"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Joels pavisam droši varēja atrast informāciju par vietu, uz kuru viņi dodas.
Vienkāršākiem vārdiem runājot, tie bija kapi. Tajos nebija nekā zaļa, kā jau tas Stonā bija sagaidāms.
Kapsēta bija stilistiski līdzīga parkiem. Te bija skaisti celiņi, mūra sienas, kurās iekšā bija savietotas aizgājēju pelnu krūkas un priekšā durtiņas uz, kurām rotājās plāksnītes ar aizgājēju vārdiem.

Tieši tā tas arī izskatījās, kad Lilū piestāja pie kapsētas vārtiem.
Kapsēta atradās visai nomaļā Stonas lokācijā. Kluso Parku izgaismoja vientuļas laternas un tā īsti jau nebija brīnums, ka šeit vakaros un naktīs nepulcējās cilvēki.
Kad Lilū paziņoja, ka viņi ir klāt un atdarīja durvis, ārā lija lietus. Bija slapjš un visai vēss vakars.
Apkārt valdīja klusums, vien brīžiem varēja dzirdēt vēju svilpojam caur kapu sienu eju stūriem, bet arī šo skaņu nomāca lietus lāšu pakšķēšana pret akmens bluķiem.

[Roviela]

Pa ceļam uz galamērķi Joelu sāka mākt šaubas, vai tā būtu tā īstā vieta, kuru apmeklēt naktī. Viņam bija aizdomas, ka arī Atkritēji mēdz rīkot sanākšanas tieši kapos un naktīs, bet... neviena cita vieta tāpat nebūtu droša. Atliek vien cerēt, ka tieši šajā naktī te nav paredzēti Attīrītāju reidi un, ja arī ir, tad tajos nebūs klāt neviens no tiem, kam bija amuleti, jo serafs nebūt negrasījās vilkt kādus simbolus vai kā citādi te atstāt redzamas liecības par savu klātbūtni.
- Paldies, Lilū, - orākuls pateicās un kāpa vien laukā.

Turpat, netālu no mašīnas, viņš mēģināja sajust, vai te ir vēl kāds tuvumā, tad lēni un pastaigājoties gar tuvāko sienu sāka meklēt vietu, kur apstāties, lai meditētu. Vislabāk, ja tuvumā būtu plāksnīte ar Joela pieņemto uzvārdu un soliņš vai niša.

[echo3]

Kaut ko tik dīvainu ar nosaukumu "parks" Ereijass redzēja pirmo reizi. Joela pārstāstījums par Stonas parkiem nebija sniedzis pilnīgu priekšstatu. Cerībā, ka mirušie nespēj traucēt orākula meditācijai (atšķirībā no nelamīgiem dzīvajiem), Ereijass pateicās Lilū par braucienu, izkāpa no mašīnas un aizslēdza to.

Ejot pakaļ Joelam, Ereijass ne pārāk iedziļinājās sienu mākslinieciskajās vērtībās. Viņš visu vēroja no sargāšanas (cerams, tikai pieskatīšanas) viedokļa. Aizrādīt par meditācijai izvēlētu vietu puisis bija gatavs vienīgi tad, ja tā būtu pārāk klaja, vai arī tieši otrādi - gara labirinta gals, no kura izkļūt var tikai pa to pašu labirinta vienīgo gaiteni.

Pamanījis, ka Joels lasa uzrakstus, Ereijass pajautāja, - Vai tu kaut ko konkrētu meklē? - Ja nu gadījumā orākuls būtu kaut ko izlasījis planšetē, kurā bija lūkojies vai visu brauciena laiku.

[Roviela]

- Skatos, vai tepat, tuvumā nav kāda plāksnīte ar Džonstonu uzvārdu, - Joels atbildēja, lasīdams uzrakstus, kas tagad, tumsā un lietū vairāk bija nojaušami, nekā izlasāmi.
- Ja vēl turpat netālu būtu soliņš vai niša, būtu ideāli. Tik un tā tālu neiesim.

Serafs bija pieradis meditēt sēžot zemē meditācijas pozā, bet, ja tā labi padomāja, tas nebija obligāti. Galvenais bija ierīkoties ērti.

[Sindra]

Tā, uzreiz uz pasūtījumu, Joelam neizdevās atrast nevienu kapavietu, kuru rotātu Džonstonu piemiņas plāksne.
Tuvākais, ko viņš atrada, bija kapavieta ar Džona Keina vārdu.

Ieejot starp tumšajām akmens ejām, bija visai tumšs. Klusais Parks nebija pārlieku izgaismots.
Taču Lilū bija taisnība. Šeit tiešām nebija cilvēku. Vismaz serafi nemanīja citus kapu apmeklētājus, ne ar savu redzi, ne sajūtās.

[Roviela]

- Ir! - orākuls klusi iesaucās, ar pirkstu galiem aizskardams uzrakstīto vārdu. - Nē, tomēr nav. Džons, tas ir vārds.

Vilšanās nebija pārlieku liela, jo vēl pēc maza brītiņa tapa skaidrs, ka šajā vietā atrast īsti pareizo uzvārdu prasītu, iespējams, visu nakti. Būs labi tāpat.

Joels pameklēja, kur apsēsties, un, nosēdies uz soliņa gribēja pamēģināt meditēt tāpat, tikai nekas nesanāca, poza tomēr bija svarīga. Viņš atradis citu vietu, kur pats nebūtu gluži atklāti redzams kā tāda statuja vai kapa piemineklis, apsēdās zemē nemaz neraizējoties par lietu un slapjumu. Tagad tikai atslēgties no apkārtnes un meklēt. Lilija, kur tu esi?

[Sindra]

Meditēt, lai sameklētu konkrētu personu, bija vēl grūtāk, nekā meditēt, lai sameklētu kaut kādas tumšas vietas.
Visas dzīvo būtņu dvēseles, kā tāds milzīgs spožāku un ne tik spožu zvaigžu lauks, centās iekļūt Joela apziņā un atrast kādu konkrētu, šajā pūlī, likās teju vai neiespējami. Kurā virzienā doties? Uz ko koncentrēties? Kā neapjukt?

Tā lūk. Nācās secināt, ka Pirmais Solis vēl neko daudz nenozīmēja, un īstā pasaule, aiz Astindelas robežām, ir pavisam savādāka.
Sarežģītāka un ne tik viegli izprotama.

Vien iedomājoties par Lilijas skumjajām acīm, Joels tā kā apjauta, ka viņa sajūtas aizslīdēja kādā konkrētākā virzienā.
Taču, ne cik tālu viņš netika, kad jainais orākuls savā prātā sadzirdēja Gabriela balsi.
- Ko tu dari? -

Šo rakstu rediģēja Sindra: 25.06.2013 13:55

[Roviela]

- Meklēju Liliju! - Joels atsaucās Gabrielam. - Mēs domājam, ka viņu vajag sameklēt.

Orākuls jutās neērti, un zinot, ka arī to Metatrona dēls jūt, pats jutās vēl neērtāk. To visu vēl pastiprināja tas, ka notiekošais, diemžēl, nebija orākula paša iniciatīva.
Viņš gribētu zināt, kas ar meiteni, jā, gribētu, bet bija izvēlējies meklēšanas veidu, kas itin kā bija vieglāks un laikam jau ne pārāk atbalstāms.

Gabriels zināja, kas ir Lilija, tāpēc serafs vairāk neko nepaskaidroja. Iekšējās sajūtas teica, ka nevar atstāt meiteni nelaimē, otras sajūtas brēca, ka tas nevirza uz galveno mērķi, un tāpēc tā darīt nevajag.

[echo3]

Ā! - Ereijass arī pievērsās plāksnīšu lasīšanai, bet tuvākajās nekādi Džonstoni nebija pieminēti. Arī Hanti nē. Laikam jau nav vērts nakti pavadīt, pūloties izburtot kapu uzrakstus. Tā kā pie tādas domas bija nonācis arī Joels, un sāka iekārtoties meditācijai, tad karotājs noskatīja sev izdevīgu pozīciju "pieskatīšanai" kādu gabaliņu nostāk, aiz ieslīpi novietotas sienas, ēnā. Viņš neaizmirsa apklusināt savu telefonu un sagatavot blāsteri paralīzes režīmā.

Tagad atlika tikai gaidīt, vai Joelam kaut ko izdosies "sameditēt". Ja ne Liliju, tad varbūt te tuvumā "pieteiksies" amulets?

[Sindra]

- Viņa ir pie Attīrītājiem. - Gabriels atbildēja.
- Nemeklē. Tā tu netīšām iebāzīsies viņu teritorijā un man radīsies problēmas. Nekad nemeklē no ārpuses neko, kas ir Attīrītāju rokās. Sīlija ir nodrošinājusi savu cietoksni pret meditētājiem. - vairāk nekādus paskaidrojumus Gabriels nesniedza. Un izvācās no Joela galvas, ja tā varēja izteikties.

[Roviela]

- Skaidrs! Nemeklēšu, apsolu, - Joels atbildēja, pat nezinot, vai Gabriels vēl to dzirdēja.
Viņš atvēra acis un uz brīdi atbalstīja pieri plaukstā. Lietus lāses ritēja no matiem tieši aiz piedurknes, bet orākuls to nemanīja. Sapurinājās un cēlās augšā. Necik daudz laika jau nepagāja.

- Lilija ir pie Attīrītājiem, un es nedrīkstu meklēt neko, kas skaidri atrodas pie viņiem. Sīlija esot pret to nodrošinājusies, un Gabrielam tāpēc var būt problēmas.
Paskaidrojums nebija pārāk garš.
- Varam braukt atpakaļ. Es īsti nejūtos tā, ka varētu meklēt vēl kaut ko.

Diena bija gara, tad vēl ievainojums, izdziedēšanās, un gulēts bija, bet ne pietiekami. Tik ļoti ātri adaptēties nesanāca, piedod, Gabriel!

[echo3]

Ereijass iznāca no ēnas. - Kad nekā, tad nekā. Braucam atpakaļ. - Kaut kā tāda ne visai vieksmīga diena izdevusies. Bet kādā brīdī taču izdosies kādu pavedienu uztaustīt? Nu labi, diez vai tas būs no Ereijasa atkarīgs. Orākula spējas viņam vārgulīgas, lai neteiktu, ka nav nemaz.

Joprojām nevienu apkārtnē nemanīja. Tad jau Lilū arī būs savā vietā. Ereijass devās uz mašīnu, lai atslēgtu to un brauktu mājās.

[Sindra]

Lilū nebija iebildumu nogādāt Joelu un Ereijasu atpakaļ uz Svētnīcu.
Kad mašīnai bija nosaukta adrese, tā devās ceļā. Ceļā nekas īpašs neatgadījās un jau pēc kāda laika ari serafi bija nokļuvuši mājās. Nu, Svētnīcu, taču šeit varēja dēvet par mājām.

Kad viņi atgriezās, Svētnīcā bija vairs tikai sastopama Sariša, kura bija devusies gulēt un Meja.
Pārējie bija devušies prom.

[Roviela]

Joels jutās nedaudz aizskarts, kad, ieradušies Svētnīcā, viņi tur atrada tikai abas karotājas.
Viņi, galu galā, bija ziņojuši, kurp devās, kā bija norunāts, tāpat atpakaļceļā bija nosūtījuši īsziņu, lai paziņotu rezultātus, bet paši nekādu atbildi saņēmuši nebija. Tas tagad tā būtu parasti, ka ziņošana attiecas vienīgi uz Joelu?

- Esam atpakaļ, - orākuls noteica Mejai, ieiedams virtuvē. Gribējās tēju.
Sataisījis to, serafs, noāvis zābakus, saritinājās "savā" klubkrēslā.

- Kur pārējie? Mēs bijām vietējos kapos, un es noskaidroju, kas ar Liliju. Viņa ir pie Attīrītājiem, bet man ir noliegts ar meditēšanu no ārpuses kaut ko meklēt Attīrītāju teritorijās, jo Sīlija esot to tā ierīkojusi, un tas varot kaitēt Gabrielam. Tā kā īpašu rezultātu nav, - viņš nopūtās, iedzēra tēju un nožāvājās.

[Rouzijs]

Arī Meja īsti netaisījās sēdēt mājās. Ja jau pārējie bija devušies prom, viņa arī izies pastaigāties, kaut vai apmest pāris apļus Svētnīcai, tālu negribējās doties. Jebkurā gadījumā, gribējās pabūt vienai. Paēdusi, un sataisījusies, viņa bija iegājusi virtuvē, tieši kad atgriezās Joels. Protams, tumšmate staigāja apkārt jau atkal apbruņojusies un it kā gatava cīņai, bet nē, tas bija tikai drošības pēc, turklāt nekas jau pie viņu Svētnīcas nevarēja atgadīties.

Skatiens pievērsās Joelam.
- Žēl, ka Lilija ir pie Attīrītājiem, bet neko nevar darīt. Arists teica, ka viņiem ir darīšanas un kopā ar pārējiem aizbrauca, neko nezinu vairāk. - Paraustījusi plecus Meja izdzēra savu tēju.

- Es došos pastaigāties, būšu tepat pie Svētnīcas, es gribu mirkli pabūt viena. - Un meitene devās uz lifta pusi.

[Roviela]

Joels no sirds nopūtās.
- Būs jāiet tev līdzi. Visi pēc kārtas te atkārto, ka pa vienam staigāt apkārt nevajag, un tu atkal grasies kaut kur, kaut vai tepat, iet viena, - viņš nolika savu tēju un ar dziļas nolemtības izteiksmi sejā sāka aut zābakus. Orākulam bija pilnīgi skaidrs, kāpēc Arists bija Meju pieslēdzis pie gultas. Joels noteikti bija noguris un negribēja iet laukā, bet ko padarīsi?
Turklāt iet ārā no Svētnīcas, lai pabūtu viena? Ārā? Tiešām, ārā, nevis uzkāpt stāvu augstāk vai noiet zemāk, kur būsi Svētnīcā, bet pavisam viens?
Tas bija pilnīgi nesaprotami. Ārā nebija miera, tur bija sāpes un skumjas, nekā vairāk. Tur varēja kļūt tikai sliktāk, un nekādi ne labāk.

- Pagaidi mani.

[echo3]

Ereijass kārtīgi aizslēdza Lilū un kopā ar Joelu uzbrauca Svētnīcā. Un tur gan izbrīnījās. - Kas tās par tādām darīšanām, ja nevar pat paziņot, kurp aizbrauc? - Tad viņš iedomājās, ka Arists taču varbūt zina, ko dara, un nomierinājās.

Arī Meja jau gribēja skriet projām! Labi, tepat, bet, zinot Meju... Ereijass piegāja pie virtuves galda un savāca motocikla atslēgu, kamēr Meja gāja uz lifta pusi. Lilū atslēga jau bija pie serafa. Viss. Tepat, tad tepat.

Joel, neej vis. Tev jāatpūšas. Atceries, Alvīna ir prom, tu mums esi vienīgais orākuls. Vienīgais, kurš var atrast amuletus. - Parasti Ereijass nebija TIK prātīgs.

Šo rakstu rediģēja echo3: 25.06.2013 21:27

[Roviela]

Joels paskatījās uz Ereijasu. Nu labi, jā, patiešām, viņš bija noguris.
Serafs uzsmaidīja karotājam, no jauna novilka zābakus, un, tos paņēmis, basām kājām devās uz savu istabu.
- Darīšu, kā saki, iešu gulēt. Visiem labu nakti!

Drīz, noģērbies un nomazgājies, Joels jau gulēja.

[Rouzijs]

Kuru daļu no teikuma, ka viņa grib palikt viena tie abi nesaprata? Tas jau palika apnicīgi. Bet paraustījusi plecus, viņa nospieda lifta pogu un gaidīja Ereijasu.
Serafe saīga. Vēl vairāk. Varbūt vajadzēja pateikt, ka viņa vairs nedzird to Sīlijas balsi? Jo galu galā tumšmate tāpat nebija nodevusi pārējos. Neuzticībai nebija pamata, bet lai jau... ja viņiem vajag, kādu uz ko uzgāzt visu vainu, tad tik uz priekšu.

[Sindra]

Lifts, protams, pienāca, un ar klusu zvaniņu, kā jau tas bija ierasts, atvēra durvis.
Jau pēc mirkļa Ereijass un Meja varēja nokļūt lejasstāvā. Un lifta durvīm atveroties, Stonas ielas pavērās viņu priekšā.

Re, tepat stāvvieta. Kurā šobrīd atradās Lilū un viens no motocikliem.
Ielās bija satumsis un līņāja vēss lietus. Ardas laikapstākļi parastie.

Te nu viņi bija.
Varēja doties, kurp vien vēlas.