Visas HP daļas foruma biedru vērtējumā, vispārīgā diskusija Opcijas

[kaiva]

haaaa haaa haaaa
šitas bij šovakar viskautrākais it sevišķi saurija lielie sarkanie burti. Vai tu toreiz centies sevi kaut pierādīt? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

es arī bieži par to domāju lasot un besos laukā.
viņa vienkārši daudzas jo daudzas dzīves realitātes ir upurējusi drmatiskajam sižetam, varoņa ceļam un "burvīgajai" noskaņai sveču gaismā

un kā drāma, mīkla un cilvēku raksturu atklājums, homors un dekorācijas poters ir ļoooti laba grāmata. tieši tāpēc par to tik daudz runā. mēs vienkārši gaidam no tās par daudz. viens cilvēks nevar ielikt savu enerģiju visās lietās uzreiz. tās neizstrādātās neloģiskās lietas arī ir jāuztver kā dekorācija jo grāmata ir mākslas darbs nevis dokumentāls raidījums. tur ir metaforas, parodijas, pārspīlējumi, izcēlumi un miglainie stūrīši
piekrītu ka tā būtu daudz labāka bet mēs pat spējam iedomāties ko viņai prasīja uzrakstīt 7 daļas ko cilvēks lasa un pārlasa vienā elpas vilcienā?
viņa jau tā ir izdarījusi to ko neviens pirms viņas un mēs prasām vēl??

būtībā viņa nav fantasy rakstniece tur tā lieta. klasiskā izpratnē fantasy autors lielāko uzmanību pievērš tieši pasaulei, tās likumībām, tas viņu visvairāk aizrauj. bet poters ir vienkārši bērnu un jauniešu, vecāku un vecvecāku grāmata tāpat kā Ronja vai mumin trollīši.
tā nestāv tajā plauktiņā kur malaszemes hronikas un tai nav tur jābūt, bet mēs gribam lai būtu un pārmetam ka nav. tas ir kā burkānam pārmest ka tā nav selerija

viņa ir aizsākusi daudzas lietas no šīs sfēras tāpēc mēs gribam zināt tālāk bet tas īstenībā nav viņas mērķis.
no tā rodas lieliskas idejas sev pašam bet grāmatu lasot vajag atkal un atkal priecāties par lieliskajiem raksturiem- gliemjrags ambrāža knisle stens šanpaiks... par ernijs a. vārijs... viņš noburkšķ tikai dažas zilbes, pārādās uz dažām alappusēm bet mēs viņu redzam kā dzīvu un spilgtāk tu iztēlojies jo smejies bez elpas. cik daudz grāmatas sagādā lasītajam tādus brīžus?

(voj aizrunājos)

[...dovenda...]

Kad pirmo reizi iepazinos ar Harija Potera grāmatām man varēja būt ~8 gadi. Tad man vēl nerūpēja cik tur daudz loģikas, galvenais, ka stāsts gana interesants. Un tāds tas patiešām bija un ir aizvien, kaut gan pagājis krietns laiciņš. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

Nu jau man būtu jāspēj objektīvi analizēt uzņemto informāciju, taču lasot šīs grāmatas, notikumi it kā atdzīvojas un vairs nav vienkārši teksts, bet rodas sajūta gluži kā klātesot un visu skatot savām acīm. Ja arī ir kāda nepilnība, iztēle to aizpilda pirms vēl apziņa šo robu piefiksējusi. Un es ļaujos šai lasīšanas burvībai tāpat kā bērnībā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wub.gif)

Protams, ir vietas, kas man grāmatā patīk labāk, ir tādas kas ne tik ļoti, bet vai gan man vajadzētu ar lupu meklēt katru mazāko nepilnību un ar pirkstu uz to norādīt, sakot "ha, redz kur autore kļūdījusies"?! Ko tas man dos? Sniegs pārākuma sajūtu, par to, ka esmu pamanījusi skabargu cita acī, kaut gan baļķi savā nespēju ieraudzīt? Pietam šāda piekasība atņemtu jebkādu baudu ieskatīties šajās grāmatās vēl kādu reizi. Man tomēr nešķiet, ka šāda rīcība sevi attaisno. Varbūt, ja Harijs Poters pie manis būtu nonācis vēlāk, es domātu savādāk.. Tikai varbūt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif)

Jāatzīst gan, ka viena no nedaudzajām lietām, ko es autorei joprojām nespēju piedot ir Siriusa nāve. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/crying.gif) Bet tad lai arī šis aspekts paliek viens no retajiem, kas kalpo profilaksei pret pārmērīgu Potermīlestību. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)