"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Roviela]

Atorms apstākās un pagriezās. Sarkans karotājs, izskatās cienījams un vaicā tā, itin kā viņam šajā ciemā būtu noteikšana.
Itin nemaz nebija zināms, vai tas tā tiešām tā arī nav, tāpēc Atorms nesāka kašķi.
- Uz tuvējo krogu, kur, visticamāk, aizgāja bariņš ceļinieku, lai viņiem pavēstītu, ka laiks doties tālāk.
Īsi un konkrēti.
Karotāja balss bija melodiska, bet vēsa un bez iztapības.

[Romija]

Pie sevis pasmaidījis par baltmatainās meitenes mulsumu, Marko noskatījās, kā viņa iesteidzās virtuvē. Pilnīgi dabīga reakcija meitenei, kas mita nelielā ciematā, lai gan nevarēja noliegt, ka melnajam pūķim nebūtu iebildumu arī pret garāku sarunu. Tomēr tad, kad krogus meita bija pazudusi un vairs nesaistīja Marko skatienu, viņš pēc kārtas paskatījās uz Liliju, pēc tam krodzinieku, kā apliecinot iepriekš teikto par ceļabiedriem. Tas gan nebija nekas vairāk par ašu skatienu pirms pievērsties saldajam ēdienam.

Kamēr Lilija tika galā ar savām vēlmēm, Marko piebeidza desertu. Tas bija kā punkts uz i, bet punktus Marko vienmēr lika ļoti rūpīgi. Piecēlies kājās un paņēmis somu, ar pusizdzero alus kausu rokās melnais pūķis devās atpakaļ pie letes. Viņš nekā īpaši neizrādīja savu saistību ar zilo pūķeni, vien vēlējās pārmīt dažus vārdus ar krodzinieku, kad Lilija laikam nolēma tomēr uzsākt kašķi.

Pelēkās acis mazliet samiedzās pēc viņas jautājuma. Tam sekoja divi lieli malki alus, ar plaukstas virspusi noslaucītas lūpas un nopūta. "Tik skaistai lēdijai kā jums par to nebūtu jāuztraucas," beidzot viņa skatiens pievērsās Lilijai. Marko balss bija pieklājīga, it kā viņš nebūtu dzirdējis viņas toni un nenoprastu nolūkus. Viņš šeit bija labais tēls, tāpēc lieki vairs par šo jautājumu nediskutēja. Gaidot savu pārtikas saini, melnais pūķis pievērsās krodziniekam.

"Kādas ir ziņas par laikapstākļiem uz ziemeļiem? Neesmu pārliecināts, vai man nevajadzētu parūpēties par siltāku apģērbu. Šeit taču ir kāds tirgotājs, kam būtu kas piemērots?" viņš laipnā balsī vaicāja, krietni siltāk tērpts stāvēdams blakus visai pieticīgi ģērbtajai dziedniecei. Tomēr apvaldīja jebkādus skatienus uz zilmates pusi.

[Sindra]

- Čirkāa! - krodzinieks uzsauca meitenei un kad tā pabāza galvu no virtuves puses, Bo paziņoja: - Vēl vienu ceļotāja pārtiku. Un paskaties kādu tarbu. - krodzinieks savāca Lilijas nolikto sudraba gabalu.
Pirms pazust atpakaļ virtuvē, meitene palūkojās uz Marko. Taču tā kā tagad jau viņam blakus atradās Lilija, Čirka visai ātri apcirtās un no redzes loka pazuda.

Lilijas jautājums par vergiem krogū izsauca nedalītu uzmanību. Bo sejā bija redzama zināma neizpratne, kad viņš lūkojās uz zilmataino jaunavu. Un nevarēja nepamanīt, ka sarunas pieklusa gan pie sarkano pūķu galdiņa, gan pie zilo.
Skatieni vērsās uz Marko pusi.
Krodzinieka pirksti nervozi pabungāja pa galdu.

Marko atbilde noteikti lika vilties. Krodzinieks atslāba. Sarkanie pūķi atsāka pļāpāt.
- Jums vajadzētu ielūkoties pie vecās Rižas. Viņa darina lieliskus apmetņus. - Bo atbildēja uz Marko jautājumu. - Bet ziemeļos... - viņš iesāka, taču teikto nepabeidza. Krodzinieka balsi pārtrauca viens no zilajiem pūķiem, kas sēdēja pie galdiņa.
- Tu, melnais šmurguli... - viņš iesāka, skatienam cieši veroties uz Marko. - Tu neatbildēji uz meitenes jautājumu. - re! Lilijai bija uzradušies aizstāvji, kas gatavi taisnību izcīnīt viņas vietā.
- Ak vai... - krodzinieks nopūtās. - Jau atkal... - pēc viņa sūkstīšanās varēja noprast, ka vispār jau šādi gadījumi krogā atgadījās bieži.

Arī sarkanie pūķi apklusa un pavērās uz zilo pusi. Īsti gan nevarēja saprast, kura pusē viņi nostātos, ja sāktos īsts kašķis.



Karotājs nopētīja Atormu. - Labi. - viņš domīgi novilka. - Izskatījās, ka grasies kādu panākt, lai izdauzītu viņam zobus. - sarkanais atklāti noteica.
- Mums jau pietiek ar vietējo radītajām nekārtībām. Nav nepieciešami svešinieku papildspēki. - vairāk gan viņš Atormu necentās aizkavēt un pūķis, ja vēlējās, varēja skriet tālāk. Vēlams gan labāk lēnākā solī, nekā pirms tam.

[Roviela]

Atorms pat nenoturējās un pasmīnēja. Doma bija interesanta, un citkārt varētu būt arī patiesa.
- Nē. Pie Liesmas mūžīgās uguns, šoreiz nē.

Tā nozvērējies par to, ka viņš nedzenas nevienam pakaļ, lai to iekaustītu, pūķis palūrēja uz sarkano karotāju, sak' vai vēl ko nevajag? un sapratis, ka nē, turpināja ceļu, šoreiz lēnākā gaitā.
Kaut kur tepat jau vajadzētu būt tam krogam.

[Rouzijs]

Tātad viņa tiks pie pārtikas un pat pie tarbas. Tas bija jauki, jo kaut kā meitenei nešķita, ka pārējie pūķi varētu būt tik ļoti devīgi un dalīties savā pārtikā, tas būtu tāpat kā atņemt kādam laupījumu. Un nevarēja jau zināt, kas uz ziemeļiem būs ar pārtiku. Iespējams, tur pat medījums nebūs. Tieši tāpēc zilmate vēlējās nodrošināties laiku.

Zilais skatiens palūkojās uz Marko, nenovērsās arī tad, kad darvas pūķis atbildēja uz viņas nepieklājīgo jautājumu. Ak, tad nebija jāuztraucas, kāpēc, lai nebūtu? Ja nu kāds pēkšņi izdomā viņu pārdot? Vajadzēja būt gatavai uz visu, bet nē, nē... pat ja priesteriene izskatījās trausla un vāja, viņa tāda nejutās. Jo Lilija taču bija jauna un spēcīga sieviete, kura kopā ar Ardosu ir neapturama, tikai diemžēl, bez pūķa meitenei kaut kas trūka. Nebija ne tā drošības sajūta, ne tie smaidi, kurus viņi sniedza viens otram.
Šeit bija tikai Marko pieklājība, kura viņas ausīm šķita uzspēlēta un lieka, jo pļavā meitene ļoti labi redzēja pūķa attieksmi, neviens bez iemesla nešņāc virsū citam.

Tikai nepaslīdēja garām tas, ka pēc viņas jautājuma iestājās tāds kā nedaudz saspringts klusums.
Bet Lilija taču nebija neko tādu pajautājusi...
Samierinājusies ar to, ka Marko vairāk neko neteiks viņa jau vēlējās ko jautāt krodziniekam, bet tad iesaistījās zilie pūķi... meitene gan nezināja kā rīkoties, tomēr krodzinieka sūkstīšanās izsauca līdzjūtību. - Es atvainojos. - Viņa klusi noteica.

- Kungi... - Meitene vērsās pie pūķiem. -... tas nav tik būtiski, lai celtu nesaskaņas. - Priesterienes skatiens aizslīdēja līdz viņas aizstāvim, pasmaidījusi viņam, meitene cerēja, ka neviens viņai nebūs jādziedē.

[echo3]

Kenolts turpināja soļot pa ciemata ielu. To, ka viņam garām paskrien Atorms, viņš pamanīja, bet nesauca pakaļ sarkanajam pūķim, lai apstājas, pagaida, vai vēl ko tādu. Gabalu priekšā to izdarīja cits sarkanais pūķis, vecāks, un, droši vien, šajā vietā cienījams. Kamēr druīds tika līdz sarkano pūķu sarunas vietai, viņi jau bija beiguši runāties. Atorms atkal aizsteidzās, bet Kenolts savu gaitu nepasteidzināja. Gan nonāks, kur vajag.

[Romija]

Lai cik ātri parādītos un pazustu par Čirku nodēvētā meitene, Marko skatienu gan viņa varēja sastapt.

Lilijas jautājums bija pārkāpis pieklājības robežas, ko prasīja uzraksts aiz letes. Tik klajai provokācijai toties atsaucās pārējie krogus apmeklētāji. Klusumā noguldzēja viena alus malks, kad Marko iztukšoja savu kausu. "Paldies," gan par informāciju, gan alu Marko pateicās mierīgā balsī.

"Es nevēlos sarūgtināt tik jauku dāmu, apstiprinot vai noliedzot ziņas, kuras nav šeit pierādāmas," pagriezies pret zilo runātāju, Marko atbildēja. Šoreiz gan balss bija mazliet skarbāka, tomēr joprojām pieklājības robežās. "Vai atvainosiet manu nezināšanu?" viņš viegli pielieca galvu kā atvainošanos vai atvadas zilā galdiņa virzienā, tad pagriezās pret krodzinieku. "Piedodiet par šādu misēkli! Un nododiet komplimentus virējai! Man laikam drīz jādodas," viņš jau gribēja atvadīties no krodzinieka, kad atcerējās par pārtikas saini, ko aizmirst būtu tik muļķīgi, pie tam, ja par to jau ir samaksāts. Tagad Marko pirksti nosita īsu bungājamo ritmu uz krogus letes, skatienam nozibot gar durvīm, aiz kurām rosījās Čirka. Viņš uzmanīgi klausījās, kā Lilija tagad tiks pati galā ar savu ievārīto putru. Iekulties kautiņā kaut kāda muļķīga izteiciena dēļ būtu lieki. Valdnieka, Pīlāra un atlīdzības dēļ.

[Urdrunir]

Kenolts izskatījās pārlieku lēnprātīgs, savukārt Atorms bija sarkanais. Uz viņu noteikti nevarēja paļauties. Batirs vicināja spārnus virs ciema un pārdomāja, vai viņam vajadzēja iejaukties. Gribējās lidot tālāk, bet ziņkāre par to, vai sarkanais karotājs tiks galā ar jaunāko no grupas melnajiem un zilo, zaglīgo briesmoni, guva virsroku. Pūķis laidās zemāk un virs namu jumties pārvērtās par cilvēku, bez bailēm nolecot no dažu metru augstuma. Zeme nodunēja, resnajam, masīvajam stāvam atsitoties pret ielas segumu. Batirs atspiedās ārpusē pret krogus sienu, atbalstīja zodu uz vāles un gaidīja pārējos iznākam.

[Roviela]

Atorms gandrīz bija ticis līdz centrālajam laukumam, kad zeme nodunēja un turpat, laukumā piezemējās viņu melnais nezināmā-vārdā-saucamais resnulis karotājs. Visi ciema ļaudis, visticamāk, tagad skatās pa logiem, lai redzētu, kas atgadījies.

Sarkanais karotājs itin kā nekas nebūtu atgadījies, pagāja garam melnajam un iegāja krogā.

Vai te maz ir kāds no ceļabiedriem, tāds ir jautājums! Atorms pārlaida acis zālei. Tā. Priesteriene ir, Marko ir, vismaz divi. Pārējie? Viņš sāka skatīties rūpīgāk, tālu no durvīm pagaidām neatejot.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

"Atvainoties nav nepieciešams, es jūs saprotu. Kā tradīcija tā šķiet... saprotama." Interesanta arī. Viņa šādai filozofijai varētu pat piekrist. Gan izraidīšanas metodei, gan arī to pavadošajām. "Ja atvainosiet šo ziņkāri - no kura ciema nākat? Būtu nepatīkami, ja mani noturētu par izraidīto līdzīga pārpratuma dēļ."

Tālāko Griša atbildēja neminstinoties. "Katrai ķēdei ir savi vājie posmi. Sarauj vienu no tiem, un drīz sekos arī pārējie, lai arī cik droši tie neliktos." Bet tad... pūķiene uzsmaidīja. Izrādās, viņas seja tomēr nesaplaisāja! Smaids iegūlās dabisks un uzmundrinošs. "Bet neraizējieties! Raizes tikai retumis palīdz. Ja arī Dragārai draud briesmas, esmu pārliecināta, ka valdnieks atradīs pūķus, kas tās novērsīs, un viss būs kārtībā."

Viņa vēlreiz aizmeta skatieņu sāņup, uz kroga pusi. "Es ceru, ka jūs neesmu aizkavējusi. Šķiet, man derētu pievienoties saviem ceļabiedriem."

[Sindra]

- No Lavas pūķu klana. - sarkanais pūķis atbildēja. Nu jā, visai pašsaprotami. Šādi sodi varēja būt viņu klana galvas gaumē. Protams, ka ne no jauktajiem ciemiem. Jo tādos ciemos, kā šis, te mēģināja respektēt katra individualitāti. Lai arī tik un tā bieži izcēlās ķīviņi. Un viens tāds palielāks bija pavisam nesen. Tādēļ arī vietvaldis bija tik dusmīgs.

- Esmu pārliecināts, ka valdnieks tiks galā. - pūķis noteica un viņa balsī varēja dzirdēt cieņu. Tā nebija tikai pieklājības frāze, ar kuru atvēcināties. Sarkanais pūķis tiešām ticēja tam, ka valdnieks noteikti tiks galā. Arī viņš pasmaidīja savai sarunbiedrenei.

- Nē, nē... nemaz. - kāda tur aizkavēšana. Viņš jau pats bija uzplijies svešiniecēm ar runāšanu. - Lai veicas! - pūķis novēlēja Grišai un ar skatienu pavadījis bezmataino pūķieni, atgriezās savā mājoklī.

Kad Griša nonāca pie kroga, viņa manīja, ka daži no biedriem, kas palika mežmalas pļaviņā, bija te jau atkļuvuši. Laikam arī viņu gaumē nebija ganīties pa mežu, bet labāk pameklēt bruģakmeņus. Virs ciematiņa, gaisā, plivinājās baltā pūķiene. Un pie krogus ieejas dežūrēja melnais karotājs.


Situācija krogā bija saspringta. To arī Atorms ieraudzīja, kad ieskrēja krogā.
Krodzinieks jau labprāt būtu pieņēmis svešinieku atvainošanos, jo melnais jauneklis pavisam noteikti nebija meklējis kašķi. Viņš bija pieklājīgs un dāsns.
Svešinieces jautājums bija pamudinājums uz strīdu, bet...
Viņš tikai nopūtās.
Bet zilo pūķi vīrišķim nebija gana. Viņš bija iejuties sava aizstāvja lomā un jau slējās kājās, vīstīdams dūres. - Ak, tu nezini, melnais smerdeli! Melis un krāpnieks! - izgriezis krūtis, viņš meta paslepus skatienus Lilijas virzienā, vēloties pārliecināties, ka sieviete ir pamanījusi viņa drosmi. Līdz no sarkano pūķu galdiņa puses atskanēja asa skaņa, kas bija atpazīstama jebkuram. Zobens tika izvilkts no maksts.
- Kese! Nomierinies! - sarkanais pūķis uzrunāja Lilijas zilo aizstāvi. Viņa acis ciešāk samiedzās. Un viņi gluži, kā uz šūpolēm, kurās katrā galā pa vietai. Kā sarkanais pūķis piecēlās, tā, dēvētais Kese, pavisam godīgi un mierīgi apsēdās.
Nē, nu... gandrīz pavisam mierīgi. Viņš vēl joprojām kaut ko purpināja zem deguna. Taču vairs neizskatījās tik bravūrīgs.

- Ja kungs dosies pie Rižas, es pateikšu, lai Čirka aiznes Jūsu saini uz turieni. - viņš ierosināja. Saprotams, ka jauneklis noteikti nevēlējās šeit palikt, ja tika tik klaji apvainots.


OOC - laikam, lai būtu vieglāk, pieņemsim, ka šim ciematam ir tomēr divas centrālās ielas. Un Griša izmantoja vienu, kamēr Atorms un Kenolts dodas pa citu.

[Romija]

Duna, ar kādu pēc brīža krogā ievēlās Atorms, lika uz sarkano karotāju paskatīties ar aizdomu pilnu skatienu. Vai tiešām pūķis bija pikējis uz krogus durvīm? Uz viņa bruņojuma gan nemanīja ne smiltis, ne dubļus. Vai arī vienkārši bija tik izsalcis, ka nespēja nobremzēt pirms krogus, ignorējot pieklājības normas apdzīvotās vietās? Lai gan izskatījās, ka pat vietējie tās īsti neievēro. Tagad tiešām Marko vēlējās pazust no šejienes. Vai vēl labprātāk aiziet un paskatīties, kas labs ir dabūjams pie Vecās Rižas, ja vien pēc visa šī pūķiene, kas pēc vārda varētu būt sarkana, vispār ar viņu gribēs ielaisties jelkādās darīšanās.

"Tā būtu labāk," Marko pusbalsī piekrita krodziniekam, vēl pajautājot, kur šo tirgoni atrast. Iekarsušajiem pūķiem diez vai vajadzēja dzirdēt, uz kurieni tālāk doties meklēt kašķi. Pacēlis pirkstus pie pieres, melnais pūķis atvadījās. "Es ceru, ka visiem ceļiniekiem nav ar to jārēķinās," viņš vēl noteica, lai taisnā ceļā dotos ārā no kroga, garām Atormam.

Turpat pie ieejas pamanījis melno ciltsbrāli, Marko sejā atkal parādījās smaids. Patiesībā puisis sāka skaļi smieties. "Ohoho, būtu viņi trāpījuši uz tevi," Marko pat atļāvās uzsist pa karotāja plecu. Ainas, kas rosījās iztēlē, ja Marko vietā būtu apvainots šis milzenis, bija pārāk uzjautrinošas.

Bet ja jau te bija ieradušies gandrīz visi, tad laikam bija laiks doties tālāk, tāpēc kavēties nevarēja. Vajadzēja paspēt noskatīt kādu apmetni un sagaidīt ceļamaizi, pat ja tāpēc vajadzēs nedaudz iedzīt pārējos. Marko palūkojās apkārt, uz kuru pusi viņam tagad jādodas.

[Rouzijs]

Lilija ar acs kaktiņu pamanīja, ka ciematu atraduši ir arī pārējie, vismaz tā varēja secināt pēc tā, kad Atorms bija ieskrējis krogā, tomēr tas nekā neuzlaboja radušos situāciju. Meitene nevēlējās, lai kāds ciestu neapdomīgu jautājumu dēļ, kuri bija domāti, lai tikai pazobotos par Marko.
Meitenes skatiens lūkojās uz to zilo pūķi, kurš vēlējās aizstāvēt viņu, vīrietim pavisam noteikti nevajadzēja uztraukties par to, ka zilmate pūķa drosmi nepamanītu, tā bija pamanāma. Bet šoreiz bija nevietā, bet nebija jau tā, ka šis būtu vienīgais gadījums, kad puiši viņas dēļ saplūcas.

Tikai šī drosme bija nekas, kad iesaistījās sarkanais pūķis. - Vīrieši. - Meitene novērsās no pūķiem un palūkojās uz Marko. Viņas lūpas izveidoja tikai vienu vārdu - piedod, tas netika teikts skaļi, bet arī viņai laikam bija jādodas projām. Visticamāk viņi drīz dosies tālāk.
Novērsusies no darvas pūķa zilmate palūkojās uz to galdiņu, kur sēdēja viņas krāsas pūķi. Vienkārši tāpat vien ziņkārības pēc, kamēr Lilija gaida savu pārtiku. Bet Marko netika pavadīts ar skatienu, viņa drīzāk palika stāvot izklaidīgi un gaidīja, kad varēs pievienoties pārējiem, pirksti ieslīdēja garajos matos, tos nedaudz sabužinot.

Priesteriene bija dzirdējusi, ka šeit var nopirkt apmetņus, bet viņa bija pārliecināta, ka neviens, ko tādu viņai nedos par skaistām acīm.
Diemžēl.

[Sindra]

- Nē... tā nav gluži ar visiem ceļotājiem. Man tiešām žēl. - krodzinieks noplātīja rokas. Ko gan viņš varēja palīdzēt, ka pēkšņi viens no viņa viesiem nolēma strīdēties ar citu viesi.
Bet viens bija skaidrs. Bo sūdzēsies vietvaldim. Šobrīd viņš tikai palūkojās uz sarkano pūķi, kurš bija licis zilajam atdzist un pateicībā pielieca galvu.

Tagad, kad melnais bija aizgājis un sarkanais iestājās par mieru krogā, apsauktais Kese sēdēja itin rāmi un uz Lilijas pusi pat neskatījās. Turējās pie sava alus kausa.

Savukārt krodzinieka skatiens pievērsās Atormam. - Varu kaut ko piedāvāt? - viņš noskatīja sarkano pūķi un kā izskatījās bija gatavs to apkalpot.


Izejot no kroga, Marko bija jādodas uz kreiso pusi. Tur laukuma malā atradās veikaliņi. Pie viena no tiem bija arī izkārtne: "Rižas apģērbi". Skatlogā bija izlikti apmetņi, gan arī citas drānu kārtas. Bet tas pavisam noteikti nebija vienīgais veikals. Tam blakus bija gan apavu veikals, gan dažādu sadzīves mantu veikaliņš. Visi viens otram līdzās.
Te bija arī magu veikaliņš. Logā bija samesti neaprakstīti tīstokļi. Saliktas tintnīcas.

[Romija]

Atradis pareizo virzienu, Marko nekavējās doties turp. Jādomā, ka kauties gribošā un apvainojumus mētājošā varza apmierināsies ar Liliju, Atormu un varbūt citiem un nevilksies viņam pakaļ, jo sacelt traci vēl vienā šī ciemata iestādē nevajadzēja.

Pavēris veikala durvis un sajutis jau pretī plūstošo auduma aromātu, Marko saprata, ka tiešām nav kļūdījies. "Labdien," viņš sveicināja, aiztaisot aiz sevis durvis. "Mani interesētu īpaši silts apmetnis vai kāda drēbju kārta tāliem ziemeļiem," viņš izteica savu vēlmi, nopētot pārdevēju. Marko tonis bija lietišķs un vajadzība skaidra. Īpaši tielēties viņš negrasījās, lai arī galveno uzmanību pievērsa tiem apģērba gabaliem, kas šeit bija tumšā krāsā. Roka noslīdēja gar maku, liekot monētām nožvadzēt kā apliecinājumu, ka viņš par pirkumu ir spējīgs samaksāt.

[Rouzijs]

Lilija nopūtās, viņai vairāk īsti nebija ko teikt. Meitenes skatiens bija noslīdējis līdz zemei un zilmate nožēloja to, ka bija kaut ko tādu jautājusi. Skaidrs bija tikai viens, no Marko priesteriene turēsies pa gabalu. Viņiem labāk nesaķerties un mīļā miera labad, tas pat būtu vēlams. Tagad bija skaidrs, ka viņi šā vai tā bija katrs par sevi. Tāpēc priesterienei nāksies savu piedzīvojumu un izaicinājumu kāri apslāpēt, galu galā visi drosminieki bija svešinieki, nevarēja jau zināt vai kāds no viņiem nav gatavs nodot un pārdot.

Zilais skatiens atgriezās pie krodzinieka. - Es patiešām atvainojos, es nevēlējos radīt nekārtības. - Viņa nopūtās un pirksti viegli bija sākuši bungāt pa leti. Meitene vairs nepievērsa uzmanību ne zilajiem pūķiem, ne tiem sarkanajiem, palūkojās tikai uz Atormu un paraustīja plecus.

- Kad būs gatavs mans pasūtījums? - Zilmate lika noprast, ka steidzās, bet ne jau pakaļ Marko. Viņam pūķene neredzēja jēgu pievērst īpašu uzmanību.
Bet drīzāk vajadzēja atrast, kur ir pārējie, jo šeit bija tikai sarkanais pūķis, kuram Lilijai nebija ko teikt. Krāsu nesaderība, tāpat kā ar darvas pūķi.

[Roviela]

Atorms ar acīm pavadīja melno pūķi, kurš izgāja laukā. No tiem pāris vārdiem, kas te atskanēja, viņš saprata, ka pirmkārt, ir briedis kašķis, otrkārt, tur kaut kā ir iejaukta Lilija, treškārt, Marko ies kaut ko pirkt, un tur nez vai vajag viņam traucēt, jo tā vienkārši būs ātrāk, un, ceturtkārt, Lilija savu pasūtījumu vēl nav dabūjusi, un viņam ir tik daudzmaz laika kaut ko iedzert.

- Lai labi veikali, saimniek, - mierīgā gaitā, kādā jau bija še ienācis, nebūt neblīkšķinot durvis, kā saspringtajā mirklī varēja izlikties, Atorms piegāja pie letes.
Viņš izvilka naudu un nolika uz letes malas.
- Kausu sarkanā vīna.
To pūķis grasījās izdzert turpat, pie galdiem nemaz nedodoties.
Cerams, zilās pūķienes pasūtījums arī tad jau būs sagādāts, lai ko viņa tur nebūtu pasūtījusi. Acis, gaidot pasūtījumu tā nejauši noskatīja arī Liliju.

[OOC - lūdzu, nevajag Atormam pierakstīt durvju blīkšķināšanu un šņākšanu tad, kad viņš to nemaz nedara. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ]

[Sindra]

Ja atmeta to daļu, ka krogā atkal gandrīz bija izcēlies kašķis, kas ļoti nepatiktu vietvaldim, Bo tā īsti nevarēja sūdzēties, jo šie svešinieki, kuri nāca, viņi bija naudīgi. Jau atkal naudas gabals tika pastumts viņa virzienā, bez kādas tielēšanās, bez mēģinājumiem izdzert viņa krogu sausu un par to neko nemaksāt. Krodzinieks paņēma Atorma pasniegto naudu un sarkanais pūķis pretī saņēma kausu ogu vīna. Zemeņu. Ar dzērveņu piejaukumu. Tam bija patīkami saldenskāba garša. Tas pārlieku neapdullināja un bija gluži vai kā radīts iemalkošanai pusdienslaikā.

- Nedaudz pacietības, jaunkundz. - krodzinieks klusi noteica Lilijai, kad meitene paģērēja pēc sava pirkuma. - Esmu pārliecināts, ka Čirka dara visu iespējamo, lai Jūs savu sainīti saņemtu pēc iespējas ātrāk. - galu galā, meitenei vajadzēja savākt visus tos produktus, kas ceļā nebojājas un vēl sameklēt tarbu, jo Lilijai pašai tādas nebija. Un nebija jau arī tā, ka krogs nodarbojās ar ceļa tarbu pārdošanu.
Visādi citādi, krogā bija atgriezies miers, kurš šeit valdīja pirms Lilijas provokatīvā jautājuma.
Krodzinieks nelikās aizvainots. Viņš neturēja ļaunu prātu uz priesterieni. Vien klusi noteica: - Es zinu, ka Jūs nevēlējāties. Taču, lai arī šim ciematelim patīk sevi dēvēt par Meku, te ne sūda nenotiek un visiem ir garlaicīgi. Ķīviņi savā starpā ir lielisks laika nosišanas veids. Ticiet man... Sākot jau ar pašu kauju un beidzot ar skaidrošanos ar vietvaldi. Bez tam, šķiet, ka Jūsu klana kungi vienkārši vēlējās uz Jums atstāt iespaidu. - viņš pasmaidīja nogurušu smaidu. Un varēja jau saprast. Šādi izrādīties alkstoši džentlmeņi, te bija sastopami ik pārdienas.
- Ja Jūs arī grasāties uz ziemeļiem, Jums arī derētu kāda siltāka apģērba kārta. - viņš domīgi noteica, skatienam kavējoties pie Lilijas apģērba. Bet tas nebija vīrieša iekāres skatiens. Tas drīzāk bija tāds tēva gādīgais skatiens, kurš ieraudzījis, ka viņa meita bez maz pusplika grasās skriet ārā ziemas spelgoņā. Protams, ko gan viņš, kā baltais pūķis, zināja par salšanu...

No virtuves parādījās baltmatainā meitene. Veikli apskrējusi ap leti, viņa piegāja pie Lilijas un pasniedza viņai uz pleca uzmetamu tarbu, kurā bija sakrāmēts siers, maize, aboli, kūpināta gaļa un ūdens blašķe. Meitene viegli pielieca galvu. - Atvainojos, ka liku gaidīt. - viņa acīmredzami bija dzirdējusi Lilijas sūkstīšanos.
Čirkai rokās bija vēl viens sainis, un meitenes skatiens ātri aplidojis kroga telpu, secināja, ka prinča te vairs nav. Baltmates skatiens jautājoši uzlūkoja tēvu un viņš meitenei kaut ko pamāja. Viņa savukārt pamāja pretī un veltīdama īsu, bet laipnu smaidu Lilijai un arī pie letes sēdošajam Atormam, izskrēja ārā uz ielas.


Veikaliņš, kurā Marko bija iegājis, nebija pārāk liels. Un tas bija aizkrauts ar apģērbu grēdām. Ja godīgi, nebija saprotams, kā šeit vispār kaut ko varētu atrast, ja nebūtu pārdevējas palīdzīgās rokas.
Riža nudien bija sarkana pūķiene. Tiesa, jau gados. Droši vien sena pūķiene. Ļāvusi savam vecumam arī atspoguļoties viņas izskatā, jo Rižai likās, ka ļaudis daudz vairāk viņas biznesā uzticas laipnu, vecmāmiņtipu pārdevēju ieteikumiem, nekā jaunām draiskulēm. Jo ko gan jaunules zin par kārtīgi uzšūtu apģērbu un nostrādātām vīlēm. Ko jaunules zin par noslēpumiem, kurus varēja ieaust apģērbu drānā vai maģiju, kas palīdzētu apģērba valkātājam. Uz Marko lūkojās ne pārāk gara auguma večiņa, kuras sārtajos matos bija parādījušās sirmas šķipsnas. Viņai bija patīkams, laipns smaids un dzidri zilas acis, kas lika domāt, ka gluži tīrasiņu sārtā pūķene viņa vis nav.

Naudas skanēšana maciņā bija laba skaņa. Un uz to ietrenētas bija jebkura veikalnieka ausis.
Riža pasmaidīja skatienam nomērojot melno pūķu jaunekli.
- Saprotami. - viņa noteica. Lieki neliekot gaidīt, viņa pati no apģērbu grēdām izraka apmetņus, kuri Marko varētu patikt. Tie, protams, bija tumšās krāsās. vai nu pavisam tumši zili, vai melni. Viens bija melns, ar violetu atspīdumu, izšūts ar smalkiem sudraba diegiem.
Rižas piedāvātie apmetņi bija silti un pārsteidzoši viegli, kad tos pacēla. - Maģija. - viņa pasmaidīja. - Lai nesot sevi vēl nav jāsūkstas par apģērba smagumu. - tā nudien nebija sarežģīta maģija un īpaši nepadārdzināja apmetņa izmaksas. Marko tādu pats varētu uzburt. Bet visi jau nevar. Tie, kas nav burvji nevar. Tad nu Riža bija padomājusi arī par šādiem klientiem.
- Ja jaunskungu interesē maģiski apmetņi, tad man ir arī neizmirkstoši, maģiski sildoši. Taču tas maksā... - viņa vēlējās noskaidrot, ko tieši Marko vēlas.

[Romija]

Neskatoties uz savu klana krāsu, sarkanā pūķene nekā neizrādīja, ka melnais pircējs būtu viņai netīkams. Tieši otrādi. Viņas piedāvātie apmetņi bija piemeklēti ar gaumi un izpratni par klienta vajadzībām un nepavisam nelīdzinājās neliela ciematiņa iespējamam piedāvājumam. Marko roka pārslīdēja audumiem, no kā bija pašūti apmetņi. Viņš tos pacilāja, apskatīja, vai audums un vīles ir izturīgas un neizjuks pēc pirmajām naktīm, vai nav jau valkāti un nobružāti. Tumšo ar violeto nokrāsu Marko uzlika uz pleciem. Tā kā šeit nebija auksts, tas uzreiz sāka sildīt.

"Šis varētu derēt," viņš atzinīgi noteica, noņemdams apmetni no pleciem. "Citu maģiju man nevajadzēs, paldies," viņš nolika pirkumu malā un no maka izvilka monētu, kurai būtu jānosedz apmetņa vērtība un laipna apkalpošana. Viņš nevēlējās lieki kavēties un apskatīt tūkstošiem tādu un šitādu apģērba gabalu ar visām iespējamām maģijas kombinācijām. Par to viņš parūpēsies, ja būs tāda nepieciešamība.

"Tas arī būs viss," Marko bija gatavs iepirkšanos beigt, atvadīties no veikalnieces un doties tālāk. Vai vismaz pacelties spārnos un lieki nerēgoties ciematnieku acīs.

[echo3]

Kenolts līdz krogam tika brīdī, kad no tā jau iznāca Marko (un atkal kaut kur aizgāja). To, kā Atorms iegāja krogā un melnais karotājs nolaidās tieši pie kroga, druīds redzēja pa gabaliņu - iela taču bija taisna.

Tātad tie, ka bija ātrāk aizlidojuši no pļaviņas, tiešām bija šeit. Viss kārtībā. Kenolts palika stāvam ārā laukumā, pavisam klāt melnajam pūķim neiedams. Viņš nebaidījās, viņš ievēroja "sadzīvošanas distanci" tāpat, kā būtu to darījis ar dzīvnieku mežā. Krogā iekšā druīds negāja, arī veikali viņu neinteresēja. Pirmkārt, neko nevajag, otrkārt - nav naudas.