"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Rouzijs]

- Tas nav tik vienkārši... - Lilija nočukstēja, ļaujot elpai nedaudz saspringti pārslīdēt pār lūpām jūtot, kā Marko rokas piekļauj viņas augumu sev ciešāk klāt. Darvas pūķa tuvums nedaudz mulsināja, bet tas siltums, kurš tagad plūda no viņa puses lika galvai nedaudz sagriezties, varbūt tāpēc, ka viņa juta katru viņa izelpu, ieelpu un dzirdēja sirdspukstus, pārkāpjot šo privāto zonu un pietuvojoties viņam pārāk tuvu, bet pagaidām tam nebija nozīmes.
Lilija sildījās pie viņa auguma, iespējams, vēloties pārkāpt robežas un sildīties pie viņa lūpām, pār kurām slīdēja vārdi, kā vissaldākais medus, ap kuru mieloties.

Bet tas nebūtu pareizi...
Viņai pat nevajadzētu domāt tādas domas, bet tās tur bija, nepateiktas klusas un noslēptas citu skatieniem. Vien mēles galiņš aplaizīja sausās lūpas, līdz ar karstu elpu.

Marko tuvums reibināja, tomēr Lilija uzdrošinājās nedaudz atrauties no viņa auguma, tikai tik, lai spētu ieskatīties viņa acīs. Gurni pavisam nejauši piespiedās ciešāk pūķa gurniem. - Nē... Neizdomāju, bet es atļauju to tev izdarīt. - Sārtajās lūpās parādījās smaids, tās vairs nebija zilas un nosalušas, drīzāk tagad kļuvušas par sulīgu zemeni, kas sildās vasaras saulē un gaida savu noplūkšanas laiku.
- Nedomāju, ka par vēlmi zināt daudz notiesā. - Meitene ļāva glāstoši noslīdēt rokām pār Marko muguru, sāniem, apstājoties uz viņa krūtīm, kurās pukstēja kaisles pārpildīta sirds. Viņa tikpat kā spēja to sajust tur, tik tuvu un tik tālu. Vai patiešām viņi bija tik dažādi?
Vai krāsai bija tik liela nozīme, kā visi domāja? Kā domāja viņš pats, liekot balsī ieskanēties lepnumam par savām mājām, par darvu un zeltu. - Tas izklausās skaisti. - Lilija nočukstēja.

[Romija]

"Tas ir vēl vienkāršāk," Marko atbildēja. "Es tevi varu sasildīt," balss saldi solīja. "Par kādu nelielu pakalpojumu nākotnē, par ko tu neuzdosi jautājumus," tik pat medaini tika pielipināts turpinājums. Marko pirksts piekļāvās Lilijas lūpām kā klusēšanas zīme. Apmetnis uz brīdi pavērās, ielaizdams stindzinošu gaisa plūsmu, lai meitene saprot, par ko ir runa. Silta nakts pret nelielu izpalīdzēšanu — tā taču nebija dārga cena! Savīstījis atpakaļ silto kūniņu, Marko nolika plaukstu uz Lilijas krustiem, bet pirksti nekautrīgi aizslīdēja aiz kleitas maliņas. Puiša gurnos varēja just, ko viņš domā par meitenes augumu.

"Atkarībā, ko grib zināt," Marko skatiens satikās ar Lilijas. Tumsā krāsas bija izbalējušas, viņas acis šķita gaišas, viņējās joprojām bija melnas. "Ja grib zināt, cik naudas kādā makā, tad var dabūt sodu. Ja grib zināt, kā galva izskatās bez rumpja, vai kādā krāsā ir pūķis zem zvīņām, tad arī," Marko ķiķināja. Šī rotaļa, lai arī novērsa uzmanību no apkārtnes, visai labi kavēja laiku. Gan jau citu acu pāri uzmana, lai kāds milzis te nenoliek savu pēdu. "Es parasti nepiedāvāju sievietēm nāves grēkus," Marko uzsvēra pēdējo vārdu, strauji pievelkot Lilijas gurnus. Melnajam pūķim patika spēlēties ar sieviešu augumiem. Daži pareizie vārdi un tie kusa kā vasks, plūda kā darva, bija veidojami kā māls. Tumšās acis pašķielēja uz Hallas pusi, galvā rodoties idejai par ērtu nakšņošanu starp divām meitenēm.

[Urdrunir]

Un kad tu pēdējo reizi esi pacēlusi akmeni un paskatījusies tam apakšā? Batirs vēroja Hallu iegrimstam ar pirkstiem smiltīs un pārsteigumā nobolīja acis. Cik ilgi bija jāpavada citadelē, lai nezinātu, ka kukaiņi un tārpi pārsvarā slēpās tieši zem akmeņiem. Tur kā reizi dzīvības bija pa pilnam. Vienu tādu zemē iegrimuši klints gabalu melnais demonstratīvi apgrieza otrādi un pagrūda pūķienei zem deguna. Kaut kas brūns un ūsains centās aizmukt un paslēpties, bet divi sardeļpirksti to veikli satvēra un iemeta mutē, kur atskanēja kluss kraukšķis. Pūķis sulīgi nosmējās.

Tomēr viņa smieklus pārtrauca Blinka, kurš uzstājīgi pieteicās sargāt grupas naktsmieru. Kā tad! Āzi par dārznieku! Neko tu nesargāsi! Karotājs kategoriski protestēja pret zilā blēža iesaistīšanu nakts sardžu grafikā. Un nekādu pa diviem! Kenolts mums atradīs alu. Tā būs tikai viena puse, uz kuru skatīties. Rītdien visu dienu jāsoļo. Labāk gulēt ilgāk un sardzē izturēt tikai neilgu laiku. Nevis pusnakti bumbulēt un tad knapi vilkt kājas.

Acis bargi noskatīja grupu. Šeit nebija balles zāle, kur noskaitīt savus un savas dzimtas pūķu vārdus. Šeit bija jātaupa spēki un jāuzvedas prātīgi. Skatiens aizķērās pie Lilijas, kas glaudās gar otru melno pūķi. Vai tā bija skaudība, kas gailēja Batira acu kaktiņos? Vordanam arī vajadzīgs pīlārs. Ja nebūs nekā cita, ko iemainīt pret viņa zināšanām, atdosim viņam tevi. Sakāmais īsti neizklausījās pēc joka. Varbūt tāpēc, ka melno neviens līdz šim nebija īsti dzirdējis jokojam.

[Rouzijs]

Viņš bija nekaunīgs un izmantoja visus līdzekļus, lai sagrozītu Lilijas prātu. Nenoliedzami Marko tas izdevās un vēl ar uzviju, viņš jau iepriekš bija parādījis šo talantu, likt meiteņu celīšiem saļodzīties un zilmatainā pūķene ļāvās, labi apzinoties, ko šis darvas pūķis ar viņu dara. Priesteriene neko neatbildēja, nespēja, Marko neļāva viņai runāt, lūpas viegli piespiedās viņa pirkstam, kurš tās aizkavēja, lai runātu. Pakalpojums un nekādu jautājumu... viņa neko nesolīja, bet par siltumu bija pateicīga, aukstā gaisa plūsma lika meitenes augumam piespiesties vēl ciešāk klāt darvai, tagad nekas nespētu iespraukties starp viņiem. Meitene juta viņa iekāri, to siltumu un kvēli. Ļāva viņa pirkstiem aizslīdēt aiz kleitas maliņas, jūtot gurnos uzaustot iekāres taureņu radītās sajūtas, alkas un trīsas.

Pēc Marko straujā gurnu rāviena, pār viņas lūpām pārslīdēja kluss vaids, dzirdams tika darvas pūķa ausīm, šī tuvība lēnām padarīja traku un lika domās iestāties haosam.
- Tu spēj spēlēties ar mani kā kaķis ar peli. Un esi notvēris savā slazdā... savās ķepās... - Bet tikai uz šo brīdi.
Lilija lūkojās Marko tumšajās acīs, skatiens nolaidās zemāk, lai apstātos pie viņa lūpām, kuras noteikti spējīgi māk skūpstīt augumu un likt tam izliekties no patikas... iekāres.

Tomēr šo gaisotni nedaudz pabojāja Batirhans, zilās acis nesaprašanā lūkojās uz karotāju.
- Mani? Es neesmu prece, kuru var iemainīt. - Tomēr to nosakot viņa atgriezās pie Marko, ļāva rokām glāstoši noslīdēt pār viņa augumu, kurš spētu sasildīt un neļaut apdzēst liesmas, kuras sildīja ķermeni.

[Urdrunir]

Batirs pavīpsnāja un paraustīja plecus.

[Romija]

Marko šobrīd īpaši neiedziļinājās sardzes plānošanā. Alā varbūt tiešām pietika ar vienu sargu, bet divi būtu drošībai. Ne jau Batirhans bija tas, par ko Marko uztrauktos. Drīzāk kādi zaglīgāki pirkstiņi.

Bet viņējie tikmēr turpināja zagt Lilijas trīsas. "Tev atliek tikai paprasīt," darījuma noteikumi bija kā karote cukura karstā tējā. Izskanēja un izkusa kaut kur starp elpas mākonīšiem stindzinošajā gaisā un vieglo vīpsnu Marko lūpās. To platāku padarīja Batira un Lilijas īsā saruna. Šķita, ka Lilija ir teju gatava Marko atdoties, lai tikai netiktu atdota Vordanam, lai gan melnais pūķis zināja, ka arī bez Batira grūdiena dziedniece jau bija teju izkususi.

[Rouzijs]

- Jā... - Lilijas lūpas nočukstēja, klusi un nedaudz dreboši, bet ne no aukstuma. Īsti nevarēja saprast vai meitene šajā vienā vārdā bija ielikusi visu savu piekrišanu par to, ka viņa grib, lai Marko dara visu, ko ar viņu vēlas, vai pakļaujas viņa noteikumiem un izpilda pakalpojumus, vai arī viņa nespēja pateikt neko vairāk.
Viņam bija taisnība, priesteriene kusa viņa rokās kā vasks, kurš nokļuvis pārāk karstā vietā un nespēj pretoties uguns valdzinājumam. Viņš to varēja uzliet uz pergamenta un apzīmogot, pakļaut un iegūt, bet tikai tagad... uz brīdi viņa varētu kādam piederēt, bet uz tik neilgu, jo Lilija bija brīva, gluži kā tas aukstais vējš, kurš ārpus Marko skavām vēlējās nosaldēt.

Krūtis cilājās nedaudz straujāk kā iepriekš, elpai saspringti slīdot pār lūpām un rokām glāstot darvas pūķa augumu, bet nemanāmi, jo viņi te nebija vieni. Nebija paslēpuši citiem savu kaisli un iekāri, kura atspoguļojās viņas zilajās acīs un bija jūtama zem Marko jostasvietas, tik tuvu viņas pašas klēpim.

[Romija]

Marko pasmaidīja tumsā slēptu smaidu. "Tad dusi saldi, milēdij," viņš priekšlaicīgi novēlēja viņai neuztraukties par nosalšanu. Marko savu bija dabūjis. Viņš joprojām turēja Lilijas augumu, kas tik pakļāvīgs un iekarsis glaudās klāt. Nebija jau te gluži viesnīcas istabiņa, kur var ļauties un atkrist gultā, tāpēc brīžam nācās pat pielikt pūles, lai uz nelīdzenās zemes noturētu līdzsvaru. Vispirms vajadzēja sagaidīt druīdu ar ziņām, ja viņš vispār atgriezīsies. Ja nē, tad viņi droši vien sagaidīs milzi, un tad visa sildīšanās un darījumi būs nevietā. Kāda asāka vēja plūsma iepūta Lilijas matu šķipsnu Marko sejā, atgādinot, ka gulēt blakus sievietei vienmēr ir patīkamāk kā vienam.

[echo3]

Lai arī aukstumā un vējā, un tumsā laiks likās ritam divtik gausi, īstenībā druīds nemaz tik ilgi prom nesabija. Viņš bija atradis vietu, kas derētu nakšņošanai, ne gluži alu, bet tādu kā palielu iedobi zem klintīm. Vējš šobrīd tajā iekšā nepūta, bet aukstums bija tāds pats kā ārpusē.

Kenolts tīģera izskatā tik negaidīti iznira no akmeņu krāvuma, it kā vienkārši tur būtu uzradies. Lielais, svītrainais zvērs prata būt nemanāms un saplūst ar apkārtni pat te, kur bija vien klintis. - Šurp! - visi sadzirdēja. Druīds pagaidīja, dzintara acīm nopētot, vai visi biedri sapratuši, kur jāiet, tad pagriezās un rādīja ceļu uz atrasto vietu. Tas nebija tālu.

Tīģeris eleganti apgūlās netālu no alas ieejas, aizņemot diezgan lielu vietu. Tomēr arī pārējiem te īpaši spiesties nenāksies. Par cilvēku Kenolts šonakt nebija domājis vairs pārvērsties. Tas atrisina daudzas problēmas, tajā skaitā aukstumu.

[Rouzijs]

Lilija bija piekritusi kādam vārdos nedefinētam darījumam, pašreiz tas meiteni it ne maz neuztrauca. Varbūt vēlāk... bet tagad rokas labprātāk skāva silto Marko augumu. Bet acis uzmanīgi vērās viņa acīs, liekot sev uz brīdi aizmirsties un nedomāt par viņu pasaules problēmām.
Vējš spēlējās viņas zilajos matos iepūšot tos Marko sejā. Roka atrāvās no darvas pūķa vidukļa un nedaudz nedroši pietuvojās viņa sejai. Maigs glāsts atglauda no tās zilos matus, pirkstiem viegli pārslīdot pār pūķa vaigu, joprojām lūkojoties uz viņu ar ciešu, bet sapņainu skatienu. - Ko gan tu ar mani dari... - Čuksts atskanēja pie viņa auss, elpai pārslīdot Marko kaklam, viņas balsī varēja dzirdēt, ka tas drīzāk bija retorisks jautājums uz kuru nevajadzēja sniegt atbildi.

Bet atgriezās druīds, viņiem vajadzēja sekot uz kādu drošāku vietu. Lilija gaidīja uz Marko, pašreiz savas kvēlās uguns iemeslu nevēloties tik strauji atlaist vaļā.

[Sindra]

Pēc Batirhana visai nepārprotamās norādes, Blinka tikai mēmi pamāja. Viņš nestrīdējās pretī.
Jaunekļa skatiens bija vērsts zemē, it kā viņš tur censtos nezin ko saskatīt. Un atspiedies pret tuvējo klintsbluķi, ar muguru, Blinka vienkārši gaidīja. Ko un kā viņi darīs tālāk.
Viņš necentās kādu uzrunāt. Vien uz mirkli puiša skatiens aizklīda līdz Lilijai un Marko. Taču arī tur neaizkavējoties pārlieku ilgi, atgriezās pie zemes pētīšanas.

Druīds bija atradis vietu nakšņošanai. Tā vismaz vēstīja uzaicinājums sekot.
Blinka atrāvās no klints un devās līdzi pārējiem pūķiem.

Nonācis alā, jauneklis aplūkoja viņu naktsmītni. Viņš apsēdās nostāk no citiem. Negribēja nevienam uzbāzties, lai neradītu liekas aizdomas, ka viņš vēlas kādu apzagt vai ko tādu.
Patiesībā jau Blinka jutās visai noguris. Taču reizēm nogurums mēdz būt tik liels, ka aizmigt nemaz nav tik vienkārši. Arī šobrīd miegs vēl nebija jaunā pūķa sabiedrotais.

Ar muguru atspiedies pret alas sienu, Blinka pavēroja pārējos pūķus, ik pa mirklim padzeroties no druīda laipni atdotās ūdens pudeles.

[Romija]

Izdzirdot druīda atgriešanos un saucienu sekot, Marko sakustējās. Viņš nebija atbildējis uz Lilijas jautājumu. Rokas atbrīvoja viņas augumu, diemžēl paņemot līdzi arī apmetni, bet meitene jau šķita tik iekarsusi, ka līdz alai varētu izturēt arī ar veco segu, kas viņai bija.

"Nav ko stāvēt te vējā un klajumā," viņš aicināja Liliju līdzi, pasperot pāris soļus druīda virzienā. "Jo ātrāk pazudīsim skatam, jo labāk." Tonis, kādā tas tika izteikts, ļāva minēt, vai tas ir praktiskas dabas drošības apsvērums vai kas intīmāks. Viņš pasniedza Lilijai roku, lai palīdzētu balstīt viņas gaitu, jo meitenes augums šķita tik vārgs un ceļgali tik ļodzīgi.

Tikuši līdz alai, Marko novērtēja atradumu. Lai arī ne gluži viesnīca, ala vismaz sargāja vienu pusi un aizturēja vēju, kas, iespējams, bija labākais pieejamais variants šajās dieva pamestajās ārēs. Marko iegāja iedobē, nopētīja grīdu un izvēlējās vienu no dziļākajiem stūriem. Kāds plakans akmens varētu labāk kalpot par pamatni gulēšanai nekā sīku, šķautņainu atlūzu klājiens.

"Tad Batirhanss sargā pēc pusnakts un Atorms vai Kenolts pirms?" atkal pievērsies drošības jautājumam, Marko gribēja pēc iespējas ātrāk tikt ar to skaidrībā. Blinkas izteiktā doma, ka arī burvjiem jāguļ, nemaz tik slikta nešķita. Pagaidām gan melnais pūķis nekur neiekārtojās, viņš stāvēja, rokas sānos iespiedis, vispirms gribot novērtēt, kur iekārtojas pārējie, jo zilo svešinieku gluži blakus viņš nevēlējās.

"Meitenēm droši vien labāk te," Marko balss tumsā aicināja, bet uz akmens iedegās mazītiņa gaismiņa, kas knapi trīsuļoja tumsā, nekādu atspīdumu uz alas sienām nemetot. Ja arī kāds varēja to manīt no ārpuses, tad droši vien jau bija ieraudzījis baltās kleitas un spīdošās bruņas.

[Rouzijs]

Mirklis bija zudis, vismaz tas sapņainais un iegribu pilnais, Marko atņēma siltumu, liekot viņas augumam pēkšņajā aukstumā nodrebēt. Bet taisnība, līdz alai viņa izturēs, tikai meitene cerēja, ka tas nav pārāk tālu un drīz vien viņi varēs patverties no stindzinošajām vēja brāzmām.

Ātrāk pazudīsim skatam. Meitenes lūpās parādījās smaids, viņai minot, ko melnais pūķis ar to bija domājis. Bet viņas plaukstiņa droši ieslīdēja Marko rokā un meitene pieņēma viņa palīdzību nokļūt līdz alai, pat ja iespējams, viņas celīši nebija vairs tik saļodzījušies, kā tad, kad viņš pievilka viņa gurnus ciešāk sev klāt, kad rokas skāva sakarsušo augumu...

Nonākot līdz alai zilās acis to uzmanīgi nopētīja, iespējams, baidoties, ka šī varētu būt kāda milža mute, kurā viņi tik neapdomīgi ir ielīduši. Bet te izskatījās diezgan droši un vējš arī nepūta. Priesteriene aizgāja līdz vietai, kuru norādīja Marko.
Pasmaidījusi viņam, Lilija nolika zemē somu un izņēma no tās laukā blašķi, lai padzertos. Likās, ka šī nakts būs gara.

[echo3]

Kenolts pagrieza galvu pret alā esošajiem un noguldīja to uz ķepām. - Es būšu augšā aptuveni divas stundas pirms rītausmas. Tad varu sargāt. - Visiem galvās pavēstīja druīda balss. Tas vienkārši būtu vismazāk tīģera ritmu traucējošais sargāšanas variants. Batirhana apsvērumus attiecībā uz sargāšanu viņš nebija dzirdējis.

Ievērojis, kā vairāki jau velk ārā ūdens traukus, lai padzertos, Kenolts papildināja teikto, - Ja kādam trūkst ūdens, sakiet. Sagādāšu. - Šajā klinšu klajumā, iespējams, pat rasa rītos nelāsoja.

[Roviela]

Ar pusaci vērojot, kā Lilija un Marko kaut ko tur čubinās un bubinās zem kopīga apmetņa, un pasmīnējis par to, sarkanais karotājs gaidīja Kenolta atgriešanos.

- Ē... - viņš tā kā gribēja iebilst Batirhana aizliegumam Blinkam sargāt, ja Blinka pats to gribēja darīt, bet druīda atkaluzrašanās pārtrauca domu par strīdu.

Neviens tā arī nebija atbildējis uz jautājumu par karstiem akmeņiem, laikam, nezināja, un ceļā uz alu Atorms šo domu pašķetināja tālāk, proti, viņi paši ir silti. Ja milži jūt siltumu, tad jau ir vienalga, tur pāris karsti akmeņi vai silti ķermeņi. Vai ne? Tikai kā to realizēt? Lai pūstu liesmas, viņam bija jābūt pūķa izskatā, bet, nonācis alā un kritiski to nopētījis, Atorms bija spiests secināt, ka pūķa izskatā, un vēl kopā ar visiem pārējiem, viņam te nebūs vietas.

- Sargāšu pirmais, - viņš pateica. Tad apsēdās zemē un izvilka no somas savu jau pusdienās dalīto cepeša pārpalikumu. Nu jau vairs nevajadzēja uztraukties tik ļoti par tā saglabāšanos - kā zināms, aukstumā ēdamais glabājas ilgāk, un tomēr, šo te nelielo gabalu vajadzēja apēst. Sagriezis cepeti divās vienādās daļās, viņš piecēlās un piegāja pie Blinkas un sniedza vienu daļu jaunulim.
- Labu apetīti, - to novēlējis, vēl piebilda, - ja nenāk miegs, sākumā vari pasargāt kopā ar mani, vai arī tu sāc pirmais, un, kad miegs sanāk, modini mani augšā.
Sarkanajam karotājam gan nebija iebildumu pret to, ka Blinka sargātu, bet, paga! ir vēl viens zilais pūķis. Varbūt tas arī grib sargāt? Acis pameklēja, kur palicis Elgārs.

Tātad, vispirms vakariņas, tad sameklēt kur un kā gulēt. Hmmm... tīģeris izskatījās silts un mīksts, viņam blakus nebūtu auksti. Nu, tiem, kam bija auksti. Brīdi pablenzis svītraiņa virzienā, Atorms ķērās pie vakariņām.
Pēc tam Halla kaut ko gribēja parunāties.

[washulis]

Batirhana uzruna lika Hallai nedaudz sarauties, nevarot saprast... vai tas bija nosodījums? Norādījums? Tomēr baltmate joprojām ar neviltotu interesi vēroja melno pūķi, kas no tiesas atrādīja akmens apakšu un tās mazo, kājaino iemītnieku, lai... Ak, vai. Halla nočiepstēja, aizklājot muti ar plaukstu, kad Batirs mazo uzkodu ātri vien sažļembāja. Kas sākumā bija pārsteigums, beigās izraisīja īsu spurdzienu. Un kā garšo? Es līdz šim neesmu aizrāvusies ar kukaiņu ēšanu. Parasti pa rokai bija kas cits, mazāk... rāpojošs?

Nevilšus Halla nopētīja pārējos biedrus. Nevilšus acī iekrita Marko un Lilija, patvērusies zem viņa mēteļa. Varbūt cita sieviete izjustu greizsirdību, bet tobrīd vienīgais, ko spēja iedomāties baltā pūķiene bija: - Ak, kāds džentelmenis! Doma aptrūkās līdz ar tīģera straujo atgriešanos. Atlika sekot līdz visnotaļ omulīgajai alai. Ja te vēl tik kāda gaisma iespīdētu, būtu tik burrvīgi. Viņa nopriecājās, bet par velti, šeit taču bija mūžīgs vakars. Varbūt viena, maza gaismiņa viņiem tomēr būs, Marko radīta. Nu redz.

Ar iekārtošanos viņa nesteidzās, nolūkojoties vairāk citu rosībā. Jā, es neiebildīšu pret kādu ūdens lāsi. Pūķiene atzina tīģera virzienā. Viņa nebija tālredzīgi domājusi. Ne viņai ūdens vai ēdiena krājumi bija un te neko nomedīt jau nevarēja. Tik laizīt akmeņus un kā Batirs, ēst zem tiem dzīvojošus kukaiņus. Nedaudz ziņkārs skatiens aizklejoja pie Atorma cepeša. Mutē saskrēja siekalas, bet to skaļi neatzina. To vēlāk. Varbūt. Tātad... Pūķiene iesaka, nosēžoties uz zemes, kājas zem sevis saliekot. Iespējams kāda instrumenta spēle nebūtu vietā, ja nu tuvumā būtu kāds akmens milzis, kam tad dikti neietu pie sirds. Neskaitot viņu jau tā raibās sarunas. Un iemidzināt nakts sargus ar nepienāktos. Es dzimu un augu Augstajos kalnos, viņa iesāka stāstīt, rādot pārējiem piemēru. Jau kopš mazotnes esmu mīlējusi debesis, iespēju tajās pazust. Neviens to nekad nav liedzis, bet jau kopš mazotnes man paticis arī klausīties zvanu trinkšķā. Vai šaurās kalnu alās klausīties, kā tajās svilpo vējš, auro, čukst. Vienmēr esmu centusies atsaukties, dziedāt līdzi, bet ko nespēja mana balss, spēja mūzika pati. Halla sapņaini klāstīja, sabužinot sev matus, izkratot no tiem kādas vēja sanestas smiltis. Mūzika ir mans aicinājums, bet ceļotāju takas ir mana izvēle. Esmu klejojusi pa daudz zemēm, uz dienu, uz nedēļu vai mēnesi, bet nekad, nekad es vēl neesmu bijusi tik tālu ziemeļos. Tas biedē. Jums nav bail? Viņa nekaunējās no asarām vai bailēm. Tas taču bija tik dabiski.

[Sindra]

- Paldies. - Blinka pateicās par ēdamo. Viņš acīmredzami bija kļuvis par aprūpējamo. Tas nelika justies pārāk labi. Bet, no otras puses... viņi taču zināja, ka Blinkam nekā nav, kad izlēma ņemt viņu līdzi. Bez tam, var jau pienākt brīdis, kad Blinkam būs iespēja atmaksāt pūķu laipnību, ar kādu, savu, pakalpojumu.

Nu ja... laipnību. Visi pūķi nebija laipni. Un vēl likās, ka šī grupa pati nebija vienisprātis ar visu to, ko katrs darīja. Blinka nevēlējās, lai viņa dēļ izceltos strīdi vai pat kautiņi. Un, viņš zināja, ka melnais pūķis savu kategorisko toni tāpat vien nemētāja apkārt. Un viņš arī zināja, kāda bija sarkano pūķu daba.
- Es atvainojos, bet man liekas, ka es sevi pārvērtēju. - jauneklis noteica, skatienam aizkavējoties pie Atorma, pēc tam, kad karotājs bija viņam piedāvājis tomēr stāvēt sardzē. - Tiklīdz, kā apsēdos... - viņš kautrīgi pasaidīja. - Man liekas, ka man jau nāk miegs. Es varbūt labāk kārtīgi izgulēšos. Ja jums nekas nav iebilstams. - viņš nevēlējās nevienu aizvainot.

Blinka apēda cepeti, padzērās ūdeni un nogūlās uz sāniem, skatienam aizkavējoties pie Hallas. Pie viņas stāstītā.
Viņš pats nesteidza neko par sevi klāstīt. Jau iepriekšējā pieturvietā, jaunais pūķis bija izstāstījis gana.
Bet meitenes balss pati skanēja, kā vēju mūzika un gluži vai lēnām ieaijāja Blinku sapņu pasaulē.

Pūķi varēja iekārtoties alā un likās, ka neviens tos nav pamanījis. Nesteidza viņus no turienes izsviest vai kā savādāk traucēt naktsmieru.
Nakts pirmā puse pagāja pavisam mierīgi.

[Urdrunir]

Man negaršo. Batirs attrauca pēc vaboles sakošļāšanas. Viņš nemānījās un nestāstīja, ka kukainis garšojot pēc riekstiem vai cāļa. Bet no tiem var pārtikt, ja nav medījuma. Karotājs vārdos izteica mājienu, ka iespējams arī viņiem var nākties ceļojumā "pārtikt". Tēvaiņa zobu starpā rēgojās ieķēries nelaimīgā upura spārns.

Kenolts bija atgriezies no alas meklējumiem un aizveda visus pie iedobes klintī, kuru patiešām varēja vieglāk uzraudzīt kā klaju lauku. Melnais vīrs palaida visus pa priekšu un, neejot iekšā alā, pārvērtās par melnu pūķi. Kādu brīdi viņš žagojās un atraugājās, bet tad izpūta lipīgu darvas peļķi priekšā alas ieejai. Drīz pēc tam atkal melnais cilvēks viegli pārlēca pāri lāmai un iekārtojās uz guļvietu pie alas sienas. Ar skābu izteiksmi sejā viņš grauza rāceni un apkaltušu maizes riecienu. Sejas panti kļuva nedaudz priecīgāki, kad pieticīgajām vakariņām no somas pievienojās neliela metāla blašķe, kura pēc atskrūvēšanas nodevīgi ziņoja par savu saturu, piesmirdinot gaisu ar sīvu smaku. Batirs iestrēba malciņu zāļu uzlējuma. Dzīslās ieplūda uguns.

Tad darām tā! Atorms, Marko, es un Kenolts. Katram ceturtdaļa no nakts. Miesās brangais tēvainis tomēr pacentās izslēgt Blinku un svešo jaunpienācēju no sargāšanas kārtības. Toties viņš pievienoja sarakstam otru melno pūķi un likās, ka viņam sagādā slepenu prieku brīdis, kad iekrīt Marko sardze. Nez vai viņam šonakt izdosies kārtīgi paluncināties ap naivo, pieticīgi apģērbto priesterieni.

[Roviela]

- Lai tā būtu! - Atorms neiebilda Blinkas teiktajam, un reizē piekrita Batirhanam. - Man nekas nav iebilstams.
Ne tikai melnā karotāja iebildumi bija no svara, tikpat svarīgi bija tas, ka Blinka bija noguris, un viņam tiešām miegu vajadzēja gandrīz vai vairāk nekā te visiem citiem pārējiem.

- Es būšu pirmais, tad modināšu Marko.

Tātad tas bija norunāts. Vismaz uzreiz no Marko puses protesti nebija atskanējuši. Varbūt vēlāk būs, bet vēl ne.
Sarkanais karotājs aizgāja līdz alas ieejai un palūkojās, kurā pusē labāk stāvēt, uz kuru pusi visu var labāk pārredzēt? Līdz izvēlējās kreiso malu, kur nostāties ne visai tālu no darvas peļķes.

Halla stāstīja savu stāstu, un tas bija kaut kas tāds, kā Atormam nekad nebija bijis.
- Man nav dziesminieka daba, tik skaisti nebūs, - viņš īpaši nesteidzās runāt, bet balss bija klusa un melodiska, kas gandrīz runāja pretī sacītajam.
- Es esmu dzimis sarkano pūķu galvenajā citadelē, Kairosa klanā, un mana ikdiena bija mācības, lai dienās kļūtu par karotāju. Treniņi, ceļojumi, cīņas, vienam un kopā ar citiem, sarkani saulrieti un ledaina rīta rasa stāvot sardzēs jebkādos laika apstākļos. Halla, vai tu zini, cik skaista ir karotāju ierinda, kad to pēkšņi apspīd caur mākoņiem izspraucies saules stars? Vai tu zini, kas ir uzvaras prieks un kas ir apņēmība pirms cīņas? Tu zini, kas ir biedra plecs un kas ir pienākums?
To runājot gandrīz vai varēja redzēt, kā sarkanā pūķa acis kļūst mirdzošas.

Tā aizrāvies, viņš gandrīz izstāstīja to, par ko nedaudz kautrējās, to, kas viņam patika, kas lika nomierināties karotāja sirdij. Tomēr laikā aprāvās, tā arī nepateicis.

Stāsts nesanāca garš, varbūt vēl kāds ko teiks?

Vai nu teiks vai neteiks, Atorms pagaidīs, līdz visi iegrimst miegā, nostāvēs savu sardzi, un tad bikstīs Marko, lai ceļas un stāv savu laiku.

[echo3]

Tīģeris uz brīdi pārtapa cilvēkā. Kenolts sabūra ūdeni tiem, kuri pastiepa uz viņa pusi savus ūdens traukus vai vismaz saujas. Viņš jau varētu ūdeni arī tieši mutē kādam ieburt, ja citādi nesanāktu. Sev viņš no somas izvilka dažas lapiņas, kuras rūpīgi sakošļāja, pirms uzdzēra virsū ūdeni. Spēkam. Tāds nedaudz apmāns gan tas ir īsta ēdiena vietā, bet nu varēs mierīgi pārlaist nakti un bez raizēm pat izturēt līdz nākošās dienas vakaram. Nav īsti ticams, ka šajos akmeņu laukos kāds piemērots trusis vai kaza blandītos.

Ticis ar to galā, Kenolts atkal pārvērtās par tīģeri un ērti apgūlās iepriekšējā vietā. Viņš noklausījās Hallas un Atorma stāstus, bet nebija izlēmis, vai pats arī ko stāstīs. Iespējams, šī vieta nav gluži piemērota stāstiem, un, galu galā, neviens taču te negaidīja, ka tīģeri stāstīs pasaciņas pirms miega? Lielā kaķa acis kļuva šauras, bet īsti aizmidzis viņš vēl nebija.

Batirhana darvas peļķi Kenolts iegaumēja, tāpat kā vietas, kur nolikās gulēt visi biedri. Ja nu kas notiek, lai viņam, strauji pamostoties, nebūtu vēl tas jāpēta, un uzreiz būtu skaidrs, kas apkārtnē citāds.