu nodarbojies ar mirušu pūķu aprakšanu, tomēr pūķa izskatā viņš bija liels, blakus bija smiltīs sabirzušais milzis un rakt palīdzēja arī Atorms, tāpēc daudz laika darbs neprasīja. Pabeidzis, viņš pārvērtās par cilvēku, izvilka no savas somas mazu kulīti, no kuras paņēma divus sīkus sarkanus ziediņus. Tos druīds nolika katru uz sava pūķa kapa, pirkstiem uz mirkli iegaismojoties zaļiem. Kenolts izrādīja cieņu kritušajiem, dodot viņu piemiņai kaut ko no Meža mātes dāvanām.

Tad druīds atkal kļuva par tīģeri, jo Batirhana ieteikums šeit nelidināties pūķa izskatā vismaz līdz šim bija izrādījies pareizs. Ar dzintara acīm noskatījis tos pūķus, kuri vēl te bija palikuši, viņš pagriezās un mierīgā gaitā devās prom no notikuma vietas Pusnakts Cietokšņa virzienā. Pagaidām tas bija pa nupat aizgājušo pēdām. - Nekavējamies te. - Mierīgs aicinājums bija saklausāms visu klātesošo galvās.

[Sindra]

Beins tā kā nedaudz apmulsa, kad šī bariņa personāži viens pē otra sāka runāt viņam pretī, it īpaši norādot, ka viņa stāvoklis sabiedrībā, viņiem, lūk, neko nenozīmējot un viņš varot iet ieskrieties.
Pēc priesterienes visai parupjās atbildes, jauneklis palūkojās uz Atormu, kā sagaidīdams aizstāvību un pat vēloties likt karotājam skuķei paskaidrot, ka tā nu gluži izrunāties nevajadzētu, kad Atorms pats viņu atraidīja un paziņoja, ka Beina pavēlēm nepakļausies.
Jaunais karotājs apmulsi lūkojās uz Atormu, līdz viņam nonāca zilā pūķa telepātiskais vēstījums. Ar to gan bija gana. Beins izrāva zobenu un grasījās jau mesties zilajam rupeklim pakaļ, taču Blinka sagrāba prinča roku un viņu aizturēja.
- Nevajag... - viņš noteica, skatienam visai cieši aizkavējoties pie Beina acīm. - Šajās zemēs ienaidnieku pietiek. Bet šie pūķi nav tavi ienaidnieki, Bein. - lai arī sākumā princis vēlējās atkratīties no vienaudža tvēriena, lai tomēr skrietu izrēķināties ar nekauņām, beigās Beins apstājās un nikni iebāzis zobenu makstī, pavērās uz Blinku.

Lai arī pavēlēm neviens pakļauties nevēlējās, tomēr pūķu aprakšana norisinājās un viss bija kārtībā.
- Ko tu šeit dari? - Blinka apjautājās, kad bija pārliecinājies, ka sarkanais pūķis vairs nekur neskries un viņa roku var atbrīvot.
- Es... - Beins iesāka, tomēr viņam grūti vedās ar paskaidrošanu. Viņš minstinājās un arī šerpais tonis no balss bija pazudis. - Mana māte ir slima. - princis beigās atzina, skatienam noslīdot līdz zemei. - Dziednieks teica, ka palīdzēt varot tikai zāles, kuras spēj savārīt Vecā Šmarla. Un viņa atrodas cietoksnī. Tēvs neko negribēja dzirdēt par došanos uz cietoksni. Es nezinu kāpēc. - Beins paraustīja plecus. - Viņš saka, ka mēs neslēdzam vienošanos ar noziedzniekiem. Bet es taču nevaru sēdēt un skatīties, kā viņa nomirst. -
Blinka nopūtās. - Bet tu viens necik tālu netiksi. - pat tagad jau viņš nebija neko tālu ticis. Un abi Beina pavadītāji bija gājuši bojā. - Tu gandrīz nomiri. Diez vai tavai māmiņai ziņas par tavu nāvi palīdzēs atlabt. - jauneklis noteica, ar skatienu pavadīdams biedrus, kuri viens pēc otra aizdevās tālāk. Bet tas nekas. Blinka panāks viņus. Likās, ka jauneklim daudz svarīgāk likās parūpēties par sarkano pūķi. Jo atstāt viņu te vienu kaut kā īsti nebūtu prātīgi.
- Ko tad man darīt, Arliden? - Beins apjautājās.
- Es dabūšu no Šmarlas zāles. Bet tu dodies mājās. Pirms tavs tēvs nav sācis spļaut uguni. - Blinka pasmaidīja.
Tomēr, Beinam kaut kā uz smaidīšanu nevilka. - Viņš tāpat būs dusmīgs. Un kamēr es vēl tikšu atpakaļ... - jauneklis domīgi novilka, skatienam aizkavējoties pie sabojātajām bruņām. No apmetņa kabatas viņš izvilka tīstokli un padeva to Blinkam.
Blinka pasniedzās pēc tīstokļa un viņa skatiens aizkavējās pie paša rokas. Vai precīzāk, tetovējuma. - Es aizburšu tevi mājās. - viņš piedāvāja un pamāja uz bruņām. Lai Beins tās savāc līdzi.
Sarkanais pūķis gan pārāk par šādu domu iepriecināts nebija, taču beigās piekrītoši pamāja.

Kad Beins bija savācis savas mantas, Blinka pamāja uz apraktajiem pūķiem. - Mēs izdarījām, ko spējām. - viņš noteica. Lai Beins neuztraucas, ka te mētāsies kritušo pūķu ķermeņi.
Blinka piegāja pie Beina un uzlika savu roku uz viņa pleca.
- Paldies. - princis klusi pateicās.
Blinka pamāja un koncentrējās. Tetovējums uz viņa rokas iezīmējās tumšākā krāsa un izzuda. Beinu ieskāva maģiska gaisma un viņš pazuda no milžu zemēm.

Blinka atritināja Beina iedoto tīstokli un to lasot devās virzienā, kur bija devusies Valdnieka sūtītā grupa.


OOC - es īsti nevarēju uzrakstīt tālāk, jo nesapratu vai Atorms palika kopā ar sīkajiem vai arī jau aizgāja.

[Roviela]

[OOC - Atorms palika gaidot abus jaunos pūķus, tāpēc es neko neuzrakstīju.]

Sarkanais pūķis, atkal pārtapis par cilvēku, nopurinājās, itin kā esot pūķa izskatā būtu nosmērējies ar zemēm un aplūkoja savus bruņu nagus. Viss bija kārtībā. Abi pūķi bija pienācīgi apbērēti, un varēja doties tālāk. Viņš paskatījās, ko tad domā darīt Beins? Nāks līdzi vai dosies mājās?
Lai arī atteicies būt viņam par miesassargu, tāpat vien atstāt princi milžu zemes vidū nevarēja, un Atorms jau sāka prātot, vai nevajadzēs tomēr kļūt par pavadoni, kad Blinka jautājumu atrisināja burvja cienīgā veidā.
Fuuu... vismaz princis ir drošībā. Labi.

Sarkanais karotājs pagaidīja, kamēr Blinka pienāk tuvāk.
- Vareni. Nekad neko tādu nebiju redzējis. Ceru, izdosies sadabūt zāles Beina mātei.
Neko vairāk viņš nejautāja. Arī tīstokļi ir burvju darīšana.

Tagad bija skaidrs, kāpēc princis bija tā skrējis, un tas bija labs iemesls.

[Romija]

Marko bija stāvējis turpat netālu un redzējis gan Beina aizsvilšanos, gan turpmākos notikumus. Melnajam pūķim nebūtu bijuši iebildumi, ka sarkanais princis ar zobenu skrietu pakaļ zilajam salašņam, to panāktu un pārmācītu, viņš pat pakāpās nost no ceļa, bet diemžēl vai par laimi iejaucās Blinka, liekot sākotnējam priekam noplakt.

Arī turpmāko sarunu Marko dzirdēja, lai arī izlikās, ka pārbauda paveikto darbu. Izrādījās, ka Blinka ir ne tikai neparasti spējīgs burvis savam vecumam un liktenim, bet arī no godīgajiem. Tā kā šis bija pirmais sudraba pūķis, ko Marko satika vaigā, tad šī īpašība automātiski tika pierakstīta visam klanam. Tik nesavtīga rīcība, uzņemoties svešas rūpes un iztērējot spēkus, bija neparasta pēdējo dienu kompānijā.

Tomēr ceļš negaidīja. Lai pirmie skrējēji jau nebūtu pazuduši, bija jākustās.

"Par to Šmarlu, šķiet, esmu jau kaut kur dzirdējis," soļodams kopā ar pēdējo bariņu, Marko skaļi prātoja. "Vai arī nē, hmmm," viņš uz brīdi iegrima pārdomās. Pazīt Marko viņu nepazina, bet vārds lika galvā rasties sajūtai, ka šo pūķeni viņš nekad nav vēlējies satikt. Pat ja viņš būtu neglābjami slims, diez vai Šmarla būtu tā, pie kā vērsties, visu neapdomājot vismaz septiņkārt. "Darla nekad labi neizteicās," viņš pamāja ar galvu, atceroties veco pūķeni, kas arī centās dziedēt citus, bet viņai tas nekad tik labi neizdevās, kā varētu gaidīt no mācītas dziednieces. Melnajiem pūķiem tā nebija biežākā profesija, un Darla noteikti nebija labākais kandidāts tās apgūšanai. Vienīgais, kas viņu izglāba no piespiedu cita ceļa izvēles, bija spītība. Ja Šmarla bija tik pat iecirtīga, tad Blinka tikko bija uzņēmies sarežģītu uzdevumu. Un Marko pat nesaprata, vai viņam par to gribās pasmīnēt vai tomēr līdzjūtīgi uzsist puikam pa plecu.

[Sindra]

- Jā... - Blinka piekrita Atormam, kad karotājs bija izteicis komplimentu. - Es arī domāju, ka neizdosies viņu tik viegli pierunāt doties prom. - jauneklis novilka, skatienam pētot Beina atstāto pergamentu. Redz, viņš domāja, ka Atorms sajūsminās par Beina piekrišanu doties prom, nevis par maģiju kā tādu.
Jo it kā jau Blinka neko tādu nebija izdarījis. Vien izmantoja maģiski veidotu tetovējumu, kurš ietvēra teleporta maģiju.

- Tas nebūs parāk vienkārši. - Blinka pagrieza pergamentu tā, ka arī karotājs tajā varēja ieskatīties. Tur bija vesels saraksts ar sastāvdaļām, kuras nepieciešamas, lai zāles pagatavotu. Sarakstā atradās arī dārgakmeņu nosaukumi un reti sastopami augi.
Un par Beinu runājot... Blinka palūkojās uz karotāju. - Man šķiet, ka Beina tēvs būs uz tevi apvainojies, ka tu atteicies būt par prinča miesassargu. - viņš bažīgi noteica. Pēc tā varēja spriest, ka jauneklis itin labi zin, kāds ir Kaiross. Un ko nozīmē apvainojies Kaiross.

- Kas ir Darla? - Blinkas skatiens pievērsās burvim. - Šmarla ir veca, melnā pūķene. Viņa gan ir burve, nevis dziedniece. Bet šis te... - viņš pavicināja satīto pergamentu - ... ir alķīmija. - tādēļ iespējams, Šmarla varēja palīdzēt, kamēr citi nē.
- Es iedomājos, ka varbūt viņa var arī man palīdzēt. - Blinka mēģināja paskaidrot, kāpēc uzņēmies Beina uzdevumu. - Tā verga zīme. Man vajag no tās tikt vaļā. - puisis palūkojās uz burvi. - Tā man liedz burt pārvietošanās burvestības. Es saprotu... tas ir tāpēc, lai nevarētu tik viegli aizbēgt. - Blinka, protams saprata, ka vergturim bija jākontrolē vergi. - Bet no tās zīmes nevar tikt vaļā. Es mēģināju. Gan esot kā cilvēkam, izgriezt ar dunci. Bet kad brūce sadzīst, zīme atkal parādās. Un arī kā pūķis nespēju viņu izkost laukā. - viņš nopūtās, parīvējis iezīmēto gurnu.
- Varbūt tu zini, kā no tās var atbrīvoties? - Marko bija melnais pūķis. Un viņam šis tas, par tādām lietām, varētu būt zināms. Un ja jau Marko tagad bija Blinka meistars, tad viņa interesēs droši vien būtu jaunekli atbrīvot no verga zīmes.

[Romija]

Uz Blinkas rādīto pargamentu Marko pameta skatu, bet lasīšanā neiedziļinājās, jo viņš pats ar zāļu gatavošanu nekad nebija ne aizrāvies, ne īpaši interesējies. Priekš tam bija dziednieki, pat ja tie bija tādi kā Darla. Pavīpsnājis par apvainojušos Kairosu, Marko brida tālāk, līdz viņam tika uzdots konkrēts jautājums.

"Darla?" melnais pūķis pārjautāja, iepriekš negaidījis, ka par tik neizdevušos pūķeni kāds vaicās. "Viņa ir dziedniece. Melnā pūķene. Bet viņai neko tik sarežģītu nevar uzticēt, viņa ir, tā teikt... ne īpaši prasmīga," Marko sameklēja kaut cik pieklājīgus vārdus Darlas apzīmēšanai. "Darla arī ir veca. Iespējams, ka viņai arī vajadzēja būt burvei. Vai jebkam citam, bet spītīga pēc vella. Es nezinu, vai Darla un Šmarla ir saistītas, bet izklausās gandrīz kā māsas. Varbūt arī izskatās," viņš apsvēra variantus. Izrādījās, ka ir vairākas vajadzības satikt šo alķīmiķi.

"Protams, ka pats no tās zīmes vaļā tikt nevar," Marko apstiprināja, kad bija uzklausījis Blinkas bēdu stāstu. "Tā jau ir tās jēga. Un visbiežāk to izdara nāve, ne burvestība," viņš salti pasmaidīja, bet neizskatījās, ka pat pašu Marko tas ļoti iepriecinātu.

"Ja tu man prasi, vai es tevi varu tagad un tūlīt no tās atbrīvot, tad diemžēl nē," viņš pēkšņi pārgāja uz sarunu telepātiski, jo nevēlējās pārējo klātbūtnē atzīt, ka nevar to izdarīt. "Es neesmu gluži asins burvis, bet man ir vismaz ideja, kā to varētu risināt," Marko pasniedzās uz aizmuguri un pacilāja somu, netieši norādot uz tās saturu, varbūt pat tikko iegūtajām milžu sirdīm. Tie tāpat sargāja no aizbēgšanas, bet viņu sirdis varēja kalpot kā reaģents šai burvestībai.

"Bet Cietoksnī to varētu risināt," atkal balsī atskanēja sarunas turpinājums, it kā pa vidu nekā cita nebūtu bijis.

[Sindra]

- Un kāpēc viņa izsakās par Šmarlu? - sekoja nākamais Blinka uzdotais jautājums. Acīmredzot, arī viņš saskatīja līdzību abās pūķenēs. - Un kur Darla ir tagad? - Varbūt Darla bija tā pati Šmarla?
Lai gan... diez vai. - Šmarlu ieslodzīja pirms kādiem trīssimts gadiem. Par alķīmijas eksperimentiem. Viņa centās atdzīvināt mirušos. - jauneklis pastāstīja. Ja nu gadījumā Marko vai Atorms nezināja.

Nāve, nevis burvestība. Nu ja. Kaut ko tādu Blinka jau bija iedomājies.
Jauneklis nolaida skatienu.
- Jā. Nekas. - Blinka atbildēja uz Marko telepātisko vēstījumu. - Es nemaz necerēju, ka tas būs viegli. - teleporta liegums gan nebija lielākā problēma. Blinkam likās, ka viņš apdraud pārējos. Bet, tad atkal... vai kaut kas spēja apdraudēt tādu, kā Batirhans?

- Paldies. - Blinka pateicās.
Tomēr, viņa skatiens vēl aizkavējās pie melnā pūķa. - Tu tiešām grasies man kaut ko mācīt? - jauneklis painteresējās.

[Romija]

"Viņa ir kaut kad pieminējusi, nekad ar labu nokrāsu," Marko atbildēja. "Jā, varbūt pat viņai vajadzēja kļūt par stāstnieci, tas viņai padevās labāk," viņš apcerēja, pirms pievērsties aktuālākiem jautājumiem. "Es nezinu, kur Darla ir tieši tagad, bet pēdējo reizi es viņu satiku, kad biju Karabrasā," papurinājis galvu, ka nevar atbildēt ar iepriecinošākām ziņām, Marko piebilda.

"Redz kā?" Blinkas sniegtā informācija izrādījās interesanta. "Atdzīvināt mirušos?" viņa acis iemirdzējās, it kā šī tēma viņu interesētu personīgi. Lai arī patiesībā Marko galvā saslēdzās cita ķēdīte. Gan Darla, gan Šmarla mēģina atgriezt mirušos, tikai viena ar alķīmiju, otra ar ne pārāk veiksmīgu dziedniecību. Tā noteikti bija sakritība, ko nedrīkstēja ignorēt. Varbūt pat tam apakšā slēpās citi noslēpumi un iespējas. "Ja mums neizdodas ar Šmarlu, varbūt tomēr ir vērts parunāt ar Darlu. Ne jau zāļu dēļ, bet informācijas," Marko atzīmēja pats sev. Viņš nekad nebija iedomājies, ka šai dziedniecei varētu būt tāda nozīme arī viņa paša interešu dēļ.

Ahā, tomēr Blinka piekrita būt māceklis. Marko jau bija radies priekšstats, ka viņa teātrim ne tikai neviens nenoticēja, bet arī nevēlējās noticēt vai sadarboties. Bet izrādījās mazliet savādāk. "Vispirms man būtu jāzina, cik daudz esi paspējis apgūt," viņš atbildēja. "Šo to jau redzēju, tas ir labi, bet vai tev pietiek spēka?" Marko bija manījis, ka Blinka pēc cīņas bija kļuvis tāds pabāls, lai gan to varēja norakstīt arī uz sarunu ar Beinu un atklāšanos. Visādi savādāk pagaidām puisis rādīja zinoša burvja tēlu, bet viņš bija krietni jaunāks par Marko, tāpēc iespējams, ka daudz ko nezināja. Tomēr burvja mācības nekad nebeidzās ar grāmatas saņemšanu, tās turpinājās visu mūžu. "Es domāju, ka es varētu kaut ko arī iemācīt, ja piekrīti būt mans māceklis un partneris jaunā atklāšanā un uzzināšanā. Burvis ar mācekli būtu mazāk uzkrītošs un aizdomīgs kā divi burvji, pie tam tu esi jauns. Vai tad tev ir grāmata?" Marko paskatījās uz Blinku. Protams, varēja būt, ka jaunulis apmācības ir beidzis daudz ātrāk un patiesībā varētu mācīt Marko. Savā ziņā pret sudraba pūķu zinību apgūšanu melnajam pat nebūtu iebildumu. Tomēr viņam labāk patiktu to noformēt kā partnerattiecības. "Es palīdzu tev tikt vaļā no tās zīmes, tu palīdzi, kad man to vajag," viņš pacēla uzaci, sāņus vērojot Blinku, vai tas piekristu darījumam. Galu galā partnerattiecības ietvēra arī rūpes par vergturiem un citiem neērtiem vai neizdevīgiem jautājumiem.

[Sindra]

- Ja Darla ir Karabrasā, tad Darla nekādi nevar būt Šmarla. - Blinka secināja. Jo vecā alķīmiķe jau sen "mētājās" pūķu cietumā.
Vārdu līdzība varēja būt tikai sakritība. Vai arī... vai arī nē. Bet nebija iemesla domāt, ka tā ir viena un tā pati persona.
- Jā. - Blinka pamāja. - Tas ir kaut kāds stāsts par mīlestību. Kā viņa centās atdzīvināt savu kritušo karotāju. Bet man liekas, ka tajā ir daudz piedomātu lietu un tas ir izskaistināts un patiesībā, karotāju atgriezt dzīvajos vēlējās kāda cita sieviete, ne Šmarla.
Šmarla vēlējās tikai nopelnīt.
Iespējams, ka Halla zin stāstu. - jauneklis noteica, nedaudz samiedzis acis, meklējot, kur atradās baltā pūķiene.

- Man nav grāmatas. - Blinka atzina. Viņa meistars bija gājis bojā, pirms savu mācekli atzina par pilntiesīgu burvi. Visticamāk, Arlidenam arī nekad nebūs grāmatas. Vēl tagad viņš murgos mēdza redzēt tās liesmas, kas iznīcināja meistara rūpīgi uzraudzīto bibliotēku līdz ar nogalināto meistaru. Nekas nebija palicis pāri no viņa iepriekšējās dzīves.
- Manam spēkam nav ne vainas. Es vienkārši esmu noguris. Un neesmu arī pārliecināts, ko zīme man ļauj burt un ko nē. Tā... apjaušana ir stipri nepatīkama. - Blinka atzina noskurinājies. Iespējams, ka viņš bija savu maģiju sarakstu sācis pārbaudīt no nepareizā gala un teju uzdūries visām tām burvestībām, kuras, pēc viņa saimnieka domām, jaunajam burvim izmantot nevajadzētu.
- Un vēl man liekas, ka Bartoks spēj izsekot, kad es buros. Tā es sevi nododu. Tādēļ es centos maģiju neizmantot, kamēr bēguļoju. Vienīgi mazos lēcienus. Jo tos es neburu, kā burvis. Tā ir iedzimta spēja. - Blinka bija atklāts. Nu, ja jau viņi grasījās slēgt kaut kādas vienošanās.
- Kāda veida palīdzību tu no manis sagaidi? - Blinka painteresējās, pirms tā uzreiz apsolīt. Lai arī Marko šķita jaukāks, nekā lielākā daļa melno pūķu, ar kuriem jauneklim bija gadījies sastapties, viņš tik un tā bija melnais pūķis, ar visām no tā izrietošajām sekām. Un tā akli, bez kādas piesardzības, Blinka nevēlējās sev vēl vienu dzirnakmeni pie kakla piesiet.