"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Rouzijs]

Lilija negaidīja, ka Marko viņu uzrunās, viņa pagrieza galvu pret darvas pūķi, kad viņš bija nolaidies nedaudz zemāk un ieklausījās pūķa vārdos. Protams, viņas uzmanība joprojām bija vērsta uz ceļu, jo negaidīti ielidot kādā augstākā priedē meitene noteikti nevēlējās.
Klusums... zilā pūķene neko neatbildēja, līdz viņa atkal bija palikusi viena pati tik tuvu koku galotnēm.

- Vai tu man draudi? - Priesterienes balss atskanēja Marko prātā.
- Es nevēlējos radīt nepatikšanas, tas nav vajadzīgs. Tāpēc piedod, ja vari, man jāmācās savaldīt mēle aiz zobiem, tas nebija speciāli. - Vai meitene atvainojās darvas pūķim? Tas bija tik savādi, bet iespējams, ka viņa patiešām negribēja nepatikšanas un nebija labi, jautāt kaut ko par vergiem melnajiem pūķiem. Viņas balsī nebija pat izsmiekls, vai iedomība, savā ziņā viņa joprojām izklausījās saskumusi.

- Man vienkārši tas interesēja... - Viņa nezināja, vai ir prātīgi turpināt šo sarunu, varbūt labāk būtu paklusēt un lidot vienkārši uz priekšu. - Pirms vairākiem gadiem, es un mans draugs parakstījāmies uz piedzīvojumu, šis piedzīvojums izvērtās nepatīkami, mēs tikai vēlējāmies apskatīt pasauli, kad viens no zilajiem pūķiem mūs iegāza. - Šo to nācās gan noklusēt, tas Marko nebija jāzina. - Viņš aplaupīja melno pūķi un aizbēga atstājot mūs vienus, neko nezinot. Mums uzbruka, ja nebūtu mana drauga, tad man liekas, ka es šeit nelidotu, viņš pagrūda mani malā un tā darvas pūķa nagi mani neskāra. Mēs knapi izsprukām no briesmām ar pāris savainojumiem, tāpēc es tā iedomājos... - Lilija pat nopūtās.
- Vai visi darvas pūķi ir tādi? Vai vēlas nogalināt, vai vienkārši paverdzina? Nespēj būt mierā ar citu klanu pastāvēšanu... varbūt man vienkārši turēties no tevis pa gabalu, es nepazīstu tevi, tavi glaimi ir kā medus, aizlej ausis un liek sarkt, to nevar noliegt, bet... pat tad, kad tu ieraugi zilu pūķi, nespēj nešņākt. Tas ir tik savādi... Un diez vai visi šie krāsainie pūķi, tik dažādie klani spēs sadzīvot, tas ir tikpat kā neiespējami. - Lilija skumji pasmaidīja, cik nu varēja pasmaidīt esot pūķa formā.

Meitene pacēlās nedaudz augstāk un palidoja uz priekšu, negribējās iepalikt.

[Romija]

"Vai izklausās, ka es draudu?" Marko pie sevis pasmaidīja. Nē, viņš nedraudēja, drīzāk piedāvāja. Kaut gan uztvert to droši vien varēja dažādi, ja nezināja, kas tiek piedāvāts. Melnais pūķis nelīda priesterienei klāt. Iespējams, ka distance bija tas, ko viņai vajadzēja, lai kļūtu laipnāka un vaļsirdīgāka. Viņš uzklausīja Lilijas stāstu, ja jau viņa vēlējās ar to padalīties.

"Un tagad padomā, kurš tajā situācijā bija sliktāks? Zilais pūķis, kurš nodeva savējos, vai melnais, kurš rīkojās pēc savas dabas? Nezināju, ka zilajiem tik pierasta un piedodama lieta ir nodevība," viņš neitrālā tonī izteica savu vērtējumu Lilijas situācijai. Tas, ka melnie pūķi var nodot pat savējo, nebija nekāds brīnums, bet šajā situācijā viss bija aplam. Marko cerēja, ka zilā pūķene nav tik dumja, kā izliekas.

"Vai tu tiki paverdzināta? Vai kāds no jums tika nogalināts?" Marko retoriski vaicāja. Neizskatījās, ka jaunā pūķene būtu piedzīvojusi tādu gadījumu, vismaz ne uz savas ādas. Protams, konkrētā melnā pūķa motivāciju Marko nezināja, tomēr klausoties Lilijas vispārinājumos un stereotipu pilnajā runā, visai varbūtīgi varēja pieņemt, ka zilie pūķi arī sākumā bija rīkojušies pēc savas dabas, un piedzīvojums bija ceļojums uz kāda melnā dārgumu lādi. "Kā jau es teicu, tīši nevienu neienīstam un negalinām," viņš vēlreiz atsaucās uz jau zālē minēto darījumu. Tā šī pasaule bija iekārtota. Varbūt nespēja ar to samierināties bija patiesais iemesls, kas dzina Liliju prom no ierastā, no mājām.

Bet viņas piebilde par šņākšanu lika dziļi melnajās krūtīs dzimt un briest smiekliem, līdz tie izlauzās kā skaļš, saraustīts rēciens. Marko beidzot saprata, kas bija tā aizdzinis zilo pūķeni uz ciematu. "Dodies bīstamos piedzīvojumos un baidies no šņāciena?" pēc brīža smieklu Marko atkal uzrunāja Liliju. Tagad arī viņa asajai balsij bija pievienojies uzjautrinājums. Lai nodemonstrētu smieklu iemeslus, Marko vairākas reizes nošņācās un vienreiz novirpuļoja ap savu asi.

[washulis]

Mazie prieciņi. Halla laimīgi iesmējās/ierūcās par Elrika komentāru. Tas tiesa. Kas vēl var būt patīkamāks par bezgalīgām debesīm? Šī noteikti būs saucama par patīkamāko ceļojuma daļu, turklāt Halla tik bieži jutās pateicīga, ka ir tieši vēja klanam piederoša. Ja viņi dotos tālu no ezeriem, tālu no lavas upēm, tālu no dārgumiem un mežiem, vēl nez kādām citu vērtībām, tad plašums tiek ierobežots tik sasodīti reti. Ja neskaita pazemes alas, šauras un smacīgas. Tādās līst negribētos nemaz. Vējš mūs pavadīs visu ceļu. Kamēr tā, veiksme būs mūsu pusē. Vai nu akmens milžu tuksnešos vai citur. Tur viņa zemē laisties noteikti nealks. Bet nāksies, ne tā?

Bet tā nebūt nebija vienīgā saruna, kas noritēja viņu starpā, kad sarkanie pūķi sāka diskutēt par ciemā dzirdēto. Par Kairosa dēlu. Jauno, sarkano karotāju Beinu, kas pazīstams ar lielu devu lepnuma un alkām pēc uzmanības. Ja abu sarkano teorijas ir patiesas, tad stereotips par jaunajiem karotājiem no tiesas ir dzelžaini patiess. Stāsts par Jerisu būs tālu no pēdējā. Tas būtu liels gods, palīdzēt Kairosa dēlam. Tas varētu būt tikai laika jautājums, kad mēs uzmeklētu kādas viņa pēdas. Esmu dzirdējusi, ka Beins ir no tiem, kurš nemēdz kur doties nepamanīts un kluss. Kas šoreiz bija sliktas ziņas pašam Beinam. Interesanti, ko akmens milži dara ar pūķiem, kad tos pievārējuši? Apēd? Ak, kādi tik stāsti no šī beigās nesanāks!

Bet būs sarežģīti tos rakstīt, nosaucot vārdā tikai dažus. Klausieties, mīļie ceļa biedri! Ja mēs grasāmies skatīties briesmām acīs kopā, tad būtu gods zināt, kā jūs visus uzrunāt un kādus titulus dalīt, ja nu tituli piederas pie lietas. Jādomā, ka kāds no jums ņems ļaunā uzrunu "ei, tu". Halla skaļi norūcās pūķu valodā, palidojot gabalu uz priekšu un apmetot cilpu, lai ērtāk nopētītu viņu raibo kompāniju. Kā īsta varavīksne. Ja vēl tikai pievienotu valdnieka Devana un šausmoņa Vordana spārnus un atmestu nost melnos, tad šis salīdzinājums būtu vairāk ka patiess. Esmu Halla, Liosa meita, ja nu kāds vēl to nezin. Baltā pūķiene pieklājīgi visiem parādīja piemēru.

[Rouzijs]

- Nedaudz... - Varbūt Marko nedraudēja, bet brīdināja gan, vismaz Lilija darvas pūķa balsī bija sadzirdējusi brīdinājumu un viņai liekas nepatikšanas ar vergiem, to iegūšanu un pakļaušanu nevajadzēja. Priesteriene vienkārši nespēja saprast kā var kādu paverdzināt un atņemt brīvību. Ja kāds meiteni atrautu no ūdens, atņemtu to, kas viņai ir tik svarīgs, tad visticamāk viņa nomirtu aiz bēdām.

Kurš bija sliktāks? Viņasprāt, abi pūķi bija nelabojami, gan tas, kurš nodeva, gan tas, kurš mēģināja saplosīt. - Kas teica, ka es esmu piedevusi? - Viņa pajautāja, ar to nodevēju Lilija bija izrēķinājusies pēc tam, protams, nenodarot pāri, bet ar draudiem, tikai tas melnais pūķis... - Ne viens, ne otrs nav labāks. - Protams, darīt pāri bija melnā pūķa dabā, jo redz... viņi savādāk nemācēja, vajadzēja kādam iekost, sakropļot un parādīt, kur ir īstā vieta.

Vai viņa izskatījās paverdzināta? Vējš glāstīja spārnus un augumu, saule spīdēja un sildīja, viņa bija brīva, kā putni debesīs. Kā mākoņi, kurus pūš, kur vien vējš to vēlas. - Es esmu brīva, un nē, neviens netika nogalināts, jo veiksme bija mūsu pusē. - Tas nemainīja faktu, ka aizvainojums pret darvu turpat vien bija.
Cik skumji. - Tur laikam neko nevar mainīt. - Zilā pūķene klusi noteica apmetot gaisā kūleni.

- Labāk neņirgājies par mani. - Lilijas acis samiedzās uzlūkojot melno pūķi, kurš šņāca un virpuļoja ap savu asi. Šajos viņas vārdos varēja saklausīt gan izaicinājumu, gan nopietnumu. Varbūt Marko likās, ka viņa nespētu par sevi parūpēties, bet tā nebija. Darva pret ūdeni... interesanti, kurš būtu spēcīgāks.
- Un nē... es nebaidos no šņāciena. - Pūķene atbildēja arī uz jautājumu. - Ja es baidītos, tad es šeit nebūtu, man tikai nepatīk, ka uz mani šņāc. - Tas arī viss, bet kurai sievietei tas varētu patikt?

Lilija palidoja vēl nedaudz uz augšu līdz Marko augstumam un apmeta nelielu loku ap viņu, spārni gandrīz saskārās, bet tomēr nē, zilā pūķene neuzdrošinājās.
- Bet tu joprojām neesi atbildējis uz manu jautājumu. - Vai melnajiem pūķiem ir vergi? Vai viņš to nevēlas viņai stāstīt? Diez vai uztraucās par priesterienes maigo dabu, kur vergu apstiprinājums varētu izsaukt šausmīgas emocijas. Varbūt, ja ieklausījās varēja dzirdēt smaida atblāzmu meitenes balsī.


Bet tur tālāk Halla mēģināja iepazīties.
- Esmu Lilija, Nalaka meita. - To dzirdēja visi, bet tikai to, viņas un Marko saruna palika noslēpumā tīta.

[Roviela]

- Tādi ir gandrīz visi jaunie karotāji, - sarkanais pūķis pārlaidās pāri citiem, pateikdams savas domas.
- Ja vien viņu skolotāji savlaicīgi no galvas neizdzen šādas domas, un arī tad tas ne visiem līdz. Gribas pierādīt sevi!

Viņš apmeta slaidu līkumu, lai neaizlidotu pārlieku tālu un viņu varētu dzirdēt.
- Atorms, Terlosa dēls es esmu, no Lavas pūķu klana, no Kairosa klana.

- Ceru, Beins vispār vēl ir dzīvs, nevis milžu sabradāts.
Atorms to no tiesas cerēja. Viņam patika Beina māte, patiesi skaista pūķiene, un viņš juta cieņu pret vadoni. Princis pats var sadomāt neklausīt. Jauns vēl!

- Ja tā būs noticis, saceri balādi, Halla, Liosa meita. Lai ir vēsts, ko aiznest Kairosam.

[echo3]

Kenolts, kā bija pacēlies gaisā, tā mērķtiecīgi lidoja, no kursa uz ziemeļiem nenovirzīdamies ne par matu. Tas pagaidām bija viss, ko druīds varēja darīt grupas labā. Viņam priekšā apņēmīgi spārnus cilāja melnais pūķis, karotājs, kurš nebija nosaucis savu vārdu. Kenolts lidoja aiz viņa, tomēr nesekoja - ja melnais kāda iemesla pēc pagrieztos citā virzienā, zaļais turpinātu zīmēt debesīs īstu taisni.

Zeme zem lidotājiem bija jauka, zaļa, saule sildīja muguru, un bija grūti iedomāties, ka tur, viņiem aiz muguras, grūst Pīlārs un mirst Valdnieks. Šis brīdis vēl bija labs, kas būs tālāk?

Kenolts, Kerina dēls. - Atskanēja galvā visiem ceļabiedriem. Daži bija dzirdējuši druīda vārdu, citi vēl nebija atnākuši vai nebija bijuši tuvumā. Protams, arī Kenoltam nepatiktu uzruna "ei, tu!", tāpēc viņš labprāt atsaucās Hallas aicinājumam.

[Romija]

Ikkatrs Lilijas apgalvojums bija īsti zilo pūķu garā. Ja vienā teikumā viņa vispārināja, pieskaitīja sevi pie visiem zilajiem pūķiem un visus melnos sabāza vienā maisā, tad jau otrajā teikumā varēja spītīgi apgalvot, ka viņa jau nu gan nav tāda kā citi. Tāpat kā ūdens, kas varēja būt gan sasalis, veidojot vienotu masu, gan izkūpēt gaisā, katram pilienam traucoties pa savam. Un tas, ka Marko nebija ūdens pūķis, viņam netraucēja zināt par ūdens dabu, tikai, atšķirībā no Lilijas, viņam tās bija zināšanas, nevis sajūtas un tīksme.

Lilijas prātojumus Marko izvairījās komentēt. Gan tāpēc, lai nebūtu par neizdarītiem grēkiem jātaisnojas, gan arī tāpēc, ka ar kaprīzām sievietēm vispār strīdēties ir velti. Lai jau domā par viņu, ko grib, neba nu pirmā vai pēdējā reize. Tīši apvainojis viņu Marko nebija, un arī nodoma tāda nebija, bet šķita, ka viņai to nemaz nevajadzēja, lai izteiktu pieņēmumus un pārmetumus. Sievietes!

"Es neesmu atbildējis uz jautājumu un arī neatbildēšu, kamēr man nebūs pārliecības, ka tu saproti, ko jautā," Marko atbildēja tā, it kā šo Lilijas norādi būtu uztvēris kā garāmejošu piezīmi, nevis mēģinājumu viņam iebakstīt acī, ka viņš neesot pildījis kaut kādu nekad neizteiktu solījumu. Tas, ka viņš bija izteicis pieņēmumu par varēšanu pastāstīt vai parādīt, nebija nekas akmenī cirsts un ar zeltu platēts. Pie tam Lilijas mētāšanās no viena noskaņojuma otrā tik viegli kā plānai skaidai viļņos neradīja pārliecību, ka viņa tiešām ir padomājusi divreiz. "Tas tāpat neietekmē mūsu ceļu. Vari neuztraukties, tādā verdzībā man nav padomā paņemt nevienu no jums," viņš piebilda ar nelielu sarkasma piedevu. Nederēja, negribēja... ja kāds vēlējās, varēja domāt pats.

Baltajai pūķu meitenei atkārtoti uzsākot iepazīstināšanos, Marko nekā īpaši priekšā stādīties negrasījās. Viņaprāt, gan tam būtu jānotiek mazliet savādāk. Ja Pīlāra zālē viņi bija tikai interesenti, ar ko papļāpāt, tad varēja iztikt ar vārdu. Tagad, kad viņi devās ceļā, svarīgākas kļuva pavisam citas lietas. Tagad bija svarīgāk uzzināt, ko katrs var un prot, lai attiecīgi plānotu darbības, uzzinātu, ar ko rēķināties ceļā, cīņā vai kaut vai tik banālās situācijās kā kašķis krogū. Tomēr iepazīšanās iniciatore bija Halla, Liosa meita. Dziesminiece, kam svarīgāki bija skaisti vārdi un tas, kā otru uzrunāt, nevis praktisks un stratēģisks piegājiens, ko varētu gaidīt tad, ja kāds sarkanas krāsas pūķis ķertos pie lietas. Tāpēc Marko nepūlējās ieviest kaut kādas izmaiņas. "Marko, Dervina dēls," viņš noteica, pavadīdams savu vārdu ar šņācienu. Tuvumā jau atkal atradās šī trauslā, zilā pūķene, kas to varētu iztulkot savādāk, bet tad tā ir viņas pašas vaina, ja raustīsies no katra šņāciena. Lilijai pašai būtu labāk pierast, ja viņa plānoja atrasties vienā grupā vai pat lidot tik tuvu melnajam pūķim.

[Urdrunir]

Batirs lidoja un klausījās, kā citi izsauca savus vārdus. Neizskatījās, ka kāds no tiem viņam kaut ko atsauktu atmiņā. Pat uz pūķi no sava klana viņš nekādi nereaģēja. Tas arī nebija nekāds brīnums. Karotājs nebija pilsētas bērns. Viņš noteikti nebija iepriekš sastapis šos karotājus pulētās bruņās, dziesminiekus ar zeltītām lirām un dziedniekus bez naudas pieklājīgai kleitai.

Jūs mani sauksiet par Batirhanu. Melnais ierēcās, satricinot gaisa plūsmu zem spārniem. Veids, kādā viņš nosauca savu vārdu un titulu izklausījās nepierasti. Tas lika domāt, ka citi varbūt drīkstētu saukt viņu savādāk, bet Batiram bija svarīgi, lai ceļabiedri izmanto tieši šo uzrunu. Un tēva vārds galā izpalika. Karotājs bija bārenis, rupeklis vai izstumtais. Vai visi kopā.

[Rouzijs]

Un likās, ka viņu saruna ir galā...
Viņas prātā iestājās klusums un meitene jau bija paspējusi nodomāt, ka Marko viņai neatbildēs, bet tas, ko viņš atbildēja nesniedza nekādu gandarījumu. Un laikam jau Lilijai nevajadzēja uztraukties par to, ka viņu kāds varētu sagūstīt un pārdot, bet nē, nē... tas tāpat nebūtu tik viegli. Un visticamāk tie bija meli par pūķiem, jo kurš gan vēlas turēt vergus?

- Kā vēlies. - Zilā pūķene noteica, bet šoreiz viņas balsī nebija nekāds aizvainojums, iespējams, viņa vienkārši bija samierinājusies ar to, ka no Marko, nekādas sev interesējošas atbildes nespēs izspiest. Nu labi, laikam nemaz nebija jēga mēģināt iepazīt šo melno pūķi. Tiesa gan, meitenei viņš šķita interesants indivīds, tikai varbūt nedaudz parupjš un tēloja skarbo pūķi... Varbūt tieši tāpēc viņas skatiens ik pa laikam atgriezās pie tumšā pūķa, kura zvīņas spīdēja saulē.

Kad Marko bija nosaucis savu vārdu Hallai, un nošņācies, Lilija to uztvēra kā mājienu nozust no pūķa personīgās teritorijas, tikai pirms ļaut vējam sevi aizpūst uz sāniem, viņa atbildēja darvas pūķim ar īsu šņācienu, kas protams, neskanēja tik draudīgi kā Marko to bija izdarījis. Viņš to varēja tulkot kā pats vēlējās.
Bet tas bija viens mirklis un viņa jau atradās atpakaļ pie koku galotnēm, izvairoties no augstākajām un lidojot vien sev patīkamākajā ritmā, bet īpaši neatpaliekot no pārējiem.

Secinājusi, ka otrs melnais pūķis ir nedaudz parupjš, viņai sāka likties, ka viņi visi ir tādi. Bet vismaz nu bija zināms Batirhana vārds, tikai diez ko daudz tas jau nedeva. Ceļš priekšā joprojām bija tāls un no vārda uzzināšanas īsāks tas nepaliks.

[Sindra]

Stundas, kuras pūķi pavadīja ceļā, zibēja, kā vēja spārniem.
Tikai, kurš gan redzējis vēja spārnus, ja vien nedomā valdnieka šamani Vēju. Bet šamanis bija palicis pilārā un valdnieka glābējiem līdzi nedevās. Viņiem būs jātiek galā pašiem.

Saule bija palikusi kaut kur iepakaļ, mākoņi to aizsedza. Un pat ja mākoņu nebūtu, tā tik un tā jau slīdēja uz rietu, ļaujot pūķu pasaulei lēnām grimt krēslā. Bet Vējš bija teicis, ka Vordans esot Krēslas princis. Tad jau varbūt krēslas iestāšanās lika domāt tikai par to, ka pūķi tuvojās savam mērķim.
Lai nu kā... pasaule nebūt vairs nebija zaļi lauki un meži un saulīte, kas sildītu muguru. Saule bija palikusi aiz muguras un priekšā, ja ieskatījās rūpīgāk, bija tumši violetas debesis. Tajās ik pa laikam iegailējās pa zibens šautrai. Tā bija vieta, kuru dēvē par Pusnakts cietoksni. Bet līdz tai vēl bija tālu.

Nāca vakars un vajadzēja padomāt gan par vakariņām, gan pārnakšņošanu.
Zem pūķiem bija klajš lauks, visai klinšains. Un vietām ganījās pa vientuļai kalnu kazai. Bet bija arī redzams ceļš.
Krustcelēs, pagrieziena rādītājs ziņoja, ka dodoties pa labi var nonākt "Arkvilā", kas bija ciemats, kuram patika sevi dēvēt par citadeli.
Taču, ja izvēlētos doties pa kreisi, tad tur bija pieejams mežs, kurš nesa nosaukumu "Rēzas sils".
Kur doties un meklēt naktsmājas, tas bija pūķu pašu ziņā.

Jau rīt viņi varētu nokļūt milžu zemēs. Pirms tam atpūsties, droši vien bija nepieciešams.

[Roviela]

Sarkanais pūķis apmeta loku ap krustcelēm, nolaižoties zemāk, lai izlasītu uzrakstus uz ceļa rādītājiem.
- Pa labi ciemats Arkvila, pa kreisi Rēzas sils, - viņš noziņoja, pacēlies atpakaļ augšā.

- Es uz ciematu.
Atorms sīkāk nepaskaidroja kāpēc, viņaprāt, bija pietiekami skaidrs, ka sarkanais karotājs no pilsētas vēlēsies nakti pavadīt ciematā, kur vēl piedevām, iespējams, varēs dabūt kādas jaunas ziņas par to, kas notiek šaipusē. Milžu zemes ir blakus, Pusnakts cietokšņa vieta no augšas samanāma.

Viņš vēl nelaidās prom, gribot noskaidrot, kurp dosies pārējie, un cikos rīt viņi tiksies, ja sadalīsies tagad.

[Romija]

Lilijas atbilde izsauca dziļu, guldzošu smieklu, ko Marko centās apvaldīt, līdz tomēr no viņa nāsīm izlauzās sprauslājiens. Vari neuztraukties, tādā verdzībā man nav padomā paņemt nevienu no jums. - Kā vēlies. Marko domās atkārtoja viņu sarunu. It kā Lilija pati piedāvātos. Uzklausījis mīlīgu atbildes šņācienu, Marko vairs neuzplijās zilajai pūķenei. Viņš bija atradis pareizo gaisa plūsmu šķelšanās vietu, kur varēja kursēt uz ziemeļiem bez liekas piepūles. Tagad arī pēdējais melnais pleķis viņu grupā bija nosaucis savu vārdu. Batirhans. Hans Batirs. Varbūt viņš bija nācis no tāliem austrumiem. Vai dienvidiem. Katrā ziņā viņš atšķīrās no Marko un tomēr kaut kādā ziņā bija arī ļoti līdzīgs.

Laiks gāja. Mākoņi pamazām, sākumā atturīgi, vēlāk jau neizbēgami aizklāja sauli, bet tālumā pavīdēja violeta nokrāsa. Tumsas valstība. Pusnakts Cietoksnis. Neviens pūķis tur nevēlējās nokļūt un tomēr kāds spēks melno pūķi vilka tieši uz turieni. It kā viņš būtu piesiets taisnā pavedienā, kas arvien, arvien velk viņa gaisā planējošo augumu tuvāk tumsai.

Nonākot krustcelēs, kas ierobežoja tikai kājāmgājēju ceļus, Marko apmeta loku. Gaisā viņš bija brīvs doties uz jebkuru no divām piedāvātajām pusēm vai arī miljons citos virzienos. Viņš varēja turpināt ceļu uz ziemeļiem. Bet nē, vilkme nebija tik spēcīga, lai atteiktos no vakariņām un naktsmājām zem jumta.

Marko jau bija izvēlējies. "Tiekamies no rīta ciematā vai tepat," viņš noteica pārējiem un devās Arkvilas virzienā. Pat ja kādam bija iebildumi, viņš tos varēja izteikt. Diez vai tas būtiski ietekmētu Marko ceļu. Vēders pūķa formā iekurkstējās cilvēka ausīm nepieklājīgi skaļi. Ceļamaize noderēs vēlāk. Pūķis devās uz ciemu, neskaitot, cik ir līdznācēju.

[echo3]

Stundas ritēja, nesdamas ceļotājus tuvāk mērķim, kurš gan šovakar vēl netiks sasniegts. Trīs dienas, tā bija teicis Vējš. Tomēr nu jau tas bija nojaušams, pamalei priekšā krāsojoties violetai. Tāpat zeme vairs nebija zaļa vien, tā bija kļuvusi klinšaina un smilšaina, un meži bija izzuduši pavisam.

Gandrīz pavisam, jo Atorms, ieskatoties ceļu krustojumā noliktai ceļazīmei, pavēstīja, ka labajā pusē atrodama Arkvila, toties kreisajā - Rēzas sils. Sils, tātad mežs. Iespējams, skarbs kā visi kalnu meži, tomēr mežs. No vienas puses, Kenolts varētu veltīt kādu brīdi kalnu kazu medībām jau tagad, pūķa izskatā, lai tad dotos uz ciematu, kurp, droši vien, dosies pie apdzīvotām vietām pieradušie biedri, bet, no otras puses, ja arī viņam nenāktos pirkt ēdienu, par naktsmājām tāpat nav, ar ko samaksāt. Pat, ja viņš būtu ar mieru pieciest griestus virs galvas. Nē. - Es dodos uz Rēzas silu. Rītā tiekamies tepat.

Zaļais pūķis krustojumā pagriezās pa kreisi.

[washulis]

Nešaubies, ka to darīšu, Atorm, Terlosa dēls. Halla atbildēja, ar jautrības dzirksteli balsī un reizē arī nopietnību. Stāstu viņa nešaubīgi sacerēs, bet tas ir atkarīgs tikai no paša Beina, kāds stāsts tas būs - varoņteika, komēdija vai traģēdija.

Laiks slīdēja uz priekšu, tāpat kā Saule virs visu galvām, aizstājot savas siltuma adatiņas ar jau mitrāku drēgnumu, jebšu tā bija ļaunu vēstošā vilkme no viņu ceļa gala? Tur tālu priekšā debesis pārvilkās ar purpura audeklu, izvagotas ar dzīvām zibens šautrām. Vai tā būs vienīgā dzīvība starp klusajām klintīm? Kā jau nostāsti vēstīja - nē. Diemžēl nē.

Līdz viņi nonāca ceļu sazarojumā. Daži jau pieteicās doties uz ciematu, tikmēr druīds alka pēc sila. Laiks sabozties. Mīļie biedri. Vai mēs beidzot varētu nešķirties pie pirmajām un otrajām izdevībām? Kā savādāk mēs iepazīsim viens otra purnus un zināsim, kā uz tiem paļauties? Gulēt mežos iespēju bus tāpat, gluži kā ezeros, alās, klintīs un vēl nez kur. Bet, kā jau vairākums laidās uz ciemu, arī Halla izjuta vajadzību tam pašam. Krogā ne tikai varēs atraisīt citu mēles, bet arī jautri aizvadīt vakaru. Lai arī kāds, drūms un bīstams, nebūtu šis piedzīvojums, tur ir jāvīd saviem pozitīvajiem mirkļiem. Par tiem Halla zinās parūpēties.

[Rouzijs]

Lilija pēc sarunas ar Marko lidoja ļoti klusi, vienā brīdī viņa bija arī mainījusi lidošanas augstumu un turējās kopā ar pārējiem, zilās acis vēroja kā ainava zem viņiem mainās, viss palika tik klinšains, tik... drūms, meitene gribēja pa ceļam ienirt kādā ezeriņā, lai kliedētu savu ūdens trūkumu, jo nevarēja noliegt, ka zilajiem pūķiem ūdens bija tikpat kā atkarība. Un turpat nebija neviens dīķītis, tas bija tik bēdīgi. Bet meitene sevi mierināja ar to, ka tur priekšā ir taču kaut kam jābūt, līdz skatiens ieraudzīja violetās debesis un zibens šautras.

Tas bija baisi, bet bija pienācis vakars, rīt būs garš ceļš veicams un nu vajadzēja izvēlēties uz kuru pusi doties, pa labi, vai pa kreisi. Vislabprātāk, Lilija būtu palikusi pie kāda ezera, bet te jau tādas iespējas nebija. - Es arī domāju, ka mums jāturas kopā. - Meitene visiem dzirdami noteica un uz brīdi pakarājusies gaisā pagriezās pret ciematu. Nē, nē, viņa nesekoja šoreiz Marko, vienkārši bija pārliecināta par to, ka visi dosies turp, jo ne jau melnie un sarkanie pūķi gulēs sūnās. Tikai bija šaubas par to, ka viņai varētu nepietikt naudas samaksāt par naktsmājām.

Priesteriene pagriezās uz Arkvilu un lēnām lidoja tās virzienā...
Tad jau redzēs, kas no tā sanāks.

[Malduguns]

Par Beinu vairs īsti nebija ko sacīt. Protams, varēja vēl aizvien sašutumā rēkt par to, cik viņš ir neapdomīgs, bet tik un tā pastāvošo situāciju tas nemainītu.
Halla atkal mēģināja uzsākt kaut vai nosacītu sarunu visu starpā, tādēļ bija vien jāiepazīstas.
-Es esmu Morigana, Ragnora meita,-viņa norēcās pēc visiem.
Pamazām tuvojās vakars un arī pārējie sāka domāt par guļas vietu. Redzot to, ka ir divas izvēles, Morigana nešaubījās par to, ka labprātāk pavadītu nakti ierastākā vidē.
-Dodamies uz ciemu! Gan pagūsim izgulēties arī vietās, kur nav gultu,-viņa piebalsoja tiem, kuri vēlējās atpūsties Arkvilā.

[Urdrunir]

Batirs nolaidās pie krustcelēm un īgni uzrūca virzienu rādītājam. Viņam bija grūti izšķirties uz kuru pusi doties. Arkvila sauca sevi par citadeli un melnajam pūķim nepatika citadeles. Bet Rēzas sils neizklausījās pēc apdzīvotas vietas. Drīzāk pēc brīdinājuma, ka priekšā ir brikšņains mežs. Karotājs mīņājās pie staba un sirdīgi šņāca. Uz ciemu? Vai uz mežu? Beigās izvēlēties palīdzēja Lilija. Kad zilais pūķis aizlidoja Arkvilas virzienā, melnais pagriezās un sekoja Kenoltam uz mežu. Tālāk projām no zagļiem un kramplaužiem.

[Roviela]

Pariņķojis brīdi un noskaidrojis, kurš dodas kurp, arī Atorms piebiedrojās tiem, kas lidoja uz ciemu. Satiksimies rīt te, krustcelēs.

[echo3]

Kenolts tīri labi saprata Hallas aicinājumu, un tieši tādēļ apmeta vēl vienu loku gaisā, lai sagaidītu, ko darīs pārējie pūķi. Tomēr viņam nekādi negribējās būt tam, kuram jāpaļaujas uz vēl neiepazītu biedru varbūtējo devīgumu. Druīds lidoja uz silu, pēc brīža sajutis, ka viņam seko vēl viens pūķis, Batirhans, kā varēja pārliecināties atskatoties.

Zaļais pūķis nesekoja takai - no gaisa mežu ieraudzīt nav problēmu. Tā vietā viņš vērīgi lūkojās uz leju, pētīdams, vai arī te, tuvumā, neklīst kāda kalnu kaza. Tad nakti varētu pavadīt bez raizēm par ēdienu.

[Romija]

Marko bija vienalga, vai grupa dodas uz ciemu kopā vai dalās atsevišķi. Viņš neuzskatīja, ka vienu nakti pārlaist dažādās vietās būtu tik dīvaini. Pāris spārnu vēzieni turp vai šurp. Tāpat visi negulētu vienā istabā, kur nu vēl vienā gultā. Vismaz Marko noteikti ne. Un, ja kādam bija bail, ka viņu atstās, vai tumsā ķepiņu vajadzēja paturēt, tad viņam vispār nebija ko domāt par stūrēšanu Pusnakts Cietokšņa virzienā.

Citadele vai nē, krogam tur bija jābūt. Un līdz ar to arī naktsmājām. Ar naudu šādām vajadzībām Marko bija pietiekami nodrošināts, lai varētu izmantot ērtības bez uztraukumiem. Īpaši neatskatoties, drošiem spārnu vēzieniem melnais pūķis lidoja tieši uz Arkvilu.