"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Mākoņkaķis Aurēl...]

"Mans vārds ir Griša, Raša meita," viņa bija sevi iepazīstinājusi, lai arī jau kārtējo reizi pierādot, cik neērti šie vārdi nāk pāri viņas mēlei. Griša, protams, bija pievienojusies pārējiem, darot to ar mazliet smagāku somu nekā iepriekš - viņa bija iegādājusies mazliet ēdmaņas, kas nu būtu uzkožama arī vēlākā laikā, un... vēl ko jauku, uzgraužamu.

Kad pulks izšķīrās, Griša netērēja lieku mirkli pārdomām. Uz ciemu! Protams! Lai arī mežs varētu vilināt itin viegli, vēl vairāk pūķieni vilināja neatpalikšana. Lēta motivācija, bet toties tik iedarbīga.

Lidojuma laikā Griša uzrunāja vēja pūķieni, veltot šos vārdus tikai viņai: "Halla, Liosa meita, mēs esam ceļa sākumā. To vēl tikai laiks rādīs, ne pirmā novakare, kāda katram ir loma šajā "komandā"." Ja vien tāda maz ir... Bet tad atskanēja savāda skaņa. Griezīga. Vai Griša centās smieties? Sanāca gan tāds ausij netīkams ņurdiens, noteikti ne tas, kas izskanēja sarunā ar iepriekš pamestā ciemata vietējo pūķi. "Bet cepums Tev par centību!"

Šo rakstu rediģēja Mākoņkaķis Aurēlija: 05.02.2014 22:30

[Sindra]

Arkvila

Kad pūķi tuvojās ciematam, viņiem bija iemesls pārliecināties, kādēļ šī vieta vēlējās sevi dēvēt par citadeli. Pirmām kārtām, tā bija daudz lielāka, par Meku, kur pūķi viesojās pusdienslaikā. Te kārtīgi bruģēts ceļš veda jau labu gabalu pirms bija saskatāmi mūri, kas apjoza šo citadeli. Jā, pilsētu ieskāva mūris un aizsarggrāvis. Bija arī tilts un vārti. Paceļami un nolaižami. Pa dienu tie bija atvērti, taču pa nakti tiltu pār grāvim pacēla un vārtus aizvēra.
Protams, sākumā tas varētu šķist muļķīgi, jo pūķi taču lido. Taču jau labu gabalu pirms citadeles, bija izlikta brīdinoša zīme: Tikai cilvēku formu pilsētā! Tie, kuri mēģināja ielidot citadelē, tos aizkavēja maģiska barjera, kas ieskāva šo vietu.

Pilsēta mūri ieskāva ieliņu labirintu, kuru malās atradās dažādu izmēru mājas. Bija manāmi arī daži magu torņi. Kādi trīs gabali.
Pie Arkvilas vārtiem stāvēja sardze un nopētīja atnācējus. Taču nekādu iebildumu nebija. Pūķi droši varēja ieiet pilsētā. Protams, kad bija pārvērtušies par cilvēkiem.
Abi sargi, kuri dežūrēja pie mūriem, bija sarkanie pūķi.

No vārtiem, protams, uz pilsētas centru veda viena iela. Tomēr, tepat, starp mājiņām arī bija citas ielas redzamas. Un kā izskatījās, uz šīs ielas atradās veikali. Protams, lai tiem, kas iegriezušies citadelē kaut ko iegādāties, būtu ātri atrodams nepieciešamais veikals.
Netālu no vārtiem bija neliela shēma, kurā varēja aplūkot pilsētas izkārtojumu. Norādīti magu torņi. Un pie katra no tiem atzīmēta krāsa, kāda klana pūķis tajā dzīvo. Viens no burvjiem bija melnais pūķis, viens bija zilais pūķis un tad vēl baltais pūķis.
Tāpat citadelē bija atrodami trīs krogi. "Zelta Lira" pašā pilsētas centrā. Tam blakus bija atzīmēta balta krāsa. Blakus centralajam laukumam, kurā atradās gan skatuve, gan ešafots, uz kura acīmredzami izpildīja nāvessodus likumpārkāpējiem. Tur arī tika pērti noķertie zaglēni. Un par viena neveiksmīga zaglēna sodu, kā reiz ziņoja papīrelis pie ziņojuma dēļa. Ka gaidāmā eksekūcija ir paredzēta divas stundas pēc saullēkta, rītdien. Neveiksmīgais blēdis bija kāds zilais pūķis, vārdā Blinka. Pēc šī vārda gan dzimumu nevarēja noteikt. Taču, tā kā sods bija piecpadsmit pātagas cirtieni, tad jādomā, ka tas bija vīriešu dzimtes pūķis. Sievietēm tik bargus sodus nepiesprieda. Ja vien viņas nebija kaut ko briesmīgu noziegušās. Cienījamais ciatedeles bende bija melnā klana pūķis, vārdā Žmogs.
Otrs krogs saucās "Trīs muciņas." Tas atradās nedaudz nostāk no centra. Tātad tas noteikti bija lētāks par Liru. Šis krogs piederēja sarkanā klana pūķim.
Trešais krogs saucās "Brūzis" un atradās teju pie pašiem pilsētas mūriem un noteikti bija vislētākais. Tas piederēja zilajam pūķim.

Pie pilsētas laukuma atradās vietvalža mājas. Un pie tām bija pierakstīts Kartasa vārds. Viņš bija svarīgākā persona šajā citadelē. Kartass bija sarkanā klana pūķis.
Visa citadele sastāvēja tikai no ielām, mājām. Te nebija nekādu parku, vai zaļumu. Daži koki atradās tempļa dārzā. Nedaudz nostāk no citadeles centra atradās "Visu dievu templis". Tā bija vieta, kur jebkuras dievības sekotājs varēja doties priesteru meklējumos vai pēc garīgās apskaidrības un miera. Templī bija atvēlēta vieta katrai dievībai. Un pie tempļa bija neliels parks, kurā auga pieci koki un trīs krūmi. Tas bija Meža mātes stūrītis.

Ielās bija visai daudz pūķu. Neviens te nebrīnījās par atnācējiem un raibajai kompānijai īpašu uzmanību nepievērsa.


Rēzas sils

Rēzas sils bija visai aizaudzis, mežonīgs mežs. Jā, pa ceļam Kenoltam izdevās saredzēt kādu kalnu kazu, kuru arī varēja noķert maltītei. Arī Batirs, ja vēlējās, varēja kādai kaziņai uzklupt.
Jo, lai silā kaut ko nomedītu, būtu jāpiepūlas krietni vien vairāk.
Koku galotnes aizsedza debesis un ātri vien likās, ka ārā ir krietni satumsis, nekā bija pirms mirkļa. Sils bija jaukto koku mežs. Te lapu koku mijas ar skuju kokiem. Visi kā viens veci un seni koki. Kaut kur pa zariem lēkāja vāverītes. Dziedāja putni. Kādu koku kala dzenis. Un varēja dzirdēt, kā vējš šalko koku lapās. Zeme bija nedaudz mitra, jo saules stari tā īsti nespēja izlauzties cauri koku lapotnēm, lai to izžāvētu.
Taču Kenolts bija mežu pūķis. Viņš zināja, kur doties, lai atrastu kādu sausāku pleķīti.

Pie neliela uzkalniņa arī varēja apmesties. Te ziedēja mazas, baltas puķītes. Sūnas likās mīkstas un ērtas un ne tik mitras, kā citur. Palūkojoties uz augšu pat varēja samanīt kādu strēķiti debesjuma.
Varēja salasīt kādas ogas, sēnes.
Un pie uzkalniņa auga arī retā zālīte, saukta par Smaržzālīti. Pietika ar pāris lapiņām, lai no lietām noņemtu nepatīkamas smakas. Pilsētās šīs varēja pārdot pa diezgan labu naudu. Īpaši veikalniekiem, kuriem vajadzēja maskēt, ka viņu prece ir nedaudz.. ehem... sasmirdējusi.

[Rouzijs]

Spārni droši nesa pretī ciematam, tomēr ieraugot visus mūrus un aizsarggrāvjus bija skaidrs, ka tas nebija ciemats, tā bija pilsēta. Arī nokļūstot tuvāk parādījās visādi uzraksti un tur pie pilsētas vārtiem Lilija bija pārvērtusies par cilvēku, lai varētu doties uz priekšu, ja vien viņu kāds neapturēja.
Meitene nepavadīja ar skatienu pārējos, viņiem katram noteikti bija savi ceļi ejami, līdz no rīta tie atkal saplūdīs kopā.

Soļi pieveda pie pilsētas shēmas. Tikai skatiens aizkavējās pie lapiņas, par notvertu zagli. Zilais pūķis... Lilija nepatikā nodrebinājās, viņai nepatika tas, ka kāds tiek sodīts, protams, varēja saprast, par zagšanu neko citu jau nevarēja gribēt, bet piecpadsmit pātagas cirtieni? Tas bija par daudz un viņai kā dziedniecei iedomājoties, kā plīkšķ pātaga metās zosāda. Klusi nošņākusies zilmate norāva lapiņu un to saburzījusi nometa turpat zemē pie ziņojumu dēļa. Tādas lietas nevajadzēja reklamēt.

Zilais skatiens izsekoja ciemata krogiem, secinājusi, ka viņai varētu paveikties zilā pūķa krogā, priesteriene vēlējās doties uz turieni, ja vien... viņa nebūtu pamanījusi to, ka šeit ir visu dievu templis. Plāni mainījās un Lilija pa priekšu devās uz turieni. Nevienam neko neteikusi, viņas soļi klusi veda uz priekšu, prom no vārtiem, un galu galā zilmatei nevienam nebija jāatskaitās.
Tomēr piesardzību, pūķene nebija zaudējusi un ejot uz priekšu, katrs pretī nācējs tika nopētīts.

[Roviela]

Tā tiešām vairāk bija citadele, nevis ciems, un Atorms gandrīz sajutās kā savā dzīvesvietā, ja vien te pa ieliņām nestaigātu tik daudz citu krāsu pūķi.

Aizgājis līdz pilsētas laukumam un izpētījis shēmu, kas kur te atrodas, viņš apdomāja, kurp vēlētos doties. Hmmm... violetās debesis ar zibens šautrām tur, kur viņi rīt dosies nebija viesušas uzticību. Sarkanais pūķis nevēlējās tikt nosperts ar zibeni vēl pirms sasniedzis mērķi, un te gan viņa karotāja prasme nekādi nelīdzēja, lai cik žēl nebūtu.
Viņš piegāja paskatīties, kas rakstīts uz ziņojumu dēļa, bet tur nekas rakstīts nebija, vien zemē mētājās kaut kas, kas reiz varetu tur būt bijis. Atorms noliecās un pacēla papīru. Ha! Vēstījums, kas vēl ir spēkā. Viņš to izgludināja un kārtīgi piestiprināja atpakaļ pie dēļa. Visiem jāzina, ka šajā vietā ir jābūt kārtībai, un kāds sods gaida tos, kas tādi nav. Sarkanajam pūķim bija vienalga, kādā krāsā ir sodāmais, viņš tikai izlasīja, ka tas nav Beins.

Tā. Domas atgriezās pie violetajiem mākoņiem un zibeņiem, un Atorms, nospriedis, ka vēl nav pārāk vēls, un viņš mierīgi paspēs arī uz "Trīs muciņām" (ja būs spars) vai "Liru" (ja būs vairāk noguris), kā būs noskaņojums, pagriezās uz vietu, kur atradās baltā pūķa maga tornis. Pie melnā Atorms ietu, laikam tikai tad, ja būtu prātu zaudējis, bet pie zilā, ja vajadzētu nirt ūdenī uz ilgu laiku un pašam klāt nebūtu nekādu spīdīgu mantu.

Mierīgi soļojot, viņš cerēja drīz būt klāt pie baltā pūķa maga torņa.

[echo3]

Zaļais pūķis bija veiksmīgi pavakariņojis - kaza, tas ir diezgan liels medījums -, tāpēc, meža malā nolaidies un par cilvēku pārvērties, Kenolts jutās apmierināts. Tagad tikai atrast ērtu vietu nakšņošanai, ne pārāk zemu un arī ne blakus skudrupūznim.

Tāpat kā iepriekš, viņš neuzspieda melnajam pūķim savas izvēles, vienkārši gāja virzienā, kurš pēc visām pazīmēm solīja labu naktsmītnes vietu. Pakalniņš starp lielajiem kokiem bija tieši tas, kas vajadzīgs. Jau soļojot cauri mežam, druīds bija vācis sausas kritalas un zariņus, un arī lielākus sausa koka gabalus mazam ugunskuram. Ļoti mazam. Nekādi cepeši nebija jātaisa. Tikai nedaudz siltuma, tējas un sapņu.

[Romija]

Ieraugot īstu pilsētu, Marko nopriecājās. Tas nozīmēja, ka tur pavisam noteikti būs krogs. Viņš tuvojās un piezemējās tur, kur tas tika prasīts, lai pilsētas aizsargvaļņus šķērsotu jau cilvēka formā. Ļaujot Lilijai aizsteigties pa priekšu, tāpat arī īpaši neietekmēdams Atorma gaitas, Marko pie shēmas pienāca drīz pēc tam, kad Lilija to bija pametusi.

"Viņai kremt, ka pieskaita zilo pūķu netikumus," Marko pavīpsnāja, kad redzēja, kas rakstīts sarkanā pūķa iztaisnotajā lapiņā. To, ka dziedniece pirms tam bija kaut ko noplēsusi, nebija grūti pamanīt, jo tik ļoti nemanāma un tālu uz priekšu izrāvusies Lilija nebija. Tomēr melnā pūķa uzmanību vairāk saistīja pilsētas shēma, tāpēc viņš pat nepievērsa lielu uzmanību, kad Atorms devās savās gaitās. Lai arī ar vienu mērķi, viņi tomēr bija dažādi.

Marko uzmeklēja krogus. Protams, ka visvairāk ieinteresēja "Zelta Lira". Viņam par naudu nebija jāuztraucas, un baltā pūķa vadīta iestāde tomēr šķita patīkamāka kā sarkanā vai zilā. Pie tam pilsētas nomalē droši vien arī ēdiena, izklaižu un gultas kvalitāte varētu būt sliktāka. "Zelta Lira" atradās pie centrālā laukuma, kas ļautu arī reizē mazliet iepazīties ar pilsētu. Vēl brīdi pabungājis ar pirkstiem pa pilsētas shēmu, kas kādam uzmanīgākam vērotājam varētu pateikt, kurp Marko grasās doties, viņš pagriezās, lai nesteidzīgi dotos pa centrālo ielu laukuma virzienā.

[Urdrunir]

Batirs bija pieradis redzēt kalnu kazas tur, kur viņš dzīvoja. Arī nomedīt dažas bija nācies. Tomēr viņam vēl bija soma ar zelta pūķa cienastu. Ar to bija jātiek galā vispirms. Soļojot aiz Kenolta, viņš nocirta pāris zaļoksnas maikstes, kurām noasināja galus. Pie uguntiņas, viņš uzsprauda uz iesmiem pāris šķiņķa šķēles un iegrūda liesmās. Burtiski uz pāris mirkļiem. Un tad apmierināti čāpstinādams noglabāja tās savā resnajā vēderā. Un pa virsu uzkoda kādu rāceni un maizes šķēli. Acis pavērās atpakaļ, uz citadeles pusi. Tur būtu bijis miestiņš, ar kuru ēdienu apslacīt. Bet tur bija arī kņada.

Melnais pūķis pievērsās zaļajam. Kenolts bija viens no prāvākajiem barā un neaizrāvās ar muldēšanu. Ja viņam jāpavada nakts kopā ar kādu svešo, tad no visiem jauniegūtajiem paziņām zaļais pūķis noteikti bija laba izvēle. Batirs pabraucīja ādas bruņās iespīlēto vēderu un viņa pirksti noskrapstēja gar grezno, ar opāliem un lazurītu rotāto jostu. Viņa lūpas sakustējās it kā viņš vēlētos kaut ko teikt, bet tad atmeta ar roku.

[echo3]

Mazo uguntiņu Kenolts bija iekārtojis, ļoti rūpīgi to norobežojot, lai nesāk degt sūnas. Katlu druīds līdzi nestaipīja. Virs ugunskura tika uzkārta ļoti rūpīgi izstrādātas ādas stērbele, kurā druīds iebūra ūdeni un iebēra no somas izvilktu tēju. Gatavoja viņš tā, lai pietiktu diviem. Gaidot dzērienu, un kamēr Batirs ieturējās, Kenolts apstaigāja pakalna malu un savāca smaržzālīti - ja nu gadījumā tomēr jādodas uz Arkvilu vai citu vietu, šo "meža naudu" var samainīt pret metāla gabaliņiem, kuri patika citiem pūķiem. Nūks jau bija parūpējies pats par sevi, veikli nozuzdams zālē.

Atgriezies pie ugunskuriņa, viņš nocēla ādas "katliņu" no uguns un piedāvāja, - Batirhan, tēja gatava. Vai vēlies? - Tad piebilda, - Parasts dzēriens, ne zāles.

[washulis]

Lielākā daļa būs ciemā. Labi. Gana laba izdevība, lai nu tā būtu. Tiesa, Halla pašķieba kaklu Grišas virzienā, kas vēja pūķieni uzrunāja. Pirmais vakars viņai nekā nesniegšot? Un ko gan. Nogaidīt dažas dienas un pētīt tad? Nē, nē, nedz man pacietība izturētu, nedz arī citi dažkārt ir tik neizšķitināmi, kā sākumā šķiet. Arī ar vienu vakaru var būt gana, ja tik uzmanīgi vēro. Un tas, kas mēdz kāpt uz skatuves, iegūst to priviliēģiju redzēt visu publiku, kamēr skatītāji joprojām vēros tikai vienu, uz skatuves stāvošo. Tie, kas uzdrošinās stāvēt augstāk, gaismā, mēdz redzēt daudz, daudz vairāk. Tagad Tu, Griša, būsi man parādā cepumu. Pūķiene vēl nosmējās līdzi, krietni smalkākā svilpienā, kā to darīja sūnu pūķiene.

Un lūk jau pilsēta. Piezemējoties uz tilta, viņa pārvērtās par cilvēku un sekoja pārējiem nopakaļ, nostājoties līdzās pie pilsētas kartes, nopētot, kā Atorms piesprauž atpakaļ Lilijas noņemto. Tas ir tik skumji. Baltā pūķiene nolaida skatienu. Kādēļ šādas lietas jādara publiski? Tas bija nežēlīgi, turklāt kauns sodītajam. Vai ar nopēršanu jau nav gana, bet vēl jānoliek pilsētas vidū? Un kad un kas maz spēj taisni nolemt, kāds sods pienākas? Pasaulē ir tik daudz nežēlības. Bet tāda jau tā pasaule ir. Tādā jādzīvo.

Palēnām visi jau sāka noprast savu mērķi. Nepienāktos sērot. Tātad. Dodamies uz „Zelta liru”? Jūs redzēsiet, ka vēja pūķi jau nu māk dzīrot un izklaidēties. Tas būs lieliski! Tieši tas, kas vajadzīgs, ja mums priekšā gaidāmas grūtas dienas. Halla skaļi izsaucās, nopētot visus. Daži tomēr šķūrēja kur citur. Nu... kāda velna pēc? Vai Halla vienīgā bija ieinteresēta liedēt komandu? Jo, sasodīts, viņa nav nekāda karotāja un ja viņa nonāks zobos kādam akmens milzim, tas būs uz pārējo atbildību. Vai uz pašas ziņkārības svara. Viens no diviem. Lai nu kā, viņa noteikti dosies uz „Liru”. Jau pats nosaukums un pašas rokā esošais instruments apliecināja šo lielisko sakarību.

[Romija]

Izdzirdējis, ka vēl kāds no ceļabiedriem, pie tam sieviešu kārtas, piemin "Zelta Liru", Marko nedaudz palēnināja gaitu. Pār plecu pamanījis, ka tā ir baltā pūķene, nācās atzīt, ka tas bija tikai likumsakarīgi.

"Vai jūs mūs pagodināsiet ar priekšnesumu, Halla, Liosa meita?" apstājies Marko uzrunāja Hallu pieklājīgi un ar nelielu cerību pieskaņu balsī. Viņa acis smaidīja, lai arī puisis to šķita sakām pilnā nopietnībā. Līdz šim tā īsti meitenes talantu nebija sanācis novērtēt, bet cik tad bija pagājis laiks? Ceļš bez izklaidēm būtu visai vienmuļš, tāpēc melnais pūķis novērtēja vismaz iespēju, ka viņiem būs līdzi pašiem savs izklaidētājs. Pie tam meitenes formā. Ja arī pārējie nolēma doties kur citur, tad Hallai tika pasniegta roka, lai pavadītu dziesminieci līdz viņas skatuvei. Marko pasmaidīja. Kāpēc gan nepavadīt vakaru vieglā atmosfērā?

[Urdrunir]

Melnais pūķis neomulīgi sarosījās, kad druīds sāka burt. Karotājam acīmredzot bija saspīlētas attiecības ar maģiju. Skatiens, kuru viņš uzmeta zaļajam, likās gandrīz aizvainots. Batirs bija vīlies.

Resnis trokšņaini paošņāja gatavo Kenolta brūvējumu un samiedza acis. Ja viņš nedzers šo, tad nāksies meklēt kādu ūdens lāmu. Un tēja bija par brīvu. Un zaļais laikam mēģināja sadraudzēties. Labi. Lej! Batirs norūca un pastiepa no tarbas izvilktu smagu sudraba kausu. Tādu pašu verdošu melnais pūķis salēja tēju rīklē. Viņa sugai karstums īpaši netraucēja. Un pamāja ar galvu. Tas laikam bija paldies vietā. Karotājs nebija tas pūķis, kas ikdienā lietoja daudz vārdus, ja varēja bez tiem iztikt vispār.

[washulis]

Tiekot uzrunāta, Halla palūkojās uz melno pūķi. Daudz ne to skaistāko stāstu ir dzirdēts par viņu krāsu, bet pasaule būtu mazāk brīnumiem pilna, ja gribētos ticēt katram stereotipam. Varat mani vienkārši saukt par Hallu. Liksim Liosu mierā. Viņa ar smaidu uz lūpām atbildēja. Un tas būtu mans gods. Mūzika dara dvēseli brīvu, tāpat kā vējš. Un piedzīvojums. Arī tas spēj pierādīt, ka pasaule un debesis virs galvas ir jo vēl bezgalīgākas, kā pirmajā mirklī šķitīs.

Piedāvātā roka atraidīta netika, pie kuras viņa priecīgi pieķērās. Netika arī laists garām vērotais, ka acīmredzot Marko labprāt izbaudīja sieviešu klātbūtni. Lai arī tā iespējams mēdz būt īslaicīga? Tā varēja noprast no skaļi vārdot neieliktā asuma un izvairības, kas mita zilās pūķienes Lilijas stāvā. Vēl jo interesantāk, lai arī viņu šķelšanās pārlieki ātri tikai turpinās traucēt. Laikam tas būs viens no iemesliem, kādēļ tik bieži Halla apkārt ceļojusi viena. Aizmirsusi, ka citi nemēdz būt tik... optimistiski. Vai vieglprātīgi, kad jāaizmirst klusi, mazsvarīgi kašķi, ja nu kašķis ir bijis tas, kas izcēlies abu starpā. Marko jau nu nešķita sērojam. Un kas Tevi motivēja doties šajā avantūrā? Esmu dzirdējusi, ka melnie pūķi jau nu nelaiž garām iespēju gūt materiālu atlīdzinājumu par darbu. Halla nešaubījās, ka citiem zelts patiesi var šķist labs mudinājums kaut ko darīt, bet tas noteikti nebija viņai. Citus nosodīt gan tāpat nemācētu.

[Romija]

"Halla. Tas skan ļoti piederīgi lielām zālēm, krāšņām skatuvēm," Marko pasmaidīja, saņemot baltmates roku un paceļot, lai to gandrīz nemanāmi noskūpstītu. Tad atļāva maitenei ieķerties sev elkonī, lai pamazām virzītos centra virzienā. Sarūpējis sev pavadoni, uz citiem Marko īpaši negaidīja. Viņš soļus lika mierīgi, nesteigdamies, lai viņa dāma varētu viegli tikt līdzi.

"Nauda," viņš iesmējās, kad Halla bija uzdevusi savu jautājumu. "Jā, tā ir laba lieta, ļauj daudz ko iegādāties. Bet pasaulē ir daudz vairāk dārgumu kā tikai plikas monētas," viņš sāņus vēroja balto pūķeni, lūpās vīdot smaidam. Mazliet tādam kā sapņainam, cerīgam. Varbūt mazliet viltīgam. "Bez naudas mēs nevarētu iet uz "Zelta Liru", mums būtu jāpaliek kaut kādā ūķī pierobežā, jāēd ieskābusi putra un jāguļ gultās ar blaktīm," melnā pūķa balsī parādījās riebums. "Bet mēs iesim uz daudz skaistāku, īstas atpūtas cienīgu vietu," viņš paziņoja tā, it kā to apsolītu savai karalienei. Halla taču nevarēja noliegt, ka viņa vēlējās iet uz "Zelta liru", kas tik ļoti piestāvēja tādai dziesminiecei.

"Bet dziesmās par melnajiem pūķiem jūs droši varat pieminēt naudu un zeltu," viņš piemiedza Hallai ar aci un uzlika savu plaukstu meitenes smalkajiem pirkstiņiem, it kā pasargājot roku, kas spētu izvilināt no viņas mūzikas instrumenta tiešām skaistu dziesmu par darvu un zeltu.

[echo3]

Tas bija liels sasniegums, Kenolts to novērtēja - Batirhans pieņēma piedāvājumu dzert tēju, ko pagatavojis īstenībā gluži svešs zaļais pūķis. Pielējis karotāja pastiepto kausu, druīds ierasti saņēma ādas strēmeles stūrus ar vienu roku, izveidojot tādu kā šūpulīti ar vienu vaļēju maliņu. No tā viņš lēnītēm malkoja tēju, klusēdams vērdamies ugunī un pielikdams pa kādam zariņam. Drīz sagādātie žagari izbeidzās, un pēc kāda laika uguns sāka dzist. Tēja arī bija izdzerta. Kenolts nolika savu ādas "katliņu" somā, izvilka no somas kabatas smailu, savītu gliemežvāku un ierastām kustībām piepildīja to ar "sapņu zāli". Ja blakus būtu sēdējis cits sūnu pūķis, tā būtu darījuši viņi abi, vai arī Kenolts būtu piedāvājis pīpi biedram. Ko darīt ar melno pūķi, druīds īsti nezināja. Lai Batirhans izlemj pats.

Kenolts aizdedzināja pīpi un, pagājis gabaliņu nostāk, apsēdās, atspiedis muguru pret liela koka stumbru. Tā bija ērti. Nez no kurienes iznira Nūks, uzlēca Kenoltam uz vēdera un tur arī saritinājās ripulī. Druīds izklaidīgi pacēla brīvo roku un sāka bužināt sermulim kažoku.

[Urdrunir]

Batirs miegaini mirkšķinājās uz padzisušā ugunskura oglēm. Viņš nebija pats agrākais gulēt gājējs, taču diena bija bijusi gara un nekā interesanta, ko mežā sadarīt, viņš neatrada. Nācās lūkoties pēc piemērotas gultasvietas. Rīts savvaļā draudēja būt slapjš un rasains. Masīvais karotājs domīgi raustīja degunu. Vieglais siltums no mazās uguns atliekām vilināt vilināja. Vīrs piecēlās, izstaipījās un pārvērtās par melnu pūķi, kurš apliecās ap ugunskuru un nolaida purnu uz sūnām. Meža iezaļganā tumsa lieliski saskanēja ar melnā pavisam viegli neparasto ādas nokrāsu, bet redzokļos vēl kādu brīdi atspīdēja sārta atblāzma. Batirs iesnaudās un sāka klusi krākt.

[Sindra]

Templis

Uz kopējo mājiņu fona, atrast templi nebija pārlieku grūti. Tā bija daudz lielāka ēka par citām mājiņām un templi apjoza sēta. No ielas nogriežoties, vajadzēja iziet cauri vārtiņiem un tad pa akmens celiņu līdz pat pašai ēkai.
Tempļa durvis bija atvērtas.
Ieejot iekšā, Lilijas skatienam pavērās lielas zālēs. Nu, ne tik liela, kā tā, kas valdnieka Devana pilārā, taču arī šeit par šaurību sūdzēties nevarēja.
Zāles centrā dega liesma. Nu ja, sarkano pūķu dievība. Un tā kā šajā citadelē vietvaldis bija sarkanais pūķis, tad savu dievības altāri Kartass bija atļāvies novietot centrālajā vietā. Citu dievu altāri atradās visriņķī zālei. Tur bija agrodama skulptūra un pie tās arī neliels galdiņš, uz kura atradās ziedojumu trauks.

Tempļa telpā grozījās sieviete. Viņai bija zili mati un viņa bija tērpusies tumši zilā, garā priesteru mantijā. Viņai ap kaklu bija svētais simbols. Tāds pats kā Lilijai. Pūķiene izskatījās pieaugusi. Un laikam jau šeit dzīvoja. Šobrīd viņa kārtoja altārgaldiņus. Notraukdama no tiem putekļus un piekārtodama lietas uz tiem.

Templis neizskatījās pārāk apmeklēts. Lai neteiktu vairāk. Šeit bija tikai priesteriene un tagad atnākusī Lilija.


Baltā maga tornis

Šīs pilsētas burvji, lai arī bija dažādu klanu pūķi, tomēr savus torņus bija sacēluši tuvu. Un kā izskatījās, tad centušies viens otru pārspēt. Kuram tornis būs garāks. Šobrīd nepārprotamu uzvaru guva melnā burvja tornis. Tas izskatījās visaugstākais, visbagātākais. Zilajam un baltajam burvim tā līdzība bija aptuveni vienāda.

Pie baltā burvja torņa bija izkārtne "Kelvisa Burvju mantas" un pirmajā stāvā bija atrodams arī veikaliņš. Kurš bija atvērts. Veikaliņā logā bija saliktas gan dažādas mantas, kuras varētu interesēt burvjus, gan dažādi tīstokļi.
Ieejot veikaliņā, pircējs sastapās ar garlaikota izskata jaunekli. Aptuveni piecpadsmit gadus vecu, baltmatainu zēnu, kurš sēdēja pie atvērtas biezas un smagas grāmatas. Viņš stutēja zodu uz rokām, lai neaizmigtu pie savas lasāmvielas. Jo veikaliņā šobrīd nebija neviena pircēja.


Zelta Lira

Šis pavisam noteikti bija lepnākais Arkvilas krogs. To jau, protams, varēja noprast pēc tā, ka krogs atradās pašā citadeles sirdī.
Izkārtne laipni aicināja visus, taču bija skaidrs, ka iegriezties te bija jēga tikai tiem, kas spēja maksāt.
No kroga plūda patīkams ēdiena aromāts. To sajust varēja jau uz ielas. Nu, tā, lai siekalas saskrietu mutē. Un gribētos ieiet un nogaršot kas tad šodien piedāvājumā.

Taču ēdiens nebūt nebija svarīgākā lieta, ko "Zelta Lira" piedāvāja. Māksla! Pavisam noteikti māksla! To varēja nojaust uzreiz kā iegāja krogā. Jo te bija skatuve, uz kuras varēja uzstāties gan dziesminieki, gan stāstnieki. Un kroga galdiņi bija izvietoti tā, lai no tiem ērti varētu raudzīties uz skatuvi.

Krogs bija tīrs un mājīgs. Gaisā vēdīja patīkams guļbaļķu aromāts, kas sajaucās ar virtuves piedāvājumu gardajām smaržām.
Pie ieejas stāvēja vīrietis sarkaniem matiem un nolūkoja atnācējus. Viņš bija būdīga auguma un laikam jau krogā strādāja par tādu kā kārtības uzraudzītāju - ārā sviedēju.
Pie letes stāvēja baltmataina sieviete. Šī kroga īpašniece. Viņa izskatījās pēc elegantas pusmūža sievietes. Viņai rokās bija sniegbalti tīrs dvielītis ar kuru viņa pulēja jau tā spīdošos alus kausus.

Šajā krogā, protams, varēja dabūt arī naktsmājas, ja bija tāda vēlme. Taču pēc kroga iekārtojuma un līmeņa, neizskatījās, ka tas būs lēts prieks.

Kā jau vakarā, krogā bija sasēduši visai padaudz ļaužu, taču vietas atrast vēl varēja. Kamēr vēl neviens neuzstājās, pūķi tukšoja savus dzērienu traukus un sarunājās par dažādā tēmām. Tiesa, cik nu varēja noprast, tad nākamajā dienā gaidāmais, publiskais sods, bija aktuālākā šīs dienas tēma. Tam nebija nozīmes vai lapiņa pie ziņojumu dēļa bija, vai to kāds noplēsa. Tāpat visi zināja par Blinku.


Rēzas sils

Varētu pat teikt, ka nekas pārsteidzošs mežā neatgadījās. Te viss norita tik ierasti, kā Kenolta dzimtajā mežā. Dienu bija nomainījis vakars un vakaru grasījās nomainīt nakts. Nekā pārsteidzoša.
Te pat guļot zemē, varēja manīt zvaigznes, kas pamazām parādījās pie debesu juma.

Tomēr, vēl pirms bija pavisam satumsis, gan Kenolts, gan Batirs mežā sadzirdēja meitenes smieklus. Likās, ka tie parādās vienā pusē, pēc tam citā. It kā viņa skrietu, vai varbūt maģiski pārvietotos.
Protams, tas nebūtu nekas pārsteidzošs un neparasts, ja arī šajā mežā kāds dzīvo. Ne tikai meža zvēri un putni.

[Romija]

Attālums, kas bija jāmēro no vārtiem līdz pilsētas centram, bija pietiekami īss, lai neviens nezaudētu interesi par dārgāko krogu. Tik stratēģisku izvietojumu papildināja arī gardā smarža, kas plūda no "Zelta liras". Tiem, kas nesaprata mākslu, tā noteikti bija skaistākā mūzika, ko šajā laukumā baudīt. Marko nenoliedza arī citas baudas, tomēr kopš pusdienām bija pagājis labs laiciņš, lai mutē atkal saskrietu siekalas. Šis ceļinieks to noteikti varēja atļauties.

Marko nekavējās un neprātoja, bet devās taisnā ceļā uz krogus ieeju. Pie durvīm stāvošais sarkanais iekšāvilcējs-ārāsviedējs viņu īpaši nemulsināja. "Skaists priekšnesums un garda maltīte varētu būt ļoti labs vakara nobeigums," melnais pūķis uzrunāja savu ceļabiedreni, ļaudams balsij skanēt pietiekami skaļi, lai arī sarkanais pūķis dzirdētu, ka abu nācēju nodomi ir pilnīgi piederīgi šai vietai. Viņš viegli pamāja durvju sarga virzienā un aicināja Hallu iekšā.

"Par nelielu izklaidi," Marko roka ciešāk saspieda Hallas pirkstus, bet viņa pelēkais skatiens uz mirkli pievērsās meitenes mūzikas instrumentam, "es labprāt tevi pacienātu ar kaut ko gardu." Puiša balsī bija aicinājums, piedāvājums un arī izaicinājums. Viņš jau bija pamanījis, ka ne visi ir naski uz naudas tērēšanu, bet cik gan šāda maza čiepa varētu apēst? Marko labsajūta bija svarīgāka, tāpēc viņš bija ar mieru šādam nelielam darījumam, kas varēja izvērsties arī nedaudz savādāk, ja meitene ļausies vakara gaitai.

Dodot brīdi Hallai aptvert, ka šī tiešām būs īstā vieta šim vakaram, melnais pūķis piegāja pie letes, laipni pasveicināja krodzinieci un iesākumam pasūtīja divas glāzes tumši sarkana vīna, par ko uz letes nogūla kāda monēta.

[Roviela]

Atorms, kurš pavisam neizskatījās pēc burvja, nemaz negribēja tā izskatīties, un šeit bija ieradies tikai tāpēc, ka uzdevums bija stipri svarīgs, iegāja "Kelvisa Burvju mantās" un nopētīja veikaliņu no iekšpuses. Nemaz neizskatījās slikti.

- Labdien, - pūķis nolēma pasveicināt puiku, kas te bija pārdevējs, vairāk tāpēc, lai pievērstu tā uzmanību, ja vien durvīm nav pierīkots kāds paziņošanas līdzeklis, kas burvjiem varētu būt parasta lieta. Sīkums.

- Man vajag kaut ko aizsardzībai pret zibeņiem un aukstumu.
Īsi un konkrēti, un tad redzēs, ko tālāk.

[echo3]

Kenolts jutās labi, viņam nesala, un arī tā gulēt bija ērti. Gliemežvāka pildījums lēnītēm izdega, atstādams zaļajā pūķī patīkamas nojautas un netveramas vīzijas. Pamazām satumsa, caur koku zariem izspīdinājās zvaigznes. Varētu migt ciet, kā to jau bija izdarījis melnais pūķis, ripulī, kā sargādams, apliecies ugunskuram. Kenolts gan domāja, ka ugunskurs jau ir izdzisis.

Jā, varētu iet gulēt. Druīds aizvēra acis, bet tūlīt atkal tās atvēra - līdz šim kluso mežu pieskandināja smiekli. To, ka Rēzas silā varētu dzīvot pūķi, Kenolts tīri labi spēja iedomāties, bet tas, ka smiekli atskanēja te no vienas, te otras puses, viņam ne pārāk patika. Burve? Vai viņa vēlas, lai druīds dodas viņu ķert? Nu nē, - ja smejošajai meitenei no druīda kaut ko vajag, lai nāk pati šurp. Vienīgi acis Kenolts tagad turēja vaļā.

Šo rakstu rediģēja echo3: 08.02.2014 16:03

[Urdrunir]

Batirs ieurkšķējās un saspicēja ausis. Kaut kas mežā nebija tīri. Pilnīgi vājprātīgs zilais pūķis dejoja pa brikšņiem un skaļi smējās. Melnais pūķis atvēra vienu aci un pa spraudziņu paslepšus vērās tumsā. Un sāka krākt vēl skaļāk un uzsvērtāk. Ar otru aci karotājs uzlūkoja Kenoltu. Zaļais bija nonācis pie līdzīga secinājuma. Ja nezināmajai smējējai nebija bail, lai nāk pie viņiem! Karotājs gaidīja un izlikās guļam.