"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Roviela]

- Ā! - Atorms apstājās. - Nu jā. Tev taisnība.
- Ja godīgi, tad neko no tevis nevajag. Es varētu kaut ko gribēt, bet, nudien, tā gribēšana būtu nesalīdzināma ar pāris drēbju gabaliem.
Viņš pagājās tuvāk.

- Lilijai palika tevis žēl, tas viss, bet mēs ar Liliju esam kopā vienā uzdevumā. Ne vairāk, ne mazāk kā tikt iekšā Pusnakts Cietoksnī, kur jāatrod pēdējais krēslas pūķis. Tas ir pārlieku bīstami, lai par dalību tādā dēkā prasītu lai dodas par apģērbu. Tā kā es neko no tevis negribu.

Viens labs zaglis kopējā piedzīvojumā nebūtu lieks. Jā, Atormam nepatika zagļi, it īpaši, ja kāds grasījās apzagt viņu pašu, un godīgi, viņaprāt, tas arī nebija, proti, vispār zagt, bet tas neliedza atzīt to, ka arī zagļi bija meistari tajā, ko viņi darīja.

[Romija]

Atlidojušo puiku Marko nopētīja ar interesi. Vai tas būtu kāds jauns ceļabiedrs? Bet viņš nesteidzās saņemt sūtījumu, pat ja tas būtu vietvalža rīkojums paņemt šo zaļknābi līdzi. Marko ļāva tīstokli paņemt Kenoltam, ja jau druīds te bija galvenais zīmīšu lasītājs.

"Hmm, vai te notiek kaut kas interesants? Tiek līgti jauni darbi? Dalīti interesantāki uzdevumi?" melnais pūķis pieslējās un ieinteresēti paskatījās apkārt. Ja nu tiešām šī vieta ir daudz īpašāka, ka visi tā nolēma pamest Devana uzdevumu. Vai arī kādā citā krogū apmeklētājus dzirdīja ar zaķpastalu dzērienu? Uz mirkli savilcis uzacis un pārdomājis, kas tad viņiem ir palicis grupā, Marko atkal paskatījās pilsētas virzienā. Joprojām citu ceļotāju nemanīja. Šāda atšķelšanās pat šķita aizdomīgāka nekā divu piecpadsmitgadnieku nedienas, tomēr melnais pūķis atturējās to komentēt. Viņš vēlreiz slinki atstutējās pret ceļazīmi.

"Es ceru, ka tas zaglēns vismaz nav nozadzis mūsu dziesminieci," viņš izklaidīgi noteica un pievēra acis, kuru priekšā uzbūra Hallas gaišo galvu un maigās pēdiņas. Laba mūzika un izklaide varēja noderēt arī tālāk uz ziemeļiem, kur vairs nebūs Lestas un varbūt nebūs pat krogu. Marko varētu uztraukties arī par Lilijas nolaupīšanu, jo viņa bija dziedniece, tomēr te bija arī druīds, kurš izskatījās uzcītīgāks pienākumu veicējs, pat ja naktis pavada appīpējies kaut kur dziļi mežā. Un Lilijai, kā šķita, bija savs labdaris un aizstāvis uzradies sarkanā pūķa veidolā. Karotājs. Nu jā, viens pats Batirhans, iespējams, bija pārāk neprognozējams viesulis, sprādziens un rūgumpods, lai ar viņu varētu stabili rēķināties. Tomēr cīņas jau vēl nebija bijušas. Otrs, pat ja actiņas plikšķināja zilmatainās daiļavas virzienā, arī varēja vicināt ieročus. Jādomā...

[Sindra]

Blinka

Neskatoties uz puiša nomocīto stāvokli, Atormam klāstot savu neko negribēšanu, zilā pūķa lūpās parādījās nedaudz samocīta smaida atblāzma.
Jā, tā nu gan no viņa neko negribēja. Taču piedāvājumu izklāstīja gana skaidri un smalki. Tad nu viņam atlika apdomāt vai Pusnakts Cietoksnī viņam ir kaut kas pazudis, vai arī nē.

- Es varētu izlikties, ka dodos kopā ar jums un apzagt jūs abus līdz pēdējai vīlei. - Blinka noteica, skatienam kavējoties pie sarkanā pūķa, kurš ne tikai bija gatavs viņu apģērbt, bet pat iesaistīt savās dēkās.

- Vordans? - jauneklis apjautājās. Tā sauca pēdējo krēslas pūķi. Vai viņiem bija jādodas uz Pusnakts Cietoksni, lai tur sastaptu šo burvi?
Blinka, protams, negrasījās apzagt viņam tikko palīdzējušo pārītī, taču, ja viņš vēlējās doties kopā ar viņiem, tad droši vien nāksies atklāt patiesību, lai beigās nesanāktu pārpratumi.
- Ja jūs meklējat blēdi, tad... es nezinu vai būšu piemērots. Es neesmu prasmīgākais no zagļiem. Es izgāzu savus pārbaudījumus. - Kā jau viņi to varēja noprast pēc situācijas, kurā Blinku atrada un tagad arī pēc pātagas cirtienu atstātajām rētām uz jaunekļa muguras. Zagļus speciāli pēra ar apburtu pātagu, kas neļāva izzust rētām, pat pēc maģiskas dziedināšanas. Lai citi zinātu, ka sastapuši sodītu personu.

Blinka


Krustceles

Pūķu jaunuļa atnestajā vēstulē nekas sīkāk nebija paskaidrots. Kādi tieši bija iemesli sarkanā un baltā karotāja lēmumam doties citos ceļos. Tur bija minēts tikai pats fakts, ka viņus nav jāgaida. Līdzīgi, kā savu zīmīti bija atstājusi Griša. Arī bez kāda paskaidrojuma.

Apkārt nebija novērojams nekas neparasts. Nekas, kas liktu Marko saprast, vai šī vieta ir svarīgāka par došanos Devana uzdevumā.
Taču, pētot apkārtni, burvis ieraudzīja kaut ko citu. Netālu no ceļa rādītāja, pie kura melnais pūķis bija stutējies bija akmens uz kura bija uzvilkta rūna. Tumši sarkanā, gandrīz brūnganā krāsā. Marko gan šo rūnu uzreiz neatpazina. Taču burvis nekļūdīgi sajuta, ka to apdveš maģiska aura.

Kad Kenolts bija ielūkojies savā somā pēc luminscējošamiem ziediem, kurus druīds naktī bija noplūcis, viņam nācās secināt, ka tie vēl joprojām tepat vien ir. Taču naktī skaisti mirdzošie ziedi dienā izskatījās visai pelēcīgi un pavisam necili. Neviens tiem nepievērstu uzmanību. Taču ziedi nebija ilūzija un tie nesabirza putekļos, kā tas bija noticis ar Eišas pasniegto zelta liliju.

[Romija]

Zīmītes turpu, zīmītes šurpu. Ne krustceles, bet kaut kāda pasta centrāle. Metaforās ieslīdzis, Marko ik pa brīdim izklaidīgi pameta skatienu apkārt, līdz viņš pamanīja akmeni ar rūnu. Tā bija maģiska, pavisam noteikti, bet ne rakstīta parastajā rakstā. Iepriekš Marko bija bijis visnotaļ pārliecināts, ka viņu grupā nav burvja, kas šo varētu te uzrakstīt kā kārtējo starp citu norādi, ka nedosies līdzi uzdevumā. Tātad to bija uzvilcis kāds cits burvis. Varbūt pat tā burve, kas nolādējusi mežu? Tas kļuva interesantāk. Kamēr mežs bija kaut kur tur tālāk un nekādā veidā nebija pa ceļam, tas bija un palika tikai kaut kāds mežs. Bet tad, kad tepat blakus atradās kāda neizlasāma rūna, melnajā pūķī uzburbuļoja darva.

Izlicies, ka stāvēšana pie ceļazīmes ir pārāk garlaicīga vai necienīga viņa statusam, Marko pagājās akmens virzienā, tad it kā starp citu apsēdās blakus ceļmalā, bet viņa roka uzgūla uz akmens. Acīs iemirdzējās tumša liesma, iztaustot, ko klusais ceļa vērotājs varētu stāstīt. Visādi savādāk melnais pūķis izskatījās kā parasts, garlaikots ceļotājs, kas līdzīgi kā zaļais biedrs nolēmis savu nepriekšpusi atstutēt pret stabilāku virsmu.

[Rouzijs]

Protams, Lilija padeva puisim blašķi ar ūdeni, kuru viņai pasniedza Atorms. Sarkanais pūķis nudien bija ļoti laipns pret zilajiem, tas nenoliedzami bija savādi, bet meitene nesūdzējās.

Bet viņai sāka likties, ka Atormam nevajadzēja stāstīt par Pusnakts cietoksni katram, pat ja tas bija tikko sodu izcietis pūķis.
- Mhm... mums vajag sameklēt Vordanu. - Priesteriene noteica un skatiens aizslīdēja krustceļu virzienā. Viņi nedrīkstēja daudz kavēties.
- Es labāk vēlētos, lai tu dotos uz vietu, kur dzīvo Raju klans. Viņi neatteiksies tev palīdzēt. - Kāda runa par to, ka viņš varētu doties viņiem līdzi, tas bija pārāk bīstami.

Par apzagšanas draudiem viņa tikai pasmaidīja, no Lilijas noteikti nebija nekā daudz, ko zagt.

[echo3]

Sarkanais pūķēns bija aizlidojis, vēstule izlasīta, un kādu brīdi atkal atlika vien gaidīt. Nu jau vairs ne ilgi, bet tomēr. Kenoltam beidzot bija brītiņš rūpīgāk paskatīties uz vakar vakarā noplūktajām puķēm. Tām, kas naktī bija spīdējušas un, samīdītas, bija ietekmējušas sapņus. Puķes nebija ilūzija, kā pirmīt, ielūkojies somā, viņš bija konstatējis.

Tumšajos silos druīds tādas nebija redzējis, tāpēc brīvo nekā nedarīšanas brīdi tagad izmantoja, lai augus kārtīgi apskatītu. Lai var atpazīt dienas laikā.

Šo rakstu rediģēja echo3: 20.02.2014 11:22

[Roviela]

- Mhm, - Atorms reizē apstiprināja gan Blinkas teikto par iespējamo apzagšanu, gan pēc tam runāto par Vordanu.
- Nešaubos, ka prastu to izdarīt.
Sarkanais pūķis tīši neteica - 'varētu izdarīt'. Zagļi tādi mēdza būt, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc viņus necieta. Visi viņi gan tādi nebija, tomēr šādā gadījumā pietiek ar vienu, kas tā izdarījis, lai neslava tiktu visiem.

- Lilija, lai viņš pats izvēlas, ko grib darīt. Man nez kāpēc šķiet, ka kāds blēdis mums noderētu gan, tikai brīvprātīgi, nevis parādus atstrādājot.
Atorms paņema atpakaļ savu tagad tukšo blašķi. Blinka tiešām bija izslāpis pamatīgi.

- Hmmm... tu teici par pārbaudījumu. Tad es pateikšu, kāpēc mēs ejam. Pīlārs, mūsu zemes centrs, grūst, un Valdnieks tāpēc ir ievainots. Ja Pīlārs sagrūs, visa zeme ies bojā un Valdnieks arī. Vordans ir vienīgais, kas varētu zināt, kā novērst grūšanu, un, jā, Valdnieks tiem, kas palīdzēs, apsolīja dot to, ko viņa sirds visvairāk tīko iegūt.
Karotājs neņema vērā Lilijas mājienus ievērot slepenību. Kāda slepenība, ja Valdnieka aicinājums bija domāts visiem? Ja nu vienīgi skaļi krogos par to nevajadzēja runāt, lai neizraisītu paniku vai vēl kā tā.

Tagad bija atklātība pret atklātību, lai Blinka var izlemt.

[Sindra]

Blinka

Puisis iztukšoja ūdens blašķi un padeva atpakaļ sarkanajam pūķim.
Viņam bija gan priesterienes viedoklis, kas ieteica doties uz Raju klanu, gan sarkanā pūķa piedāvājums doties dēkā. Izvēle nebija viegla. Jo Blinkam pašam vēl bija arī šādi, tādi varianti.

- Tas izklausās nopietni. - jauneklis noteica pēc Atorma paskaidrojuma par viņu uzdevumu. - Esmu dzirdējis par Vordanu. Viņš spējot ieskatīties citu prātos, vai tie to vēlas, vai nē. - Blinka noteica. - Vordans ir vienīgais pūķis, kas licis Valdniekam iesvelt īstās dusmās. Un viņa sods... - jaunais pūķis paraustīja plecus - ... gadsimtiem ilga vientulība. Esmu dzirdējis, ka Vordans pat vairs nespējot runāt. Esot aizmirsis, kā tas jādara. - Blinka neskopojās ar savām zināšanām, nemaz neaizdomājoties, ka iespējams, viņam nemaz nevajadzētu tik daudz zināt.

Pēc Atorma paziņojumu par Valdnieka piedāvāto atlīdzību, puiša lūpās parādījās nedaudz skumjš smaids. Viņš lēni papurināja galvu. - Nedomāju, ka man jelkāds spētu atdot to, ko mana sirds kāro... - Tomēr, zinot paša šī brīža situāciju, zēns apzinājās, ka tuvākajā laikā viņam labāk ne uz vienu pilsētu nedoties. Varbūt Pusnakts Cietoksnī sagaida kaut kas interesantāks.
Viņš lēnām piecēlās. - Es iešu kopā ar jums. - Blinka noteica. - Tikai neesmu pārliecināts, ka spēšu nolidot lielu gabalu bez atpūtas. Un... - viņš palūkojās uz savām netīrajām rokām - ... man vajag nomazgāties. - pat ja sarkanais pūķis viņam nopirktu kādu apģērba gabalu, Blinka taču to nevilktu uz netīras miesas.



Krustceles

Kad Marko roka uzgūla uz akmens, melnais pūķis sajuta savādu dzēlienu savā plaukstā. It kā rūna nevēlētos, lai tai pieskaras un sit ar enerģijas lādiņu.
Taču uzburtā maģija burvim pastāstīja, ka rūna šeit vēro. Vēro to, kas notiek krustcelēs. Kas to uz akmens uzvilcis? Nebija ne jausmas. Iespējams, ka kāds ziņkārīgais, kuram vajadzēja zināt, kas krustcelēs notiek. Varbūt tie bija Arkvilas burvji, kas vēroja krustceles, vai varbūt... visādi varēja būt.

Noplūktie ziedi Kenolta somā izskatījās saspiedušies un sanīkuši. Un pavisam necili. Taču tiem vēl joprojām piemita tā saldi reibinošā smarža, kas bija ieaijājusi viņu un Batiru vienradžu sapņu pasaulē. Druīds pavisam noteikti atpazītu šos ziedus, ja ieraudzītu tos atkal. Un patiesībā, viņš zināja, ka ir ziedi, kuri īpaši skaisti izskatījās naktīs, bet dienās tie bija pavisam neizteiksmīgi un pat neglīti. Tas nebija nekas pārsteidzošs vai neparasts.

[Romija]

Marko atrāva roku. Viņš labi zināja, ka maģiju nedrīkst kaitināt. Ja šī rūna nevēlējās tikt aizskarta, tam bija savs iemesls. Pietiekami svarīgs, lai tā te būtu un aizsargātos no tādiem ziņkārīgajiem kā Marko. Un tomēr tā bija pietiekami nemanāma, lai parasts garāmgājējs nepievērstu uzmanību. Tas bija gudri. Varbūt pat to bija uzvilkusi burve, kas nobūra mežu, lai redzētu, vai zaļie pūķi nedodas uz pilsētu gar šejieni.

Sajuties neērti, Marko pagaidīja tikai tik daudz, lai neizskatītos aizdomīgi, tad piecēlās, nokratīja pieķērušos zāles stiebrus un smilšu graudus. "Pietiks lūrēt uz lakstiem," Marko visai nelaipni uzrunāja druīdu, kas bija pievērsies zālītēm. Tomēr melnā pūķa skatiens un veids, kā viņš pameta ar galvu pilsētas virzienā, nebija iedomīgs, drīzāk pārdomāts un nopietns, it kā aicinātu Kenoltu pievienoties. Paspēris vairākus soļus nost no krustcelēm, viņš vēlreiz paskatījās uz druīdu, tad pārvērtās par pūķi un atkal pacēlās gaisā.

Gluži neapdomīgi viņi bija pļāpājuši, nezinādami, kas viņus novēro. Tieši šī neziņa bija galvenais, kas lika uzmanīties. Ja valdnieka uzdevums vai vismaz sauciens palīgā varbūt bija zināms visiem, tad viņi te apsprieda detaļas, ko varbūt visiem nevajadzēja zināt. Marko pat sajutās tā, it kā gara, zaļa ķetna būtu pastiepusies no meža un uzspiedusi zaļu marku, piesaistījusi viņus šai problēmai. Melnais pūķis nevēlējās tai būt piesaistīts! Zaļie varētu padomāt, ka viņi ir vainīgi, vai burvji varētu pieņemt, ka šis ceļotāju bariņš ir drauds. Ne vienu, ne otru zīmogu viņiem nevajadzēja. Attālinājies drošā attālumā, lai joprojām varētu pārlūkot krustceles un manītu lidotājus no pilsētas, melnais pūķis palika karājamies gaisā. Viņa spārni kustējās tikai tik daudz, lai noturētu pūķi gaisā.

"Tur tevi vēro," viņš uzrunāja tieši Kenoltu, bet sīkāk nepaskaidroja, ja nu arī to kāds noklausās. "Kur viņi ir?" Marko norēcās, izlikdamies, ka viņa pacelšanās gaisā ir tikai nepacietība.

[Roviela]

- Oho! - Atorms pat pabrīnījās, - Tu varen daudz zini. Tas var noderēt.

Viņš paskatījās apkārt, itin kā cerētu tepat kaut kur ieraudzīt kādu upi vai vismaz strautu. Jāsaka, ka neko tādu šurp nākot viņš ievērojis nebija.
- Nezinu, kur te var nomazgāties, bet zinu, kur te var nomedīt kādu kalnu kazu.
Tas bija jāsaprot kā piedāvājums kādu noķert, lai Blinka tiktu pie ēšanas bez pūlēm.

Viņš pievērsās Lilijai.
- Es iešu un nopirkšu ko neko mugurā velkamu, tu, lūdzu, nevarētu tikmēr palīdzēt risināt ūdens problēmas? Blinka, to nevajadzēs atstrādāt.
Sarkanais pūķis nešaubījās, ka zilie ūdeni spēj atrast visur, kur vien ūdens vispār ir.

To teicis, viņš pagriežas, lai ietu uz pilsētu, kur nodomājis iegādāties kādu kreklu, bikses un apmetni. Ņemot vērā to, ka zilais jaunulis ir blēdis, tad Atorma meklētās mantas ir vienkāršas, labas kvalitātes un nav košas, bet tam nevajadzētu radīt nekādas problēmas. Galu galā Atorms ir sarkanais pūķis, nevis melnais vai pat zilais, kam būtu svarīga greznība un spīguļi.

[echo3]

Lai cik būtu ieinteresēts pētīt saplūktos ziedus, Kenolts tomēr nemēdza tiktāl atslēgties no apkārtnes, ka nezinātu, ko dara un kur paliek tie, kas ir viņa tiešā tuvumā. Mežā var justies brīvi, bet modrību zaudēt nedrīkst. Tāpēc druīds bija pamanījis gan to, kā Batirhans šņākādams kārpa bedri (kas bija tikai nepacietības izpausme), gan to, kā Marko aiziet līdz akmenim, apsēžas un tad pieceļas, lai pienāktu klāt un uzrunātu Kenoltu (kas noteikti tika darīts mērķtiecīgi). Ko īsti melnais bija uzzinājis vai noskaidrojis, vai izdomājis - to Kenolts nezināja, bet, līdzko melnais pūķis pacēlās gaisā, druīds ielika augus somā un arī pārvērtās par pūķi.

Palēcies, lai uzsāktu lidojumu, Kenolts izvēlējās Arkvilas virzienu. Marko teiciens par vērošanu ātru skaidrību neradīja, bet tas gan bija saprotams, ka viņš nerunā par Batirhanu. - Palidojam šiem pretī!

[Romija]

Marko savēcināja spārnus un sāka virzīties pilsētas virzienā. Zaļais pūķis arī izrādījās pietiekami apķērīgs, lai paklausītu. "Krustceles kāds novēro," kad viņi bija palidojuši jau kādu gabaliņu nostāk, Marko paskaidroja. Varbūt meža pūķim tas nešķita nekas neparasts, ka no kāda krūma uz viņu skatās nepazīstamas un neaicinātas acis, tomēr Marko tas nervozēja. Pie tam šādi viņi varēja apskatīties, kas īsti ir noticis pa ceļam, ja pārējie vēl nebija klāt.

"Tie trīs reizē ar mani ēda brokastis, tā kā pamodušies viņi ir. Diez vai to zaglēnu slāna tik ilgi." Tas arī bija iemesls, kāpēc melnais pūķis bija visai nepacietīgs pretēji Kenolta rāmumam. It kā nepietiktu jau ar mežu, kāds varbūt ķēpājās pa pilsētas problēmām. Tad vismaz nebūtu jāgaida nākamā zīmīte, kur vēl kāds atteiktos no ceļa turpināšanas.

Marko nelidoja ļoti ātri, bet vērīgi pētīja apkārtni un ceļu, kas veda Arkvilas virzienā. Kustība mazliet kliedēja nepacietību, un saules stari uz melnā auguma atspīdēja kā spožā darvā.

[echo3]

Kaut kas pie akmens bija aizdomīgs? - Kenolts pavaicāja. Tas bija interesanti - kāds nezināmais novēro krustceles. Bet nekādu lielo problēmu tas zaļajam pūķim neradīja. Druīdi arī dažreiz aizsūta kādas spožas putna acis pavērot to, ko citādi nedabūtu uzzināt.

Viņi vēl nav nokavējuši. - Jā, vēl nav nokavējuši, bet nupat arī varēs jau teikt, ka sāk kavēt. Zaļais pūķis lidoja mierīgi, viņam nekāds nepacietības satraukums nebija jādzēš. Gan jau satiks pilsētā gulētājus pa ceļam, un, ja arī līdz pašai Arkvilai jāaizlido - kas par to?

[Romija]

"Kāds bija pacenties, jā," Marko atbildēja, balsī ieskanoties neapmierinātībai. Arī druīds bija viņu vērojis. Vēl kādas acis. Melnais pūķis pašķielēja zaļā virzienā, bet turpināja lidot uz pilsētu. "Iespējams, ka nekas īpašs, varbūt tikai kārtības uzturēšanai, bet nevajag tur visu runāt, ja nav zināms, kā ausis tās ir," viņš piebilda un nošņācās.

Pilsēta nebija tik tālu, lai lidojums būtu ilgs. Tuvojoties tās robežai, Marko ievēroja dažus nelielus stāvus uz ceļa, bet vajadzēja pielidot tuvāk, lai apšķirtu zilos matu cekulus. Un vēl nedaudz tuvāk, lai redzētu, ka viena no tām ir Lilija. Viņi vairojas, Marko pie sevis saērcināti nodomāja. Vai arī nespēj paiet garām katram salašņam. Viņš uz brīdi apstājās gaisā nedaudz nost no pilsētas robežas. Varbūt pat nebūs nepieciešams pārvērsties, ja tūlīt varēs doties. Tomēr te nebija visi. Marko spārnu vēzieni nebija tik skaļi, lai īpaši pievērstu uzmanību, tomēr, ja kāds skatītos, droši vien pamanītu melno pūķi, ja vien atpazītu. Par to viņš nebija pilnībā pārliecināts. Virs zilo pūķu galvām atskanēja vēl viens šņāciens, neveltīts nevienam īpaši. Marko palūkojās arī uz pilsētu, vai nav pārkāpis tās pieklājības zonu, ko viņš bija centies ievērot.

[Rouzijs]

- Kā tu tik daudz zini par Vordanu? Mani bērnībā biedēja ar viņu, bet man likās, ka viņš ir tikai leģenda un nekas vairāk. - Blinka zināja pārāk daudz, vismaz Lilijas prāt, tāpēc meitene vēlējās uzzināt, kas ir šis zināšanu avots. Meitene piecēlās un pagāja uz Atorma pusi.

Bet tas, ka Blinka nekad nespētu iegūt, ko viņa sirds kāro izklausījās tik skumji, un priesterienei bija aizdomas, ka viņš ir pazaudējis ģimeni un tieši tāpēc zilmate neko nejautāja, ja mazais zaglēns vēlētos, tad viņš pats pastāstu, kas un kā ir atgadījies.
- Nedomāju, ka tava lidošana būs problēma. - Jo šajā kompānijā ceļoja visdažādākie pūķi un gan jau pārējie respektēs citu vajadzības.

- Sarunāts. - Meitene pasmaidīja.
- Mēs varbūt varam palidot nedaudz uz priekšu un pameklēt kādu upi, vai dīķi. - Zilais skatiens pievērsās puisim.

Tikai pirms doties meklēt ūdeni, Lilija ievēroja virs galvas, laikam jau Marko.
Viņa pārvērtās par zilu pūķi uz nedaudz pacēlās spārnos, lai pakarātos gaisā. - Blinka dosies ar mums. Atorms aizgāja uz pilsētu nopirkt viņam kaut kādas drēbes un mums vajag atrast kādu dīķi, vai upi, kur ļaut viņam nomazgāties. - Lilija painformēja Marko, lai arī viņš būtu lietas kursā.

[Romija]

Tā patiešām bija Lilija. Viņas nestās vēstis bija savdabīgas. "To sīci? Viņam ir cik? Piecpadsmit gadu?" pēc dziednieces paziņojuma Marko pievērsa skatienu jaunajam puikam. Tam taču vēl zaļš aiz ausīm! "Kāpēc mums vajag auklēt neizdevušos zaglēnu?" Marko ne īpaši apmierināts prasīja zilajai pūķenei. Tas, ka dziedniece ārstēja sasistu muguru, vēl bija saprotams, bet kāpēc sarkanais karotājs iet pirkt drēbes kaut kādam salašņam? Un kāpēc ir jāņem līdzi nepieaugušu pūķi, to Marko nesaprata. Viņu mazāk uztrauca tas, ka sīkais tiek aizvests no ģimenes, kam laikam bija vienalga, un skolotāja, kas laikam nebija pārāk labs, kā tas, ka līdzi vilksies vēl nenobriedis, iespējams, ka prātā nestabils pūķis, kam pie tam vēl patīk palaist nagus.

Protams, jautājums, kur aizkavējušies ceļabiedri, tagad bija atbildēts. Visneiedomājami dumjākajā veidā.

[Sindra]

Blinka

Pēc jautājuma par viņa zināšanām, Blinka nedaudz apmulsa. Nu jā, tā jau laikam bija. Jaunulim neklājās zināt tik daudz. Bet kas bija pateikts, tas pateikts.
- Mans meistars bija apsēsts ar pagātnes leģendām. - Blinka paskaidroja.

Taču pēc piedāvājuma vēl priekš viņa nomedīt kazu, puisis sakautrējās. - Būs labi. Es pats tikšu galā. - citādāk šo te divu laipnums jau sāka kļūt aizdomīgs. Patiesībā, arī tuvāko ūdens tilpni Blinka pats varēja atrast. Palīdzība nemaz nebija obligāti nepieciešama.

Blinka bija jauns, jā. Taču, kad viņš piecēlās, puisis jau bija garāks par Liliju un nebūt ne tāds, kuram vecāku pieskatīšana būtu obligāta.
Viņa augums bija kārns un stiegrains. Viņš noteikti nebija trenēts karotājs. Drīzāk orientēts uz veiklību.
Uz puiša kreisās rokas apakšdelma bija tetovējums: savāds simbols.

Ja jau viņi bija gatavojušies doties meklēt ūdens krātuvi, tad zilais pūķis devās prom no pilsētas. Ne pārāk ātri. Blinka vēl joprojām jutās noguris un lai arī Lilija bija izdziedējusi viņa brūces, nervi tik un tā vēl joprojām atgādināja par notikušo sodīšanu.
Viņš pavērsa skatienu debesīs, kur atradās melnais pūķis. Tad jautājoši uzlūkoja Liliju. Vai viņi bija pazīstami?

[Rouzijs]

Ak, tad redz kā... skolotājs bija aizrāvies ar senām leģendām, no vienas puses to varēja saprast, bet no otras te radās jautājums, kur ir šī pūķa skolotājs, kāpēc viņš nerūpējās par savu mācekli?

Skatiens bija pievērsies Marko.
Zilā pūķene neatbildēja par to cik gadu ir Blinkam, kā jau Marko pats redzēja, tad viņš vēl bija jauns. Tomēr meitene nošņācās uz melnā pūķa pusi, lai viņš nepalaiž muti.
- Atorms viņam pastāstīja par mūsu uzdevumu un tā nu viņš pieteicās doties mums līdzi. Uz mani vari nedusmoties, es piedāvāju doties pie Raju klana. - Meitene pacēlās nedaudz augstāk un pavēroja apkārtni, mēģināja ieraudzīt kādu ūdens tilpni.

Un skatiens uzmeklēja nelielu grāvi, kurā izskatījās, ka ir tīrs ūdens.
Lilija domās vērsās pie otra zilā pūķa. - Tālu nav jāiet, tepat ir grāvis. - Meitene palidoja uz tā pusi. - Tas melnais pūķis ir Marko, viens no mūsu ceļa biedriem. - Priesteriene painformēja.

[echo3]

Kenolts lidoja turpat blakus Marko, tā ka abus zilmatainos stāvus uz ceļa pamanīja, līdzko tur vispār kaut ko varēja pamanīt. Atšķirībā no Marko, Kenolts nolaidās zemē un pārtapa par cilvēku. Tieši tobrīd Lilija kļuva par pūķi un laikam jau runājās ar Marko, bet druīds to nevarēja dzirdēt. Un kāpēc šiem tagad jālidinās? Grib saplivināt Arkvilas sardzi?

Kenolts piegāja pie Blinkas un pajautāja, - Kas noticis? - Un nosauca skaļi abiem "taurenīšiem", - Tak laidieties zemē!

[Romija]

Lilijas atbildes šņāciens bija tik pat mīlīgs kā Atorma čubināšanās ap zilajiem pūķiem. Ja Marko nebūtu tik labi izgulējies, paēdis un atpūties, viņš droši vien būtu īgnāks un mestos šķebīgi no tāda salduma. Bet Lilijas teiktais lika pie sevis pavīpsnāt. Atkal pūķene ķērās pie stereotipiem un pieņēmumiem. Par šo lēmumu Marko nebija pat domājis dusmoties. Tā bija neizpratne un neticība, nevis dusmas. Ja Lilija tik ļoti izjuta savu mātišķo instinktu, ka savā paspārnē gribēja ņemt katru rentstelē pamesto bērneli, tā nebija Marko daļa. Vismaz tik ilgi, kamēr šis Blinka negrābstījās gar viņa mantām. Tad gan zilais garnadzis varētu dabūt vēl vienu kāvienu, kas sodu pilsētas laukumā liktu uztvert kā nesvarīgu nobrāzumu.

Noskatījis zilmataino puišeli, Marko nopūtās. Tāds jaunulis noteikti neaizstās Grišu, Moriganu un Elriku kopā. "Nu tad lidojam? Vai vēl kaut kas?" šoreiz Marko izteicās skaļi un konkrēti, lai dzird visi klātesošie. Tos trīs atkritējus gaidīt nevajadzēja, bet kaut kur bija nozudis Atorms, kas laikam te pirms brīža bija grozījies, ja varēja ticēt Lilijas teiktajam.

Uz Kenolta aicinājumu Marko neatbildēja. Viņš turpināja vēcināt savus melnos spārnus, jo gribēja lidot tālāk, nevis te iestrēgt uz vēl pāris stundām. Un viņš neatradās virs pilsētas. Ārpus apdzīvotām vietām pūķis varēja karāties gaisā kaut vai tik ilgi, kamēr nelabi paliek.

Šo rakstu rediģēja Romija: 20.02.2014 16:11