"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Situācija bija slikta. Ierobežots skats uz telpu, lai vēl paliktu slēpnī un skaidrs, ka Joels gaidīja Sarišas lēmumu. Pretinieki, proti, svešie vīrieši, cik iekšā bija viņi? Atgriežoties Joelam, noskaidrojās, ka vismaz divi. Divi pret divi? Plus vēl Meja? Tehniski pārspēks, pat ja viņa bija saslēgta ar zilajiem… rokudzelžiem? Vienalga, kas tie tādi, serafu pusē bija arī pārsteiguma efekts. Tiesa, sirds salecās, kad Meja tika sašauta. Vai letāli? Jāatgādina sev elpot, cik izdevīgi viņiem nogalināt savu ķīlnieku? Turklāt Sariša būtu droša, ka Mejas nāvi sajustu, tad… tad būs labi. Kaut cik. Divi pret divi.

Es varu ķert pie dziesmas to, kas lūkā, pielikt viņam dunci pie kakla. Vai ar blāsteri vari neitralizēt otru? Sariša, cik klusi iespējams, paskaidroja Joelam savu plānu, bet pirms gaidīt serafa piekrišanu, jo cik daudz laika viņiem ir te novērot, karotāja bija gatava ķerties pie sava pirmā gājiena, pa daļai atraujot durvis vaļā un metoties uz priekšu, lai tiktu pie sev vistuvāk esošā uzbrucēja, pievirzoties viņam pie mugurpuses.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 08.06.2013 23:56

Rediģēšanas iemesls: Pēc GM lūguma. Sariša nevar draudēt ar dunci Meju sašāvušajam, jo viņa skatiens ir vērsts uz durvīm. Pie lūkā esošā kakla viņa nevar tikt, kamēr Joels nav novērsis uzmanību.

[Mattiass]

Serafs uzrāva uzaci. Tā vien sāka izskatīties, it kā viņš visu laiku dotos prom, un Flēra tikai atrastu arvien jaunus iemeslus viņu aizturēt. Viņš pagriezās pret dziednieci.

— Ko tev no manis vajag? — viņš pat bija gatavs izkāpt no lifta, ja Flēra virzītos prom. Ak, nu jā, jauniņie laikam nezina par to transportēšanos. Tikai neko skaidrot serafu karotājam šobrīd nebija īstais noskaņojums.

[Romija]

Flēra noskaitās. Viņa gribēja labu un saņēma pretī tik strupu attieksmi. Izvilkusi Aristu no lifta, viņa nopietni paskatījās viņam acīs. Flēras acis bija violetas.

"Tādu es tevi prom nelaidīšu, piedod!" viņa nedaudz aizvainotā balsī noteica, bet negrasījās padoties - arī slimnieki bieži vien spirinājās pretī, bet vēlāk teica paldies. Viņa ar saudzīgu kustību viegli pavēra Arista žaketi. Roku ietvēra nedaudz manāms, balts mirdzums. Ieslidinājusi silto plaukstu aiz žaketes uz serafa pleca, Flēra aizvēra acis un koncentrējās. Viņa kā uz sava ķermeņa sajuta vietu, kur pati bija iecirtusi nagus. Otru roku uzlikusi uz Arista krūtīm, Flēra ļāva maģijai plūst, parūpējoties par ievainojumu. Dziedējošā spēka plūsma, lai arī domāta citam, sniedza mierinājumu arī pašai Flērai, jo tā bija viņas sirdslieta un būtība. Kā dzidrs avots divu sauļu apspīdētajās Astindelas pļavās. Mazliet siltuma tika arī Aristam tāpat vien - kā atvainošanās par tik nepatīkamu starpgadījumu.

Ievainojums nebija dziļš, tāpēc daudz spēka tā sadziedēšana neprasīja. Neatlaižot joprojām siltās rokas, Flēra atvēra acis, kas pamazām ieņēma tumši brūno toni. Arī mirdzums no Flēras rokām pamazām pagaisa. Tas bija īss brīdis, kas neko daudz neaizkavēja. "Tā būs labāk," viņa uzsmaidīja, vairāk kā apgalvojot, ne jautājot. Pirksti vēlreiz piekļāvās Arista plecam, lai pārliecinātos, vai tas ir izdziedēts. Vēl mirklis, un Flēra, atlaidusi rokas, pakāpās solīti nostāk. Izmeklētājam droši vien bija jādodas savās darīšanās. "Vairāk es tevi neaizkavēšu!" viņa vien noteica.

[Pūķēns Sāra]

Safīra jutās kā nonākusi kādā teātrī, noskatoties no malas kā Flēra skraida šurpu un turpu, un puisis, kura vārdu serafe neatminējās, ievelkas kā pusbeigts un aizvelkas. Kafijas tases ceļojums atpakaļ uz galda sastinga brīdī, kad notika maģijas uzliesmojums, bet drīz vien mierīgi nonāca līdz savam galamērķim.

Atkal Flēra. Un šoreiz Arists viņai līdzi. Melnmate iekārtojās tā, lai varētu labāk redzēt pie lifta notiekošo. Safīra jutās patīkami uzjautrināta, klausoties un skatoties kā divi serafi meņģējas un prātā saderēja ar sevi pēc cik ilga laika viņi būs pārītis. Ārēji viņas uzjautrinājumu varēja nojaust no nelielā smīna, kurš bija manāms tajā brīdī, kad viņa laiski neiemalkoja kafiju.

[Mattiass]

Karotājs mazliet apjuka. Sen neviens nebija izrādījis gādību, un sen arī neviena sieviešu kārtas būtne nebija viņu dziedējusi. Vēl kopš Astindelas laikiem, kopš viņa mātes. Un dziedniece uzreiz neatrāvās, kad bija savu paveikusi, kā tas būtu tipiskāk Ardai. Un tad jau tas mirklis bija garām.

Tai brīdī arī Arists ievēroja jauno papildinājumu Svētnīcai. Daudzi te pēdējā laikā vazājas. Ļoti daudzi.
— Un kas tā tāda? — viņš dzedri apvaicājās, lūkodamies uz kafijas dzērāju.

[Romija]

"Safīra," Flēra atbildēja uz jautājumu, bet neko vairāk paskaidrot netaisījās, jo arī viņa bija pamanījusi, ka jaunā serafe gandrīz kā uzjautrinādamās viņus vēro. Flēra paņēma vienu no pārtikas maisiem, kas vēl bija palicis pie lifta, un iegāja virtuvē, novietodama to pie pārējiem. Bet, pirms ķerties pie to izkrāmēšanas, vajadzēja noskaidrot vēl vienu lietu — kurš no serafiem bija devies uz Astindelu. Atstājusi visu kā ir, Flēra devās atpakaļ un ieskatījās visās istabās. Vienā viņa pamanīja meditējošu Ereijasu, tāpēc durvis aizvēra lēnām un prātīgi, lai netraucētu. Tātad tā bija Alvīna.

"Alvīna devās atpakaļ?" Flēra jautāja Safīrai, jo varbūt viņa zināja ko vairāk, kas te ir noticis pārējo prombūtnes laikā. Lai gan tas nebija liels pārsteigums — ja Metatrons bija viņu uz šejieni atsūtījis, tad tik pat labi varēja arī atsaukt atpakaļ. Kāpēc? To diez vai viņi šobrīd uzzinās. Viņu bija palicis mazāk. Sirdi mierināja doma, ka Alvīnai vairs nebūs jāskumst par vajadzību uzturēties netīkamajā Ardā.

Varēja ķerties pie produktu izkrāmēšanas. Viss tika glīti izņemts no maisiem un novietots ledusskapī, plauktiņos, skapīšos un atvilknēs, lai būtu kārtība. Pa vidu Flēra pamanīja, ka arī vakardienas vakariņas ir izēstas, bet viņas rakstītā "Ēst!" vietā tagad rotājās glīti uzrakstīts "Nepīksti!" Flēras lūpās atkal iezagās smaids un viņa pašķielēja uz Safīru. "Labi, nepīkstēšu!" viņa atsmēja un ielika pāris nopirktās paciņas atvilknē.

Šo rakstu rediģēja Romija: 08.06.2013 23:32

[Pūķēns Sāra]

Safīras deguntiņš pašāvās pa pāris centimetriem uz augšu, izdzirdot tā rupjā tēvaiņa, jautājumu. Murmulis, vēstīja sievietes izteiksme.
Flēra atsāka pārvietošanos, ar to uzmanību piesaistot sev. Viņa noteikti bija interesantāks objekts par murmuli.

"Neesmu viņu vairs satikusi." Cerams, ka Flēra būs pietiekami attapīga, lai saprastu, ka Alvīna nebija neko minējusi un teikusi par došanos prom. Gribējās izplūst garās runās un visu sīki un smalki izstāstīt dziedniecei. Safīra nebija pieradusi būt strupa, neiedziļināties detaļās un nesatraukties par to vai citi visu ir sapratuši, bet vajadzēja sākt pierast, ja viņa vēlējās kaut cik attēlot to dīvaino sievišķi no romāna un neizskatīties kā muļķe šādā izaicinošā paskatā.

Par Flēras pīkstēšanas piebildi, meitēna lūpu kaktiņš pabīdījās uz augšu, it kā teiktu: "Ka tik ne tā. Paies stunda un pīkstēsi, ka nemetas," bet patiesībā Safīra jutās tiešām priecīga. Tas, ka apkārt notika darbība un daļēji pat pozitīva, ielēja dvēselē mieru, drosmi un pārliecību, ka viss būs labi.

[Mattiass]

— Safīra?!
Arists paņēma pēdējo pārtikas maisu un ar to rokā piebiedrojās pārējiem. Gribējās apskatīt tuvāk to brīnumu.

Par Safīras sejas izteiksmi Aristam sanāca jautri smiekli. Ja ieskatījās, tad sejas vaibsti pat tā kā atbilda. Tīri Arista gaumē būtu, ja vien viņš tagad nezinātu, kas ir apakšā. Sīks, nepilngadīgs serafēns, kurš jāsargā, kā bērns.
— Sīkā, tev vajadzēs iespēju ar mani sazināties? — Arists apjautājās.

[Pūķēns Sāra]

"Ekskluzīvs piedāvājums?" Safīra palūkojās uz murmuli, cerot, ka jauno svešvārdu izmanto vietā.

"Keita Evansa," viņa noteica kā sveicienu, lai Arists nākotnē vairs nebļaustītos ar vārdu, kuru zina Sīlija, bet pilnībā neiebilda pret apzīmējumu "sīkā". "Nosauc savu numuru," Safīra satvēra smalkajā plaukstā telefonu, gatava pārbaudīt praksē tikko apgūto.

[Mattiass]

— Nē, dod šurp savējo, — Arists noteica. — Eksperimentēsi citreiz. Un es tavā vietā cerētu, ka nenāksies man zvanīt.
Ar sakariem nebija nekādi joki.

[Pūķēns Sāra]

Neko neatbildējusi, Safīra nolika telefonu uz galda, tuvāk Aristam. Ja jau viņš tā grib, lai ņem un dara visu melno darbu. Viņai nebija iebildumu. Pie viena (ja viņam tik labi sanāk saprast, viņas domas) viņš varētu arī pamasēt viņas muguru, kas dēļ pēdējā laika pavērsieniem bija neierasti saspringusi. Vai izvizināt ekskursijā pa Stounu.

[Romija]

Kamēr Safīra... Keita un Arists apmainījās laipnībām, Flēra bija pabeigusi novietot visu nopirkto pa skapīšiem. Viņa salocīja iepirkumu maisus un noglabāja tos citā skapītī. Virtuve atkal izskatījās glīta un kārtīga, tikai apziņa, ka tagad nevienam serafam vairs nebūs jādzīvo ar tukšu vēderu, patīkami iepriecināja. Dziedniece juta, ka atgriežas viņas pozitīvais noskaņojums. To varēja redzēt pat viņas kustībās, kas bija kļuvušas daudz brīvākas, liegākas, it kā viņa dejotu, nevis nodarbotos ar samniecības lietām. Bija pienācis pusdienlaiks, tāpēc Flēra uzlika vārīties ūdeni tējai. Izskatījās, ka šo maltīti viņi pavadīs šaurā lokā, tāpēc ar nekādām kulinārijas izvirtībām Flēra neplānoja nodarboties. Viņa izņēma no ledusskapja brokastīs ēstās siera pastas jaunu paciņu un sameklēja arī jaunu maizes kukuli. Tur pat blakus tika noliktas divas krūzītes tējai, jo Ereijass kādu laiciņu droši vien pavadīs savā istabā, bet Aristam esot kaut kādi plāni. Tātad — viņas divas.

Šo rakstu rediģēja Romija: 09.06.2013 00:40

[Mattiass]

Arists paņēma telefonu, ātri pārliecinājās, ka tas ne ar ko neatšķiras no līdzšinējiem, un pievienoja savu ierakstu pārējiem, kā jau ierasts, zem ātrā taustiņa, raksturīga indivīdam pašam. Par ko arī painformēja, atgriezdams sakaru iekārtu tās jaunajai īpašniecei.
— Mans izsaukuma taustiņš ir tas, ar kuru citi izsauc tevi. Tātad, astoņi. Un tagad man jālaižas. Paldies, Flēra. Atā, meitenes.
Viņš devās uz liftu.

[Romija]

"Paldies," Flēra pateicās arī Aristam, kas bija piecietis ne tikai jauniņo vadāšanu, bet arī iepirkšanos. Un pat nebija sūdzējies par sabojāto plecu. Tagad izmeklētājs bija salabots un varēja doties, dziedniece viņu vairāk neaizkavēja. Jālaižas — mazliet ironiski Ardai. "Atā!" Kad viņa karotāju atkal satiks, to Flēra nezināja.

Viņa nolika ēdamo uz galda, tur pat pievienojās arī krūzītes, kurā katrā tika iemesti daži mazi ziediņi. "Saulsirdīšu tēja, lai diena mazliet saulaināka kļūst," Flēra ar smaidu paskaidroja. Pat ja Safīra bija paēdusi, Flēras vēders uzstāja, ka viņai arī vajag. Tējkanna pamazām sāka izdot svilpjošu skaņu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 09.06.2013 00:46

[Pūķēns Sāra]

"Neaizmirsti par to eskursiju pa Stounu, kuru tu teicies novadīt!" Safīra uzsauca Arista mugurai. Jaunā serafe pavisam noteikti izklaidējās un tā noteikti izdevās no vēlamā tēla, bet bija tik patīkami, ka apkārt bija savējie jeb serafi.

Safīra pievērsās dziedniecei, ieslidinot telefonu somā un piekārtojot galdu, lai visam, kas tiek gatavots būtu tīra un nepiedrazota vieta uz galda.

[Romija]

"Ekskursija?" Flēra noteica, kad Arists jau bija devies prom. Tā nebija slikta ideja. Arī Flēra sākumā bija iepazinusies ar apkārtni. Ja vien būtu Lilū pieejama, kaut pati Flēra varēja Safīru izvest apskatīt Stonu. Bet tā kā mašīnas nebija, un tāpat nekur tālu viņas neaizietu, Flēra nolēma laiku izmantot lietderīgi un uzzināt to, ko tieši Safīra varētu zināt vislabāk. Viņa aplēja tēju un piedāvāja vienu krūzīti tumšmatei. Pati apsēdās otrā galda pusē un sasmērēja sev maizīti.

[Mattiass]

Kādu ekskur…
— Ko? Ak, tu, sīkā čirka! — Arists smiedamies nospieda pirmā stāva pogu.

Nonācis lejā, viņš devās pie Aleksa.

[Roviela]

Sāpes! Ne gluži tik spēcīgi kā cilvēku, tomēr sajūtamas. Meja bija dzīva, tas gan bija skaidrs.

Joels izdzirdēja karotājas čukstu un saspringti norija siekalas. Tomēr būs jāšauj! Viņam tāāā negribējās. Vajag.
Īpaši vairāk nedomājot, puisis pacēla blasteri pie acīm, lai zinātu, ka trāpīs, un izšāva uz to, kurš tikko bija sašāvis Meju. Par to, kādā režīmā ir blasteris, orākuls padomāja pēc šāviena, un drudžaini sāka pētīt savu ieroci. Liekas, ka pareizā, uz apdullināšanu, nevis nošaut.
Ufff...
Viņš paskatījās atpakaļ uz istabas pusi. Kas notiek tur? Nav jāiet palīgā Sarišai? Var jau basteri pavērst pret to otro arī.

[Sindra]

Redz kā! Joelam nācās atklāt, ka šaušana mērķī, nav gluži tas pats, kas šaušana pa cilvēku, kurš kustās.
Jā, viņam gan izdevās izšaut, taču vīrietis, pamanījis straujo iebrukumu pa durvīm, sakustējās un Joela šāviņš palidoja viņam garām. Tiesa, serafiem palīdzēja veiksmīgs moments. Šāviņš atsitās pret netālu esošo sienas stūri un tik un tā raidīja savus triecienviļņus. Tikai tie pretinieku neiemeta bezsamaņā, tik vien kā pagrūda un viņš pakrita. Taču, blāsteri no rokām neizlaidis, vīrietis raidīja šāviņu pa Joelu, kaut kur gurnu rajonā. Tas bija uzbrūkošais lādiņš, ne apdullinošais.

Sarišai tikmēr izdevās izmantot parsteiguma momentu un nonākt pie otra, lūkā esošā, vīrieša un piegrūzt dunci viņam pie rīkles. Taču nelikās, ka šī situācija vīrieti apmulsinātu. Viņš kailām plaukstām sagrāba dunci un serafi varēja sajust sāpes, kuras viņš izjuta, asmenim iegriežoties rokā, taču tas viņu neatturēja atlauzt asmeni no sava kakla, viņš pat neievaidējās. Spēcīgi parāvis Sarišu aiz rokas uz priekšu, svešinieks centās iegūt dominējošu pozīciju pār tikko parādījušos uzbrucēju.

Sarišai tā bija dīvaina sajūta, sajust uz savām rokām cilvēka asinis.

[washulis]

Notikumi attīstījās strauji. Ar acs kaktiņu varēja izsekot Joela rīcības gala produktam, lai arī ne precīzam, tomēr pagaidām gana veiksmīgam šāvienam otra svešinieka virzienā. Nogāzts no kājām, uz doto mirkli derēs, bet arī pašai netrūka notikumu, izjūtot pēkšņas sāpes, kas neradās pašas savainojuma dēļ. Nē, tas bija svešs, protams, nesot līdzi arī to unikālo, sarkano substanci, kas kopīga tik daudzām dzīvajām būtnēm - asinis. Mirkli elpa aizrāvās, skatienam aizķeroties pie pretinieka asiņojošās rokas, bet nedrīkstēja, nedrīkstēja apstāties.

Cenšoties noturēties kājās, par spīti vīrieša rāvienam, viņa centās nedaudz pieliekties, lai ar paceltu pēdu spertu pa viņa ceļgalu, savus spēkus netaupot. Sāpēs, noteikti sāpēs, bet viņiem, svešā pasaulē esot, ir jāparūpējas par savu biedru drošību un Meja, lai nu kur, bet drošībā šobrīd nebija.