"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Pūķēns Sāra]

Safīra bija apmetusies vienā no krēsliem un ar neieinteresētu sejas izteiksmi klausījās Flēras sacītajā. Patiesību sakot, jaunā serafe bija nevis 'neienteresēta', bet kā reiz emocionāli satraukta. Nebija viegli un patīkami klausīties dziednieces minējumus par to, ka vecākā māsa pašrocīgi varētu būt nogalinājusi neskaitāmus cilvēkus, radot tik briesmīgu vietu. Tieši šī iemelsa dēļ viņa centās neizrādīt savas emocijas apkārtējiem, lai atkal jau visi nesāktu satraukties par viņas būšanu starp pārējiem.

"Es šaubos, ka amuleti ir meklējami attīrītāju mītnē," Safīrai likās, ka pilna vai nepilna tā vieta, tāpat labāk turēties pa gabalu, "pat ja tajā vietā nav priesteru, šaubos, ka tā būs tukša un citiem, kas tur palikuši, patiks svešinieki."
"Ja mēs tajā rūpnīcā atradīsim amuletu, tad uzreiz iznīcināsim vai aizvedīsim prom? Sīlija var sajust, ja amuletu pārvieto vai iznīcina?" jautājošs skatiens tika veltīts zinošākajai no komandas: Flērai.

[Romija]

Ja ne, tad ne, Flēra negrasījās piespiest Joelu kaut ko darīt. Vienīgi dīvaini šķita tas, ka orākuls nebija redzējis neko tādu, vien sajutis auru. Droši vien pie vainas bija balss, Flēra nodomāja un sajutās mazliet vientuļa. Pat ja tā bija Sīlijas radīta, tā tomēr šķita kā Gabriela balss — tik jauka, mīļa un aicinoša. Tagad bija klusums. Tagad neviens viņu nesauca un negaidīja.

"Tēvs un dēls?" Flēra sākumā nesaprata jautājumu. "Ā, nē, tie nebija Mārvini," viņa papurināja galvu, atceroties Aleksa teikto. "Tas bija Verna kungs. Sīkākus radurakstus gan nezinu, bet diez vai tieši saistīti. Tad Alekss to būtu pateicis. Droši vien," viņa atbildēja, cik nu pašai bija zināms. Tieši tā jautājusi gan Flēra nebija, tāpēc arī pavisam drošas pārliecības nebija.

Par pārējo savukārt Flērai bija jāsavelk izbrīnīta sejas izteiksme. "Tu piedāvā nedoties uz rūpnīcu, bet attīrītāju cietoksni?" Saki, ka tas bija domāts savādāk, saki! Flēra gribēja iesaukties. Pieņemt, ka Attīrītāju priesteri ir drupās un galvenā pulcēšanās vieta ir neaizsargāta? "Ja cietoksnis ir aizsargāts pret meditēšanu, tad tas būs aizsargāts arī pret ierašanos, ar vai bez priesteriem," Flēra bija visnotaļ pārliecināta. "Rūpnīcas drupās vismaz varam mēģināt noteikt, vai nav uzlikta kāda maģiska aizsardzība. Cietoksnī... tā būtu skaidra līšana viņu teritorijā!" Flēra paskaidroja savu viedokli. "Vai tas bija domāts tas otrs cietoksnis?" viņa iebakstīja ar pirkstu savā zīmējumā, kur ar šādu vārdu bija apzīmēta ķīmiskā rūpnīca. To vajadzēja noskaidrot.

"Es nezinu, vai Sīlija to justu," uz Safīras jautājumu Flēra varēja vien paraustīt plecus, lai arī tas bija ļoti svarīgs jautājums. "Bet pieņemu, ka jā! Un nedomāju, ka ir nozīme amuletu vest prom. Nezinu pat, vai tas būtu iespējams. Ja mums ir līdzi orākuls, tad to varētu izdarīt tur pat. Bet tas noteikti būtu jāskatās uz vietas. Es nezinu," viņa noplātija rokas. Vēl kaut kas, kas nebija skaidrs līdz galam. Bet sēdēt mājās un apcerēt nekā uz priekšu uzdevumu nevirzīja.

Un vispār jau Flēra īpaši nealka komandēt citus. Orākuli tomēr parasti bija zinošāki par tādām lietām. Dziedniecei bija pienākums iet līdzi visur, kur viņas uzmanāmie devās. Atslīgusi krēslā, Flēra nolēma paklausīties, kas citiem ir sakāms un ierosināms. Jebkura laba ideja bija gaidīta.

[Roviela]

Joels nopūtās vēlreiz. Tas sāka nomākt.

- Nē, visticamāk, pie Attīrītājiem nav neviena amuleta, tāpēc tur jālien nebūtu, bet Arists un Flēra vakar gribēja, lai es meklēju Liliju, lūk, viņa ir tur. Ko tālāk, to es nezinu. Teicu gan, ka varētu iet turp, bet tas nav gudri nemaz. Es pat meditēt nedrīkstu par vietām, cilvēkiem un lietām, kas ir Attīrītāju valdījumos, jo pret to Sīlija ir nodrošinājusies.
Ja Arists nav saņēmis īsziņu, tad tagad īsumā tika pārstāstīts tās saturs.

- Varbūt arī rūpnīca ir apmēram tādā pašā statusā, un tad Flēras redzētais ir māņi vistīrākie. Kā var palīdzēt tiem, kuru sen jau vairs nav? Kā var nodzēst liesmas, kuru sen jau vairs nav? Nē, es nemeditēšu uz šīm vietām, kā saka, no ārienes. No iekšpuses, iespējams, var.

Serafs padomāja vēl.
- Jā... un, lai amuletu iznīcinātu, man ir jābūt tam tuvumā. Būs jāiet jums līdzi, lai arī, nudien! Gabriels stingri brīdināja tik ātri tai rūpnīcā tagad nelīst. Es negribu iet turp.

Ko varētu darīt citu, par to, diemžēl, viņš bija spiests neziņā noplātīt rokas.

[Pūķēns Sāra]

"Ņemot vērā, ka Gabriels minēja pagaidām to rūpnīcu likt mierā, tad atzīmējam to vietu kā, iespējams, pirmā amuleta atrašanās vietu un meklējam pārējās divas? Safīra tomēr nolēma padalīties ar savām domām, jo Flēra un Joels godīgi bija izklāstījuši savas. "Protams, var arī sadalīties: daži kopā ar Joelu dodas meditēt, piemēram, tā ķīmiskā rūpnīcas tuvumā, bet daži iet pārmeklēt uzspridzināto rūpnīcu, lai savlaicīgi noskaidrotu vai tur vispār ir jēga vest iekšā orākulu un vai tiešām to vietu tagad pieskata attrītāji. Dažus subjektus būs grūtāk ievērot tajā vietā nekā visus." Pēc stāstītā radās priekšstats, ka rūpnīca un ēkas ap to ir visai plašā teritorijā.

[Mattiass]

— Man ir paštaisīts amulets, tādēļ priesteri arī neredz. Nekas nopietns, — Arists negribīgi atsaucās. — Jums visiem es tādus nespētu sataisīt.

— Padomājiet par gadījumu, ja nu Sīlija jūt, ka tie amuleti tiek iznīcināti? Ja vien praktiski izdarāms, vajadzētu tos iznīcināt visus uzreiz. Citādi pārējos divus jau rūpīgi sargās. Un es ierosinu, lai Meja dodas ar Ereijasu. Mazāk potenciālu briesmu, lielāka drošība orākulam. Un kāds, kurš tevi pieskatīs Ereijasa personā, tu, kaza tāda, viņš pie sevis nodomāja.

[Roviela]

- Mēs tagad nevaram sev tādus izgatavot, vai ne? - Joels ievaicājās. Droši vien, tas nekādi nav viegli - laiks, sastāvdaļas un viss tāds, ko nevar paveikt pāris minūtēs. Tomēr gribējās apstiprinājumu. Ja nevar, tad viss skaidrs, nevar, bet ja var, tad derētu patērēt pāris dienas, lai pie tādiem tiktu.

- Jā, tas var gadīties, bet, ja tie ir izmētāti ļoti dažādās vietās un ja es viens varu tos iznīcināt, tad reizē nesanāks, ja vien tos nevar bez bažām kaut kur pārvietot, - tas būtu labi, ja varētu, tikai nez vai var, - tomēr labāk vispirms atrast, kur tie vispār ir.
Neapšaubāmi.

- Labi, tad es dodos pameditēt pie ķīmiskās rūpnīcas vietas, un kuri tad ar mani?
Meja un Ereijass?

[Romija]

Beidzot Joels bija nonācis pie sevi apmierinoša darāmā. Flērai pret to nekādu iebildumu nebija, tāpēc viņa neaizkavēja orākulu. Otrreiz uz turieni braukt, lai paskatītos no malas, gan viņa pati negrasījās, tāpēc atteicās no braukšanas līdzi. Arī pie Attīrītājiem viņa nebūt neplānoja doties vizītē. Protams, gribējās Lilijai palīdzēt, lai kas arī viņa nebūtu, bet tas bija pārāk riskanti. Ja varētu izdomāt kādu plānu, tad varbūt. Pagaidām gan šāda plāna vēl nebija, tāpēc viņa vērās uz savu uzzīmēto, lai arī patiesībā domāja ne tikai par tur uzrakstīto.

[echo3]

Vai bez ķīmiskās rūpnīcas nav vēl kāda iespējama vieta? Liekas, tur nekas ļoti slikts nav noticis. - Ereijass pajautāja, jo varbūt Flērai vai Aristam, vai Mejai ir vēl kāda informācija. Tad karotājam ienāca prātā doma, - Vai nevar būt tā, ka visi amuleti tomēr ir kopā, vienā vietā? Ja jau Joels nekādas citas vietas meditējot nesajūt? Bet, nu labi, varam pamēģināt arī tajā pakalnā pie ķīmiskās rūpnīcas. Tur neviena lieka cilvēka nebija.

Serafs īsti nesaprata, kāpēc Arists vēlas, lai Joelu sargātu Meja un viņš. Ereijasam likās, ka tad viņam būs jāsargā abi.

[Romija]

"Stonas apkārtnē laikam šīs trīs," Flēra paraustīja plecus. "Bet tas nenozīmē, ka visi amuleti ir Stonā, tie var būt jebkur. Kaut vai Vatrā, kur esot vieta, kur redz serafu auras. Bet tas noteikti ir visai tālu." Attālumus Ardā Flēra nezināja, bet, cik varēja spriest pēc Stonas apmēriem, tik ātri kādā citā vietā nokļūt nemaz nevarēja. "Vieglāk vispirms ir pārbaudīt tuvākās!"

Kaut gan nu jau sāka izskatīties, ka jāapdomā arī tālāk esošās vietas. Vai arī jāatrod kāda cita pieeja meklēšanai.

[Mattiass]

— Tagad? Nē, nevarat. Es jums nespētu tik vienkārsi paskaidrot, kā tas izdarāms, bet, lai iemācītu, paietu pārāk daudz laika. Tā nav serafu, bet gan vietējā maģija.

Pēc otra karotāja jautājuma Arists uz viņu paraudzījās ar zināmu neizpratni.
— Ereijas, iedomājies, ka tu gribi noslēpt amuletus, kuri nodrošina tavu varenību. Kur tu tos liktu? Vai tiešām visas oliņas vienā groziņā? Lai tāds Joels, tās uzmeklējis, vienā rāvienā arī visu iznīcinātu?

[Rouzijs]

- Es braukšu tur, kur Flēra. - Un viss, kāpēc Mejai vienmēr vajadzēja palikt kopā ar Joelu un Ereijasu uz kuru serafe bija apvainojusies? Turklāt Flēra bija vienīgā, kas spētu saprast viņas sajūtas šajā pasaulē, pārējiem tak bija vienalga.
Amuleti, amuleti, par pārējo nospļauties un Arists vispār domāja, kā no viņiem visiem tikt pēc iespējas ātrāk vaļā. - Idiots. - Vairāk nekas par šo serafu viņai nebija sakāms.

Un vispār...
Iespējams, ka viņai labāk būtu doties prom uz Astindelu.

[Romija]

Flēra gan nebija vēl izlēmusi, ko pati darīs. Bet, ja Meja gribēja ar viņu braukt, tā vismaz varētu būt droša, ka ar karotāju nekas slikts neatgadīsies. Flēra paraustīja plecus par zīmi, ka īpaši neiebilst.

Paliekot bez orākula, bija jāizdomā, kam ķerties klāt tālāk. Lasīt vai sēdēt Svētnīcā varēja vakarā, kad ārā palicis vēl tumšāks, vai ir kādi citi iemesli, kas prasa palikt mājās. Dienas laikā pareizāk šķita kaut kur doties. Tomēr apskatīt simbola vietu? Mēģināt vēlreiz meditēt? To noteikti nebija droši darīt vienatnē.

Bet bija vēl kas, ko Flēra uz brīdi bija piemirsusi. Arists vakarā bija prasījis apzināt, kam ir kādas balsis bijušas galvā. Paņēmusi sarakstu, viņa to pasniedza izmeklētājam. Sarakstā bija piecas rindiņas:

• Meja — Sīlija aicina doties prom no grupas, pamest visus (vienkārši pazūd vienā brīdī);
• Joels — no simbola, prasa atvest Gabrielu (Gabriels iznīcina demonu);
• Flēra — no atkritēja, prasa pateikt priekšniekam, ka nedabūs Antaja siksnu (izbeidzas, kad pasaka);
• Safīra — no Sīlijas, prasa doties pie viņas (Gabriels var noklusināt, bet vēl ir aktīva);
• Flēra — no Gabriela (?), aicina pie sevis (izbeidzas, kad meditē).

"Es nepaprasīju vēl Sarišai, bet viņa guļ un atpūšas, jo nejutās labi no tās pātagas," Flēra paskaidroja. Pārējiem viņa bija paprasījusi, izņemot pašu Aristu. Dziedniece bija gatava paskaidrot sīkāk par katru ierakstu, ja tas interesēja. Bet savādāk varēja redzēt, ka vienīgā balss, kas vēl bija aktīva, bija Sīlijas aicinājums Safīras domās.

[Mattiass]

Arists pieņēma sarakstu.

— Derēs, Sarišai pajautāsim vēlāk. Tātad, plānu vairs nekādu? Labi, tad es aizvizināšos līdz darbam un pēc tam — visticamāk, kaut kur kulturāli atpūsties. Vai kāds ar mani grib nākt?

[Pūķēns Sāra]

Kopā ar Joelu braukt likās slika ideja. Vienmēr var gadīties, ka viņas izcelsme traucē jaunajam orākulam meditēt vai atrast vēlamos mērķus. Dziednieces sānus jau iesildīja karotāja Meja, kas bija loģiski. Dziedniekus vajag sargāt. Kas atlika viņai pašai?

"Es nākšu," serafe atbildēja. Arists bija skarbs, bet toties Safīra jutās droši viņa klātbūtnē. Iespējams, pie vainas bija tas, ka viņš pirmais bija parādījies viņas priekšā Ardā, kā princis tumšā rumakā, vai arī tas, ka viņš, kā jau detektīvs, ieklausījās viņas trakajās idejās un vienu pēc otras norakstīja, liekot domāt reāli.

[Romija]

Plāni, kas vakar bija šķituši derīgi, nu bija nedaudz pajukuši. Flēra joprojām bija gatava kaut ko pasākt, bet viena viņa to izdarīt nevarēja. Ja Ereijass devās ar Joelu uz ķīmisko rūpnīcu, tad tik pat labi varēja braukt arī ar Aristu, ja nu tomēr viņi izdomātu aizbraukt pārmeklēt kādu zonu.

Pieteikusies līdzbraucējos, Flēra sameklēja savas mantas. Viņai arī interesēja, ko Arists iesāks ar sarakstu.

[echo3]

Ejam, Joel. Starp citu, mēs brauksim ar Lilū. Un, ja vajadzēs, arī prom uz Vatru. Vai arī uz lielāko bibliotēku, kā izdomāsim. - Ereijasam mazliet sāka apnikt. "Kulturāli atpūsties"? Atkal uz kādu Elli vai citu tikpat atpūtai nederīgu vietu? Un to iesaka Arists, kurš nupat vēl skandināja, lai neviens nebāžas ārā no Svētnīcas bez vajadzības? Vismaz viens labums, ka Meja nebūs jāpieskata un jāglābj no viņas pašas neapdomības. Vakar lejā pie mājas Ereijass bija juties reti stulbi.

Ereijass tomēr savaldījās, un nekas no viņa domām sejā neparādījās. Serafs piecēlās, palūkojās uz Joelu, tad ar nožēlu uz Flēru - labprāt būtu ņēmis kompānijā līdzi jauko un saprātīgo dziednieci -, savāca no letes Lilū atslēgu un devās paņemt ieročus un planšeti. Telefons jau bija kabatā.

Pēc neilga laika viņš atgriezās pie lifta un bija gatavs braukt lejā.

[Roviela]

Mejas vārdi izklausījās pavisam dīvaini, turklāt, vai tikai Joelam šķita, ka dzird tajos kaut kādu aizvainojumu? Orākuls nesapratnē paplikšķināja acis karotājas virzienā, tad paraustīja plecus. Serafs nebija pamanījis, ka Meju kāds būtu aizvainojis. Tā bija Meja, kas nevēlējās viņu uzturēšanos šeit pēc iespējas saīsināt, skriedama visos virzienos, tikai ne tajā, kas bija viņu pienākums. Varbūt mēness ārā aiz mākoņiem pašlaik ir ļoti liels? Ja te vispār ir mēness.

Pirmīt visi runāja, ka orākuls jāsargā, tagad pēkšņi visi dosies līdz Flērai vai Aristam. Nu ko.

- Man nav iebildumu braukt kopā tikai ar Ereijasu, - viņš noteica, rausdamies laukā no krēsla.
- Pēc tam gribu apmeklēt kādu vietējo bibliotēku, ja te tādas vispār ir, pēc iespējas lielāku, tieši kā Ereijass saka.

Vēl viena lieta grauza sirdi - vakar tā vajadzēja, tā vajadzēja noskaidrot, kas ar Liliju, bet šodien... tā, itin kā tāda meitene nekad nebūtu bijusi. Flēra vēl ieminējās, bet Arists! Pat nepieminēja. Joels jutās kā pasūtāms un izmantojams muļķis. Tā teikt - aizej tur un noskaidro, bet kam to vajag, tev nav jāzina.
Tagad arī - ej un meditē pie ķīmiskās rūpnīcas! Es uz darbu un pēc tam kaut kur kulturāli atpūsties. Un pēc tam arī būs tā, ka nepateiks - jā, tur tad nekā nav, izsvītrojam? Vai - tur kaut kas varētu būt - izpētām? Tādu nenosvītrotu galu un jautājumu nupat bija sakrājies par daudz.
Gribu tādu nenosakāmības amuletu, viņš diezgan īdzīgi nodomāja. Citādi jūties kā sapīts, kad to nevar, to - nedrīkst, un pat ideju vairs nav nekādu, izņemot pavisam riskantas un neprātīgas, kas pilnīgi nebija orākula dabā.

Joels aizgāja saģērbties, paņēma savas mantas un drīz jau bija pie lifta, kur viņu gaidīja Ereijass.

[Mattiass]

Arī Aristam Svētnīcā nekas īsti vairs nebija darāms. Viņš tikai uz brīdi nozuda, un pēcāk parādījās ar kādu saini padusē, pie lifta panācis Joelu un Ereijasu. Lifts plašs, gaidīt, kamēr nobrauks un uzbrauks, sevišķi negribējās.

— Ja kaut ko atrodat vai kas atgadās, nekavējoties zvaniet, sarunāts?

Viņš negrasījās abiem atskaitīties par savu darāmo, vai arī ilgi un plaši skaidrot, ka, ja Lilija ir tur, kur Joels to bija sajutis, tad serafiem pagaidām nav cerību pie viņas tikt — viņiem pašiem būtu jābūt gana saprātīgiem un pāriet pie citām lietām dienas kārtībā, līdz tiks izdomāts kaut kas jauns. Neviens no viņiem ar idejām kaut kā nebija spīdējis. Taču viņš gribēja, lai abi saprot, ka, ja būs nepieciešams, tad papildspēki ieradīsies, cik ātri vien iespējams.

[Roviela]

- Jā, protams, - Joels atteica bez īpaša entuziasma. Kur lai būtu entuziasms, ja viss ko dari - kā pret sienu? Tā vien gribējās iet Mejas pēdās un pazust, nerēķinoties ar citiem. Gandrīz tā būtu vieglāk. Dumji un pašnāvība gan, bet - emocionāli daudz vieglāk, nekā cīnīties par komandas garu, kuru nekādi neizdodas iedzīvināt. Nu, tādu, īstu, kur viens par otru stāv un krīt, un raizējās, un nepamet, un visi domā par uzdevumu.
Orākuls nopūtās. Kaut kā bieži šeit sanāk nopūsties.

- Bibliotēkas te vispār ir vai nav? - viņš tomēr nolēma pajautāt tieši, citādi - nobrauksi lejā, iesēdīsies mašīnā, un mašīna paziņos, ka tādu vietu nemaz nav.
- Un tā bandīta mantas tu paņēmi vai nē? - Joels nebija pārbaudījis, vai uz galdiņa priekšnamā tās vēl ir, toties teicis par to viņš bija reizes trīs, un ne reizi nebija saņēmos pretī kaut vai sarauktu uzaci, kas liecinātu, ka šī informācija ir dzirdēta.

[Romija]

"Uz Vatru," Flēra aizdomājās. Tas varēja būt ilgi. Doties tik tālu diviem vien šķita mazliet cita lieta, kā iepriekš bija runāts. Tas varēja būtiski ietekmēt dalījumu pa mašīnām. "Ja tomēr dodieties tik tālu, tad gan dodiet ziņu," Flēra piebalsoja Arista teiktajam. Uz Vatru dziedniece negribēja laist viņus divus vien. Bet nebija viegli kaut ko noorganizēt, ja katrs iebilda un izturējās pēc saviem ieskatiem. Dažādie raksturi, kas nez kāpēc viņus bija saveduši kopā piedzīvojumā uz Vārtiem un uz Ardu, tagad teju šķēla grupu. Neviens neizskatījās iedvesmots kaut kur doties. Tiem, kas vēl dzēra saulsirdīšu tēju vismaz tā Flēra varēja mēģināt palīdzēt cīnīties pret nomācošām domām, bet daļa bija pārgājuši pie kafijas lietošanas. Vai arī viņiem vajadzēja sākt domāt par gaismas kabīņu izmantošanu? Arī ar plānošanu Flērai nevedās, un sāka izskatīties, ka labākais, ko viņa var darīt, ir mēģināt sagādāt vēl informācijas. To arī dziedniece grasījās darīt, vai vismaz mēģināt.

Paskatījusies uz Meju, Flēra viņai pamāja. "Brauksi līdzi?" Flēra nebija pārleicināta, ko Meja vēlētos pasākt, ja nedotos līdz vienai vai otrai grupai, jo ar savām idejām viņa vēl nebija padalījusies. Bet ja viņa gribēja sekot Flērai, tad dziedniecei prātīgāk šķita viņu paņemt līdzi ar Aristu, jo izmeklētājs varēja labāk karotāju pievilkt pie zemes. Vai varbūt pat izmantot viņas nenogurstošo enerģiju noderīgā virzienā.

Uz darbu, varbūt noskaidrot ko vairāk par iespējām izglābt Liliju, varbūt uzzināt kaut ko vairāk par kādām apskatāmām lietām. To diemžēl serafi paši nevarēja izdarīt tik labi, kā vietējais karotājs.

Par kulturālo atpūtu gan Flēra varēja tikai pavīpsnāt. Ko nu katrs ar to varēja saprast. Arī pie Aleksa izdzert tasīti tējas, klausoties ne īpaši iepriecinošos informāciju kaut vai par to sprādzienu, varēja tā nosaukt. Arista īsā izteikšanās un strupās atbildes diez vai diži palīdzēja citiem saprast, kur viņi varētu doties. "Mēs paliksim tuvākajā apkārtnē," Flēra paskaidroja, jo precīzāk pati vēl nezināja. Bet viņa arī neko nezināja par iemesliem doties tālu ārpus Stonas.

Kamēr visi pamazām taisījās uz liftu, Flēra aizgāja uz dziednīcu, paņēma savu mugursomu, priekšnamā pakārto mēteli un saulesbrilles.