"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Lūk tas. Sariša izsekoja Malerika rādītajam virzienam, kur atradās aizdomās turamais. Vai tiešām vainojams savā noziegumā? To viņa nevarēja zināt, tāpat kā apzinājās, ka nedrīkstētu iejaukties, pati netopot par Attīrītāju mērķi. Pie aicinājuma skatīties, Sariša spēja tik mēmi pamāt ar galvu, vērojot tālāko, proti, apcietināšanu, kas gan aizgāja greizi mirklī, kad apvainotais pretojās, sākoties visai īsajai cīņai. Vai iejaukties? Nē, nedrīkstētu, lai cik nepareizi tas šķistu.

Apvainotais bēga, tikmēr arī Sariša izkustējās no vietas, dodoties pie paša Attīrītāja, noliecoties pie viņa un pasniedzot roku, kamēr Maralika kolēģi centīsies parūpēties par aizturamo. Viss kārtībā? Viņa centās rūpjpilni vaicāt, necenšoties slēpt savu satraukumu, kas šai situācijai būtu dabisks, pat ja savās krūtīs radies daudz savādāku iemeslu dēļ, kā varētu noteikt no ārpuses. Kāds bija serafes plāns? Vai gan Attīrītāji iedomātos, ka kāds no eņģeļiem ir gana stulbs, lai censtos viņiem nākt klāt un draudzēties? Vai Sariša maz spētu ar šādu metodi ko noskaidrot, to rādīs tikai laiks. Vai pat netiks pasūtīta pēc piecām minūtēm, kad Maleriks dosies tālāk savās gaitās, lai nu kādas tās nebūtu. Jāatzīst, ka no malas tas izskatījās visai iespaidīgi. Tev ir pienākums, kas prasa daudz drosmes. Ja nu neliela pamētāšanās ar uzmundrinošiem vārdiem palīdzētu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 14.05.2013 19:20

[Sindra]

~ ~ ~ Paradīzes Dārzs ~ ~ ~

Gabriels palūkojās uz Flēru un pasmaidīja. Jauki, ka meitenei šeit patika. Domājams, ka šeit patiktu jebkuram serafam. Pat ja šīs vietas nosaukums ir pārspīlēts un Paradīzes dārzā gluži šādi vis neizskatās.
Jā, tā nu viņiem bija sanācis. No Elles uz Paradīzi. Kaut kā Gabriels bija iedomājies tieši par šo vietu vakara turpinājumam. Kad Elles bija kļuvis nedaudz par daudz. Pat ja ne Ardas Elle, ne Paradīzes Dārzs neatspoguļoja tās vietas, kuras viņi pazina zem šiem nosaukumiem, no savas puses.
- Šeit ir vieglāk, vai ne. - Gabriels pasmaidīja un viņa skatiens uz mirkli aizklīda līdz zaļajiem kokiem. Nē, diemžēl šeit nebija nevienas pašas puķītes, vai zālītes, kuru Flēra atpazītu. Tomēr, pieskaroties šiem zaļumiem ar rokām, varēja just, ka tie ir īsti un dzīvības pilni. Par tiem vajadzēja rūpēties, lai tie zaļotu. Iespējams, ka šiem augiem arī tika nodrošinātas saules gaismas seansi. Tādi paši, kādus piedāvāja Ardas iemītniekiem.
- Šķiet, ka šie ir nopirkti no muzeja. Ne šajā pilsētā, bet Vatrā atrodas muzejs, kur ir saglabājies tāds, kā stūrītis no sendienām, kad Arda vēl nebija tik civilizēta. - Tomēr, viņš nebija līdz galam pārliecināts, ka bija labi meitenei stāstīt šādas lietas. Flēra visticamāk vēlēsies tur nokļūt un Gabriels nebija pārliecināts, ka tā ir laba doma. - Šī vieta, kur atrodas muzejs, uz mums iedarbojas savādi. Serafiem tur var redzēt auras. Tādēļ labāk tur neiet. Kāds var pamanīt un tas sagādās tikai liekas problēmas. - viņš paskaidroja, pat ja zināja, ka Flēru droši vien šī piebilde apbēdinās. Savukārt ar Vārtu pētniekiem vispār negribējās riskēt. Viņus noteikti varētu uzveikt ziņķārība. Arī tas neietilpa Gabriela plānos.

- Mūsu ēdienam? - viņš domīgi novilka, skatienam slīdot pār ēdienu nosaukumiem. - Vai tu ilgojies pēc Astindelas? - Gabriels bija arī ievērojis meitenes sapņainumu.
Viņi jau nemaz tik ilgi nebija prom. Bet no otras puses, varēja saprast jaunos serafus. Šī pasaule bija pārāk atšķirīga no viņu mājām. Pierast varēja būt visai grūti. Nu, jā. Tad iespējams, ka Flēra vismaz vēlētos baudīt kaut ko ēdienu ziņā līdzīgu tam, ko viņi ēda savās mājās. Taču te... te jau bija tikai nosaukumi. Kaut kas ko cilvēki iztēlojušies, kā tam vajadzētu būt.
Gabriels šķirstīja ēdienkarti no sākuma uz beigām, pēc tam atkal atpakaļ... - Varbūt zeltaino miežu... - tomēr nepabeidzis, viņš pats noraidoši pamāja. - Tu taču restorānā neēdīsi putru. - Gabriels pasmaidīja.
- Re! Tās kūkas. - viņš norādīja uz rozīga paskata, gaisīgām kūkām. - Gandrīz tikpat gardas, kā Alīsijas maiznīcā ceptās. - Ar šo ieteikumu gan arī diez vai varēs izlīdzēties. Ne jau tikai kūkas viņi te ēdīs.
Kad viesmīlis atgriezās, Gabriels pasūtīja pudeli sarkanvīna, rīsu plācenīšus, ar salātiem un protams arī "Rozā mākonīšus". Tā sauca tās kūciņas.


~ ~ ~ Parks ~ ~ ~

Lilija ne visai saprata, ko nozīmēja: paņemt sev sāpes un skumjas. Kāpēc, lai kāds, viņai svešs cilvēks, vēlētos ko tādu darīt? Un kā vispār kaut ko tādu bija iespējams izdarīt? Lai gan viņa vrēja piekrist, ka pati tiešām vairs nejuta skumjas pēc Markusa. Samiegusi acis, uz mirkli, viņa ciešāk palūkojas uz Joelu, kā mēģinādama saskatīt, vai Joels tagad ir kļuvis skumjāks? Un vai Joels tagad arī mīlēja Markusu? Tas kaut kā nelikās pareizi.
Lai gan pareizi likās, tas ko šis puisis teica. Attīrītājiem ir vienalga. Ja viņi noķertu arī Joelu, tad Joelu piemeklētu Markusa liktenis. Tikai... diez vai Markusam vispār bija kādas spējas maģijā. Viņa tagad bija redzējusi, kā izpaužas buršanās. Kaut kas tāds, ko Lilija nekad agrāk nebija redzējusi.
- Bet tu būries. - viņa klusi noteica, paraustījusi plecus.

Vai te bija smagi? Vai arī kā viņš to domāja?
- Te ir slapji. - Lilija papildināja Joela novērojumus, ar savu, daudz reālistiskāko.
- Ja jau tu saki, ka tev jāiet atpakaļ uz "Elli", tad ejam. -
Ko viņš bija teicis? Ka šeit, nu "Ellē" ir pirmo reizi? Diez vai viņš nāks vēl kādu reizi.
Tāds savāds cilvēks viņš Lilijai likās. Nē, nu patiešām savāds. Lai gan meitene bija redzējusi daudz savādnieku. Bet šis te... neko ar viņu nevarēja saprast. Te viņš bija bravūrīgs un iznesās, kā tāds bagātnieku tirliņš, te atkal sašļuka kaudzītē, kā tāds lietusgāzē izdzīts un izmircis suns ar sērām acīm.

Lilija paņēma Joelu aiz rokas un piecēlusies, devās atpakaļ "Elles" virzienā. Tik vien kā, nemaz nenonākot līdz naktsklubam, varēja novērot, ka pie kluba ir parādījušās vēl vismaz divas Karotāju mašīnas un viena, pirms tam neredzēta, baltā krāsā un tai uz kapota bija simbols, kas līdzinājās uguns liesmai..
- Hmm... - Lilija domīgi novilka, kad viņas skatiens aizkavējās pie sabraukušajiem auto.
- Man šķiet, ka tur iet atpakaļ, nav prātīgi. - meitene novilka palaižot vaļā Joela roku.

No mašīnas, ar liesmas simbolu izkāpa jauns vīrietis. Tērpies tumšās drānās. Viņa tumšie mati, gan bija lietū samirkuši un šķipsnas nepaklausīgi līda acīs. Jauneklis līdzīnājās Aleksam, tikai, kad ieskatījās, uz rokas, plaukstas virspuses, kas pirkstos virpināja mašīnas atslēgu, bija redzams sarežģīts simbola tetovējums apļa formā, ar kaut kādiem sīkiem simboliem iekš tā.
Pārmijis pāris vārdus ar Karotājiem, jauneklis palūkojās apkārt un devās uz kluba ieeju.


~ ~ ~ Elle ~ ~ ~

Gluži tāpat, kā Sīlijai, arī Maiklam ļaudis pašķīra ceļu. Neviens tā īsti nevēlējās atrasties jauneklim ceļā. Ereijsam un Alvīnai bija izdevies aizkļūt gandrīz līdz pašai kluba izejai, kad viņi savā ceļā sastapās ar Aleksa dvīņubrāli. Jā, viņš patiešām izskatījās praktiski tāpat, kā tas puisis, kuru Meja bija atvedusi uz Gabriela svētnīcu. Pat viņu sejas vaibsti likās vienādi. Diez vai daba jelkad bija radījusi līdzīgākus dvīņus. Tik vien kā... Aleksa minētā atšķirība. Šim puisim uz rokām bija simboli, kam tātad vajadzēja nozīmēt, ka viņš nav tā pati persona, kas pirmīt pie viņiem viesojās.

Ejot garām Ereijasam un Alvīnai, Maikls apstājās. Viņš uzlika roku virs krūtīm, kur kā likās, varēja atrasties kaut kāds amulets, jo puisim ap kaklu bija ķēdīte. Amulets gan bija palicis zem apģērba. To saskatīt nebija iespējams. Viņa roka palika uz krūtīm, kamēr skatiens visai lēni un pētoši slīdēja pār tuvāk esošajiem kluba apmeklētājiem. Līdz viņš pamanīja Ereijasu un Alvīnu. Skatiens bezkaislīgi vērās Ereijasa acīs. Atrāvis roku no krūtīm, viņš norādīja uz serafiem. - Neejiet projām. Man nepieciešamas jūsu liecības par notikušo. - vairāk neko neteicis, Maikls devās tālāk. Noskatījis aizturēto Atkritēju, viņš visai vienaldzīgi pamāja, lai Attīrītāji gūstekni aizvāc. Kas arī tika izdarīts.

Viņa nākamais pieturas punkts bija Maleriks un Sariša.
Maleriks jau gluži vai grasījās pieņemt meitenes pasniegto roku, kas aicināja palīdzēt piecelties, taču pamanījis Maiklu, vīrišķis manāmi sanervozējās. Viņš atrāva savu roku no meitenes plaukstas un pats piesvempās kājās.
- Ar ko tu atkal nodarbojies? - Maikla tumšais skatiens burtiski urbās kolēģa acīs. - Tev šķiet, ka man nav nekā cita ko darīt, kā tikai uzlasīt tos mēslus, kurus tu centies savākt, lai atstātu iespaidu uz skuķiem? - skatiens uz mirkli aizslīdēja līdz Sarišai.
- Pazūdi no šejienes! - viņš gluži vai uzrēja meitenei nelaipnā balsī.
Gluži kā nevēlēdamies atrasties meitenei blakus, Maikls pats paspēra pāris soļus nostāk. Taču jau nākamajā mirklī viņš strauji pagriezās pret meiteni un samiedzis acis, viņu nopētīja. - Nē, pagaidi. - Sarišu neizlaidis no acīm, puisis pāris soļiem nonāca viņai blakus. - Mans kolēģis... Maleriks... - nu jau Maikla balss bija kļuvusi daudz laipnāka un viņš pat pasmaidīja. - Viņš tev apsolīja kaut ko? -
- Tā ir tikai vietējā palaistuve. Paskaties taču uz viņas matu krāsu. - Maleriks pēkšņi iejaucās sarunā. - Neko es viņai nesolīju. Gribēju iegūt viņu, tas arī viss. -
Tomēr Maikls īpaši Malerika teiktajam nepievērsa uzmanību. Viņa skatiens vēl joprojām kavējās pie Sarišas acīm.

[Roviela]

- Jā, es to darīju, - Joels neliedzās. Viņš bija būries, un tā bija gaismas maģija, tomēr Lilija negribēja zināt, tāpēc viņai labāk nezināt.
Viņš atpūtās. Mazlietiņ, mazlietiņ, jo pašlaik meitenes tuvumā bija vieglāk. Tiešām, tikai mazliet, un tomēr bija labāk.

Slapji! Puisis klusi iesmējās un pamāja. Ir gan slapji.
- Kā cilvēki šajā slapjumā jau nav izmirkuši? Nesaprotu. Mūsu āda nav paredzēta nemitīgam slapjumam, vismaz es tā domāju.

Viņš uzsmaidīja Lilijai, kad viņa paņēma Joelu aiz rokas, un viņi, draudzīgi saķērušies, gāja atpakaļ uz "Elli". Tur gan vis nenotika pēc programmas, nudien! Tā mašīna, un puisis, tik līdzīgs Aleksam, kas no tās izkāpa. Soļi palēninājās paši.
- Njā... - viņš apstājās, - Es zinu, kas viņš ir, un tur iet galīgi nav prātīgi. Jāsaka vēlreiz - paiesim nostāk, tā patālāk, bet lai redzam ieeju. Tur tomēr palika mani paziņas.
Cik bija attālums no aptiekas durvīm līdz ielai? Jāpaiet noteikti nostāk, tālāk.
"Ellē" vēl bija Alvīna, un Sariša, un Ereijass, un kur nu vēl Flēra ar Gabrielu! Gabriels! Steidzami jāzvana.

Vai nu Lilija seko, vai neseko, Joels aizdodas labu gabalu tālāk un zvana. Zvans ir ašs un īss, tāpat kā nododamā ziņa, ja Metatrona vecākais dēls paceļ telefonu. Gabriel, Ellē ir Maikls un Attīrītāji.
Varbūt viņi paspēs izmukt.
Jā, gribēja teikt, bet... Gabriels netbildēja. Nākošais zvans ir Flērai.

[Romija]

Flēra pamāja. Te pavisam noteikti bija vieglāk. Kā atelpa pirms mesties atkal Ardas sajūtās.

Noklausoties par Vatras muzeju, Flērai, protams, ļoti gribējās tur nokļūt, bet viņa labi apzinājās, ka atklāt auras nebūtu prātīgi. Vai Gabriels tur bija bijis, ja viņš to zināja? Bet Vatru varēja izmantot Plānam. "Arda kādreiz bija maģiska pasaule? Pirms civilizācijas?" viņa jautāja. Vai ar civilizāciju Gabriels bija domājis māju sacelšanu un saules aizmālēšanu, vai arī šeit ieradās kādi ceļotāji un to izdarīja? To varētu palasīt planšetē, jo gan jau vēsture tur būs.

"Es... jā, mazliet ilgojos, bet ne lai atgrieztos. Ir patīkami tā mazliet atpūsties, kad Ardas ir kļuvis par daudz," serafe atzinās. Viņai nepatika Ardas drūmums, bet viņai patika šejienes iespējas. "Kamēr mani te vajadzēs, es neilgošos atgriezties. Es gribēju doties prom, iepazīt jaunas vietas. Man patīk viss šis," Flēra pieskārās kādai savai sarkanajai matu šķipsnai, apkaklei un mazliet kautrīgi pasmaidīja. Atceroties Gabriela skatienu pirms došanās uz Elli, viņa sajutās mazliet kā žagata, kas sajūsminās par spīguļiem. Un tomēr pēc pelēkās jaunības pavadīšanas tas varēja būt arī saprotami - viņa izmantoja iespējas, ko sniedza šī savādā pasaule. Un izbaudīja to!

Ēdienu Flēra gribēja nobaudīt, lai saprastu ardiešu interpretāciju par Paradīzes garšām. Gribēt, lai gabriels ēd mājās, ja bija iespējams uzturēties šādā vietā, protams būtu savtīgi, bet tad, ja viņš būtu atnācis mājās uz vakariņām un Flēra varētu pasniegt kaut ko tādu, tas taču būtu jauki, vai ne? Viņa piekrita tam, ko serafs pasūtīja viesmīlim, apstiprinot, ka vēlēsies to pašu.

Kad viesmīlis bija pieņēmis pasūtījumu un devies atkal prom, Flēra atlaidās krēslā un mierīgi pārlaida skatienu nelielajai koku ieskautajai vakariņu vietai. "Vai Ardā ir vēl tādas vietas kā muzejs? Vai kā šejiene?" viņa jautāja, jo arī iepriekš Gabriels bija teicis, ka neko daudz no šejienes Flēra vēl nav redzējusi. "Vai Stonā ir tādas vietas, kur nevar uzturēties, lai neatklātu, kas mēs esam? Mēs tā vieni paši klejodami pa pilsētu varam nejauši tādā nokļūt. Vai Lilū par to ir informēta?" meitene bažījās. Vai mašīna ir tāda pati kā visas vai tomēr īpaša, kas zina, kas viņi ir un ko meklē? Uzdevumā bija gana vietas apzinātam riskam, lai lieks, neplānots notikums varētu visu ievērojami sarežģīt. "Amuleti ir maģiski. Viņiem vajag maģisku vietu?" Varbūt Vatrā kādā koka dobumā atradās amulets?

Prātošanu par maģiskām vietām nemaģiskajā Ardā pēkšņi pārtrauca savāda skaņa no Flēras mugursomas. Uzreiz nesapratusi, kas tas ir, meitene pagriezās un paņēma somu, kas turpat uz atzveltnes bija uzkarināta. Tas droši vien bija telefons, sarkanmate pēkšņi atcerējās un izvilka aparātu, kas vibrēja, ik pa brīdim izdeva nelielu pīkstienu un izgaismotajā ekrānā parādīja Joela izvēlēto numuru. Tas noteikti bija svarīgi, Flērai bija jāatbild, bet tik ļoti negribējās traucēt jauko atmosfētu Paradīzes dārzā, tāpēc Flēras seja saviebās. Nospiedusi zaļo pogu, Flēra pielika aparātu pie auss un mazliet nedrošā balsī atbildēja: "Jā? Flēra klausās!".

OOC: Šo var pielikt klāt iepriekšējam.

[Roviela]

Klausulē atskanēja Joela balss.

- Ellē tikko ieradās Maiks, Attīrītāji un Karotāji. Ejiet prom, cik vien ātri varat. Es esmu ārpusē, nostāk, lai nepamana. Gabriels neatbild.

[Romija]

"Ja?" Flēra uztraukti atbildēja uz Joela ziņu. "Es neesmu vairs Ellē, pateikšu Gabrielam," viņa atbildēja un pārtrauca sarunu. Flēra pievērsās Gabrielam.Tāpat droši vien vakariņas būs beigušās. Žēl... "Joels zvanīja. Ellē esot ieradies Maiks, Attīrītāji un Karotāji. Teica, lai ejam prom," viņa paziņoja dzirdēto un tikai tad iedomājās, ka vajadzēja paprasīt vēl kaut ko. Eh, nav pierasts pie tām sarunām! "Ai, vajadzēja paprasīt, kā citiem, vai pārējiem nav nepatikšanu. Joels esot nostāk, bet par citiem neko neteica," viņa jau apsvēra, vai nemēģināt atzvanīt un pajautāt.

[Alvīna]

Serafe novērsa skatienu, lai gan paturēja apkārtni redzes lokā. Vīrietis, kurš uzrunāja viņus ar Ereijasu, šķita kaut kādā ziņā biedējošs. Tā īsti neko saprast nevarēja, vien acu skatiens noslīdēja līdz plaukstām. Nē, tie simboli neko neizteica. Neizteica pat ne seja. Kad vīrietis pagāja garām, serafe pievērsa skatienu Ereijasam, - Es negribu palikt, bet mums laikam nav izvēle, ne? - viņa katrā ziņā bija apstājusies.
Vienīgā nelabās sajūtas apstiprinošā pazīme bija tas, ka viņš no visiem šiem cilvēkiem pie ieejas, bija raudzījies tieši uz Alvīnu un Ereijasu. Pēc citu reakcijas spriežot, viņš bija ietekmīgs.
Brīdi serafe gribēja kaut vai bēgt viena pati, bet... viņa pat nevarētu aizbēgt. Viņa nepazina šo pasauli. Viņa nezināja kur slēpties, un šķita, ka te čum un mudž no Karotājiem. Tie, no kuriem jāizvairās. Tā bija Sariša, ar pie kuras bija piegājis tas tips?

[Mattiass]

Alvīnai garām paspraucās kāds cilvēks, gana ātri, lai viņu neievērotu. Taču tai laikā viņai pie auss kāds klusu (kluba apstākļiem), lai tikai viņa arī dzirdētu, patīkamā vīrieša balsī ātri noteica:
— Izvēle ir. Ņem to otru muļķi un lasieties prom, kamēr ieeju nesargā. Pagaidām.

Un tad jau svešinieks bija nozudis pūlī. Šie divi, ja netūļāsies, izķepurosies paši, toties mazliet tālāk oda pēc iespējamām nepatikšanām.

[Alvīna]

Skatiens veikli pārslīdēja runātājam, cik nu uz mirkli varēja redzēt, bet Alvīna vairs daudz nedomāja. Viņa cieši iegrābās Ereijasa rokā un pamāja, - Ārā! Ātri! - un viņa palaida Ereijasa roku un devās ārā no kluba, Cerot, ka Ereijass sekos. Pie viena arī cerot, ka patīkamās balss īpašniekam bija taisnība.
Un kur tālāk?
Ereijass?

[echo3]

Nu protams! Durvīs noteikti bija nepieciešams uzskriet virsū Maiklam. Un, pat ja ardietis uzreiz Ereijasu neatpazina (un Alvīnu vispār nebija redzējis), tad simboliem noklātās rokas kustību Ereijass garām nepalaida - tā nogūla uz amuleta, kuru Aleksa brālis nēsāja piekārtu ķēdē ap kaklu. Un tad Maiklam viss bija skaidrs par maģiju, vismaz, ja tic Aleksa stāstītajam. Ereijasa muskuļi saspringa, vien seja neizteica neko - gluži tikpat bezkaislīga kā Svētās Anetes "priesterim". Izredzētajam Attīrītājam.

Maikla reakcija nebija gluži tāda, kādu serafs bija gaidījis. Palikt tepat un būt par liecinieku? Nevis - "ķeriet ciet, tie ir burvji!"? Ereijasaprāt, tas nebija pareizi, tas bija aizdomīgi. Brītiņu pastāvējis (jāpaklausa taču) un ar acīm pavadījis muguru pagriezušo Maiklu, Ereijass pilnīgi reizē ar Alvīnu - pirmajā izdevīgajā brīdī, kad tie, kuri varētu būt dzirdējuši Maikla pavēli, arī neskatījās uz abiem "lieciniekiem" - pacentās iejukt pūlī, kas gāja ārā no Elles. Tagad tikai nepazaudēt Alvīnu. To, ka Alvīnu kāds uzrunājis, Ereijass nepamanīja, jo bija lūkojies uz Maiklu.

Ārpusē nevienam nevajadzētu būt interesei par vēl diviem parastiem kluba apmeklētājiem, kas pēc jandāliņa dodas prom. Tikt līdz mašīnai un nogādāt drošībā Alvīnu. Tālāk domāsim par Sarišu un pārējiem.

[washulis]

Pienāca klāt kāds cits. Pakāpusies pussoli no Malerika nostāk, Sariša nopētīja Maiklu, lai arī pirmā doma radās par Aleksu. Jā, viņi patiesi bija līdzīgi uz mata. Nezinot, ko gaidīt, viņa vēl uzkavējās, nekustoties, tikai tad, kad tika uzkliegts, lai tinas prom. Daļa serafes noteikti steigtos paklausīt, jo tas vismaz viņu aizvestu līdz bezriska situācijai. Otra gribēja zināt, kas notiks tālāk. Kā izrādās, mirklis, kad doties prom, nebija ilgs un drīz pēc tam - jau nokavēts.

Neko nesolīja, es vienkārši meklēju kompāniju, tas arī viss. Sariša noraidoši nopurināja galvu, ļaujot skatienam ceļot te pie viena, te pie otra Attīrītāja, tikai pēc tam apjaušot, ka Maikls velta viņai īpaši ciešu skatienu. Tas nesolītos uz labu, ne tā? Atļāvās pat noignorēt komentāru par to, ka ir palaistuve. Jā, pieņemsim, ka tā. No tādām daudz briesmu jau negaidītu, ne? Lābak, ka vienkārši došos prom. Lieki jums netraucēt... Viņa pēdīgi pusbalsī paziņoja, negrasoties pārāk kaismīgi nodarboties ar acu kontakta atbildēšanu Maiklam, jau sperot dažus soļus izejas virzienā. Derētu uzzināt, kur likušies visi pārējie biedri, vēl tuvumā, jebšu jau atraduši sev citu piedzīvojumu. Ja ar vienu Attīrītāju varētu būt par daudz, ar diviem... divi Attīrītāji ieiet barā. Tas pat vairs nav smieklīgi.

[Sindra]

~ ~ ~ ~ Joelam ~ ~ ~ ~

- Nu, tie staigā ādās un apģērbā, kurš īpaši nelaiž cauri ūdeni. - Lilija paskaidroja serafam acīmredzamo. Jā, iespējams, ka tas savā ziņā bija viens no iemesliem, kādēļ Ardas iedzīvotāji izvēlējās ādu, lateksu un citus materiālus, kas nemaz tik viegli ūdeni caur nelaida. Varbūt no šī varēja arī izsecināt, ka tas ir tikai dabiski, ka ardiešu apģērbos dominē tumšie toņi. Vienkārši ādas apģērbi parasti ir tumšās krāsās. Pat ja šis apgalvojums līdz galam kritiku neizturēja, jo lateku gan varēja nokrāsot kaut visās varavīksnes krāsās. Tomēr, lielākajai daļai apģērbi bija tumši. Gluži kā cenšoties saplūst ar Ardas kopējo noskaņu. Varbūt tā arī labāk, nekā, ja pa ielu sāktu staigāt spilgti dzelteni vai rozā lateksa zaķi.

Lilija vērās uz Maiklu un mēmi pamājusi ar galvu atkāpās no kluba, līdz ar Joelu. - Viņš apcietināja Markusu. Toreiz. - meitene pasūdzējās, sejas izteiksmē iezogoties... tādiem savādiem vaibstiem. Varētu pat likties, ka viņa vēlas Maiklam atriebties un savā, blondajā galvā perina kaut kādus atriebes plānus.
Viņa netraucēja Joelam zvanīt. Vien kad viņš bija beidzis sarunu, viņa palūkojās uz puisi, jautājošu sejas izteiksmi.
- Kas ir Gabriels? -


~ ~ ~ ~ Flērai ~ ~ ~ ~

Gabriels noraidoši pamāja. Viņa skatiens gan vairāk kavējās pie, aiz loga redzamās ainavas, nebija vērsts augu virzienā. Vīrieša skatiens vien atgriezās pie Flēras, kad meitene sāka virpināt uz pirksta sarkano matu šķipsnu. Vīrietis pasmaidīja.
- Ardas iemītniekiem nepiemita maģijas spējas arī agrāk. Taču viņu laiks skaitās Saulē un Pēc Saules. - Pēc Saules bija tagad. Kā jau to lieliski varēja novērot visu šo laiku, kuru Flēra bija Ardā pavadījusi.
- Paldies. - Gabriels pateicās meitenei un pasmaidīja. Varbūt šajā vienā vārdā viņš neizteica visu to pateicību, kādu izjuta, jo labi apzinājās, ka serafiem uzturēšanās Ardā nebūt nav vienkārša.
- Tomēr, ja paliek par smagu, nekautrējies man to pateikt. - Metatrona dēls piebilda un viņa skatiens pagriezās virzienā, no kura drīz vien nāca viesmīlis, vēl pirms restorāna darbinieks bija parādījies viņiem redzams.

- Ardā uzturēt kokus dzīvus, izmaksā ļoti dārgi. Tādēļ īsti, zaļojoši koki, pieder tikai bagātniekiem. - tas bija savādi, vai ne? Kā viņiem, kas nāca no dzīvības pilnas un zaļas pasaules, saprast, ka šeit cilvēkiem nebija ne zāles, ne koku, nekā... Ja kāds to iekāroja, tad šķīrās no prāvām naudas summām. Maksāja par to, kas viņiem Astindelā bija pieejams tāpat vien. Bez kādas maksas.
- Šis ir vienīgais man zināmais restorāns, kurā ir īsti krāšņumaugi. Taču cilvēki ir iemanījušies radīt ļoti reāla izskata butaforijas. Tiesa, mēs uzreiz varam pateikt, ka šie augi nav īsti. Atrast šo vietu bija patīkams pārsteigums. - Gabriels pasmaidīja. Viņš zināja, ka Flēra šo novērtēs.

Viņš vēlreiz noraidoši pamāja. - Nē. Stonā jums nav jāuztraucas, ka izskatīsieties savādi. Nu, es domāju par aurām. Jūsu uzvedība, tas ir cits jautājums. - Gabriels pasmīkņāja. Bet tas nebija pārmetums. Saprotams, ka viņš no jaunajiem serafiem nevarēja gribēt, lai tie uzreiz spētu adaptēties.
- Lilū nē. Es neuzticos mākslīgajam intelektam. - eņģelis skeptiski noteica un ķērās pie atnestajām vakariņām. Tās patiešām smaržoja labi un kārdinoši.
- Nē, maģiska vieta nav obligāts nosacījums. Obligāts nosacījums ir vieta ar nelāgu auru. Kur notikušas sliktas lietas. -
Gabriels visai labi juta, ka zvana viņa telefons, tomēr, viņš neatrāvās no vakariņu baudīšanas, atstājot vibrējošo ierīci bez tai veltītas pienācīgas uzmanības.

Toties uz savu zvanu atbildēja Flēra.
Jau tad, kad meitene savienoja sarunu, Gabriels aizvēra acis un koncentrējās.
Nopūtās.
Kad Metatrona dēls atvēra acis, tajās violetās varavīksnenes atkal pārtapa tumši brūnajās. Vien mēmi pamādams, ka sapratis Flēras nodoto informāciju, Gabriels tomēr no kabatas izvilka savu telefonu un ātri nosūtīja īsziņu.

Telefons atkal pazuda bikšu kabatā un viņš pievērsās vakariņām. - Viņiem viss būs kārtībā. Neuztraucies. - Gabriels pamāja uz ēdienu pusi. Lai Flēra labāk izbauda vakariņas. - Labu apetīti! -


~ ~ ~ ~ Ellē ~ ~ ~ ~

Plāns izkļūt no kluba, Alvīnai un Ereijasam sekmējās. Viņus patiešām neviens neaizturēja. Tik vien kā abi serafi varēja pamanīt dažu, tuvāk stāvošo izbrīnītos skatienus, kad izbrīns mijās ar apbrīnu, ka lūk, šie divi bija atļāvušies nepakļauties Attīrītāja pavēlei. Tomēr, neviens aiz rokām viņus nerāva un pat nesāka bļaut, lai pievērstu Maikla uzmanību, ka šie divi nu tagad bēg prom.
Nē, nekas tamlīdzīgs.
Alvīna un Ereijass tika laukā no kluba un atradās uz ielas, kur vēl joprojām pulcējās paprāvs bariņš ar kluba apmeklētājiem. Tagad viņi arī varēja redzēt vēl sabraukušās Karotāju mašīnas, kā arī Attīrītāju virspriestera mašīnu. Kopumā, arī ārpusē, pie kluba nenotika nekas aizraujošs.
Ereijass varēja pavadīt Alvīnu uz Gabrielu mašīnu. Nekas un neviens netraucēja.


Maleriks bija palicis pavisam kluss un rātns. It īpaši pēc tam, kad Maikla skatiens kavējās pie Sarišas un cenšoties izzināt, ko tad kolēģis meitenei bija sasolījis. Varētu teikt, ka Maleriks pat atviegloti uzelpoja, kad arī gaišmate noliedza jelkādus viņa solījumus.
Tomēr, nelikās, ka Sarišas teiktajam Maikls bija gatavs ticēt. Jauneklis visai ātri apcirtās, kad Sariša centās izslīdēt no viņa nagiem, tēlaini izsakoties. Viņš devās meitenei pakaļ.
- Ko tu iedomājies! Apstājies! Mēs nepabeidzām sarunu. - Maikls uzsauca, sekodams Sarišai un cenšoties satvert meiteni aiz rokas.

[washulis]

Labi, labi! Sariša uzreiz aizstāvībā izsaucās, kad sajuta, ka negrasās tikt laista prom. Atkal atspērusi soli atpakaļ un pacēlusi plaukstas augstāk kā padodoties, viņa tramīgi palūkojās Maikla virzienā, tad nopētīja Maleriku. Vismaz nebija ilgi jāprāto par to, kā viņiem te ir sadalīta vara. Maleriks acīmredzami bija zem Aleksa brāļa tupeles. Kādam mērķim gan vēlaties mani paturēt uz vietas? Viņa vaicāja, cenšoties balsī atkal ieviest nevainīgāku un meitenīgāku toni, it kā neuzskatītu, ka viņai jel kas draud, ka joprojām ir spējīga uz šo situāciju lūkoties puslīdz vieglprātīgi. Ja nu kas tomēr noies greizi, jārēķinās, ka būs jātiek prom ar varu. Nepatīkami, bet nepieciešami.

Šo rakstu rediģēja washulis: 16.05.2013 21:38

[Sindra]

Malerikam vairs netika pievērsta uzmanība. Maikls devās pakaļ Sarišai un nonācis pie meitenes, kura laikam tomēr bija pārskatījusi savu nesaprātīgo lēmumu, pēkšņi doties prom, puisis apstājās viņas priekšā.
Iepauzēja. Skatiens vērās viņai acīs un pavisam neapzināti viņš pacēla roku un tā nogūla virs krūtīm, kur atradās amulets.
- Es nevēlos tevi paturēt uz vietas. - Maikls noteica. Roka palaida vaļā amuletu un viņš satvēra Sarišas roku. Skatiens uz mirkli uzmeklēja vietu, kur bija jābūt tiem diviem, kuriem viņš bija licis palikt.
- Sasodīts! - Maikls klusi nolamājās, secinājis, ka tie divi tur vairs neatrodas un arī barā uzreiz tā nav saskatāmi. Tātad, aizlaidušies.
Tas jaunekli padarīja tikai dusmīgāku. Viņa acis samiedzās ciešāk un tajās atmirdzēja visai salta izteiksme.
- Tu nāksi man līdzi. - viņš paziņoja. Tādā tonī, kas nepieņēma pretošanos vai kādus iebildumus. Maikls te noteica mūziku un Sarišai tikai iedalīta viena no solo partijām.

[Romija]

Flēra mēmi pabrīnījās par Gabriela atbildi. Viņa juta pienākumu pret citiem biedriem, to nevarēja ignorēt. Bet tik pat daudz, ja ne vēl vairāk, viņa uzticējās Gabrielam. Ja viņš teica, ka viss būs kārtībā, tad tas nomierināja. Un vispār Flēra bija Gabriela dziedniece, tā kā viņa bija tieši tur, kur jābūt! Serafe pasmaidīja. Būt šeit un zināt, ka nav jāuztraucas bija atspirdzinoši. Šo vietu noteikti jāatceras. Ja vien būs tāda iespēja, viņa šeit labprāt atgrieztos.

Nolikusi telefonu atpakaļ somā, Flēra beidzot bija gatava nobaudīt to, ko bija atnesis viesmīlis. "Paldies! Tev tāpat!" Flēra novēlēja arī Gabrielam labu apetīti. Smarža bija kārdinoša un izskatījās arī gluži labi, tāpēc jau pavisam drīz pirmais kumoss nozuda Flēras mutē. Viņa izgaršoja ēdiena nianses un domāja par Astindelu. Vakariņas bija kā improvizēts pikniks kaut kur dzimtajā pasaulē, tikai caur Ardas prizmu. Tas daudz labāk ļāva novērtēt to, kas patiesībā viņiem mājās bija pieejams gluži tāpat vien, bet šeit, redz, cilvēkiem bija patiesi jāpūlās, lai kaut ko tādu iegūtu, uzturētu un baudītu.

"Garšo labi," Flēra atzinīgi novērtēja ēdienu. "Savādāk, bet tā arī ir jābūt," viņa piebilda. Varbūt citā vietā bez kokiem un zaļumiem arī garšotu savādāk, kas to lai zin! Flēra nesteidzās. Brīžam viņa pievērsās kokiem, tad atkal ēdienam, tad uzmeta skatienu Gabrielam. Izskatījās, ka viņa no gabaliņiem līmē kopā šejienes sajūtu, kā mozaīku, kas varētu būt tik pat krāšna un koša kā pati Kristāla Pils.

"Elle nav bagātnieku izklaides vieta, vai ne?" tikusi galā ar pirmo ēdienu, Flēra nolēma mazliet uzgaidīt, pirms ķerties klāt kūciņām, kas solīja mazliet tuvāku Astinedelas garšu. "Bagātnieki izklaidējas šādās vietās, un pārējie iet uz klubiem?" viņa jautāja. Šis tas jau bija manīts, bet tieši par ieklaides paradumiem Flēra nebija interesējusies. Plānam vajadzēja vairāk informācijas. "Te ir pavisam savādāk - skaņas, smaržas, cilvēki, gaismas!" viņa atkal pārlaida skatienu kokiem līdz palika pie loga. Jā, bet ikdiena laikam visiem vienāda... Tas bija nomācoši, bet te nebija vieta tādām emocijām. Gabrielam nevajadzēja redzēt, ka Flēra domā arī par drūmām lietām. Bija labi jau tāpat vien. Savilkusi lūpas koķetā smaidā, Flēra pasniedzās pēc vienas kūciņas.

[washulis]

Viņš negrasās... nē, pag... nē, tas jau vairs patiesi nesolījās būt jautri. Šoreiz pat nebija jāpietēlo mulsums, lai gan joprojām jācenšas apslāpēt nopietnas raizes. Vai... vai Maikls būs viņu atpazinis tāpat, kā pie aptiekas atšķetināja Ereijasa neparastumu? Ja tā, tad viņa bija iekritusi lamatās pārlieki ātri. Jautājums, vai joprojām spēlēt līdzi, jebšu censties bēgt? Nu jau apkārt bija glaužām kluss, bet nevienu no saviem biedriem, kas iespētu palīdzēt, viņa nespēja saskatīt. Gluži viena. Pret diviem. Svešā pasaulē. Nezinot viņu spēkus. Vai Sariša nedotu pārāk lielu godi viņiem, ja sāktu ticēt, ka labāk padoties uzreiz? Izskatījās, ka risks tomēr negrasās atmaksāties. Bet nē, ar vēsu prātu, palikt mierīgai, viņa kaut ko... kaut ko izdomās. Jo savādāk būs jārēķinās ar dziļām ziepēm. Tvēriens nebija tīkams un jebkurš instinkts aicināja no tā izrauties, bet Sariša sevi no tā atturēja, tik elpu aizturējusi.

Izsekojusi skatienam, serafe nopētīja izeju. Par ko sodīšanās? Kāds aizlaidies? Ja nu tie būtu bijuši viņas biedri, tad labi, ka tā, viņiem tad nebūs nepatikšanu, kuras, skaidrs, Sariša uzņemsies uz savas ādas. Beidzot iedrošinājusies daudz skaidrāk nofokusēt skatienu pretī Maiklam, viņa centās saprast, kāds ir tālākais Attīrītāja plāns. Labi. Bet... kāpēc? Sariša vaicāja, cenšoties izspiest kādu īsu smaidu. Šī pietēlošana, vismaz šobrīd, viņai noteikti nepadevās tik labi, kā pati vēlētos.

[Mattiass]

Sarišai uz pleca uzgūlās kāda roka.
— Stāt! Jums vakars ir beidzies. Es jūs arestēju.
Ar otru roku tika parādīta Karotāju izmeklēšanas dienesta apliecība, ar visu simbolu — sakrustotiem rozi un pātagu uz vairoga.

Tikai pēc tam skatiens tika pievērsts Maiklam.
— Baidos, ka jums nāksies izklaidēties bez šīs pavadones, jo viņu es vedīšu līdzi. Patīkamu vakaru.

[Sindra]

~ ~ ~ ~ Flērai ~ ~ ~ ~

Gabriels par apetītes trūkumu nesūdzējās. Tas arī bija visai labi redzams. Viņš ēda un laikam jau serafam arī itin labi garšoja šeit pasniegtais ēdiens.
Vai savādāk?
Skatiens uz mirkli aizkavējās pie Flēras. - Daudz klejojot apkārt, viss sajūk. - ja tā labi apdomājās, tad nemaz nevarēja pateikt, cik savādāk garšoja šejienes ēdiens. Varbūt vienīgi Gabriels varētu apgalvot, ka Astindelā viņš jutās, kā mājās un mājās allaž viss liekas labāk.

Atbilde uz Flēras jautājumiem nebija tik viennozīmīga. Gabriels mirkli apdomājās. - Te ir dažādi bagātnieki. Ir tādi, kuriem, tādi klubi, kā "Elle" tīri labi iet pie sirds. Bet šādas vietas nē. Ir atkal tādi, kas uzturas šādās vietās, bet neapmeklē tādas vietas, kā "Elle". - vīrieša skatiens kavējās pie šķīvja satura.
- Tev patika "Ellē"? - Gabriels apjautājās Flērai. - Tas puisis, kas tur strādā? - redz. Gabrielam acīmredzami tas nebija paslīdējis garām. Lika laikam jau noprast, ka Metatrona dēls spēja uzmanīt apkārtni pat tad, kad apkārt notiekošajā izskatījās visai neieinteresēts un vienaldzīgs.
- Te ir gan... - viņš piekrita un pasmaidīja. - Paliksim pa nakti šeit? - Gabriels jautājoši palūkojās uz Flēru. - Nu, ne gluži šajā restorānā. Te, "Kristāla Pilī" ir arī viesnīcas. Viena ir visai jauka. - tad nebūtu pēc gardām vakariņām vēl kaut kur jābrauc. Iespējams viņi vispār varētu šovakar vēl kaut ko pasākt no "Kristāla Pils" piedāvātā izklaižu klāsta.

Gabriela skatiens aizkavējās pie Flēras koķetā smaida, kad viņa pasniedzās pēc kūciņas.
Viņš pasmaidīja.


~ ~ ~ ~ "Ellē" ~ ~ ~ ~

Maikls nebūt negrasījās kaut ko meitenei paskaidrot. Ar skaidrošanos varēs nodarboties birojā. Nu, ja viņa vēl vēlēsies kaut ko uzzināt un uzdos kaut kādus jautājumus.
Maiklam gan likās, ka tā vis nebūs. Parasti nav.

Tiesa, apliecība, kas nozibēja puisim gar acīm, bija visai nepatīkams pārsteigums.
- Es atvainojos... - Maikls sarkstiski noteica tādā balsī, ka pilnīgi jebkuram bija skaidrs, ka nekam viņš te neatvainojās un tas drīzāk bija jātulko, kā: Un, ko tu te esi pazaudējis?
Viņš satvēra Arista roku ar apliecību un puiša skatiens nedaudz samiedzās lasot, kas tad tur uz tās apliecības bija rakstīts.

Palaidis vaļā pēkšņi, nez no kurienes izlekušā, karotāja roku, Maikls viņam veltīja mēmu skatienu.
- Ak tā... - viņš novilka, lūpas cieši sakniebis un tumšām acīm blenžot uz Aristu.
- Pirmkārt, tu savtīgi izmanto savas pilnvaras. Bet es zinu, ka tu tikai pildi Aleksa rīkojumus. Tad nu pasaki viņam, ka es vēlos rīt viņu satikt. - Maikls atstāja Sarišu karotāja ziņā un pagriezies, pamāja Malerikam.
- Ejam. - viņš uzsauca kolēģim un devās uz kluba izejas pusi.

[Romija]

Ak, Kaile! Kopš viņi bija atbraukuši uz Kristāla pili, par Ellē satikto bārmeni Flēra pat nebija iedomājusies. Vai viņai viņš patika? Tagad bija grūti par to spriest. Ellē pret visu pārējo viņš bija tik patīkams kontrasts. Varbūt tāpēc, varbūt aiz pieklājības vai visu iespaidu un dzēriena rezultātā viņa bija tik viegli piekritusi satikties. Tagad tas šķita gandrīz vai nepieklājīgi - dot cerības otram, labi apzinoties, ka kuru katru brīdi viņi var doties prom vai kaut kas notikt. Un varbūt ārpus Elles viņai Kaile nemaz nepatiktu. Tas sajauca domas, lai arī viss labi iederējās Plānā. Protams, neko konkrētu viņa nebija apsolījusi, bet dziednieka sirdsapziņa neļāva spēlēties ar otru cilvēku tā, ja tas varētu sāpināt. Flēras vaigi pietvīka, viņa nolaida skatienu, izskatīdamās gandrīz kā nogrēkojies bērns.

"Nē, man Ellē nepatika," viņa nopietni atbildēja, skatienu nepaceļot. Pirksti knibinājās gar kādu salvetes stūrīti. "Bet man patika apzināties, ka es izturēju, un man izdevās kaut cik ticami būt vietējai," nebija vērts neko īpaši slēpt. "Ja tu man nebūtu palīdzējis, es droši vien nebūtu varējusi izturēt un nesteigties palīgā katram, kam sāp, " serafe sāji pasmaidīja, apzinoties savu būtību. "Nākamreiz, ja tā būs, man ir jāmēģina izturēt pašai," viņa beidzot pacēla skatienu un palūkojās uz Gabrielu. Tev ir jābūt stiprai! Saki, ja ir par smagu! Šobrīd Flēra nepavisam neizskatījās priecīga. Un tā arī bija, reizēm dziednieka sirdsapziņa un pienākuma sajūta traucēja, lika domāt par lietām, kas ne tuvu nebija jaukas un priecīgas. "Kaile... Es nezinu..." skatiens atkal nolaidās. Uz mazu mirklīti paslēpusi seju rokās, Flēra iztaisnoja muguru un ieelpoja. Noņēmusi plaukstas un paskatījusies Gabrielam acīs, sarkanmate pasmaidīja. "Tas ir sarežģīti," viņa atjokoja tieši ar tādu pašu tekstu, kā Gabriels bija komentējis savas un Sīlijas attiecības. "Par to es domāšu rīt!" nevarēja... nedrīkstēja šejieni bojāt ar pašpārmetumiem!

Gabriela piedāvājums bija pārsteigums. Jāteic, ka no visa, ko uzdevuma dēļ bija nācies darīt, šis bija pats patīkamākais. Ja ko tādu piedāvātu jebkurš cits, tad Flēra būtu atteikusies, jo viņa tomēr juta atbildību pret uzdevumu un citiem biedriem. Bet Gabriels... Viņa bija Gabriela dziedniece un pirmām kārtām šeit atradās, lai palīdzētu viņam. Ja viņš saka, ka paliekam, tad te ir viņas īstā vieta! Un gribējās taču... Gan jau Metatrona dēls zinās, vai tagad var atļauties atpūsties. Un varbūt tas bija daļa no uzdevuma. Pienākuma pēc Flēra iedomājās par pārējiem. "Vai citi neuztrauksies? Viņiem viss tur kārtībā?" meitene vaicāja. Jā, Gabriels bija teicis, kas viss ir kārtībā, bet mierīgai sirdsapziņai vajadzēja apstiprinājumu. Lai cik nopietns bija bijis jautājums, pilnīgi neapzināt Flēra smaidīja, un viņas vaigos atkal bija ielijis sārtums. Pavadīt vakaru ar Gabrielu, lai kas arī bija plānā paredzēts, bija vairāk, kā no šī vakara viņa varēja gaidīt. Ātri domās tika pārskatīts, ko viņa te, ienākot Pilī, bija redzējusi. Koki aicināt aicināja palikt. Un šeit noteikti bija daudz kas jauns, ko apskatīt un izbaudīt. Piemēram, šī kūciņa, kas bija palikusi kaut kur pusceļā starp šķīvi un Flēru, arī beidzot tika nobaudīta.

Šo rakstu rediģēja Romija: 17.05.2013 09:39

[Roviela]

Joels pamāja, pakāpjoties nostāk kopā ar Liliju. Ādas mēdz izmirkt, un tas savādais materiāls, kas pašam bija mugurā, šķita nemīlīgs, toties ūdeni cauri nelaida, tā bija tiesa.

- Maikls, Attīrītāju virspriesteris, - gan jau meitene pati to zina, bet nu, var jau pateikt, vai ne?
Serafam bija žēl, ka tā atgadījies ar nepazīstamo Markusu, kurš bija dārgs Lilijai.
Pārdomas mazliet iztraucēja saltums, kas bija iezadzies meitenē. Jūtams saltums. Puisis paskatījās uz baltmataino Atkritēju.
- Tu tikai nesajauc viņu ar viņa dvīņu brāli Aleksu, norunāts? - orākuls brīdināja. - Viņi ir ļoti līdzīgi, tikai Aleksam uz rokām nav simbolu, un nav paraduma ķert ar roku amuletu uz krūtīm.

Serafs bija būries, nevajadzētu būt brīnumam, ka viņš zināja tos, kas varētu nodarīt pāri.

- Gabriels ir viens no maniem paziņām, kas palika Ellē, - viņš paskaidroja. Savādi, kāpēc meitene to gribēja zināt?
- Tev šis vārds kaut ko izsaka, vai kas? Tu viņu pazīsti?
Tā atkal nepārprotami bija ziņkāre, kā savādāk.

Tur, pie Elles izejas kaut kas notika. Divi pazīstami stāvi. Ereijass un Alvīna? No šī attāluma nevarēja pārlieku labi saskatīt, bet Ereijasam bija mašīnas atslēgas, un braukšanu Joelam negribējās nokavēt.
- Rekur, skatos, vēl mani pāris paziņas! Man būtu jāiet, citādi aizbrauks bez manis... Vai arī tu vēlies, lai palieku ilgāk?