"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Šajā pusē...

Aivena skatiens novēroja jaunos serafus, kuri ieradās Arku dārzā. Visai pētoši, jā. It kā eņģelis mēģinātu saprast, kā katrs no viņiem jūtās un kādas domas dzīvo viņu prātos. Viņš laipni atbildēja sveicieniem un likās laipns un pacietīgs. Bet nu, tāds jau patiesībā Aivens bija vienmēr.
Nu ja, bet laiks negaida un kad visi jaunie palaidņi bija sapulcējušies, Aivens piegāja pie turpat blakus esošās arkas un pieskārās tai. Tāda kā sudrabaina membrāna nodzirkstīja arkā un savā ziņā atgādināja to arku, kas bija ieeja Metatrona pilī.
Skatoties cauri arkai nevarēja redzēt, kas viņus sagaida otrā pusē, taču varēja apjaust, ka portāla arka ir aktivizēta. Nu to varēja izmantot, lai nokļūtu Morverā, kas bija jauno serafu gala punkts.

- Labrīt vēlreiz! - tam tā kā vajadzēja pievērst jauno serafu uzmanību, ka viņam sakāmi kādi atvadu vārdi. - Ceru, ka jūs esat kārtīgi sagatavojušies, pat ja nē, tad tur vairs neko nevar darīt, jo saskaņā ar Metatrona lēmumu, jums ir jādodas cauri šiem vārtiem, - viņš pamāja uz arkas pusi, - lai izpildītu viņa uzdoto uzdevumu. Jūsu uzdevums ir atrast kaķi Nuī un nogādāt to atpakaļ Astindelā. Protams, mēs nezinām, kas ar kaķi ir noticis un ja jūs saskaraties ar ziņām, ka dzīvnieks ir gājis bojā, jūs drīkstat atgriezties.
Vēl es vēlētos jūs lūgt būt apdomīgiem savos spriedumos, labi izsvērt savu rīcību un tikai tad rīkoties. Neesiet pārgalvīgi un atceraties, ka pat pati piemīlīgākā pasaule var pret jums būt nežēlīga un ļauna. Jums ir jāsarga sevi. Jāuzmana sevi. Neviena no pasaulēm nav tāda, kā Astindela. Te, kur jūs bijāt drošībā un neviens jūs neapdraudēja.
Neesiet vieglprātīgi.
Tie ir mani ceļavārdi jums un padoms. Es ceru un ticu, ka mēs tiksimies jau pavisam drīz un jūs būsiet sveiki un veseli un gatavi savam nākamajam uzdevumam. Tagad varat doties!
Lai ticība jūs sargā! - viņš novēlēja un pakāpās nostāk no arkas, atvēlēdams jaunajiem doties tai cauri.

Otrā pusē...

Tā arī bija.
Sajūta ejot cauri arkai bija līdzīga tai, kāda pārņēma augumu, kad devās cauri Metatrona pils ieejai. Taču viņi nebūt nenokļuva pilī, vai kādā citā Astindelas vietā, kur valdīja drošība.
Nē, viņi bija nokļuvuši Morverā.
Kādēļ tāda pārliecība?
Nu, pirmkārt jau sajūtās. Pirmo reizi jaunie serafi sajuta, kā tas ir... atrasties citā pasaulē. Viņi nedzirdēja Astindelas nomierinošo mūziku gaisā. Bija vēl sliktāk. Eņģeļus nomāca tādas kā skumjas, tāda kā grūtsirdība, kuras izcelsme viņiem nebija līdz galam skaidra. It kā kaut kas viņus ietekmētu. It kā viņi justu... šīs pasaules sāpes.

Bet tiešām sāpes? Vai tā varēja būt? Jo, it kā lūkojoties apkārt nelikās, ka šī pasaule būtu nomācoša vai sāpju pārpildīta.
Nē, tieši otrādi. Likās, ka šeit ir pat savdabīgi skaisti. Nebija tā kā Astindelā un tomēr. Lūk! Tur netālu esošie džungļi, tie izskatījās mežonīgi un skaisti. Vai arī skatienu vēršot uz otru pusi varēja manīt netālu esošo ezeru. Tā gludā virsma likās aicinoša un veldzējoša. Nekādu briesmu. It kā...
Arka bija viņus izvedusi tādā kā pļaviņā, kuras zāle gan nebija tik liega, kā Astindelā, taču te ziedēja puķes un kamenes dūca lidojot no zieda uz ziedu.

Kur tālāk doties un kā šeit atrast minci? Tas palika jauno serafu ziņā.
No šī brīža viņiem bija jākļūst pieaugušiem un pašiem jātiek galā ar savu uzdevumu.
Te vairs nebija neviena, kas varētu palīdzēt.

[Roviela]

Tas bija satraucoši, un jaunā orākula sirds sita ātrāk nekā ierasti un elpa bija straujāka, kad, atvadījies no Aivena, viņš pirmo reizi savā mūžā izgāja cauri pasauļu durvīm.
Sirds sažņaudzās, un Joels brīdi pat nesaprata, ka pie tā nebija vainīgs ceļojums nezināmajā. Satraukums aizgāja, bet žņaudzošā smeldze palika. Un tad viņš saprata - tā nāk no šīs pasaules. Serafs nopūtās, saņēmās un paskatījās apkārt. Te bija skaisti, viņam nesala un... bet kā šeit izdzīvo kaķēns? Kaķēns, kuram vajadzētu just līdzīgi kā viņiem. Joels to nezināja. Nezinaja vai tā tiešām ir, jo īpaši nebija pētījis, kā ir ar dzīvniekiem, bet ja tā...

- Kā domājat? - orākuls uzrunāja biedrus, kas tepat vien uzradās viens pēc otra.
- Vai kaķēns šeit ir priecīgs vai bēdīgs? Viņš taču nav pieradis. Jūs jūtat? Apkārtni?

[Whitefox]

Kad visi bija ieradušies, ierunājās Aivens. Ramiela uzmanība pievērsās Aivenam. Arī bez Aivena palīdzīgajiem atvadu vārdiem, bija skaidrs, ka tā otra pasaule nav tāda kā viņējo. Mazliet pat vilšanās būtu, ja viss būtu vienādi. Vienīgi nervozitāti un satraukumu deva tas nezināmais, bet tas bija veselīgi, jo noteikti ne vienu vien reizi viņiem būs jāsatraucas par apkārtnes maiņu un piedzīvojumiem, kuri, kuru katru mirkli, varēja pārvērsties ļaunākajā murgā. Par laimi viņu grupiņā bija gan karotāji, gan dziednieki un orākuli. Tā bija laba ziņa. Drošāk noteikti.
Atvadījies no Aivena, Ramiels kopā ar citiem devās cauri arkai, kuru bija jau atvēršanas brīdī vērojis ar ziņkāri un nepacietību, kas parasti nebija viņam raksturīga.

Izejot cauri arkai, viņš sajuta tādas sajūtas, kas viņam bija neierastas, mulsinošas. Tā bija dīvaina sajuta un darīja Ramielu nemierīgu. Ko gan šī pasaule viņiem visiem nesīs? Vai to var nejust? Viņš deva pretjautājumu Joelam. Te ir citādāk, kā jau mūs brīdināja. Ramiels pārskatīj apkārtni. Te šķita mierīgi. Par kaķēna sajūtām var vien minēt. Mums būtu jāsāk meklēt pavedieni vai vismaz jāizpēta apkārtne. Mēs neesam savā vidē. Protams, viņš atstāstīja vārdus, ko bija teicis Aivens un visi citi. Viņiem bija jāiepazīstas ar apkārtni. Kaut vai mazliet, jo vienkārši uz dullo nebija jēgas meklēt pazudušo kaķi. Kur gan šajā vietā kaķēns varētu doties? Jautājums tika veltīts gan sev, gan arī pārējiem serafiem.

[washulis]

Pārējiem tika pasviesti sveicieni atpakaļ, bet sarunas nudien nevedās, visi sagaidīja gala ceļa vārdus. Ja sākumā Sariša juta apņēmību, tad mirklī, kad tika piekodināta apdomība, viņa sāka apjaust, ka ir nonākusi kompānijā un notikumā, kurā nebūt neiederējās un diez vai spēs šos Aivena ieteikumus pilnībā uzklausīt. Ja viņa vismaz centīsies, tas skaitīsies?

Lai nu kā, viņa tomēr piekrītoši pamāja ar galvu, lūkojoties uz portālu, tad sekoja pārējiem, dodoties tam cauri, pieturot nažu maksti, kā bīstoties, tas tiks aizrauts prom. Nekas tāds, protams, nenotika, tā vietā viņai radās citas bēdas. Vārda vistiešākajā nozīmē. Kad nu Sariša droši atspērās uz Morvenas zemes, viņa uzreiz noskurinājās, bet kāda gan no tā jēga, emocijas nokratīt nevar. Tik savādi, nepatīkami un nomācoši. Viņa pameta skatu apkārt, kā meklējot šo sajūtu vaininieku, bet bez viņiem neviena cita te nemanīja. Biezoknis, ezers, plašumi, klajumi, debesis virs galvas, zāle zem kājām.

Ak, redz, Sariša, kā viņa drīz no citu sarunām saprata, nebija vienīgā, kas to juta. Vai tik tā nav zīme, ka tūdaļ viss neaizies šķērsām? Nudien, būsim izcilā varoņu komanda, kas izgāzās jau pirmajās minūtēs. Labāk par šo temat neaizrauties, viņiem bija citas prioritātes. Vai mums nesadalīties? Tā mēs varētu ātrāk izpētīt apkārtni, sarunāt līdz ar rietu atgriezties šeit un izklāstīt, ko esam uzzinājuši. Kaķis būtu varējis kā iet padzerties vai zivis meklēt, tā izpētīt džungļu dzīles. Viņa ar rokas mājienu norādīja abos pieminētajos virzienos. Nudien, ar ko lai sāk? Vēlme Nuī ātrāk atrast bija liela, lai tikai šī sajūta neieilgtu. Vienam no mums tad varbūt paveiksies arī kādu apdzīvotu vietu uzmeklēt. Cerams.

[echo3]

Ereijass spēra soli cauri arkai ar tik tukšu galvu, ka otrā pusē nonākušam, viņam likās, ka ir no jauna piedzimis. Svešā pasaule jauno serafu apņēma no ārpuses, un sāka piepildīt no iekšpuses. Un šīs abas sajūtas bija nesamierināmi dažādas. Jauka pļava, ezers un džungļiem līdzīgs mežs priecēja acis un ausis, maigs vējiņš noglauda ādu, atnezdams līdzi ziedu smaržu. Bet sirds sažņaudzās bēdās. Ne savās - svešās bēdās.

No biedru sarunām Ereijass noprata, ka visi jūt tieši to pašu. Tā kā jaunais serafs nekad nebija bijis citās pasaulēs, viņš nezināja, vai tā ir Morveras īpašība, vai arī tā tas ir visās pasaulēs, izņemot Astindelu. Bet ar to nāksies sadzīvot, un, pāris reizes dziļi ievilcis elpu, Ereijass nomierinājās. Tiešu draudu nav, vismaz tā likās, un smagā sajūta, nekur no sirds nepazuzdama, tika pieņemta kā līdz šim zināmo emociju pastāvīgs papildinājums.

Nez vai Nuī atrodams tepat tuvumā. Drīzāk kaut kur, kur ir ļaudis. Nedomāju, ka kaķēns viens var izdzīvot, tāpēc ierosinu meklēt cilvēku atstātas pēdas - takas vai ceļus. - Ereijasa balsī nebija dzirdams nekas no ierašanās pirmā brīža pārdzīvojumiem.

[Aiva]

- Jūtu gan... Ja tam kaķim būtu bijis kaut cik prāts galvā, tas uzreiz būtu meties atpakaļ pa vārtiem, - Sardiels nopūtās, vērojot apkārtni. Itkā tas pats, bet kāpēc gan tik smeldzīga sajūta... - Tā ka man ar liekas prātīgākais meklēt vietējos.

Viņš pārlaida skatienu apkārtnei. Džungļos klīst uzreiz negribējās, drīzāk jau būtu vērts sākt ar ezera apkārtni, turklāt ideja par zivīm nebija peļama.

- Varbūt sāksim tomēr ar ezeru, - viņš ierosināja. - Ja nu kaķis te ir klaiņojis, varbūt pie krasta būs palikušas pēdas. Cik dienas kā viņš ir projām?

[echo3]

Par pēdu esamību šaubos. Nuī ir pazudis jau piecpadsmit dienas. - Ereijass atsaucās Sardiela jautājumam. Pareizi, ar Anneki runāto viņš vēl nebija paguvis biedriem pastāstīt. Tikai nekā daudz jau nebija, ko pastāstīt, kā šis viens teikums par pazušanas ilgumu.

Tad ejam uz ezera pusi? Diez vai mums vajadzētu sadalīties. Ja Nuī būtu ielēcis Arkā tieši pirms mums, tad jā, bet tagad viņš var būt daudzas jūdzes tālu. - Ereijass sāka soļot ezera virzienā. Varbūt kaut kā darīšana mazliet nomāks nejauko sajūtu dvēselē?

[Aiva]

- Pēc piecpadsmit dienām, jā... - Sardiels bija spiests piekrist, ka pēdas meklēt TAGAD vairs nebij jēgas. - Ja nu protams mums paveicas un kaķēns tepat tuvumā dzīvo, bet citādi es tev piekrītu, Ereijas.

To pateicis, Sardiels uzmanīgi devās ezera virzienā, skatoties kur liek kājas. Ja nu tur patiešām ir smiltis un kaķēna pēdas...

- Nē, tāda laime nu diez vai mums uzspīdēs... - viņš nomurmināja.

[Roviela]

Kad jau divi nolēmuši iet uz ezera pusi, tad Joels arī pagriezās turp.

Serafs uzmanīgi lika kājas, lai nejauši ko neizbojātu, un te pat nevarēja zināt, ko izbojā.
Ezers - tas bija skaisti.
- Es domāju, ka vajadzētu pasēdēt brīdi pie ezera, pameditēt, - viņš ieteicās, - varbūt tā atrodam kaķēnu.
Ja ļautu apkārtnei ienākt sevī, varbūt izdotos sajust? Orākuls nepriecājās par šādu domu, droši vien tad pasaules smagums arī būs vairāk jūtams, toties pienākums būs veikts. Jāmēģina!

[Rouzijs]

Elpa aizrāvās sajūtot pēkšņās skumjas, kas pārņēma prātu, tā grūtsirdība, kuru nevarēja nekādi atvairīt, pat ne ar spēcīgām domām par saviem mīļajiem, nevienu. Tas bija tik... to nevarēja vārdos izteikt, cik tas bija šausmīgi. Meja pat papurināja galvu sajaucot kārtīgos matus nedaudz mežonīgā frizūrā, kamēr pirkstu gali viegli pārslīdēja pār loku, viņa mēģināja atvairīt šīs sajūtas, bet tas bija neiespējami.

Nu jau brūnās acis vērīgi pētīja apkārtni, patiesībā šeit bija skaisti un neizskatījās nemaz tik bīstami, nebija jau arī... turklāt, viņa bija karotāja un pēkšņi šķita, ka nekas nebiedē, ezers, tas valdzināja kā apburts spogulis, kurā lūkoties uz sevi, uz savu atspulgu, kurš nedaudz izskatījās nobijies, bet tajā pašā laikā mierīgs un nosvērts, ziņkāres pilns, gatavs iepazīt jauno pasauli.

- Es piekrītu Sarišai... - Meja domīgi noteica. - Mums vajag sadalīties, bet noteikti nedoties projām vieniem. - Sēdēt un meditēt, kaut kā Mejai nelikās īpaši spīdoša doma. - Es un Sariša varētu doties pārlūkot apkārtni, pameklēt pēdas. Ereijass kopā ar Joelu varētu doties uz ezeru, bet Sardiels ar Ramielu uzmeklēt cilvēkus. - Tas taču būtu prātīgāk, turklāt Joels taču sanāktu atstāts karotāja uzraudzībā. - Un pēc pāris stundām mēs varētu satikties šeit. - Meja neticēja, ka tagad ne no kurienes kāds būtu gatavs viņiem mesties virsū.

[Roviela]

Joels uz brīdi apstājās.
- Vai mums ir tik ļoti jāsteidzas? Nē, nevajag sadalīties, ja vien varam nesadalīties. Kurš zina, kas var atgadīties ar katru grupiņu, ja tā būs maza? Mēs nevaram sasaukt viens otru. Tad būs jāmeklē ne tikai Nuī, bet vienam otrs, un tas būs vēl sliktāk.
Iespējams, tas skanēja pamācoši, bet Joels bija orākuls. Tur neko nevarēja darīt.

[Sindra]

Nu ja, ezers.
Ezers no tiesas izskatījās visai krāšņs un diez vai kaut kā spētu apdraudēt serafus. Par to varēja pārliecināties gan no attāluma, gan nonākot tuvāk.
Nē, nebūt nebija tā, ka pa zemes virsu bez maz nevarētu staigāt. Te soļus varēja spert pavisam droši un nekas īpašs tā dēļ nenotika. Zemes struktūra nemainījās, nekas uz galvas nesāka birt, pat nelikās, ka staigājot pa zemi, viņi kādam nodarītu pāri. Vai tāda pārspīlēta uzmanība bija nepieciešama? Bet iespējams, ka tā jutās jaunie serefi nonākdami citā pasaulē. It kā viņi te varētu visu izpostīt un paši negribot kaut ko sabojāt. Tomēr, nelikās, ka viņiem tas būtu pa spēkam, no tiesas.

Pa ceļam, ejot ezera virzienā, nemanīja neko dīvainu. Kaķa pēdas? Nu, kā jau eņģeļi paši beigās bija izsprieduši, tad nekādu pēdu te vairs nebija, ja tās kādreiz būtu bijušas. Aiz viņiem gan palika pēdas. Kur nu tām gadījās zemē iespiesties.
Ezermala bija kā kurā vietā. Te varēja atrast arī nelielu smilšainu pludmali, citās vietās atkal ūdenī ieiet nebija iespējams, jo krasti bija aizauguši vai nu ar smilgām un ūdens zālēm, vai arī tie bija stāvi un nepieejami. Nu, droši vien nepieejami tādā formā, kādā serafi te bija ieradušies. Viņi jau varētu atraisīt spārnus un aizlidot, kur vien vēlas. Tomēr, tas nebūtu īsti prātīgi, vai ne.
Vai varbūt bija laiks prātīgumu mest pie malas?

Joelam nosēžoties meditācijas pozā, visai nepatīkami kaut kas celī iedūrās. Redz kā! Viņš bija trāpījis uz nelielu akmentiņu, kurš gluži kā atgādināja, ka šeit nav Astindela un eņģeļu mājvietas mīkstā, liegā zālīte, kurā varēja atslīgt neuztraucoties, ka akmeņi dursies ceļgalos.
Tomēr, diez vai akmenis bija nepatīkamākais visā tajā, ko Joels bija nolēmis izmēģināt. Kā jau serafam pašam likās, tā arī bija. Meditēšana šajā pasaulē ļoti krasi atšķīrās no tās meditācijas, kuru Joels bija praktizējis Astindelā.
Tiklīdz kā eņģelis aizvēra acis, lai ieklausītos šīs pasaules sajūtās, viņu bez maz burtiski vai apdullināja emociju plūdi. Tomēr, nebija tā, ka tur bija tikai bēdas. Tur bija arī prieks, taču kaut kā skumjas viņš izjuta daudz asāk un nepatīkamāk. Pilnīgi skaidrs, ka nekas nav skaidrs. Joelam nepietiks ar mazu brītiņu, lai saprastu, kā šīs emociju gūzmas, kas pār viņu burtiski gāzās, šķetināt un kaut ko izsecināt.
Atrast kaķi? Viņš pat nespēja pateikt vai šajā emociju plūsmā bija ietvertas arī dzīvnieku emocijas. Vai arī saprātīgo būtņu emocijas par kaķi.

[Aiva]

Sardiels pamīņājās ar ezera malu, bet ātri vien bija skaidrs, ka kaķa meklēšanai - ja vispār to kaķi vares atrast, par ko Sardielam sāka rasties zināmas šaubas - ir vajadzīgs cits piegājiens, kā skraidīt apkārt.

Likās, ka vismaz vienam no serafiem šāda ideja bija, un Sardiels apstājās, vērojot kā Joels iegrimst meditācijā.

- Labāk pagaidīsim, kas Joelam sanāks - viņš paziņoja. - Citādi ja nu Joelam veicas, un viņš uztver kurp jādodas, tad nu nāksies gaidīt kamēr atkal savāksimies kopā. Pēc tam varam arī iet pa pāriem tālāk. Ramiel?

Šo rakstu rediģēja Aiva: 19.12.2012 00:33

[Roviela]

Apkārtne tiešām bija skaista un nešķita bīstama, un orākuls pēc pirmā pārsteiguma brīža pat pasmaidīja par akmentiņu, uz kura nejauši bija uzsēdies, iekārtojoties meditēšanai. Licis aiz auss, pirms kaut kur sēsties, pārbaudīt, vai neuzsēdīsies kam durstīgam, serafs iegrima meditācijā.

Kāda nesakārtota pasaule! Skumjas, naids, prieks, viss juku jukām, daudz un nenolīdzināts, sevī paturēts un nenomierināts. Veseliem vāliem kā bieza migla, kur neko nevar atrast.
Pēc brīža, kad Joelam ap sirdi kļuva pavisam smagi, viņš atvēra acis, nopūtās un piecēlās.
- Tā nesanāks. Tik daudz emociju, kā biezā miglā, nevaru atšķetināt, neprotu atšķirt.

Viņš paskatījās apkārt.
- Ko darīsim tālāk? Kurp iesim? Lidosim? Tas gan derētu tad, ja kaķēns ir pie cilvēkiem un viņi kaķēnu uzskata par kaut ko labu. Tad cilvēki uzreiz saprastu, ka mēs esam no turienes pat, kur kaķis, un varbūt tas palīdzētu. Ja vietējie Nuī uzskata par ļaunu, tad gan lidot nebūtu prātīgi.

[Whitefox]

Ramiels bija par palikšanu kopā, lai gan no vienas puses izdevīgāk būtu, ja viņi sadalītos. Tādā veidā tiktu izpētīta lielāka teritorija, bet no otras puses cik gan daudz viņi zināja par šo vietu? Ne jau viss tika aprakstīts grāmatās un sadalīties būtu diez gan riskanti. Bet varbūt šāds viedoklis bija radies jauno, savādo sajūtu dēļ. Šī vieta ir mazliet mulsinoša un mums nepazīstama. Vieniem pašiem noteikti nevajag doties nekur. Pat pa pāriem tas ir mazliet riskanti, bet no otras puses mēs spēsim noskatīt lielāku teritorijas daļu. Ramiels deva pārējiem savu viedokli. Skatiens uzmanīgi vēroja apkārtni, to izpētot un cenšoties atrast jebkādu zīmi, ka Nuī ir bijis te.

Es domāju, ka tur kur tuvāk ir cilvēki, labāk necensties tos sabiedēt ar lidošanu. Tev varbūt būs taisnība un mūs uzskatīs par ļaunu zīmi, Joel. Ko tad mums darīt? Sajūtas bija savādas un vieta tikpat neierasta, lai gan ziņkārība nepameta Ramielu un kāda daļa viņa teica, lai viņi sadalās. Varbūt tā būs vieglāk un ātrāk atrast? Varbūt visi kopā dodamies meklēt cilvēkus un tos iztaujāt vai nav redzējuši Nuī? Varbūt kāds zinās vai būs redzējis viņu un tad domāsim vai sadalīties grupās. Viņš piedāvāja vienu no risinājumiem, kas varētu novest kaut kur.

[echo3]

Ereijass nestāvēja uz vietas un neblenza uz meditējošo Joelu. Uz ezera pusi viņš bija ieteicis iet, jo domāja, ka tur varbūt atrodamas kādas cilvēku atstātas pēdas. Pat taciņa, ja ļaudis dzīvo tuvumā. Kaut ko tādu jaunais karotājs arī meklēja, paiedamies gar ezera krastu. Driz gan viņš redzēja, ka orākuls pieceļas. Ereijass gāja atpakaļ, lai uzzinātu, vai meditācija līdzējusi. Ļoti puisis uz to necerēja vis. Ja tas būtu tik viegli, Metatronam nenāktos šurp sūtīt veselu baru eņģeļu (pat, ja tas bija sods). Kaķēns būtu atrasts vienā rāvienā.

Iedomājamies, ka katrs esam kaķis. Ēdelīgs kaķis, ziņkārīgs kaķis, rotaļāties gribošs kaķēns. Neko sev sagādāt neprotošs, jo ēdiens vienmēr ir bijis bļodiņā. - Ereijass skaitīja pieņēmumus, - Ezerā ir ūdens, tur var padzerties. Bet tālāk kurp? Pakaļ tauriņam uz mežu? - Serafs nopūtās. - Ja Nuī ir sveiks un vesels, tad tikai pie cilvēkiem. Meklējam cilvēkus. Un es arī domāju, ka lidot nevajag.

[washulis]

Cik jauki, ka Meja piekrita idejai par sadalīšanos, bet redz, pārējie gan nedomāja tāpat. Bedrenei tika veltīts smaids, kamēr par pārējo noliegumu Sariša varēja tik slāpēti nošņākt, sakrustojot rokas uz krūtīm, tomēr sekojot līdz ezeram, kur Joels cerēja noķert kādas meditatīvās vibrācijas. Kā pēc laika noskaidrojās, tas tik viegli viss nenonāca. Bija jāķeras pie cita plāna. Sariša gan joprojām bija gatava stāvēt pie sava, ka sadalīšanās nav slikta lieta. Nu, patiesībā sava daļa steigas ir. Jo ilgāk Nuī klaiņos apkārt, jo grūtāk to būs atrast, turklāt tā arī aug iespēja, ka kaķēns, ja jau tagad nav nobeigts, tāds drīz var kļūt. Viņa ieminējās par iepriekš Joela teikto, par steigšanos.

Turklāt, pētot grāmatas par šo pasauli, tur neparādījās informācija par to, ka mums te draudētu tik lielas briesmas. Visticamāk, ja mēs nespēsim sevi aizstāvēt divatā vai trijatā, tad arī visi kopā ne. Savus spēkus par zemu vērtēt nevajadzētu. To klāstot, viņa pagāja tuvāk ezera krastam, kādā brīvākā un pieejamākā vietā ar plaukstām aizskarot ūdeni, noskalojot tās. Jā, te ūdens bija savādāks, kā Astindelā, lai arī pēc skata atšķirības lāga nebija. Sajūta savādāka. Cik ļoti tik vienkārša lieta kā ūdens, bija atšķirīgs citviet? Bail pat iedomāties, bet iespējams nākotnē to varēs noskaidrot. Un pie reizes, ja alkstam atrast iedzīvotājus, tad der domāt ne tikai kā kaķim. Ja mēs esam daļa no zemu attīstītas kultūras, kur mēs apmestos? Auglīgās ielejās, upju tuvumā. Arī mežs ir labs variants. Mana teorija - der tikt kur augstāk, lai ērtāk nopētītu apkārtni. Vai arī uzlidot augstāk. Ja tikai uz īsu mirkli, liela bēda jau nevarētu notikt, ne? Ja tuvumā būs kāds ciems, to varēs pamanīt ātri un atkal laisties zemē, drošībā. Ja nekā tāda tuvumā nebūs, tad neviens eņģeļu lidojumu nemaz neredzēs. Nekādu problēmu!

Bet ja nu kas, es joprojām palieku arī pie sadalīšanās viedokļa. Ja ne pa pāriem, tad dalīties uz pusēm, ja nu tas liks justies drošāk. Viņa par saviem spēkiem gan bija gatava galvot, ka stāties pretī šķēpiem un zobeniem noteikti varēs, ja nu tādi ceļā maz gadīsies.

[Roviela]

Joels brīdi apdomāja Sarišas teikto. Nevar apgalvot, ka tur nebija sava daļa taisnības. Varbūt viņi patiešām ir pārlieku bikli?

- Ja mēs sadalīsimies, kā mēs satiksimies? - tāds viens mazs, praktisks jautājums. Tā nebija piesiešanās, orākuls gribēja zināt, kā meitenes ir iedomājušās atrisināt šo problēmu.
- Un vēl, ja lidosi, tad labāk gan paej nostāk no pārējiem, lai cilvēki, ja tomēr to pamanīs, nevarētu teikt - 'skat, skat, tie nepazīstamie nāk no tās puses, kur pirmīt redzējām to savādo lidoni'.
Serafam vēl kas iešāvās prātā.
- Un, ja nu tiešām pamanīs un mēs pēc tam nāksim no citas puses, lai to nesaistītu ar mums, tad droši vien uzzināsim, vai cilvēkus tas satrauc vai nē.
Nemaz nav slikta doma, tikai jāpaietas nostāk tā patālāk.

[Sindra]

Tā nebija, ka portāls viņus būtu izmetis pilnīgā nekurienes vidū. Pilnībā iespējams, ka serafs, kurš šos portālus no Astindelas uz citām pasaulēm, lika, bija šo vietu izvēlējies ar apdomu.
Tiesa, interesanti bija arī tas, ka šajā vietā nebija atrodams atpakaļ ceļš uz Astindelu. Viņi bija iznākuši cauri arkai un šajā pasaulē nebija nekādas arkas, caur kuru doties atpakaļ uz Astindelu, ja eņģeļi to vēlētos darīt. Bet, droši vien, šī atklāsme tā īsti šajā mirklī nebija aktuāla.

Vairāk par izvēlēto vietu, kur serafi bija nonākuši.
Lūk! Jā, ezers, lauki, tālāk mežs.
Ja ezermalu papētīja rūpīgāk, tad varēja gan secināt, ka te noteikti notiek kaut kāda dzīvība. Ezera krastā bija ne tikai eņģeļu pēdu nospiedumi. Te bija bijušas arī citas cilvēcīgas būtnes, tikai daudz necilāk veidotos apavos, nekā bija pieejami Astindelas iemītniekiem.
Cik sen atpakaļ šīs pēdas bija smiltīs iespiedušās? To gan tā īsti nevarēja pateikt. Varbūt tas bija šodien, varbūt vakardien. Eņģeļi tā īsti ar rendžeru cienīgām prasmēm lepoties nevarēja. Varbūt šos jaunuļus dzīve piespiedīs? Kas to, lai zin.

No peldvietas prom veda taciņa. Sākumā viena, taču ne pārāk tālu no ezera, tā sadalījās. Viens ceļš devās pāri pļavai... uz kaut kurieni. Otra taciņa veda meža virzienā. Ja arī šeit mēģināja izdarīt kādus pētījumus, tad kaut kādas pēdu atblāzmas veda meža virzienā. Tā taciņa likās tāda, kā vairāk nobradāta.

Ja skatiens klīda apkārt meklējot kādu augstāku punktu. Kādu kalnu, vai ko tādu, tad to gan te nevarēja uzreiz tā atrast. Augstākie punkti noteikti bija koki meža biezoknī. Visādi citādi... klajš lauks.
Un visu šo laiku, kuru serafi atradās Morverā, neviens viņiem vēl nebija pievērsis uzmanību.
Vai arī... viņi vienkārši to nebija pamanījuši.

[washulis]

Ja sadalīsies, kā satiksies. Tas jau bija labs jautājums. Sariša nošķobīja lūpas, saķerot zodu plaukstā. Ideju lāga nebija, vismaz ne tātu tiešām derīgu. Hm... Viņa klusi novilka, bet domāšana ar panākumiem nevainagojās. Meh, vienalga, ķersimies pie tā, ko viņa zina, ka var izdomāt.

Labi. Es aiziešu līdz mežam, viņa norādīja koku kopas virzienā. Pārliecināšos, ka tur nav neviena, kas mani redzēs, uzlidošu aukšā, palūrēšu caur zariem. Man būs aizsegs un pie reizes iespēja pārlūkot apkārtni. Un uzreiz atgriezīšos, lai ziņotu par to, ko redzēju. Sarunāts? Patiesībā to sarunāšanu viņa tā arī diži nesagaidīja, pārlaižot roku pāri nažu makstij, pārliecinoties, ka tā ir savā vietā, un devās pa niecīgo taku mežotnes virzienā, pārējiem pār plecu vēl uzsaucot: Ja jūs kur dodieties, neraizējieties, es panākšu. Un ja viņi tajā pašā meža virzienā dosies, tad problēmu vispār nekādu nebūs. Vismaz viņa būs kaut ko darījusi lietas labā, lai atrastu precīzu iedzīvotāju lokāciju, pārlieki neriskējot.