"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Pūķēns Sāra]

"Tu vari pārliecināties," Safīra vēlreiz ieskatījās Gabriela acīs. Tas noteikti visu saliktu ātrāk pa plauktiņiem, nekā ilga un gara skaidrošana. Jā, varbūt viņa ir pārkāpēja un viņa daudz uzdrīkstās, bet viņa nekad nedarītu ko tādu, kas pakļautu nāves riskam apkārtējos. Viņa pat ticēja, lai cik tas būtu smagi, Gabriela vārdiem par Sīlijas izrīkošanos, ja satiktu Safīru. Kā nekā arī Safīra visu šo laiku bija nelikusies ne zinis par māsu. Protams, viņai bija vainas mīkstinoši apstākļi, bet vai tas kādam, kas pievērsies tumsai mainīs? Nē, ja ir zināms veids kā to izmantot pret saviem ienaidniekiem, kas šobrīd bija Gabriels un pārējie. jā, šeit nonākšana noteikti daudz ko sarežģīja.

[Sindra]

Atstājis uz galda savu kafijas krūzi, Gabriels piegāja pie Safīras un liegi satvēra viņas zodu. Pavērsa viņas acis pret savējām. Mirklis un serafa tumšo acu krāsu bija nomainījusi eņģeļiem tik pierastā violetā.
Maģiska, balta gaisma plūda no Metatrona dēla acīm, kamēr viņš ielūkojās Safīras prātā.
Viņš nemeklēja neko daudz. Patiesībā tikai vienu ainu no viņas atmiņām. Kā Ariss atvēra viņai vārtus, lai ļautu jaunajai serafei nokļūt Ardā.
Tiklīdz viņš bija atradis meklēto personu, Gabriels pārtrauca maģiju un palaida vaļā meitenes zodu.
- Starp citu, viņa arī ar tevi šādi var izdarīt. - vēl pirms violetās acis bija atguvušas savu tumšumu, Gabriels atgriezās vietā, kur bija iepriekš stāvējis.
- Tu vari palikt, taču tev ir jāpakļaujas tam, ko saka tavi vecākie biedri. Tiklīdz, kā tu man sagādāsi liekas problēmas, es tevi nosūtīšu atpakaļ. - tas izskanēja visai iebildumus nepieņemoši.
- Un vēl kas... es nesolu, ka beigas būs laimīgas. - Gabriels noteica.

Tagad, kad viņi visi bija te...
- Joels un Alvīna ir orākuli. - Gabriels sāka Safīru iepazīstināt ar komandas biedriem, ja tā varēja izteikties. - Ereijass, Sariša un Meja ir karotāji. - viņš norādīja uz pie galda sēdošajiem un meiteni, kas bija palikusi pie durvīm.
- Flēra... - sarkanmatei tika laipns smaids. - Ir dziedniece. -
- Safīra ir Sīlijas māsa. Kā jau jūs droši vien nopratāt. - arī pārējiem bija tiesības iepazīties ar jaunajiem biedriem.
Un par jaunajiem biedriem runājot, Gabriela skatiens aizkavējās pie Arista, kurš kaut ko čaloja ar Meju.
- Arist, tavs iepriekšējais uzdevums tiek atcelts. Tu paliksi kopā ar šo komandu. Jaunais uzdevums ir: atrast un iznīcināt Sīlijas tumšos amuletus. Tavi biedri tev pastāstīs. - Jā, jā... viņš apzinājās, ka Aristu šī ziņa nemaz nepriecēs, bet no otras puses... Aristam jau tā kā vajadzētu būt pieradušam, ka viņa jūtas Ardā nevienam neinteresē.

- Rūpējaties un pieskatiet viens otru. - Gabriels noteica un devās uz izejas pusi. Likās, ka viņš tā kā taisās pamest virtuvi.

[Roviela]

Pieticīgā kafijas dzeršana un maizīšu ēšana bija beigusies. Vismaz tā izklausījās. Joelam no sirds bija žēl Safīras. Tā, pret ko viņi cīnīsies, ir viņas māsa, un tas nekad nav viegli - karot pret kādu, kas ir bijis savējais. Ģimene.

Viņš pamāja ar galvu, kad tika nosaukts viņa vārds, un pagaidīja, līdz tiks nosaukti pārējie. Orākuls jau grasījās ko teikt, kad nākošais Gabriela teikums mazliet pārsteidza. Arists tika pievienots viņu komandai un tagad, paga! viņi bija jau astoņi, ja neskaita Gabrielu. Arists vismaz izskatījās pieredzējis, nu, vismaz šeit jau padzīvojis kādu brīdi un tāpēc noteikti zināja visādus sadzīves sīkumus, par ko viņi, jaunie neko nenojauta. Cerams, viņš padalīsies pieredzē.

- Gabriel, paga! Kā iznīcināt amuletus, ja tos atrodam?
Vispārējā teorija bija zināma, kā ne, bet serafs šaubījās, ka kāds no šeit esošajiem jel kad ir nīcinājis īpaši spēcīgus tumšos amuletus. Tad kā to izdarīt vislabāk?

[Romija]

No sava zīmējuma Flēra pacēla skatienu tikai tad, kad sākās iepazīstināšana. Uz savu vārdu Flēra atbildēja ar smaidu Gabrielam un ar galvas mājienu kā sveicienu Safīras virzienā. Tad viņa plūkojās uz Aristu, kas arī joprojām bija viens no nezināmajiem virtuves vienādojumā. Uz lapas tika uzvilkts vēl viens taisnstūris.

Gabriels grasījās doties prom. Tas īpaši nepārsteidza. Flēra saprata, ka nekāda aiz rociņas vešana nebūs, un laiks gāja uz priekšu. Tā kā neviens vēl nebija izteicis nekādus konkrētus piedāvājumus, ko darīt tālāk, bet vēlēšanās pēc iespējas ātrāk problēmu atrisināt šķita pašsaprotama katram serafam, Flēra nolēma nevilcināties un ķerties pie savas metodes - vispirms savākt visu zināmo un pēc tam izspriest, kas būtu darāms tālāk. Viņasprāt bija īstais brīdis ķerties klāt pie sarunām, kas varēja novest kaut solīti tuvāk atrisinājumam, nevis sapiņķerēt visu vēl vairāk, kā, piemēram, Sīlijas māsas uzkrišana uz galvas. Ja Gabriels bija teicis, ka jaunā serafe ir jāpieņem kā savējā, tad droši vien varēja runāt viņas klātbūtnē. Tā arī viņa varētu uzzināt vairāk par to, kas šeit notiek.

Flēra pagriezās pret pārējiem, kas dažādā koncentrācijā bija izvietojušies pa visu virtuvi. "Ir vesela jūra informācijas un nekāda saprašana, no kura gala tam pieķerties," viņa nopūtās un ar acīm pavadīja Gabrielu. "Jāteic, ka grūti visam izsekot. Es mēģināju kaut ko sazīmēt," viņa ātri parādīja pārējiem lapu, kas bija daļēji aizpildīta ar visādām līnijām un vārdiem, "bet noteikti ir vēl daudz kā." Vismaz viens bija pilnīgi skaidrs - lielais darba uzdevums -, to viņa nolasīja skaļi, lai atkārtotu jau zinātājiem un arī Safīrai būtu skaidrs, par ko iet runa. Lasot punktus par Sīlijas iznīcināšanu Flēra bažīgi pameta skatienu uz jauniņo, jo tomēr gāja runa par viņas māsu. Diez vai Flēra spētu mierīgi izturēt, ja kāds tā runātu par viņas ģimeni.

Pati sarkanmate negrasījās slēpt to, ko bija uzzinājusi iepriekšējā vakarā, neesot kopā ar citiem. Viņa izstāstīja to, ko Gabriels bija teicis par vietām, kur ir notikušas sliktas lietas, un ka tur varētu meklēt amuletus. Arī atgadījumu ar Atkritēju un Antaja siksnu viņa izstāstīja, pieminēja Vatras muzeju un auru atklāšanu, bet tūlīt pat piebilda, ka Stonā par to nav jāuztraucas. Droši vien nebija vērts stāstīt par to, kā Kristāla pilī garšo ēdiens vai kādas vēl izklaides tur pieejamas, jo nebija īstais brīdis, lai runātu lieku. Varbūt pat kādam bija jau konkrēti priekšlikumi turpmākai darbībai. Pašai Flērai bija dažas idejas, kas būtu izmēģināmas, bet vispirms vajadzēja dzirdēt, kas sakāms citiem.

OOC: Ceru, ka to info, kas ir bijusi publiskajā pavedienā, var neatstāstīt, tikai pateikt, ka par to izstāsta, vai ne? Savādāk traki gari var sanākt atkārtoties.

[Sindra]

Sadzirdējis Joela jautājumu, Gabriels apstājās.
- Ar Metatrona spēku, protams. - viņš noteica un pacēla roku.
- Pavērs roku pret amuletu, koncentrē savu gaišo, maģisko enerģiju. Un saki: Ar Metatrona doto spēku, es, Joels iznīcinu tumšo amuletu.
Tam vajadzētu strādāt. Vismaz līdz tam brīdim, kamēr Metatrons jums nav atņēmis spēku. - Gabriels pasmaidīja.

Kad Flēra sāka runāt un stāstīt uzzināto, Gabriels laikam jau pārdomāja plānu doties prom.
Viņš palika turpat pie durvīm un atspiedies ar muguru pret sienu, klausījās meitenes stāstītajā.

[Roviela]

Joels piekrītoši pamāja.
- Paldies. Kad atradīsim kādu amuletu, tā arī darīšu. Jā, tas puisis, kuru Meja vakar izdziedēja un atveda šurp, ir Alekss Mārvins.
Tas pats, kura dvīņu brālis ir Sīlijas priesteris, kas, droši vien, visiem ir pašsaprotami... Joels nopūtās. Pēdējā laikā tie bija pārāk bieži dzirdēti vārdi, proti "tas ir visiem zināms".

Flēra uzsāka savu stāstu, un orākuls klausījās ļoti uzmanīgi. Viņi visu vakar vakaru bija katrs par sevi, nezināja, ko pārējie uzzinājuši. Kad dziedniece bija beigusi, puisis uzsāka:
- Vakar nejauši iepazinos ar meiteni, no Atkritējiem. Viņu sauca Lilija, un viņa uz Elli tādā apģērbā gāja galvenokārt tāpēc, ka cerēja tur vēl kādreiz satikt savu puisi Markusu, kuru kaut kad par mēģinājumu burties bija apcietinājuši Attīrītāji. Es tuvējā parkā mazliet pabūros, paņemot viņas skumjas sev. Lilija ienīst Maiklu tā, no sirds, un prātoja viņam nodarīt kaut ko ļaunu, ja vien tā varētu atgūt Markusu. Viņa teica, ka Aleksa un Maikla tēvs, arī Maikls, ir maģijas grāmatas autors, un Atkritējiem bezmaz dieva vietā, - Joels nopūtās vēlreiz, - Viņa atvadījās no manis un, skrienot pāri ielai pie saviem draugiem, paskrēja zem Maikla mašīnas. Maikls viņu ar manāmi trīcošām rokām iecēla mašīnā, un viņi aizbrauca.

Nekāds priecīgais piedzīvojums tas nebija, nudien!
- Es gribētu zināt, kas ir tajā grāmatā, jo tur Gabriels, kas pēc Lilijas vārdiem nemaz nav bieži šeit sastopams vārds, ir attēlots kā kritušais eņģelis.

[echo3]

Ak tā, jauniņā meitene ir Sīlijas māsa. Tas, protams, visu padarīja vēl sarežģītāku. Ereijass dzēra kafiju, kas viņam nez kāpēc garšoja, un centās saprast, par ko te tiek runāts. Daudz jaunas informācijas un pāris jaunu biedru, no kuriem viens Stonā ir pavadījis jau diezgan ilgu laiku - Arists. Domājams, ka viņa rīkojumos vai padomos būtu jāieklausās. Tad Ereijass pievērsa uzmanību tam, ka Flēra kaut ko zīmē. Viņš paliecās uz priekšu, palūkojās uz dziednieces izveidoto shēmu un noklausījās, ko Flēra stāsta. - Flēra, kā izskatījās tas Atkritējs, kurš Tev deva pavēli? - Šobrīd Ereijass domāja, ka tas ir tas pats, kuru vēlāk centās arestēt Attīrītājs, un kurš bēga caur ļaužu pūli. Jo, galu galā, tāda pavēle bija burvestība.

Ereijasam pašam īsti nebija, ko pastāstīt, bet viņš neslēpa to pašu mazumiņu. Stasts bija gauži īss. Gandrīz visu vakaru viņš bija sēdējis uz ērta dīvāniņa un vēlāk bija centies aizvest prom Alvīnu no jucekļa. Tas, ka abi bija uzskrējuši tieši virsū Maiklam (un Maikls tobrīd staigāja ar roku uz amuleta), bija neveiksme, bet, kad tas pagrieza muguru, promtikt neviens netraucēja. Brīdi Ereijass bija domājis, ka varētu amuletu Maiklam atņemt, bet Maikls nebija viens, pie durvīm bija vēl vairāki Attīrītāji, kas pieskatīja arestēto Atkritēju (no kura joprojām staroja sāpes). Bez problēmām serafi bija tikuši līdz automašīnai, tad Lilija paskrēja zem Maikla mašīnas, un tad Ereijass ieraudzīja, kā Sariša un Arists iekāpj mašīnā, un ielai otrā pusē stāv Joels.

Tātad mums ir jāmeklē vietas, kurās kaut kas slikts noticis, lai tur meklētu amuletus? - Tas pagaidām bija viss, ko Ereijass bija izsecinājis no biedru stāstītā. Vēl jau gan Meja nebija runājusi.

[Rouzijs]

Visi pārāk daudz runāja, tikai skatiens pievērsās Joelam, kad viņš ierunājās par Aleksa tēvu.
Tomēr viņš nepateica neko jaunu, tāpēc Meja turpināja klusēt. Vien nedaudz pārmetošs skatiens tika veltīts serafam, burties, lai paņemtu cilvēku skumjas sev? To Meja nespēja saprast, tas bija pārāk bīstami, pat Aleksu izdziedēt viņa baidījās turpat uz vietas.
- Joel, tu esi neapdomīgs. - Kurš nu būtu runājis, vai ne? Bet tomēr...

Tikai, kad Ereijass ierunājās par amuletiem tumšmate pasmaidīja.
- Par sliktajām vietām man ir informācija... - Meitene pamāja uz planšeti. -... Tāpat kā par Ardas slēgtajām zonām. - Tātad tas jau skanēja pēc plāna vai ne?

- Es gribu ieiet dušā, pārģērbties un doties pārbaudīt pāris vietas, kāds varbūt vēlas nākt man līdzi? - Meja nesēdēs rokas klēpī salikusi un visu dienu neblenzīs griestos.

[Roviela]

Joels kā nožēlojot paraustīja plecus, bet tālākais Mejas teiktais izpelnījās nosodošu skatienu.
Un viņš esot tas neapdomīgais, ja?

- Ūja! Kur nu skriesim tā, pat neapdomājuši kā, kāpēc. Nu labi, kurp - pieņemsim, ir idejas. Man gribas visu noskaidrot līdz galam, lai būtu puslīdz droši, ka tiksim ne vien turp, bet arī atpakaļ. Vakar jau noskaidroju, ka neko nezinu. Vismaz pastāstiet, lūdzu, kāds, kā te lieto sabiedrisko transportu!
Stāvēt un grīļoties bezspēkā kaut kur pie kāda naktskluba un vēl piedevām nezināt, kā tikt mājās... tas ir nožēlojami.

- Es iešu meklēt, protams, tikai gribu uzzināt visu, ko uzzinājuši citi, nevis tā, pa pusei. Un ko tu pati uzzināji?

[Pūķēns Sāra]

Gabrielam serafe neatbildēja, zinot, ka Sīlija var daudz ko. Ne pa velti viņa piedāvāja pie vajadzības izdzēsts noteiktas atmiņas. Tikai… Safīra pārmetoši uzlūkoja senāko eņģeli, saprotot kādas atmiņas viņš izvilka gaismā. Ariss tikai bija ticējis tam, ka viss vēl ir labojams! Kas tie par draugiem, kas nesatraucas?

Pabāla un ar nepatiku noklausījusies Flēras detalizējumā par Sīlijas iznīcināšanu, viņa jau ar lielāku interesi klausījās pārējo stāstos par piedzīvojumiem, tas ir, svarīgu informāciju. "Protams, atvainojiet, manus muļķīgos jautājumus, bet: ko tieši tie amuleti dara? Vai nav kāds cits veids kā tos atrast, kā tikai apbraukāt kaudzēm vietu? Un ja ir kāds cits veids, tad jūs to jau esat pamēģinājuši? Ar kādiem rezultātiem?

[Mattiass]

Pēc ātrās, bet saturīgās sarunas ar Meju Arists nepiespiesti stāvēja pie stenderes un novēroja notiekošo. Ciktāl varēja noprast, viņa uzdevums bija šīs serafu kompānijas pirmais padarāmā punkts, un tālāk par otro punktu viņu arī neinteresēja. Kā tur Gabriels bija rakstījis? Gribu, lai viņi iemācās patstāvību. Nu, to Arists viņiem netraucēs darīt, kamēr ar jaunuļiem viss kārtībā. Tik vien, ka īpaši pieskatīs Safīru, jo viņa ne tikai varēja visus iegāzt, bet arī bija nepilngadīga. Kamēr jauniņie kaut cik tiek uz priekšu, serafs nedomāja jaukties pa vidu.

Un tā kā Gabriels tomēr bija nolēmis palikt uz vietas, nevis doties prom, tad Karotājs arī šobrīd sevišķi neiespringa.

[Romija]

Flēra brītiņu apdomājās pēc Ereijasa jautājuma. Atkritēja teikto tekstu viņa atcerējās labi, lai arī tas vairs netraucēja citām domām, bet par seju viņa nebija tik droša. "Viņš bija liels," viņa teica un mēģināja atcerēties detaļas. "Ģērbies kā jau citi Atkritēji, ādās, ķēdēs, kaut kādā paplukušā džemperī. Viņam bija tādi visai pretīgi, gari, melni mati, pabiruši zobi. Šķiet, ka bija gredzeni," Flēra aprakstīja, ko atcerējās, un noskurinājās. Patiešām netīkams tips.

"Jā, tas būtu viens variants," viņa piebilda, noklausījusies Ereijasa stāstīto. "Domāju, ka ir vērts arī pamēģināt meditēt vēlreiz, kādā citā vietā," Flēra palūkojās uz Joelu un Alvīnu. "Bet noteikti ir vērts arī painteresēties par tādām vietām, par ko varētu zināt vietējie." Un tur jau Meja piedāvāja variantu. "O, tu jau kaut ko uzzināji?" sarkanmate sarosījās un pievērsās Mejai. "Slēgtās zonas droši vien tāpēc ir slēgtas, ka tajās nevar tik vienkārši iekļūt. Bet apskatīties gan varētu būt vērts. Tikai nesaki, ka tādas ir tieši trīs?" viņa iesmējās. Tas jau būtu pārāk uzkrītoši. Flēra pati bija domājusi pameklēt un varbūt apskatīt kādas vietas, tāpēc Mejas piedāvājums šķita interesants. Lai gan Joela izteiktā vēlme dzirdēt arī no citiem vakarā uzzināto šķita ļoti loģiska un vajadzīga. Nebija jau jāskrien tūlīt, izrunāties un tad izdomāt, kas ko var darīt labāk. Flēra pierakstīja vēl dažas lietas savā lapā.

"Tu tā vienkārši paprasīji Aleksam tādu informāciju?" viņa izteica minējumu un jautājoši palūkojās uz Meju, kura nebija padalījusies ar saviem vakara piedzīvojumiem. Varbūt viņa nemaz nebija kopā ar Aleksu. "Varbūt viņš izstāstīja vēl kaut ko?"

"Tie amuleti pasargā Sīliju no mūsu maģijām," Flēra atbildēja Safīrai, kura aizdomīgi pārliecinoši centās iesaistīties savas māsas iznīcināšanas plānā. Mazliet šķita, ka jauniņā, tikko ieradusies, jau grib mācīt, it kā viņi te būtu jau nedēļu sēdējuši rokas klēpī salikuši. Tā nebūt nebija. Protams, ka viņi bija jau mēģinājuši.

[Alvīna]

- Vispirms parādi tās vietas kartē, pastāsti ko zini, varbūt. Starpcitu, Alvīna, - meitene pasveicināja Meju. Jā, jā. Vispirms labāk savietot informāciju. Un klausoties citos, viņa secināja, ka neko daudz savā vakara izpētē nebija atklājusi ko citi nezinātu. Vēl viens punkts Alvīnas zaudējumā pēc informācijas apjoma, kas viņai pieejams. Līdz ar to nebija ko diži koriģēt vai piebilst. Viss jau bija pateikts. Cik neveikli.

Šo rakstu rediģēja Alvīna: 25.05.2013 19:22

[echo3]

Interesanti... - Ereijass novilka, nespēdams saprast jandāliņu ar Atkritēju. - Tas nebija tas, kuru arestēja. Tam nebija džempera, bet bija tādi kā uzpleči ar metāla bultiņām. - Varbūt visu šo gadījumu nāktos izmest no galvas, bet kaut kas tajā Ereijasam nepatika. Buras viens, arestē citu? Serafs sāka nožēlot, ka nebija vairāk pablandījies pa Elli. Varbūt būtu vairāk redzējis. Diezgan dīvaina sajūta, ja ņem vērā, ka Ellē viss bija nepatīkami.

Nevis "kāds", bet dosimies kopā. Visi, cik varam. - Ereijass noreaģēja uz Mejas steigu. - Un šoreiz vispirms domāsim, pirms darīsim. Stāsti, ko esi uzzinājusi, Meja! - Nudien, nebija īstais brīdis spēlēt spēlīti "uzmini, ko es zinu, citādi neteikšu". Tomēr Ereijasa balss ne brīdi neskanēja asi vai nepacietīgi.

[Pūķēns Sāra]

Safīra ar lielām acīm klausījās Flēras sacītajā, tikai diži daudz atbildes uz saviem jautājumiem viņa nedabūja. Drīzāk parādījās kaudze jaunu jautājumu, uz kuriem laikam jau bija veltīgi cerēt atbildes, ja uz ko tik vienkārši atbildēja tik dīvaini. Vai varbūt pie vainas bija nogurums, kurš mācās kā vilnis pēc viļņa? Bija veltīgi cerēt, ka kāds cits atbildēs precīzāk uz viņas jautājumiem, ja jau viņu līdere, kura te kā šķiet ir nākamā aiz Gabriela, rādīja šādu piemēru.

Varbūt vēlāk parunāt ar Alvīnu? Nē, diez vai orākule uzskatīs, ka iet pretī dziednieces paraugam ir labi. Vēl jo vairāk orākule varētu sākt pieminēt neoficālo Safīras atrašanos, bet atkal to pārrunāt nebija nemazākās vēlmes.
Citus vispār nebija jēga apsvērt. Viss, ko viņi zināja bija: tā ir Sīlijas māsa, tātad viņa var izdarīt tāpat kā tā nodevēja. No viņas jāturas pa gabalu un jātur no visa patālāk.

Serafe turpināja klausīties un sekot līdzi apkārtējo sarunām, bet apziņa, ka te neviens viņai neuzticās, sūrstēja. Viņai tas likās nepelnīti, jo viņa bija runājusi no sirds. Vai šādi bija jutusies Sīlija pirms viņu nosūtīja uz Kaliosu? Vai viņai šķita, ka visi ir uzgriezuši muguru? Laikam jau lielākā atšķirība bija tajā, ka Sīlija tobrīd nejutās izmocīta un apzinājās visu, kas notiek apkārt, toties Safīra saskatīja nejaukumu, tur kur bija lietišķums. Jā, nāksies vien pierast, ka šī vairs nav siltā Astindela un vietējie netaisās krāmēties ar sīkumiem un sīkaļu. Vajadzēs vien pašai burties cauri ar saviem spēkiem un beigt visu ņemt pārāk tuvu sirdij. Bērnu laiks ir beidzies pēc pašas izvēles, bet vēlme pēc gultas un kāda laika miera, nevis bezspēcīgai vandītīšanās apkārt, pašsaprotams bija liela.

[Rouzijs]

- Mhm. - Meja noteica pamājot ar galvu un skatienam pievēršoties pie Flēras. - Ardā ir vismaz trīsdesmit aizdomīgas vietas, desmit no tām ir izceltas, tajās ir grūtāk iekļūt, bet... - Serafe atrāvās no durvju stenderes un uz brīdi pazuda no telpas, lai pēc mirkļa atgrieztos ar pilsētas karti, kuru izklāja uz galda. - Mēs esam šeit. - Norādījusi ar pirkstu kartē viņas skatiens aizslīdēja pa vairākām ielām tālāk. Diez gan patālu, izskatījās, ka tas varētu būt kāds pamests rūpnīcas rajons. - Bet šī vieta mums ir vistuvāk un tā ir viena no izceltajām, manuprāt, mums vajag doties uz turieni. Un pārbaudīt, vai neatrodam, kaut ko aizdomīgu. - Vismaz Meju apmierināja šāds variants, tikai pa priekšu viņa vēlējās pārģērbties un nedaudz vairāk apbruņoties.

- Nu jā, mēs paēdām vakariņas un parunājāmies. - Mejas skatiens gan bija palicis naivs. - Es vienkārši pret viņu jauki izturējos. - Tas arī viss. Tiesa gan... domās Meja tagad jutās samulsusi un nemēģināja nevienam ieskatīties acīs.
Tā nebija citu darīšana...
- Alekss izstāstīja to, ka Attīrītāji ir nogalinājuši viņa tēvu, un arī to, ka viņš sarakstīja to grāmatu, kuru manuprāt, mums vajadzētu iegūt. - Šoreiz Meja piekrita Joelam.

Bet skatiens pievērsās Gabrielam.
- Sīlija vienreiz sajauca Aleksu ar Maiklu un nejauši viņam izpļāpājās par to, ka tu viņai traucējot. - Protams, Meja nepastāstīja, ko Aleksam nācās pārciest pēc tam, tā arī nebija citu daļa, un īpaši meitene par to nevēlējās runāt.

- Un tagad no rīta...
Maikls bija ieradies Aleksa birojā, man liekas, ka viņš sajuta mani, tātad es neesmu īpaši lielā drošībā ārā. - Ja viņu ieraudzīs tad būs visai skarba situācija, iespējams, ar cīņu un asinīm.

Tikai laikam jau vajadzēja iepazīties ar Alvīnu.
- Priecājos iepazīties, Meja. - Un vispār...

- Ko jūs vakar darījāt? Kaut ko interesantu uzzinājāt? - Jo te bija jauni serafi un no zila gaisa tādi nekrīt.

[Romija]

"Vai tad sanāk, ka vismaz daļu no mums ir pamanījuši Attīrītāji?" Flēra sarauca pieri, noklausoties Mejas stāstu par rītu. Arī Ereijass bija minējis Maiklu un amuletu. Tas, ka viņam tāds ir, bija tikai loģiski, bet trāpīties tuvumā droši vien bija bīstami. Vai bija sajusti arī pārējie?

"Ja Attīrītāji kontrolē portālus un zina, ka esam te, varbūt pat zina, cik un kas mēs esam, tad varbūt tuvākās apkārtnes pētīšana var izvērsties visai... atklāta," viņa prātoja un ar zīmuli bakstīja lapu, kur bija pierakstīts zināmais par amuletiem. "Visiem kopā varbūt ir drošāk, bet varbūt ne. Vienā mašīnā tāpat mēs satilpt nevaram," serafe ātri saskaitīja klātesošos, kuri jau bija vairāk par sešām Lilū vietām. "Barā iet... hmm, neesmu manījusi, ka vietējie pārvietotos tik daudzi kopā. Bet pa vienam skriet būtu pilnīgi muļķīgi! Pat ja tajā zonā tiekam iekšā un kāds meditē, tad nav garantijas, ka rezultāts būtu savādāks kā vakar," Flēra paskatījās uz Joelu, kas noteikti visai labi zināja, kā tad bija vakar. "Vai ka tur jau mūs negaidītu." Tad viņa palūkojās uz karti.

"Varbūt mums vajag darīt savādāk? Nevis uz dullo sperties uz visām zonām, lai cik izceltas tās būtu, bet atrast kaut kādu vietu ārpus zonām, bet kur varētu mēģināt meditēt. Ne pārāk tālu, bet tā, lai netālu ir vairākas zonas. Varbūt tādā veidā var sajust, kurā no tām ir noticis kaut kas sliktāks, to arī aplūkot?" viņa piedāvāja un uzskicēja ar zīmuli, kā šādu "pārklājumu" bija iedomājusies. "Būsiet atpūtušies? Cik lielu attālumu būtu iespējams pārbaudīt?" viņa vaicāja Alvīnai un Joelam. Spēkus lieki šķiest bija muļķīgi, un jebkura lieka darbība, lai arī cik patīkama (skatiens Mejas virzienā pie piebildes par vakariņām un pavisam neliels smaidiņš ar lūpu kaktiņu), tomēr varēja kavēt uzdevuma izpildi. Šobrīd Flēra bija lietišķa - galvenais ir uzdevums.

"Mums ir divi orākuli," viņa turpināja un skatījās te uz karti, te uz savu zīmējumu, kas tagad bija visiem redzams uz galda, te uz biedriem. "Varbūt katrs var izmēģināt kādu vietu, protams, karotāju pavadībā? Nesadalīties pavisam, bet nedoties visiem barā?" Flēra pati pie meditēšanas vai sargāšanas nebija pārāk noderīga, tāpēc viņa gaidīja, ko pārējie teiktu par šādu domu. Zīmējumā bija vēl citas ar sarkanu atzīmētas vietas, bet visaktuālākā tomēr šķita šī amuletu vietu un zonu pārbaude.

Par savām vakardienas izklaidēm Flēra pagaidām nevēlējās dalīties, jo tām nebija nekāda sakara ar šobrīd apspriesto, bet visu svarīgo jau bija izstāstījusi.

Šo rakstu rediģēja Romija: 25.05.2013 21:07

[Roviela]

Joels paliecās uz priekšu, lai apskatītu Flēras zīmējumu. Vareni! Sarakstīts viss, vai gandrīz viss, ko vien viņi bija uzzinājuši.
- Nu jā. Vakar tā vieta bija tumša gan. Es netiku laukā no laukuma nekādi. Un vēl tas simbols. Manuprāt, lai saprastu, kurā virzienā jādodas, ir jāsēž ārpus tādām zonām, nevis kādā iekšā.

Viņaprāt, meditācijai pasaules ietvaros robežu nebija, tāpēc pat nebūtu svarīgi, kur viņi tup.

Mejas karte arī piesaistīja uzmanību.
- Flēra, paklau, vai tā nav tā vieta, kur bijām vakar? Nu tā, tuvākā? Vai arī tā ir cita, kā tu domā?

[Romija]

Flēra pieliecās tuvāk kartei un kādu brītiņu pētīja. "Tai vajadzētu būt tai vietai," pēc brīža viņa atbildēja. "Interesanti! Bet vieta nebija apsargāta. Kādā veidā tad tās zonas ir slēgtas, ja tur brīvi tā var tikt?" viņa vaicāja vispirms Mejai, bet pameta skatienu arī uz Gabrielu un Aristu, kas abi bija tālāk nost pie durvīm. "Vai nu tā bija īpaša vieta un tam nav nekāda sakara ar aizslēgšaunu, vai arī ir skaidrs, ka iekšā sēdēt nav jēgas," viņa sprieda. "Nezinu, cik prātīgi būtu jau tik drīz tur atgriezties, bet bez meditēšanas un simbola tā vieta nelikās īpaši nepatīkamāka vai bīstamāka kā citas. Varbūt vienkārši tāpat pārmeklēt to var, jo mēs jau necik neizpētījām." Par šādu lēmumu bīstamību noteikti labāk varēja spriest abi ilgāk dzīvojošie šeit, tāpēc Flēra cerēja, ka viņi vismaz klausās un uzšaus pa pirkstiem, ja jaunie gribēs līst tur, kur tiešām nevajag. Vieglāk taču bija sākumā aprāt, nekā pēc tam pestīt no Attīrītāju nagiem ārā. Gabriels pats viņai to vietu bija parādījis un aizvedis. Flēra pievērsa skatienu Metatrona dēlam.

Šo rakstu rediģēja Romija: 25.05.2013 21:42

[Alvīna]

- Atpūtusies es esmu, - Alvīna noteica, - Par attālumu, kuru varu nosegt izpētot, ir grūti spriest, es šajā pasaulē neesmu vērsusies pie Redzēšanas spēka. Bet es domāju, ka vispirms paskatīties no ārpuses, kā Joels saka, - jā, Alvīna piekrita pārdomātam risinājumam. Lai gan šķita, ka vismaz Meja grib skriet un arī Safīra, kura šķita gaidām izdevīgu momentu. Serafe gan nesteidzās nosodīt un spriest par Sīlijas māsu - par daudz neskaidrību.

- Vakar? Tā bija lielā mērā izgāšanās, - jauniete pasmaidīja. - Bet lielos vilcienos viss beidzās labi un mēs guvām apstiprinājumu, ka ir nepieciešams plāns un vēlams nedoties kaut kur tāpat vien, ja nav vajadzības. Mums vajadzības nebija.
Bet tās ir tikai manas domas, - lai tie, kas ņem pie sirds orākules pārdomas, tās neņem pārāk cieši.
- Kas attiecas par pārējo, es pārskatīju Ardas ģeogrāfiju, mēģināju izzināt aizdomīgas vietas un uzzināt cēloņus pagātnes katastrofai, kas atņēma Ardai dienas gaismu. Rezultātā neko jaunu nenoskaidroju. Tēzes jau šeit ir izskanējušas, gan par Vatru, gan citām lielajām pilsētām. Nekā būtiska un noderīga. Tāpēc priecājos, ka Tev ir vairāk informācijas.
Mēģināju izpētīt arī informāciju par grāmatu, bet arī tur nebija it nekā noderīga, līdz ar to, es nejūtos nekādā mērā jums noderīga, - lūk, atskārsme. Serafe aizgāja izskalot tējas krūzi un pa gabaliņu novēroja, jo visā tajā barā krāmēties uz kartes virsū īsti nebija prātīgi.


Skatiens uz Flēru, - Jūs minējāt simbolu, tā arī var būt aizsardzība. Pašas vietas. Ja nav vajadzības izvietot tur cilvēkus vai kādas citas būtnes. Protams, pēc vakardienas... domājams, ka vairs nebūs tik viegli, ne? -

Šo rakstu rediģēja Alvīna: 25.05.2013 22:56