"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[echo3]

Es tagad daudz dotu, lai uzzinātu, kāds ir zelta pūķa lāsts. - Iespējams, izklausījās, ka Kenolts runā pilnīgi nesakarīgi. Vismaz tas, ko viņš teica, nekā acīmredzami nebija saistīts ar iepriekš runāto un dzirdēto. Devans neiejaucas. Jā, kāpēc viņš neiejaucas? Vai tā nav maksa par kaut ko? Tāds kā līguma punkts, kuru neizpildot notiks kaut kas nelabojams?

Kenolts neaizrādīja Orestam, ka jauneklis ir slikti audzināts. Tāpat neko nesacīja par to, ka Ugunsputna ordeņa biedri esot cietuši no Liesmas. Tas viss norādīja uz Kairosu. Kurš gan nespētu neko izdarīt, ja veseli bari sarkano pūķu nebūtu gatavi stāvēt rindā uz ešafotu, vien ieraugot Kairosa dusmās sarauktās uzacis. Vai tā ir Liesma, kas prasa tādus upurus no saviem sekotājiem? Kenolts tā nedomāja.

Druīds pakāpās nostāk, ļaujot Atormam atsiet rokas Orestam. - Klanu vadoņus izraugās Devans? Patiešām? Ne manā klanā. - Bet sarkanie pūķi laikam jau uzskata, ka Kairosu ir iecēlis Devans. Domas bija atgriezušās sākumpunktā - kāds ir zelta pūķa lāsts? Vai, tiešāk, - kas saista Devanu ar Kairosu?

[Romija]

Sievietes, Marko pie sevis nošķendējās. Tagad nebija īstais brīdis, kad dalīt mantu. Ja viņi vispār paliks dzīvi un Kīra no sevis varēs izspiest labākus argumentus, Marko varbūt pat padomātu par dažu mantu atdošanu. Tagad ne.

Arī daži pārējie neizrādīja īpašas rīcības spējas, sākot apspriest kā būtu, ja būtu. "Tiešām ir īstais laiks dalīt valdniekus? Savas vēlmes varat uzrakstī uz lapiņas un piekārt pie durvīm," viņš norūca.

"Sairess nenāk. Pie viņa ir Vējš, kas cenšas atrunāt. Bet Sairess gaida, kad melnie atnesīs kristālu. Lika pagaidīt!" viņš pameta ar galvu pārējās zāles virzienā un turpināja. "Bet laikam jau šitais," vēl viens nicīgs mājiens ar purngalu Drakāra virzienā, "nemaz nebija paredzēts dzīvotājs," Marko nosmīnēja. Sairesa plāni piepildījās, vienalga, vai viņš gribēja atbrīvoties no visiem metāla pūķiem vai tikai šī.

"Acīm redzot, Vējš vai nu ir maskējies sabiedrotais vai netiek uzskatīts par draudu," burvis nokrikšķināja kakla skriemeļus. "Un cietoksnī pagaidām ir Malevons, tā kā laikam mums par to šobrīd nav jāuztraucās." Varbūt citos apstākļos Marko nebūtu tik runīgs, bet savādāk te panestos pļāpas pie tējas tases. Bija jārīkojas, pat ja Sairess vai Vordans vēl neklauvē pie ārdurvīm.

"Tiešām? Vēl atbrīvot?" pamanījis Atorma rīcību, Marko nošņācās. Varbūt vēl palaidīs, lai lido? Tas, ka ugunsputni ir pret Kairosu, nevis Devanu, nebija svarīgi. Sīkais varēja būt nodevējs, kas aizskries pie Sairesa un izpļāpās visus plānus. Vispār viņu jau sen vajadzēja apcietināt, un kaut kur nobāzt. "Lai priecājas, ka vispār vēl ir dzīvs! Kamēr nebūs skaidrība, kurš ir kurā pusē un kas notiek tālāk, nekāda ērta pasēdēšana nebūs!" burvis nikni noteica un tūlīt pēc tam, kad Atorms bija izdarījis lāča pakalpojumu, novicināja rokas, liekot virvei atkal saslēgties ap jaunekļa locekļiem.


Tā kā neviens joprojām nepiedāvāja sakarīgu variantu, kā Blinku nenogalināt, Veiss paņēma lautu un devās ārā no zāles. Viņš gāja sameklēt Vēja paviljonu, lai ar sudraba pūķi parunātos pats, ja pārējie tik svarīgas lietas sprieda bez Arlidena. Tuvojoties telpai, Veiss sajuta nemieru, kad sirdsapziņa sāka skrāpēt par to, ka viņš tik bezrūpīgi bija stindzinājis uzbrucējus, ievedot viņus nāvē. Uzrāvis placus un papurinājis galvu, Veiss savu ceļu apņēmīgi turpināja.

[Roviela]

Tas nu gan bija nekaunīgi!

- Nejaucies manās darīšanās, - Atorms nikni nošņāca un pieliecās vēlreiz, lai atraisītu virves. Ha! Varētu padomāt, ka Marko te ir kādas tiesības uz šo gūstekni. Nē. Tas bija lavas pūķa gādāts medījums, un tāds arī paliks. Jā, iespējams, no melno viedokļa te viss bija nepareizi. Atorms bija sarkanais, un zemē sēdošais arī bija sarkanais, un, ja Marko bija bailes no gūstekņa, tad lai uzliek sev vairogu un nesatraucas. Ieroču taču šim nav, ne tā? Jo tik neprātīgs nebija pat Atorms, lai sietu vaļā puiku, un atdotu tam ieročus. Visi ieroči un bruņu cepure arī, stāvēja gabalu nostāk uz galda. Tur, kur Atorms tos bija nolicis. Neauklēs taču rokās visu laiku.

- Es arī gribētu zināt, kāds tad ir tas lāsts. Tas gan ir būtiski.

[Romija]

Ak tā! Nu labi, vismaz nebūs jārok kaps. Lai jau sarkanie mīlinās savā starpā.

Marko vairāk interesēja turpmākais rīcības plāns, un pagaidām vienīgais, kas varētu izteikties kaut ko tajā virzienā, bija Batirs. Pat ja burvim nepatika ciltsbrāļa ideja par Arlidena novākšanu, tajā vismaz bija kaut kāda loģika.

"Gribēt nav kaitīgi! Paprasi Obsidiānam," uz naivo vaicājumu par lāstu Marko atbildēja, neko sīkāk Orista klātbūtnē vairs nevēlēdamies ķidāt.

[Sindra]

Kad Kīra paziņoja, ka ir Kairosa radiniece, Oresta sejā parādījās vāji slēpta nepatikas izteiksme. Lai arī sieviete pati teicās esot cietusi no Lavas klana pūķu galvas, jauneklī nekādu dižo līdzjūtību tas neizsauca. Viņš nekomentēja savus izteikumus. Ne par to, ka Devans neiejaucoties. Ne par to, ka zaļo pūķu klanam vadoni neizvēlas Devans.

Jauneklis nezināja ko atbildēt uz Atorma jautājumu. Viņš nespēja piedāvāt nekādas kandidatūras. Beigās Orests tikai smagi nopūtās un viņa skatiens pievērsās grīdai.
- Es tikai gribu savu tēti atpakaļ. - zēns noteica un visa bravūrīgā uzvedība bija izzudusi. Viņš izskatījās pēc bērna, kurš apmaldījies un nezin uz kuru pusi doties, lai nonāktu mājās.

Jauneklis pastiepa rokas pretī, kad Atorms atraisīja virvi. Nelikās, ka Orests gatavotos lēkt kājās, zvetēt kādam pa purnu vai darīt kaut ko nepārdomātu. Vai nu nepaspēja, vai arī tas nebija zēna plānos. Ap viņa delmiem atkal apvijās virve. Un sarkanais pūķis to atkal atraisīja.
Nopietni? jaunā pūķa skatiens jautāja bez skaņas.
Tomēr Orests neiejaucās melna un sarkanā pūķa strīdā. Viņš palika sēžam turpat kur bija nolikts. Vien skatiens uz mirkli aizkavējās pie viņa ieroča. Likās, ka zēns gribētu atgūt zobenu.


Veisu neviens nebija aizkavējis. Un ceļš līdz Vēja Paviljonam nebija tāls. Taču jā, jau pa gabalu varēja sajust, ka telpas saimnieks ir sudraba pūķis un viņa aura atgādināja par sevi.
Blinka nedzina Veisu prom. Un ja baltais pūķis vēlējās, viņš varēja droši runāt. Arlidens turpināja sēdēt telpas vidū un ieklausīties pasaulē, kā viņš pats teica.

[Romija]

Veiss gāja un jutās draņķīgi, bet turpināja. Iegājis paviljonā un sajutis, cik spēcīga tur ir aura, viņš sajutās tik nelāgi, ka gandrīz izmeta no rokām lautu. Un tas patiešām būtu nepiedodami.

"Tu zini, ko viņi tur zālē dara?" Veiss īpaši nelūdza atļauju runāt, jo aura viņu spieda atzīties. "Viņi spriež, ka tevi vajadzētu nogalināt, lai rituālu vairs nevarētu veikt. Lai nebūtu jēgas, arī no kritāliem," Veiss žēli vērās Blinkā, kas tik mierīgi te sēdēja, it kā viņam nedraudētu nekas, kaut arī izrādījās, ka viņam vislielākie draudi varētu būt no pašu vidus. "Ja Sairess tomēr izdomās nākt, tev nevajadzētu būt te. Mūc! Paslēpies! Lai viņi neatrod!" Veiss lūdzās. "Es neteikšu viņiem, bet es nevarēju nebrīdināt! Tas ir tik briesmīgi! Drakars ir nogalināts, visi pārējie svešie arī, bet savējo..." Vaiss pacēla roku ar augšup vērstu plaukstu, it kā censtos nosvērt šāda sprieduma svaru. Viņš nevarīgi nolaida roku gar sāniem. Izskatījās, ka baltais pūķis varētu sākt raudāt.

[Mattiass]

Naudu un dunčus Elgārs paņēma, pārējo neaiztika. Nebija īstais laiks apkarināties. Tiesa, pie mednieka, pieveikta lokšāvēju divkaujā, raju pūķis vairs nenocietās, paņemdams loku, dunci, un talismanu iegrūzdams kabatā, lai guvumu papētītu mazliet vēlāk (un varbūt kādam no būrējiem palūgt apskatīties, vai tas ir maģisks, un ko dara). Ja gadīsies iespēja Moirai atdot paņemto, tad pašam jaunais aprīkojums kļūs neaizvietojams.
Arī amatnieks uzskatīja, ka, vismaz pēc šobrīd zināmā, galināt nost Arlidenu nav pārāk gudra doma, taču pagaidām nejaucās.

Kad Orests teica, ka vēlas atpakaļ tēvu, Elgārs, līdz šim palikdams neitrāls, uz viņu paraudzījās gandrīz vai draudzīgi.
— Hei, Kaiross ir pakaļa, tas nav jaunums, — viņš piebilda. — Bet Sairess būs vēl lielāks pakaļa. Viņš tev pateiks, kā tev jādzīvo, un, ja tu tam nepiekritīsi, liks nogalināt augstāka sabiedrības labuma vārdā. Viņa labuma. Jo viņš noteikti zina labāk par tevi, kā tev jādzīvo. Kā būtu, ja mēs vispirms tiktu vaļā no baltās gnīdas un tad ķertos klāt sarkanajai? Arī Moira, Kartasa māsa, ir cietusi no Kairosa, un šodien pat tie abi gandrīz sagāja ragos. Patiesi, tev būtu vajadzējis pievienoties mums.

[Roviela]

- Tā arī sapratu, - Atorms nepriecīgi atteica Orestam. - Ja tu nosolies tagad nevienam te neuzbrukt, un vispār nedarīt neko nesaprātīgu, es tev atdošu ieročus arī, - viņš apsolīja. Orests ir sarkanais pūķis, un tiem solījumi ir svarīgi. Ko tur Marko sarunā, to Atorms pat vairs neklausījās. Tas bez nicīgas izteikšanās par citiem jau iztikt nevarēja. Pirmīt jau sāka, tagad turpina. Kā ēst vajag kādu pazemot, par kādu paņirgāties. Un par ko Blinkam tāds meistars? Nudien, neveicas puikam, Atorms negribot nodomāja.
- Es zinu, par ko tavs tētis ir Cietoksnī. Turpat jau drīz draud nonākšana citiem arī, tieši par tādu pašu nodarījumu, proti, sacelšanos pret galīgi nesaprātīgu likuma burta ievērošanu. Kaiross pats iznīcina savu klanu tādā veidā. Un viņš, diemžēl, to nesaprot. Bet vispirms jātiek galā ar Sairesu, tā domāju.

Ierunājās Elgārs un, lai arī zilā pūķa izteikšanās veids radīja dusmas, ko varēja redzēt Atorma sejā, neiejaucās teiktajā.
- Par balto piekrītu, - viņš atkārtoja, - Tikai viņš nenāks viens. Nāks ar lielu draudzi melno, un tos mēs neatturēsim. Vai, varbūt, Batirs to varētu?
Acis pievērsās Obsidiāna bastardam. Kaut kas par Batirhana īsto vārdu bija runāts skaļi. Daži vārdi, izmestas frāzes, no kurām Atorms bija sapratis tikai to, ka tas ir kaut kas svarīgs. Nu, apmēram kā par Devana lāstu. Tas ir svarīgi.

[echo3]

Kenolts stāvēja un domāja, ko iesākt, lai viņi beidzot beigtu nezinoši bakstīties kā tādi tikko piedzimuši akli kaķēni. Tad viņš izlēma, pagriezās un devās meklēt Moiru. Jo viņa it kā esot Pīlārā. Zaļais pūķis šaubījās, ka par lāstu ziņas būtu tikai Obsidiāna grāmatā. Galu galā Devans taču ir dzīvs, runa nav par senaizgājušu pagātni! Ja Moira nezinās par zelta pūķa lāstu, Kenolts ies pie Arlidena. Ja Arlidens spēj veikt kristālu rituālu, tad noteikti zina, kam rituāls domāts. Viņš nebūtu vācis kristālus, ja vienīgais rezultāts būtu metāla pūķu izzušana. Varbūt Blinka zina arī par zelta pūķu lāstu?

Domu par to, ka Arlidens būtu jānogalina, Kenolts nepieļāva, un, kā bija varējis, bija centies paskaidrot. Vai biedri bija sapratuši? Grūti pateikt.

[Urdrunir]

Batirs paraustīja plecus un samierinājās ar pārējo pūķu domām. Viņš drīzāk būtu pārsteigts, ja pēkšņi visi dedzīgi piekristu viņa idejai nogalināt pēdējo sudraba pūķi, tāpēc tālāk tajā virzienā nespieda. Nu, bet jūs saprotat? Pienāks diena un jums visiem skanēs ausīs mans "Es taču teicu!", jo gan jau uzradīsies jauns kārotājs, kam vajadzēs Blinku saviem plāniem. Karotājs konstatēja faktu un tālāk ļāva plānot rīcību citiem. Tikai Atorma vērtējums par balto pūķi ar melno armiju viņam grieza ausīs.

Hei, kāpēc tev liekas, ka Sairesa armija būs tieši melna? Šajā barā arī var redzēt daudzu krāsu zvīņas. Obsidiāns varbūt ir piešķīris pāris līdzskrējējus Drakaram, lai tas nenāk tuvāk viņa citadelei, bet tas nenozīmē, ka viņš palēkdamies skries līdzi Sairesam. Vai jums nevienā brīdī nav ienācis prātā, ka armija drīzāka jāgaida no tiem mākoņu apdziedātājiem? Veiss ļoti labi iederējās Batira nosauktajā pūķu klanā. Viņš dziedāja un visu laiku bija tāds labiņš, labiņš, bet kas varēja galvot, ka arī baltajiem pūķiem iekšā nesēž kāre pakāpties pāri citu mugurām?

[Roviela]

- Varbūt nebūs, - Atorms atsaucās Batirhanam, - tikai Marko nupat teica kaut ko par to, ka Sairess gaida, kad melnie pūķi viņam kristālu atnesīs. Es nedomāju, ka Obsidiāns kādam dotu savu armiju. Kur nu vēl tik tiešā veidā.

Karotāja pagājās tuvāk galdam un atstutējās pret to.
- Ko mēs tagad darīsim? Pierunāsim Blinku slēpties, un tu arī slēpsies, tikai citā vietā? Vai arī iznīcinām kristālu? Jo tad viena kristāla nebūs, un rituāls tāpat nevarēs notikt.

[Rouzijs]

Kīra redzēja, ka Orists tikpat kā neslēpa savu nepatiku pret lēdiju, bet protams, sarkanmate bija Kairosa radiniece. Un puiša tēvs taču arī vēlējās nogalināt visus Kairosa radiniekus, un visticamāk, ja šim puišelim būtu zobens tad viņš vēlētos redzēt kā uz tā asmeņa spīd viņas asinis. Re... kopīga īpašība ar Batirhanu.

- Tev vismaz ir tētis. - Lēdija klusi noteica un arī viņas skatiens noslīdēja līdz zemei. Kīrai vairs nebija tēva, viņai bija tikai Mariuss un māte, kura ienīda savu bērnu. Klusa nopūta pārslīdēja pār burves lūpām.

Kairosa apspriešana nedaudz kaitināja, viņi visi runāja tā it kā Kīras te nebūtu, vai arī viņi bija aizmirsuši, ka meitene nāk no Kairosa ģimenes? Pat ja lavas klana vadonis pieņēma aplamus lēmumus, viņš joprojām bija viņas radinieks un šī aprunāšana lika viņai nedaudz nemierīgi sagrozīties. Protams, Kīra saprata gan Kairosu, gan pārējos.

Lēdija palūkojās uz Atormu. - Kristāli ir maģiski, es nedomāju, ka tos var iznīcināt ar fizisku spēku. Turklāt, tiem noteikti ir nozīme šīs pasaules uzturēšanā, kristālus vajag sargāt. - Vismaz tāds bija meitenes domu gājiens. Skatiens izvairījās no melnajiem pūķiem, bet kavējās pie visiem pārējiem.
Šoreiz Kīra patiešām nezināja ko darīt, gribējās doties meklēt Kartasu, bet... veselais saprāts teica priekšā, ka tā nav gudra doma.

[Sindra]

Solījums atdot ieročus, laikam jau Orestam šķita ļoti kārdinošs un zēns pat jau tā kā pastiepās sava zobena virzienā, taču beigās noraidoši pamāja ar galvu. - Nē. Labāk nē. Es baidos, ka man varētu rasties vēlme likt melnajam, - viņš pamāja uz Marko pusi - atvainoties lēdijai un atdot viņas skolotājas mantas, kuras viņš piesavinājās. - Orests nevarēja solīt, ka neuzbruks. Un laikam jau bija pamanījis nelielo konfliktu starp Kīru un Marko. Nenoliedzami, melnie pūķi jauneklim nepatika. Tas nebija nekas neparasts lavas pūķim.

Jauneklis nesteidza piekrist Elgāra izteiktajam apgalvojumam par pievienošanos Devana aizstāvjiem. Viņš palika sēžam zālē un nejaucās pūķu sarunās. Tas, ko tie apsprieda, nebija viņa cīņa un diez vai arī Oresta domas kādam īpaši interesēja. Viņš sēdēja zemē, turpat, kur Atorms viņu bija atstājis un gaidīja savu likteni.



Veisam ienākot, Arlidens pavēra acis un palūkojās uz baltmataino jaunekli. Par atbildi uz Veisa jautājumu, Blinka pasmaidīja un viegli pamāja. - Jā, es dzirdu, kas notiek krietni vien tālāk par Pilāra pirmo stāvu. Es zinu, ko viņi runā. - sudraba pūķis atteica. Bet likās, ka viņu tas īpaši neuztrauca. Katrā ziņā, Arlidens negrasījās bēgt un slēpties, kā Veiss ieteica. Viņš palika sēžam turpat, kupola vidū un klausījās pasaulē.


Kenoltam staigājot pa Pilāru nācās pārliecināties, ka šeit bez viņiem gan tā īsti neviena nav. Jā, viņš atrada tos divus sargus, kas sargāja Devana telpu durvis, taču tie apgalvoja, ka Pilārā neviena neesot. Ne Moiras, ne Devana nav šeit. Vai tā bija patiesība, par to pārliecināties nevarēja, ja vien Kenolts nedomātu uzbrukt sargiem, lai ielauztos otrpus durvīm ar varu.

Taču atrast varēja Arlidenu. Sudraba pūķis vēl joprojām atradās Vēja paviljonā. Tur, kur bija sēdējis iepriekš. Tikai tagad šeit vēl arī bija Veiss.

[Roviela]

- Labi, tad lai pagaidām paliek, kā ir, - Atorms piekrita, un nekā negrasījās vairāk ierobežot Oresta pārvietošanos vai ko citu, ko tas gribētu darīt.
Sarkanais karotājs palūkojās apkārt. Skat! Veiss un Kenolts aizgājuši, un viņš to pat nebija pamanījis. Bez diviem biedriem atkal nesanāca nekāda prātīgā apspriede.

[echo3]

Kenoltam neizdevās atrast Moiru, un tas bija dīvaini. Bet Veisa lauta, bet tas, ko Elgārs te kaut kādā mantu kambarī bija sadabūjis? Moira to esot atvērusi. Bet varbūt tas piederējās pie Devana slēpšanas. Nu neko. Kenolts devās uz Vēja paviljonu, cerēdams, ka Arlidens joprojām tur ir.

Arlidens tur bija, un tur bija arī Veiss. Kenolts piegāja pie apļiem, kuru vidū sēdēja sudraba pūķis, arī pats apsēdās uz grīdas un pajautāja, - Arliden, kāds ir zelta pūķa lāsts? Un ko īsti paveiks kristālu rituāls?

[Rouzijs]

Kīra pasmaidīja, vismaz viens aizsāvis viņai bija, jo laikam bija muļķīgi rēķināties ar Atormu, kurš varētu aizstāvēt sava klana lēdiju. Šim jaunulim bija vairāk dūšas nekā saprašanas, bet Kīra reizēm pati tāda bija. Lēdija pasmaidīja Orestam un viegli noraidoši pamāja ar galvu.
- Nav vērts. - Protams, ka meitenei kremta tas, ka darvas pūķa zaglīgie pirksti bija savākuši viņas skolotājas mantas, bet ko tur daudz. Acīmredzot viņi nebija labāki par zilajiem zaglēniem.

Sarkanmate labi apzinājās, ka viņai piederēja lielāka bagātība nekā Marko jelkad savā dzīvē ir redzējis un ka daži nieki to īsti nepapildinās. Bet meitene labprātāk būtu vēlējusies, lai skolotājas mantas neklīst pa pasauli apkārt, tām tomēr bija jābūt ar viņas mācekli, pēdējo mācekli, pat ja Kīra atteicās viņai sekot. Bija tā jau grūti noskatīties uz mirušo sievieti, bet šoreiz Kīra nebija gana stipra, lai spētu stāvēt šeit ar akmens cietu seju. Galu galā, viņa bija zaudējusi tēvu un tagad arī skolotāju. No burves lēdijai bija palikusi grāmata, kuru Kīra sargās, jo nekā cita īsti nebija.

[Romija]

"Bet ja nu viņi to izdara?" Veiss neatlaidās. Arlidena aura tikai vēl vairāk pastiprināja vēlmi izglābt vismaz kādu, jo iepriekš Veiss bija darījis pretējo. "Tu nebaidies mirt? Sevis un sava klana dēļ?" baltais pūķis izmisīgi vaicāja un reizē apbrīnoja pēdējo sudraba pūķi, kurš spēja tik mierīgi sēdēt un klausīties, kā blakus tiek lemts par viņa nāvi. Tas bija kaut kas vismaz eposa vērts.



Marko nebija ne mazākās vēlēšanās iedziļināties, kāpēc sīkajam Orestam tik ļoti rūp Kīras un viņas skolotājas mantiskās attiecības. Tāpat arī viņu sāka garlaikot nevērtīgās replikas par pasaules kārtību, kas tā īsti neko nerisināja. Lai arī kā Marko bija vēlējies izvairīties, arvien vairāk sāka šķist, ka viņam ir jādodas pie Blinkas, pat ja tur bija tik ienīstā aura. Palūkojies uz Batiru, kas vienīgais bija izteicis kaut kādu nebūt plānu, Marko devās uz Vēja paviljonu. Jau pa ceļam viņš sāka ienīst to, kā pats tur jutīsies.

"Es tās mantas savācu, jo burvju mantām ir jābūt pie burvjiem, kas tās prot izmantot," jau ieejot paviljonā, Marko atzinās. "Un nedomāju, ka to sīkaļu ir gudri atstāt savā vaļā," viņš caur zobiem piebilda. Lai arī kā negribējās, mēle teju vai pati kulstījās visu pateikt. Tas bija vēl viens piemērs melno un sudraba pūķu nesavietojamībai, jo kā lai mierīgi dara savas lietas, ja kaut kāda visuresoša aura visas domas un atmiņas teju ar knīpstangām izvelk ārā?

"Kā tad īsti ir? Ja Sairess nenāk, kamēr viņa atsūtītie neatnes kristālu, tad tagad viņš var kaut vai sapūt tur, kur nu ir," Marko bija beidzot pārvarējis pirmo atzīšanās vilni, lai sakopotu domas par to, kāpēc bija nācis. "Tas ir, aizsēdēties! Tas ir... eh," mēģinādāms taisnoties par izvēlēto vārdu, melnais pūķis tomēr atmeta ar roku. Viņš nebija radis tik jauki izteikties par to, ko nicināja. "Kur viņī abi vispār ir?" Marko domāja Sairesu un Vēju, jo viņi taču esot kopā.

Veiss tikmēr bažīgi vēroja Marko, vai tas nepasāks kaut ko no zālē runātā. Marko viņam uzmeta skatu, bet neko pārāk aizdomīgu nesaskatīja un nepasāka. Izskatījās pat, ka viņš knapi noturās Arlidenam tik tuvu, it kā spēcīgs vējš viņu pūstu prom. Bet burvis arī nebija nācis īpaši tuvāk par paviljona malu.

"Es neticu, ka tikai tāpēc, ka novācām tos pāris pūķus, mēs šeit esam drošībā!" viņš piebilda un vēroja Blinku, jo viņš jau bija tas, kas spēja ieskatīties pasaulē daudz tālāk, nekā Marko pats. Viņš ienīda šādu domu. Un ienīda to, ka ienīda.

[Rouzijs]

Kīra palūkojās uz Marko šoreiz jau ar naidpilnu skatienu, kad iegāja paviljonā.
- Un tu esi tas burvis, kurš tās prot izmantot? - Sarkanmate izskatījās aizkaitināta. - Es varu saderēt, ka tu nezini uz pusi tik daudz cik es par manas skolotājas mantām. - Burve sakrustoja rokas pār krūtīm.
- Nemeklē attaisnojumus savai zādzībai. - Kīra nebaidījās mētāties ar apvainojumiem, ja jau Marko pats uzdrošinājās apvainot viņu, varbūt, ka Arlidena aura lika to teikt, bet tās bija viņas patiesās domas. Lēdija uzskatīja, ka Marko viņu ir apzadzis.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 02.12.2014 23:47

[Romija]

"Atšujies, nelaime!" Marko nebija pamanījis, ka Kīra viņam velkās pakaļ, un tagad komplektā ar Arlidena auru tieši viena klīrīga caca šeit bija par daudz. Viņš izvilka mantas un nosvieda Kīrai pie kājām. Ja vien tas kaut kādā veidā spētu vairot viņas prāta spējas un izteikt kaut vienu vērā ņemamu ieteikumu situācijas risināšanai, Marko būtu atdevis jau ātrāk. "Kaut nu tu būtu tik pat noderīga pasaules glābšanā," viņš nikni noteica un pagāja pāris soļus tālāk no derdzīgās preilenes.

[Rouzijs]

- Es neesmu nekāda kuce, kurai mest ar apzelētu kaulu. - Sarkanmate draudīgi palūkojās uz Marko. Viņa bija panākusi savu, pie darvas pūķa neatradās nekas, kas piederēja lavas klanam. Nekas, kas piederēja Kīrai svarīgajiem pūķiem.
Meitene pastiepa roku pret mantām un nomurmināja klusus vārdus. Marko nomestās lietas iegūla sarkanmates rokā, kamēr zaļais skatiens joprojām ļauni urbās melnajā pūķī. - Un ko tu esi paveicis? - Ko? Ko? Kīra nespēja atminēties nevienu Marko varoņdarbu ar ko viņš varētu lielīties, ja burvis būtu nogalinājis Drakaru, tad viņa paklusētu, bet viss, ko meitene no viņa dzirdēja bija vaimanāšana kā vecai palaistuvei, kurai nav klientu. Tomēr par spīti visam, lēdija draudzīgi pasmaidīja. - Ak... tu pat nebiji Galakresā, laikam slēpies zem mātes brunčiem. - Viņa spēja lieliski iejusties lomā, pagriezusies pret melno pūķi, lavas klana pūķene uzsvērti ignorēja Marko personu. Šī nebija īstā vieta, kur strīdēties.