"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[echo3]

Mēs esam apmēram pusceļā. - Kenolts atsaucās Hallas vaicājumam par attālumu līdz Pusnakts Cietoksnim. Nu, var jau būt, ka baltā dziesminiece dzīvi tvēra ne tik konkrēti (lai arī ļoti ziņkārīgi, kā varēja spriest pēc pārējiem jautājumiem) kā citi pūķi, un nebija saskaitījusi, ka no trim solītajām dienām viņi ir ceļojuši pusotru.

Kamēr visi atpūtās, druīds bija atlaidies uz muguras zemē un apcerīgi lūkojās debesīs. Uz citiem jautājumiem gan viņš atbildēt nezināja. Tas ir, nostāstus dzirdējis bija, bet milžus pats redzējis nebija. Varbūt te ir kāds, kas pats ir tos sastapis, tas lai arī pastāsta. Kenolts labprāt noklausījās Atorma "ziņojumu" par zilo jaunuli (kuru sauc Blinka, nez, kāds ir tēva vārds?). Druīdam bija pašam savi apsvērumi par piecpadsmitgadīgiem pūķēniem, kurus dzirdējis bija Marko un varbūt kaut ko Batirhans, ja vien bija spējis ko saklausīt aiz savas dusmīgās šņākšanas. Marko nebija īsti ņēmis Kenolta aizdomas nopietni. Jāsaka, druīdam vārdisku apstiprinājumu nemaz nevajadzēja. Viņš bija pieradis vērot un secināt pats, kā arī atmest nepareizos pieņēmumus, ja dzīve tos neapstiprināja. Citi pūķi tādu domāšanu pierakstīja zaļo druīdu "sapņošanai", bet katrs taču aizpilda savu laiku, ar ko vēlas? Laika domāt zaļajiem pūķiem patiesi parasti netrūka.

Tātad, šobrīd druīds domāja, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība pūķu jaunuļiem, piecpadsmitgadīgajiem. Divi, par kuriem viņš zināja, bija vadoņu dēli. Blinka? Nav zināms, bet ir iespējams.

Tāpat guļot uz muguras, Kenolts atcerējās, ka jāpastāsta par Beinu. - Atorm, Terlosa dēls, man jāpastāsta, ko uzzināju Rēzas silā. Beins, Kairosa dēls, redzēts lidojam uz milžu zemēm aizvakar. Kādu diennakti viņš ir mums priekšā, ja vien nelido pavisam bez apstāšanās. - Batirhanam nāksies samierināties ar vēl vienu jaunuli, ja vien viņu un Beina ceļi krustosies.

[Romija]

Kaut ko tādu laikam var izdomāt tikai karotājs, Marko pie sevis vēlreiz pārliecinājās. Jebkurš normāls pūķis, ja gribēja iegūt informāciju, sarunājās. Vai izlasīja grāmatu bibliotēkā. Vienvārdsakot, savāca vajadzīgo un devās tālāk, nevis ņēma runātāju līdzi. Protams, arī grāmatu no bibliotēkas varēja paņemt, bet ne jau šādā situācijā. Marko nebija iebildumu uzzināt vairāk par Vordanu vai cietoksni, bet metodes, ar kādām informācija tika iegūta, bija apšaubāmas.

Kad iebildumiem bija pievienojies arī Batirhans, Marko nolēma neko neteikt. Desmaize bija apēsta, akmens sildīja muguru un dzīve jau nemaz tik slikta nebija.

"Milži, mana dārgā, ir bīstami radījumi," viņš iesāka svinīgā balsī, vēršoties pie Hallas. "Pat viņu mazuļi ir lielāki kā pieci pūķi kopā ņemti. Viņi ēd akmeņus, dzer akmeņu upes, pat kakā almeņus. Akmeņu upēs sievietes izdēj oļus, kuri pēc daudziem gadiem izaug par mazuļiem. Tie ieķepurojas no ūdens un dodas meklēt savus vecākus, pa ceļam apslienājot visu, kam pieķeras. Bet slienas tiem ir savādākas kā mums. Tās ir putekļu un māla sajaukums, kas saveļ garās lēkšķerēs mazākos akmeņus, veidojot kaut ko līdzīgu pilsētas vaļņiem. Ja tur dzīvotu pūķi, tad viņi mierīgi varētu iecelt pilsētas pusceļā no akmeņu upēm uz augstienēm, tik daudz tur ir materiāla. Bet mazuļi dodas meklēt vecākus, ko atpazīst, kožot to kāju pirkstos. Ja iekož un nebļauj, tad svešs, jo akmens milži jau nejūt sāpes tā, kā dzīvas... dzīvojošas būtnes. Tomēr vecāki sava bērna kodumu atpazīst uzreiz. Atraduši vienu vecāku, viņi dodas meklēt otru. Citam aiziet vairāki gadi, citam vesela mūžība. Bet milzis pieaugušo kārtā nonāk un savu vārdu iegūst tikai tad, kad ir atradis abus vecākus, tāpēc gadās arī tādi, kam vārda nav, kaut arī pa milžu zemēm klīst jau veselu mūžību. Bet tad, kad vārds ir iegūts, viņi dejo rituālo deju, klabina zobus, kas tuvumā ir pārlieku skaļi, bet attāli izklausās pēc pērkona dārdiem. Un viņi sit plaukstas tā, ka jebkurš pūķis, nonācis starp tām, pārvērstos par pankūku. Un patiesībā jau milži pūķus neienīst, viņiem tā ir tradīcija. Kad milzis ir atradis vecākus un ieguvis savu vārdu, viņš ir gatavs īstajai dzīvei, meklēt savu sirdsdraugu, lai kādu dienu pats vai otrs dētu oļus. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo otra pievilināšanai nepietiek atrast otru, vajag arī pierādīt, ka esi labākais, veiklākais, spēcīgākais. Un tam labi kalpo pūķādas, kas paliek pāri no saplacinātiem pūķiem. Vienalga, vai tie ir saspiesti aplaudējot, notriekti ar akmeņiem vai samīti ar kājām. Katram pūķim ir sava gaume un, tici man, dažiem ir visai izsmalcināta. Kurš katrs krāsu pleķis var nederēt kompozīcijā, tāpēc daži apzināti medī tikai vienu krāsu, ja zina, ka izraudzītajam milzim tā ies pie sirds. Dažiem ir vienalga, viņi vāks visu, kas kustās un nekustās, pat ja tas nemaz nebūs pūķis. Bet tad, kad otrs ir atrasts, pievilināts, oļi ir izdēti, milža mērķis dzīvē ir izpildīts. Tad viņi var kļūt patiesi nīgri un meklēt citas izklaides. Tālu no savām mājām gan viņi nedodas, jo savādāk nebūs, ko ēst. Grābt zemi riekšavām un stūķēt mutē ir tā kā dzert pliku ūdeni - ilgi no tā neiztiksi. Un, lai cik bīstami viņi nešķistu, daļa burvju ir iemācījušies viņus iznīcināt. Ir kāda īpaša burvestība, ko tikai izraudzītie zina, kā ar vienu rokas mājienu piebeigt veselu milzi, ka tas krīt gar zemi un ir beigts. Tad no milža var savākt viņa sirdi, kas pretēji cietajai čaulai ir gluži mīksta un vārīga. Milzim mirstot, sairst viņa ķermenis un to diezgan viegli ir atlobīt kā vārītu olu. Un tur iekšā ir tāds galvas izmēra balts, mīksts veidojums. Tā ir milža sirds. Sirds, kas ir mīlējusi savus bērnus, kas ir tik ļoti centusies galējot pūķus, lai iepatiktos savai otrai pusītei, un kas mūža nogalē ir lūzusi, redzot, ka viņa ceļš ir noeiets. No šādām sirdīm top varens dzēriens, kas atgriež jaunību, vairo izturību un ļauj iemīlēt to īsto. Milži ir nesaprasti radījumi, bīstami, bet arī viņos pukst maiga sirds," Marko nobeidza garo stāstījumu un palūkojās uz Hallu, vai ir atbildējis uz dziesminieces jautājumiem. Visu stāsta laiku melnais pūķis bija sēdējis ērtā pozā, pirksti rotaļājušies ap dunča grezno spalu, bet lūpas ik pa laikam samitrinātas no ūdens blašķes.

[Urdrunir]

Man viņš nepatīk. Viņš ir blēdis. Batirs izteica viedokli. Un, nē, viņš nebija bijis pilsētā un nezināja, ka Blinka ir nesen sodīts par nagu palaišanu. Melnais visās pasaules nelaimēs vainoja zilos pūķus ar zaglīgajām ķetnām. Karotājs izskatījās nākam no vienkāršiem ļaudīm. Viņš dzīvoja stereotipos. Zilie bija zagļi. Un kādam, kuram mantas nebija daudz, tas bija sliktāk par lecīgajiem sarkanajiem. Taču atklāti projām sagurušo jaunekli prāvais tēvainis nedzina.

Un pat garastāvokli viņam tas laikam nebija spējis līdz galam sabojāt. Izklausījās, ka Batiram patika stāsti. Viņš noteikti bija noklausījies stāstu iepriekšējā apmešanās reizē par sarkano jaunuli, kas devās piedzīvojumos pie milžiem. Un viņš tagad klausījās arī Marko spriedelējumos. Tomēr secinājumos viņš bija īss un kategorisks. Vai tu maz kādu no tiem milžiem dzīvē esi redzējis? Īstā lauku vienkāršībā pūķis izmeta. Kakā akmeņus! Pamet mazuļus! Tikai pūķi un dzeguzes pamet savus bērnus.

[Rouzijs]

Lidojot uz priekšu arī Lilija pieskatīja Blinku, meitene nekādās sarunās nebija iesaistījusies, vien dziļdomīgi klusēja it kā pati atrastos kādā savādā pasaulē. Bet vērojot apkārtni, kas mainījās nevajadzēja brīnīties, ka tā varēja būt.
Nolaidusies zilais skatiens pievērsās Blinkam, viņš izskatījās noguris un viņa jau vēlējās iedot viņam kaut ko no savas pārtikas, kad Atorms pasteidzās. - Pārāk liela laipnība no sarkanā pūķa... - Šī doma skaļāk ieskanējās viņas prātā, bet pie sevis paraustījusi plecus meitene no somas izvilka ābolu un lēnā garā nesteidzoties notiesāja to. Pārtiku vajadzēja taupīt.

- Varens stāsts... - Zilmate noteica par Marko aprakstu, kas milžus padarīja nedaudz baisākus, nekā meitene bija iedomājusies. Skatiens pat nepalūkojās uz melno pūķi, varbūt, Lilijai nebija ko teikt viņam.

- Khm... khm... - Priesteriene ieklepojās, kad Batirhans Blinkam dzirdot viņu apvainoja. - Tas nav pieklājīgi. - Meitene noteica tikai melnajam nepieklājīgajam pūķim.
Nācās nodrebināties, laikam jau ziemeļu tuvums atgādināja par sevi, vai varbūt tas bija dēļ milžu stāsta?

[Sindra]

Ar medībām Kenoltam ne visai veicās. Likās, ka tuvumā milžu zemēm visa dzīvā radība bija teju vai izmnirusi. Droši vien nonākusi milžu vēderos, vai arī iespējams, šeit, dzīvā radība vispār nevēlējās uzturēties. Ja tā uzmanīgāk pavēroja Nūku, tad arī šis mazais zvēriņš nejutās diez ko omulīgi un neatgāja no druīda ne soli. Vislabprātāk meklējot iespējas ielīst viņa tarbā un paslēpties.

Blinka piecēlās sēdus, kad Atorms atnesa cepeša gabalu. Jauneklis uz to lūkojās kāru aci un pateicās sarkanajam pūķim. Likās, ka viņš varētu vienā rāvienā gaļas gabalu norīt, taču jauneklis ēda nesteidzīgi un pat pieklājības manierēm, nenosmērējot pus muti, vai skaļi ātraugājoties vai čāpstinot. Tas īsti līdz galam nepiestāvēja viņa zagļa tēlam.
Viņš pateicīgi palocīja galvu, pasakoties par druīda doto dzērienu.
Šie pūķi par viņu rūpējās un Blinkam jau sāka likties, ka noticis kaut kāds brīnums. Tiesa, pie zemes atgrieza melnā pūķa nepārprotamā norāde, ka Blinka ir nevēlams šajā kompānijā.

Jaunā pūķa skatiens uz mirkli pakavējās pie Batirhana jostas. Bija skaidrs par ko karotājs uztraucās.
- Es neesmu nepateicīgs. Bez tam, manas, tieši ģildē apgūtās iemaņas, jums var noderēt. Es protu atrast lamatas. Arī maģiskas. - jauneklis noteica. Aizvainojuma puiša balsī nebija. Kā gan viņš varēja sevi attaisnot. It kā jau viņš varēja doties prom. Tomēr, kamēr neviens tā tieši un uzkrītoši viņu prom nedzina, Blinka palika.

- Nekad neesmu saticis akmens milžus. - jauneklis atbildēja baltajai pūķu meitenei. - Bet es zinu par Pusnakts Cietoksni. - Blinka noteica un iedzēra vēl pāris malkus druīda dotā dzēriena. Blašķe bija iztukšota. - Pūķi to dēvē par izraidīto pūķu cietumu, taču tas līdzinās citadelēm. Šeit izraidītie pūķi ir raduši savu mājvietu. Dzīvo tāpat kā mēs dzīvojam savās citadelēs. Tikai viņu pasaulē neiespīd saule. Tajā visu laiku valda tumsa. Un viņi nevar pamest šo vietu. Pusnakts Cietokšņa centrā atrodas augsts tornis. Tā ir Vordana mājvieta. Viņš ir Pusnakts Cietokšņa pavēlnieks.

Viņš ir viltīgs un viņu interesē tikai viņa paša labums. Cietoksnī mītošie pūķi viņam maksā nodevas. Taču reiz tie sacēlās pret Vordanu, jo negribēja vairāk maksāt. Viņš teica, ka esot neaizstājams un apsolīja pūķiem gaismu, ja tie zvērēs viņam uzticību senajā valodā.
Pūķi domāja, ka Vordans sola saules gaismu dienā. Un tie vēlējās atkal redzēt sauli. Tie zvērēja uzticību Vordanam. Jo Vordans ir varens burvis. Viņi ticēja, ka Vordans to spēs. Taču viņš piekrāpa cietoksnī mītošos. Kad tie bija zvērējuši, viņš tos paverdzināja, jo labprātīgais zvērests ļāva Vordanam uzzināt viņu patiesos vārdus. Bet gaisma, kuru Vordans deva, bija vien balti zibens uzliesmojumi tumšajās debesīs. Viņi nezināja, ka Krēslas pūķis ienīst gaismu. Viņš nevēlas saulainu dienu. Vordanam patīk tumsa. Viņš tajā jūtas labi. - Blinkas stāsts, protams, izklausījās pēc leģendas. Taču paveroties tālumā, kur atradās izraidīto pūķu mājvieta, pār tumšajām debesīm līkņāja baltu zibeņu līkloči.

- Un, pie Setras spožās zvaigznes! Nedomājiet, ka mans meistars bija zaglis. - šī laikam bija vienīgā lieta, kas Blinku aizvainoja. Ka kāds varētu domāt ko sliktu par viņa meistaru.

[Romija]

"Es esmu daudz lasījis," Marko strupi, bet ar lepnumu atbildēja. Nevarēja gaidīt, ka te vēl kādam ir bijusi iespēja un tādas spējas smelties zināšanas no grāmatām. Un Marko nebūt neuzskatīja, ka izlasītajam nevar ticēt, pat ja savām acīm viņš milžus nav vērojis un viņu dzīves gaitām sekojis līdzi. Galu galā bibliotēkāri rūpējās, lai viņu savākto grāmatu slava ir laba. Vairāk uz Batirhana pārdomām Marko neatbildēja. Par spīti spožajai jostai, visādi savādāk nekāds īpaši gudrais Batirs nebija izlicies.

Kad sāka runāt Blinka, melnais pūķis klausījās. Ja jau šis zaglēns bija šurp paņemts informācijai, tad bija jāizspiež no viņa viss maksimālais. "Tad jau atliek mums katram izvēlēties savu noziegumu un sodu, lai neizceltos citadelē un vieglāk nokļūtu pie Vordana," Marko ieminējās. Ja viņi izliktos kā savējie, varētu izdomāt iemeslu pieprasīt vizīti pie viņu valdnieka...

Bet plānu kalšanu kā zibens trieciens iztraucēja Blinkas iesaukšanās. Marko saslējās un cieši paskatījās uz puisi. "Tu esi no Setras?" viņš samiedza acis, tām kļūstot melnām un caururbjošām. Vērojošs skatiens pārslīdēja Blinkas matiem, tad pārējam augumam.

[Sindra]

Pēc Marko uzdotā, visai tiešā jautājuma, Blinka nedaudz apmulsa. Tomēr, beigās viņš piekrītoši pamāju.
- Biju. - puisis atzina. - Setras vairs nav. Citadelei uzbruka bronzas karotājs Drakars. Viņa armija izlaupīja un nodedzināja pilsētu, visus nogalināja. - Blinkas acīs parādījās saltums. Viņa acis gluži vai kļuva nedzīvas, puikam mēģinot norobežoties no stāstītā. Setras bojāeja bija tikai fakts, kuru iespējams, šie pūķi nezināja.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 22.02.2014 10:38

[Romija]

Blinkas teiktais lika Marko uz viņu paskatīties jau savādāk. Šis bija interesants gadījums. "Cik tev ir gadu, puika?" Marko piecēlās un panāca tuvāk. "Un tāpēc tu maskējies? Tavējie noteikti var darīt arī cienījamākus darbus, nevis zagt. Meklēt lamatas tur, kur vajag, nevis vietvalža namā," melnā pūķa balss bija kļuvusi skarbāka nekā tad, kad viņš stāstīja par milžiem. Pienācis pie Blinkas, Marko pētīja jaunekli. Varbūt viņš tikai maskējās par zilo pūķi? "Kas ir tavs meistars? Kas ir tava ģimene? Kāpēc tu slēp sudrabu?" viņš jautāja balsī, kas diez vai pieļāva pieklājīgi izvairīties no atbildes, tomēr ieinteresētība, kas tagad bija manāma melnā pūķa uzvedībā, varēja liecināt, ka pēc šīs sarunas Marko neuzlūkos kā pameslu un dzīves pabērnu. Melnās acis joprojām urbās jauneklī.

[Roviela]

- Mhm, - sarkanais karotājs piekrītoši pamāja Marko stāstam. Ja nu kādam bija šaubas, tad vismaz milžu izskatu un spēku Atorms varēja apstiprināt, ja arī par pārējo dzirdēja pirmo reizi mūžā.

Atorms paraustīja plecus par Batirhana iebildumiem, tā apstiprinot, ka, jā, lūk! Blinka daudz zina, un tad, ka viņš ir blēdis. Tādus stāstus sarkanais karotājs nekad nebija dzirdējis. Ha! Vai tikai nebūs vēl viens princis? Tā sāka izskatīties, jo nevarēja nepamanīt, ka zilais pūķis uzvedas daudz smalkāk, nekā no viņa varētu gaidīt.

- Nē, drīzāk mēs nedrīkstam viņam teikt savus īstoas vārdus, - Atorms secināja.

Tālāk sāka notiks karotājam nesaprotamas lietas. Setra? Ē... viņš nekad neko tādu nebija dzirdējis.
- Atvainojos par meistara pieminēšanu ne cienījamākajā veidā, - lūk, to viņš saprata. Ja kāds ne tā pieminētu viņa meistaru, arī dabūtu trūkties. Bet Blinkas meistars tad būtu kas? Burvis bijis? Vismaz tā izklausās.
Tik un tā nesaprotami. Blinka nemaz nav zilais pūķis?

- Par ko jūs abi tagad runājat? - ja nesaprata, tad varēja pajautāt.

[echo3]

Kenoltam neko nebija izdevies nomedīt, bet par to viņš nebēdāja. Kaza, kuru zaļais pūķis bija noēdis no rīta, ļaus viņam iztikt ilgi. Druīdu mācības sevī ietvēra arī ilgstošu gavēšanu, un, vispār, sevis pārvarēšanu, tā ka pāris dienas bez ēšanas Kenolts neuzskatīja par problēmu. Viņš, galu galā, varēja sagatavot atbilstošu spēcinošu zāļu maisījumu, pat stiprāku pat to, kuru bija iedevis Blinkam.

Marko stāsts par akmens milžiem bija varens. To apdomājot, druīds gandrīz palaida garām nākošo stāstu - par Pusnakts Cietoksni un Vordanu. Un tad sekoja trešais, krietni tuvāks un bēdīgāks - par Blinku pašu un Setras likteni. Slēpj sudrabu? Krāsu taču, ne metālu!

Kenolts pieslējās sēdus, lai ar interesi pavērotu, kas tagad būs. Apstiprināsies viņa domas par vadoņu dēliem? Druīda roka izklaidīgi sabužināja Nūka muguriņu, jo sermulis te uzvedās neierasti nemierīgi.

[Sindra]

- Jūs nezinat savus īstos vārdus. - Blinka pasmaidīja. Ja vien tas spēja mierināt viņa sarkano labdari.
Taču smaids visai ātri nozuda no jaunekļa lūpām, kad Marko ķērās pie savas iztaujāšanas. Puiša skatiens visai cieši kavējās pie melnā pūķa acīm, un Blinkas acīs bija bailes un nedrošība.

Viņš nespēja izlemt vai būtu jāatbild uz Marko jautājumiem. Bet, no otras puses, likās, ka ja viņš neatbildēs, tad visticamāk viesīs vēl lielākas aizdomas pret sevi un tas nekādi nenāks par labu palikšanai kopā ar šiem pūķiem. Tad Blinkam nāksies doties prom.

Neizturējis melnā pūķa pētošo skatienu, Blinka nolaida acis.
- Piecpadsmit. - viņš atbildēja. Protams, tas bija domāts par cilvēka vecumu. Jauneklis piecēlās un pavilcis zemāk bikšu jostas vietu, atsedza savu kreiso gurnu. Uz tā bija iededzināta zīme. - Drakars mani pārdeva verdzībā melnajam, vārdā Bartoks. Pēc tam, kad bija nogalinājis manus vecākus un citus Setras iedzīvotājus.

Kad es aizbēgu no Bartoka, es spēju patverties tikai citadelēs. Ārpus tām mani vajāja Bartoka kalpi. Bet pilsētās bez naudas ir grūti izdzīvot. Tur nav ko ēst. - Blinka skumji noteica. - Zagļu ģilde uzpērk dažādus vērtīgus niekus. Viņiem vienalga no kurienes tie nākuši. Taču viņi neņem savās rindās nepilngadīgos. Izņemot zilos pūķus. - tas paskaidroja, kāpēc puisis bija izvēlējies kļūt par zilo pūķi. - Laikam jau viņi zin, ka citu klanu jaunekļi netiks galā ar pienākumiem. - viņš pats nebija ticis.

- Kad es dzīvoju Setrā, mans vārds bija Arlidens. Veināra dēls. Mans meistars bija burvis Teodēns. Viņš teica, ka Teo senajā valodā nozīmē ceļu. Un viņš citiem rādot ceļu. - Blinka pasmaidīja, atcerēdamies savu meistaru. Taču tas bija skumjš smaids. - Viņš ļot mīlēja senas teiksmas un leģendas. Lai arī kādi būtu viņa pienākumi, viņš dienkopu nogalēs allaž atrada laiku pasēdēt ar dziesminiekiem, lai klausītos stāstus un stāstītu pats.

Neilgi pirms mums uzbruka Drakars, es viņam jautāju, kāpēc valdnieks pieļauj karus pūķu starpā un nogalināt vienam otru. Man tas šķita nepareizi. Bet viņš tikai pasmaidīja un teica, ka Devans esot gudrs valdnieks. Viņš zinot, ka tāda ir pūķu daba. Un pret to neesot vērts cīnīties. Bet ja jau tāda ir pūķu daba, kas izraisa Devana bojāeju, vai pret to ir vērts cīnīties? - Blinka apsēdās zemē, nezinādams ko vēl varētu piebilst.

[Roviela]

Nu re! Skaties tik', kādas interesantas lietas atklājas. Kas gan to būtu domājis? Un Atorms neesot viņa īstais vārds. Hmmm... nu labi, ka tā. Tad viņš nekādi nevar savu vārdu nevienam pateikt, un piedevām valdnieka šamanim Vējam bija taisnība tajā, ka viņš lika sevi uzrunāt par Vēju, nevis vārdā. Brīnumu, brīnumi, nudien!
Karotājs sapurināja galvu. Tik daudz burvju lietu viņu nedaudz nogurdināja un radīja vēlēšanos paieties malā.

- Piecpadsmit gadi, - sarkanais pūķis domīgi novilka.
- Princim Beinam arī piecpadsmit. Un Innai, ko satikām pilsētā. Tas vairs neizklausās pēc sagadīšanās!

Sudraba pūķa? viņš taču bija sudraba pūķis, vai ne? nosauktie vārdi atkal bija tādi, kādus Atorms nekad nebija dzirdējis.
- Devans ir saistīts ar Pīlāru, un pīlāra grūšana ievaino Valdnieku pavisam tieši. Kāpēc Pīlārs grūst, tas nav zināms, bet, ja sagrūs, Valdnieka vairs nebūs. Es negribu, lai Devana vietā nāktu kāds cits, Devans ir taisnīgs.

[Romija]

Uz Atorma ziņķārību Marko nošņācās. Kamēr viņš nebija noskaidrojis, kas šis Blinka ir, tikmēr nekādi stāsti nesekos. Visa uzmanība tika veltīta zaglēnam.

Marko uzmanīgi klausījās un tad pasniedza Blinkam roku. "Arliden, Veināra dēls. Tu esi gudrs," otra roka uzgūla uz puiša pleca. Marko nekomentēja verdzību, par to lai uztraucas Lilija. Toties satikt tik jaunu burvja mācekli, kas izdzīvo zogot un tiek pieķerts tikai vietvalža namā, bija vairāk kā interesanti. "Mēs nezinam, ka Devana bojāeju izraisa pūķu savstarpējās cīņas. Tas mums ir jānoskaidro. Tu vari nākt līdzi, bet raugies pats, lai tava krāsa tevi nenodod," Marko balsī nez no kurienes bija iezagusies cieņa. Bet tikai uz brīdi, kamēr ar rokasspiedienu tika apzīmēta savstarpēja saprašanās. "Es labprāt dzirdētu vairāk par Setru, tavu skolotāju un mācībām. Bet to vakarā," viņš noteica un pakāpās atpakaļ. Aizgājis līdz somai un izvilcis ābolu, Marko to pameta Blinkam kā zīmi, ka savējiem jāturās kopā. Ja nu kāds šeit varēja būt mazuļa skolotājs, tad tikai Marko. Vai vismaz saprotošs sarunu biedrs.

Tomēr arī pēc šīs sarunas ar Blinku nekāds stāsts no Marko puses nesekoja. Viņš paņēma blašķi un aizgāja to par jaunu piepildīt nelielajā strautiņā.

[echo3]

Teiram, no Rēzas sila, arī ir piecpadsmit gadu. Un arī ir stipras nepatikšanas. Viņš gan nav burvis, viņš ir mednieks. - Kenolts piebilda, papildinot piecpadsmitgadīgo pūķu sarakstu. Druīds juta līdzi jaunajam sudraba pūķim. Zaudēt visu, vēl tikt pārdotam verdzībā, tad būt spiestam zagt... Zaļais pūķis krietni sajuta atšķirību starp savu un citu krāsu pūķu dzīvesveidu. Patverties citadelēs? Bet viņš neuzdeva jautājumu par to, kāpēc Arlidens nav meklējis palīdzību Tumšajos silos. Droši vien nevarēja.

Pūķi vienmēr ir karojuši. - Druīds teica. - Tas nav nekas jauns. Tas var būt dzinulis tam, kas notiek tagad, bet nav cēlonis. - Tad viņš palūkojās uz Arlidenu. - Mans vārds ir Kenolts, Kerina dēls. Īstāku par šo nezinu. - Druīds pasmaidīja. Bija diezgan jocīgi apzināties, ka vārds, kādā viņu sauca visi, nemaz nebija pūķa īstais vārds. Kāpēc gan tā ir, ja tā izrādītos taisnība?

Tad viņš piebilda krietni ikdienišķāk, - Sagādājiet ūdeni, cik varat, savāciet visu pārtiku. Te nav medījuma.

[washulis]

Halla Marko stāstījumā klausījās ar neviltotu aizrautību, noguļoties zemē uz vēdera un izklaidīgi aiz sevis kustināja kailās pēdas, melnajam pūķim skatienu piekalusi. Tikai stāstam beidzoties viņa izdvesa klusu, baudpilnu nopūtu. Viņa neprasīja, vai šis ir tiesa, vai kur Marko to dzirdējis. Halla ticēja katram vārdam un ticēja iztēles uzvītajām ainām, kas šķita reālas kā zeme zem sevis. Skaisti... Vēl viena nopūta, tad pievēršoties Batiram, kas kārtējo reizi runāja tik skeptiski.

Bet palūk, savu laimi, ne Marko vienīgais dalījās stāstos. Arī Blinka nežēloja vienu, tieši par Pusnakts zemi un Vordanu, šī cietokšņa galvu. No jauna Hallas spalva metās pāri papīram, pierakstot tās stāstu idejas, kas noteikti ir jāuzraksta. Par akmens milžu dzīvi, par pūķu cīņām ar tiem, par Vordana viltību un zibens rašanos. Vai pat... par Setras postu. Stāsts, ko pēc iepriekšējiem, kas solīja piedzīvojumus, dziesminiece netika gaidījusi. Gribējās iebilst, lai Marko nav pret jaunuli tik neiecietīgs, bet baltā pūķiene klusēja, muti aizspiedusi un nolūkojoties Blinkā, kad viņš parādīja savu verdzības zīmi, atzinās savā bēdīgajā dzīvē. Neizbēgami, Halla pieķēra sevi iešņukstoties, acīs sakāpjot bēdu asarām. Rakstāmspalva bija stājusies un lūpas šķiebās sērīgā izteiksmē. Viņai nebija kauna no savām asarām, tas tiesa. Halla nebijās, ka tas būtu vājums. Līdzjūtībai nebūtu jābūt sodāmai.

Marko uzsita pa Blinkas plecu, Kenolts, šķiet, jau mudināja citus doties ceļā, bet, kamēr izdevība, Halla pieslējās kājās, pieejot pie Bli... bet nē, tā jau viņu saukt ir nepareizi. Pie Arlidena, lai aši viņu apskautu. Nekādu vārdu vai komentāru. Kādu dienu viņš dzirdēs dziesmu par Setras nelaimēm. Dziesmu par sevi.

Tikai, kad atlaidusies un dodoties savākt savas lietas, baltā pūķiene vēl ieminējās par šo smago pūķu karu tēmu. Ja mēs necīnāmies pret pūķu nesaskaņām, tad mēs cīnāmies par pūķu dabu. Par tajā esošo labo. Valdnieks ir viens no tiem, kas šajā pasaulē ir spējīgs darīt visvairāk laba. Viņiem nebija nekādu iemeslu padoties un apstāties.

[Sindra]

- Innai nē. - Blinka iejaucās Atorma pārdomās. - Viņa ir... - jauneklis nedaudz saminstinājās. - ... par sievieti tā neklājas teikt. - viņš nomurmināja, taču tomēr domu turpināja: - ... viņa ir veca pūķene. - jādomā, ka šie pūķi saprata, ko viņš ar to domāja. - Burve. Man viņa nepatīk. - Blinka nepaskopojās ar savu viedokli.

Viņš piecēlās, kad Marko padeva roku. Jaunekļa rokasspiediens bija nedaudz stīvs un darvas pūķis sajuta jaunekļa vēl joprojām karsto ādu, kas pēc noskriešanās pakaļ pārējiem, nebija vēl atguvusi normālu temperatūru.
- Arlidens gāja bojā, kad Drakars iznīcināja Setru. Es justos labāk, ja jūs mani sauktu par Blinku. -

Viņš noķēra Marko pamesto ābolu, taču pirms melnais pūķis bija paspējis aiziet līdz ūdens urdziņai, viņu sasniedza Blinkas uzdotais jautājums: - Kā tu zini, ka es nemeloju? - un tad vēl: - Tu cīnīsies pret Bartoku, ja tas būs atradis mani? Iesi pret savu klanu manis dēļ? - Blinka iekodās ābolā, skatienam kavējoties pie Marko muguras. Ābols bija kraukšķīgs un sulīgs. Viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi bija ēdis tik garšīgu ābolu.

Blinka nemācēja komentēt vai jaunajiem pūķiem uzbrukušās nepatikšanas ir kaut kā saistītas. Tā varēja būt sagadīšanās. Vai Drakars kaut kā sazinājās ar Innu?
- Teiru nobūra Inna. Jo jaunais mednieks mēģināja burvi apkrāpt pārdodot nemākulīgi novilktas ādas par pārāk augstu cenu. Viņš bija tās sasukājis tā, ka uz pirmo skatienu nevarēja redzēt neveiklās dīrājamā naža atstātās pēdas ādas vidū. Viņš domāja, ka Inna ir jauna meitene. Un viņš tikai vēlējās nopirkt savai draudzenei smaragda piespraudi. - tik daudz viņš zināja par jaunā mednieka nedienām.

Blinka pasmaidīja par Kenolta piebildi, pēc sava vārda nosaukšanas. - Jā, es zinu. Tas ir mulsinoši. - apzināties, ka tev pašam eksistē vēl kaut kāds vārds, par kuru nav ne mazākās nojausmas.

Hallas apskāviens bija negaidīts. Bet viņš tam ļāvās. Arī neko neteikdams, lai gan jaunekļa sajūtās virmoja pateicība.
Pēc visa tā, ko viņš bija pārdzīvojis. Šis likās, kā pārāk labi, lai būtu īstenība.
Varbūt tā nemaz nav īstenība? iezagās puiša domās.
Tomēr, daudz prātuļot nebija laika. Ja jau viņš šeit palika kopā ar citiem, Blinka nevējās būt liekēdis. Taču, viņš nevēlējās arī maisīties pa kājām.
- Ja es kaut kā varu palīdzēt, sakiet... - jauneklis piedāvāja.

[Roviela]

- Tad jau labi, ka mēs Innu nesadusmojām, - Atorms pasmējās, pieiedams pie Blinkas un arī draudzīgi uzsitot tam pa plecu.
- Mums pēc tam teica, ka viņa ir burve no zilo pūķu klana, un ne vienmēr ar labiem nodomiem.

Ak, tad tāda ir meža pūķa nelaime! Atorms par to neko nezināja, mežā bija Kenolts un Batirhans, ne sarkanais karotājs pats. Neko viņš arī nezināja par burvju iespējām, ko tie īsti spēj, ko nē. Visādā ziņā, ja Inna bija veca pūķiene, tad viņa bija pietiekami zinoša, lai noburtu visu mežu, kā tas, šķiet, bija noticis, vismaz tādas bija karotāja domas par veciem pūķiem. Viņi daudz zināja un daudz prata.

- Pat nezinu, ko tieši šobrīd vari palīdzēt. Varbūt zini, kā mums labāk izlidot cauri akmens milžu valdījumiem?
Tas būtu vērtīgi, nudien, citādi, ja Marko stāsts ir taisnība, var sanākt, ka visi viņi Pusnakts Cietoksni nesasniedz.

[Romija]

Marko aizgāja uz strautiņu neatbildējis Blinkam, tomēr ilgi pūķis tur nebija, jo blašķē iztrūka tikai nedaudz ūdens.

Atgriezies un manot, ka jaunais pūķis ir pieņēmis viņa ābolu, Marko viegli pasmaidīja. "Es nezinu, vai tu melo. Bet tu esi pietiekami gudrs, lai melotu loģiski, tāpēc arī tas der, pat ja pārējais stāstītais ir meli," viņš atbildēja un iestūma blašķi somā. Marko nemaz neslēpa, ka ir melnais pūķis. Un melnie pūķi ir pieraduši dzīvot kā uz zemestrīces sakustinātas lavīnas — nekad nevari zināt, vai tas akmens, kur kāju sper, ir stabils vai ne. Tāpēc viņš vairāk novērtēja personību un prasmes, nekā pamatu, uz kā tas ir būvēts. Blinka izrādījās vismaz attapīgs savam vecumam.

"Labi, lai ir Blinka!" Marko paraustīja plecus. Tur, kur viņi devās, tāpat nebija nozīmes precīzam vārdam. Iespējams, ka Marko arī vajadzēs padomāt par kādu citu. "Un zini, Blinka, priekš tik apķērīga puikas tu tomēr sasodīti maz zini par darvas pūķiem," Marko iesmējās. Cīnīties pret savu klana brāli par vergu vai citu mantu — pēcpusdienas pastaiga. Protams, pūķis, kas spēja iznīcināt pilsētas, nebūtu viegls pretinieks, bet parasts vergturis... tas melno pūķi neuztrauca.

"Vari saukt mani par Marko. Dervina dēls," viņš stādījās priekšā, otrreiz roku vairs nesniegdams, toties pirksti pie pieres pieskārās. "Kā būs, tā būs. Mēs taču lidojam uz citadeli," Marko bezrūpīgi piebilda. Arī raizes par pārtiku tad būs mazākas, jo pilsētās, pat ja tās ir uzbūvētas uz noziedznieku sviedriem, par zelta gabalu var nopirkt jebko. "Varbūt pat es tevi varētu nopirkt no Bartoka?" Marko piebilda, domīgi paskatījās uz Blinku un gardi iesmējās, it kā tikko pateicis varenāko joku Dragārā.

"Un vislabāk būtu neatpalikt," kad smiekli bija rimuši, melnais pūķis vēlreiz pievērsa nopietnu skatienu Blinkas augumam. Puiša izturēšanās liecināja, ka viegls šis ceļa posms viņam nebija, tomēr viņi ne tuvu nebija galā.

[echo3]

Neatpaliks. - Kenolts ar pilnu pārliecību apgalvoja. Un viņš nedomāja Blinkas izturību vai spītu. Dzēriens, kuru druīds bija sagatavojis pūķēnam, nebija tikai garšīga tējiņa.

Marko teicienam par pirkšanu Kenolts līdzi nesmējās. Tam, ka Bartoks tik neatlaidīgi vēlas atgūt Blinku, noteikti bija cits iemesls, kā viens aizbēdzis vergs. Kurš melnais tad tērē vairāk līdzekļu un spēka, kā vērts pazaudētais, lai to atgūtu? Tāpēc, ja nu runa ir par Blinkas glābšanu un nav citas iespējas, arī šāda rīcība der. No otras puses - citi pūķu klani verdzību neatzīst, tā ka Blinka tagad ir brīvs, lai ko arī nedomātu Bartoks.

Druīds vēl brīdi apdomāja dzirdēto, un tad pajautāja, - Bartoks ir kas? Karotājs? Burvis? - Tas bija svarīgi.

Ticami, ka nākošo nakti mēs pavadīsim pūķu izskatā. - Kenolts papildināja savu iepriekš teikto brīdinājumu par ūdens sagādāšanu un to, ka apkārtnē nav medījuma. - Blinka, vari paturēt blašķi. Es varu iztikt.

[washulis]

Man tas Innas skuķis šķita aizdomīgs. Halla skaļi apstiprināja. Nebija gan izdevies atlobīt viņai vaļā mēli, lai noskaidrotu visus iemeslus - kādēļ. Labi, ka kāds cits to spēja viņas vietā. Bet tajā pilsētā visticamāk viņi vēl ilgi neapgrozīsies, ja tik atpakaļceļā, tikmēr viņa sakrāmēja savas mantas somā, gāja no strauta krietni nodzerties, lai ķermenī ir par kripatu vairāk svaiguma un uzlūkoja viņu brašo ceļotāju pulku. Un, starp citu, mani vari saukt par Hallu. Sveicināts mūsu raibajā kompānijā. Kāda tā nešaubīgi arīdzan bija. Bet nu, laiks celties spārnos. Viņa paziņoja, atkāpjoties un pārvēršoties, izplešot savus baltos spārnus un atsperoties no zemes izklaidīgā virpulī.