"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Joels bija cerējis paspēt izšaut, pirms Sariša sāk raustīt durvis, bet karotāja nezināmu iemeslu dēļ tās atrāva un metās iekšā, pirms orākuls nospieda ieroča mēlīti.
Rezultāts itin nemaz nebija cerētais - šāviņš mērķi nesasniedza, toties tas, uz kuru Joels šāva, paspēja izšaut tik nekustīgā mērķī, kāds bija pietupies serafs pats.
Ā! Sāpes izskrēja cauri no pēdām līdz matu galiem. Joels nokrita pavisam uz ceļiem, sakoda zobus, notēmēja un centās trāpīt tam, kustīgajam, šoreiz nenolaižot rokas un šaujot vairākas reizes pēc kārtas.
Kas tur notiek ar Sarišu, nebija ne jausmas, pie lūkas kaut kas kūņojās, bet kurš uzvar, kurš zaudē? Joelu tieši šobrīd tas neinteresēja.

[Sindra]

Joela pretinieks īpaši negaidīja, kad savainotais centīsies izšaut vēlreiz. Viņš ātri aizripinājās no vietas, kur bija atradies iepriekš un pierausās kājās. Joela šāvieni sāka viņu vajāt un daudz nedomājot, lai tie netrāpītu viņam, vīrietis paķēra Mejas ķermeni un centās ar to aizsegties.
- Kas tas! - viņš dīvaini iebļāvās un aizgrūdis prom melnmates ķermeni viegli, kā pūku, izskatījās visai apjucis. Tur viņu arī ķēra viens no Joela apdullinošajiem šāviņiem. Vīrietis sabruka zemē.

Sarišas spēriens tā īsti nesasniedza mērķi. Viņa trāpīja vīrietim kaut kur ribu rajonā un šoreiz gan viņš jau ievaidējās. Nedaudz no sliedēm izsita kolēģa dīvainā uzvedība ar to izslēgto skuķi, taču viņas ķermenis gluži ka uz zelta paplātes tika pieslidināts blakus, pa rokas ķērienam. Vīrietis pasniedzās un norāva no Mejas ķermeņa pātagu, kas bija aptīta ap viņas vidukli. Pāris reizes aizvēzējis to uz aizmuguri, cenšoties Sarišai trāpīt, svešinieks apmeta pātagu Sarišai ap kaklu un sāka viņu žņaugt.

[washulis]

Lūk arī gaidītās sāpes, kas joprojām lika ķermenim nepatīkami sarauties, bet Sariša vēl palūkojās sānis, kur manīja Meju nokrītam gar zemi, drīz līdzās arī otru svešinieku, kuru Joels acīmredzami veiksmīgi neitralizējis. Vai tad Meja jau nebija zemē, par ko šis izsauciens? Nebija gan laika reaģēt, kad gaisā uzšāvās pātagas gals, apķerot karotājas kaklu. Nu jau viņa izjuta pati savas sāpes, turklāt acu priekšā izleca ducis dzirksteļu, kamēr plaušas steidzīgi ķēra pēc elpas, kuru nespēja saņemt.

Klusi iegārdzusies un taustoties kā aklā, viņa uztaustīja savu dunču maku, lai vienu paķertu sev rokā un censtos pātagu pārgriezt, tikai vēlāk apjaušot, ka nokritusi ceļos aiz pēkšņā reibuma, tomēr dunci centās turēt stingri un neatlaidīgi. Lai jau Meja piedod savas pātagas bojāšanu. Tikmēr otra, brīvā roka uztaustīja citu dunci, cenšoties to veiksmīgi mest sava pretinieka virzienā.

[Roviela]

Ufff... vīrietis nokrita, reizē liekot sāpēs sarauties arī Joelam. Vai pie kā tāda vispār var pierast? Orākulam nebija ne mazākās vēlēšanās pierast.

Izslējies taisnāk, tāpat uz ceļgaliem, lai novērtētu, kas te notiek, serafs gandrīz uzreiz bija spiests saliekties atkal un ar vienu plaukstu atbalstīties pret grīdu. Sāp!
Viņš saņēmās, un gribēja vēlreiz uzsākt šaušanas sēriju, bet pacēlis ieroci, to atkal nolaida, lai vēlreiz stutētu grīdu. Meja bija priekšā, un Sariša tāpat tam otrajam. Izšaut un trāpīt pareizi nekādi nebija droši.

Nolēmis, ka vismaz jāpamaina vieta, Joels sāka rāpot uz pirmīt nokritušā pusi, lai pie reizes sasietu tam rokas (nez, ar ko?). Ja nu attopas. Nē, nē, to gan nevajadzēja!

[Sindra]

Pārgriezt pātagu nemaz nebija vieglākais no uzdevumiem un tas Sarišai nemaz tik viegli nepadevās. Taču pēc izmestā dunča atskanēja dobjš troksnis un Sarišas pretinieks ar dunci galvā, bija iekritis atvērtajā pagraba lūkā.
Serafus vairs nekas neapdraudēja. Neviens necentās uzbrukt.
Tiesa, atrast ar ko sasiet samaņu zaudējušajam vīrietim rokas, nemaz nebija tik vienkārši. Iespējams, ka vajadzēs izmantot to pašu pātagu.

Kad un pēc cik ilga laika samaņu zaudējušie, Meju ieskaitot, nāks pie samaņas, nebija ne jausmas. Vismaz neizskatījās, ka tas varētu notikt tuvākajā laikā. Vismaz nekas par to neliecināja.

[Roviela]

Atkal sāpes, kas lika sirdij sažņaugties vēl vairāk, un Joels ciešāk saspieda zobus, lai neievaidētos.

Kāpēc tas vīrietis tā satraucās? Tas palīdzēja viņam trāpīt, protams, bet kas notika tāds tik savāds? Orākuls neko īpašu nemanīja, bet, ticis līdz bezsamaņā esošajam un mēģinot to pagriezt, saprata. Cilvēks bija smags, ļoti smags. Ar cilvēkiem, acīmredzot, bija savādāk, nekā ar serafiem pašiem. Cilvēks izbijās! Nu jā... orākuls prātoja, lēni un piesardzīgi slejoties kājās cerībā no augšas saskatīt kaut ko, ar ko varētu siet.
Nebija nekā tāda, izņemot pātagu.

- Silvija! - serafs atcerējās uzrunāt Sarišu šejienes vārdā, - Ar tevi viss kārtībā? Dodamies prom?

Joelam sāpēja ievainojums gurnā, nebija ne jausmas, cik ilgi guļošie būs bezsamaņā, gribējās, protams, zināt, kas te notiek, bet svarīgāk šķita aši bēgt, savācot Meju.
Varbūt savākt visus tos elektroniskos daiktus, ko te redzēja? M? Telefonus un planšetes.

[washulis]

Joprojām ar pātagu ap kaklu Sariša sarāvās vēlreiz, kā caur miglu saskatot pretinieku nokrītam zemē, ieveļoties kādā lūkā. Sāpes, kurām pa vidu jaucās apziņa, ka viņa nupat kādam atņēmusi dzīvību. Tik negaidīti, neizbēgami un neaptverami.

Nu jau lēnā gaitā, bez citiem satraukumiem, viņa atsvabināja savu kaklu no pātagas, joprojām turoties uz ceļiem. Palūkojusies apkārt, samanīja Joelu un viņa ievainojumu. Nudien nelāgi, bet viņi beigās tomēr aizies kā uzvarētāji, pat ja serafe tā it nemaz nejutās. Ir labi. Dzīva esmu. Viņa gurdeni, bet piekrītoši pamāja ar galvu, cenšoties atgūt elpu. Te lieki uzkavēties patiesi nevajag. Uzradīsies vēl kādi šo kolēģi. Lai kas nu tie tādi nebūtu. Nevajadzēja būt ģēnijam, lai noprastu, tik nomaļā rajonā ir izdevīgi nodarboties ar nelegālībām. Tomēr šie nešķita esam Attīrītāji, ne tā? Noteikti ne Karotāji, iespējams nemaz neiesaistīti kādā no citām šeit tik populārajām vai nepopulārajām grupiņām. No otras puses būtu interesanti, noskaidrot, kas ir tur, Mājiens lūkas virzienā, tomēr viņa drīz noraidoši nopurināja galvu. Meja bezsamaņā, Joels ievainots. Šī nebūs īstā situācija.

Pastaigāt vari? Piecēlusies kājās, viņa aizgāja līdz saviem abiem biedriem, atkal noliecoties pie Mejas, pārliecinoties, ka ja neskaita nesamaņu, viņai nekas cits nekaitēja, kamēr prātā sodījās par tumšmates nelaimēm un spēju iekulties ziepēs tik strauji. Aizstiepsim viņu uz Lilū, dosimies atpakaļ uz Svētnīcu. Ja Meja būs dzirdējusi, ko šie te plāno un ja tas izrādīsies svarīgi, tad atgriezīsimies. Bet ne tagad. Viņu prioritāti joprojām bija tie sasodītie amuleti.

Domāts, darīts, Sariša centās uzstutēt Mejas augumu uz savējā, lai varētu viņu nest un iespējams šo pienākumu kā asistentam neuzvelt arī uz Joela, parcik viņš šobrīd nebija labākajā kondīcijā.

[Roviela]

Joels piekrītoši pamāja. Jā, tā būs prātīgāk.

Tikai... serafs noliecās, atkal sakožot zobus, pacēla nomesto pātagu un, kamēr Sariša cēla Meju, gauži nemākulīgi ar to sasaitēja uzbucējam rokas aiz muguras. Cerams, uzreiz neatbrīvosies, un viņiem nevajag ļoti daudz laika, vai ne?
Katram gadījumam viņš aši pārbaudīja cilvēka kabatas un savāca aizdomīgās mantas, arī telefonu. Varbūt ir kādas atslēgas, lai dabūtu no Mejas rokām nost tos spīdīgos dzelžus?
Ejot garām galdam, Joels pievāca arī planšeti.

Tagad tikai paspēt līdz Lilu, tad kaut kur pie ciemata tālākās robežas izmest telefonu - lai nedzird zvanu, ja zvana, tad piezvanīt kādam no biedriem, tad... vispār tikt līdz Svētnīcai.
Plāni lieli. Vai izdosies?

- Klau, ejam pa blakus ielu, ne tik atklāti, - viņš ierosināja. Tālāk jau būtu, bet ne tik visiem redzami.

[washulis]

Kamēr Joels savāca visu, kas gadītos noderīgs vai aizdomīgs, Sariša stiepa Meju no ēkas laukā, arīdzan piekrītoši pamājot ar galvu, kad orākuls ieminējās par ielu izvēli. Stiept garumā gan negribējās, Sariša samanīja, ka Mejai arīdzan ir ievainots plecs un viņa neuzskatīja sevi par gana labu dziednieku, lai izpalīdzētu gan viņai, gan Joelam. Flērai tas būs daudz vienkāršāk un ceļu līdz Svētnīcai abi biedri izturēs. Tātad beigās amulets būs vien jāmeklē mūsu pirmajā atrastajā vietā, ne tā? Piefiksēji konkrētāk? Viņa atļāvās vaicāt, lai arī skaidrs, tagad Joels uz turieni netrauksies, to varētu uzdot viņu otram orākulam - Alvīnai. Noteikti priecāsies, ka tikt beidzot pie kādas virzības uz priekšu, pēc kuras tik nepacietīgi čīkstēja. Der arī uzzvanīt savējiem, pavēstīt, ko te piedzīvojām, ka Meju atguvām. Sariša vēl piebilda. Viņai rokas gan aizņemtas.

[Sindra]

Vīrietis, kuru Joels aplaupīja un kuram sasēja rokas, acīmredzami tik drīz vien samaņu neatguva. Viņa kabatu saturs nebija liels. Tur atradās mobilais telefons, karte, kas kalpoja, kā mašīnas atslēga, bija cigarešu paciņa un šķiltavas un identifikācijas - norēķinu karte uz Irvena Poda vārda. (rokudzelžu atslēgas nebija)
Tas, kurš bija iekritis lūkā, nekādas dzīvības pazīmes neizrādīja un netraucēja abiem serafiem savākt Meju un arī planšeti no galda.

Iešanai prom droši varēja izmantot ciemata necentrālo ieliņu. Arī šeit nekas netraucēja un nekas aizdomīgs vairāk nenotika.
Lilū atradās turpat, kur serafi to bija atstājuši un kā izskatījās, tad par mašīnu neviens nebija interesējies un to aizticis.
Tik vien kā, kad serafi bija nonākuši tuvāk mašīnai, planšete, Joela rokās, izvesa kaut kādu pīkstošu signālu un tās ekrāns iedegās un uz tā mirgoja liela, neatvērta aploksne. Ja vien serafi zināja, kas ir aploksne.

[washulis]

Lūkot pār plecu nepieciešams nebija, tagad ciematelis patiesi varēja iegūt pamestu un klusu titulu un tikusi līdz mašīnai, Sariša noguldīja Meju Lilū aizmugurējā sēdeklī, jau grasīdamās mudināt arī Joelu sēsties iekšā, kamēr pati varēs ņemties ar viņu aizvešanu līdz Stonai, tomēr sarāvās pie elektroniskā pīkstiena. Šķiet, ka kāds vēlas pieprasīt abu vīriešu uzmanību. Tur varētu sanākt smaga vilšanās. Sariša nokomentēja, cerot, ka Joels ārpus mašīnas gan ilgi nekavēsies, pastu pārbaudīt varēs arī jau braucot. Pati, kā lemts, nosēdās vadītāja vietā, vēl pagaidot uz orākula rīcību.

[Roviela]

Varbūt būtu pareizāk pārbaudīt, vai lūkā iekritušais tomēr nav dzīvs, bet orākulam nebija jaudas norāpties tur, lejā, vai kaut tupēt te un meditēt, un visi instinkti brēca - lasieties prom ātrāk!
Šoreiz tā kā būtu labi paklausīt instinktiem.

Joels brīdi pablenza uz atdzīvojušos planšeti, tad, nezinot, kas no tā sanāks, ar pirkstu iebakstīja izlēkušajā kantainajā simbolā. Sariša teica - vēlas uzmanību. Nu labi, var mazliet uzmanību.

To darot, viņš jau sēdās iekšā mašīnā.

[Sindra]

Planšete atsaucās Joela bakstījienam.
Tā izmeta viņa priekšā citu ekrānu ar kastīti, virs kuras parādījās uzraksts:
ievadiet paroli.

[Roviela]

Joela seja nostiepās.
- Prasa paroli, - viņš komentēja.
Skaidrs, ka nekādu paroli orākuls nezināja, tāpat nevarēja iedomāties, kur tādu meklēt.

Viņš nopūtās un nolika planšeti.

[washulis]

Tad pagaidām neko ar to nepasāksim, varbūt pārējiem Svētnīcā būs kādas idejas. Sariša noteica un mašīnu iedarbinājusi, nosauca viņu galamērķi, ļaujot, lai Lilū izdara pārējo. Šobrīd citas prioritātes - nogādāt visus drošībā un salaizīt cīņā gūtās brūces.

[Sindra]

Lilū aizvizināja serafus atpakaļ uz Svētnīcu. Nesteidzoties, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus, it kā ārā būtu saulains laiks un tiem, kas atradās mašīnā, to pavisam noteikti vajadzētu izbaudīt.
Uz Sarišas kakla pamazām izveidojās tumši lillā svītra un meitene juta, ka kakls ir tāds, kā stīvs un sāp.
Patiesībā, līdzīgi bija arī ar Joela rokām. Uz plaukstām bija parādījušās tādas pašas tumši lillā svītras, kā uz Sarišas kakla. Vietās, kur viņa plaukstas bija skārušās klāt pātagai, to velkot, lai sasietu bezsamaņā esošā vīrieša rokas.

Mašīna apstājās pie Svētnīcas.
Stāvvietā šobrīd atradās divi motocikli. Veselais, kuru Alekss bija solījis atvest un sadauzītais. Vēl tur bija manāms Arista auto. Nu, un tagad, protams, arī Lilū.

Svētnīcā, virtuvē bija atrodama... serafiem pirms tam neredzēta svešiniece.
Apstaigājot istabas var pārliecināties, ka Ereijass meditē, Flēra, kura izskatījās... savādi... baltiem matiem, baltām uzacīm un skropstām. Viņu atpazīt varēja tikai pēc sejas pantiem, gulēja.

Vairāk neviens cits ēkā nav atrodams.

[Roviela]

Ievainojums kājā joprojām sāpēja, kad Joels, pateicies Lilū, izkāpa no mašīnas pie Svētnīcas.
Viņš savāca visas liekās mantas no salona, stīvākās rokas izskaidrojot ar ilgo sēdēšanu un kaušanos pirms tam.
Joels palīdzēja no aizmugures sēdekļa izcelt Meju. Divatā tomēr vieglāk aiznest.

Tikai liftā, pastiepjot brīvo roku, lai nospiestu pogu, serafs pamanīja, ka šai kustībā uz augšu pabraukusī piedurkne atsedz savādas lillā svītras.
Tas būtu no pātagas?

Skatiens sāņus apstiprināja aizdomas - Sarišai bija lillā svītras uz kakla. Tā pātaga būtu bijusi indīga? Ko tā Meja vispār izmanto par ieročiem???

Meja tika aiznesta uz istabu un nolikta gultā ar visām saslēgtām rokām, jo rokudzelžus noņemt orākuls neprata. Nākošais darbs bija sameklēt Flēru un... Flēra gulēja.

[Pūķēns Sāra]

Trijotnes ievelšanās mājā, lika Safīrai novērst uzmanību no planšetes un palūkoties uz tiem. Sāpēja. Jā, tādēļ, ka visi trīs bija ievainoti, kurš nopietnāk, kurš nē. Viņa piecēlās, kāja nepatīkami kņudēja. Tas laikam bija tā klibā puiša dēļ. Kur gan viņi bija iepinušies. Vairāk gan satrauca, vai varēs viņiem palīdzēt, jo Flēra… labāk, lai paliek, kur ir.

"Uz kurieni?" aiz Joela muguras atskanēja kluss šņāciens. "Esi labs puika un liec mierā Flēru. Viņa ir nogurusi un tev pašam vajag atgulties Savā gultā!" Safīra bija aizdevusies līdz nebēdniekam orākulam un kā izrādās: kad sāp, tad dīvaini draudošs tonis iznāk visai dabīgi, īpaši, kad vienīgā vēlme ir saārstēt to murmuli, kurš nerūpējas par sevi!

[Roviela]

Joels ar zināmām pūlēm pagriezās, lai ieraudzītu, ka šņācēja ir nepazīstama izskata sieviete.
- Kas te notiek? - serafs pat netaisījās klausīt un uzreiz iet uz savu gultu (šņācēja zināja, ka viņam te ir gulta!) bez paskaidrojumiem.
- Tu esi Safīra, ja? Un kāpēc Flērai ir balti mati un viņa ir nogurusi?
Jautājumi bija kā no pilnības raga, orākulam stāvot turpat, atvērtajās durvīs. Tiesa, viņš nerunāja skaļi, jo Flēra gulēja.

- Mums Meja ir bezsamaņā un sašauta, es arī esamu sašauts, un Sariša ir gandrīz nožņaugta, un mums vajag dziednieku. Šķiet, Mejas pātaga piedevām bija indīga.

Beidzis tirādi, Joels nedaudz iešķībi pasmaidīja un taisījās iet uz savu gultu.
- Pateiksi viņai, lūdzu, kad pamodīsies?

[Romija]

Flēra peldēja uz muguras kaut kur Astindelas meža ieloka dīķītī, kur ūdens virsmā rotājās saules vizuļi. Viņai bija viegli un labi līdz brīdim, kad izdzirdēja balsis. Neviens te nekad nebija nācis, kad viņa šeit meditēja.

Nedaudz paverot plakstus, viss šķita kā gaišas miglas ietverts. Ak, serafe gurdi pastiepa roku, ieķērās matos un savieba ģīmi. Locekļi kustējās visai lēni un stīvi, bet viņa tomēr pieslējās sēdus. Baltie, garie mati izrisa pār viņas kailo muguru un nelielu, baltu kleitiņu. Ja vien nebūtu tik samiegojusies sejas izteiksme, Flēra izskatītos pēc īsta eņģeļa - baltie mati ietvēra viņas seju kā oreols, tāpat baltas bija arī uzacis un skropstas, ir kā viņā nebūtu ne kripatiņas Ardas tumsas.

Viņa lēnām izcēla basās kājas no gultas un uz brīdi palika tā sēžam. Beidzot viņas gaiši violeto acu skatiens pievērsās durvīm. Asas sāpes iedūrās Flēras ķermenī, liekot viņai nedaudz sagrīļoties, toties acis atvērās plati, un pirksti iekrampējās gultas malā. Kņadu priekšnamā nomāca vairākas dažādas sāpes, kas tagad vēlās iekšā pa istabas durvīm. Kanpi varēja izšķirt vārdus, bet tie arī bija lieki - sajūtas runāja pašas par sevi. Lai arī spēka nebija, dziednieces pienākums bija pirmajā vietā. Viņa saņēma spēkus un piecēlās. "Kas notika?" Flēra jautāja sagurušā balsī, piegāja pie durvīm un atbalstījās ar vienu roku pret stenderi. Viņa īsti neizsekoja sarunai un mēģināja saskatīt, vai te ir visi ievainotie, jo stāvi kustējās un varbūt pat gāja prom...

Šo rakstu rediģēja Romija: 10.06.2013 22:23