"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Joels ar visu kafijas krūzi atgriezās virtuvē, kur ieņēma savu šorīt (un vakar) iesildīto vietiņu. Virtuve nebūt nebija deju zāles izmēra, tāpēc te drīz paliks par biezu, lai viegli varētu pārvietoties, un serafs pasteidzās padot ūdens glāzi jauniņajai, kamēr Sariša meklēja brokastu traukus.

Ilgi gaidīt nesanāca, kad ieradās arī Gabriels un Flēra, kura uzreiz sāka rosīties. Laikam lieliski pārzināja visus krājumus šeit. Joelam pašam nāktos meklēt krietni ilgāk.
Pateicīgi paņēmis šķīvi ar dziednieces sagādātajām apceptajām maizītēm, viņš mierīgi apsēdās, lai netraucētu kārtot aktuālās problēmas, kādas jau nu tās ir uzradušās. Proti, izskatījās, ka jauniņā te ir ieradusies pilnīgi nelegāli. Un kuram var ienākt prātā gribēt te nonākt, un vēl jo vairāk - tiešām, kurš ir tas, kas, pieņemot, ka zināja, kā te ir, atvēra portālu uz šejieni tik jauniņai serafei?

Gan jau vēlāk viņi nonāks pie pārējiem šeit atrašanās iemesliem. Joelam joprojām negribējās Ardā pavadīt kaut mirklīti vairāk laika, nekā tieši nepieciešams.

[echo3]

Pēdējais no "mājiniekiem" virtuvē ienāca Ereijass. Nebija jau tā, ka viņš kavētu - durvju vēršanos un balsis bija dzirdējis. Saukt viņu neviens nesauca, tātad - tie, kas ieradušies un runājas, ir te piederīgi, kā arī nekādas ugunsgrēka pazīmes dzīvoklī manāmas nebija, kas liktu skriet pa galvu, pa kaklu.

Meditācija bija sniegusi atvieglojumu, bet nebija devusi padomu - ko īsti darīt tālāk. Šķiet, ar šībrīža zināšanām vienkārši nepietika. Ereijass pavingroja, tad devās uz dušu, tad kārtīgi saģērbās, un tikai tad pievienojās virtuvē esošajai kompānijai.

Labrīt. - Neuzkrītoši, nepārtraucot kādu, kas tajā brīdī runā. Viens skatiens pār virtuvē sanākušajiem. Protams, viņš pamanīja vīrieti, kurš vakar bija šurp atvedis Sarišu (ja viņš ir te, tātad, spēj te ierasties), tāpat kā pamanīja jauno meiteni, kura izskatījās manāmi "saburzīta". Arī Gabriels ar Flēru te bija. Joels, Alvīna, Sariša. Trūka vienīgi Mejas.

Noskatījies, ka vairāki dzer kaut kādu tumšu karstu šķidrumu (kas patīkami smaržo), arī Ereijass piegāja pie kafijas automāta un ielēja sev dzērienu. Viņš nemēdza vairīties no jaunu lietu izmēģināšanas, izņemot vakardienu, kad neiznāca pagaršot to rožaini spīdošo kokteili, jo ar visu ziņkārību laizīt peļķi no galda Ereijass tomēr negrasījās.

[Mattiass]

Atmājis labrītiem, ar automātisku kustību, joprojām noraugoties notiekošajā, Arists savu krūzīti noķēra, arī ne pilītes neizlejot. Acīmredzami, ja Gabriels bija pieradis būt "padodošajā" galā, tad Arists atkal bija radis būt "saņemošajā".

Gabriels acumirklī acīmredzami bija vairāk brokastojamā un kafijdzeramā noskaņojumā, nekā safīrdeportējamā, un bija atvedis sev līdzi… laikam kādu pazīstamu, spriežot pēc pārējo reakcijas trūkuma. Bet tagad bija skaidrs, kāpēc iepriekšējais minējums par vakardienas ellesmeiteni Gabriela draudzenes lomā bija pilnīgi aplams. Un, skatoties, kā Gabriela pavadone taisījās par apkalpojošo personālu, tad vai nu visa šī varza atļāvās savu uzturēšanos šeit izbaudīt, vai arī viņa bija viena no viņiem.

Sieram vajadzēja būt garšīgam, taču Aristam bija kafija, un viņš pārlieku nesteidzās, nolēmis pagaist, kad vedīs prom Safīru, un ļaudams vietējiem viesiem paņemt savas brokastis. Nevarētu teikt, ka viņa mājās būtu tukša virtuve. Krāsnī apceptas siermaizītes gan Karotājam garšoja.

[Alvīna]

Sieviete ieņemot savu nogaidošo pozu ilgstoši vērās uz nepazīstamās pusi, bet ar vien vairāk, ar vien... ieskatoties, jaunās būtnes seja nocietinājās. Līdz Alvīna atrāvās no letes uz aizgāja līdz meitenei, lai pajautātu tikai vienu, - Safīra? - Skatiens lūkojās sēdošajā meitenē, kā vēl un vēl. Iespējams mazliet neticīgi, iespējams, mazliet... Nē. Gabriela jautājums par portālu vēl tikai vairāk izraisīja serafes jautājošo spēku. Nē, viņa kā jau iepriekš, tā arī tagad nemaz nebija uzbrūkoša, drīzāk vienkārši vēlējās apstiprināt nojaušamo. Kāpēc pirms brīža tas neienāca prātā? Tāpēc, ka tas šķita pārāk nepareizi? Vai tāpēc, ka jauniete bija tik nosmulējusies, pārgurusi un visādā ziņā uzreiz neatsauca atmiņā to, ko tikai pēc brīža?
Vesperonu dzimtas atvase tikai vēlējās saprast. Tēju rokās turot, un esot par to gandrīz vai aizmirsušai.

Šo rakstu rediģēja Alvīna: 24.05.2013 13:36

[Pūķēns Sāra]

"Ūdeni, lūdzu," klusu, vēl pirms virtuvē ievēlās otrais vilnis, Sarišai tika atbildēts. Safīra prātā bija pārlikusi vairākus rīcības plānus, bet neviens no tiem nelikās spīdošs un, skatoties uz viņas šī brīža nožēlojamo stāvokli, tad tie vispār bija draņķīgi. Tas viss noveda pie vēl draņķīgāka iznākuma vārdā Gabriels.

Runājot par Gabrielu: te nu viņš bija visā savā bezspārnu godībā, izrādot neatvairāmu laipnību Aristam. Gribējās sarauties maziņai un nozust no šīs pārblīvētās virtuves, bet tā vietā viņa atrāva pieri no galda un izslējās krēslā, pirmo reizi kārtīgi nopētot visus virtuvē esošo. Tajā vēl bija parādījusies sarkanmate, kas piebiedrojās saimniecīgajai Sarišai, un vēl viens jaunēklis. Kupla kompānija, neko teikt, interesanti, tie ir vietējie iedzīvotāji vai serafi? Ja tie ir cilvēki, tad Gabrielam ir savdabīga gaume ko iemitināt pie sevis, bet ja tie ir serafi… ko te dara tik daudz serafi, ja pasaules fons joprojām ir tik briesmīgs? Laikam jau dzer kafiju, guļ un atpūšas. Interesanta viņiem vietas izvēle, lai izklaidētos.

Gala rezultātā, pirms atbildēt Gabrielam, Safīra pieteicās tējai, esot gatava nobaudīt kārtējo dīvainību no Ardas arsenāla, un sasmērēja siermaizīti. "Labrīt," viņa pasveicināja veco serafu, tā vietā, lai atbildētu viņam uz jautājumu. Tāpat Safīra pacentās sveicienam uzsmaidīt pārējiem. Smaids gan sanāca samocīts, bet centienus vismaz tautai vajadzēja novērtēt.
Un te pēkšņi melnmatainā sievietei piedevās klāt. Kādu mirkli viņa apjukusi lūkojās uz Alvīnu, kad paskatījās uz to, ko viņa turēja rokās: "Jā, tā esmu es, tikai neaplej mani, ja? Viņa citā gadījumā justos pārsteigta, ieraugot te orākulu cerību, bet šādām sajūtām viņa šobrīd bija pārlieku pārgurusi. Tāpat arī pārdomām: "Ko Alvīna te dara?" nebija vietas, jo vispirms bija jātiek galā ar savām lietām.

"Iedod man pāris diennaktis, ko varu brīvi pavadīt Ardā, un tad varēsi darīt, ko vēlies. Lamāt, sūtīt mani atpakaļ vai uzreiz veikt eksekūciju. Kā tev labpatīk, Safīra turpināja uzlūkot Alvīnu, kaut pēc visa spriežot viņa uzrunāja Gabrielu. Ja gaišmati visu šo laiku pētīja, tad varēja ievērot vienu lietu: viņa nekādā gadījumā neskatījās uz Gabriela seju, kur nu vēl tieši viņam acīs.

[Alvīna]

- Priecājos redzēties, - jaunā sieviete uzmeta skatienu tējai, par kuru jaunā serafe tik ļoti bažījās un pakāpās atkal soli nostāk, skatienu gan nenovēršot, jo Safīra, kā tagad pārliecinoši zināja Alvīna, bija runājot izvēlējusies fokusēties uz orākuli, nevis uz Gabrielu. Un... Alvīna nemaz nejautāja kāpēc, viņa spēja izprātot iemeslus, lai gan patiesībā neko tādu nedarīja, tikai novēroja.
Vai tiešām Sīlijas māsu var laist vienu pašu, beigās sanāks Svētā Anete divi vai kas tamlīdzīgs. Skepse patvērās sejā, neatbildot uz replikām. Tās šķita veltītas Gabrielam.

[Sindra]

Gabriels gan atkal īpaši nevairījās skatīties uz Safīru. Pat, drīzāk otrādi. Viņš skatījās un no tiesas tā īsti līdz galam nespēja noticēt, ka tā te, viņu priekšā, tiešām bija Sīlijas mazā māsa. Kas bija atradusi veidu, kā pārkāpt pasauļu robežas, un pēc viņas izteiktās prasības jau acīmredzami bija ļoti pārliecināta, ka viņai pietiks ar pāris dienām, lai vestu pie prāta vecāko māsu.
Nu, taču! Kāds cits gan iemesls vēl varētu būt? Nu, ne jau, Safīra šeit bija ieradusies, jo vēlas savu māsu iznīcināt, kā ģimenes negodu.

Uzreiz veikt eksekūciju... meitenes vārdi gluži vai atbalsojās Gabriela prātā, skatienam kavējoties pie jaunās serafes un mēģinot saprast, šo attieksmi, ja tā to varēja nosaukt.
Mazs, spītīgs bērns? Aizvainots bērns? Viņa Gabrielā redzēja nicināmu vai nīstamu personu?
Varbūt viņam vajadzēja ar viņu aprunāties divatā, nevis visu pārējo klātbūtnē? Bet, tad atkal... šī pasaule nebija Astindela un te par serafa dzīvību neviens nedeva ne plika graša un pārējiem bija tiesības zināt, kas ir Safīra un kāpēc viņa šeit atrodas un kā viņiem pašiem rīkoties, ja jaunā, vēl nepilngadīgā serafe nonāks nepatikšanās. Bet nepatikšanas taču acīmredzami bija tieši tas, ko viņa grasījās meklēt.

- Man nebūtu nepieciešams veikt eksekūciju, ja es tev iedotu tās pāris diennaktis, kuras tu man prasi, Safīr. - Gabriels pavisam nopietni atteica.
- Ja kāds tev ir sastāstījis, ka tev pietiks tikai uz Sīliju paskatīties, lai viņa nožēlotu savus grēkus un atgrieztos mājās, man žēl tevi apbēdināt, taču tie ir maldi.
Bez tam, tu neizdzīvosi Ardā tās pāris diennaktis, kuras man prasi. Un es to nesaku tādēļ, ka vēlos no tevis atkratīties un nosūtīt atpakaļ uz Astindelu, jo tu man traucē.
Tā, diemžēl, ir patiesība. Šī ir skarba un tumša pasaule. - viss šis sāka kļūt pārāk sarežģīti. Nemaz pat vēl necenšoties apskatīt jautājumu par serafu skaitu Ardā.

- Safīra ir Sīlijas mazā māsa. - Gabriels noteica, lai arī pārējiem, tiem, kuri jauno meiteni nepazina, būtu skaidrs, kas šī ir par situāciju.

[washulis]

Pie lūguma pēc ūdens, Sariša bez ilgas čammāšanās Safīrai to ūdens glāzi arī sadabūja, protams, arī ar visu ūdeni, noliekot priekšā uz virtuves galda, kamēr skatiens pavērsās sānis, kur ieradās Flēra ar Gabrielu. Nu re, cik lieliski, vairāk galvu, vairāk ideju, jo viņai noteikti nebija skaidrs, kādēļ Karotājs Arists šurp atvedis šo jauno meiteni un ko ar viņu iesākt tālāk. Lai gan, meiteni... Sariša pati jau diži vecāka nevarēja būt, ne tā? Viņi visi te varēja būt bērnī, ja varbūt atskaita Aristu un Gabrielu, tik atkarīgs no tā, kādā perspektīvā šo noliek.

Nu, tagad būtu bijusi arī tā iespēja no Arista nodot īso vakar saņemto "ziņu", bet nu jau, pašam Karotājam esot šeit, tas nebūtu no svara. Tikmēr pie ēst gatavošanas ķērās Flēra, kurai Sariša negrasījās traucēt, tādēļ nosēdās pie virtuves galda, vēl tik īsi pateicoties, kad vēlāk rokās nonāca Flēras uztaisītā maizīte. Jā, visai plaša kompānija, tik Mejas iztrūkums joprojām darīja serafi raizīgu. Kur viņa bija, ko darīja? Kopā ar Aleksu? Viņa būtne kaut kā Sarišasprāt nesolīja drošību, viņam drīzāk bija ķēriens uz nonākšanu nepatikšanās. Tāpat, kā visiem, kas kaut mazliet bijuši saistīti ar Attīrītājiem. Ja kas, es vēlējos Tev jau vakar vaicāt - kas ir tā Lilija, ko Tu tad pieminēji? Sariša īsi pačukstēja Joela virzienā. Vēl kāda svarīgā Attīrītāju epopejas varone? Un kas īsti bija ar to paskriešanu zem mašīnas? Liels haoss, nemaz nerunājot par tiem jautājumiem, kas pinās kopā ar Flēras un Gabriela prombūtni.

Bet jā, tad jau notikumi ieguva nākošo pagriezienu, proti, Safīras un Alvīnas īsā saruna. Pareizāk - sasveicināšanās. Tātad abas savā starpā pazīstamas. Tātad arī Safīra bija serafe, ne tā? Ja vien Alvīna nav paspējusi izblandīties arī pa citām savādām pasaulēm, kur mīt cilvēkveidīgie. Saruna ieguva jaunu gaitu starp pašu meiteni un Gabrielu. Nezinot pamata kontekstu, visai mulsinoši. Ko, kādēļ un kam Safīra vajadzēja tās dažas dienas pirms eksekūcijas, kas nenotiks? Tieši Gabriela pēdējie vārdi spēja ko salikt pa plauktiņiem. Ak... tā. Sariša lēni pacēla zodu augstāk, tikpat lēni to laižot lejā. Vai šī bija laba izdevība? Persona, kas spētu tikt Sīlijai tuvumā? No otras puses, izmantot bērnu, no kura iespējams nevar paredzēt neko, tur pārāk daudz kas noietu greizi. Ko Jūs vēlēsieties, lai darām? Palīdzēt viņai tikties ar Sīliju un pieskatīt? Jebšu mūsu fokuss joprojām ir Sīlijas amuleti? Šis tika jautāts Gabriela virzienā. Kas steidzamāk, kas svarīgāk?

[Pūķēns Sāra]

Klausoties Gabriela vārdos, skatiens neviļus aizslīdēja no Alvīnas un pievērsās galdam, uz kura bija iepriekš nepiefiksētā ūdens glāzes. Safīra iemalkoja ūdeni. Bija patīkami sajust kā sauso rīkli samitrina vēss un atveldzinošs sķīdums. Lai nevajadzētu uzreiz atbildēt, viņa sāka patērēt maizīti, kas bija pareizā izvēle. Sarišas jautājumi ieskicēja iemeslu, kādēļ te ir Alvīna… un ja jau tika teikts 'mūsu', tad pārējie visticamāk arī ir serafi, kuri… palīdz Gabrielam? Siermaize tika visai aktīvi nokonsumēta, uzdzerot atlikušo ūdeni glāzē.

Vai tik pat tumša kā Kaliosa? Safīra pameta skatienu Gabriela kurpju virzienā. "Es esmu jauna, bet ne maza. Es apzinos, ka šī ir bīstama pasaule un ka Sīlija nepaliks jauka un pūkaina, tikai ieraugot mani, ja viņa tiešām ir pievērsusies tumsai kā apgalvo Astindelā. Bet jebkurai rīcībai ir savi iemesli. Es pazīstu savu māsu un zinu, ka viņa nepievērstos tumsai izklaides dēļ. Iespējams, viņai nebija citas iespējas; iespējams, viņai vajag palīdzību, jo ar pašas spēkiem viņa nespēj no dēmonu ietekmes tikt vaļā… varianti un iemesli ir dažādi, tikai es neesmu ne reizi dzirdējusi, ka kāds bez šī krusta gājiena būtu interesējies par to, kas ir noticis un kur Sīlija ir pazudusi." Viņa pasniedzās, lai sataisītu nākamo maizīti, rokām viegli trīcot, kaut balsī ne uz brīdi neieskanējās nervozitāte. "Man tas atgādina linča tiesu."

[Sindra]

Vai tu rekā! Safīras runa nāca gluži, kā no grāmatas. Tik pārliecinoša, tik pareiza, gluži, kā no galvas iemācīta.
Skatiens uz mirkli atrāvās no Safīras, lai pievērstos Sarišai, tomēr Gabriels nesteidza atbildēt uz meitenes jautājumu. Viņa saruna ar Sīlijas māsu vēl nebija galā, lai viņš varētu pateikt kaut kādus tālākus rīcības plānus.

Bet, jā! Skatiens.
Safīra visai uzkrītoši izvairījās no sastapšanās ar Gabriela skatienu.
- Paskaties man acīs. - Metatrona dēls pieprasīja, pirms turpināt jelkādas sarunas.

[Pūķēns Sāra]

Safīra pabeidza taisīt maizīti un nolika to sev priekšā uz galda, pirms ieskatījās Gabriela acīs. Viņai nebija, ko slēpt no viņa. Ļaunu viņa nevēlēja nevienam, tieši pretēji: viņa vēlējās, lai iztiek bez nonāvēšanas. Vienkārši viņa jutās pārlieku slikti pēc Ardas 'jaukās' sagaidīšanas, lai vēl vēlētos kādu, kas bakstās pa viņas prātu. Tāpat viņa neturēja ļaunu prātu uz Gabrielu. Safīra nespēja saprast Gabrielu. Kādēļ viņš piekrita visam? Kādēļ viņš nepalīdz, tā vietā ejot pretī visam, ko māca serafiem? Vai viņam tiešām ir vienalga? Negribējās tam ticēt.

[Sindra]

Gabriels necentās rakāties pa Safīras prātu. Un mirklī, kad meitenes zilās acis, sastapās ar vīrieša tumši brūnajām, nekas ārkārtējs nenotika. Viņš neko nedarīja, necentās jauno serafi ietekmēt.
Viņš nekomentēja Safīras izteikumus par Kaliosu. Tas bija Metatrona lēmums un tur nebija ko apspriest. Vai Gabriels piekrita šādam sodam no valdnieka puses, vai arī viņa paša domas krasi atšķirās no Metatrona domām, tas palika eņģeļa paša ziņā. Safīrai gar to nebija daļas.
- Tas nenotika izklaides dēļ. - tur jaunajai serafei bija taisnība. - Viņa izvēlējās atriebību. - Gabriels noteica, skatienam atraujoties no Safīras acīm un aizkavējoties kafijas krūzē. Pie dzēriena, kas bija tikpat tumšs, kā viņa paša acis, šajā pasaulē.

- Es labi apzinos, ka man nav vērts tev stāstīt, ka es zinu, kāda viņa ir tagad un vai viņa alkst vai nealkst citu palīdzību, lai atbrīvotos no tumsas ietekmes. - tā vienkārši. Safīra tāpat atsacīsies ieklausīties un turpinās meklēt iespējas satikt Sīliju. Diemžēl, tas īsti nesakrita ar Gabriela šī brīža interesēm un visticamāk Šadrona atvase to pati apzinājās.
- Patiesība ir tāda, ka tu nevari šeit palikt un dosies atpakaļ uz Astindelu. Bez tam, tu man neatbildēji uz jautājumu, kurš atvēra portālu. Man tas ir jāzin. - Metatrona dēla skatiens atgriezās pie Safīras acīm.

[Alvīna]

Un ko gan viņa runāja. It visi. Šķita, ka vēl kāds vārds un kļūda būs pieļauta, bet iespējams jau bija. Alvīna novērsa skatienu un nopūtās. Linča tiesa. Tad jau labāk, ka tā.
Serafe aizgriezās. Kas zudis, tas ir zudis. Viņa aizgāja atspiesties pret kādu sienu telpā. Tālāk no visiem, paliekot dzirdamības robežās, lai izsekotu, bet patiesībā cīnījās ar vēlmi aiziet. No tā gan īsti nebūtu jēgas - viņa atkal neko nezinātu.

[Rouzijs]

Kamēr Meja brauca mājās, vismaz nekas slikts nenotika, bet meitenes domas kavējās pie Aleksa, pie viņa brāļa un pie visa, kas bija noticis, patiesībā negribējās atgriezties sākumā un serafe bija vairāk kā droša, ka pārējie neko jaunu nebija noskaidrojuši. Eh... nu neko darīt.
Pa ceļam meitene ieslēdza planšeti un papētīja tās vietas, kuras varētu likties aizdomīgas, prātā savilkusi maršrutu, viņa zināja, ko iesāks mājās. Atradīs kartes, iepazīsies ar apkārtni un kaut kā tā. Nesēdēs stulbi virtuvē un nerunās muļķības ar pārējiem, jo viņai patiešām riebās temats - Kā būtu, ja būtu. Kāda starpība ej un pārbaudi, nevis sēdi un domā.
Laikam jau daļa no serafiem nebija iedomājušies, ka nāksies pakustināt savu pakaļu, lai dabūtu kaut kādu informāciju par šo pasauli un Sīlijas amuletiem.

Pateikusies Rozītei par atvešanu, meitene viņai sirsnīgi pasmaidīja un novēlēja drošu ceļu atpakaļ.
Tumšmates skatiens aizkavējās pie jaunajām mašīnām un tā motocikla. Viņas sasistais motocikls tur joprojām bija, acīmredzot nevienam tas nelikās pievilcīgs, bet nekas... serafe to vēl izmantos.

Lifts... mājas...
Ienākot šeit sajūtas kļuva labākas, šī nudien bija svētnīca, kur varēja justies daudz maz labāk, tikai... ceļš veda uz virtuvi un... skatiens apstājās pie trīs nepazīstamajiem viesiem, ja tā tos varēja nosaukt un pie pārējiem.
- Em... es laikam esmu kaut ko nokavējusi, vai ne? - Meitene palūkojās uz Gabrielu un tad strauji novērsās. Kā tāds nepaklausīgs bērns, kurš pārkāpis noteikumus.
Bet viņi šeit bija paši par sevi, vai ne... neviens viņus nepieskatīja un viņu liktenis bija viņu rokās, tātad... Meja to pati būvēs.
Serafe atspiedās pret durvju stenderi un vēroja pārējos.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 24.05.2013 18:52

[Pūķēns Sāra]

"Tu viņu esi saticis?" jaunā serafe izskatījās intereses pilna, kaut ko dzirdēt par savu māsu. Tālākais gan nebija tik iepriecinošs… "Kādēļ es šeit nevaru palikt? Vai es esmu dzirdējusi vai redzējusi kaut ko tādu, ko ārpus šīs svētnīcas neviens nedrīkst zināt? Ja tas ir vienīgais iemesls, tu vari šīs lietas izdzēst no mana prāta. Es vēlos palīdzēt, nevis sēdēt rokas klēpī salikusi! Safīras balss kļuva skaļāka un tajā ieskanējās satraukuma un izmisuma nots. "Es nevēlos nevienu aizvainot, bet šķiet, ka serafiem viss ir kļuvis tieši tik vienkārši: uzzinājām, atnācām, izdarījām, aizdevāmies! Tā, it kā būtu tikai balts un melns, bet tā nav! Varbūt Sīlija šobrīd ir izvēlējusies atriebību, bet, pie visiem svētajiem, viņa bija pazudusi divus gadus, kuru laikā neviens par viņu nelikās ne zinis! Viņu vienu pašu nosūtīja uz pasauli, kurā dēmoni bija izjaukuši līdzsvaru un kura tātad bija visai tumša vieta! Viņa tur bija viena pēc tam, kad viņai dārgs sapnis bija sagrauts! Ar viņu izrīkojās gluži kā saplēstu un negribētu lietu, kuru aizbīdīja prom no acīm! Un tā vietā, lai pacenstos saprast un atrisināt svarīgas problēmas, kas, iespējams, ir dziļākas par Sīlijas izvēli, tiek darīts viss, lai iznīcinātu atbildes un meklētu, kurš palīdz draugiem!" Safīra pilnībā noignorēja ienācēju, nedaudz pa daudz aizsviloties par šādu nesapratni un vēsumu no apkārtējiem.

[Sindra]

- Jo tu esi nepilngadīga un pārkāpusi pasauļu robežas bez atļaujas. - Gabriels noteica. - Tu esi pārkāpusi valdnieka rīkojumus. - tie bija iemesli, kādēļ Safīrai būtu jāatgriežas Astindelā.
Tomēr, nevarēja noliegt, ka viņas teiktajā bija daļa taisnības. Un par nožēlu jāatzīst, ka liela daļa taisnības. Domas, ar kurām Gabriels pats bija cīnījies. Tagad tā īsti nevarēja saprast, vai raugoties uz Sīlijas māsu, viņš dzirdēja Safīras balsi, vai savu sirdsapziņu.
Vai tas nāca no viņas pašas, vai arī jauno serafi, kāds bija lieliski apmācījis šādi uzstāties. Vai šis kāds, kurš atvēra Safīrai vārtus? Un kura vārdu meitene centīgi turpināja slēpt? Kāds, kurš pārāk labi pazina Gabrielu?

No pārdomām izrāva Mejas atnākšana. Valdnieka dēla skatiens pievērsās tumšmatei un tādu mirkli uz viņu nolūkojās. Bet skatiens! Tas pētoši kavējās pie jaunās serafes, it kā Gabriels censtos saskatīt kaut kādas atšķirības, starp to Meju, kuru bija redzējis pirms tam, un to Meju, kas tagad bija pārradusies mājās.
Gabriels nopūtās. Tomēr, neko neteica un nesāka tirdīt Meju ar kaut kādiem jautājumiem.
Safīra šobrīd bija lielāka problēma. Tādēļ arī vīrieša skatiens atgriezās pie Sīlijas mazās māsas.

- Kā tu iedomājies savu palīdzību? - Gabriels apjautājās. - Izstāsti man. -

[Mattiass]

Kurš ienācēju neignorēja, tad tas bija Arists. Karotājs labi viņu iegaumēja, prātodams, vai tā ir tā pati Meja. Savas maizītes viņš bija apēdis. Safīras drāma viņu pārlieku neinteresēja. Atlika vien izdzert līdz galam kafiju, no kuras tik kāds malks arī bija atlicis.

Gabriela un Safīras saruna draudēja ievilkties garumā, tādēļ, kafiju izdzēris, Arists kaķiski klusi, lai nevienam netraucēt, gar sienu aizbīdījās līdz durvīm.
— Vai Meja?

[Romija]

Flēra sekoja līdzi, lai neviens nepaliktu izsalcis. Ja tik pieblīvētā virtuvē katrs iedomātos celties un iet kaut ko meklēt, tad beigu galā varēja tikai tikt pie lieki nomītām kājām, iedunkātiem sāniem un saīgušiem biedriem, tāpēc viņa pasniedza vajadzīgo un sacepa maizītes. Tiem, kas vēlējās, viņa bija aplējusi saulsirdīšu tēju možākam prātam.

Tikko atgriezās arī Meja, taču joprojām sarunu prioritāte bija šī jaunā būtne Safīra. Kas viņa bija un ko viņai vajadzēja, varēja apjaust tikai aptuveni. Tāpat arī daudz kas cits bija tikai informācijas drumslas. Flērai kā dziedniecei bija svarīgi saprast, kā viss uzbūvēts, jo tieši tad var sajust, kā to vislabāk ārstēt. Un tāpat bija ar šo uzdevumu, kas kā augonis bija samilzis un prasījās tikt izdziedēts. Vajadzēja tikai saprast, no kuras puses tam pieķerties klāt. Varbūt šī Safīra, būdama Sīlijas māsa, varēja sniegt kaut ko vairāk kopējā informācijā.

Sameklējusi papīra lapu kādā no atvilknēm, Flēra apsēdās malā pie letes un pamazām sāka rakstīt tagad un iepriekš dzirdēto, paralēli cenšoties nepalaist garām arī pie galda runāto. Vispirms uz lapas tika uzvilkti vairāki taisnstūri, ko rotāja tādi vārdi kā "Sīlija", "Attīrītāji" un "Amuleti". No dzirdētā un zināmā serafe centās pierakstīt vēl dažādas lietas un savilkt saistības starp tām. Pamazām lapa pildījās ar arvien vairāk līnijām, vārdiem, burti palika arvien mazāki un ornaments arvien blīvāks. Serafe auda informācijas audeklu, kas varēja palīdzēt saprast šejienes notikumus, to saistības un problēmas. Pat ja nevienam citam līniju un burtu jūklis nepalīdzēs, Flēra juta, ka pati arvien labāk izprot situāciju, un arvien skaidrāk ierauga, ko darīt tālāk, lai uzdevumu atrisinātu pēc iespējas ātrāk un bez nevēlamiem sarežģījumiem. Noteikti arī vakar jaunie serafi visu vakaru nebija sēdējuši rokas klēpī salikuši, un iespējams katrs pa savam kaut ko uzzinājis, kas varētu ieslēgties kopējā mozaīkā - papildinot, sasaistot vai tieši otrādi - atklājot jaunus jautājumus, ko vajag noskaidrot. Bet tagad vēl nebija īstais brīdis nopietni pievērsties iztaujāšanai. Ja nu tiešām bija jāuzmanās no tā, ko Safīra var dzirdēt? Pagaidām uz lapas rindojās un saaudās tikai Flēras zināmais par šo pasauli un uzdevumu. To, cik drīz varēs pieķerties tās papildināšanai arī ar citu uzzināto, Flēra nevarēja saprast, bet pamats bija ielikts. Lapas augšpusi rotāja uzraksts "Uzdevums - Iznīcināt Sīliju" un 6 visiem zināmie punkti:
"1. Atrast 3 amuletus;
2. Iznīcināt tos;
3. Izvietot 6 Astindelas kristālus simbolā;
4. Iemānīt Sīliju simbolā;
5. Aktivizēt kristālus;
6. Iznīcināt Sīliju."

Pārējā informācija aizņēma lapas lielāko daļu. Šobrīd aktuāls bija tikai pirmais uzdevuma punkts, tāpēc to Flēra apvilka ar sarkanu krāsu. Tāpat arī zīmējumā tika vietām ievilktas sarkanas jautājuma zīmes. Kolīdz būs izdevīgs brīdis, Flēra bija gatava uzklausīt un iztaujāt pārējos biedrus, lai zīmējumu papildinātu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 24.05.2013 19:57

[Pūķēns Sāra]

Gabriela mierīgais jautājums lika joņojošajam prātam piestāt un pieslēgties smadzeņu daļai, kas atbild par loģisku. Jā, kā gan viņa varēja palīdzēt? Laiku apdomāšanai deva Arists, kurš lavījās prom. Pasekodama ar skatienu viņam, beidzot tika ievērota kārtējā sieviete. Te, kā šķiet, tās bija vairumā.

"Es, pašsaprotams, labprāt satiktu māsu un aprunātos, bet, protams, tas ir pārlieku liels risks, ka viņa mani nepalaistu atpakaļ un diez vai ar vienu sarunu es panāktu, ka viņa atgrieztos gaismas pusē. Tāpat es pieļauju, ka viņa man uzreiz nestāstītu, kas ar viņu atgadījās šo gadu laikā. Lai to panāktu, man vajadzētu ilglaicīgi būt viņas tuvumā, cerot, ka viņai mana iecere: "izprast visu un palīdzēt" liksies pietiekami bērnišķīga, lai neņemtu to nopietni un ik pa laikam apmierinātu manu ziņkāri. Šāda palīdzība būtu riskanta, iespējams, neauglīga, bet noteikti rezultatīvāka un drošāka manā izpildījumā, nekā jebkura cita serafa." Safīra apēda kumosu no savas siermaizes.
"Otrs veids: ja tie Sīlijas amuleti ir ļauni, es labprāt palīdzētu tos iznīcināt. Sīliju nekādi nevarēs vest pie prāta, ja viņu kaut kas ietekmēs no ārpuses, bet amuleti vai nu dod kaut ko tā radītājam vai radītājs dod kaut ko tiem. Es gan šajā lietā nespēšu sniegt lielu kaujas spējas ieguldījumu, jo protu aizargāt tikai sevi, bet šo un to dziedniecībā es jēdzu un vietējam dziedniekam par labu palīgu derētu. Toties mums ar Sīliju ir vieni un tie paši vecāki, tātad mums ir vienādas asinis. Ja kāda maģija ir balstīta uz to, ka kaut ko spēj mainīt tikai viņa, tad ir liela iespēja, ka es arī spēšu kaut ko izdarīt." Būtu gribējies likt galdā vairāk priekšlikumus, bet uz doto brīdi nekas vairāk par: "…jo es gribu!" nenāca prātā. Galu galā vienīgais serafs, kuru, ierodoties Ardā, viņa gribēja satikt bija māsa, tādēļ grāmata: "Cik es esmu noderīga" netika pārlasīta, kaut velti. Iespējams, Sīlija būtu jautājusi to pašu.

[Sindra]

Gabriels noraidoši pamāja. Jau par to viņas pirmo vēlmi, satikt māsu. Un tad vēl, kad Safīra apgalvoja, ka viņa ir labākais ceļš uz Sīlijas plānu izpēti.
- Te tu maldies. Manā izpildījumā šāda izpēte būtu daudz rezultatīvāka. Tevi viņa vienkārši savāks, ieslēgs Attīrītāju cietumā un pasauks mani, lai liktu man noskatīties, kā tevi iznīcina. Pēc tam viņa paziņotu, ka esmu tikpat nožēlojams, kā mans tēvs, jo savās spēlītēs esmu izmantojis nevainīgas dvēseles. Pie tam vēl bērnu. - tā ka šo variantu Safīra pavisam mierīgi varēja aizmirst. No laba prāta, Gabriels negrasījās meiteni laist pie Sīlijas. Tas, ka viņas bija māsas, nebija būtiski. Sīlija savu ģimene un saknes bija pametusi. Protams, viņš nevarēja zināt simts procentīgi, taču Gabriela sajūtas teica, ka Sīlijai par Safīru šobrīd ir nospļauties. Lai arī cik skumji tas nebūtu.

Amuleti... Nu, te varēja nedaudz apdomāties. Iespējams, ka Safīrai bija taisnība par asins maģijām. Iespējams, ka viņas domu gājiens kaut kādos vilcienos bija līdzīgs Sīlijas domu gājienam. Iespējams, ka viņa varētu palīdzēt citiem serafiem, atrast tos amuletus.
- Kā, lai es tev uzticos? - Gabriels noprasīja. - Kā, lai es zinu, ka tu mani nenodosi? Manus centienus, manu mājvietu, manus biedrus... - viņš pamāja uz pārējiem serafiem, kas atradās šajā telpā.
- Savu iedomu dēļ tu esi gatava iet tālu. Drosme, uzdrīkstēšanās. Tu pārkāp likumus un ignorē valdnieka pavēles. Tu esi kā spēle ar uguni un es neesmu pārliecināts, ka šobrīd vēlos pārāk riskēt. Es varētu, ja runa būtu tikai par manu dzīvību. Bet tā nav... - te uz spēles bija liktas viņu visu dzīvības. Safīra varēja būt viņu panākumu atslēga, vai arī iznīcība. Ar dumpiniekiem nekad nebija viegli. Visprātīgāk būtu viņu vienkārši sūtīt atpakaļ.