"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

"Pagaidām ar Sarišu viss ir kārtībā, tikai viņai jāatpūšas," Flēra atbildēja uz Mejas jautājumu. "Es viņai atstāju ziņu, kur devāmies, bet domāju, ka viņa kādu laiku vēl gulēs." Karotājai bija jāatpūšas, lai pilnībā atgūtos no indes iedarbības.

"Sariša dabūja pātagas indi uz kakla," Flēra paskaidroja arī Gabrielam, par ko ir runa. "Joelam tā tika uz rokām, tāpēc nebija tik spēcīga iedarbība. Ar to Safīra tika galā."

[Sindra]

~ ~ ~ Arists, Safīra ~ ~ ~

Silva paklausījusi Arista norādījumiem aizvizināja abus serafus līdz Arista darba vietai un noparkojās, kur īpašnieks lika.
Kad serafs bija izkāpis no mašīnas, durvis tika nobloķētas un Safīra palika tā kā mazliet ieslēgta.

Kad Arists nonāca birojā, izmeklētājs nemaz lāga nepaspēja attapties, kad kā jau katru rītu, Rozīte bija viņam iespiedusi rokās kafijas krūzi.
Šis bija tāds... visai rosīgs rīts.
- Sapulce. - sekretāre paziņoja un pamāja uz lielo konferenču zāles pusi. - Ar lielo priekšniecību. - viņa klusāk piebilda, ļaujot sejā uz mirkli iezagties nervozai izteiksmei.
- Tā Deina lieta. - bet droši vien Arists jau pats noprata, kāpēc viņiem te katru dienu tagad sapulces.


~ ~ ~ Pārējie ~ ~ ~

Gabriels visai omulīgi jutās arī savas mašīnas aizmugurējos sēdekļos. Vien uz mirkli palūkojies uz Flēru, kad meitene skaidroja, kas Sarišai īsti par vainu, beigās viņš pamāja, ka sapratis un Metatrona dēla skatiens atkal aizklīda līdz ainai, kura pavērās pa mašīnas logu. Lai gan neizskatījās, ka Gabriels skatītos, tad jau drīzāk kavējās savās domās.

Tā kā Gabriels esot mašīnā vispār nebija runājis, Lilū tā arī nebija pamanījusi viņa esamību mašīnā.
Kaut kur pusceļā, viņš vienkārši pasniedzās pēc Flēras plaukstas un satvēra to savās plaukstās.

Taču mašīnai neaizbraucot līdz gala lokācijai, Gabriels uz mirkli saspringa un visai strauji palūkojās uz mašīnas spoguli, kā viņš parasti darīja, kad sarunājās ar mašīnas mākslīgo intelektu. - Lilū. Apstājies. Tuvākajā vietā, kur vari. - eņģeļa skatiens nedaudz nervozi klīda apkārt, kā kaut ko meklējot.
- Sapratu, Gabriel. - iepriekšējo uzdevumu Lilū bija atcēlusi un saprotams, ka pakļāvās Gabriela prasībai. Viņas balsī pēkšņi bija parādījies iepriekš nemanīts dzīvīgums.

Lilū apstājās ceļa malā, ievērojot satiksmes noteikumus. Durvis tika atbloķētas, ļaujot pasažieriem izkāpt.
Gabriels neko nepaskaidrojot izkāpa no mašīnas. Viņa skatiens domīgi klīda pār redzamo apkārtni.
Nekā jau te nebija. Tāds dubļu piemircis, neizteiksmīgs lauks.
- Sīlija. - bija vienīgais paskaidrojums no Gabriela puses. Daudz nedomādams par savu rīcību, eņģelis turpat, ceļa malā, blakus mašīnai nosēdās zemē, meditācijas pozā un aizvēra acis. Vēl pēc mirkļa viņu ieskāva zeltains kupols. Kādu Flēra bija redzējusi Gabrielu izmantojam arī no rīta, viesnīcā, kad viņš meklēja Safīras atrašanās vietu.

[Mattiass]

— Atkal nokavēju? — Arists neizpratnē apjautājās. Viņam nekādu ziņu nebija bijis. Vakar arī Joels sūdzējās, ka nav sazvanījis, tā kā Karotājs pat izvilka telefonu un pārliecinājās, vai tas darbojas, jo ieslēgtam vajadzēja būt.

Skatoties, ka kafija patiešām nāca kā svētība, bet laika bija maz, viņš tempā, cik nu tumšā šķidruma temperatūra to ļāva, to dzēra ārā. Varēja gadīties, ka diena tomēr izvērtīsies notikumiem bagātāka.

[Romija]

Kompānija bija krietni nerunīgāka kā pirmīt virtuvē un pie lifta. Bet viss atbildāmais jau bija pajautāts, tāpēc Flēra arī galvenokārt vēroja apkārtni. Kad Gabriels paņēma Flēra plaukstu, viņa pasmaidīja un iekārtojās viņam mazliet tuvāk, ar savu plecu piespiežoties viņējam. Tāpēc arī Flēra juta pēkšņo saspringumu. Tas bija līdzīgi kā iepriekš no rīta viesnīcā. Kaut kas bija noticis!

Kad Lilū apstājās, Flēra nesteidzās izkāpt. Viņa nervozi apskatīja apkārtni, bet šeit nekas neliecināja par kādām tiešām briesmām. Sīlija? Sīlija — kur? Pirmā doma bija atkal apskatīties apkārt, šoreiz caur saulesbrillēm. Gabrielu viņa netraucēja, jo jau zināja, kā tas notiek un ka tas ir svarīgi. Ja arī šeit bija kādas briesmas, tad dziednieki un orākuli nebija tie serafi, kam vajadzētu līst no mašīnas ārā pirmajiem. Atlika gaidīt ziņas. Jauko braucienu bija nomainījis uztraukums, domas šaudījās no vakarnakts vīzijas pie citas uzzinātās informācijas par Sīliju. Ja nav man, lai nav nevienai! lika sažņaugties dziednieces pirkstiem, kas iepriekš bija baudījuši Gabriela plaukstu siltumu.

[Sindra]

~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

- Vēl nenokavēji. - Rozīte atbildēja, pati malkodama kafiju no savas krūzītes. Meitenes krūzītei uz sāna bija simbols. Arī viņa pati taisījās uz zāles pusi, krūzi gan sekretāre grasījās ņemt līdzi. Tāpat, kā viņai līdzi bija planšete, kurā viņa grasījās veikt piezīmes.

Konferenču telpa bija visai paliela. Tajā bija viens liels, garš galds, ap kuru bija daudz krēslu. Telpas galā bija atsevišķs galds, pie kura atradās trīs krēsli un tos bija aizņēmuši lielie priekšnieki. Karotāju priekšniecība sastāvēja no diviem pusmūža vīriešiem un vienas dāmas labākajos gados.

Alekss sēdēja pie garā galda, vistuvāk priekšniecības galdam. Rozīte apsēdās viņam blakus. Viņiem abiem pretī, galda otrā pusē sēdēja Deins.
Uz Deina kreisā vaiga rēgojās apsārtums.
Alekss izskatījās mierīgs, nopietns. Tikai mazliet noguris un neizgulējies. Tādēļ viņš arī pieķērās Rozītes kafijas krūzei un pavisam drīz jau tā bija iztukšota. Meitene, protams, neiebilda, ka viņas kafija tika izdzerta.

Kad visi bija sānākuši telpā, durvis tika aizvērtas un Diksona kungs, pats svarīgākais cilvēks Karotāju hierarhijā, piecēlās un aizgājis līdz garajam galdam, nolika Deina un Aleksa priekšā tādu kā uz pieres uzstutējamu stīpiņu, kurai pa vidu, kā gara, šaura līnija, bija indikators. Kad abi vīrieši stīpiņas uzlika, indikatori iedegās zaļā krāsā.
Aleksa skatiens kavējās pie Deina. Kamēr otrais tikpat spītīgi raudzījās pretī.
Starp citu, Arists varēja pamanīt, ka uz sapulci nav ieradies Endrjū kungs.

Galdā, katram krēslam priekšā bija iebūvēts monitors un kad Diksona kungs tos aktivizēja, ekrānos parādījās bildes ar Deinu, tādu, kādā stāvoklī viņš bija nonācis slimnīcā. Bildītes mainījās, līdz apstājās pie tās vienas, kur bija redzama Deina mugura uz kuras, ar dunci bija iegriezts: "Dāvana Mārvinam" un zem Mārvina vārda ar melnu tinti, kā tetovējums uzrakstīta Slepenpolicijas slepenās mītnes koordinātas.

Deina seja, skatoties uz bildēm, bija akmens cieta. Bez nevienas emociju atblāzmas.
- Kā jau jūs redzat. Mums ir jāmaina bāzes atrašanās vieta. Kā mēs līdz tam nonācām? - Diksona kunga skatiens pārmaiņus aizkavējās te pie Aleksa, te pie Deina, acīmredzami gaidot paskaidrojumus no abiem.
Alekss nervozi aplaizīja lūpas, gatavojoties sākt runāt, taču Deins pasteidzās pa priekšu:
- Mana misija izgāzās. Viņi mani atmaskoja. Es nevarēju aizbēgt.
Mēs jau no sākuma zinājām, ka tas ir riskanti. Es Mārvinam teicu. - Deina acis nedaudz samiedzās uzlūkojot kolēģi.
- Viņš mani neklausīja. - izsakot šo frāzi Deina stīpas indikātors iedegās sarkanā krāsā.

- Kārter, tu melo. - Diksons noteica un viņa balsī ieskanējās neiecietība. - Šī brīža situācija tev par labu nerunā. Iesaku būt apdomīgākam. -
Deins nolaida skatienu. - Es atvainojos. - viņš nomurmināja. Likās, ka Deins grasījās vēl kaut ko bilst, taču šoreiz viņu pārtrauca Alekss.
Puisis piecēlās un aizgājis līdz galda galam nostājās pretī priekšniecībai.
- Deins nejūtas labi. Viņam pārāk daudz nācās pārciest. Es izskaidrošu situāciju. -
- Lieliski, Mārvin. - Diksons noteica un pamāja uz Aleksa vietu. - Apsēdies. Nevajag te stāvēt. -
Alekss paklausīja. Apsēdies savā vietā.
- Aptuveni mēnesi atpakaļ mums radās iespēja iekļūt Luisa bandā. Mēs izmantojām šo iespēju un operācija ritēja veiksmīgi. Mēs uzzinājām četras viņu lokācijas , no kurām trijās atradās noliktavas. Deins mani brīdināja, ka ziņotājs liekoties aizdomīgs, taču, es viņu neatsaucu. Jo mums bija iespēja uzzināt Luisa atrašanās vietu. Es gribēju vinnēt šo lietu. Atmetu piesardzību. Pakļāvu riskam savu padoto. - telpā gan klausoties šo Aleksa stāstu šur tur atskanēja klusi čuksti. Arī Arists zināja, ka tā nu gluži nebija. Ka, patiesībā jau bija pilnīgi otrādi. Alekss vēlējās Deinu atsaukt, kamēr Deins pastāvēja uz to, ka operāciju jāturpina. Jo viņi nekad nav tikuši klāt Luisam tik tuvu. Tomēr, Aleksa pieres stīpa nevienā mirklī nenorādīja, ka jauneklis melotu. Rozītes jaunkundze viņam blakus sēdēja ar akmens cietu sejas izteiksmi. Deins lūkojās uz priekšnieku, bet neko neiebilda.
- Labi, Mārvin. - Diksons noteica, skatienam kavējoties pie Aleksa pieres stīpas. - Uzrakstīsi paskaidrojumu. Iekļaujot visu informāciju. -
- Mēs zinām Luisa atrašanās vietu. - Alekss vēl piebilda. - Manā rīcībā nonāca planšete, kas piederēja Feļa puišiem. Džeiss atkodēja. Man nav pārāk daudz laika runāties, šobrīd. -
Likās, ka šī ziņa priekšniecību bija iespaidojusi. Vai pozitīvi.. to gan nevarēja pateikt.
- Tās var būt lamatas. - Diksons noteica.
- Es to apzinos. - Alekss noteica. Viņš īsi palūkojās uz savu sekretāri un Roze apstiprinoši pamāja. Puisis pielika roku pie deguna. Mārvina deguns bija sācis asiņot.
- Viss kārtībā? - Diksons apjautājās.
Alekss pamāja.
- Viņam tā vienmēr ir. - ierunājās sieviete. Viņu sauca par Mārlas kundzi. Olīvija Mārla bija ārste. - Jo viņš ļoti koncentrējs, lai apmuļķotu melu detektoru. - viņa pasmaidīja šķelmīgu smaidu Aleksam. Tomēr, šajā smaidā bija bīstamības atblāzma un pat ja viņas balss skanēja laipni, nelikās, ka viņa būtu draudzīgi noskaņota.
- Es nemeloju. - Alekss noteica. Un, nu jā... puiša melu detektors vēl joprojām neizrādīja nekādas pazīmes, ka Mārvins varētu runāt nepatiesību.

- Lieliski, Alekss. - viņa laiski pastiepa roku, lai vēlreiz pāršķirstītu Deina, slimnīcā uzņemtās, bildes.- Tad jau tu man spēsi pastāstīt, kā tā gadījās, ka Kārtera kungs šobrīd izskatās pilnīgi neskarts, ja atskaita to nelielo sasitumu uz vaiga? - salikusi rokas zem zoda, ārste uzlūkoja pārmaiņus te Aleksu, te Deinu. Izskatījās patiešām ieinteresēta.
- Tā ir reģenerācijas substance no eksperimentu centra. -
- Tiešām? - Mārlas kundze acīmredzami Aleksam neticēja, pat ja stīpa vēl joprojām turpināja spīdināt zaļo gaismu. - Kad es pēdējo reiz interesējos par šo substanci, tā nespēja reģenerēt pat aizlauztu nagu. Kāds neticams un brīnumains progress. -
Alekss nopūtās. Viņa skatiens uz mirkli aizkavējās pie Deina.
- Mārvin? -
Alekss palūkojās uz priekšnieci.
- Vai šie ievainojumi ir īsti? Un ja, jā, kā tie tika izdziedināti? Un noņem to stīpu. Pirms esi noasiņojis. Es gribu atbildes uz saviem jautājumiem, nevis nodarboties ar ģībušo modināšanu. -
Noņēmis stīpu, Alekss paberzēja pieri.
- Tie ir īsti un es izmantoju substances pirmavotu, nevis to mēslu, kuru mūsējie mēģina sintezēt. -
Mārlas kundze klusēja un palūkojās uz saviem kolēģiem.

- Alekss, iedod lūdzu stīpu izmeklētājam Morganam. - Diksons noteica.
Slepenā dienesta vadītājs piecēlās un aizgāja līdz Aristam. Nolika viņa priekšā stīpu. Taču palūkojoties uz Aleksu varēja manīt, ka viņš izskatījās visai satraukts par šādu notikumu pavērsienu.
- Mēs zinām, ka tu slimnīcā biji kopā ar Aleksu. Pastāsti mums, kā Deins izveseļojās? - Diksona kungs vērsās pie Arista.
Tiesa, mirklī, kad Deins dzirdēja pieminam viņa izveseļošanos, vīrietis pēkšņi gluži vai kā atdzīvojās.
- Mani izdziedēja eņģelis. Viņai ir skaistākā balss pasaulē. - indikators uz Deina stīpas turpināja stūrgalvīgi rādīt zaļu gaismu.
Priekšniecību šis paziņojums pārsteidza nesagatavotu. Izbrīnā pavērtām mutēm viņi lūkojās uz Kārteru. Mediķe atjēdzās visātrāk un kaut ko pierakstīja savā planšetē.

Alekss nopūtās.
Viņa plauksta neviļus aizsedza seju.
Rozītes jaunkundzes roka mierinoši nogūla uz jaunekļa ceļgala.


~ ~ ~ Pārējie ~ ~ ~

Cauri zeltainajam vairogam varēja manīt Gabriela spārnus. Vieglus, ēteriskus. Taču Metatrona dēls nelikās traucēts un turpināja meditēt, turpat, ceļa malā, zeltaina vairoga ieskauts.

Uzliekot brilles, Flēra apkārtnē neko dīvainu nesaskatīja. Taču, viņa pamanīja kādu interesanti lietu. Kad viņa skatījās uz Gabrielu caur brillēm, viņa eņģeļi vienkārši neredzēja. Tehnoloģijs brīnums nespēja saskatīt cauri Gabriela vairogam. Tur, kur viņš sēdēja, caur brillēm skatoties, vienkārši bija tukša vieta.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 05.07.2013 02:08

[Roviela]

Joela pārdomas par šejienes pasaules kārtību tika visai pēkšņi pārtrauktas, Gabrielam liekot mašīnai apstāties.
Paskaidrojuma vārds - Sīlija, serafam neko daudz neizteica, proti, tai ziņā, ka apkārtnē neko īpaši tādu neredzēja, vien dubļainus laukus, un tad nevarēja saprast, kādā sakarā Sīlija. Kaut ko pasākusi? Jau kaut ko dara? Ir tuvumā? Vēl kas?
Iespējams, arī Metatrona dēls to nezināja, tāpēc steigšus uzsāka meditēt.

Orākuls īsti nezināja, ko tagad darīt. Gabriels pats bija teicis, ka līst Attīrītāju bāzē ar meditēšanu nedrīkst, bet kā lai zina, Sīlija ir tur jeb nav? No otras puses, Gabriels teica arī, ka kritusī serafe ir nodrošinājusies pret spēcīgu maģiju, tādu, kādu bur Gabriels pats, bet ne pret jaunuļu mēģinājumiem.

Joels pagājās netālu no meditējošā eņģeļa, lai, ieslēdzoties pats savā kupolā, arī meditētu, bet netraucētu. Tomēr... viņš nosēdās zemē, nelikdamies ne zinis par dubļiem, bet meditāciju vēl neuzsāka. Māca šaubas. Vai drīkst? Jo tie nav amuleti, un ja nu Joela vainas dēļ viss aiziet šķērsām? Kā gandrīz iznāca ar Lilijas meklēšanu.

[echo3]

Viņi bija tikuši jau krietni ārpus pilsētas, kad Gabriels negaidīti lika Lilū apstāties. Tiesa, rīkojums paredzēja apstāšanos vietā, kur tas atļauts, tātad gluži uzreiz nekas ļoti aktīvs nav gaidāms. Ereijass palika šofera vietā, kad no mašīnas izkāpa Gabriels un pēc brīža arī Joels. Jāgaida, tagad jāgaida. Īsti kas jāgaida, to gan Ereijass nezināja, jo vārds Sīlija neko nepaskaidroja. Sīlija vēlas parunāties ar Gabrielu? Varbūt. Sīlija kaut ko dara? Arī varbūt.

Katram gadījumam Ereijass vērīgi nopētīja apkārtni un arī šoseju abos virzienos. Ārā no mašīnas viņš nekāpa.

[Romija]

Vērojot apkārtni, Flēra neko nesask... neko!? Nopētījusi tukšo Gabriela vietu vispirms ar brillēm, tad orākulu bez tām, dziedniece bija pārsteigta. Tas bija interesanti! Lai gan pagaidām viņa nesaprata, kā tieši tas darbojas, efekts bija pārsteidzošs, tāpēc to vajadzēja atcerēties, varbūt kādreiz noderēs. Tāpat viņa paskatījās uz Joelu, kad tas uzbūra kupolu.

Kamēr abi meditēja, Flēra negrasījās kāpt ārā. Sargāšana bija karotāju uzdevums, tāpēc viņa paļāvās, ka Ereijass un Meja paši zina, kad un vai izkāpt. Bet Gabrielam gan viņa regulāri uzmeta uztrauktu skatienu.

Tomēr pamanītais briļļu efekts šķita neparasts. Lai novērstu domas no sliktām priekšnojautām par Sīliju, Flēra izķeksēja no somas savu planšeti, ieslēdza to un nolēma pameklēt par šīm brillēm ko vairāk. Saulesbrilles? Motociklistu brilles? Vai par tām ir rakstītas vēl kādas specifiskas īpašības bez labākas redzēšanas tumšos apstākļos un skaitļu attēlošanu acu priekšā? Kaut kas, kas varētu attiekties uz maģiju? Vatras muzejs, Arista amulets, šīs brilles — arvien vairāk Ardā atklājās lietas un vietas, kas tiešā veidā saskārās ar maģiju un tās pamanāmību.

[Mattiass]

Arists mierīgi uzvilka stīpu.

— Kas attiecas uz Kārtera iespaidiem par izveseļošanos, — Arists pameta ieinteresētu skatienu uz Deina indikatoru, — viņu ārstēja viena mediķe ar skaistu balsi, baltiem matiem, visumā pievilcīga. Pirms tam viņš tiešām izskatījās tā, kā tai bildē, — Karotājs detalizēti pārskaitīja vakar redzētos miesas bojājumus.

[Rouzijs]

Sīlija... šis vārds lika Mejai palūkoties uz Gabrielu ar nedaudz nesaprotamu skatienu. Un vispār visu ceļu serafe bija ignorējusi Metatrona dēlu, kuram acīmredzot bija romāns ar Flēru. Vismaz tā no malas izskatījās, bet tumšmate izlikās, ka neko nav redzējusi, un ja godīgi viņu nemaz tas neinteresēja. Ja nu vienīgi nedaudz skauda tas, ka Flērai bija Gabriels, bet Alekss šķita Meju aizmirsis. Bet par to tagad nebija jādomā, pat ja sāpēja nedaudz sirds. Smagi nopūtusies un uz brīdi pievērusi acis, viņa saņēmās izkāpt ārā no mašīnas un apstājās netālu no Flēras un Gabriela.

Tumšās acis slīdēja pār apkārtni kā mēģinot ieraudzīt kaut ko aizdomīgu. Uzmanīgi un vērīgi, lai neviens sīkums nepaslīdētu garām. Viena roka jau bija uzgūlusi uz dunčiem, gatavībā tos likt lietā, ja vien vajadzētu.
Serafe gan cerēja, ka nenāksies cīnīties, vismaz ne tagad, kad viņa joprojām nejutās atguvusi to sauli sevī ar kuru doties uz priekšu pa Ardas tumšajiem nostūriem.

[echo3]

Grozoties priekšējā sēdeklī, jo īsti nebija pieradis lūkoties spoguļos, lai redzētu to, kas mašīnas aizmugurē, Ereijass vispirms konstatēja, ka mašīnā palikuši viņi divi vien ar Flēru. Pie tam Flēra kaut ko centīgi dara ar planšeti. Nekas īpašs apkārtnē, kas prasītu viņa uzmanību, nebija redzams, tāpēc Ereijass ievaicājās, - Ko tu centies sameklēt?

[Romija]

"Šīs brilles," Flēra parādīja uz saulesbrillēm, ko tagad bija pastūmusi augšā uz matiem, "rāda vairāk. Ar viņām ir vieglāk tumsā redzēt. Tās bija klāt pie motocikla, priekš braucējiem. Bet izrādās, ka ar viņām nevar redzēt tos, kas ir kupolos," serafe palūkojās ārā pa logu uz abiem orākuliem. Viņa vēlreiz uzlika brilles uz acīm, pārliecinājās, ka efekts joprojām ir tāds pats, un tās pacēla. "Es gribēju paskatīties, vai ir kāda informācija, kāpēc tās tā strādā. Tas ir interesanti un varbūt noderīgi," viņa paskaidroja.

Var jau būt, ka Gabriels uz šo jautājumu varēja atbildēt, bet netraucēs taču viņu tagad ar tādu lietu. Un tāpat bija jāgaida, vai būs kādi jaunumi un varbūt pat plānu maiņa. "Man tas nez kāpēc liekas līdzīgi kā ar Vatras muzeju, kur varot redzēt auras. Es zinu, ka tas ir savādāk, bet tomēr kaut kāda saistība ar šejieni, maģijām..." Flēra kļuva domīga un pievērsās planšetei. Nē, jaunākās modes tendences saulesbriļļu izvēlē viņu neinteresēja, vajadzēja pajautāt kā savādāk.

[echo3]

O! Interesanti. Nez, vai ar manējām brillēm notiek tāpat?.. - Ereijass aprāvās pusvārdā, jo bija kaut ko iedomājies. - Klau, bet tas nozīmē, ka šejienes tehnoloģijās ir kaut kas, kas reaģē uz maģiju? Tāpat vien, nejauši? Kaut kāds blakusefekts? - Karotājs uzlika saulesbrilles, kuras pirms tam bija iebāzis jakas kabatā, un palūkojās Gabriela virzienā. Nu, un kā ir ar šīm te?

[Sindra]

~ ~ ~ Arists ~ ~ ~

Noklausījies Arista atbildi, Diksona kungs piecēlās. - Visi pametiet telpu, izņemot Kārteru, Mārvinu un Morganu. -
Kolēģi cits pēc cita pameta sapulču zāli. Rozīti likās, ka šāds notikumu pavērsiens ne visai apmierināja, taču, arī viņa piecēlās.
- Būs labi. - viņa klusi nočukstēja un veltīja savam priekšniekam tikko jaušamu smaidu. Arī meitene pameta telpu.

Kad konferenču zālē vairs bija palikuši tikai Arists, Deins un Alekss, Diksona kungs no priekšnieku galda atvilknes izņēma vēl vienu stīpu un pa galda virsmu paslidināja to Aleksa virzienā. - Lai tu nejustos tik komfortabli. - viņš noteica un pamāja visiem trim, norādīdams uz vietu, galdam pretī. - Nāciet te. Visi trīs. Lai mums nav jābļaustās. -

Alekss un Deins piecēlušies, ieņēma norādītās vietas, paliekot stāvam kājās pie priekšnieku galda.
Alekss gan ar pēcpusi atspiedās pret garā galda malu, un uzlika stīpu. Visu trīs priekšnieku skatieni pavadīja šo puiša darbību ar tādiem skatieniem it kā viņi censtos kaut ko ieraudzīt. Taču nekas tāds nenotika. Indikātors uzrādīja zaļo gaismu un viss.

- Labi. Tātad pirmavots un nevis eņģelis, bet ārste. - Diksons noteica, palūkojies uz dienesta vadītāju. Alekss apstiprinoši pamāja.
- Alekss? - Mārlas kundze lika saprast, ka šāda atbilde gluži vis nederēs.
- Jā. - Alekss apstiprināja. - Es izmantoju pirmavotu. Ārste to injicēja. Tā kā pēc tam nebija vajadzības Deinu atstāt slimnīcā, es viņu izguldīju savās mājās. Nedaudz vēlāk, kad Deins nāca pie samaņas, mūsu starpā radās konflikts. Taču tagad viss ir kārtībā. - vairāk neko arī neteica. Tik vien kā palūkojās uz Deinu.
- Jā. - Kārters apstiprināja.

- Par ko jūs konfliktējāt? - sekoja nākamais jautājums.
Alekss klusēja. Viņa skatiens noslīga līdz grīdai.
Vadības skatieni pievērsās Deinam.
- Es Mārvinu apvainoju par neatbilstību ieņemamajam amatam. - Deina indikātors rādīja zaļo gaismu.
Diksons apstiprinoši pamāja. Ka sapratis. Viņa skatiens pievērsās Aristam. Jau pavēra muti, lai ko jautātu, taču šajā mirklī telpas durvis pavērās un konferenču zālē ienāca Rozītes jaunkundze. Meitene izskatījās pavisam nelāgi. Bāla un apjukusi.
- Endrjū ir gājis bojā. Cieta avārijā. - viņa paziņoja.

- Mārvin un Morgan uz notikuma vietu. - Diksona kungs ātri izdeva pavēles.
- Kārter, uz slimnīcu veikt pārbaudes. Mums vajag pilnu tava veselības stāvokļa novērtējumu, ieskaitot mentālās pārbaudes. - likās, ka Deins gan ir saīdzis par iespēju iet pildīt testus, tā vietā, lai dotos izmeklēt kolēģa bojāejas apstākļus.
- Ja pārbaudes būs sekmīgas, ieņemsi Endrjū amatu. - lūk. Šī ziņa jau bija daudz labāka.
Alekss noņēma stīpu un nolika to uz galda. Pagriezies, jau devās prom. Tomēr, Diksona kungs viņu vēl aizturēja. - Alekss, izmantot pirmavotu ir aizliegts. Tu to zini. - jauneklis apstājās, taču pret runātājiem nepagriezās. - Atlicini rīt laiku cietuma bloka apmeklējumam. -
- Sapratu. - viņš noteica un devās prom.
Deina skatiens pavadīja aizejošo priekšnieku. Tajā likās kaut kas atmirdzam no apmierinājuma atblāzmas.



~ ~ ~ Pārējie ~ ~ ~

Pirmkārt, jau Ereijass uzliekot savas brilles neko savādu nemanīja. Viņš redzēja Gabrielu ar visu vairogu. Tāpat, kā Joelu. Varbūt vienīgi likās, ka Gabriels ir grūtāk saskatāms un tāds kā vairāk izplūdis, kamēt Joelu varēja redzēt pavisam droši.

Planšetē Flērai izdevās atrast informāciju, ka brilles, kas bija viņas rīcībā, bija jaunākais modelis un tām bija daudz un dažādas iespējas. Tās bija bez maz pašas apveltītas ar mākslīgo intelektu. Tās spēja rēķināt attālumus, ziņot par briesmām, protams, uzlaboja redzamību tumsā un pat lietus apstākļos. Šādas tika pārdotas tikai kopā ar jaunākajiem motociklu modeļiem un, protams, maksāja kaudzi naudas. Toties atsauksmes no citiem lietotājiem bija ļoti pozitīvas.
Par briļļu saistību ar maģiju, gan nekādas informācijas nebija.

Pēc kāda brīža Gabriels atsauca savu vairogu un piecēlās.
- Sīlija ir netālu. Viņa veic rituālu. Es nevaru to tā atstāt. Man viņa jāaizkavē. - eņģeļa sejā paudās bažas.
- Tur ir arī priesteri. - nebija pat jāuzdod jautājumi, lai saprastu, ka Gabriels nespēja izlemt, ko darīt ar pārējiem.
Tomēr, beigās, viņš noraidoši pamāja. - Es nevaru jūs pakļaut briesmām. Es iešu viens. Brauciet meditēt. - Metatrona dēls pagriezās, lai dotos prom.

[echo3]

Nekādu īpašu izmaiņu nav. - Ereijass nokonstatēja. Šķiet, Flērai brilles ir citādas. Neko daudz tālāk viņš nepaguva ne izdomāt, ne izdarīt, kad Gabriels piecēlās, teikdams, ka Sīlija ir netālu, un ka viņš iešot viens. Cik tas ir - netālu? Ja jau līdzenā vietā stāvot, nekas nav redzams? Ereijass izkāpa no mašīnas un uzrunāja Gabrielu, pamādams uz Lilū. - Ja neņem mūs līdzi, tad brauc ar Lilū. Un vai mēs tiešām neko nevaram palīdzēt?

Mašīna nebūs problēma. Var taču izsaukt taksi (tā laikam tās mašīnas sauca?). Nu nepazudīs viņi. Problēma ar Sīliju ir svarīgāka.

[Romija]

Beidzot Flēra atrada pareizās brilles un pievērsās to aprakstam. Protams, nekas nebija rakstīts par maģiju, tomēr pārējais liecināja, ka diez vai visi ar tādām staigās. Protams, sev dziedniece tās grasījās saglabāt, bet nevarēja gaidīt, ka katrs otrais pretimnācējs uz viņiem paskatīsies caur tādām. Vienīgi radās doma pārbaudīt, kā tās reaģē arī uz cita veida serafu maģijām. To kādā brīvākā brīdī, jo nebija gluži prioritāte. Kad Gabriels novāca savu kupolu, arī Flēra nolaida rokas ar planšeti, ļaujot tās ekrānam izdzist.

Ziņas, ko sniedza Gabriels, pabeidzis savu meditāciju, lika sarauties. Te, nekurienes vidū kaut kur bija Sīlija, pie tam ne viena un ne nejauši. Un viņš grasījās iet viens! Diez vai viņš paļāvās, ka Sīlija uzvedīsies ne sliktāk kā Ellē. Vai nu briesmas draudēja tikai jauniņajiem serafiem, vai arī... vai arī! Amuleti nebija iznīcināti, Gabriels diez vai viņai varēja ko nodarīt. Un vai gribēja? Flēra izkāpa no mašīnas.

"Viens?" viņa iesaucās, lielām acīm skatoties uz Gabrielu. Flēras savilktās uzacis pauda bažas un neticību. "Amuleti nav iznīcināti, vai tad viņa nav pārāk spēcīga? Kas tas ir par rituālu?" dziedniece nebija ar mieru Gabrielu laist vienu, lai arī labi saprata, ka, satiekot Sīliju, viņai pašai nebūtu nekādu izredžu. Šoriez viņa diez vai ignorēs citus atnākušos serafus. Bet Flēra bija Gabriela dziedniece. Ja kas notiktu, tad viņai bija jāparūpējas par Valdnieka dēlu. "Tu nevari mūs pakļaut briesmām, tāpēc pakļauj sevi? Bez tevis uzdevumam nav jēgas! Tāpat arī meditēt par to vietu tad ir bezjēdzīgi" Flēras balss bija kļuvusi lūdzoša. Lai arī balsī viņa runāja par pienākumu un uzdevumu, skatiens cieši vērās valdnieka dēlā un rokas pasniedzās uz viņa pusi, kā lūdzot neiet. Domas, ka Sīlija vai viņas priesteri varētu kaut ko tādu nodarīt Gabrielam, kā iepriekš bija paveikuši uz Deina ķermeņa, lika serafei iekšēji sarauties. Viņa negribēja pieļaut, ka Gabrielam tas ir jāizcieš, pat ja pēc tam izdotos miesu izdziedēt. Ko tādu dziedniece nespēja pieļaut nevienam, kur nu vēl viņam.

[Rouzijs]

- Gabriel... - Meja pat nezināja, kā noformulēt savu sakāmo, bet laist viņu vienu pašu projām bija neprāts it īpaši, ja tur vēl bija priesteri.
- Tu pats atceries, ko tu man teici? - To, ko citi nedzirdēja, to, ka Sīlija ir spēcīgāka par Metatrona dēlu. Tad kāpēc viņš tik ļoti vēlējās doties nāvei rīklē. - Mēs varam palīdzēt. - Tik vāji jau viņi arī nebija.

Lai gan nevarēja noliegt, ka Meja īsti nebija droša par visu šo situāciju.
- Iespējams, var kaut kā apturēt to rituālu no tālienes? - Tumšais skatiens jautājoši pievērsās serafam.

Bet taisnība, viņiem bija kaut kas jādara.

[Roviela]

Joels piecēlās. Viņš, ja godīgi, nezināja tagad ne ko teikt, ne darīt.
No vienas puses - ir jādara tas, ko liek, tas ir - jāiet meditēt, lai gan viņš šaubījās, vai tagad spēs koncentrēties.
Un ko tad, ja Attīrītāji sagūsta Gabrielu? Tad kādam bija jādodas uz Astindelu, uzreiz ziņot Metatronam, pareizi?

- Ja mūsu uzdevums joprojām ir atrast amuletus, tad man jāiet meditēt. Man pietiktu ar vienu apsargu, - orākuls ierunājās.
Viņš pilnīgi piekrita Flēras teiktajam - bez Gabriela te nekādiem uzdevumeim saistībā ar Sīliju nav jēgas. Tad Metatrons lai sūta armiju, vai ierodas pats.

[Mattiass]

Arī Arists pēc norādījuma piecēlās un pietuvojās galdam. Tomēr galu galā tas izrādījās nevajadzīgi.

Endrjū nāve gan viņu pārsteidza nesagatavotu. No otras puses, izzīmējās aina, ka slepenpolicijas virsotni mēģina likvidēt. Vispirms Alekss, neveiksmīgi (bet tikai Mejas dēļ), tad Deins (arī brīnumainā kārtā… iespējams, Aristam vienkārši ļoti nepatika šis godkārīgais Karotājs, taču Deina lojalitāti viņš bija sācis apšaubīt), un, visbeidzot, Endrjū (kā izklausās, veiksmīgi). Ja būtiska daļa bija ķēdītes paraušana par pakāpienu, tas bija izdevies. Ja ļaundaru uzdevums joprojām bija izsist visu vadību, tad Alekss nav drosībā. Arists pat nopriecājās, ka dabū notīties kopā ar priekšnieku. Arī viņš nolika stīpu uz galda, un devās līdzi Aleksam.

Ticis ārā pa durvīm, viņš apjautājās:
— Tu šodien bez braucamā?

[Sindra]

~ ~ ~ Artists ~ ~ ~

Alekss uzlūkoja Aristu tikai pēc tam, kad bija izgājis no konferenču zāles. Protams, Rozītes jaunkundze bija sekojusi abiem vīriešiem. Viņa klusi aizvēra telpas durvis.
- Tas ir tik... - meitenei laikam trūka vārdu un viņa izskatījās patiesi satriekta.
Alekss palūkojās uz meiteni. - Dodies mājās. Paņem brīvdienu. Es tikšu galā. - tāpat nelikās, ka sekretāre būs strādātāja. Lai arī karotāja, viņa tomēr bija emocionāla un acīmredzami no asarām viņu atturēja tikai šoka stāvoklis.
- Rīt tev jābūt šeit, jo man jādodas uz cietumu. Tu dzirdēji. - Alekss noteica. Viņa pamāja.

- Nē, es atbraucu ar mašīnu. Nu, Deins bija ar mani. Viņam nepatīk ar moci braukt. - tādēļ Alekss bija izvēlējies aizvizināties līdz birojam ar auto.
Piegājis pie sekretāres galda, Alekss savāca planšetes, kurās bija informācija par notikušo negadījumu.
- Ejam. - lieki nekavēdamies, viņš devās uz izejas pusi.


~ ~ ~ Pārējie ~ ~ ~

Nē, nē. Gabriels nebija aizmirsis, ko viņš bija teicis Mejai. Tāpat viņa skatiens kavējās pie Flēras pavērstajām rokām. Taču... Metatrona dēls labi apzinājās, ka ņemt jaunos serafus līdzi ir riskanti.
- Es negrasos mirt. - viņš noteica.
- Viņa mani nemēģinās iznīcināt. Par jums gan es neesmu pārliecināts. Ja nokļūsiet viņas nagos. -
Serafa skatiens uz mirkli aizkavējās vienā virzienā un viņš gluži kā ieklausījās apkārtnē.
- No attāluma nē. Nekas nesanāks. Sīlija, protams, nodrošinātos pret tādām lietām. - mašīnu viņš arī acīmredzami pārējiem nevēlējās atņemt.
- Viņi veido kaut kādu portālu. Iespējams, lai Valdniece te varētu atkļūt. Es neesmu līdz galam pārliecināts. - pārliecināts viņš bija tikai par to, ka šo rituālu vajadzēja apturēt un pēc iespējas ātrāk.