"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

— Pagaidīs, — Arists noteica. — Vispirms ar šo tiksim galā.
— Papucis ir kurmis Karotājos. Sīkāk nav zināms. Vai viņi pieminēja kādu konkrēti, piemēram, vārdā? Vai arī iemeslu, kādēļ vispār tur atradās?
— Un vēl, — Arista tonis kļuva ledains, — tu it kā esot serafu karotāja. Kā divi Ardas bandīti tevi pamanījās noķert un ieslēgt roku dzelžos? Vai arī jūs plānojāt nodoties intīmām rotaļām trijatā?

[Roviela]

Joels turpināja stāvēt Mejas gultas kājgalī kā tāds veselības sargeņģelis, atbalstījies pret gultas galu.
- Kas ir kurmis, Arist?
Viņam nebija ne jausmas, kas šinī gadījumā apzīmēts ar rosīgā dzīvnieciņa vārdu. Kādā nozīmē, vārdu sakot? Nevarētu teikt, ka orākuls nebūtu pamanījis Arista nīgro noskaņojumu, kas tomēr netraucēja mierīgi pavaicāt.

- Zini, es arī domāju, ka vajadzētu turpināt virtuvē, - serafs joprojām nelikās manām Arista toni. Jā, Joels piekrita, ka varēja tā pajautāt, bet nu visas problēmas ir vieglāk risināt un atrisināt, ja vēderi ir pilni, vai ne?

[Mattiass]

Ignorēdams ierosinājumu par virtuvi, Arists pacietīgi painformēja:
— Kurmis ir ienaidnieku, šai gadījumā — noziedzīgo struktūru pārstāvis, kas iefiltrējies drošības dienestā. Rok dziļi, strādā nemanāmi.

Viņš joprojām gaidīja Mejas paskaidrojumus.

[Rouzijs]

Mejas vēders patiešām ieburkšķējās, kā apstiprinot to, ka serafei ļoti gribas ēst. Viņa nebija ēdusi cik ilgi? Hmm... jebkurā gadījumā viņa vēlējās doties uz virtuvi un izēst visu leduskapi un tad ieiet karstā dušā un nedaudz nomierināt savu satraukto prātu.
Tikai likās, ka Aristam ir vēl šis tas jautājams, tāpēc viņas tumšais skatiens pievērsās tam īgņam.

- Vienīgie vārdi, ko es dzirdēju bija Felis un Luiss, neko daudz nezinu, viņiem bija jānoslēdz kaut kāds darījums. Tas arī viss. - Ko gan vēl viņa varēja pateikt.

Un protams, neiztika arī bez liekiem uzbraucieniem.
- Viņi mani ievainoja, tas mani izsita no sliedēm, es tomēr... - Tumšmate uz brīdi apklusa. -... neesmu radusi pie sāpēm. - Varbūt patiešām serafe nebija gatava ceļot pa visādām pasaulēm.

[Mattiass]

— Luiss! — lieta piepeši kļuva nopietnāka.

— Varam arī pārcelties uz to virtuvi, ja neesat pieēdušies. Bet ir svarīgi, lai tu pastāsti visu, ko redzēji, dzirdēji un darīji tajā mājā.
Arists bija gatavs pārvietoties, ja tas labvēlīgi ietekmētu Mejas atmiņu.

[Romija]

Izklausījās, ka Meja ir nejauši saskārusies ar kādu problēmu, kam, iespējams, pirms tam nebija nekāda sakara ar serafiem, bet nu tas varēja mainīties. Izskatījās, ka Arists par to zina ko vairāk. Serafu uzturēšanās Ardā kļuva arvien zināmāka un bīstamāka. Par to domājot, Flēra atcerējās savu izveidoto sarakstu. Viņa izgāja no Mejas istabas un iegāja virtuvē, kur uz letes joprojām stāvēja viņas apzīmētā lapa. Bez avārijas, uzbrucējiem, Aleksa un Maikla tur bija atzīmēta arī Atkritēju meitene. Flēra vēl brīdi šaubījās, vai par to ieminēties. Pat ja tas būtiski neapdraudētu serafu grupas drošību, varbūt Arists zinātu, kas šādā situācijā ar meiteni varētu būt noticis. Lai arī Joels neizrādīja īpašas rūpes par meitenes veselību, Flēra kā dziedniece tomēr īsti nejuta mieru. Viņa paņēma lapu un pagājās atpakaļ istabas virzienā. Vajadzēja sagaidīt piemērotu brīdi, kad pajautāt.

[washulis]

Mejas stāsts izrādījās daudz īsāks un garlaicīgāks, kā Sariša būtu cerējusi, bet ar kādiem papildus jautājumiem nesteidzās, jo šī informācija krietni vairāk attiecās uz Aristu, ne pārējiem serfajiem un viņu uzdevumu, jo diez vai Luiss un tas otrs sadarbotos ar Sīliju. Lai gan, nekad nevar zināt. Tikai viens lika karotājai saraukt pieri un veltīt Aristam piktu skatienu. Iesaku nelekt tik ātri uz priekšu ar šādiem minējumiem. Sariša bija gatava iestāties par Meju, lai karotājs nevarētu cerēt pie katra tiekuma piemest zīmi, ka Mejas vienīgie motīvi ir ar citiem dibināt romantiskas vai seksuālas attiecības.

Beidzot nolemjot par pārcelšanos uz virtuvi, neko citu nepiebilstot, Sariša sekoja Flērai, pati ēst vairs nealkstot, tādēļ nosēdusies pie galda, pievērsās tālākajiem runātājiem, lai nelaistu neko garām.

Šo rakstu rediģēja washulis: 17.06.2013 12:26

[Rouzijs]

Meja piecēlās un kārtīgi izstaipījās.
Likās, ka Aristam Luisa vārds kaut ko ļoti izteica, tumšmate tikai paraustījām plecus un lēnām devās uz virtuvi.

Pastāstīt visus sīkumus? Īsti jau nebija vairs ko stāstīt, un bez paēšanas serafe jutās pārāk īgna, pa priekšu viņa vēlējās pusdienas, vakariņas? Velns viņu zina, kas nu tagad par diennakts laiku bija.

[Romija]

Nu arī citi bija nolēmuši pārvietoties uz virtuvi, tāpēc Flēra aizgāja un uzlika vārīties ūdeni kādai tējai. Viņa izņēma no cepeškrāsns joprojām silto Joela gatavoto sacepumu un piedāvāja to Mejai. Lai kā dziedētu brūces, izsalkumu tomēr labāk remdēt gluži parastā veidā, it īpaši, ja to varēja darīt ar baudu, nevis ēst šejienes kapsulas. Drīz arī ūdens bija uzvārījies, un gribētāji varēja dabūt Astindelas zālīšu tēlu — šoreiz arī ar zilastītēm, kas patīkami nomierināja, ja bija jāiet atpūsties.

[Roviela]

Bija jau pietiekami vēls, tā teikt, vakars. Meja par to varēja pārliecināties, paskatoties pa logu. Lai arī Stonā tumšs bija vienmēr, naktī bija vēl tumšāks.

Joels sekoja visam baram līdzi uz virtuvi, kur ar Flēras piedāvātās tējas krūzi, paņēmis savu planšeti, ērti ieritinājās vienā no lielajiem krēsliem nostāk no virtuves galda. Visu varēs redzēt un dzirdēt, bet ēdējiem netraucēs.
Viņa ziņkāre joprojām nebija apmierināta. Nu, labi, nejaušs zvans, Meja tika sagūstīta, bet vai tas patiešām bija viss, vārds vārdā, ko viņa atcerējās no tā, ko noziedznieki runāja un darīja?
Orākuls spicēja ausis un bakstījās planšetē, šoreiz meklēdams kaut ko vairāk par Oreolu. Varbūt viņiem ir bijušas kādas īpašas pulcēšanās vietas, kas kaut kur pieminētas?

[Mattiass]

Ja Aristu apturētu katrs sīks kvekšķis, kurš aizgūtnēm rej, kamēr soļo garām, viņš nekur tālu nebūtu ticis. Vienreiz Sarišas lielā mute viņu jau bija iegrūdusi nepatikšanās. Tā tik vien gaidīt, kad tas notiks vēlreiz. Varbūt visām šīs grupas serafēm uzdāvināt gredzenus ar O simbolu uz tiem…? Bet pagaidām tādu izlēcēju atlika tikai ignorēt.

Arists atkal ieņēma to pašu vietu, ko no rīta. Pagaidījis, kamēr Meja uzēd un sajūtas kaut mazliet ciešamāk, viņš atkārtoja jautājumu.
— Izstāsti detaļās visu, kas notika un ko redzēji vai dzirdēji, no brīža, kad atdalījies no pārējiem, un līdz brīdim, kad pamodies Svētnīcā. Neko neizlaižot. Esmu pārliecināts, ka arī tavi biedri to vēlētos dzirdēt.

[Rouzijs]

Serafe pateicās Flērai par sacepumu, viņa īsti nezināja, ka to bija gatavojis Joels, ja zinātu, tad pateiktu paldies arī viņam. Bet tagad meitenes mute bija piepildīta ar pārtiku. Ak... viņa tomēr bija tik izsalkusi, ka spētu apēst zirgu. Protams, pārnestā nozīmē, jo Meja gaļu neēda. Un nemaz netaisījās ēst.

Skatiens pievērsās Aristam, nu ak, kungs, vai viņš nevarēja likties mierā. Serafe bija pastāstījusi visu.
- Tur nav ko dzirdēt, es pastāstīju visu, kas notika. - Un punkts.

[Mattiass]

— Ak tā, — Arists ļoti nelāgi noskatīja Meju. — Tādā gadījumā man nāksies tevi vest uz Karotāju iecirkni, jo informācija par Luisu ir svarīga, un tu atsakies sadarboties. Pazvanīšu arī Aleksam, pastāstīšu par tavām izdarībām. Nāksi labprātīgi, vai arī man tevi formāli aizturēt?

Karotāja roka bija gatava raut ārā šaujamo vai arī roku dzelžus, ko nu tobrīd vajadzēs. Un viņa sejas izteiksme liecināja, ka par otro blāstera šāviņa caurumu Mejā šodien Arista sirdsapziņa viņu pārlieku nemocītu.

[Rouzijs]

- Kāpēc man būtu kaut kur jābrauc, ja es visu pastāstīju? - Meja aizdomīgi palūkojās uz Aristu. Vai patiešām viņš būtu gatavs savainot serafi? Jebkurā gadījumā Meja nekur netaisījās braukt.

Un viņai bija vienalga, kaut vai šis iedomīgais serafs zvana Aleksam, nekas no tā nemainīsies, jo tumšmatei nebija vairāk, ko teikt. Kā apstiprinot to, meitenes rokas sakrustojās pār krūtīm un skatienā parādījās tāda izteiksme - ja skatiens spētu nogalināt.

[Pūķēns Sāra]

Safīra arī bija atradusi vietu virtuvē, nolūkojoties kā Meja atdarina kāmi, piebāžot pilnus vaigus. Viņas atbildes likās strupas un nepilnīgas, it kā karotāja kaut ko censtos slēpt, tādēļ Arista drauds nešķita nekas pārsteidzīgs. Bija skaidrs, ka viņam ir vajadzīga informācija. Iespējams tā bija svarīga viņu pašu misijai, iespējams kādai citai lietai, bet tam nebija nozīmes: viņi tak bija komanda, no komandas neko neslēpj, īpaši, ja šī komanda ir izglābusi.

Jaunā serafe nekādi netaisījās iesaistīties notiekošajā un cerēja, ka pārējie serafi būs pietiekoši attapīgi, lai arī neiejauktos. Te tomēr bija runa par uzticēšanos pārējiem, bet Meja, kā izskatījās, neuzticējās. Ne viņa stāsta to, ko uzzinājusi, ne arī daudz laika pavada kopā ar pārējiem. To Safīra sprieda pēc tā, ka tikai šajā rītā Meja iepazinās ar Alvīnu, kura pēc izteikumiem, Ardā bija bijusi ilgāk par vienu rītu.

[Mattiass]

— Jo tu neizstāstīji detaļās visu, kas notika un ko redzēji vai dzirdēji, no brīža, kad atdalījies no pārējiem, un līdz brīdim, kad pamodies Svētnīcā. Kā jau minēju, neko neizlaižot. Tavs stāstījums bija pārāk vispārīgs. Tu kaut ko slēp. Un, ja tu tā dari arī parasti, tad es netieku gudrs, kā pārējā tava kompānija tevi vēl pacieš. Tad man jāsaprot, ka tu ar labu nākt līdzi vai arī godprātīgi visu izstāstīt netaisies? — Karotājs vēl pieklājības pēc pārjautāja.

[Rouzijs]

- Es neko neslēpju. - Mejai nebija ko slēpt un kā pārējie nesaprata, ka viņai patiešām nebija ko teikt, viņa pieminēja tos vārdus, kurus izteica tie cilvēki, pateica, ka viņi runāja par darījumu un tas arī viss.
- Un ja tevi interesē, ko es redzēju - dodies uz noziegumu vietu un apskati visu, nedomāju, ka tur kaut kas būs mainījies. Veca māja, kā māja. Redzēju to pašu, ko visticamāk Joels un Sariša, kāpēc tu man tikai piekasies? - Meja neizturēja un piecēlās kājās, ar joprojām sakrustotām rokām.

Drēbēs atradusi cigarešu paciņu, viņa no tās izvilka cigareti un ļāva dūmiem izplūst gaisā.
- Un runājot par paciešanu, es nesaprotu, kā tevi te visi spēj paciest. Neredzu, ka tu būtu kaut ko izdarījis lietas labā ar amuletiem. - Tumšmatei bija vienalga, ka Arists bija nedaudz vecāks par viņu, tik un tā, lai iet ieskrieties.

[Romija]

Flēra skatījās uz notiekošo un sākumā nesaprata, kāpēc pēkšņi ir radusies problēma par tādiem sīkumiem. Tikai tad, kad Arists paziņoja, ka Luiss ir svarīgs, varēja noprast karotāja izgājienu iemeslus. Tikai — vai Luiss bija svarīgs arī viņiem?

"Tas Luiss ir saistīts ar Attīrītājiem?" Flēra iejaucās ar jautājumu. Iespēja, ka Meju aizvestu prom no grupas, nešķita vilinoša, jo tāpat jau katru reizi, kad kāds atdalījās no citiem, vajadzēja par to papildus domāt vai vismaz uzturēt sakarus. Tas nedaudz sarežģīja situāciju. Bet Meja izturējās tā, it kā kaut ko nebūtu izstāstījusi. Savādāk nešķita īpaša pamatojuma lekties. Arists taču bija norīkots viņiem kā palīgs. Vai arī serafei bija tāds raksturs, Flēra prātoja. Lecīga viņa bija bijusi arī iepriekš pret Gabrielu. Katrā ziņā sasprindzinājums starp grupu un Aristu nebija vajadzīgs. "Varbūt tajās mantās ir kaut kas vairāk?" Flēra ieminējās par Joela atnestajām uzbrucēju mantām, meklēdama veidu, kā samierināt abus un iztikt bez vešanas pie karotājiem.

Šo rakstu rediģēja Romija: 21.06.2013 23:12

[Mattiass]

— Tas Luiss ir vairāk saistīts ar lielu Karotāju galvassāpi. Narkodīleru boss. Tipu, kuru šodien redzēji, — viņš vērsās pie Flēras, — tieši viņa puiši tā apstrādāja.

Par Mejas pretjautājumu Arists tik īsi pasmīnēja.
— Gabijs ar tevi būs aizmirsis apspriesties. Ar karotāju, kurš nespēj nosargāt viņam piekomandēto orākulu, tā vietā bāzdamies, kur pagadās.

Viņš turpināja iztaujāšanu.
— Joels un Sariša pienāca vēlāk, uz cīņu. Aizdomās turamo runāto viņi nedzirdēja. Bet es vēlētos, lai tu atsauc atmiņā un iespējami precīzi atstāsti visu, ko no abiem dzirdēji.

[Rouzijs]

Tas sāka vēl vairāk kaitināt. Bet nu labi, tagad Arists uzdeva daudz reizes sakarīgāku jautājumu, kā izmeklētājam pienākas, bet tāpat Meja bija pastāstījusi visu.
Bet nu labi, priekš nesaprašām viņa varēja arī atkārtot, iespējams, šoreiz viss nebūs pa vienu ausi iekšā un pa otru ārā. Cigarete tika nodzēsta pelnu traukā un vērdamies Arista acīs tumšmate sāka runāt.

- Tur nebija nekas daudz, diez gan lielos laika posmos viņi klusēja, viens kaut ko gribēja teikt, tad otrs pateica, lai viņš pagaida. Nekas aizraujošs.
Viņi runāja iespējams, par naudu es nezinu. Tas viens pieminēja, ka Luiss nemaz negrib viņu mantu, un ka viņš kavē, jo viņam ir problēmas ar kārtībniekiem. - Atkārtojums. - Un to, ka darījumu vajadzēja slēgt ar Papuci. - Ko vēl? Nebija vairāk nekā. Vai varbūt viņai vajadzēja pastāstīt kā tās vecās trepes čīkstēja zem viņas kājām lavoties uz priekšu? Vai to, kādas sāpes viņa izjuta? Protams, nē. Aristam tāpat bija vienalga un ja godīgi par šo riebīgo serafu Meja neko labu nedomāja.

- Kad mani viņi noķēra, iztaujāja, kas es esmu, no kurienes. Es meloju, neveiksmīgi, mani sašāva, un izlēma vest pie bosa, tālāk noveda lejā pa kāpnēm un kad izdevīgākā brīdī vēlējos tikt pie ieročiem man iešāva mugurā.
Tas ir tas pats ko teicu pirmīt, tagad liksies mierā? - Īgnais tonis balsī nekur nebija pazudis.