"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

- Skaidrs. - Meja noteica, viņa jau nevarēja zināt, ka Flēra taisa tādu sarakstiņu, jo galu galā serafe tikai tikko atnāca uz virtuvi.
- Tā vienkārši pazuda. Es neko nedarīju. - Paraustījusi plecus, tumšmate aizgāja līdz virtuves palodzei un apsēdās uz tās ar savu tējas krūzīti. Ārā joprojām bija nejauks laiks, tāpat kā vakar, kad viņa vienkārši sēdēja un raudzījās tālumā.

Tikai Ereijasa klatbūtne vakar bija nedaudz traucējusi un vai viņš patiešām domāja, ka viņa neaizbēgtu, ja gribētu pabūt viena? Aizbēgtu un kā vēl. Bet nu labi. Mejai vienkārši nepatika, ka kāds viņu pieskata.

[echo3]

Ereijass uztaisīja sev vēl vienu maizi. Īsti viņš gan nezināja, ko uz tās uzsmērējis un uzlicis, jo ardiešu ēdieni neizskatījās pēc Astindelā ierastajiem, bet serafs paļāvās uz Flēras zināšanām. Un pēc garšas tas nebija nekas pretīgs.

Labrīt, Meja! - Serafei tika veltīts sveiciens. Tad Ereijass palūkojās, kuri ir virtuvē sanākuši, un pajautāja, - Vai mēs te visi esam sanākuši? - Viņam gribējās dzirdēt Flēras stāstu. To, ka apakšstāvā neviena nav, viņš zināja, jo nupat tur bija bijis. Vai kāds varbūt vēl ir guļamistabās?

[Romija]

"M-hm," Flēra novilka par atbildi uz Mejas teikto un šo to sasvītroja savā sarakstā. Tad pierakstīja vēl kaut ko klāt. Tagad saraksts izskatījās mazliet savādāk:

• Joels — no simbola, prasa atvest Gabrielu (Gabriels iznīcina demonu)
• Flēra — no atkritēja, prasa pateikt priekšniekam, ka nedabūs Antaja siksnu (izbeidzas, kad pasaka)
• Safīra — no Sīlijas, prasa doties pie viņas (Gabriels var noklusināt, bet vēl ir aktīva)
• Flēra — no Gabriela (?), aicina pie sevis (izbeidzas, kad meditē)
• Meja — Sīlija aicina doties prom no grupas, pamest visus (vienkārši pazūd vienā brīdī)

Gluži citus raut no gultas ārā negribējās, bet varbūt bija laiks pievērsties jaunai dienai un jauniem plāniem. Uzsmērējusi sev arī vienu maizīti, Flēra aizgāja vispirms uz Sarišas istabiņu. Karotāja gulēja. Arī tad, kad viņa bija pamodusies no Flēras pieskāriena plecam, dziedniece secināja, ka nevajadzēja viņu modināt. Protams, Flēra varēja mēģināt izārstēt jušanos slikti, bet tas bija kas vairāk par vienkāršu nogurumu. Un vai bija iemesls tagad uzreiz raut serafi ārā no gultas? Svītras ap kaklu no pātagas raisīja pavisam citus jautājumus, kas būtu uzdodami drīzāk Gabrielam, tāpēc Sariša varēja pagaidām mierīgi pagulēt un atpūsties. Galu galā miegs bija un palika vienas no labākajām dabiskajām zālēm. Ar vieglu, maģisku pieskārienu Flēra noņēma karotājas sliktās sajūtas, ieteica vēl pagulēt, atpūsties un atstāja viņu mierīgi guļam.

Tad viņa devās lejā uz pirmo stāvu un uzmanīgi pavēra dziednīcas durvis, ieskatoties iekšā, vai netraucē ko svarīgu.

[Roviela]

Joels piekrītoši pamāja ar galvu, kad Flēra teicās pastāstīt par slēgtajām vietām, kad visi būs klāt.
Viņš palika mierīgi sēžam klubkrēslā, kājas zem sevis savilcis un dzēra otru krūzi, šoreiz tā bija tēja.

- Meja, man ir pāris jautājumu tev, - viņš iesāka, ziņkārīgi vērodams jauno karotāju.
- Kas tā bija par pātagu, kas tev bija līdzi? Es mazliet ar to padarbojos, siedams to cilvēku, un man pēc tam pietūka plaukstas un uz tām parādījās violetas strīpas.
Savāda pātaga, bet, nudien, tā nevarēja būt tā, leģendārā Karotāju pātaga, kas esot palīdzējusi noskaidrot patiesību, par kuru orākuls nesen izlasīja planšetē. Viņš nejutās tai brīdī slēpjot kaut kādu patiesību, ja nerunā par izskatu.

- Otrs, ko kaut kā nesanāca pavaicāt agrāk... tu, gadījumā, Aleksam šeit neteici kaut ko līdzīgu vārdiem "jūties kā mājas" vai tamlīdzīgi?

[Pūķēns Sāra]

Izdzirdot durvju pavēršanos, Safīra palūkojās uz nācēju. Izskatījās, ka beidzot vēl kāds ir pamodies. "Labrīt," viņa pasveicināja Flēru. Nebija pārlieku lielas vēlmes celties un skriet, tādēļ viņa nesteidzās jautāt par dienas plāniem un tamlīdzīgām lietām, cerot, ka Flēra ļaus vēl biku atpūsties.

[Romija]

"Lab…" Flēra labrīts aprāvās, viņai palūkojoties dziednīcā. Patiesībā jau nekas pārsteidzošs tur nebija, vienkārši tad, kad viņa pameta šo telpu, viss izskatījās nedaudz savādāk.

"Ja jūs kaut kad modīsieties un celsieties, tad mēs tur citi virtuvē brokastojam. Varat pievienoties parunāt par šodienas plāniem," dziedniece diezgan lietišķi paziņoja un pieklājīgi aizvēra durvis. Ēzdama pēdējos kumosus sasmērētās maizītes, viņa domīga uzkāpa atpakaļ uz otro stāvu un atgriezās virtuvē.

"Sariša lai paguļ, viņai vajag mazliet atpūtu," Flēra noteica un ieskatījās savā krūzītē, kur pie malas pielipis bija diezgan nožēlojama paskata izmircis saulsirdītes zieds. Tagad arī Flērai vajadzēja vēl mazliet uzmundrinājuma, tāpēc kārta bija trešajai tējas krūzei.
"Es ceru, ka drīz būsim visi," viņa vienkārši noteica uz Ereijasa pirms laika izteikto jautājumu.

[Rouzijs]

Pāris jautājumi viņai? Hmm, ko Joels atkal vēlējās uzzināt? Tumšmatei sāka likties, ka viņš mēģina kļūt par staigājošu Ardas enciklopēdiju, bet serafam tas pavisam noteikti nesanāca. Noteikti. Bet nu labi, ja Meja varēs atbildēt, tad atbildēs. Kas tad viņai.

- Pietūka plaukstas? Kāpēc? - Tumšmate izskatījās apjukusi.
- Es pati to pātagu ņēmu rokās un ar viņu darbojos, bet man nekādas violetas svītras uz rokām neparādījās. Tas ir nedaudz interesanti... - Viņa teikuma beigas noteica nedaudz klusāk. Kāpēc gan Joelam kaut kas no pātagas bija palicis, kamēr viņai nē?

- Ja nemaldos, neko tādu neteicu, kāpēc tu ko tādu jautā? - Vai atkal viņai kāds neuzticējās?

Protams, Meja pasveicināja tos, kas ienāca virtuvē pēc viņas, novēlot labu rītu.

[Roviela]

- Jā gan, - orākuls apstiprinoši pamāja.
- Un Sarišai tādas parādījās uz kakla, kad cilvēks viņu mēģināja ar to nožņaugt. Viņai vēl tagad nav īsti labi, tā saprotu no Flēras, - viņš paskatījās uz dziednieci, - tā ir, vai ne?
- Es te izlasīju planšetē par vienu tādu leģendāru karotāju pātagu, kas esot uzrādījusi patiesību, tik' nezinu, kādā veidā, bet tas jau nevarētu būt šis gadījums, man šķiet.

Mejai nekas uz rokām neparādījās? Tas, nudien, ir dīvaini! Nē, patiešām! Kāpēc tā?
- Par Aleksu vaicāju tāpēc, ka Gabriels mūs sākumā nepabrīdināja, ka mēs jau varam šurp atvest jebkuru, bet tikai tie, kam pateikts - jūties kā mājās, var šurp atvest vēl kādu. Ja Aleksam nekas tāds nav teikts, tad viņš pats te var ierasties, bet nevienu citu atvest nevar, - orākuls paskaidroja.
- Viņš mums prasīja, esam vai neesam teikuši, tu tobrīd nebiji klāt, un tev nepavaicājām. Tad nu es tagad prasu, lai zinām, kā ir.
Tie nebija domāti nekādi pārmetumi, nepavisam arī nē.

[Romija]

"Jā, kaut kas ar to pātagu nav labi," Flēra piekrita. "Lai Sariša pagaidām atpūšas, viņa tomēr to draņķību dabūja uz kakla! Vēlāk pārbaudīšu atkal!" dziedniece paskaidroja.

"Taisnais Viljams," Flēra piebilda Joela teiktajam. "Esot bijis viens no Ardas tiesnešiem sen atpakaļ. Viņam bijusi tāda pātaga. Tāpēc arī Ardas simbols ir pātaga. Un tas parādās daudz kur — ne tikai kā ierocis, bet arī dažādos apzīmējumos. Tāpēc šeit var būt ļoti daudz dažādu pātagu. Tik pat labi tā Antaja siksna, ko Ellē Atkritējs minēja, var būt pātaga," Flēra pabīdīja uz galda vidu pašu pirmo savu zīmējumu un iebakstīja ar pirkstu tur, kur šī siksna bija minēta. "Bet kas to lai zina, vai tas uz mums attiecas," viņa paraustīja plecus un iedzēra tēju.

[Rouzijs]

- Ak, es nevēlējos nevienam nodarīt pāri. - Sariša tagad bija savainota tikai Mejas dēļ, lai gan... nevienam viņa nebija likusi gramstīties ap pātagu.

- Bet nevarētu būt, ka mēs esam tikuši pie tādas pātagas un kā tas ir saistīts ar mani, ka citus tā saindēja, bet mani nē? Varbūt paņemot to, es kļuvu par tās īpašnieci un līdz ar to, man tā neko nevarēja izdarīt un tam nav nekāda sakara ar Taisno Viljamu? - Tumšmatei viņas variants likās ticamāks. Skatiens aizkavējās pie Flēras.

Bet par Aleksu... - Es esmu vairāk kā droša, ka viņam neko tādu neesmu teikusi. - Lai gan... meitene puisim uzticējās.
Eh... Meja smagi nopūtās.

[Romija]

"Žņaudzot Sariša dabūja pātagas siksnu. Tu, Joel, arī varbūt?" Flēra izteica savu minējumu. "Ja Tu turēji pareizi aiz roktura, tad tas izskaidrotu visu šo," dziedniece paskatījās uz Meju. Tas noteikti bija vienkāršākais skaidrojums. Protams, varēja būt daudz sarežģītāk, bet tad svarīgāk būtu noskaidrot, kā tāda pātaga te gadījās un kāpēc nebija nekāda brīdinājuma par tās darbību.

"Pārbaudīt mēs droši vien vairs nevaram, ja tā palika tur," viņa jautājoši paskatījās atkal uz orākulu. "Labāk cerēsim, ka tas nebija nekas īpašs, jo pamest kaut ko maģisku droši vien būtu slikti. Ļoti slikti," Flēra nogrozīja galvu. Vēl viens pavediens, kas gluži nejauši atstāts karājoties. Nebija vienkārši uzturēties pasaulē, kur jāuzmanās no visa tā, kas mājās šķita pilnīgi ikdienišķs. Flēra apsvēra domu, vai viņai nevajadzētu ieviest kādus pierakstus, jo lapeles varēja nomētāties un pazust.

[Rouzijs]

- Nē, es tai arī pieskāros. Tā man bija aptīta pa vidukli. - Saprotams, serafei vajadzēja pātagai pieskarties, lai to izdarītu. Hmm, bet tas bija tik savādi, lai gan drīzāk viņa joprojām palika pie sava varianta, ka pātaga vienkārši bija kļuvusi par viņas īpašumu un tas arī viss. Paraustījusi plecus tumšmate turpināja dzert savu tēju.

- Es nedomāju, ka Gabriels glabātu kaut kādus maģiskos ieročus tur, kur atrodas visi pārējie. - Tas nebūtu Metatrona dēla garā.

[echo3]

Kamēr Flēra staigāja šurpu-turpu un sākās apspriešanās par pātagu, kas, izrādās, sagādājusi nopietnas problēmas Sarišai, Ereijass lēnām brokastoja. Viņam nebija ko piebilst, jo Flēra atgriežoties pateica, ka Sariša guļ un viņai jāatpūšas, un piebilda, ka, cerams, drīz uz virtuvi atnāks vēl kāds, savukārt pātagu Ereijass bija ievērojis tikai tā, ar vienu aci.

Vai Sarišai nebūtu labi pagulēt dziednīcā? - Tāds loģisks jautājums. - Un kurus mēs vēl gaidām? - Būtu labi uzzināt jaunumus, tad apdomāt tos, un tikai tad sākt rīkoties. Meklēt amuletus.

[Mattiass]

Tai brīdī, kā saukts, virtuvē no gaiteņa iebāzās Arists (drēbes bija tās pašas, kuras vakar), un, pamājis tur esošajiem labrīta vietā, devās pie kafijas automāta. Ticis pie tumšā dzēriena, viņš apsēdās turpat, kur vakarrīt. Nenāca par skādi uzzināt jauniņo plānus šodienai.

[Pūķēns Sāra]

Klusu, lai neiztraucētu sarunas, Safīra iedevās virtuvē pēc Arista. Šorīt viņa bija ģērbusies krietni praktiskāk nekā iepriekšējā dienā. Labrīta vietā viņa tikai pamāja, nevēloties neko iztraucēt, un sagādāja sev kafiju.

[Romija]

Mejas vidukli Flēra nebija apskatījusi, lai gan sajūtas neliecināja, ka karotājai būtu vēl kāds ievainojums. Vismaz tad, kad pēc pleca dziedēšanas Flēra pārbaudīja viņas stāvokli, nekādas citas vainas nemanīja. Viņai varēja būt arī taisnība par pātagu, kas to lai zina.

"Šobrīd miegam tas neko būtiski nemainīs," Flēra atbildēja uz jautājumu par Sarišu. Viņa bija parūpējusies, lai karotājai nekļūtu sliktāk, bet kristālus negrasījās izmantot. Īsti cita iemesla modināt un stiept serafi stāvu zemāk nebija, it īpaši, ja ņem vērā, ka dziednīca bija, maigi sakot, aizņemta.

Kad virtuvē ienāca Arists, Flēra viņu bez pārsteiguma pasveicināja. Tūlīt sekoja arī Safīra, kurai šoreiz tika vesels labrīts iepriekš aprautā sveiciena vietā. Tas arī atbildēja uz Ereijasa jautājumu. Varēja ķerties pie lietas.

"Es sazīmēju vakardien uzzināto par slēgtajām zonām," Flēra lietišķi uzsāka stāstījumu, kad visi bija apgādājušies ar krūzītēm, pie kā pieturēties. "Tātad! Ciematā nav nelāgas auras, bet tur siro Karotāju galvassāpes narkodīleri. Es ceru, ka tā nav mūsu problēma, ja vien nebūtu pamanījuši Mejas stāvokli bezsamaņā. Kas ar viņiem notika? Vai mums par to ir jāuztraucās?" Flēra pievērsa jautājošu skatienu Aristam, jo par to vakar netika runāts. Ja tā bija Karotāju problēma, iespējams, ka viņi paši parūpēsies par sekām, vai vismaz to daļu, kas neattiecas uz serafiem. "Par turieni vismaz uz kādu laiku mums jāaizmirst."

"Cik uzzināju, tad tā apsargātā vieta, kur bijām mēs, ir kāda izbijusi ķīmiskā rūpnīca," dziedniece ar pirkstu norādīja uz punktu "Cietoksnis". "Tā ir slēgta un tiek apsargāta veselības apsvērumu dēļ. Ja tā tiešām ir, tad aizdomas par apsargāšanas iemesliem ir kliedētas. Bet tā kā droši tas nav zināms, tad pavisam izlaist no aizdomās turamā saraksta to nevaram! Bet tā noteikti nav prioritāte, pie tam tur ir problēmas ar iekļūšanu!"

"Bet šī pamestā rūpnīca," Flēras pirksts pārbīdījās uz lapas centrālo daļu, un balss intonācija mainījās. "Ar to jau ir interesantāk! Kā jau Joels vakar noskaidroja, tur ir slikta aura. Tas simbols, ko bija atstājuši Attīrītāji, priesteri vai pati Sīlija, arī nedaudz to apliecina, nemaz nerunājot par to, ka iekšā meditēt bija neiespējami. Bet!" Flēra uzsvēra. "To apliecina arī ieraksts Ardas nemaģiskā vēsturē. Proti, tā rūpnīca ir tikusi uzspridzināta ar visiem tās darbiniekiem! Iedomājieties, cik daudz upuru un kādas ciešanas!" dziedniece pati sarāvās no tādas domas. Viņa acu priekšā redzēja ainu ar iesprostotajiem, liesmās degošajiem cilvēkiem, kas smaka dūmos un sauca pēc palīdzības. Arī citiem serafiem vajadzētu saprast, ka tas ir nopietni. "Ardas vēsturē tas ir ierakstīts kā dēla atriebšanās tēvam par mantojuma nepiešķiršanu. Lai cik savtīgs nebūtu šāds iemesls, tā ir milzīga brūce, kas izplēsta Stonā un šejieniešu dzīvēs. Pie tam, ar to viss nebeidzas! Lai cik drausmīgs tas negadījums nebūtu jau tāpat, šajā vietā notiek arī citas neizskaidrojamas lietas, ko diez vai var ierakstīt bez maģijas piesaukšanas. Lai kā cietušo tuvinieki gribētu šeit ierīkot piemiņas vietu, tā regulāri tiek nopostīta. Cilvēki, dabas spēki, varbūt vēl kas. Ja tas nenotiktu tik regulāri un ar tādu precizitāti, to varētu norakstīt uz nejaušību, bet pat ardieši ir sākuši domāt, ka tā vieta ir nolādēta. Un vai tas viss neliekas vienā groziņā?" Flēra retoriski vaicāja, kad bija izskaidrojusi uzzināto un savus pieņēmumus.

"Ir vēl kas," viņa tūlīt piebilda. "Tam gan es nekādu pamatojumu neatradu, bet man iekrita acīs dažas sakritības. Es neatradu, kad tieši ir šis sprādziens noticis, varbūt būs jāpameklē vēl, bet kaut kāda saistība ar Sīliju tam varētu būt. Ja tas ir noticis laikā, kad Sīlija jau šeit bija, tad varbūt viņa ir pielikusi pirkstu pie tā sarīkošanas. Ja Sīlijai vajag cilvēku ciešanas demonu maģijas buršanai, tad šāds negadījums ar tik daudz upuru būtu tik spēcīgs maģijas pieplūdums, lai paveiktu kaut ko lielu, kaut ko grandiozu vai pat iznīcinošu! Protams, tad būtu jāmeklē, vai kādā pasaulē tad ir notikušas kādas atskaņas par šāda spēka izmantošanu. Bet varbūt tā nav," Flēra pakratīja pirkstu kā zīmi, ka tas varbūt nemaz nav taisnība. "Rūpnīca izskatās visai pamesta jau kādu laiku. Tas varētu būt noticis arī pirms Sīlijas atnākšanas, un tad, pat ja tas ir saistīts ar demoniem, tā jau varētu būt cita, ne mūsējā problēma. Tomēr varbūt demonu maģija ļauj arī Sīlijai smelties kādus spēkus no šādas pagātnes nelaimes. Varbūt viņa auru spēj ne tikai sajust, bet arī kaut kā savādāk izmantot. Tad būtu skaidra šāda vietas izvēle. Un tomēr," viņa atkal noraidoši pamāja, "arī tas ir tikai mans pieņēmums. Neskatoties uz to, vai viņa spēj vai nespēj iegūt spēku no pašas nelaimes tiešā veidā, tomēr fakts, ka tā ir skumja vieta visu ardiešu dzīvēs, ir nenoliedzams. Noteikti tur ik pa laikam ieklīst kāds skumju sagrauts mirušā tuvinieks, tādā veidā atnesot līdzi arī ciešanas. Tā ir neliela, tomēr regulāra enerģija, kas varbūt ir nepieciešama amuleta uzturēšanai vai aizsardzībai. Iedvešot bailes no vietas ar piemiņas vietas iznīcināšanu, tiek panākts, ka vieta ir klusa un netraucēta. Bet cilvēku dzīves ir neglābjami ar to saistītas, kas par spīti tam liktu viņiem reizēm tur iegriezties apraudāt mirušos. Droši, mierīgi, it kā bez aizdomām, bet tomēr ar iedzītu bijību šī vieta netraucēti varētu glabāt amuletu!" Flēra pabeidza savu stāstu. Tas bija skumjš stāsts, un varbūt to bija uzbūrusi tikai viņas iztēle, tomēr nebija pretrunā ar jau uzzināto. Pret šo vietu nedrīkstēja izturēties neapdomīgi, tāpēc labāk pirms darbības plānošanas iepazīstināt citus ar saistīto informāciju un pārdomām. Vismaz tik daudz, cik to vēl kaut kā varēja pamatot.

Lapa tika pabīdīta uz galda vidu, lai arī citi var to aplūkot pirms stāstīt tālāk.

[Roviela]

Ak tad abi balodīši bija te! Un Joels jau bija nospriedis, ka Arists un Safīra Svētnīcā nav atgriezušies.
- Labrīt! Kur tad jūs bijāt noslēpušies? - viņš pamāja sveicienu abiem serafiem.

Flērai sākot stāstu, Joels savā krēslā sarāvās ciešāk. Viņam šķita, ka paliek auksti. Tā bija traģēdija. Pat vairāk ne tiem, kas sprādzienā gāja bojā, bet viņu tuviniekiem gan.
Piemiņas vieta tiek regulāri nopostīta...
- Es redzēju, kā Sīlija tur, pie tā simbola, kopā ar 4 priesteriem, kas visi kaut ko lasa no grāmatām, izsauca Izsekotāju dēmonu, - viņš nepieļāva domu, ka simbolu būtu zīmējis kāds cits.
- Piemiņas vieta būtu gaiša..., - jā, tas nekas, ka piederīgie cieš, turp viņi ietu ar siltām un gaišām domām un, lūk, tas gan noteikti traucētu tumsai, kam tur bija jāvalda.
- Domāju, tāpēc tā tiek iznīcināta. Piekrītu, ka amuletam ļoti piemērota vieta, jo vairāk tāpēc, ka tas, ka es meditējot netiku no turienes laukā, var nozīmēt tieši to - amulets ir blakus, tāpēc ārpusē nav jāmeklē.

Orākuls apņēma abas rokas ap kailajiem pleciem. Viņam joprojām šķita, ka ir auksti.
- Ciematā mums nav ko meklēt, narkodīleri nav mūsu darīšana, un nekādas ļoti tumšas auras tur nav. Vienīgi, ka viens no tiem, kas tur bija, tiešām nobijās no tā, ka Meja bezsamaņā ir ļoti viegla. Un, jā, jūs saņēmāt manu vakardienas ziņu par Liliju? - acis jautājoši pievērsās vakar vakarā nozudušajai trijotnei.

[Mattiass]

— Vismaz es neko nesaņēmu, — Arists noteica. Klausoties garo un emocijām pārsātināto Flēras atstāstu, viņš saprata, ka kafijas vienas nepietiks un bija aizsmēķējis. — Tā uzspridzinātā rūpnīca izklausās pēc darbiņa orākulam. Tikai ne no iekšienes, bet no ārpuses — apmēram pusceļā uz rūpnīcu.

[Romija]

"Es saņēmu, jā, paldies!" Flēra apstiprināja. Dziedniece novērtēja Joela centienus informēt citus, tagad bija viņu kārta. Viņai bija vēl kas sakāms par rūpnīcas lietu.

"Vakar pirms gulētiešanas es arī pamēģināju meditēt par šo vietu," Flēra stāstīja un apsēdās uz viena no krēsliem pie galda. "Es gribēju pamēģināt sajust, kāda veida nelāgums tas būtu. Saproti, dziednieki jūt mazliet savādāk," viņa pavērās uz Joelu. Ne jau orākula darbu viņa gribēja atņemt, bet palīdzēt.

"Tā vietā es redzēju kaut ko... kaut ko, kas sasaucās ar tevis šorīt teikto un atmiņām," Flēras balss bija kļuvusi lēnāka un nedaudz klusāka. Viņa runāja, it kā šobrīd kavētos atmiņās un skatītu acu priekšā ieraudzīto.

"Tu teici, ka varbūt Anete bija serafe. Pieņemot, ka tā varētu būt, tad — serafe, maģija, liesmas..." Flēra atlieca vienu pirkstu kā zīmi, ka tā ir pirmā vērā ņemamā lieta.

"Vakar es redzēju tādu kā vīziju, kur skaista serafe mani aicina palīdzēt liesmās mirstošajiem. Tā vieta bija šī zona. Sieviete bija līdzīga Sīlijai, taču viņa bija laba, bezgala skaista un dievišķa, baltiem matiem, violetām acīm," Flēras acu priekšā bija šī seja, kas pavisam noteikti šķita piederam gaišai, labsirdīgai un līdzcietīgai būtnei. "Viņa man parādīja, kā liesmās pēc palīdzības sauc nelaimīgie. Lūdza, lai es tiem palīdzu," Pēc iepriekšējās skaistās ainas šī bija kā auksta ūdens šalts. No tāda kontrasta Flēra nodrebēja un viņas rokas sažņaudzās dūrēs, muskuļi saspringa. Sejā varēja redzēt sāpes un bezspēcību. "Serafe, maģija, liesmas..." viņa caur zobiem noteica un stīvi atlieca otru pirkstu.

Pēc dažām dziļām ieelpām, dziedniece patrieca no galvas šo ainu un nomierinājās. "Sen bērnībā man vecāki pateica, ka mans vārds ir dots par godu senai uguns dievietei. Serafe, maģija, liesmas." Viņa atlieca trešo pirkstu. "Tieši man ar to varētu nebūt nekāda sakara, bet — Anete, sena uguns dievība, liesmas? Varbūt kaut kur Astindelas bibliotēkā var atrast kādas leģendas. Vai tieši otrādi — neatrast neko un norakstīt to visu uz iztēli. Es tad nezināju, ka tas varētu būt svarīgi, neinteresējos sīkāk. Es pat nezinu, vai kas tāds mums palīdzētu atrast amuletus, varbūt pat nē. Tomēr uz šo vietu tas norāda kā ar skaidri izstieptu pirkstu!" Flēra saņēmās un viņas balss atkal bija kļuvusi skaidrāka, noteiktāka. Atmiņas un pieņēmumi ir viena lieta, bet rīcības plāns — pavisam cita. "Tev arī vajadzētu vēlreiz no āras palūkoties uz turieni, bet tieši koncentrējoties uz to vienu vietu," Flēra piekrita Arista teiktajam. Gribējās noskaidrot, vai orākuls redzētu ko līdzīgu.

"Domāju, ka mums nav vērts vilcināties, šodien ir jābrauc pārmeklēt to vietu. Joels tikmēr varētu no malas pārraudzīt maģiski, kamēr citi dienas laikā pie kaut kādas nebūt gaismas varētu pārlūkot turieni uz vietas. Iepriekš mēs redzējām tikai mazu daļu no visas teritorijas, vajag apskatīties kārtīgāk!" Flēra bija piecēlusies un ar rokām atbalstījusies uz galda virsmas. Protams, vajadzēs saorganizēties šādai misijai, bet vispirms jāpārliecinās, ka nevienam nav principiālu iebildumu pret došanos turp.

[Roviela]

- Es ziņu nosūtīju visiem, - Joels bija pārsteigts. Viņš, protams, tagad negrasījās Aristam ieteikt paskatīties, kas ir viņa telefonā, tomēr, tāda nesaņemšana sāka nepatikt. Kā tas var būt, ka nesaņēma? Nolēmis to uzreiz pārbaudīt, viņš izvilka no bikšu kabatas mobilo. Nu jā, tieši tā, tas bija vienīgais numurs, uz kuru nebija aizsūtīts. Citiem bija. Paša vaina, vārdu sakot.

- Neesmu pārliecināts, ka man vēl būtu jāmeditē tieši par to rūpnīcu, jo tikai to, un neko citu es jutu, kad meditēju narkodīleru ciematā, - orākulam bija iebildumi. Kāda jēga trešo reizi meditēt par vienu un to pašu? Pameklēt pārējās tumšās vietas, tas ir savādāk.
- Ja manām spējām būtu tur redzams kas īpašs, tad es to jau būtu redzējis. Es neredzēju neko.

Viņš domīgi paberzēja pieri.
- Man drīzāk prātā salikt visu pēc kārtas laikā. Kad te ieradās Sīlija? Kad dzīvoja Anete? Kad uzspridzināja rūpnīcu? Kas bija tie tēvs un dēls? Atkal, ne Mārvini, gadījumā? Pirms viss nav sakārtots laikā, nekādus prātīgos pieņēmumus vispār nevar izdarīt.
Arī pret darba otro daļu Joelam bija iebildumi.
- Kā tad! Jūs visi iebāzīsieties tajā rūpnīcā, bet tur - Attīrītāji priekšā. Labdien, tā teikt! Es tomēr pieskāros tam simbolam, un baidos, Sīlija zina, ka kāds to ir izdarījis, un Gabriels brīdināja steigšus tur tagad nelīst tieši šī iemesla dēļ.

Joels nopūtās. Viņam skaidri nepatika tāda ideja.
- Ja jūs nolemsiet, ka jāiet tagad, tad iesim, bet, nudien, esiet gatavi, ka mūs tur jau gaida. Ē..., - viņš mazliet saminstinājās, - bet, paklau, ja viņi barā ir tur, tad viņi nav pašā cietoksnī! Es domāju, priesterus, tie, pārējie, jau mūs neatpazīs.
Sakarā ar neatpazīšanu radās vēl viena doma, ne tik pārdroša gan.

- Arist, kā tas nākas, ka priesteri nepamana tevi? Mums arī ļoti noderētu tāda lieta.