"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Nu kad tā, tad tā.
- Es gan labprāt ar tevi parunātu, - Joels noteica meitenei, tad paraustīja plecus, vēl brīdi noskatoties uz viņas aizejošo muguru, un pie sienas palika atkal viens pats. Smukulīša aizejošā mugura viņu pārāk neinteresēja, meitenei pakaļ skriet uz Atkritēju telpām viņš negrasījās. Varbūt vienīgi viņa sadzirdēs teikto un pārdomās ar to promiešanu?
Lai gan... diezin vai. Kāpēc lai viņa tā darītu. Orākuls pats arī apvainotos, ja viņu ne par šo, ne par to nosauktu par zagli. Jāatvainojas. Jā.

Noskatījis, ka neprasītais palīgs ir aizlasījies un vairs uzmanību viņam nepievērš, bet meitenes baltais pakausis joprojām ir redzams netālu, Joels aši spraucās viņai pakaļ, lai paspētu panākt, pirms viņa nonāk pie savējiem.

[Romija]

Flēra beidzot izbaudīja pasniegtā dzēriena garšu. Protams, tur bija alkohols ar visu tā nevēlamo ietekmi, bet uz pārējā fona tas nešķita pats kaitīgākais. Un garša bija diezgan patīkama. Labāka par smēķēšanu noteikti. Nogaršojot vēl vienu malku, Kaile izteica piedāvājumu aiziet pusdienās, kas pēkšņi izraisīja nopietnu dilemmu. Lai nepateiktu kaut ko dumju, Flēra iedzēra vēl vienu nelielu malku, tad vēl vienu, bet uzreiz atbildēt nesteidzās. Viņa patirpināja Kaili ar skatienu, pakavējoties pie viņa sejas un pārslīdot arī kopējam tēlam, nepalaižot garām arī nedaudz savdabīgos, maigi izsakoties, nagus. Viņš bija diezgan pievilcīgs puisis un pēc neilgās sarunas likās arī saprātīgs un patīkams. Citos apstākļos Flēra noteikti varētu piekrist un izbaudīt vismaz jauku maltīti sarunās. Bet viņi bija uzdevumā, kurš jebkurā brīdī varēja pavērsties gluži neplānotā virzienā vai pat beigties. Viņa neko nevarēja apsolīt. Bet Kaile varēja arī pastāstīt kaut ko noderīgu. Tā mētājoties starp simpātijām, apsvērumiem, piesadzību un izaicinājumu, Flēra lēnām iedzēra vēl vienu malku un ieklepojās.

"Zāles, jā," viņa vispirms atbildēja uz drošo jautājumu. "Man šķiet, ka tās nebija ļoti stipras, bet varbūt tiešām nav tas prātīgākais jaukt abas lietas." To gan visnotaļ neapliecināja jau tukšā glāzīte. "Varbūt arī nākt izklaidēties šovakar nebija apts prātīgākais," viņa piebilda, it kā uzmetot nejaušu mājienu Gabriela virzienā. "Bet šis ir labs,"serafe pasniedza atpakaļ tukšo glāzīti. "Varbūt ko līdzīgu var dabūt bez alkohola? Man vēl neribās iet mājās, es nejūtos tik slikti. Pagaidām," viņa piebilda ar nedaudz šķelmīgu smaidu un slepus uzmeta skatienu Gabriela un Sīlijas frontei, kur nekas būtiski mainījies nebija. "Par pusdienām es nevaru neko apsolīt," Flēra paskatījās uz Kaili ar žēlu skatienu. "Ja Airisa mani neiestūķēs gultā un neapkraus ar spilveniem un vēl kaut kādām bīnumzālēm, tas droši vien būtu jauki," viņa tomēr nolēma riskēt un uzsmaidīja. Vaigi bija karsti un noteikti būtu arī sārti, ja te būtu dienasgaisma. Flērai ļoti negribējās atraidīt tik jauku piedāvājumu, tāpēc viņa ļoti cerēja, ka Sīlija necentīsies uzdarboties tieši pusdienas laikā. No otras puses viņas biedri bija svarīgāka prioritāte par savu pašsajūtu, tāpēc solīt neko nedrīkstēja. Šis varbūt bija lēmums, ko viņa nožēlos, bet jau iepriekš bija pārliecinājusies, ka labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto. Un Gabriels lakstojās ap viņu ienaidnieci, it kā nekas nebūtu noticis!

[Sindra]

Kā jau Joelam pašam bija licies, meitene nebūt neuzkavējās, lai ar viņu parunātos. Galu galā, viss notikušais. Gan tas, kā viņa bija vīrietim uzgrūdusies virsū, gan vīrieša izturēšanās, baltmatē radīja tikai vēlmi tikt no šiem cilvēkiem pēc iespējas tālāk prom. Pirms vēl nav sanākušas kādas nepatikšanas.

Tomēr klubs bija pārpildīts un meitenei aizspraukšanās līdz telpai, kur uzturējās Atkritēji, nemaz nevedās tik viegli. Redz! Lai nu kādas burvju spējas Atkritēji sev piedēvēja, viņi pavisam noteikti nemācēja teleportēties. Baltmate tāpat vien spraucās uz priekšu. Un piedevām, visai uzmanīgi, lai nesanāktu pēkšņi aizvainot vēl kādu. Lai viņu atkal neķerstītu un neapsūdzētu zādzībās.

Bet tepat jau vien viņa bija. Ja Joels vēlējās meiteni panākt. Viņam tas izdevās, pirms savādā baltmate bija nokļuvusi pie Atkritējiem.


Kaile tā kā nedaudz sadrūma, kad Flēras atbilde bija tik izvairīga. Tomēr, varēja jau saprast. Mēģināt sarunāt randiņu, kad tepat blakus atradās cits puisis, kurš acīmredzami sarkanmatei patika, nu, tas nebija vieglākais no uzdevumiem. Viņa nebija ne apstiprinājusi, ne noraidījusi puiša aicinājumu pusdienās. Nu, tad ko tur daudz! Apmainīsies telefona numuriem un gan jau visu sarunās.

Bārmenis apstiprinoši pamāja. Savāca no Flēras tukšo glāzi un drīz vien meitenes priekšā parādījās jauna glāze. Dzēriens vēl joprojām mutuļoja sarkaniem burbulīšiem, tik vien tās liesmas izpalika. Tās redz laikam bija no alkoholiskās piedevas. Mazo glāzi nupat bija nomainījusi arī izmēros varenāka līdziniece. Nu, neies taču dzert limonādi no tādiem maziem piņģerotiem.

- Saki Airisai, ka jāēd ir arī tiem, kas nedaudz sasirguši. Tas pat ļoti nāks par labu veselībai. - Kaile centās pārliecināt Flēru. Tādu mirkli gan viņš prātoja, kas tā Airisa tāda ir. Droši vien, ka sarkanmates draudzene. Diez vai viņa māti sauktu vārdā. Droši vien draudzene, jā.
Viņš pasniedzās zem letes un no turienes sadabūja mazu papīra lapiņu. Aši uzrakstījis savu telefona numuru, viņš lapiņu pabīdīja Flēras virzienā. - Piezvani man, ja esi izsalkusi. - puisis piemiedza ar aci.

[Romija]

Flēra iesmējās un paņēma Kailes doto lapiņu ar cipariņiem. Pagaidām viņai nebija ne jausmas, kā ir jāzvana, jo līdz šim viņa bija zvanījusi tikai vienreiz un to pašu Gabrielam no kontaktu grāmatiņas. Bet gan jau izdomās, tas noteikti nebija sarežģītākais. Savu numuru Flēra nezināja, tāpēc neko pretī iedot nevarēa. Salocījusi lapiņu mazāku, viņa to ielika vienā no somas drošajām kabatām. "Noteikti," viņa atsmaidīja. Tad pievērsās pasniegtajam dzērienam. Airisa droši vien žagojās pēc tādas vairākkārtējas pieminēšanas, ja vien tas strādāja starp dažādām pasaulēm. Bet draudzenei noteikti nebija nekādu iebildumu, jo pati bija vēl lielāka avantūriste. Un droši vien neattiektos ar Flēru kopā pasēdēt šādā vietā un iemalkot ķiršu dzērienu.

Dzēriens garšoja pat labāk, jo nebija alkohola. Par šo tā kā nebija teikts, ka uz bāra rēķina, tāpēc pēc dažiem malkiem Flēra nolika glāzi, vēlreiz paņēma somu un vienā no aizvelkamajām kabatām sameklēja savu maksājumu karti. Viņa nezināja, cik ilgi vēl uzturēsies šeit, tāpēc gribēja norēķināties uzreiz. Neies jau tik jaukam bārmenim taisīt problēmas vai izlikties par izmantotāju! Flēra ar slaidu rokas kustību pasniedza Kailem savu karti, uz kuras varēja izlasīt: Flēra Robertsa.

[Roviela]

Ieraudzījis, ka meitene tepat vien vēl ir, Joels turpināja spraukties, tiesa, tā, lai pats nevienu neapgāztu, ar elkoņiem nepastumtu vai kā tamlīdzīgi. Viņš nebija noreibis, tāpēc uzdevums bija grūts, bet ne neizpildāms.
Meitene bija apvainojusies, un, acīmredzot, viņa bija godīga meitene, citādi neņemtu pie sirds tik ļoti, ka Joels sirdssāpes varēja just. Nē, nē, puisis atvainosies, un tad jau redzēs.

Ticis viņai blakus, orākuls nemēģināja baltmati satvert vai viņai vispār pieskarties.
- Es atvainojos par pirmītējām aizdomām un savu izturēšanos, - balsī skanēja patiesa nožēla, - tas galīgi nebija pelnīti. Lūdzu, piedod.

Viņš uzsmaidīja baltmatei, ne nekaunīgi, kā pirmīt, bet maigi un viegli, tikai ar lūpu kaktiņiem un acīm. Vairāk taisnoties puisis pagaidām negrasījās, stāsti par neprasītiem palīgiem, kas grib pašam uzkārties kaklā, bija lieki.
Varbūt viņa piedos, un tad gaišuma šajā tumšajā vietā būs par mazu drusciņu vairāk.

[Alvīna]

Serafe pamāja ar galvu un turpināja smēķēt, viegli saspringusi. Visbeidzot izsmēķis piezemējās pelnu traukā. Un domas prātā skrēja visneiedomājamākos ceļus. Sīlija zina noteikti, cik viņu te ir, vai vismaz saprot, ka te ir vairāk par Gabrielu vien, ar kuru viņa tik mierīgi sarunājās. Nē, serafe noteikti nedomāja, ka tā būtu nodevība. Drīzāk viņa cerēja, ka neesošajā plānā tomēr Gabrielam ir plāns. Orākule saprata, ka neko pasākt īsti nevar, jo te noteikti bija Sīlijas padotie. Tikai kur?

Pavisam pēkšņi orākule vēlējās pabūt viena. Tā bija neizskaidrojama vēlme. Viņa palūkojās uz Ereijasu, - Es mēģināšu atrast labierīcības, labi? - un viņa eleganti piecēlās. Viņa gan vēl ļoti steidzīgi nedevās prom, tāpēc Ereijass viņu nevarēja pazaudēt skatienam.

[washulis]

Pēkšņs pieskāriens. Visi instinkti mudināja pēkšņajam traucēklim iekrāmēt pa žokli un atsvabināties, tomēr Sariša sevi laikus savaldīja, palūkojoties svešā vīrieša virzienā, dodoties vairāk uz malu, lai arī nemitīgi centās paturēt skatienā arī Gabrielu ar Sīliju. Ak, nu ļoti atvainojos, ka traucēju. Viņa pēdīgi izdvesa, ar visai maz pateicību pašas balsī, joprojām vairāk lūkojoties bāra virzienā, ne pēkšņā sarunu biedra. Bet nu vari droši atlaist rokas, esmu jau malā. Viņa veltīja svešajam vīrietim arī īsu smaidu, it kā tas palīdzētu apliecināt, ka jā, pūliņi vairs nav vērti.

[echo3]

Nekas īpašs nenotika, vien cigaretes Ereijasa un Alvīnas pirkstos palika arvien īsākas, un Gabriels tur, zāles otrā pusē pie bāra letes tērzēja ar Sīliju, cik nu varēja saskatīt cauri biezējošajam ļaužu pūlim. Vēl tālāk bija redzama Flēra. Ko darīja citi serafi, Ereijass no ērtā dīvāniņstūra redzēt nevarēja. Toties, kā un ko te pasūta un kā maksā, puisis noskatījās tīri labi, kā arī to, ka pēc dzērieniem uz bāru var arī neiet - klubā strādāja arī viesmīļi.

Alvīnai līdzi viņš, protams, nedevās. Par atbildi tikai pamājis ar galvu - atļaut vai neatļaut taču nebija viņa darīšana - Ereijass vēl brīdi pavadīja Alvīnu ar skatienu. Tad pamāja ar roku vienam no viesmīļiem, lai atnes dzērienu karti. Patiesībā viņam bija vienalga, ko izvēlēties, bet viņš nezināja dzērienu nosaukumus. Tad jau labāk izlikties par tādu, kas konkrētajā klubā ienācis pirmo reizi. (Vispār jau tāds Ereijass arī bija, nemaz izlikties nevajag.)

Ja nekas ar pasūtījumu neaizķeras, pēc īsa brīža uz dīvāniņa glāžu paliktņa bija nolikti divi dzirkstoši liesmojoši dzērieni - Ereijasam un Alvīnai. Ja jāmaksā uzreiz, tad arī to puisis nokārtoja, izmantodams savu karti. Kartē bija iekodēts vārds Ereijass Hants.

[Sindra]

Nelikās, ka Kaile saskumtu, ka Flēra viņam pretī necentās piedāvāt savu telefona numuru. Laikam jau puisis samierinājās ar domu, ka sarkanmate pati viņam piezvanīs, ja vēlēsies viņu vēl satikt, ārpus šī kluba telpām, ārpus Kailes darba vietas.
Paņēmis maksājumu kartiņu no meitenes rokas, viņš tai uzmeta vien īsu skatienu un novilka caur skeneri, lai no kartes noskaitītu naudu par dzērienu.

Pasmaidījis, viņš to atdeva Flērai. Uzkavējās turpat meitenes tuvumā, līdz kāds kolēģis viņu paaicināja pie sevis un puiši abi pazuda kaut kur kluba darbinieku iekštelpās. Pie bāra saimniekot bija palikusi tikai Kailes kolēģe. Sieviete. Un viņa acīmredzami nemaz negrasījās nākt ar Flēru draudzēties.


Baltmate apstājās. Pagriezusies pret Joelu ar tādu, kā nedaudz neiecietības pilnu skatienu, meitene gan to drīz vien apvaldīja, kad puisis ņēmās atvainoties. Viņai laikam jau šķita, ka Joels no tiesas nebija vēlējies viņu aizskart.
- Lilija. - viņa pastiepa savu roku puiša virzienā. - Un man tiešām žēl, ka tevi aplēju. Bet mani pagrūda. Esmu jau pie tā pieradusi, ka mūs grūsta un ne visai ieredz. Tomēr, šādos brīžos, kad iesaistīti tiek vēl citi cilvēki, tas ir pagalam neērti. Negribas sēdēt nakti cietumā ne par ko. - viņa paraustīja plecus. Tā, pāris sekundēs izklāstījusi savu problēmu šim te svešiniekam.

Lilijas, kā nu viņa pati bija stādījusies priekšā, acis centīgi nomēroja jauno vīrieti, taču tā vietā, lai saskatītu viņā ko aizdomīgu un novērstos, meitenei bija jāatzīst, ka viņa smaidā pat bija kaut kas patīkams un pievelkošs. Viņai tā reti gadījās. Un tas arī bija vienīgais iemesls, kāpēc baltmate vēl joprojām atradās tepat un ļāva Joelam runāt.


Atrast "Ellē" labierīcības nemaz nebija tas sarežģītākais uzdevums. Alvīnai bija tikai jāseko meiteņu plūsmai, kas pārīšos un bariņos plūda uz kādu telpu, kurai uz durvīm bija zīmīte ar demoniska paskata sievieti. Turpat netālu bija vēl vienas durvis, taču uz tām virsū bija zīmīte ar velnišķīga paskata puisi. Tad jau skaidrs, ka Alvīnas ceļš veda zem sievietes zīmes.
Tikai... nez vai tā bija vieta, kur pabūt vienam. Pirmkārt, jau burzma valdīja arī šajā telpā. Gar spoguļiem grozījās meitenes un piekārtoja gan savus apģērbus, gan centās atjaunot grimma kārtu. Te bija visai netīrs. Pa zemi pludoja ūdens un arī kabīnes, kur atradās podi, nebija nekāds higiēnas paraugs. Slapji, netīri papīri. Visai nepatīkami. Te tikai pieciešot, nokārtot dabiskās darīšanas un atgriezties kluba zālēs. Lai arī tur dārdēja mūzika, tomēr "Elles" deju zāles bija daudz maz tīras un uz krēsliem varēja daudz maz droši sēsties.


Sarišas jauniegūtais, kaut arī negribētais paziņa, nemaz nedomāja tik viegli atstāties. - Neesi nu tik pūcīga. - vīrišķis novilka. - Vai tu esi kādu pazaudējusi? - nevarēja jau nepamanīt, ka meitenes skatiens vairāk klīda riņķī apkārt, nekā tika veltīts viņam. Laikam jau kaut ko meklē. Jo galu galā, vīrietis taču nevarēja iedomāties, ka viņa personība varētu šo meiteni nesaistīt. Jo viņš taču bija:
- Maleriks. - vīrietis stādījās priekšā. - No Attīrītājiem. - lūpās parādījās valšķīgs smaids. Un Sarišas sejas priekšā viņš pacēla rokas dūrēs, tā ka plaukstu virspuses bija vērstas meitenes virzienā. Uz viņa rokām bija tetovējumi. Apaļi simboli, kuros pa vidu bija ievilkta piecstaru zvaigzne. Gar apļa maliņu bija vēl kaut kādi smalkāki simboli, bet tos tā pustumsā īsti nevarēja saskatīt.


Gabriels un Sīlija kādu brīdi vēl sarunājās. Likās, ka vairāk gan runā Sīlija un Metatrona dēls tikai klausījās. Līdz viņus vērojot, varēja pamanīt, ka smaids no sievietes sejas bija pazudis. Viņa bija sākusi runāt emocionālāk, lai gan kluba vispārējā troksnī tāpat nevarēja saklausīt, ko viņa saka. Vien uz viņas teikto Gabriels vismaz reizes trīs pamāja noraidoši. Sīlijas lūdzošo sejas izteiksmi nomainīja tāda kā salta izteiksme. Sievietes acīs pavīdēja kaut kas no nežēlības un ļaunuma. Uz mirkli aizvērusi acis, viņa vienkārši stāvēja pretī Gabrielam. Pār vaigu, no aizvērtā plakstiņa noritēja asara. Sudrabaina, kā dārgakmens. Gabriela pirksti apturēja asaras ritējumu pār Sīlijas vaigu un palūkojies uz saviem pirkstu galiem, viņš kaut ko noteica. Tas acīmredzami Sīliju sadusmoja un atvērusi acis, viņa strauji iecirta pļauku pa Gabriela vaigu. Pagriezusies, viņa pameta vīrieti pie bāra letes vienu. Apkārt stāvošie tik vien kā veltīja Gabrielam līdzjūtības pilnus skatienus, bet tas arī viss. Ja nu vienīgi no kāda, blakus esoša vīrišķa, vēl atskanēja tipiskais: - Sievietes. -
Sīlijai nebija jāpiepūlas, lai izlauztu sev ceļu caur kluba apmeklētāju rindām. Tie paši pašķīrās viņas priekšā.
Bet Gabriels palika turpat, kur atradās iepriekš. Pie bāra letes. Pasūtīja sev vēl vienu dzērienu, sadabūja cigareti un aizsmēķēja. Skatiens pat necentās pavadīt aizejošo sievieti.

[Roviela]

Joels pastiepa pretī savu plaukstu, lai paspiestu Lilijas sveicienam padoto rociņu.
- Joels, - viņš nosauca savu vārdu, redzami iepriecināts, ka meitene nav viņu pasūtījusi trīs mājas tālāk.
- Es to īsti nesaprotu, galu galā, ne jau apģērbs nosaka to, kas cilvēks ir, ne tā? Man atkal žēl, ka ļāvos, lai mani ietekmē pirmā pretīmnācēja izteiktās aizdomas. Lūdzu, atvaino vēlreiz.

Orākuls gandrīz nezināja, ko tagad runāt tālāk. Tāds neliels samulsums.
- Ai nu. Manu apģērbu vairāk nepieminēsim. Tas ir aizmirsts.
Nudien. To var izmazgāt un, ja gluži nepaliek lipīgs, tad tā arī var kādu laiku pastaigāt.

- Tu bieži nāc uz šejieni? Lai cik dīvaini tas nebūtu, es te esmu pirmo reizi. Dikti daudz tautas, te tā vienmēr?
Viņš attapās, ka baltmate joprojām ir palikusi bez sava dzēriena, un pasmaidīja tikpat silti, bet mazliet aušīgāk.

- Es iedomājos, ka tu paliki bez dzēriena... pasūtīt tev jaunu?

[Romija]

Flēra samaksāja un pēc tam nolika karti atpakaļ drošā vietā somā. Viņa lēnām malkoja jauno dzērienu. Kad Kaili aizsauca prom no letes, serafe vairāk pievērsās Gabriela un Sīlijas vērošanai. Abu saruna šķita ārēji ikdienišķa, bet ne tad, ja zināja, kas viņi patiesībā bija. Tad tas viss izskatījās neparasti un aizdomīgi. Un vai tiešām Sīlija raudāja? Vai viņu patiesībā uztrauca citu liktenis? Vai viņa mirst? Bet varbūt tas bija tikai teātris.

Kamēr Flēra vēroja un prātoja, kas tur patiesībā notika, Sīlija jau bija iecirtusi pļauku un devusies prom, kas tikai apstiprināja Flēras uzburto Gabriela tēlu kā siržu lauzējam. Priekš maskēšanās ideāli, bet savādāk tas joprojām likās aizdomīgi.

Kaile tik drīz neatgriezās, arī Sīlija droši vien bija aizgājusi pavisam, un Gabriels savu mērķi sasniedzis, tāpēc Flēra sāka domāt, ko pasākt tālāk. Vienkārši sēdēt te nešķita diez ko pievilcīgi. Tāpēc Flēra uzlika uz pleca somu, paņēma vienā rokā glāzi un devās apmest kādu loku pa Elli, apskatīties, kur ir citi biedri. Apraudzīt citus un pārliecināties, ka viss kārtībā, bija viens no neiztrūkstošiem dziednieka pienākumiem. Lēnām ejot apkārt, Flēra vēroja cilvēkus. Vienā stūrī pamanījusi Ereijasu sēžam, meitene pamāja, bet neiejaucās, jo neizskatījās, ka notiktu kaut kas tāds, kur viņa būtu nepieciešama. Flēra devās apskatīt, kur ir citi, pa ceļam iemalkojot mazliet savu dzērienu. Viņa nedomāja tagad iet komunicēt ar Gabrielu. Nekas cits īsti noticis nebija, Sīlija bija devusies prom, Atkritēji tiešām bija atkrituši no sabiedrības un Flērai bija Kailes telefona numurs. Šejines apkārtnē, izskatā un ārēji pamanāmajā situācijā tas šķita piederīgi, bet patiesībā... te bija grūti domāt, kas ir piederīgi vai nē.

[washulis]

Jā, svešais neatlaidās, tomēr pie vārda uzrunas viņa bija grasījusies vienkārši palocīt galvu un tā, nekas īpašs, līdz ausīs iecirtās vārds "Attīrītājs". Pāri mugurai pārskrēja skudriņas. Attīrītājs. Sūdi vagā, ko tagad iesākt! Un redz, viņš pat atrādīja tetovējumus. Pag, vai Alekss nebija teicis, ka Sīlijai bijuši četri iezīmēti vistuvākstāvošie. Vai Maleriks būtu viens no tiem? Un ja Aleksa brālis spēja atkost Ereijassu, vai šobrīd tas pats nenotiks ar Sarišu.

Liekot sev saņemties, norijot siekalas, Sariša gan negrasījās zaudēt savu apņēmību, lai... darītu kaut ko. Visticamāk, lai uzvestos pēc iespējas neuzkrītošāk. Ak, Attīrītājs. Attīrītāji man noteikti patīk labāk, kā Karotāji. Viņa izdvesa, šķietami atvieglotā tonī, novēršoties no letes, negribot, lai Maleriks ņemtos izsekot viņas skatienam, nonākot pie Sīlijas un Gabriela. Var gadīties, ka jau par vēlu. Teiksim tā, es kādu gaidīju, bet man acīmredzami piekāsa. Viņa strauji sadzejoja, atģidoties, ka joprojām rokā bija neaizšķiltā cigarete. Pieķērusies tam, viņa aši aizdedzināja, tad pašķielējot Malerika virzienā. Nevar zināt, no kurienes šī ideja radās, bet viena cigarete tika piedāvāta arī viņam. Sasmēķēt ar Attīrītāju. Hm, šodien var notikt arī dīvainākas lietas.

Tikmēr pie letes, Gabriels tika tika iepļaukāts un Sīlija devās prom. Vai tas nozīmē, ka prom dosies arī Maleriks? Vāja cerība, ne tā? Patiesībā stilīgi tetovējumi. Kam viņi domāti? Viņa šķietami netīši iesāka sarunu, atkal pašķielējot uz Malerika rokām.

[Sindra]

Ereijasam pavisam noteikti bija izdevies tikt galā ar dzērienu pasūtīšanu un tas nebija nekāds sarežģītais process. Apkalpotājs bija pamanījis puiša mājienus un jau drīz serafs bija ticis pie dzērienu kartes, kurā, kā jau viņam pašam bija licies, neko daudz nesaprata. Nē, nu tā jau nebija, kas viss bija pavisam tumša bilde. Te bija arī pa kādam pazīstamam vārdam, piemēram, sula vai ūdens.
Varbūt vēl nedaudz palīdzēja tas, ka pie nosaukumiem klāt bija arī vizuāli attēlots, kā dzēriens izskatās. Liesmojoši, dzirkstošais dzēriens, kuru Ereijass bija izvēlējies sev un Alvīnai, lepojās ar nosaukumu: "Saulrieta tveice."

Visādi citādi jaunais serafs varēja mierīgi baudīt kluba atmosfēru, nu ja vien eņģelim tā vispār likās baudāma, un gaidīt atpakaļ savu kolēģi. Viņa galā viss bija mierīgi. Neviens neuzbāzās, nagus nepalaida, strīdus un iepazīšanās nemeklēja.


- Sveiks, Joel. - Lilija atņēma puiša sveicienu un nosauca viņa vārdu. Bija dzirdējusi un sapratusi. Tik vien pēc tā komentāra par vērtēšanu pēc tērpiem, meitenes seja savilkās tādā kā vilšanās izteiksmē. Tieši arī noprasīja: - Tev nepatīk mans tērps? - Balsī bija jaušams izbrīns, bet varēja manīt arī to, ka tas bija uzspēlēti. Meitenes skatiens uz mirkli aizklīda līdz Atkritēju bariņam, netālu esošajā telpā un viņa pamāja. - Jā, jā. Es jau saprotu. Jums normālajiem mēs liekamies neizprotami un baisi. - Lilija pasmaidīja.
- Es nemaz tā parasti neģērbjos. Ja tas tevi spēj mierināt. - viņa noteica, skatienam vēlreiz nopētot Joela apģērbu. - Tu gan esi stilīgs. Kā no jaunākās modes skates izkāpis. Bagātnieks, vai ne. - meitene vertējoši novilka.

Nevarētu teikt, ka viņa šeit nāca bieži. Lilija paraustīja plecus. - Šad tad gadās. -
Pēc piedāvājuma iegūt jaunu dzērienu, meitene uz mirkli uzmeta skatienu bāra virzienā, taču beigās noraidoši pamāja ar galvu. - Nē, paldies. Patiesībā, es gribēju doties. Vēlies pastaigāties pa parku? Nāksi līdzi? - baltmate piedāvāja.


Kamēr Flēra klejoja pa klubu, vienā brīdī, meiteni saķēra kāda roka. Visai spēcīgs tvēriens un tā lāga nemaz neprasot vai viņa to vēlas, vai nē, pagrieza ar seju pret sevi. Tas bija viens no Atkritējiem. Kurš pirms tam jau bija pamanījis sarkanmates, Atkritēju virzienā, vērstos skatienus.
- Pasaki tam, tusnajam āpsim, savam priekšniekam, ka es drīzāk sev roku nokodīšu, nekā gādāšu viņam Antaja siksnu. - skatienam mirkli aizkavējoties pie Flēras acīm, kā gribot pārliecināties, ka viņa sapratusi, svešinieks palaida meiteni vaļā un vairāk neko nepaskaidrodams, uzgrieza viņai muguru un devās atpakaļ uz to telpu, kur bija sēdējis iepriekš.
Tik vien... pēc tā viņa skatiena, Flēra jutās tā... nedaudz savādi, ja vien tas bija pareizais apzīmējums. Viņa nespēja domāt ne par ko citu, kā vien to, ka viņai ir savam priekšniekam jānodod šī svarīgā ziņa, kuru svešinieks viņai tikko uzticēja.


Pēc Sarišas atklāsmes par Karotājiem un Attīrītājiem, Malerika piere savilkās vieglā nesaprašanā, it kā meitene būtu pateikusi kaut ko ļoti savādu. Tomēr, viņš neļāvās ilgi pārdomām, jau pēc mirkļa no vīrieša mutes izskanēja trekni smiekli, kas, lai arī visai skaļi, tik un tā pazuda kluba skaļuma fonā. Tik vien kā Sarišai sejā iecirtās viņa elpa un jāatzīst, ka "pielūdzēja" mutes dobums nebūt neoda pēc vijolītēm.
Viņš pasniedzās pēc cigaretes un ātri to aizsmēķēja.
- Cik bēdīgi. - Maleriks secināja, bez mazākās līdzjūtības pieskaņas balsī. - Toties, tev ir lieliska iespēja izklaidēt mani. - viņš paziņoja un izpūta pamatīgu dūmu mutuli, nemaz tā īsti neuztraucoties, ka dūmi ielidoja meitenei sejā.

Nelikās, ka Maleriks īpaši pievērstu uzmanību Gabrielam vai Sīlijai. Viņš, iespējams, nemaz nebija pamanījis, ka Sarišas skatiens visai bieži atgriezās pie letes un tur esošajām personām.
- Tu jau gribētu zināt gan, vai ne? - jau atkal atskanēja smiekli. Un elpa ietriecās Sarišas sejā. Tikai šoreiz jau tā oda pēc pašas dotās cigaretes dūmiem.
Tad viņš pieliecās pie meitenes auss, kā vēlēdamies atklāt noslēpumu. - Rituāliem, kuros savalda un no burvestībām atbrīvo ķecerus. - viņa elpa viegli kņudināja meitenes ausi. - Šeit, šovakar, ir viens ķeceris, ja vēlies, es varu viņu apcietināt tev par prieku. Es tev pat varētu atļaut noskatīties nopratināšanu. M? Gribēsi? - šis taču bija neatkārtojami, lielisks piedāvājums. Vai tad skuķis atteiksies? Katrs vēlētos redzēt Attīrītājus darbībā.

[Roviela]

Joels kā vērtējot vēlreiz noskatīja Liliju. Nevarētu teikt, ka viņam meitenes tērps izskatītos baisi. Ne vairāk kā tas, kurā bija ģērbies pats.

- Nē, - viņš noliedzoši papurināja galvu, - man tavs tērps šķiet gluži valkājams, ja tu saproti, ko es kopumā ar to domāju. Savādāks, kā tu saki kā normālajiem, bet, manuprāt, visai labi tev piestāv. Baisi? Nē, drīzāk es brīnos, kāpēc tas ir tāds... ē... neērts. Jums tiešām patīk, ja sāp?
Ō! Izrādījās, ka pašam mugurā ir stilīgs modes apģērbs. Labi, zināsim.

- Nē, nekāds bagātnieks īpaši neesmu, - orākuls tā kā nopūtās. - Tas pirmīt arī bija nedaudz pietēlots.
Tad smaids atgriezās.

- Man te vēl paliek pāris paziņas, ja nekur tālu un ne pārāk ilgi, tad labprāt.
Risks, protams, bet nupat jau te, iekšā tiešām sāka trūkt elpas, un Lilijas piedāvājums nāca laikā.

[Romija]

Lūkojoties pēc pārējiem biedriem, Flēras roku visai brutāli saķēra un parāva kāds Atkritējs. Knapi nosargājusi dzērienu no izšļakstīšanās, viņa attapās ar seju pret vienu no iepriekš redzētajiem vīriešiem.

"Antaja?" jautājums izskanēja jau aizgriezušās muguras virzienā. Nekāda reakcija neliecināja un apkārtējais skaļums tikai pastiprināja pārliecību, ka atbildes nebūs. Skriet pakaļ un uzprasīties Flēra netaisījās, jo vīrietis tiešām izklausījās dusmīgs. Varbūt roku arī nenokostu, bet diez vai laipni atbildētu uz viņas dumjajiem jautājumiem. Uz tiem noteikti varētu atbildēt Gabriels, vismaz tā Flēra cerēja. Pie tam šķita, ka to noteikti vajag viņam pateikt un pajautāt. Vienīgi šaubas radīja Atkritēja minētais tusnais āpsis. Ne Gabriels, ne Metatrons nebija tusnis, tā kā droši vien bija domāts kāds cits. Virzoties atpakaļ uz letes pusi, Flēra redzēja, ka Gabriels tur joprojām atrodas. Atcerējusies Kaili, meitene nosprieda, ka tas gan būtu briesmīgi nejauki tagad aiziet un sākt runāties ar Gabrielu. Bet mājās viņa noteikti pateiks!

Kādu brīdi minstinājusies un nevarēdama izdomāt, ko īsti darīt, Flēra sameklēja kādu galdiņu, uz kura stāvošajām dažām tukšajām glāzēm pievienojās arī viņējā - ķiršu dzēriens bija beidzies. Atstutējusies pret sienu kādā brīvākā vietā, kur netraucētu garām gājējiem, Flera izvilka planšeti un sameklēja sabiedriskā transporta karti. Līdz šim viņa bija tikai aptuveni iepazinusies ar pārvietošanās iespējām, taču tagad meklēja, kā no šejienes aizkļūt līdz Gabriela mājai saviem spēkiem, ja citi vēlēsies uzkavēties. Gribējās mājās. Galva dunēja, ķermenī jautās nespēks, ausis šķita aizkritušas, un vaigi kaisa kā ugunīs. Tas laikam viss kopā bija pārāk daudz, nemaz negribējās iedomāties, kā tas būtu bez Gabriela palīdzības. Viņa bija nogurusi, kaut arī maģija netika lietota.

[Sindra]

Lilijas sejas izteiksme kļuva domīga pēc Joela jautājuma par sāpēm. Pavisam nevilšus viņas rokas pārslīdēja pār tērpu, gluži kā pārliecinoties, ka tas ir savā vietā. - Man nekas nesāp. - viņa atteica. Tomēr, nebija arī tā, ka baltmate censtos izzināt, kādēļ no Joela puses vispār izskanējis šāds jautājums. Tā vietā, lai kaut ko komentētu, Lilija tikai saspieda ciešāk lūpas un paraustīja plecus.

Pietēlots, ja... Nē, nu, arī par šo meitene neizskatījās pārāk pārsteigta. - Vispār bagātnieki nemaz tā īpaši uz šejieni nenāk. Bet tas labi, ka tu neesi bagātnieks. Manuprāt, bagātnieki ir iedomīgi un lecīgi nābšļi un nemaz nav uz pusi tik interesanti, kā viņiem pašiem liekās. - nē, nu jācer, ka Joels patiešām nepiederēja bagāto cilvēku kastai. Citādāk, viņš pat varētu apvainoties par šādu Lilijas izrunāšanos.

Paziņas? Meitenes skatiens pavērās te uz vienu pusi, te otru, bet nevarētu teikt, ka viņa saskatīja kādu, kurš varētu būt Joela minētais paziņa. - Ejam. - viņa noteica un vairāk neko nejautādama, satvēra puiša roku un taisnā virzienā devās uz kluba izeju.

Izgājusi no "Elles" meitene pamāja uz kādas šķersielas pusi, kur viņiem tā kā bija jādodas. - Tepat netālu ir parks. - Joels taču bija vēlējies, lai tas būtu netālu. Tomēr, pirms doties, tā saucamā, parka virzienā, meitenes skatiens vēlreiz jautājoši palūkojās uz jauniepazīto biedru. Vai viņš tiešām sekos un nav pārdomājis.



Kā jau Flēra bija nopratusi, atbilde uz viņas izdvesto jautājumvārdu, tā arī neizskanēja. Jo, tas vīrišķis jau bija gabalā, vairāk sarkanmatei nepievēršot nekādu uzmanību.
Jā, viņš visnotaļ bija izmantojis kaut kādu pakļaušanas maģiju, tepat, publiskā telpā un Flēra nu bija ieguvusi jaunu uzdevumu, informēt Tusno Āpsi par kaut ko... kaut kādu Antaju, velnsviņsazinko.

Lai arī "Elle" nedaudz atradās tā kā pagrabā, planšete tomēr strādāja. Jau pavisam drīz Flērai bija izdevies atšķirt sabiedriskā transporta karti un gudrā ierīce uzrādīja, ka meitene pati atrodas punktā A un lai nokļūtu punktā B... vienīgi, kāds bija punkts B? Tādas lokācijas, kā "Gabriela Mājas", īsti atrast nevarēja. Taču, tuvākais, ko Flēra varēja atrast, bija tā pati, netālu no mājām esošā, aptieka. Lūk! Lai no šejienes, nokļūtu līdz turienei, meitene varēja izmantot vai nu taksometra pakalpojumus, vai metro. Ceļā viņai nāktos pavadīt gan aptuveni kādas divas stundas. Taksometrs šo pašu ceļu solīja pieveikt ātrāk. Aptuveni tādā pašā laika posmā, kāds viņiem bija nepieciešams, lai uz "Elli" atkļūtu ar Gabriela auto. Nu... varbūt nedaudz vairāk laika, jo nedrīkstēja piemirst, ka Lilū bija nikna un brauca pārgalvīgi ātri.

Kamēr Flēra pētīja planšeti, meiteni tomēr neatstāja sajūta, ka kāds uz viņu sparīgi raugās. Tas bija Gabriels. Viņš gan netuvojās sarkanmatei, tik vien, kā viņa skatiens teju mēmi apjautājās: vai tev viss kārtībā?

[Romija]

Njā, divas stundas, Flēra sapīkusi pacēla skatienu no planšetes. Viņa aizdomīgi paskatījās vispirms uz to pusi, aptuveni kur pazuda Atkritējs, bet nevienu, kas viņu vērotu, nemanīja. Sajūta saglabājās. Aiz ieraduma pametot skatienu uz letes pusi, Flēra ieraudzīja, ka vērotājs ir Gabriels. Nu, tas bija atvieglojums! Vajag pateikt par tusno āpsi... tfu... Antaja siksnu - atkal prātā urbās tā doma. Jā, viņa plānoja pakļauties uzburtajai maģijai, jo tāpat gribējās zināt, kas tā par siksnu un kāds sakars Atkritējiem ar āpšiem. Viņa pameta Gabrielam ar galvu kā sakot - iznāc ārā! Jo ātrāk viņa pateiks, jo ātrāk būs miers. Šādi sakrāmējot sev virsū visādas dīvainas sajūtas, varēja palaist garām kaut ko svarīgu un ļoti nogurt. Flēra pagriezās uz izejas pusi un palūkojās pār plecu, vai Gabriels saprata mājienu. Viņa negribēja runāt te iekšā.

[Roviela]

- Nē, par tām sāpēm es nedomāju tieši tevi, bet vairākus no jūsējiem gan, - manot, ka Lilija pēc viņa jautājuma notausta savas drēbes, Joels paskaidroja, paskatoties uz dažiem tuvāk esošajiem Atkritējiem, par kuriem viņa sajūtas teica, ka daži to rotājumi nemaz nav tik nevainīgi un rāmi kā puķītes matos.

- Iespējams. Ja tu tā saki, - viņš piekrita arī otrajam apgalvojumam, ļaujot sevi saņemt aiz rokas un vest izejas virzienā.
Varbūt tās, nolaizītais bija bagātnieks? Varbūt arī nē, bet tādas aizdomas Joelam radās.

- Ejam, - orākuls piekrita. Viņš nebija pārdomājis. Līst tumšos caurumos gan prātīgi nebija, bet, ja puisis būtu prātīgs, viņš vispār neatrastos te.

[Sindra]

Visai garlaikotu sejas izteiksmi Gabriels atrāvās no letes un sekoja Flērai uz izejas pusi. Viņš necentās izrādīt, ka abi būtu pazīstami un patiesībā viņš seko meitenei. Nē, tā pa gabalu, neuzkrītoši, līdz viņi bija sasnieguši kluba izeju.
Taču arī izejot pa durvīm, Gabriels uzreiz neapstājās un devās nostāk no kluba, uz kādu šķērsielu, kur cilvēku palika mazāk un viņus neviens vairs nevēroja. Tikai tad vīrieša skatiens pievērsās Flērai. Un ne tikai skatiens. Viņš apstājās meitenei blakus un apskāva viņas plecus. - Kas notika? - tumšajās acīs bija manāma rūpju atblāzma.

Apkārt viss likās mierīgi. Te bija samērā tumši un pat savā ziņā neomulīgi, taču neviens viņiem neblenza virsū un arī apkārt nemētājās ne dīvaini ģērbtie Atkritēji, ne arī Karotāji.



Parks Ardā, tas diez vai bija kas tāds, ko spēja iedomāties Joels, kad izdzirdēja vārdu parks. Galu galā, serafi zināja parku, kurš atradās pie Metatrona pils. Lai gan iespējams, ka tam precīzāks apzīmējums būtu dārzs, nevis parks. Bet tagad Joelam bija radusies iespēja aplūkot kāds izskatās parks Ardas lielākajā pilsētā Stonā.
Te pavisam noteikti nebija nekā zaļa. Nekādu koku, vai zālāju. Jo, kā gan lai šie te būtu. Daba un augi bija reta parādība šajā pasaulē.
Parks bija tāds kā milzu labirints, kas sastāvēja no ne pārāk lielām ejām. No kāda balta akmens veidotas sienas, kurās vietām gan bija atstāti caurumi, lai skatiens pa tiem sastaptos ar citām tādām pašām sienām.
Nē, tā jau nebija, ka ardieši nezinātu, ka parkos vajag kokus. Viņi no tiesas bija centušies. Te tādas konusveidīgas piramīdas, no tā paša baltā akmens izveidotas, bija uzstutētas uz dzelzs stieņa un laikam jau šis te veidojums bija koku vietā. Nu, labi.

Lilija apsēdās uz viena no šiem caurumiem, un redz, varbūt, patiesībā tie arī bija domāti, kā soliņi.
- Viņi domā, ka ciešanas palīdz nokļūt tādā, kā eiforijas stāvoklī, kas savukārt palīdz realizēt pārdabiskas lietas. - Lilija atbildēja uz jautājumu, kuru Joels bija uzdevis pirms kāda brīža.
- Tu nekad neesi vēlējies, lai tu spētu burt? Izmantot maģiju? - viņa apjautājās, skatienam kavējoties pie puiša. - Vai arī tu esi viens no tiem, kas nemaz netic maģijas eksistencei? -

[Roviela]

Tas bija kaut kas, ko Joels nekad neatpazītu kā parku. Mākslīgs veidojums, kurā netrūka izdomas, pat bija kaut kāda harmonija un simetrija, tomēr tas bija mākslīgs.
Orākuls pārlaida skatienu baltajam akmenim, vai arī tas pat nebija akmens? Vismaz tas bija balts.
Viņš apsēdās meitenei blakus.

- Es zinu, ka maģija eksistē, - acis bija nopietnas, - tā vienkārši ir, bet man šķiet, ka visi to nevar izmantot, visi nevar iemācīties, ka tām ir jābūt iedzimtām dotībām, vismaz mazliet, un tāpēc tie, kam dotību nav, tai, dabiski, netic.
Joelam par to bija grūti spriest, un kā lai tā nebūtu - viņš pats bija maģisks līdz sīkākajai spalviņai pelēkajos spārnos.
- Es zinu vēl kaut ko - paša ciešanas nepalīdz, tās nogurdina, toties tās lieliski noder kādam citam, kādam, kas tās spēj uzsūkt, lai veiktu pats savu burvestību. Tāda ir tumšās maģijas būtība. Ir arī gaišā maģija, kas noteikti neprasa ciešanas.
Bija skaidri saprotams, ka puisis zina par maģiju diezgan daudz.

Viņš pasmaidīja.
- Laikam izklausos pēc dīvaiņa! Mani tas viss interesē, tiešām, un šādas un tādas zināšanu drumslas var savākt, ja labi papūlas. Un tu? Esi vēlējusies prast burt?
Droši vien, ka tā. Kāpēc tad Lilija ir Atkritējos?