"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Rouzijs]

- Kājām? - Lilija pārjautāja, viņa izskatījās nedaudz samulsusi. - Vai tā mēs neiekavēsim laiku? - Skatiens bija pievērsies Batirhanam, jo viņš jau bija viens no tiem, kuri šeit noteica noteikumus. Meitenei, protams, nebija nekādu iebildumi, viņa zināja, ka kādā brīdī uz spārniem nevarēs paļauties, ka būs nepieciešamas veiklas kājas un spēks, lai lēnām pārvietotos uz priekšu. Zilmate par veiklību nevarēja sūdzēties, tā viņai pietika pārpārēm. Skatiens nopētīja apkārtni un piegājusi pie strautiņa priesteriene piepildīja savu blašķi pilnu un nekutrējoties iemērca savus pirkstus tekošajā ūdenī.
Zīmēja smiltīs aplīšus, kamēr ūdens apskaloja viņas pirkstiņus, pat smaids parādījās pūķenes lūpās. Ūdens bija debešķīgs, vēss un atsvaidzinošs.

Zilais skatiens pārslīdēja pār apkārtni un tur bija vēl kāds zils pūķis. Meitene viņu nopētīja cītīgāk un paspēra vairākus soļus šī pūķa virzienā.
- Vai mēs esam pazīstami? - Meitene uzrunāja zilo pūķi, iespējams, viņš bija no viņas klana, bet pašreiz priesteriene nespēja to pateikt. - Esmu Lilija, Nalaka meita. - Zilmate stādījās priekšā.

[Roviela]

Dīvaini! Atorms, lai dusmīgs, Batirhana vārdus sadzirdēja. Kas tas par karotāju, kas dusmās neredz, kas apkārt notiek, un nedzird arī.

Sarkanais pūķis vēlreiz nošķaudījās, dzirkstelēm no nāsīm pašķīstot, un tad laidās lejā. Labi, iesim kājām.

Atorms paskatījās uz Kenoltu. Zaļais pūķis bija druīds, un Pīlārā viņiem bija pieteikts sekot druīdiem. Kur Kenolts, tur Atorms un, cerams, pārējie arī.

[Romija]

Vēl pirms lidot tālāk Marko pamanīja Batirhana sarosīšanos. Izskatījās, ka melnais plāno tālāk iet kājām. Varbūt arī Marko zināja par milžu vairošanās paradumiem, taču šo zemju ģeogrāfiju tik sīki izstudējis nebija. Un arī reālas pieredzes ar milžiem viņam nebija, tāpēc doma paļauties uz mazrunīgo un visai noslēpumaino ciltsbrāli nemaz nešķita tik slikta. Visai praktiskas dabas argumenti lika Marko uzmanīgāk nopētīt apkārtni. Redzamā attālumā gan nekas milžveidīgs nebija manāms, tomēr zemes reljefs nebija līdzens, tāpēc nevarēja zināt, kurā ieplakā kāds pārītis ganīsies vai kura klintsradze patiesībā ir milža deguns.

"Labāk kājām, nekā kļūt par tepiķi kāda milža mīlas ligzdiņā, vai ne?" Marko apmeta pēdējo loku virs strautiņa, nolaidās uz kāda augstāka klintsbluķa un pārvērtās par cilvēku. Soma joprojām atradās uz muguras, bet melnā pūķa apģērbs šķita visai piemērots arī ceļa veikšani kājām. Viņš to nodemonstrēja, veikli atrazdams, kur likt kājas, lai nokļūtu lejā no klintsbluķa netālu no strautiņa. "Daudz ko šajā pasaulē var neņēmt par pilnu, bet uz berserka piesardzību gan labāk paļauties," Marko nedaudz klusāk piebilda. Padoms bija domāts Lilijas ausīm.

Paspēris vairākus veiklus soļus Batira virzienā, Marko uz mirkli apstājās, lai paskatītos, kas ar iepalikušajiem pļāpātājiem ir noticis. Īpaši gaidīt un aiz rokas kādu vest gan viņš neplānoja, bet šobrīd izskatījās, ka tur laikam norit kādas sarunas, ja visi tā drūzmējās ap svešo pūķi. Marko joprojām nepatika doma par aizdomīgiem, ziliem apkopējiem, tāpēc viņš nolēma nepiedalīties.

[echo3]

Kenolts tā arī spārnos nebija pacēlies, tāpēc kļūt atkal par cilvēku viņam neprasīja nekādas pūles. Batirhana apsvērumi bija vērā ņemami. Viņš bija pieredzējis karotājs. Druīds arī novērtēja Nūka pietiekoši bailīgo izturēšanos. Viņam ienāca prātā, ka iespējams - un pat ne iespējams, noteikti! - Kenoltam būs jāizmanto sava dzīvnieku forma. Tā dod pareizās nojautas, ko viņš kā cilvēks nesajustu.

Pagaidām gan viņš ceļu uzsāka ar savām divām kājām. Par Elgāru Kenolts neuztraucās, jo bija jau to paaicinājis. Nāks vai nē, tā viņa darīšana. Zilais jaunpienācējs neizskatījās pēc jaunuļa, tāpēc nebija jāpieskata. Tagad laikam Kenolta uzdevums būs noturēt ceļu uz ziemeļiem. Tie pārējie taču ir pilsētnieki.

[Sindra]

Jau sperot vien nieka dažus soļus ziemeļu virzienā, vietā, kuru varētu uzskatīt par milžu zemju sākumu, pūķi sajuta to vēsumu, kurš ieskāva šo vietu. Temperatūras maiņas bija visai krasas. Saltums, it kā šeit jebkurā mirklī varētu sākt krist sniegs.
Bet tādas bija milžu zemes un naktis solījās būt vēl aukstākas.

Sliktākais bija tas, ka milžu zemes bija nepārredzamas. Te nebija klajumu un nevarēja redzēt, kas sagaida aiz tuvākā pagrieziena. Klinšu bluķu kalni, nekādas dzīvības, ne zaļumu, ne dzīvnieku formā. Visai izmiris.
Izmirums, vientuļi klinstbluķi un kalni. Tas bija tas, kas valdīja milžu zemēs.

Taču līdz pat vakaram, ejot ziemeļu virzienā, pūķiem nebija izdevies sastapt nevienu milzi. Pat ne redzēt kaut mazu daļiņu no tā.
Arī skaņas neliecienāja, ka tie kaut kur tuvumā būtu.
Vienīgās skaņas, kuras pūķi dzirdēja bija vēja šalkoņa un retumis kādu akmeņu grēdas nobirums.

Arī vakars pienāca visai pēkšņi.
Te vispār nebija pārāk daudz gaismas. Bet tad, vienā mirklī, likās, ka kāds pie debesīm būtu izdzēsis pēdējo gaismas spuldzīti un apkārtni ieskāva nakts.
Tumsa. Kurai līdzi nāca stindzinošs aukstums.
Pie debesīm mirdzēja spožas zvaigznes. Tikpat saltas, kā gaiss, kurš ceļiniekus bija pārsteidzis.
Un mēness, kas vismaz deva kādu gaismas strēlīti.
Pūķi gan tāpat tumsā redz.

Blinka likās pārsteigts pār pēkšņo nakts iestāšanos. Protams, viņš nekad te nebija bijis un nezināja, kā lietas notiek.
- Vai mēs turpināsim ceļu? - viņš apjautājās, tā īsti nesaprotot, ko tagad grasās iesākt pārējie pūķi. Vai viņi rīkos nakts mītni vai domā doties tālāk. Viņš savilka ciešāk apmetni ap pleciem. Taču nelikās, ka aukstums pārāk stindzinātu jauno zēnu.
Bet auksts bija. Un to noteikti pamanīja visi, izņemot Hallu. Kurai, kā jau baltajam pūķim, aukstums īpaši netraucēja.

[Romija]

Batira sajūtas bija nemaldīgas un padoms labs. Tik strauji iestājoties aukstajam gaisam, Marko savilka ciešāk ap pleciem savu apmetni un turpināja soļot. Aptuvenu virzienu viņš nojauta, bet mulsinošākos līkumos drošības pēc ļāva ceļu parādīt druīdam. Jau tā kājām ceļš veiksies lēnāk, tāpēc liekas cilpas mest pavisam nebūtu vēlams.

Ceļā Marko bija diezgan nerunīgs, vairāk koncentrējies uz apkārtni un savām domām. Viņš neuzmanīja nevienu, izņemot druīdu virziena dēļ, un reizēm pameta skatu, kur ir Batirhans, ja nu melnajam ir oža uz milžiem. Tomēr savādais miers visapkārt reizē nomierināja un uztrauca. Tā vien gribējās pacelties spārnos un apskatīt, vai tur, aiz tās grēdas nečurn kāds bariņš milžu, kas gaida jaunu smukumlietiņu pievedumu. Bet veselais saprāts šādu ideju ātri vien atmeta.

Pēkšņi paliekot tumšam, Marko atskatījās. Ja nu kāds milzis ir aizsedzis to pēdējo strēlīti gaismas. Bet joprojām nekādu milžu nebija. Nogurums un vēders apstiprināja aizdomas, ka tas ir parasts vakars šajās zemēs.

"Tev droši vien noderētu atpūta," Marko apstājās netālu no Blinkas un paskatījās uz jaunēkli. Lai arī mēle pār plecu nekārās, viņš varētu nejusties īpaši labāk kā iepriekš klajumiņā. "Es domāju, ka mums ir jāatpūšas, lai neiztērējam pēdējos spēkus, jo tad tiešām pāri var palikt tikai krāsains musturs," Marko atbildēja Blinkam, apskatot apkārtni. Krogs te pavisam noteikti nebija, arī nekāda jaukā nometnes vieta. Bet vismaz kāda iedobe, ko sargātu akmeņi no vēja un neļautu viņus tik ātri ieraudzīt? "Uz maiņām sargāt, izgulēties un rīt agri turpināt ceļu," viņš izteica savu piedāvājumu. Arī par diennakts maiņām Marko interesējies nebija, bet pieņēma, ka rīts varētu tāpat pēkšņi iestāties, atklājot viņus kā uz delnas. Par to, vai milži redz tumsā, varēja tikai minēt. Katrā ziņā nekas cerīgāks nespīdēja tik drīzā nākotnē, jo viņi noteikti kājām nebija nogājuši tik garu gabalu, lai jau drīz būtu šķērsojuši milžu zemes. Tik vienkārši tas nebija.

[echo3]

Jāatrod saprātīga vieta. - Kenolts visu dienu bija nogājis cilvēka izskatā, un, jāsaka, kopējais iešanas temps viņam bija bijis kā pastaiga. Zināmā mērā tas šobrīd nebija labi, jo, ātri iestājoties naktij, tikpat ātri kļuva auksts. Druīdam nebija nekāda apmetņa, un viņš nebija pietiekoši uzsilis ejot. Bet atkal - nav pirmā reize, un tās ir tikai sīkas neērtības. Tāpat kā iztikšana bez pusdienām un, droši vien, arī vakariņām.

Pēddziņa te neviena nebija, un zaļais pūķis lieliski saprata, ka tas, kurš meklēs šo saprātīgo vietu, būs viņš. Par ceļabiedru spējām izdzīvot ārpus pilsētas viņš nebija informēts. Ja nu Batirhans to prot. - Eju tādu meklēt. - Druīds pārvērtās par lielu tīģeri un aizlēkšoja izlūkot apkārtni. Viņa ķepas nesacēla nekādu troksni. Kenolts lūkojās pēc kādas alas vai citas tamlīdzīgas vietas. Uguni iekurt viņi varēs ja nu vienīgi no darvas, jo koku te nebija. Ja vispār to darīs.

[Roviela]

Atorms soļoja mierīgi un ritmiski, tā, kā dotos karagājienā, kad pārgājiens ir vienīgi nokļūšanai līdz lielajai kaujai, tāpēc jāizturas mierīgi un nav jāpārtērē spēki.

Ceļš bija līkumains, nevienu milzi nemanīja, un tas bija savādi. Vai tad Inna neteica, ka milži esot nedraudzīgi un satraukti? Kur tad pēkšņi visi palikuši? Vai arī, varbūt, viņi jau ir pagājuši garām vai pārrāpušies pāri vairākiem no tiem pat nepamanot?

Arī Beinu pa ceļam nekur nemanīja, un taču nevarētu būt, ka pēc pāris dienām nav palikušas nekādas pēdas arī tad, ja Beinam nav paveicies. Varbūt gan, ka viņi vēl tik tālu nav tikuši.
Tā prātodams, karotājs apstājās tad, kad iestājās tumsa.

- Piekrītu, ka jāatpūšas, tikai jāatrod ne tik klaja vieta. Alu nē, bet nu tā, lai neredz uzreiz, ka esam te. Jāsargā, protams.
Ugunskura nebūs, jo tādā tumsā to var redzēt tālu.

Aukstums būs jāpārdzīvo, kā nu katrs no viņiem to spēs, bet vispirms jāatrod laba vieta un jāpaēd vakariņas.
Ā! Kenolts meklēs vietu. Nav slikti, viņš brīvā dabā noteikti orientējas labāk.

[Urdrunir]

Lai gan tumsa pūķiem īsti nebija šķērslis, tomēr nezināmā vietā klīst apkārt pa pusei uz dullo negribēja arī Batirs. Piekrītot pārējiem, viņš palēnināja gaitu un beigās apstājās pavisam un atspiedās pret klints bluķi. Nē, Kenolts droši drīkstēja meklēt ērtu alu! Kalni bija bijuši melnā pūķa mājas ilgu laiku, taču šie akmens lauki sajutās neomulīgi. Karotājs noskurinājās drīzāk gan skata pēc nekā aiz īsta aukstuma. Viņš bija uzēdis pamatīgu dabīgu polsteri ap savu augumu, kas izolēja no saltā gaisa. Bez tam tagad varēja labi manīt, ka kažokādas apdarei, kas vietā raudzījās no bruņu malām, bija tīri praktiska nozīme. Tā ģērbās vīrs, kurš zināja, ka kalnu virsotnēs no rītiem varēja sasalt ragā.

Es sargāšu pēc pusnakts. Piedāvāja Batirs. Pirmajās vakara stundās pretinieki baidījās uzbrukt, jo apmetnēs ceļotāji vēl rosījās. Rītausmā mošķi līda slēpties savās migās. Bet laikā no pusnakts līdz pirmajai gaismiņai parasti varēja gaidīt visnodevīgākos uzbrukumus. Bez tam tajā laikā baisi nāca miegs. Melnais pūķis zināja, ka ir labs sargs, bet citiem vēl neuzticējās. Labāk jau viņš pats uzņemsies grūtāko sardzes posmu.

[Mattiass]

Elgārs, Aventīna dēls. No Mūras. Zilmatei atbildēdams, Elgārs iedomājās, ka nevēršanās pie visiem sākumā bija jūtama kļūda, taču nu jau bija par vēlu. Pēdējais precizējums bija tādēļ, ka Lilija visdrīzāk būs nākusi no okeāna dzīlēm, un, ja šobrīd prāto, vai viņi agrāk ir tikušies, tikpat labi šīs pūles varētu aiztaupīt.

Ņemdams vērā citu pūķi, kuriem pievienoties bija iecerējis, darbības, arī Elgārs pārvērtās cilvēkveidīgā formā. Skatienam atklājās jaunietis pieguļošās drēbēs un ceļojuma apmetnī līdzīgā tiem, kādus mēdza lietot sūnu pūķi. Redzamu metāla bruņu nebija, pēc karotāja jaunietis neizskatījās. Draudzīgi uzsmaidījis ciltsmāsai un arī Hallai, viņš devās līdzi Kenoltam, kurš viņu bija uzrunājis pirmais. Zaļais radīja iespaidu, ka zina, ko dara. Un kas tas? Sermulis?

Melnie pūķi, kā parasti, izturējās nedraudzīgi — lai jau. Ja būtu citādi, raju pūķis droši vien nospriestu, ka nepieciešama īpaša piesardzība.

Solis Elgāram bija viegls, un pārvietojās viņš visai klusu. Nedraudzīgs apvidus tomēr. Auksta dvaša lika ciešāk savilkt apmetni, bet visādi citādi nelikās, ka nogurums vai briesmas jaunieti īpaši uztrauktu. Un zēniņa klātbūtne lika domāt, ka viņi visi sevišķi nepārmocīsies.

Kad sākās runas, ka jāpagaida, kamēr Kenolts — paga, viņš tikko pārvērtās par tīģeri? Aha, tātad tiešām druīds. Tātad, kamēr tīģeris devās izlūkos, Elgārs sameklēja kādu augstāku klinti, kurā pats varētu uzrāpties, taču palikt visai nemanāms, un, ja meklējumi vainagojās panākumiem, tajā arī uzlīda. Sargāt pa nakti, protams, ir laba doma (kaut pašam viņam šonakt būtu gribējies kārtīgāk izgulēties), taču tikpat svarīgi ir pārliecināties, ka neviens nepārsteigs šai piknikā, kamēr viņi izvietojušies samērā klajā nostūrī un gaida izlūku atgriežamies.

[Romija]

Druīda pārvēršanās par krāsainu tīģeri droši vien nebija tas neuzkrītošākais veids, kā meklēt piemērotu apmetnes vietu, ja vien nepaļāvās uz domu, ka milži tumsā neredz īpaši labi. Tomēr labāk, lai viņš meklē tādā formā, nekā katrs izklīst un lieki parādās. Vienmēr varēja cerēt, ka milžiem spalvainas ādas neiet pie sirds.

Kamēr zilais svešinieks skraidīja apkārt, Marko nostājās ar muguru pie kāda lielāka akmens, lai pats vismaz no vienas puses būtu neredzams. Viņa tumšais apģērbs gan tāpat naktī bija visai nemanāms, salīdzinot ar gaiši tērptajām dāmām.

"Dāmas var gulēt, Blinkam droši vien arī par skādi nenāktu, paliekam mēs četri," Marko saskaitīja, jo jaunpienācējam viņš neuzticējās. Šis ne ar ko nebija pierādījis, ka viņa nodomi nav slikti un vispār ir vērā ņemams kā kaut kas vairāk par apkopēju, tik vien kā sekojis pārējiem. "Līdz pusnaktij divi un pēc pusnakts divi, ja neguļam ilgi, tad sanāk līdzīgi," Marko sarēķināja. Tā kā tagad pusnakts vēl nebija, tad droši vien tik pat daudz laika būs līdz rīta gaismai. "Kenolts var sargāt pirmais ar vēl kādu, viņš redzēs pareizu laiku. Pēc tam Batirhans ar kādu." Marko speciāli izvairījās uzreiz saukt katram pārinieku, ja nu ir paspējušas rasties īpašas simpātijas vai vēlmes. Pašam viņam gan labāk pie sirds ietu vakara maiņa, jo nekāds agrais rīta putns viņš nebija. "Pa diviem var pārskatīt visas puses, paspēt brīdināt," ja nu kādam bija iebildumi.

Jau tāpat doma par gulēšanu uz akmeņiem uzdzina šermuļus. Pieradis pie ērtībām un pēļiem, Marko zināja, ka ilgi nepagulēs, bet vēl sliktāk būs tad, ja būs jāuztraucās par drošību, tāpēc viņš labāk laicīgi dalīja pienākumus. Pie tam šādi varētu izdzīt jebkādu stulbu ideju no svešinieka galvas, ja nu viņš iedomājās palaist nagus. Sardzes norīkošanai vajadzētu kalpot kā brīdinājumam, ka joki nebūs. Arī tagad Marko turējās aiz akmens un runāja nedaudz pieklusināti, lai nepievērstu uzmanību. Milži gan droši vien bija pieraduši pie lielāka izmēra kustoņiem un cilvēku formas nebija tik manāmas, bet piesardzības par daudz nebija. It īpaši, ja jāsargā paša mantas un pakaļa.

[Roviela]

Atorms atbalstījās pret klinti, kura arī bija auksta. Nez, milži siltumu jūt?

- Kāds nezina, vai milži jūt siltumu? Ne par atklātu uguni runāju, bet par to, ka es varētu dažus akmentiņus uzsildīt, tad nakts būtu patīkamāka, - sarkanais pūķis ierosināja.

Par sardzēm nekādu īpašo iebildumu nebija, lai gan Atorms labprāt gulētu ilgāk, 3/4 laika, nevis pusi, tomēr milžu briesmas ir pavisam reālas, un tad ir labāk būt dzīvam, nekā izgulējušamies, bet beigtam.
Tagad bija jāpagaida, ko Kenolts tīģera izskatā atradīs.

- Man vienalga, kad sargāt, tagad vai pēc pusnakts.
Par tādām lietām strīdēties neklājas. Ja kādam nav vienalga, viņš drīkst izvēlēties, Atorms ņems to sardzi, kas paliks.

[washulis]

Te tomēr ir savādi skaisti, vai ne? Nosēdusi uz robaina akmens, kājas atpūtinot, Halla lūkojās tālumā, kur tumsā plaiksnīja zibens. Jā, aukstums ādu nedrebināja, bet viņa juta tādu kā citu aukstumu. Vientulības dvesto. Nebija nekā zaļa, bet bija kalni. Asi un kaili, bet tomēr kalni un bezgalīgs debesjums virs galvas. Vai varēja redzēt zvaigznes? Žēl tas, ka nebūs gaismas, pie kā rakstīt. Tumsā kaut ko burtot bija sasodīti neparocīgi, bet papīrs, protams, vienmēr bija sekundārs. Varbūt zem katra akmens dzīvo pa kādai radībai. Ja akmens milži ir dzīvi, kā ir ar smiltīm? Vai tie ir dzīvības atstāti putekļi? Uz zemes notupjoties, viņa to aizskāra, pat paostot. Nekad nemirstoša ziņkāre šķietami prastajā un netīrajā. Ja tā padomā, Halla jau tā ir pārāk koša uz pārējās pasaules fona, te tumsā. Bet! Pūķiene izsaucās, atkal pielecot kājās. Šis ir pirmais vakars mums vienkopums. Nav atmosfēriska ugunskura, bet... kad Kenolts atgriezīsies un mēs iekārtosimies, mēs beidzot varam sapazīties tuvāk. Arī ar mūsu jaunāko biedru. Es vēlos dzirdēt jūsu stāstus. Viņa ar neviltotu entuziasmu turpināja.

[Rouzijs]

- Es tikai pajautāju, nevis domāju būt nepiesardzīga. - Lilijas balss nedaudz neapmierināti atskanēja Marko galvā. Bet pagaidām viņa vēlējās noskaidrot, vai tas zilais pūķis ir no viņas klana vai tomēr no kāda jauktā ciemta, kur viņa nemūžam nav bijusi. Bet kā noskaidrojās ar Elgāru viņa nebija tikusies, vismaz ne iepriekš. Zilmate pasmaidīja jaunpienācējam un sekoja pārējiem pūķiem, kuri jau devās ar kājām tālāk uz ziemeļiem.

Aukstums, meitenei tas likās ļoti nepatīkams, augumu pārklāja zosāda, uz brīdī, kad sāka klabēt zobi, tad viņas uz pleciem uzsedza krodzinieka doto segu, tā vismaz bija nedaudz labāk, lai gan nevarētu noliegt, ka par siltu ugunskuru un tēju Lilija spētu atdot daudz.
Bet kad iestājās tumsa, palika vēl sliktāk. Pār lūpām nepārslīdēja neviens sūdzību pilns vārds, bet domās dominēja tikai viena lieta, aukstums un tas cik ļoti meitene bija nosalusi, pat sega glāba tikai mazliet un šoreiz kleitu viņa vēlētos nomainīt pret kaut ko siltāku, kādu kažokādu, kurā ieritināties kā kokonā un saldi gulēt.

- Kāpēc mēs nevaram pārnakšņot kādā alā? - Tur vismaz nepūstu vējš, kurš laikam bija iecerējis noraut Lilijas kleitu, ja jau tik sparīgi pūta tās audumā. Meitenes skatiens klīda no ceļabiedriem vērojot tos un gaidot, kad viņi būs izlēmuši, kur pārnakšņot, jo Kenolts taču nebija vēl atgriezties.
Protams, Hallu aukstums neskāra un viņa izskatījās visai dzīvespriecīga, bet priesterienei noteikti nebija nekādas vēlmes īpaši iepazīties tuvāk ar kādu un jauki čalot.

[Romija]

Brienot uz ziemeļiem Marko īpaši nevēroja pārējos, bet tagad Lilijas zobu klabēšana bija skaļāka par visiem viņiem kopā ņemtiem.

"Zināji, ka milžiem klabošas skaņas atgādina sajūsmas aplausus, kam viņi labprāt pievienotos?" Marko ierunājās, un smaidu varēja just arī viņa balsī. Neprasījis atļauju, viņš pavēra savu apmetni un aplika roku ar pusi apmetņa nu jau patiesi zili nosalušas dziednieces pleciem. Lai arī šis bija tikai parastais ceļotāja apmetnis, tomēr tas vismaz bija sasilis. "Ziemeļi, tas ir ziema. Ziema, tas ir auksti. Un kleita, tas varbūt ir smuki, bet šitā tu ātri vien piesalsi pie kāda akmens," Marko paklakšķināja mēli un nogrozīja galvu. Viņam bija šķitis, ka dziedniece ir parūpējusies arī par siltākām drēbēm un kleita ir siltiem apstākļiem. Bet vai nu viņa bija vieglprātīga vai cerēja, ka citi palīdzēs. Jebkurā gadījumā tas nebija prātīgi. "Un ar lepnumu vien tu nesasildīsies," silta roka pārslīdēja meitenes mugurai.

[Rouzijs]

- Tad varbūt viņi mani negribēs nogalināt un priecāsies, ka es protu tik sajūsmināti aplaudēt viņiem? - Lilija uzdeva Marko pretjautājumu, bet tā nu bija un ja milži spētu atnest sev līdzi karstumu vai mazāko siltuma plūsmiņu, tad meitenei pat viņi varētu patikt. Bet zinot milžu dabu, tas nekad nenotiks un par pūķādas tepiķīti viņa nevēlējās kļūt.
Te nevarēja būt runa par lepnību, zilmatei nevajadzēja daudz laika, lai piespiestos klāt melnajam darvas pūķim un viņa rokas bija tik siltas. - Tu patīkami kontrastē ar apkārtni. - Viņa nočukstēja, tā lai tikai melnais pūķis to dzirdētu.

- Kad es devos uz Pīlāru, es nedomāju, ka mūs uzreiz sūtīs projām uz šejieni. Man likās, ka būs iespēja vēl atgriezties mājās un paņemt līdzi visu ceļam nepieciešamo. - Lilijai nepamanot rokas apvijās ap Marko augumu un viņa bija paslēpusi seju pie pūķa krūtīm.
- Laikam ir patīkami, kad dzīslās rit darva. - Savādāk to nevarēja apzīmēt, viņš bija tik silts un patīkams.

[Sindra]

Lai arī likās, ka šeit katra klinšu grēda teju ir līdzīga citai un diez vai būtu iespējams sameklēt kādu citu pleķīti, kurš būtu ērtāks nakšņošanai, nekā tas, kur pūķi jau atradās, pēc pavisam neilgiem meklējumiem, Kenoltam izdevās atrast alu, kādas klints pakājē.

Tā nebija pārāk liela un pilnībā pārskatāma. No alas prom neveda nekādi dziļāki atzari. Tā vienkārši bija, kā patvērums, kurā varētu labi pasargāties no lietus vai sniega, vai aukstajām vēja brāzmām.
Alā droši varēja piecelties kājās un staigāt pa to. Tikai gan cilvēku formā, nevis pūķu.
Ala bija gana plaša, lai nebūtu jāguļ vienam uz otra virsū.
Šī noteikti bija labākā vieta nakšņošanai, kuru druīds spējaatrast īsā laikā.


- Es jau arī varu sargāt. - Blinka iebilda, kad pārējie pūķi dalīja sardzes un viņu tā kā atstāja ārpus tām. Jauneklis acīmredzot nevēlējās būt kā nasta pārējiem, vai kā savādāk vairāk priviliģēts, kā citi. Nu un, ka viņam bija tikai piecpadsmit gadi! Vai tad tāpēc Blinkam vēl acis nebūtu atvērušās?
Jā, par meitenēm varēja saprast. Bet ja viņam arī neļāva sargāt, tas nozīmeja, ka viņu uzskatīja par bērnu.
- Es neesmu bērns un man nav nepieciešama īpaša attieksme.
Daudz svarīgāk ir ļaut atpūsties dziedniekiem un burvjiem. Nekā man. - Blinka noteica.

[Romija]

"Labi, vari pievienoties kādai maiņai," Marko netaisījās strīdēties ar Blinku. Ja viņš gribēja sargāt, tad lai sargā, bet ne viens pats. "Bet tā, lai rīt nav jāvelkas no pakaļas," skarbi teiktais tomēr bija savā ziņā taisnība. Tāpat varbūt viņi uzreiz nenolīdīs gulēt, ja Halla mudinās uz stāstiem.

Lilijas pēkšņā mīlestība bija visai saprotama. Šķita, ka šādos apstākļos viņa bija gatava draudzēties ar jebkuru. "Atceries taču, kā viņi aplaudē. No lidoņiem paliek tikai pankūkas," Marko atkārtoja tādā balsī, kā bērniem skaidro sarežģītos dzīves jautājumus. "Varēja jau vismaz kaut ko sagādāt vai vismaz teikt pa ceļam. Te jau nez no kurienes jaunu drēbju kārtu neizvilkt, pat ja tiešām zem akmeņiem dzīvo radības, kā Halla saka," Marko atčukstēja viegli pārmetošā tonī, tomēr rokas joprojām bija siltas un varēja manīt, ka puisis zem apmetņa nesalst.

"Es ceru, ka šī būs vienīgā nakts līdz citadelei, tur būs jāsagādā kaut kas mugurā velkams," Marko neļāvās mīlināties, joprojām palikdams praktisks, tomēr viņš neraidīja Liliju prom. Kad būs atrasta vieta nometnei, tad arī padomās, ko ar viņu darīt, pagaidām tāpat nebija, kur skriet.

"Darvai nav ne vainas," pie pēdējās piezīmes Marko tomēr iesmējās. Cik gan ātri no nicīgiem izteikumiem varēja nonākt gandrīz līdz pielūgsmei — atlika tikai uzpūst vēsākam vējiņam. "Un es nedzīvoju dienvidos, tā kā ir jau zināmi šādi apstākļi." Tas gan, protams, neattiecās uz gulēšanu uz akmeņiem zem klajas debess, bet šobrīd izvēles nebija.

[Rouzijs]

Protams, Blinka vēlējās sēdēt sardzē, kopā ar pārējiem, dziedniecei gan likās, ka puisim vajadzētu atpūsties pēc tik garas un nogurdinošas dienas, bet vai bija vērsts strīdēties, laikam jau nē, un meitenei nebija tik daudz spēka, lai to darītu.

Vismaz pankūkām nav auksti. Tā bija vienīgā doma, kura uzpeldēja zilmates prātā, lai gan tagad viņa nevarēja sūdzēties, Marko ķermeņa siltums bija patīkams un zobu klabēšana bija rimusies, vismaz uz doto brīdi. Pat šķita, ka atgriežas normāla ķermeņa temperatūra.
Lilija noraidoši pamāja ar galvu, turpat kamēr bija tik cieši piespiedusies darvai klāt, bez maz vai kā ielipusi tajā un netika ārā. Un šajā brīdī viņa nemaz nevēlējās atlipināties. - Es zinu... es biju neapdomīga. - Un Marko nevajadzēja šaubīties, priesteriene nožēloja to, ka nebija pacentusies tikt pie kādas siltākas drēbju kārtas.
- Bet es nevēlējos nevienam neko prasīt un man pašai nav naudas. Arī par naktsmājām Arkvillā maksāja Atorms. - Zilā pūķene paskaidroja savu problēmu.

- Un ja nu Vordans nevēlēsies ar mums runāt? - Balsī ieskanējās bažas. - Ja nu viņš vēlēsies, pretī kaut ko tādu, ko mēs visi kopā nespējam sniegt? - Viņa taču nebija vienīgā, kura par to aizdomājās. Krēslas pūķim noteikti bija savi noteikumi, savi likumi un vēlmes.

Meitene uzdrošinājās uz brīdi atrauties no Marko krūtīm, lai ielūkotos viņa tumšajās acīs, kuras tumsā izskatījās noslēpumainas, neizzinātas un nesavaldāmas, kā savvaļas zvērs, kurš nav pieradināms. - Kur tad tu dzīvo? - Lai gan Lilijai nebija īpaši ne jausmas, kur melnie pūķi mēdz mājot.
Toties viņa pieglaudās Marko krūtīm atpakaļ klāt un klusi nopūtās.

[Romija]

Nevarēja noliegt, ka sajust sievietes formas pie sāna bija patīkami. Un šādā situācijā dalīt klanus nebija vērts. Tumsā tāpat neredz krāsas, zilais izskatās tik gaišs, gandrīz kā balts. Slaids viduklis, piekļautas krūtis, pateicībā pieglaudušās rokas...

"Tu vari nopelnīt," noklausījies Lilijas muļķīgos attaisnojumus, Marko viņai atbildēja tā, it kā viņam jau būtu gatavs piedāvājums, kā dziedniece varētu nopelnīt mazliet siltuma. Bet izteiktie vārdi tā arī palika bez paskaidrojuma, ar tādu kā noslēpuma pieskaņu čukstā. Roka noslīdēja zemāk gar Lilijas muguru, piespiežot viņas vidukli sev ciešāk klāt.

Marko neskatījās uz zilo pūķeni, viņš raudzījās tumsā un tvēra viņu ar citām maņām. Bija brīži, kad redze nemaz nebija tā svarīgākā. Toties redzēt, kad atgriežas Kenolts gan vajadzēja. Arī Lilija pēkšņi bija kļuvusi visai norūpējusies par uzdevumu. "Parasti kaut ko var sarunāt, ja uzmanīgi klausās. Pat aklajam var pārdot spoguli, ļaujot viņam sajust, cik gluda viņa āda tur šķiet. Bet mēs esam brīvi doties arī prom, neesam nosodīti, ka jāpaliek tur uz mūžīgiem laikiem. Starp citu, vai izdomāji sev jau noziegumu, par ko būsi notiesāta?" Marko rotaļīgi pievilka Liliju sev vēl tuvāk klāt, cieši apņēmis viņas augumu ar rokām un apmetni. "Piemēram par to, ka gribēji par daudz zināt," viņš iesmējās pie viņas auss. "Es dzīvoju vismelnākā kalna vismelnākajā alā starp septiņiem melnajiem akmeņiem, starp septiņzaru melno darvas upi, zem septiņām zelta zvaigznēm," Marko turpināja čukstēt. Meitenes mati smaržoja svaigi, bet sega, kurā viņa bija ietinusies, gan nebija pirmā svaiguma. Kas to zina, kādas miesas tā iepriekš tīstījusi.