"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

- Jā, un, lūk, te ir tā problēma..., - Joels pasniedzās pēc savas tējas krūzītes un iedzēra malciņu. Palika mazlietiņ labāk.

- Maikls tīši spīdzināja savu brāli. Tīši nogalināja savu tēvu. Nu, jūs taču neteiksiet, ka to izdarīja Alekss? Nē, tas bija Maikls ar Aleksa rokām. Maikls ir slepkava, un viņš nejūt par to nekādus sirdsapziņas pārmetumus, vien vēlas, lai viņu pažēlo. Es varētu viņu attīrīt, bet domāju, tad viņš neizdzīvos. Izvilkt visu tumsu un iedot gaismu, nē, viņš neizdzīvos, un tā jau nevar bez piekrišanas.
Maikls ar pamodinātu sirdsapziņu. Pēc tā, ko visu laiku ir darījis, tas būtu nāvējoši, ja ne šajā brīdī, tad nākotnē noteikti.

- Jā, tas tad bija tas, kurš šeit palicis sargāt maģijas karafi. Alekss noteikti nē.
Nelaimīgais Alekss! Viņš taču ir paverdzināts, pat sliktāk.

[Romija]

Flēra izbijusies palūkojās uz Joelu.

"Ko tas nozīmē?" viņa neizpratnē jautāja. Tējas krūze, aptverta ar abām plaukstām siltumam, sastinga gaisā. "Izvilkt tumsu un iedot gaismu? Viņš taču nav kaut kāda manta. Nekāda gaisma nemainīs viņa būtību, ja viņš pats to negribēs. Ar varu noteikti ne!" Flēra sparīgi papurināja galvu. "Tu nevari gliemezim iedot spāres dvēseli un cerēt, ka viņš lidos!"

"Jā, viņš spīdzināja. Jā, viņš... nogalināja. Bet tās ir sekas, nevis cēlonis. Tu esi domājis, kāpēc viņš tā darīja? Vai nepietiek jau ar Sīliju, kuru sodījām par sekām, nevis cēloni?" Flēras balss iekarsa, tad aizlūza, un tējas krūze izkrita viņai no rokām, ar skaļu krakšķi saplīstot un izšļakstot karsto dzērienu. Dziednieces seja paslēpās plaukstās, plecu uzrāvās uz augšu un viņa aizgriezās.

[Sindra]

Arists

Tā. Pirmavots.
Pēc šī Arista paziņojuma Deins nopūtās.
Viņš labu brīdi minstinājās un bija visai skaidri noprotams, ka karotājs par šo nevēlējās runāt. Tāpat viņš īpaši neredzēja sakarību ar Aleksa bēguļošanu.
Deina skatiens kavējās pie Arista, laikam jau cenšoties izlemt, vai būtu kaut kas sīkāk jāskaidro, vai arī nē.
- Tajā, izpētes centrā. - beigās Deins atbildēja. - Kur viņi mēģina radīt zāles un tā. - gan jau Arists zināja, kuru iestādi Deins domāja.
- Es gan neesmu nekad par to interesējies un man nav pieejas. Pieeja ir tikai sīkajam. Kopš visām jukām un mūsu vadības maiņām, par Pirmavota atrašanās vietu neviens nav interesējies. Nu, tas ir, man nav bijusi pēc tā vajadzība un man diezgan vienalga zem cik atslēgām viņi to glabā. - Kārters sadabūja cigareti. Lai gan likās, ka pēdējā laikā viņš pārāk daudz smēķē.

- Ko tev vajag no Pirmavota? - viņš painteresējās, aizsmēķēdams.


Meja

- Tā jau ir tā problēma, Meja. - Gabriels noteica. Viņa balss plūda klusi, patīkamā tembrā un tā teju bija nomierinoša. - Mēs par daudz iejaucamies Ardas cilvēku dzīvēs. Un mūsu pretinieki to izmanto, lai līdzsvarotu tumsu un gaismu. Vismaz tā viņi paši to nosauc. Mēs varam mainīt cilvēku likteņus, bet mēs nevaram izglābt visus. Un ja mēs izraugāmies glābt kādu konkrēti, tā ir personiska interese.
Man nepatīk tas, ka Ardā uzturas dēmoni. Un katrs izmainītais liktenis tikai dod viņiem lielākas tiesības.
Tu nevari apturēt cilvēku bojāeju un nāvi tikai tādēļ, ka tas tev nav pa prātam. Tev ir tādas spējas, to izdarīt, taču katra šāda reize tevi tuvina krišanai tumsas valgos, jo tu lem likteņus un dari to savtīgu iegribu dēļ. Es nesaku, ka es to nedaru. Nesaku, ka nekad neviens eņģelis to nav darījis. Taču tu esi pārāk jauna, tu nejutīsi, kad apstāties. Es neesmu drošs par tevi.

Ardas cilvēki paši izraisīja savas pasaules ieslīgšanu tumsā. Ja viņi paši spēj no tās izrauties, tas ir viņu liktenis. Un par katru pārmaiņu var būt jāmaksā noteikta cena. Tas ir viņu lēmums, vai viņi to vēlas maksāt, vai nē. -

Gabriels atvēra acis un skatiens pievērsās viņa priekšā uz ceļiem noslīgušajai serafei. Viņš pietuvojās viņai un apskāva Meju.
Nopūta izlauzās pār Gabriela lūpām.
- Ejam. - serafs palīdzēja Mejai piecelties un pamāja ar roku. Neredzams maģijas vairogs uz mirkli iezaigojās un izzuda. No salas tagad varēja tikt prom. Gabriels pamāja uz Arku dārza pusi. No turienes varēja nokļūt atpakaļ uz Ardu.

[Roviela]

- To tas arī nozīmē. Tieši tā. Izvilkt tumsu un iedot gaismu, - Joels padrūmi pamāja, pēc tam pievēršoties tējai.
- Attīrīt, - viņš pacēla acis, izdzirdis plīstošas krūzes skaņu.
- Flēra, nevajag tā! Itin nevienam es negrasos tā nodarīt, ja nu vienīgi kādam dēmonam, kurš tad ies bojā. Vai es, ja dēmons būs pārāk stiprs. Cilvēkiem pret viņu gribu nē, un pat nepiedāvāšu. Maikls neizdzīvos pēc tam, man šķiet.

- Kāpēc tāds? Jā, to es arī gribētu zināt, kāpēc viņš ir tāds kā ir. Kāpēc nedzīvo savu dzīvi, kļūstot lielāks pats, bet ar katru brīdi iznīcina sevi kripatu pa kripatiņai. Kāds tam varētu būt cēlonis, ja jau Tu saki, ka tās ir sekas. Kam sekas?

Orākuls nopūtās.
- Es gribētu viņam sagādāt kaķi, tikai šajā pasaulē to vairs nav.

[Romija]

Kaķi! Vārds izrāva Flēru no savādi tumšā, bezcerīgā virpuļa, kurā viņa bija iekļuvusi. Pacēlusi sasārtušu seju, dziedniece sāņus pašķielēja uz Joelu. Kā viņš zina par kaķi?

"Jā, kaķi..." viņa nomurmināja, pieliekusies, lai paceltu krūzes atliekas. Tās bija baltas, ne uz vienas no lauskām nebija redzams kaķis. Saplēstā nebija kaķukrūze, lai arī saplīsis bija tik daudz kas.

"Visam ir savs cēlonis, tāpat kā sekas. Es nezinu, kas ar viņu ir noticis, bet ne visiem ir spēks pacelties virspusē. Tomēr viņš spēj būt arī savādāks. Viņš runā. Un stāsta. Bet ne jau tad, kad saslēdz un atņem pēdējo," Flēras balsī bija rūgtums. Izlijusī tēja izplatīja saulainu smaržu, bet ar to nebija pietiekami. Sameklējusi kādu lupatu, Flēra ņēmās slaucīt slapjo grīdu. Atkal kopējā spriedze bija izrādījusies par lielu, liekot dziedniecei salūzt. Viņa taču pati bija ieminējusies par rokudzelžiem. Pati bija pateikusi Aristam, kur Maiklu meklēt. Bez tā visa viņš droši vien būtu miris. Vai tā būtu labāk? Roka mehāniski dzenāja tējas paliekas pa grīdu, jo domas bija citur — stāvu zemāk un pasauli tālāk.

[echo3]

Par ko jūs tagad runājat? - Ereijass nesaprata. - Vai tiešām Ardā vēl tumsas nepietiek, lai atstātu te dēmonu zīmes? Maiklu izraidīs? Kas izraidīs? Un kādā sakarībā soģis?

Nē, Maikls neko nemanīja, viņš bija bez samaņas, un domāju, ka nemanītu arī tad, ja būtu pie samaņas. - Ja nu tas bija tik svarīgi. Tad karotājs sāka protestēt, - Paklausieties, jūs taču nezināt, ko grib vai negrib darīt Arists. Maikls teica, Maikls sacīja!.. Tas, ko viņš saka, vienmēr ir patiesība? - Ne plika graša Ereijass nedotu par Maikla dvēseli! Viņaprāt, pat dēmoni nedotu - Maikls pats būtu gatavs piemaksāt, lai savu dvēseli viņiem pārdotu...

Pacelties virspusē viņš var tikai vienā veidā. - Karotājs to teica ļoti klusi. - Iemācoties mīlēt.

[Romija]

"Tie simboli bija vāra atskaņa no dēmonu zīmēm. Neko tie nedarīja, tikai palika spožāki, kad pieskārās maģiskai būtnei. Toties tie daudz nozīmēja statusam Attīrītājos. Bez tiem Maikls ir padzīts no turienes, kaut arī tas bija vienīgais, kas viņam bija. Vieta, kur viņš kaut ko bija sasniedzis," Flēra atbildēja. "Un varējām vismaz paskatīties, vai tie ir grāmatā," bet nu jau vairs neko. Jā, savā ziņā Ereijass bija soģis, lai arī viņa tā karotāju saukusi nebija, bet droši vien pats noprata.

Flērai nebija spēka strīdēties. Katrs izdarīja pa savam, palika pie saviem pieņēmumiem un bija gatavi vēl visam pa virsu nospļauties par kaut kādu cilvēku. Savākusi krūzes lauskas un slapjo lupatu, Flēra nokopa savas neveiklības sekas.

"Šeit nekas nav patiesība. Nekas! Pat šī vieta nav!" viņa ieskatījās karotājam acīs pirms pameta virtuvi. Acīmredzot, tagad bija jāgaida Arists, bet tad jau būs par vēlu. Pie tam varēja tikai minēt, ko izdarījusi Meja.

Izejot gaitenī, Flēra saminstinājās. Viņa gribēja atpūsties, prom no citiem, mazliet miera. Gabriela istabā droši vien būtu klusāks, bet tad viņa noteiki palaistu garām, kas notiek ar Maiklu. Ja gulēšanas laikā varēja izdzēst simbolus, varētu arī novākt Mārvinu pašu. Bet Dziednīcā droši vien regulāri kāds ienāktu, varbūt pat Flērai būtu bezpalīdzīgi jānoskatās, kā tiek darīts tas, ko varētu panākt arī miermīlīgākiem līdzekļiem. Nespēdama izlemt, dziedniece aizgāja uz dušu.

[washulis]

Jā, tā vēstī leģenda. Jo tā būtne ātrāk no šejienes notīsies, jo labāk. Sariša pamāja ar galvu, sakrustojot rokas uz krūtīm. Tiesa, tad Joels jau vaicāja ko visu... raizes radošu. Kas pēc tam notiktu ar Aleksu. Serafes strauji nolaistais skatiens skaidri pauda vienu – viņa nezināja. Palika tikai cerības, ka viss beigsies mierīgi.

Portāla virmoņa un tad tur jau nāca Ereijass. Ja portāls vēries no šejienes, tātad prom devusies Meja. Kādēļ? Neizturēja? Jebšu vēlējās atrast citu vietu, kur izkratīt rūgto sirdi. Šāda doma lika viņai justies tik vainīgai, tik sliktai. Vai tā patiesi ir nodevība, ko Sariša veica? Bet Sariša vēlējās glābt Aleksa dzīvību, vai tad Meja spētu pret to iebilst. Un ko šobrīd darīja viņa pati? Viņa jau grasījās vaicāt Ereijasam par simboliem, bet Flera bija beigusi savu sarunu ar Maiklu. No Dziednīcas vairs nenāca tās pašas sāpes, kas agrāk. Tātad miers. Vismaz vairāk miera, kamēr Sīlijas atbalss neizzudīs pavisam. Laba ideja. Viņa tik piebilda, viņu kompānijai dodoties uz virtuvi. Arī Sariša neatteiktos no tējas.

Viņu sarunai turpinoties, kur Ereijasam tika izteikti pārmetumi par Maikla simboliem, viņa nolēma iestāties Ereijasa aizstāvībā. Pagaidiet. Tiem simboliem tāpat vairs nebūs lielas nozīmes. Sīlija bija vienīgais, kas padarīja Attīrītājus kā vērtus. Ar Sīlijas nāvi Maikls tāpat ir zaudējis teju visu, kas Attīrītājiem varējis piederēt. Esmu droša, ka viņu organizācija visai drīz izčākstēs.

Flēra ķērās pie sava izstāsta, kā saprotams, krietni saīsinātas versijas, bet kopainu tas radīja skaidru. Tātad sanāk, ka uz to pamesto būceni Maikls Aleksu aizveda pats, ne tā? Lai spīdzinātu. Cik zvērīgi. Šī Maikla atriebība drīz nāca pār paša galvu. Un atņēma to laiku, kas Aleksam vēl būtu bijis dots, paliekot pie savas apziņas. Nolādētais Maikls. Un tad Flēra burtiski... saplīsa. Nu labi, to izdarīja krūzīte. Sariša sev paņemto pievilka tuvāk, lai arī tā netīši netiktu traumēta. Flēras dalītās jūtas pret Maiklu bija cik sarežģītas, tik arī skaistas. Acīmredzot Mārvinu ģimene ir dabiskie magnēti, kas piesaista visu serafu pastiprināto uzmanību. Izskatās, ka tas fakts par kaķiem ir ārkārtīgi populārs, ja jau visi to zina. Sariša klusi izdvesa, iedzerot malku. Priekš kam šo muļķīgo joku vispār vajadzēja? Nožēloja, tiklīdz pateikusi. Maikls vēlējās būt karotājs, tāpat kā Alekss, bet Maiklu nepaņēma. Ar to viss sākās. Sariša vēl iestarpināja, ko Alekss viņai stāstījis. Bet saruna tāpat tuvojās beigām, Flērai aizejot. Skumji. Šķelšanās viņu vidū nebija vēlama. Varbūt sekot Flērai, mierināt viņu? To, ko nespēja ar Meju.

[Romija]

Ūdens, lai cik silts nebūtu, nesildīja pietiekami. Nelāgā sajūta par Sīliju bija papildinājusies ar neizpratni pret pārējiem, kas, šķita, noliedza miermīlīgos veidus vismaz informācijas uzzināšanai. Vai arī tās bija tikai iedomas, ko radīja sakāpinātās sajūtas? Ūdenim ritot lejup pāri augumam, Flērā auga sajūta, ka varbūt kaut kas nav kārtībā ar viņu pašu, bet nomazgāt to nevarēja. Tas bija kaut kur iekšā. Varbūt bija pēdējais laiks aiziet uz Saules kabīni?

Īsti mierinājumu duša nesniedza, vien mazliet ļāva noplakt sakāpinātajām emocijām. Slaucīdama slapjos matus, Flēra iznāca gaitenī un aizčāpoja līdz virtuvei, izmezdama nelielu loku, lai tomēr pēc tam dotos atpūsties.

"Ja Alekss tagad ir apsēsts ar kaut ko maģisku, vai viņš nav sajūtams kā tie melnie pleķi?" kā starp citu Flēra izteica minējumu, virtuvē īsti nemaz neienākdama. Varbūt Joels ar meditāciju viņu sajustu. Ja varēja kaut mazliet ticēt grāmatai, no tās karafes bija radusies melna vieta, un šādas tumšas vietas taču viņi meklēja, lai atrastu amuletus. Tomēr garās pārrunās dziedniece ieslīgt nevēlējās, tāpēc gurdi šļūca tālāk uz Gabriela istabu.

[Mattiass]

Karotājs šaubījās. Viņš nezināja, kā panākt, lai Deins palīdz, nevis visu sarežģī.

— Nu, teiksim tā. Man ir radušās aizdomas, par kurām gari un plaši klāstīt bez pierādījumiem būtu stulbi. Citiem vārdiem, man nav nekā, ko likt priekšā Diksonam. Bet es labprātāk viņu tur sagaidītu, gadījumā, ja nu Alekss tur parādās.

Arists apzinājās, ka Deinam tas ir visai neskaidri. Viņam ienāca prātā doma, ka varbūt vajadzēja iet prom. Izpētes centrs ir gana skaidrs pats par sevi. Var mēģinat ievērot, ja Alekss tur nolemj parādīties. Uz neko vairāk no šīs sarunas cerēt īsti nebūtu jēgas. Ja vien uz dvēseles nekarātos tā Sīlijas lieta… Tā lika kļūt paviršam. Tas bija slikti.

[Rouzijs]

Vai Gabriels baidījās par viņu? Mejas skatiens skumju pilns lūkojās uz Metatrons dēlu, tas nozīmēja, ka viņai nav izdevies pārliecināt? Ka viņš nepalīdzēs atrast Aleksu? Skumjas un sāpes tikai palika spēcīgākas un serafe novērsās. Skatiens lūkojās zemē, viņa nezināja ko teikt, jutās izmisusi un meitenes sajūtās tā cerība, kas iepriekš bija vēršoties pie Gabriela bija izdzisusi. Viņa neuzticējās nevienam citam, un neprasītu Joelam ko tādu, gan jau viņš tāpat nespētu izmantot savas spējas, kam jēdzīgam.

Serafe tikai secināja to, ka drīzāk kristu tumsā, nekā ļautu Aleksam nomirt, jo diez vai viņa spētu sadzīvot ar domu, ka varēja mainīt puiša likteni, ka varēja izglābt, nevis nolemt nāvei.
Meja nepretojās apskāvienam, drīzāk uz brīdi pieglaudās Gabrielam meklējot mierinājumu, bet tā vietā serafe bija ieguvusi vēl vairāk skumju, it kā jau nepietiktu ar tām, kas valdīja visur par Sīlijas nāvi.

Tumšmate piecēlās, ļāva parādīties saviem spārniem, tie gan neizskatījās tik stalti kā vienmēr, kad bija redzami, drīzāk sašļukuši kā notriektam putnam, kurš atsities pret vējstiklu. Varbūt nemaz nebija jēga atgriezties? Jo kā gan viņa var palīdzēt kādam, kurš ir pazudis?
Bet spārni paši nesa sevi uz Arku dārzu, tikai pirms iziet caur portālu, serafe pagriezās pret Gabrielu. - Tu biji mana vienīgā cerība. - Viņa nopūtās un gatavojās iziet cauri portālam, atpakaļ tumsā un sāpēs. - Es patiešām viņu mīlu... - Un tā nebija tikai aizraušanās, bet vairs neko neteikdama, Meja pazuda skatienam, lai atgrieztos Ardā.

[Sindra]

Arists

Deina piksti domīgi pabungāja pa rakstāmgalda virsmu. - Nu labi. - viņš beigās īsi noteica un kā izskatījās, tad negrasījās neko vairāk Aristam jautāt.

- Izklaidējies... Kārters novilka, skatienam atgriežoties pie monitora. - Rīt gan es gribēšu tevi redzēt atpakaļ ierindā. Mums darbs jādara.- Kamēr Deins tiek galā ar atskaitēm, tikmēr Arists varēja sevi nodarbināt dzenājot sīko rokā pa visu Ardu.
Nebija jau gan tā, ka Deinu pašu neuztrauktu Aleksa izdarības, taču kaut kā viņš neredzēja jēgu skriet sīko un tvarstīt. Mārvinam allaž sava galva bija uz pleciem. Nemaz neaizmirstot, ka brīžiem pārgudri liela un nevienu uzklausīt negriboša.


Meja

Aizgājis līdz portāliem, Gabriels veltīja Mejai nedaudz neiecietīgu skatienu. - Es taču jau eju. Beidz čīkstēt. - viņš noteica un izgāja cauri portālam tūlīt pat pēc Mejas.
Nonākot portāla otrā pusē, Gabriela izskats bija mainījies un no tā gaišā tēla, kurš sēdēja Mejai pretī Astindelā, nekas vairs nebija palicis pāri. Vismaz izskata ziņā. Viņam atkal bija tumši mati, brūnas acis un gandrīz neesošā apģērba vietā, vīrieša augumu ieskāva Arda pierastais, tumšais apģērbs.

Viņi bija nonākuši stāvlaukumā pie Svētnīcas un daudz nedomājot, Gabriels devās ēkas virzienā. Protams, pagaidot arī Meju.
Tikai, kamēr lifts devās uz pirmo stāvu, serafs palūkojās uz ēkas augšējiem stāviem un domīgi paberzēja zodu.
- Mums ir ciemiņi? - tas gan izskanēja kā jautājums, bet drīzāk bija secinājums.

Sagaidījis liftu, Gabriels palaida Meju pa priekšu un nospieda otrā stāva pogu.


Svētnīca

Lifta durvīm atveroties, Metatrona dēls devās uz virtuvi. Viņa skatiens noskatīja virtuvē sēdošos. - Varat necelties. - viņš atvēlēja un nekādus jautājumus neuzdevis, Gabriels piegāja pie ledusskapja un no tā izņēma alus bundžu. To paņēmis, viņš palūkojās uz Meju. - Dod man piecas minūtes. - Metatrona dēls noteica un devās savas istabas virzienā.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 06.02.2014 17:50

[Romija]

Flēra iegāja istabā un aiz sevis aizvēra durvis, īpaši neveltīdama uzmanību, lai tas notiktu klusi. Kaut gan arī īpašu spēku šādas darbības veikšanai serafe nepielietoja. Viņa ļāva mitrajam dvielim nokrist uz gultas stūra. Aizgājusi līdz logam un ārā redzot tikai jau pārāk ierasto pelēkumu, Flēra apņēma plecus ar rokām. Bija vēsi. Un bija skumji. Un neko palīdzēt viņa nevarēja. Maikls gulēja. Arists nekādu ziņu par ierašanos nebija devis. Flēra nosprieda, ka vislabāk būtu mēģināt vēl mazliet atpūsties, ja nu spēks vēlāk noderēs. Viņa gausi noģērbās, domās jau nirdama ezeriņā. Gribējās uz mirkli neko nedzirdēt, izslēgt apkārtni, patverties no vēsuma, kas neatkāpās. Ja vien Gabriela sega spētu palīdzēt, bet tās jau nebija viņa rokas, kas apskautu un nomierinātu. Un tomēr Flēra saritinājās gultai maliņā, uzvilka segu līdz acīm un centās sevi nomierināt tik daudz, lai Spēks varētu atkal plūst cauri viņas ķermenim.

[Rouzijs]

Ak, kungs! Meja bija kļūdījusies, Gabriels viņai sekoja un laikam jau bija izlēmis palīdzēt, izejot cauri portālam serafes lūpās parādījās pat tāds neliels smaids, kurš gan drīz vien pazuda to sajūtu dēļ, kuras valdīja Ardā, bet tomēr... Gabriels nespēja iedomāties cik ļoti pateicīga meitene jutās.

Meja palūkojās uz Svētnīcu, tikai pēc tā Metatrona dēla jautājuma viņa mulsi paraustīja plecus. - Jā, Maikls. - Iespējams, vajadzēja kaut ko vairāk paskaidrot, bet kā gan to izdarīt īsi un konkrēti? - Alekss uzbruka Maiklam, priesteris zvanīja Flērai un mēs aizbraucām viņu izglābt. Tikai tagad... viņš laikam ir Arista gūsteknis, es par to neko daudz nezinu. - Būtībā Mejai neviens neko daudz nebija stāstījis, toties meitene padalījās informācijā, kas viņai bija zināma. - Tas tā... īsumā. - Serafe pastāstīja kamēr devās no stāvlaukuma uz liftu un braucot augšā uz virtuvi.

Ieejot virtuvē arī nekādi paskaidrojumi no Mejas puses nesekoja.
- Paldies. - Tumšais skatiens aizkavējās pie Gabriela, un viņa bija pacentusies šajā vārdā ielikt visu savu pateicību, bet noteikti atlīdzināt nekad nespēs.

[Mattiass]

Arists atvadījās un pazuda no turienes. Ceļā atsveicinājies no Rozes, viņš tūlīt arī bija ārā no biroja ēkas, un iekāpa Silvā. Nedzenāt Aleksu. Viņš taču arī iepriekš labi zināja, ko tai būtnei vajag. Gan jau tā no Aleksa zināja, kur tas ir. Viņš bija ļāvis mazsvarīgajam novērst savu uzmanību. Un nu sagaidīja brīdi, kad domas ritinājās gliemeža ātrumā. Nožēla un emocijas traucēja.

Ja tas notika ar viņu, karotājs īsti negribēja zināt, kas notiek Svētnīcā. Tas bija iemesls, kādēļ viņš nebija par sevi devis ziņu. Tomēr vajadzēja. Tādēļ, izvēlējies kā saņēmēju Sarišu, Arists nosūtīja sekojošo: Ja vien Alekss nav devies uz Edenu pie Vatras, iespējams, viņš apmuļķojis kameras un joprojām ir Stonā. Domāju, ka mēģinās tikt pie esences. Dodos turp.

Viņš tiešām devās turp. Pēc ziņas nosūtīšanas karotājs ierasti pārņēma vadību. Viņa nolūks bija novērot izpētes centra zinātnisko bloku. Agri vai vēlu Aleksam vajadzēja tur parādīties.

[Roviela]

Joels saritinājās krēslā vēl ciešāk un sagrāba krūzīti ar tēju tā, itin kā tā varētu aizbēgt.
Viņš jutās slikti un nesaprotot, kas, kā un kāpēc. Vai viņam bija jāšķīsta Maikls? Eņģeļu pienākums tas tā kā būtu, un tomēr tam visam kā allaž bija divas puses. Maikls neizdzīvos, ja būs kļuvis tāds, kā viņi! Un viņam ir jāpaliek te, viņu nevar paņemt uz Astindelu.

Gabriels! Diena kļuva gaišāka. Gan jau viņam ir savi pienākumi, tās 'piecas minūtes', ko viņš prasīja, un tomēr, tas bija Gabriels.

Orākuls gandrīz aizmirsa atbildēt Sarišai. Ak!
- Tad man ir jāiet laukā un jāmeklē. Es nemāku no šejienes meklēt.
Viņš tā arī darīs, ja drīzumā neradīsies kāda cita iespēja. Lai gan... cerību maz. Alekss ar to būtni taču nestāv uz vietas.

[echo3]

Ereijass arī beidzot paņēma savu tējas krūzi un sāka to malkot. Viņš nestrīdējās pretī Flērai, kas viņam nesaprotama iemesla dēļ bija tik ļoti satraukusies. Maikls serafam pēc nupat dzirdētā bija kļuvis tik pretīgs, ka karotājs izstūma no savas galvas visas domas par Aleksa brāli (labi, ka nekādas sajūtas par viņu neatgādināja). Ereijass sāka prātot par Aleksu, pareizāk sakot, par būtni, kas šobrīd pārņēmusi Aleksa ķermeni. Tā grib atgriezt Ardā sauli, un grāmatā bija teikts, ka būtnes uzdevums ir saglabāt šurp atnesto maģiju un vajadzīgajā brīdī aiznest to atpakaļ uz svešo pasauli. Kā būtu iespējams "savākt" no trauka izsprukušo tumsu atkal tajā iekšā? Vai ko tādu vispār var izdarīt... Būtnei ir jādabū Pirmavots. Ja Aleksu vada būtne, tad Alekss ir ceļā uz vietu, kur ir maģijas trauks.

Neko īsti vairāk Ereijass nepaspēja apdomāt, kad izdzirda lifta ieslēgšanos. Kāds brauca šurp. Karotājs pacēla galvu no krūzes, lai paskatītos. Domājams, ka Arists. Bet tas bija Gabriels kopā ar Meju. Metatrona dēls pat neļāva sevi sveicināt, ierunājoties vien par piecām minūtēm. Tas būtu ... kas? Laiks, kas nepieciešams meditācijai? Droši vien. Katrā gadījumā tas nozīmēja gaidīt.

[washulis]

Šī patiesi sāka izvērsties kā savāda diena. Flērai aizejot, tā vietā ieradās Gabriels. Ar Meju. Kā prasīts, Sariša nekur nekustējās, pusceļā pacēlusi krūzi pie lūpām. Tad iepīkstējās telefons, kas uzrādīja ziņu no Arista. Iespējams vēl Stonā. Tās būtu uzskatāmas par labām ziņām. Tas atgādināja, ka arī viņai ir jāatbild ar savu informāciju: Uz pamesto māju Aleksu atstiepa Maikls, lai spīdzinātu. Melnais Aleksā pret to iebilda, Maiklu ievainojot, savāca Maikla mašīnu. Nupat Svētnīcā atgriezās Gabriels. Joels mēģinās uzmeklēt Aleksu maģiski, varbūt atradīs Melno. Vai Tev vajag papildspēkus? -Š

Ja kas, Arists turpina meklēt Aleksu. Sariša skaļi paziņoja arī pārējiem, ar īsu galvas mājienu arī novēlot veiksmi Joelam. Iespējams, ka viņš joprojām ir Stonā. Kur Tu plāno doties meditēt? Tālāk varēja pievērsties Gabrielam. Noskaidrot, kas tieši, neskaitot Meju, viņu šeit atvedis atpakaļ. Jūs mums palīdzēsiet meklēt Aleksu?

[Sindra]

Arists

Aptuveni pēc pusstundas Arists bija aizbraucis līdz Karotāju izpētes centram.
Neko īpašu ārpusē nemanīja. Te viss bija kā ierasts. Arī nevienu mašīnu, kas varētu būt Aleksa braucamrīks, nekur nemanīja.

Ja Arists vēlējās, varēja atstāt savu mašīnu stāvvietā un iet uz centru. Tur gan viņam nāktos uzrādīt savus dokumentus un izskaidrot ierašanās iemeslus.
Pagaidām, kamēr viņš vienkārši atradās šīs vietas tuvumā, neviens Aristam uzmanību nepievērsa.


Svētnīca

Ak tā... Arista gūsteknis.
Gabriels vien uzmeta Mejai īsu, domīgu skatienu.

Aina, kas pavērās virtuvē bija visai interesanta. Metatrona dēls noskatīja sēdošos serafus. - Kāda jēga no tā, ka jūs guļat šeit? Astindelā gulēt ir komfortablāk. - viņš noteica atvēris alus bundžu. - Laiks jau skaitās pēc tā zēna un viņa būtnes laika, ne jūsējā. Šādi jūs neko neizsēdēsiet. - viņš iedzēra pāris malkus un apstiprinoši pamāja uz Sarišas jautājumu. - Jā, es Mejai apsolīju sameklēt zēnu. Dodiet man piecas minūtes laika. -

Gabriels aizgāja uz savu istabu un aiz muguras aizvera durvis.
- Vai tu rekā... - viņš novilka, skatienam aizkavējoties pie Flēras.
- Desmit minūtes! - Metatrona dēls uzsauca tiem, kas palika gaidīt virtuvē. Alus bundžu nolicis uz galda, Gabriels aizgāja līdz gultai. Apsēdies uz tās malas, viņš noglāstīja Flēras matus. - Tev viss labi? - Gabriels klusi apjautājās, skatienam kavējoties pie dziednieces acīm.

[Romija]

"Te viss ir nepareizi. Nekas nav īsts," Flēra klusi atbildēja, neatverot acis. Viņa joprojām bija kaut kur starp Ardas peļķi un meža ezeriņu, apjukusi un nogurusi. Bet brīdī, kad Gabriela roka pieskārās Flēras matiem, kaut kas bija kļuvis īsts. Dziednieces acis atvērās un, mazliet samulsušas pavērās uz Gabrielu. Vai tiešām viņš bija te?

"Piedod," Flēra strauji piecēlās un saķēra galvu, kas no tik ātras un pēkšņas kustības sareiba. "Es tikai gribēju mieru un atpūsties," paslēpusi seju plaukstās Flēra atvainojās, ka bija aizņēmusi Valdnieka dēla istabu un gultu.

Tikai tad, kad galva pārstāja griezties, dziedniece paskatījās uz Gabrielu un, pēkšņa impulsa vadīta, apķērās viņam ap kaklu, paslēpdama seju pie pleca. "Te viss ir nepareizi," viņa vēlreiz atkārtoja. "Es negribu spīdzināt un negribu vairāk iznīcināt. Ir taču cits ceļš. Ir jābūt..." Flēra murmināja, nelaižot Gabrielu vaļā. Vēl ne.