"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Roviela]

Vīns bija lielisks. Atormam uzreiz uzlabojās garastāvoklis, un to vēl labāku padarīja Čirkas smaids.
Šis noteikti bija labs krogs, kurā būtu vērts iegriezties vēl kādu reizi.

- Lielisks vīns, pateicos, - pūķis noteica, nesteidzīgi izbaudījis padzērienu un noliekot kausu brīdī, kad Lilija jau gatavotos kaut kur iet, teiksim, pēc siltāka apģerba, vai vienkārši laukā, lai tad pēc maza mirklīša ietu ārā, bet tā, lai neizskatītos, ka Atorms Lilijai seko. Pie Liesmas daudzajām mēlēm! Viņam nevajadzēja zilo pūķu uzbrēcienus sev pakausī, jo tad būtu jāatgriežas un jāsadod pa ausīm runātājiem.

Vai nu šā vai tā, Atorms pēc brīža, izbaudījis lielisku vīnu, bija laukumā, izskatoties laipnāks nekā parasti, un sāka apskatīties, kā tad būs ar lidošanu tālāk.

[Rouzijs]

Nu ja, nu ja, pacietības. Tā reizēm bija noderīga, bet ne jau brīžos, kad ir jāsteidzas tālāk. Bet ko gan Lilija varēja teikt, viņa piekrītoši pamāja un turpināja gaidīt savu saini, skatienam ik pa brīdim aizslīdot līdz vīnu dzerošajam sarkanajam pūķim. Meitene neuzsāka sarunu, varbūt tāpēc, ka vienīgā lieta, par ko viņi varētu runāt ir uzdevums, un diez vai citiem vajadzēja zināt uz kurieni un kāpēc viņi dodas. Nevajadzēja citus pūķus lieki satraukt un tāpēc meitene turpināja klusēt.

Līdz krodzinieks atkal ierunājās.
- Tik tikko kā nokļuvu šeit, es uzskrēju virsū sarkanajam pūķim, viņš mani pabrīdināja, ka jūsu vietvaldim nepatīk nekārtību cēlāji, laikam nekārtības un kautiņu notiek nudien bieži. - Ja tas bija vienīgais veids kā sevi izklaidēt... tad tas bija vairāk kā nožēlojami. Lilija varēja iedomāties daudzus veidus, kā pavadīt dienu. - Viņiem tas noteikti sanāca. - Zilmate iesmējās un uz brīdi palūkojās uz to zilo pūķi, kurš bija izlicies tik drosmīgs, bet visa viņa drosme bija kaķim zem astes tiklīdz kā sarkanais pūķis ierunājās. Vai to varēja nosaukt par drosmi? Nē, laikam gan nē.
Bet par siltāku apģērbu kārtu... priesteriene noplātīja rokas. - Es nedomāju, ka man ir tik daudz naudas, lai iegādātos, ko siltāku. - Bet tur neko nevarēja darīt. Viņa bija nākusi no ģimenes, kurai nauda nebija svarīga, un protams, ko gan zilie pūķi zem ūdens varētu ar to iesākt?

- Paldies. - Lilija pateicās Čirkai, kad viņa beidzot bija sagaidījusi savu pārtiku. Gan jau pūķene kaut kā iztiks bez siltākām drānām.
- Visu labu. - Zilmate pagriezās un uzlikusi somu uz pleca devās ārā no kroga, īsi pirms tam pasmaidot krodziniekam.

[Sindra]

Jaunskungs bija visai ātri izdarījis savu izvēli. Riža neiebilda. Viņa pamāja, ka sapratusi klienta vēlmes un viņai nav nepieciešams meklēt vēl kādus apmetņus. Izvēlētais jauneklim piestāvēja. Bet jādomā, ka viņš pats to visai labi apzinājās. Šuvēja pasmaidīja.
Paņēmusi Marko pasniegto naudas gabalu, viņa pateicās.
Beigās pameklējusi kaut ko zem letes, viņa izvilka melnu cimdu pāri. - Šie ir kopā ar apmetni. Ja nu tur, kur jūs dodaties ir ļoti auksts. - viņa noteica pasniegdama cimdus melnajam pūķim. Riža bija sarkanā pūķene. Viņa labi zināja, ka aukstums nekādi nav patīkams ne viņas klanam, ne melnajiem pūķiem.

Pie veikala, ārpusē, stāvēja krodzinieka meita. Viņa pacietīgi gaidīja, kamēr Marko beidza iepirkties. Meitenes rokās bija sainis. Pārtika, kuru viņa bija rūpīgi iepakojusi. Tajā atradās, cietais siers, divi maizes kukulīši, āboli un kūpināta gaļa. Protams, arī ūdens blašķe.
- Atvainojos, ka tik ilgi. - viņa noteica, mulsi pasmaidīdama. Uz mirkli skatiens aizkavējās pie Marko acīm. Un tad viņa samulsa vēl vairāk un Čirkas skatiens strauji pārcēlās uz bruģakmeņu vērošanu.



Krodzinieks pateicībā viegli pielieca galvu. Nu, par sarkanā pūķa vīna uzslavām. Galu galā, tas bija viņu pašu darināts un uzslavas bija patīkami dzirdēt.
- Ja kungs vēlas, vīnu ir iespējams iegādāties līdzi ņemšanai. - Bo centās vēl izsist pēdējo labumu no svešiniekiem, kuri acīmredzot taisījās doties prom.

Pirms Atorms bija paspējis iziet no kroga, sarkanais pūķis, kurš pirmīt bija apsaucis zilo drosminieku, pamāja ar roku, lai Atorms apstājās.
- Tu esi no Kairosa klana? - viņš apjautājās.
Sarkanais izskatījās varbūt kādus pāris gadus vecāks par pašu Atormu. Nepārprotami arī karotājs. Viņa skatiens cieši raudzījās svešinieka acīs, sagaidot apstiprinājumu vai noraidījumu uz savu jautājumu.

Krodzinieks saprata, ka ne jau visiem bija gana naudas, lai iegādātos apģērbus, pārtiku... viņš nopūtās un saprotoši pamāja. Bo skatiens pavadīja Liliju, līdz beigās viņš pieliecās un no letes apakšas izvilka ne pārāk jaunu segu.
Panācis priesterieni, viņš pasniedza tai padilušo segu. - Nav jau nekas īpašs, bet varbūt noderēs. - Lilija varēja ņemt segu.

[Romija]

Paņēmis arī cimdus, Marko pieklājīgi atsveicinājās no šuvējas un izgāja ārā, kur blakus durvīm viņu jau gaidīja vēl kas patīkams.

"Labai maltītei nekas nav par ilgu," viņš atsmaidīja un pasniedzās pēc gaidītā pārtikas saiņa, lai meitenei tas nav ilgi jātur. Atšķirībā no meitenes Marko gan nenovērsās. Vēl vairāk. Viņš, saņemot saini, pieturēja viņas roku, lai galanti uz meitenes pirkstiem uzspiestu skūpstu. "Un es nešaubos, ka šādu roku gādāta maltīte man ceļā ļoti palīdzēs." Mulsināt meitenes bija vēl viens deserts, ko Marko labprāt izbaudīja. Pat ja tas nemainīja dažu lecīgu zilo pūķu attieksmi pret melno ceļotāju, laipna attieksme pret krogusmeitu vienmēr gāja tālu ceļu. Ja nu kādā brīdī Marko nāktos ievelties šajā ciemā un meklēt patvērumu, tad viņš droši vien zinātu, pie kā griezties.

"Nevēlos jūs vairāk aizkavēt no svarīgākiem darbiem," melnā pūķa balsī ieskanējās atvainošanās, atlaižot Čirkas roku. Skatiens atpakaļ krogus virzienā liecināja, ka arī viņam drīz nāksies pievērsties ceļam. "Ceru, ka mēs vēl tiksimies," viņš vēlreiz uzsmaidīja smaidu, kurā varēja manīt ne tikai cerību un nojausmu, bet arī pārliecību.

Tā kā gan Marko, gan Čirkai vismaz tie pāris soļi līdz krogum bija kopā ejami, viņš bez steigas pagriezās un gāja atpakaļ pie pārējiem.

[Roviela]

Atormam nebija iebildumu izdabāt krodziniekam un par vēl dažām naudiņām paņemt pārīti vīna pudeļu līdzi ņemšanai.
- Labi, pārīti pudeļu ņemšu, bet tad kopā ar kaltētu maizi un gaļu, - ja jau saiņo, tad lai iesaiņo pie reizes. Krodzinieks tika pie vēl naudiņām, un kuram te kāda skāde?

Nupat jau varētu iet, skat, Lilija jau aizgāja, kad Atorms tika aizkavēts.
Viņš pagriezās in īsi piekrītoši pameta ar galvu. Jā, es esmu no Lavas pūķu klana, no Kairosa klana. Vai kādi jautājumi? Acu un uzacu izteiksme vismaz tā vēstīja.

[Rouzijs]

Meitenei jau likās, ka viņai kaut kas seko, pūķene pat vēl nebija tikusi līdz durvīm, kad skatiens atkal vērās uz krodzinieku. Viņš viņai pasniedza segu un Lilijas skatienā ielija pateicība. Tas nebija daudz, šī sega nebija jauna, bet tas bija pietiekami, lai priesteriene neatraidītu palīdzību.
Varbūt ziemeļos patiešām ir tik auksti, ka pat plānākā drēbju kārta spētu noderēt. - Liels paldies. - Zilā pūķene jutās patiešām pateicīga, viņa nebija domājusi, ka varētu satikt kādu laipni pūķi, bet pareizi, krodzinieks jau nebija ne melnais, ne sarkanais. Baltie pūķi vienmēr bija jauki. Paņēmusi segu, viņa to pārlika pār tarbu, lai nav rokās jānes.

Zilmate pasmaidīja un devās ārā no kroga. Viņas skatiens nopētīja apkārtni, tepat bija otrs melnais darvas pūķis, gan jau kaut kur maldījās arī pārējie. Meitene nekur tālu negāja palika kroga tuvumā un gaidīja, kad visi savāksies kopā, lai dotos tālāk.
Uz aukstajiem Ziemeļiem.

[Sindra]

Ak, tas bija tik galanti... Neviens nekad nebija skūpstījis viņas roku. Un princis, nu, viņš nepārprotami bija princis, to tagad darīja. Un Čirka sajutās, kā princese. Viņai gan likās, ka princesēm ta neļogās celīši, kā to šobrīd darīja viņas.
Apmulsušo smaidu nomainīja īsi smiekli, kas vaigiem lika palikt vēl sārtākiem.

- Jā, es... man jādodas atpakaļ. - viņa nomurmināja un blakus Marko devās atpakaļ, kroga virzienā. Meitene pat uz mirkli spēja iedomāties, ka viņi iet kopā. Nevis tādēļ, ka tas ir sagadīšanās pēc, bet tāpēc, ka viņi vēlas iet kopā. Blakus. Princis iet viņai blakus. Čirka izslējās staltāk. Viņas zods pacēlās augstāk un meitenes stājā parādījās smalka grācija, kāda piemita tikai vēja pūķenēm.

- Es arī ceru! - Čirka nočukstēja, pirms pazust aiz kroga durvīm.
Skatiens uz mirkli aizkavējās pie Marko un meitene atgriezās pie saviem pienākumiem.

Tieši jau arī laikā. Jo Bo pamanīdams meitas atgriešanos ātri viņu nosūtīja uz virtuvi sagatavot arī pasūtījumu Atormam.
Meitene nopūtās. Īsais sapnis bija beidzies. Un virtuve viņu gaidīja. Bet Čirka nesūdzējās. Tā bija viņas dzīve.


Sarkanā pūķa skatiens aizkavējās pie Atorma. Sapratis, ka nekādu citu atbildi no svešinieka viņš nesaņems, karotājs tad arī izklāstīja iemeslus, kādēļ aizkavēja svešinieku.
- Pirms pāris dienām šeit bija Kairosa mazais princītis. Aizplēsa uz milžu zemju pusi. Ja gadījumā Kaiross nevar atrast savu brašuli, lai pameklē kadā peļķē pie milžu zemēm. - no sarkanā pūķa izsmējīgās attieksmes visai labi varēja noprast, ko viņš domā par Kairosa dēlu.
Tas arī bija viss, ko viņš vēlējās pavēstīt. Lai nodod Kairosam ziņu.

Tikmēr Čirka bija tikusi galā ar Atorma pasūtījumu un sarkanā pūķa rokās nonāca sainis ar prasīto pārtiku un vīnu.
Meitenes vaigi vēl joprojām ziedēja sārti, it kā viņa pati būtu vīnu sadzērusies.

[Roviela]

Tagad abas uzacis bija mazliet uzbraukušas uz augšu, un lūpas savilkās visai nosodošā izteiksmē. Bija skaidrs, ka sarkanais karotājs itin nemaz neatbalsīja tādu jošanu uz akmens milžu zemēm. Princi attaisnot varētu tas, ka viņam kaut kā kļuvis zināms, kas jādara. Ja nē, tad tur prasās pēc laba pēriena.

Atorms vēlreiz piekrītoši pamāja.
- Pateikšu, kad satikšu. Paldies par ziņām.
Ne jau nu par saturu, zināms. Ko tādu neviens pūķis, lai kādas krāsas, negribētu saņemt.
Tas ir uz to pašu pusi, kur viņi dodas, un Atorms noteikti nebūs slinks pameklēt princi. Ja nu tomēr ir dzīvs?

Jā, starp citu, kā ar saini? Būtu jādodas. Ā! Redzkur ir.
- Paldies, rozīt, - sarkanais pūķis uzsmaidīja Čirkai, uzreiz izskatīdamies pavisam glīts. Krodzinieka meita pateicību bija pelnījusi pavisam noteikti.
- Labu palikšanu te, - viņš novēlēja, ejot uz durvīm, lai laukā piebiedrotos pārējiem.

[Romija]

Pavadījis meiteni un pavadījies pats līdz krogus ieejai, Marko vēl uzsmaidīja baltmatainajai Čirkai, palaizdams viņu atpakaļ darbos. Jo arī ceļabiedri tepat vien rosījās un varbūt gribēja ēst vai iegādāties pārtiku. Daži nāca klāt, daži nāca ārā.

"Ja jūs gaidījāt mani, tad es esmu gatavs, " Marko paziņoja. Viņš taču bija tas, kas bija nolēmis atdalīties no grupas un norunājis tikšanos šeit, tāpēc bija tikai loģiski pieņemt, ka varētu gaidīt viņu. Markopēc, varēja lidot tālāk. Viņš pameta skatienu uz debesīm, kur pamanīja baltus pūķa spārnus. Tas varēja būt kāds no vietējiem vai ceļabiedriem. Varbūt tika uzraudzīta kārtība pilsētas centrālajā laukumā.

Gan sagādātais ceļamaizes sainis, gan apmetnis, rūpīgi salocīts, tika ietilpināts somā. Paapļojis plecus, lai atbrīvotos no krogū uzkrātās spriedzes, Marko bija gatavs doties tālāk. Viņš ar mājienu parādīja, ka dodas, un soļoja otrā virzienā ārā no ciema. Pārvērsties galvenajā laukumā nebija pieklājīgi, it īpaši pēc saķeršanās ar vietējiem.

[Rouzijs]

Skatiens pievērsās Marko, kad viņš nāca atpakaļ. Tikai tas aizslīdēja līdz Čirkai, kura izskatījās pārāk... nosarkusi? - Vīrieši. - Lilija izlaida pirkstus caur matiem un domāja par to, ka gandrīz visi vīrieši ir vienādi, vienmēr tikai paflirtēt ar kādu, kurai ir pietiekami skaista pakaļa, bet kad tā nav redzama, tad uzšņāc virsū.
Bet nu labi, viņa vismaz zināja vienu pūķi, kurš nebija kā visi un tas lika meitenei pasmaidīt nedaudz vairāk.

Arī Lilija bija gatava doties tālāk, tāpēc sekoja Marko ārā no ciemata, lai varētu tur pārvērsties, meitene klusēja, viņas soļi bija tikpat kā nemanāmi. Uz brīdi viņa likās pat tāda kā nedaudz saskumusi, zilais skatiens lūkojās uz ieliņas bruģi, līdz iela nomainīja savu segumu un viņa bija izkļuvusi ārā no ciemata.
Tas bija viens mirklis, kad priesteriene bija pārvērtās par pūķi un pacēlās gaisā, kad visi devās ceļā, tad viņa viņiem sekoja, joprojām klusi un nemanāmi slīdot pār koku galotnēm.

[Roviela]

- Drīzāk jau mani, - sarkanais karotājs noteica, iznācis no kroga vēl brītiņu pēc priesterienes.

Par pārējo gaidīšanu skaidrības nebija, bet, šķiet, tepat jau visi grozījās. Gaisā vīdēja kaut kas balts. Abi baltie pūķi, droši vien.

Atorms devās līdzi Marko un Lilijai uz ciema galu, lai tur, pārvērties, paceltos gaisā un atsāktu ceļu uz ziemeļiem. Tagad viņš skatījās ne tikai debesīs un augstākajās virsotnēs, kas viņam ļoti patika, bet rūpīgi vēroja arī to, kas ir uz zemes. Vēl gan agrs, līdz kalniem tālu, bet kurš zina, cik tālu ticis Beins?

[echo3]

Kenolts noskatījās, kā pienāk Marko un no kroga iznāk Lilija un Atorms. Melnais karotājs arī tepat vien bija redzams. Vairāk viņš neskaitīja. Neko nejautādams, druīds gāja kopā ar biedriem laukā no ciemata, lai atkal pārtaptu par zaļo pūķi un uzsāktu (cerams, ilgāku, kā pirmīt) lidojumu ziemeļu virzienā.

[Urdrunir]

Batirs vēroja Kenoltu. Zaļais pūķis likās mierīgs. Vairs ne miermīlīgs. Pacietīgs! Viņš bija kā zirgs, kas pirms sacīkstēm nedīžājas, bet gaida iespēju skriet uz mērķi pirmais. Batirs viegli pamāja ar galvu Kenoltam. Tā laikam bija atzinība. Bet tad melnā skatienu piesaistīja jaunā meitene, kura sarkdama un bālēdama kusa Marko priekšā. Pūķis aptaustīja krogus meitu ar acīm un aplaizīja lūpas. Un novērtēja Marko. Pie Batira sievietes nelipa. Marko gan izskatījās gatavots no medus.

Beidzot tomēr visi vairāk vai mazāk steidzīgi atstāja krogu. Karotājs uzmeta plecā vāli un soļoja līdzi citiem. Tikai lidojumā viņš nespēja nomierināties, kamēr nebija visus panācis un iekārtojies lidojuma priekšā. Būt pirmajam bija tik pat svarīgi kā paēst sātīgas pusdienas.

[Malduguns]

Morigana bija apmetusies ārpus kroga, pieklājīgā attālumā no Batira. Melanis pūķis viņai neko nebija nodarījis, tomēr ar tiem vienmēr derēja ievērot zināmu piesardzību.
Kad savācās pārējie, pūķene sekoja tiem ārā no ciema, lai atkal paceltos spārnos nedaudz virs pārējās grupas. Lai redzētu tālāk un jau laicīgi spētu citiem paziņot par iespējamajām briesmām.
Šāda raustīga ceļošana un grupas šķelšanās nebija patīkama. Īpaši, ja pēc tam daļa no grupas ir jāgana rokā un jāgaida. Ja valdniekam bija ierobežots laiks, ko dzīvot, vajadzēja pasteigties, jo nevar jau zināt, kur būs jādodas pēc Pusnakts cietokšņa.

[Romija]

Ar šņācienu Marko ieņēma pūķa formu, lai, spārnus strauji savicinot un atsperoties ar spēcīgajām kājām, paceltos gaisā. Ciemā nebija pavadīts pārlieku ilgs laiks, kas nebija būtiski izmainījis saules novietojumu debesīs, tāpēc joprojām tās stari karsēja melnā pūķa muguru un spārnus. Ziemeļu virzienu nojaust nebija grūti, šeit vēl nebija nekas tik sarežģīts, lai būtu īpaši jāvēro druīdu ceļš. Marko pārāk nerāvās ne tikt priekšgalā, ne iepalikt aizmugurē. Kamēr vēl viņus varēja manīt no ciemata, melnais pūķis vienkārši lidoja kopā ar grupu, tomēr tālāk viņš nolaidās zemāk, lai būtu nedaudz tuvāk koku galotnes šķeļošajam zilajam stāvam.

"Tu gribēji zināt kaut ko par vergiem?" Marko uzrunāja Liliju savā zemajā, skarbajā pūķa balsī. Tā joprojām izklausījās asa, lai arī tur nebija ne izsmiekla, ne neiecietības. Drīzāk kā raupja akmens virsma, kas labi apzinās, ka ir par asu maigiem pieskārieniem, un tomēr neko nevar izdarīt, lai mainītos. "Es tev varētu pastāstīt. Es varētu pat parādīt. Bet padomā divreiz, vai tu to tiešām vēlies, pirms prasi atkal. Un trīsreiz, ja vēlies par to parunāt publiski tādā kompānijā," viņš piebilda, uzšņākdams kādai pārlieku augstai koka galotnei, ap ko slaidais stāvs apmeta loku, tā arī neaizskarot ne lapiņas. Viņš pat negaidīja atbildi no dziednieces, jo, iespējams, viņa nevēlējās ar viņu runāt. Un tas arī bija labi. Marko tikai izteica reizē brīdinājumu un piedāvājumu, kas varbūt kādreiz citreiz viņus pasargās no tik nevajadzīgi liekām sadursmēm starp dažādajiem raksturiem. Un tā vietā, lai cītīgi turētos blakus Lilijai, Marko savēzēja spārnus, paceļoties atkal augstāk. Tas bija neliels loks vienmuļajā taisnvirziena lidojumā.

[Roviela]

Atorms brīdi lidoja klusēdams un pārdomādams, līdz vienā brīdī pielaidās tuvāk otrajam sarkanajam pūķim, Moriganai.

- Morigana, man krogā viens no mūsu cilts teica, ka dažas dienas atpakaļ ciematā ir redzēts Beins, Kairosa dēls, kas steidzies uz milžu zemju pusi. Mums viņu vajadzētu pameklēt, vai nav ieklūlies nepatikšanās, - viņš norēcās diezgan skaļi. Varētu dzirdēt arī citi tuvāk esošie pūķi. Tā gan vairāk bija sarkano darīšana, citi varētu nebūt īpaši ieinteresēti.
Atorms brīdi lidoja blakus, lai saklausītu atbildi, ja tāda būs.

[Malduguns]

Pēc Atroma vārdiem Morigana izbrīnīti palūkojās uz savu klana brāli.
-Kas gan vadoņa dēlam te būtu meklējams? Vai tiešām ziņas par Devana likstām būtu aizceļojušas uz vadoņu mītnēm, bet ne pie vienkāršajiem ļaudīm? Un vai viņš bija viens pats? Varbūt atkal kādas muļķības prātā,-Morigana skaļi prātoja. Ja Beins būtu iekūlies nepatikšanās, nebūtu labi, ja viņam no tām neizdotos izkļūt. Ja viņi uzskries Beinam, Morigana bija gatava palīdzēt. Pārgalvīgs, tas tiesa, un vēl jauns, bet tomēr vadoņa dēls. Un pret Kairosu Morigana juta cieņu, tādēļ palīdzēt ķibelē nonākušam vadoņa dēlam bija viņas pienākums.

[Roviela]

- To man neteica, iespējams, nezināja, man teica par viņu vienu, - Atorms atrēca. - Beins vēl ir pārlieku jauns, ka nav aizskrējis ar milžiem cīkstēties slavas dēļ. Ja zina par nelaimi un tāpēc skrēja, tad cita lieta, ja nē, tad pelnījis kāvienu.
Tā bija mācījuši Atormu pašu, un viņš bija labi ielāgojis šo mācību. Nekad tāpat vien nelīst kauties ar skaidri stiprāku par pašu, ja vien to patiešām nevajag lietas labā.

Izpalīdzēt klana vadonim ir goda lieta, turklāt Atormam patika vadoņa ģimene.

[Malduguns]

-Cerams, ka viņam pietiks prāta tomēr pie milžiem nedoties,-Morigana domīgi atrūca. Jaunuļu vēlmes skriet un cīkstēties ar akmens milžiem viņai šķita nedaudz muļķīgas. Protams, slava, tomēr pārāk daudzi bija dārgi maksājuši par tādu slavu. Moriganai pat tagad, kad viņa jau bija pieaugusi pūķene, ne īpaši gribējās doties pie akmens milžiem.
-Kāvienu viņš būtu pelnījis arī tad, ja zināja par nelaimi. Tas ir neprāts, vienam pašam doties pie akmens milžiem!

[Avengedmike]

Metot lokus virs ciemata, kur pārējie bija atlidojuši maltītes , vai, kā rādījās , interesantas komunikācijas dēļ, Elriks kopā ar Hallu viegli viļņojās patīkamajās vēja plūsmās.Ah, šī jau ir svētlaime. Šis vējš jau mājas atgādina viņš pie sevis nodomāja un labpatikā norūcās. Esam vai neesam milzu zvēri, par mazajām lietiņām jāpriecājas Elriks sacīja Hallai un apmeta cilpu gaisā.
Lejā varēja manīt kādu kustību , kad ceļabiedri sāka virzīties ciemata nomales virzienā un pārvēršoties.