"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Pēc īsa brīža Arists pabāzās ārā, un, šķiet, nebija sevišķi pārsteigts, ka Safīra vēl joprojām ir tepat. Nu… labi, viņam šķita, ka viņa būs virtuvē. Bet arī pozitīvi.
— Te ir darbiņš Flērai, kad viņa izgulēsies. Ko tu biji iecerējusi?

[Pūķēns Sāra]

"Iedot pretsāpju līdzekli," Safīra īsu mirkli paminstinājās, bet tomēr nolēma paskaidrot, "lai viņa nepamostos, kamēr ir ievainota, bet rātni gulētu līdz Flēra viņu nepamodina." Skaitnes pārslīdēja Arista rokām, it kā pārliecinātos, ka tās nav līdz elkoņiem asinīs. "Vēl gribēju apskatīt ievainojumu un, ja būtu tāda vajadzība, to apstrādāt tā, lai Flērai atliek tikai to sadziedēt." Nieki, bet tomēr noderīgi.

[washulis]

Sariša skaļi apstiprināja. Mhm, pie Joela. Drīz Arists jau devās prom, cerams, tiekot galā ar rokudzelžiem, bet vai arī ar dziedēšanu? Vismaz Safīrai šo iespēju vēl nedeva, viņu no Mejas istabas aizraidot prom. Viņa tiešām uzskatīja, ka viņai varētu rasties kāda iespēja vest Sīliju pie prāta? Apņēmības noteikti netrūka, tas tiesa, bet vai veiksmes? Vai Safīra maz zināja, kas tie ir par amuletiem, ko Gabriels uzteicis pārējiem meklēt? Un palīdzot pārējiem serafiem, Safīra saīsina pati savu laiku, ko veltīt māsas uzmeklēšanai? Visai sarežģīti, ja tā padomā. Un negodīgi, ja tas tiek noklusēts. Jebšu jaunā serafe jau to zināja un vienkārši devās uz priekšu, cerot uz kādu veiksmi pa ceļam. Bet nederētu vēl nokrauties ar "ja nu" tipa jautājumiem, kas šobrīd nekādi neatbilda situācijai.

Domāju, ka arī man derētu nedaudz miega. Kakls varbūt nedaudz sūrst, bet to pārdzīvošu. Ierunājās kāda no Sarišas nepatmīlīgajām pusēm, jo Meja šobrīd noteikti izpelnītos lielāku uzmanību. Turklāt, miegs un laiks ir arīdzan labs dziednieks. Vismaz pret Ardas trokšņaino un nospiedošo auru, kas nemitīgi snaikstījās gar pakausi. Bet paldies Safīra, ka tik apņēmīgi uzņemies palīdzību. Kamēr Flēra nav lietojama, protams. Viņi tomēr nevarēja dižoties ar pārlieki daudz citiem resursiem, kurus šādā mirklī lietot. Bet, to piebildusi, sniegusi abiem īsu atvadu mājienu, Sariša devās uz savu istabu, lai beidzot gūtu pelnītu atpūtu, arīdzan cerot, ka vajadzības gadījumā tiks uzmodināta. Cerams uz laiku, lai padzirdētu kādus jaunumus no beidzot nomodā esošās Mejas.

[Mattiass]

Arists noskatījās nopakaļ Sarišai.
— Izgulies labi.

Tad viņš ar galvas mājienu deva saprast, ka Safīra varētu arī nākt iekšā, un atkāpās no durvīm.

[Pūķēns Sāra]

"Neaizmirsti par ekskursiju! jaunā serafe atgādināja vecajam murmulim, kuram varētu arī būt skaidrs, ka ilgāk par dažu serafu apskati, Safīra te nevēlējās uzkavēties.

Mejai tika iebarota pretsāpju dzira, kura paredzēja arī nomierinošu efektu ar dziļu un saldu miegu. Ievainojums tika apskatīt un izdarīts viss, ko labs ārsta praktikants var izdarīt, lai speciālistam, kurš ieradīsies vēlāk, nevajadzētu krāmēties ar niekiem. Serafes pieslēgtā roka Safīru interesēja tikai līdz tam brīdim, kad bija skaidrs: tas nenodara kaitējumu Mejas veselībai.

Bija vēl jāapmeklē Sariša, lai sadakterētu viņas kaklu. Tam nevajadzēja prasīt daudz: daži zilumi. Ja Sariša vēl bija nomodā, tad viņai tika paskaidrots, ka tas neko daudz neprasīs no viņām abām; ja jau gulēja, tad netika pamodināta, bet tik un tā sadziedēta.

[Mattiass]

Neaizmirsti par ekskursiju… Šmara. Arists joprojām nespēja īsti tikt skaidrībā, kāds ir viņa viedoklis par sīko bēgli, kura ievilkās tādā pakaļas caurumā, kāds ir Arda, tādēļ, lai… laikam jau satikt māsu? Iecere no stulbākajām, protams. Taču ar pašu Safīru viņš nebija runājies par šo lietu, un viņas izpalīdzība šķita aizdomīga. Viņam joprojām likās, ka prātīgākais būtu Safīru ar eksprespastu sūtīt atpakaļ, ja vien tas būtu bijis iespējams. Kā bija šobrīd… nebija pat vērts aprakstīt. Ar to, cik reizēm viss ir draņķīgi, bija saraduši ardieši, bija nācies sarast Aristam, un gan jau nāksies sarast arī izsūtītajiem, ja vien viņi līdz tam nodzīvos, protams.

No vienas puses, vajadzētu apgriezties un doties prom. Sarunāt tikšanos ar Aleksu, aprunāties par lietām. No otras puses, Svētnīcā visi grasījās uz čučumuižu, izņemot sīko velnēnu brunčos. Un vai šādu bērņāku atstāt nepieskatītu būtu laba ideja… Trīs pieauguši serafi vakar bija iegrābušies nepatikšanās Ellē, viens šodien būrās, kur nevajag, Joela grupa izskatījās, kā cauri miniatūrai katastrofai izgājusi. Nevarēja paredzēt, uz kādiem grābekļiem gribēja kāpt Sīlijas dārgā māsiņa. Turklāt viņai te bija garlaicīgi. Un viņas nonākšanu Attīrītāju nagos nekādi nedrīkstēja pieļaut…

Atbalstījies pret sienu un aizsmēķējis cigareti, viņš gaidīja pie lifta.

[Pūķēns Sāra]

Pēc Sarišas nolikšanas gulēt, atlika vienīgā cerība: Arists. Diez vai planšete spētu uz vēl ilgāku laiku aizkavēt domas no ārpasaules. Par laimi karotājs pat vēl bija. Cerēti necerēta laime!

"Tūlīt!" viņa noteica Aristam un iešmauca virtuvē. Planšete, telefons un cigaretes ar šķiltavām tika ielikts somā. Pelnu trauka saturs izbērts miskastē un kafijas tase nolikta pie izlietnes. Uz papīra lapas, kur iepriekš bija notikusi sarakste starp Flēru un viņu, Safīra skaistiem burtiem uzrakstīja: "Esmu ar Aristu" un to atstāja uz galda, visiem redzamā vietā.

Jau ar mēteli mugurā un somu pār plecu, Safīra atgriezās pie Arista: "…tātad?" viņa bija gatava doties, lai kur arī vīrietis viņu vestu, citādāk viņa dotos tur, kur aicināja viņas māsa.

[Mattiass]

— Tātad, — Arists Safīru noskatīja. Sasodīts… Visa tā ņemšanās ar jauniņajiem, tīņiem, kas izskatās, kā pieaugušie, un Pirmo soli spērušie, kas izturas, kā bērni.

Viņš nospieda pogu, un lifts, kurš no šī stāva tā arī nekur nebija aizbraucis, atpleta rīkli. Tā nu drīz viņi bija pie Arista mašīnas. To atslēdzis, viņš atvēra serafei durvis un apvaldīja pirmā brīža vēlmi viņu tur iesēdināt, kā aizturēto.

[Roviela]

Cik ilgi viņš bija gulējis, to Joels noskaidroja vienīgi tad, kad beidzot pamodās un paskatījās pulkstenī. Ne pārāk ilgi, varētu vēl, bet gribas ēst.
Dzīvoklī bija silti, varētu kā Astindelā iztikt vienīgi ar gurnu apsēju. Laikam tas tomēr būtu ne pārāk pieklājīgi, vismaz jāradinās, ka tā, un serafs pastiepās pēc apģērba.
Viņa drēbes gulēja uz krēsla tāpat kā nesen noliktas, ar visām liekajām mantām.

Joels izkrāmēja planšeti, apliecību un-kas-tur-vēl-bija no kabatām un uzvilka kreklu un bikses.
Atstājis savāktās mantas hallē uz galdiņa visiem redzamā vietā, viņš turpināja ceļu uz virtuvi, lai sagādātu kaut ko ēdamu. Tēja arī derētu.

"Esmu ar Aristu" vēstīja zīmīte uz galda. Īsti nebija skaidrs, kurš tad ir ar Aristu, jo paraksta nebija, bet orākuls nedevās pētīt istabas. Tā vietā viņš uzlika vārīties tēju un apskatījās, ko varētu pagatavot no tā, kas ir ledusskapī.
Kādai pusstundai darbiņa būs pietiekami.

Ja kāds drīzumā parādās, tad redz Joelu dzeram tēju un krāsiniņā gatavojamies sacepumu, kas pamazām sāk patīkami smaržot vēstīdams par drīzu gatavību.

[washulis]

Palēnām atmodusies un spēkus arīdzan atguvusi, Sariša sajuta, ka kuņģis pieprasa savu tiesu, par cik izlaidis pusdienas. Pārlaidusi plaukstu Safīras sadakterētajam kaklam, kas nu vairs nesūrstēja, tik kāda aizkavējusies fantomsāpe vēl bija tur, karotāja piecēlās, lai dotos uz virtuvi. Jā, ne tikai kājas un prāts pieņēma šo lēmumu, bet arī deguns. Pie Metatrona, kas te tik labi smaržo? Pirms maz paspējusi ienākt virtuves telpā, Sariša izsaucās, lai ieraudzītu Joela darbošanos. Aha, tātad arī uzmodies. Labi izgulējies? Šķiet, ka arī Safīra būs viņu labi apstrādājusi.

Jā, par Safīru runājot. Pamanījusi nelielo zīmīti svešajā rokrakstā, viņa to pacēla, apgrieza otrādāk, meklējot kādus papildus paskaidrojumus, tad atkal nolika vietā. Atkal kāds devies prom. Citiem nezinot kur. Sariša skaļi nobilda, nosēžoties nost un vērojot Joela rosību no malas. Pieļauju, ka Meja joprojām ir guļoša? Viņa vaicāja, jo vēlme noskaidrot par otras karotājas gaitām nekur zudusi nebija.

[Roviela]

- Ar Aristu, - Joels smīnot iebakstīja ar pirkstu netālu noliktajā zīmītē. Tas, protams, nepaskaidroja, kur viņi abi pašlaik ir, bet Joelaprāt ar Aristu bija drošāk nekā vienam pašam.
Viņš nolika tējas krūzi un garšīgi izstaipījās.
- Varētu vēl pagulēt, - serafs atzinās, - tikai sagribējās ēst. Kas vēl ir mūsējiem ir mājās, neesmu pārbaudījis.

- Tur, - viņš pamāja uz cepeškrāsns pusi, - ir sacepums, kuram nosaukuma nav. Es ceru, ka būs garšīgs, centos sagatavot tā, kā man mamma mācīja.
Nu jā, jā! Mamma mācīja. Reizēm noder, viņa bija teikusi, un tā arī bija. Skat, kā pašlaik noderēja.

- Nevienu vairāk tagad staigājam neesmu manījis. Kā tev ar veselību? Viss kārtībā? - acis nopētīja Sarišu. Izskatās, ka ir labi.
- Man ir aizdomas, ka Mejas pātaga bija saindēta. Kur tādas var vispār ņemt?

[Romija]

Flēra jutās arvien labāk. Bieži viņai nebija bijusi vajadzība pēc tik nopietnas Spēka atjaunošanas, bet savā meža ieloka dīķītī viņa peldējās ļoti labprāt. Tas veldzēja nogurumu un lika viņas ķermenim atgūt iztērēto Gaismu. Tomēr šoreiz nebija tas brīdis, lai uzkavētos šeit ilgāk, kā tas nepieciešams, tāpēc brīdī, kad dziedniece jutās pietiekami spēcīga, viņa pamodās.

Atvērusi acis, Flēra jutās visai moža. Fiziski nekas nekaitēja, un arī savādāk viņa jutās labi. Izkāpusi no gultas, meitene aizgāja uz vannas istabu, kur viņu nobiedēja skats spogulī. Pretī vērās Ardai neparasti gaiša būtne, it kā atnākusi no Astindelas palūkoties, vai ar viņiem viss kārtībā. Drīz vien Flēra saprata, ka tā ir viņa pati, un pie sevis pasmējās — cik muļķīgi! Vajadzēja pārģērbties.

"Kā jūtaties?" Joelu un Sarišu virtuvē uzrunāja smaidīga Flēra. Viņas seju atkal ieskāva sarkanie mati, arī acis bija ierasti tumši brūnajā tonī. Viņa bija nomainījusi savu gaišo kleitu uz Ardai piederīgākām tumšām drēbēm. Flēra atminējās redzējusi Safīru darbojamies ar Joela ievainojumu. Šobrīd ne no viena serafa neplūda izteiktu sāpju sajūtas, tā kā droši vien jaunajai serafei bija izdevies izdziedēt.

Gaisā virmoja jauka smarža. Tātad par ēdamo šoreiz nebūs jārūpējas viņai pašai. Jauki! Aplējusi sev krūzīti saulsirdīšu tējas, Flēra pienāca pie galda. Tur skaistā Safīras rokrakstā bija atstāta zīmīte. "Safīra ar Aristu aizbrauca?" viņa it kā starp citu apvaicājās. Ar Aristu noteikti ir daudz labāk, nekā uzzināt, ka serafe ir devusies prom. Pie tam viena. Pirms ķerties pie tējas malkošanas, Flēra pievērsās biedriem. "Kā jums gāja? Kas notika? Jūs atradāt Meju?" Flēra vaicāja. Viņa kā pa miglu atcerējās kņadu pirms vairākām stundām, bet nebija uztvērusi detaļas. Šobrīd tuvumā citu sāpju nebija, bet arī karotāju nemanīja.

[Roviela]

Tauta pamazām sāka sarasties.
Joels uzsmaidīja atkal sarkanmatainajai Flērai, no kuras taisni pūstin plūda enerģija un laba pašsajūta. Dziedniecei acīmredzami bija izdevies atpūsties.
Viņš pats arī jutās pavisam labi.

- Pats neredzēju aizbraucam, bet stāvvietā nav Arista auto un nav arī Mejas sadauzītā motocikla.
Kamēr gaidi vakariņas, nav obligāti jāsēž kā piesietam, un orākuls bija skatījies pa logu uz visai padrūmo Stonas ainavu.

- Jā, Meju atradām gan. Viņu bija sagūstījuši divi cilvēki un sašāvuši. Tad mums tur iznāca kautiņš, kura beigās mēs paņēmām Meju un aizmukām.
Pelēkās acis pievērsās Sarišai, orākuls nezināja, kas te bija noticis pēc tam, kad pats aizgāja gulēt.
- Es nezinu, kas ar Meju tagad, - viņš atzinās, - mani Safīra saārstēja, un es aizmigu. Flēra, tu apskatīsies, ja? Mejai jābūt viņas istabā.

[washulis]

Jā, Aristu. Viņš jau nu ir labāks sargs šajā vietā, kā mēs pārējie. Sariša nošūpoja galvu, elkoņus pret galda malu atlikusi, vēlreiz nopētot atstāto zīmīti. Jā, arī viņa varētu pagulēt vēl. Tāpat vakars un drīz viņi dosies pie miera atkal, tad arī varēs atgūt pārējo mieru. Nešaubos, ka būs garšīgi, ir vārds sacepumam vai nav. Jo visi zina, ka kas nācis no mātes pavārgrāmatas un galda, vienmēr ir labākais. Šie Joela vārdi kā reiz lika sirdij nedaudz sažņaugties aiz ilgām par mājām. Visiem notikumiem skrienot, nesanāk par to aizdomāties, bet tagad, mierā esot. Jā, tagad tas atrada laiku pasāpēt.

Pati arī par citiem nezinu, devos taisnā ceļā no gultas šurp. Iespējams Flēra joprojām gulēja, iespējams Ereijass joprojām meditēja, iespējams tieši viņi devās līdzi Aristam uz ej nu sazina kurieni. Iespējams Alvīna atgriezusies, iespējams nē. Ne mazākās nojausmas, bet Sariša vēl nešķita gana pamodusies, lai to visu pārbaudītu. Par pātagu derēs prasīt Mejai, bet pieļauju, ka pat ja saindēta, dziedējot tas būs pārgājis. Jo Safīra nemaz nebija tik štruntīga dziedniece. Noteikti labāka, kā Sariša pati.

Atnākot Flērai, nu jau ierastajā izskatā, varēja palēnām likt kopā lielo bildi. Acīmredzot. Karotaja piebilda, kad Joels arīdzan paziņoja par transporta līdzekļu skaitu vai prombūtni. Arists esot noņēmis Mejai tos rokudzelžus, noprotu, ka Safīra pēc tam apārstēja arī viņu. Arī mani. Arī es pēc tam drīz devos pie miera. Karotāja pastāstīja to daļu, ko zināja pati.

[Romija]

"Paņēmām un aizmukām?" Flēras acis iepletās. Krūze ar blīkšķi tika nolikta uz galda, nedaudz izšļakstot tēju. Mejas sāpes Flēra nejuta. Tas varēja nozīmēt tikai vienu — karotāja ir bezsamaņā. Tas noteikti nevarēja gaidīt! Atstājusi krūzi turpat, kur nolika, Flēra steidzās uz Mejas istabu, īsti vairs nepievēršot uzmanību pārējiem.

Karotāja gulēja gultā un nekustējās. Sāpes joprojām nebija jūtamas. Flēra piesteidzās un aplūkoja viņas plecu, kur bija redzams šauts, bet jau aprūpēts ievainojums. Vai tas būtu Safīras darbs? Jāteic, ka iespaidīgi. Un kas tas uz otras rokas? Šādu ierīci Flēra nepazina, lai gan bija skaidri saprotams, ka tas ir kāds vietējo brīnums. Lai nu kā, tas turēja Mejas roku pie gultas. Vai tāpēc, lai viņa neaizmūk? Kur tad nemaņā skries? Flēra pasniedzās pie iekārtas un viņas ķermeni caurstrāvoja pēkšņa izlāde. "Sasodīts, kas tas tāds?" Flēra iebļāvās, atraudama un apčamdīdama savu notirpušo roku. Cauri rokai, ķermenim un kājai bija izdzinusies kā savāda stiegra, radot nepatīkamas sajūtas. Tās gan pamazām norima, bet otrreiz tam brīnumam klāt ķerties negribējās. Ja nu arī Mejas ķermeni šī izlāde plosīs, kad viņa pamodīsies? Flēra noskurinājās. Pretīgi! Viņa nolēma darīt savādāk.

Uzmanoties vairs nepieskarties mirdzošajam brīnumam, Flēra uzlika vienu roku Mejai uz krūtīm. Otra roka maigi pieskārās viņas plecam, vizot nedaudz manāmā baltā gaismā. Vispirms viņa noskaidroja, cik dziļš ir ievainojums un vai nav vēl kādas neredzams brūces. Nekādu efektu no iekārtas nejuta, tāpēc Flēra koncentrējās, un viņas pirksti maigām kustībām apvilka mirdzošu līniju ap ievainojumu līdz sirdij, it kā izveidojot tīklu, pa kuru plūst Spēkam. Viņas acis iemirdzējās gaisā krāsā pirms tika aizvērtas. Klusām iedungojusies, Flēra vadīja spēku uz Mejas plecu, piekļaujot plaukstu šāviena vietai. Taču tā vietā, lai dziedētu pilnībā, Flēra atšķetināja sāpju un apziņas pavedienus, nemodinot Meju no miega. Dziedniece nevēlējās pieļaut, lai karotāja pamostos un sajustu savādās iekārtas radīto efektu. Pēc tam būs jānoskaidro, kā no tās atbrīvoties. Un kas... un kāpēc to ir uzlicis.

[Roviela]

Orākuls grasījās vēl brīdi mierīgi pasēdēt, vienā mierā baudot tēju un gaidot sacepumu, bet kas tev deva! Kaut kur no Mejas istabas puses atskanēja brēciens, un Joels joza turp.
Kas noticis? Tur taču nav neviena, kas varētu uzbrukt vai kā tā?

Iebrāzies pa durvīm, serafs apstājās. Itin nekas tāds šaušalīgs, Flēra dziedē, un viņu nevajag traucēt, tikai karotājas viena roka pieslēgta pie gultas. Ē?

Joels klusītiņām pagriezās, uz baso kāju pirkstgaliem izgāja laukā un tikpat klusītiņām aizvēra aiz sevis durvis.

- Mejai viena roka ar to dzelzi pieslēgta gultai, - viņš paskaidroja Sarišai.
- Interesanti...
Kurš to būtu izdarījis? Ne viņš pats, ne Sariša neprata ar tādiem rīkoties. Ereijass? Nē, drīzāk jau Arists. Tā manta izskatījās nākusi no Karotāju ekipējuma krājumiem.

Krāsniņa nodžinkstēja ziņodama, ka ēdiens gatavs.

[Romija]

Dziedēšana nebija ilga, jo ievainojums bija ticis labi aprūpēts un ne pārāk dziļš. Diez vai no tā karotāja būs zaudējusi samaņu. Detaļas būs jājautā citiem. Pārliecinājusies, ka brūce ir sadzijusi, Flēra noglāstīja Mejas galvu un ļāva viņai gulēt. Miers un atpūta varētu būt labāka kā pēkšņa atklāsme, ja viņa ir pieslēgta pie gultas. Cik barbariski! Flēra nogrozīja galvu un klusām atstāja telpu. Mazliet nogurumu varēja just, bet tas netraucēja.

"Kas tas ir, kas Mejai pie rokas?" Flēra atgriezās virtuvē un jautāja, berzējot roku, ar ko bija pieskārusies iekārtai. Nedaudz tirpoņu vēl varēja just. "Tas bija kaut kas sāpīgs! Vai tāpēc viņa ir bezsamaņā? Kas to uzlika? Un kāpēc?" Pat ja biedri nezināja atbildes, bija aizdomas, ka par to varētu pastāstīt Arists, kura šobrīd šeit nebija.

"Kas jums notika šodien?" viņa nolēma tikmēr noskaidrot citas lietas, skatoties, kā Joels rosās pa virtuvi. "Jūs bijāt slēgtajā zonā vai citur? Tur bija bīstami? Kaut ko vēl bez tās vakarējās vietas noskaidrojāt?"

[Roviela]

Joels rūpīgi nolika sacepumu galda vidū uz paliktnīša, pirms atbildēt Flērai.

- Kas bija sāpīgs? Rokudzelzis? Nē, mēs to aiztikām, un nekas tāds nebija. Ar Meju viss kārtībā, ja? Tu vienkārši esi nepārspējama, nudien, - viņš atzinīgi piebilda, uz āķīša pakarinot karstumizturīgos cimdus un velkot no plaukta šķīvjus.
- Mēs bijām tajā vietā, kur iepriekš nolēmām. Vienā no tām tumšajām vietām, - stāsts sākās, Sariša varēs papildināt, - Tur ir pamests ciems, pavisam tukšs. Mēs tā arī nolēmām, ka tur neviena nav, bet es katram gadījumam uzkāpu vienas mājas bēniņos, lai neviens no malas neredz. Sariša palika pie manis, Meja aizgāja papētīt ciemu.
Šķīvjiem pievienojās daršiņas.

- No turienes es spēju sajust tikai to, mūsu pirmo vietu, un neko daudz tālāk. Pašā ciemā nekā tāda nav. Kad beidzu, atklājās, ka Meja nav atgriezusies, un mēs gājām viņu meklēt. Atradām vairākas liekas pēdas, kas veda iekšā vienā no mājām, paskatoties pa durvīm ieraudzījām, ka tur ir divi cilvēki un Meja, ar tādu rokudzelzi, un, kamēr skatījāmies, viens no vīriešiem iešāva Mejai mugurā, un viņa nokrita. Nu, tas blastera šāviņa veids, kas apdullina. Tad es sāku šaut, Sariša metās otrajam virsū ar nazi, pēc brīža man trāpīja, tad es trāpīju, arī apdullinot, Sarišu gandrīz nožņaudza ar Mejas pātagu, viņa meta nazi un cilvēks iekrita pagraba lūkā, un tad mēs savācām Meju un bēgām prom.

Ko vēl?
- Tas viens cilvēks, kuru es apdullināju, atklāja, ka Meja bezsamaņā ir ļoti viegla, pārāk viegla, un nobijās. Kas un kāpēc tur bija atgadījies, tas jāprasa Mejai pašai, kad pamodīsies.

[Romija]

"Kad es pieskāros, tas dzelzis iedzēla," Flēra paskadroja. "Nemaz negribu ķerties vēlreiz klāt," viņa noskurinājās un apsēdās pie galda. Bija labi, kad par maltīti kāds parūpējās. It īpaši, ja tas bija vīrietis.

Flēra klausījās, kā otrai grupai gājis, un saprata, ka no rīta, iespējams, kļūdījusies. Kaut gan tad viņa nekā nevarēja zināt, ka tur varētu apgrozīties kādi bīstami tipi. "Jūs uzreiz braucāt uz zonu?" viņa pacēla vienu uzaci un palūkojās uz Joelu, lai apstiprinātu teikto. "Meditēt tur nekas netraucēja? No rīta es piedāvāju meditēt ārpus zonas, lai drošāk," viņa paskaidroja, lai gan saprata, ka tagad pārmest nav vērts. No meditēšanas viedokļa laikam tas neko nebija neietekmējis. Mejas izdarības arī īpaši nepārsteidza. Mazliet uztrauca tas, ka uzbrucēji bija pamanījuši ko aizdomīgu, bet vai Flērai par to tagad vajadzēja uztraukties?

"Šovakar mēs diez vai kaut ko īpašu pasāksim," viņa piebilda. "Bet uz to pamesto rūpnīcu noteikti jābrauc, kad visi ir atpūtušies. Mūsu apskatītā zona bija ierobežota ar kārtīgu sētu. Ja saki, ka tur neko just nevarēja, tad nav vērts bez vajadzības bāzties iekšā."

[echo3]

Meditējot laiku nejuta, un Ereijass tā arī nosēdēja, līdz viņu no svētlaimīgā stāvokļa izrāva Flēras kliedziens. Nemaz tā uzreiz nesapratis, kas un kā, serafs pietraucās kājās un bija ticis līdz durvīm uz gaiteni, kad sadzirdēja ašus soļus un Joela balsi. Palūkojies gaitenī, Ereijass saprata, ka nekas briesmīgs nav noticis, jo orākuls pēc mirkļa devās virtuves virzienā.

Ereijass apdomājās un, apsvēris savas sajūtas, saprata, ka spēki atgriezušies, un turpināt meditāciju nav vērts. Karotājs aizstaigāja līdz dušai, un tad svaigs kā gurķītis ieradās virtuvē. Kur smaržoja pēc laba ēdiena un mierīgi sarunājās Sariša, Joels un Flēra. Flēras teicienu par "dzelzis iedzēla" Ereijass dzirdēja, bet nesaprata, par ko dziedniece runā.

Kāds dzelzis? - Ereijass vairāk skatījās uz Sarišu un Joelu, jo par viņu piedzīvojumiem nenieka nezināja, tāpēc pieņema, ka "dzelzis" pieder pie tiem. - Kā jums gāja?

OOC - Pieņemu, ka pastāsta. Manis pēc var neatkārtoties.