"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

- Es viņu redzēju, - tas bija noticis vairākas reizes pat. Vienreiz tur, dubļainajā laukā, tad pussabrukušajā templī. Viņa bija skaista, bet bez sirds.
Joels tāpēc neskuma vairāk, viņam tā šķita, lai gan nebija jau, ar ko salīdzināt.

- Es piedāvāju Flērai dot vēl, viņa atteicās. Sapratu, ka tas tāpēc, lai man vēl paliktu, lai var meklēt Aleksu.
Viņš atbalstījās pret stenderi gaiteņa pusē.
- Klau, kas pa šo laiku noticis? Kā jūs atdabūjāt Maiklu? Kāpēc viņš ir pieslēgts gultai? Es saņēmu tikai zīmīti, ka Alekss galinot nost Maiklu, bet tā taču nevar būt. Alekss nekad neko tādu nedarītu.

[Rouzijs]

Meja pamodās, sirds bija smaga un skumjas, kas iepriekš jau bija iemājojušas sirdī šķita tagad smacējam nost. Nebija ne jausmas, cik laiks ir pagājis, cik ilgi viņa ir gulējusi. Tas nebija pietiekami, bet vismaz kaut kādus spēkus serafe bija atguvusi, tie nebija izsīkuši kā pirmīt, kad nācās celt nost Maiklu nost no stieņiem. Maikls...
Viņš varēja palikt šeit, tikai Meja atcerējās to, ko viņš bija teicis par eņģeļu upurēšanu Valdniecei, vai tā bija taisnība? Iespējams, būs laiks vēlāk pajautāt. Aleksa jautājums joprojām tumšmatei bija svarīgāks. Atradusi lapiņu uz kuras uzrakstīt vārdus, serafe uzbūra portālu uz Astindelu.

Viņa izgāja tam cauri, un tajā pašā brīdī palika vieglāk, šīs bija mājas un vieta, kas viņai patiešām bija pietrūkusi, bet tā mīlestība pret Aleksu bija spēcīgāka nekā jebkas cits šajā pasaulē. Bet Meja zināja, ka puisim nav nekādu jūtu pret viņu, ja būtu, tad diez vai viņš tik viegli būtu spējis meitenei iešaut mugurā.
Mejai vajadzēja atrast Gabrielu. Un tieši to viņa arī darīja, ja neviens neaizkavēja.

Svētnīcā viņas istabā, redzamā vietā bija zīmīte uz kuras rakstīts - devos uz Astindelu. Vairāk gan Meja neko nebija uzrakstījusi un nemaz negrasījās paskaidrot savu rīcību.

[washulis]

Nu jā, protams. Joels bija palaidis garām visu braucienu. Maikls uzzvanīja Flērai, sakot, ka mirst. Ka Alekss vainīgs. Mēs devāmies tur, arī Arists. Mēs atradām Maiklu uzmestu uz armatūras stieņiem kādā nomaļā, pamestā mājā. Koordinātas viņš mums bija iedevis. Tikmēr Alekss ir pazudis. Kā nopratu no pusnoklausītās Flēras un Maikla sarunas, tad tas viss ir Aleksā mītošās būtnes darbs. Šī būtne ir gatava iet pāri līķiem, lai atrastu savu karafi un iedegtu sauli. Man Flēra vēl jāizprašņā par detaļām. Un jāpaprasa Ereijasam par Maikla simboliem uz rokām. Tie ir pazuduši un Maikls visnotaļ ņēma to ļaunā. Tas bija īsais izklāsts, izlaižot mazākos sīkumus, kuri šobrīd tāpat bija relatīvi. Mums ir zināms tas, ka Alekss ir pametis Stonu. Maiklam labāk palikt te, lai neskraida apkārt, radot vēl nepatikšanas.

[Sindra]

Arists

Roze lūkojās uz Aristu un pēc meitenes acīm varēja spriest, ka viņai nav ne mazākās nojausmas par ko tieši karotājs runā. Taču viņa bija trenēta, mācīta un lieliski valdīja savas emocijas, lai neeksplodētu tūkstots jautājumos, kā to iespējams būtu darījusi, kāda cita sieviete.
- Jā. - viņa vienīgi noteica. - Es iedomājos, ka varbūt tev arī viņu nevajag meklēt. Un iespējams, ka izdrukas tieši arī to parāda, ka viņš vēlas sajaukt pēdas, lai neviens viņu nemeklē. - tomēr tās bija tikai viņas domas un Arists, protams, bija brīvs darīt, ko vien vēlas. Ja vien Deins viņam to atļāva.

- Tu zini par Deinu? - viņa beigās ierunājās. - Es jūtos šausmīgi vainīga. Es viņu nepatiesi apmeloju. Man vajadzēja iedomāties. Būt tālredzīgākai. - lai arī atvainojusies, izskatījās, ka Roze vēl joprojām nebija spējusi sev piedot savu kļūdīšanos.


Svētnīca

Maiklam klaji nepatika tas, ka Joels tomēr palika telpā. Taču viņš uzskatīja, ka puisis to dara spītības pēc. Lai speciāli liktu viņam justies slikti. Tā bija atriebība. Par to, ka viņš bija licis justies slikti Mejai un Joelam tajā pagrabā.
Atriebība... liktos pilnībā godīgi un akceptējami, ja vien tas būtu cilvēku izpildījumā. Bet vai eņģeļi zināja atriebību?
Flēras dziedēšana gan aizdzina īgnās domas un Maiklam nācās atzīt, ka sajūtas, kuras izraisīja meitenes maģija, bija patīkamas. Tās atdeva ķermenim spēku, nogurums izzuda. Viņa dzīslās ielija jauns dzīvības spēks. Maikla seja atguva normālu nokrāsu. Viņš vairs neizskatījās pēc bāla spoka ar tumšām acīm. Mārvins jutās labi. Labāk, kā jelkad. Viņš varētu piecelties un iet, it kā nekas nebūtu bijis. Taču, viņš nevarēja... Maiklu vēl joprojām saistīja rokudzelži.

Tad nu viņš arī nemaz necentās celties. Viņa skatiens raudzījās Flēras acīs. - Šīs ir daudz smukākas, nekā tās parastās, brūnās. - Maikls pasmaidīja.
Visi liekie personāži no telpas bija pazuduši.
Maikla roka pastiepās, lai iejuktu Flēras sārtajos matos. Pirksti slīdēja caur viņas matu cirtām, kamēr puiša skatiens kavējās pie serafes acīm. - Paldies. - viņš klusi pateicās.

Serafi sajuta, ka kāds no viņiem bija atvēris portālu un devies uz Astindelu.
Iespējas jau laikam gan bija tikai divas. Vai nu Meja, vai Ereijass. Pārējie atradās stāvu zemāk, pie dziednīcas.


Meja

Astindelā pavisam noteikti bija vieglāk. Lai arī šeit bija jūtamas skumjas. Tā serafi skuma. Par kādu zaudētu savējo. Viņi neraudāja, vien skumjas mājoja eņģeļu prātos.
Bet tik un tā, šeit bija vieglāk.

Necik tālu gan Mejai neizdevās nokļūt. Viņas priekšā nostājās divi serafi. Tērpušies vieglās ādas bruņās. Tiem rokās bija gari šķēpi. Robežu apsardze. Par kaut ko tādu Gabriels viņiem bija stāstījis.
- Seko mums. - serafi noteica un ļāvuši izplesties saviem baltajiem spārniem, tie nogādāja Meju uz cietuma saliņu, kura atradās pie valdnieka pils. Uz to pašu, kur Meja jau bija pavadījusi nakti pēc sava Pirmā soļa un neapdomīgā mēģinājuma ielūkoties aiz Vārtiem.

Neko nepaskaidrodami, sargi atstāja Meju uz salas. Viņai nebija iespējas to pamest.

[Rouzijs]

Serafe uzelpoja, Astindelā skumjas nebija tik spēcīgas, bet tās nekur pazudušas nebija, mājoja sirdī un prātā. Bet tomēr, šeit bija vieglāk, brīvāk, līdz brīdim, kad Meju arestēja robežu sardze, meitene zināja, ka te tādai bija jābūt, bet tomēr bija cerējusi, ka šoreiz tiks uz priekšu bez liekiem arestiem.

Viņa izskatījās pārāk tumša šai vietai, pārāk savādi ģērbusies, lateksa un ādas drēbēs. Arī meitenes spārni parādījās un viņa aizlidoja uz cietuma saliņu. Šeit jau reiz Meja bija bijusi, skatiens pavadīja sargus, kas atstāja viņu vienu.
- Gabriel, es zinu, ka tu mani dzirdi, man vajag satikt tevi... - Tumšmate nodomāja, koncentrējusies uz Metatrona dēlu.

Soļi satraukti veda turp un atpakaļ. Serafe pat nepapūlējās, lai parādītos viņas īstā acu krāsa, tāpat kā spārni bija nozuduši. Vien tāds viegls satraukums joņoja dzīslās, jo ja nu viņa no šejienes netiek ārā, atpakaļ uz Ardu?

[Mattiass]

Sajauktas pēdas? Jā, protams. Alekss joprojām varēja būt Stonā. Notinies no kameru acīm. Zinādams, kur to nav. Iespējams, izrāvis ārā čipu. Īstenībā, viņi bija pieļāvuši kļūdu. Serafiem vienmēr viss bija ap un par dzīvām būtnēm. Kamēr galvenais bija nevis Alekss, bet esence, Pirmavots. Kur tas atrodas? Pie karotājiem. Aleksam (vai arī būtnei viņā) patiesībā nebija pārāk daudz izvēles iespēju, kurp doties.

Rozei bija taisnība. Ne jau Alekss bija jāmeklē.

Karotājs pamāja.
— Domāju, tev taisnība. Paldies.

Jautājošs skatiens.
— Par Deinu?
Ko tieši… Un tad nāca ārā. Rozes vainas apziņa.
— Viņš man vakar izstāstīja. Nemoki sevi. Nevienam nevajadzēja iedomāties. Tā bija iecerēts.

[Romija]

Flēra rūpīgi pārbaudīja, vai ir izdarījusi visu, ko spēja. Maikls, kā jau viņa solīja, bija vesels.

"Paldies," viņa atbildēja uz negaidīto komplimentu, vēlreiz viegli nosarkstot. "Tās tādas nav visu laiku," viņa piebilda, un dziednieces acu krāsa atkal kļuva parasta. Tomēr kopējā sajūta mazlietiņ uzlabojās par spīti joprojām jaušamajām skumjām. Pēkšņi apkārtējā Spēkā novirmoja portāls, uz mirkli dodot veltas cerības par Gabriela atgriešanos, tomēr Valdnieka dēlu Flēra nejuta. Tas bija kas cits. Bet kas?

"Es tevi izdziedēju," ja nu Maikls to pats nenojauta. "Bet es nezinu, kas tālāk notiks," viņa paraustīja plecus. Flēra joprojām sēdēja uz gultas malas un nebija atrāvusies no Maikla pieskāriena, kaut arī nevarēja noliegt, ka tas mulsināja. "Mani neinteresē Attīrītāji, bet es nevaru galvot, kā būs ar viņu, " Flēra atsaucās uz Aristu, tomēr neminot viņu vārdā. Vai viņa varēja apsolīt, ka Maikls netiks spīdzināts, ja labprātīgi izstāstīs visu vajadzīgo? Flēra nebija par to pārliecināta, tāpēc nolaida skatienu. "Bet savādāk tu diez vai būtu..." izdzīvojis.

[Roviela]

Joels stāvēja gaitenī, tikai brīdi pa brīdim pametot acis Dziednīcas istabā. Vai nevajag palīdzēt ko? Viņam prātā neienāca kaut kāda atriebība. Maikls, zināms, bija egoistisks slepkava, turklāt sava tēva slepkava, kas ir viens no ļaunākajiem noziegumiem vispār, bet tad, kad jāpalīdz, tad ir jāpalīdz. Galu galā Joelam nebija domas te kādam uzmesties par soģi, tas nebija viņa aicinājums. Dažus vārdus pateikt, jā, mēle niezēja, neko darīt. Varbūt izspruks, varbūt varēs novaldīt. Neko gan tas nemainīs. Vai tad Maikls vispār dzīvoja savu dzīvi? Viņš bija ļaunā ēna, melnais skauģis, kas nevis centās pats tikt tuvāk tam, kāds gribēja būt, bet vilka un nīcināja zemē otru, lai par katru cenu pierādītu, ka tas nav labāks.

Pēc tā, ko dzirdēja, šķita, ka dziedināšana ir izdevusies, un orākuls nelīda to pārbaudīt.
- Tā ir tā leģenda, tas stāsts, vai ne? Tā būtne ir ļauna un ļoti spēcīga, tā domāju, bet viņai ir savs uzdevums - aizgādāt karafi atpakaļ turp, no kurienes tā atnesta. Piecas paaudzes ir pagājušas, Ardai laiks atgūt Sauli, un svešajai maģijai pazust no šejienes. Tikai kas notiks ar Aleksu?
Sēras nebija nekur pagaisušas, un tas vedināja domāt, ka nenotiks nekas labs.

Portāls. Bet kurš? Meja vai Ereijass?

[echo3]

Ereijass bija cieši aizmidzis, Joela celšanās viņu nepamodināja, toties portāla maģiskais saviļņojums gan. Atvēris acis, serafs pirmajā mirklī nekādi nesaprata, kāpēc jūtas tik slikti. Tad nāca apjausma, ka "slikti" nav īstais vārds, jo karotājs bija atpūties un vesels. Ereijass pieslējās sēdus, sagrāba segu dūrēs un līdz sāpēm sakoda zobus. Sēras par cita serafa zaudējumu, par Sīlijas nāvi. Sajūta bija krietni mokošāka, nekā tad, kad serafi sēroja Astindelā. Un ne reizi viņam nebija iznācis sērot par kādu tik varenu.

Tikai pēc laba brīža Ereijass piecēlās un saģērbās. Bēdas nebūt neatviegloja doma par to, kā šobrīd jūtas Gabriels. Viņš gan ir Astindelā. Cerams, ka tā.

Aizņemts ar pēkšņi uzkritušajām bēdām, to, ka Joela gulta ir tukša, puisis pamanīja jau ejot ārā no istabas. Arī virtuvē neviena nebija, un istabās. Ereijass devās uz apakšstāvu. Sāpēt tur nevienam nesāpēja, bet bēdas bija jūtamas. Pie dziednīcas durvīm runājās Joels un Sariša. Ereijass piegāja viņiem klāt tā, lai Maikls, ja ir pie samaņas, caur pavērtajām durvīm viņu neredzētu.

[Sindra]

Arists

Roze gan nesaprata vai ir palīdzējusi vai nav. Bet ja jau Arists pateicās, tad varbūt kādu labumu viņu saruna arī bija devusi. Vai arī tā vienkārši bija pieklājība.
Viņa pasmaidīja un pamāja. - Lai veicas! - meitene novēlēja un pavilka tuvāk klaviatūru, lai atgrieztos pie saviem darbiem.

- Deins ir kabinetā. - viņa vēl painformēja, ja nu gadījumā karotājs grasījās doties pie priekšnieka.


Svētnīca

Maikls pamāja. Viņa roka atrāvās no serafes un noslīga turpat uz segas.
- Es saprotu. Tu nevari neko ietekmēt. Bet es neko tev nepārmetu. Kā būs, tā būs. - viņš nopūtās.
Jā, vesels. Izdziedēts. Bet ko tālāk? Pārāk daudz iespēju jau nebija. - Es mēģināšu pagulēt. - Mārvins noteica un aizvēra acis. Ja jau darīt tāpat nebija ko... Vēl vairāk apgrūtināt Flēru ar savām prasībām, viņš nevēlējās.


Meja

Cietumsaliņā laiks vilkās gausi. Gluži tāpat, kā toreiz, kad viņi bija ieslodzīti pēc saviem nakts pārkāpumiem.
Tomēr beigās Mejai izdevās sagaidīt. Salai tuvojās gaišs stāvs. Gabriels.
Viņš lidoja no Metatrona pils puses. Laikam jau tur bija uzturējies.
Eņģeļa augumu sedza vien balts gurnauts. Baltie mati plīvoja vējā un sudrabainie spārni atmirdzēja saules gaismā.

Viņš nolaidās uz salas un uzlūkoja Meju. - Kas noticis? - Metatrona dēls painteresējās. Neskatoties uz valdošajām sērām, Gabriels izskatījās, kā parasti. Stalts, spēcīgs... Viņa emocijas nebija sajūtamas.

[Rouzijs]

Meja staigāja pa saliņu un gaidīja, kad kāds pie viņas ieradīsies, viņa nervozēja un uztraucās. Pirksti ik pa laikam ieslīdēja matos tos sajaucot nekārtīgā mudžeklī, bet ja viņai liks ilgāk gaidīt meitene varētu arī sajukt prātā. Vismaz serafei bija tāda sajūta.
Apsēdusies zālē, pirksti plicināja to, jo kaut kā vajadzēja sevi nodarbināt, ēst viņa pavisam noteikti nevēlējās, jo šķita ka kuņģis ir sarāvies aiz skumjām un pārējām emocijām. Domas, kavējās pie Aleksa, pie tā rīta, kad viņš iešāva viņai mugurā. Serafe nopūtās, par spīti tam, puisis meitenei pārāk stipri rūpēja.

Skatiens pacēlās un viņa ieraudzīja Gabrielu.
Kad Metatrona dēls nolaidās uz saliņas, viņa piecēlās un viegli paklanījās valdnieka dēlam. - Man tev ir lūgums. - Tumšmate paspēra pāris soļus uz Gabriela pusi. - Tu esi orākuls, tu spēj atrast cilvēkus, caur meditāciju. Palīdzi man, atrast Aleksu. - Meitenes skatiens cerīgi uzlūkoja vīrieti. - Es tevi lūdzu. Zinu, ka nav īsti pieklājīgi tagad ko tādu prasīt, bet man ir bail, ka viņam kaut kas notiks. - Nez vai vajadzēja stāstīt, to, ka Svētnīcā tagad atrodas Maikls un Alekss viņu gandrīz ir nogalinājis. Lai gan... Gabriels parasti zināja visu.

Mejas skatiens noslīdēja līdz zālei, viņa palūkojās uz saviem pirkstiem, kuri bija palikuši zaļi, no zāles plucināšanas. Bet viņas sajūtās bija neliela cerība, cerība, ka valdnieka dēls palīdzēs un neatteiks. Neuzgriezīs muguru sakot, ka tas nav prātīgi.

[Romija]

"Labi," Flēra neiebilda pret Maikla vēlmi atpūsties. Viņš tomēr daudz bija pārdzīvojis un galveno par tikšanos ar Aleksu izstāstījis. "Es droši vien kaut kur tepat būšu, ja ko vajag," viņa palīdzēja Maiklam iekārtoties. Uzmetusi vēl pēdējo skatienu, Flēra izgāja no Dziednīcas.

Izrādījās, ka gaitenī ir savācies vesels bariņš. Te bija Sariša, Joels un Ereijass, kas lika nojaust, kā portāls tas iepriekš bija. "Meja devās prom?" viņa kā apliecinājumu pārjautājā, tad pievērsās Ereijasam. "Klau, tu redzēji, kad Maikla simboli pazuda? Vai kas notika?" viņa vaicāja. Sariša bija minējusi, ka varbūt karotājs kaut ko zina. Šis jautājums nelika Flērai mieru.

[Mattiass]

Arists pamāja Rozei, tad piecēlās. Deins. Viņš, iespējams, zina, kur Pirmavotu glabā. Sērām īsti neatlika laika, kas nemainīja faktu, ka serafs jutās sasodīti draņķīgi. Tāpat, kā, Rozes vārdiem, izskatījās.

Pasitis lapas padusē, viņš piegāja pie priekšnieka durvīm, un, pieklauvējis, iegāja iekšā, aiz sevis tās pievērdams.
— Atkal es. Ir jautājums. Un arī jaunumi. Tie gan ved strupceļā.
Karotājs saņēma sevi rokās.
— Jaunumi: Alekss nav pie Attīrītājiem. Tā vietā viņš kaut kur aizklīdis. Stonas kameras pamanījušas, bet pirms mazliet vairāk kā divām stundām viņš pazuda.

[Sindra]

Flēra

- Paldies. - Maikls vēlreiz pateicās Flērai, pirms serafe bija pametusi dziednīcas telpu. Tad viņš arī mēģināja aizmigt. Tas nemaz nenācās pārāk grūti. Lai arī izdziedēts, ķermenis tomēr prasīja savu daļu atpūtas. Būšana bezsamaņā jau nav atpūta.
Flērai nevajadzēja uztraukties par savu pacientu. Maiklam viss bija kārtībā, cik nu tas varēja būt šādā situācijā.
Sāpju sajūta vairs no Mārvina puses neplūda un arī puiša emocijas bija nomierinājušās.


Arists

Deina skatiens atrāvās no monitora un viņš palūkojās uz ienākušo karotāju.
Nekādi komentāri no priekšnieka puses gan netraucās Arista virzienā. Viņš domīgi klusēja. Līdz apjautājās: - Un kur tad ir Maikls? - Pēc idejas, ja Alekss būtu tomēr pametis Maiklu un nepildījis vienošanos, vai ko nu viņi tur sarunāja, tad visticamāk Attīrītāja iesniegumam par Tomu vajadzētu būt atpakaļ vietā. Taču nekā tāda nebija.

Karotājs palūkojās uz monitoru un kaut ko uzrakstīja uz tastatūras. Viņš sameklēja Aleksa failu karotāju datu bāzē. To Arists varēja pamanīt.
Tur, protams, nebija nekas tāds, kas spētu sniegt jelkādas atbildes par Mārvina aktivitātēm.
- Ko tu gribi, lai es daru? - Deina skatiens atgriezās pie kolēģa. - Lai es sazinos ar Diksonu un mēģinu noskaidrot, kas zināms ir viņam? - neko citu tā īsti Kārters iedomāties nespēja.


Meja

Gabriels uzklausīja Mejas lūgumu. Taču Metatrona dēls nesteidza dot savu piekrišanu. Viņa skatiens kavējās pie Mejas acīm. - Un ja viņam kaut kas notiks, ko tu darīsi? - viņš apjautājās. It kā tas būtu kaut kāds testa jautājums, lai izzinātu vai karotāja zin pareizās atbildes, vai nē.

- Zini, Meja... man nevajadzētu tevi nekur vairāk laist. Tev vajadzētu palikt šeit un turpināt mācīties. Vienkārši... tas, ko tu dari, tās nav lietas, kā mēs risinām problēmas.
Tavai mīlestībai nav jābūt pret vienu cilvēku. Tai jābūt pret cilvēci kopumā.
Es zinu, ka tu būsi dusmīga, kašķīga, ja es atteikšos tev palīdzēt.

Pārliecini mani. - Gabriels noteica un apsēdās zemē, meditācijas pozā. Orākuls pievēra acis. Taču viņš uzmanīgi klausījas, ko jaunā karotāja viņam teiks.

[Rouzijs]

Ko viņa darīs, ja Alekss nomirs? Tumšmates skatiens lēnām pacēlās no zemes, lai ielūkotos Gabriela acīs. - Skumšu, sērošu, cietīšu klusējot, tā kā to darītu par serafa nāvi. - Bet tās būtu tikai Mejas skumjas, viņa ar tām nedalītos, ja vien nenomirtu no sirdssāpēm. - Bet ja es varu kaut ko darīt, lai viņu glābtu, es to darīšu. - Un serafe nemaz nevēlējās pieļaut tādu iespēju, ka Aleksa dzīvība varētu izdzist. Meitene novērsās un palūkojās uz Metatrona pili. Valdnieks visticamāk nosodīja visu, ko Meja bija sadarījusi, bet viņa nespēj savādāk.

- Kāpēc es nevaru mīlēt vienu cilvēku vairāk par visiem, bet mana mīlestība pret cilvēci ir tepat... tā nav zudusi. - Tumšmate pieskārās ar plaukstām krūtīm, parādot, ka sirdī tā mīlestība ir. - Un palīdzot Aleksam, es palīdzētu atgriezt Ardai sauli, padarīt cilvēkus laimīgākus, parādīt kā ir dzīvot gaismā, nevis tumsā, kura ietin savos valgos un nelaiž vaļā.
Ja tu atteiksies palīdzēt, tad kam, lai es ticu? Labajam? Es nespēju saskatīt tajā tumsā neko labu, un ja es ļaušu viņam ciest, vai nomirt, es jutīšos mūžīgi vainīga pie tā. Pat ja viņš mani nemīl, pat ja mums nav iespējams būt kopā, es vēlos, lai Alekss ir dzīvs. - Meitene noslīga Gabriela priekšā uz ceļiem.

- Lūdzu, palīdzi. - Meja nočukstēja veroties uz Metatrona dēlu. Izmisums teju bija salauzis tumšmati, viņa nekad nebija jutusies tik slikti, tik... bezspēcīga.

[Mattiass]

— Nē, — Arists noraidoši pamāja. — Tu jau teici, ka tam nav jēgas. Bet arī lūdzi, lai tev pasaku, ja man izdodas ko noskaidrot. Aleksu meklēt nav lielas jēgas, ja vien nav zināms, kur viņš, visticamāk, dotos. Bet es atnācu arī citas lietas dēļ. Kur tiek glabāts Pirmavots?

[echo3]

Augšā neviena nav, tātad - Meja. Kāpēc devās prom, nezinu. - Ereijass atsaucās uz Flēras jautājumu. Serafa balss bija nespodra. - Flēra, vai Tev vēl ir saulsirdīšu tēja? Man liekas, ka mums visiem to vajag. - Ereijass nevēlējās neko būtisku (vai varbūt būtisku) runāt tik tuvu dziednīcas durvīm, un saulsirdīšu tēja bija labs iemesls doties uz virtuvi.

Virtuvē Ereijass aizgāja uzlikt vārīties ūdeni, jo viņam vajadzēja kaut ko darīt, lai izrautos no sērošanas sastinguma. Ticami, ka pēc brīža viņš dosies uz treniņu istabu, jā, tā viņš darīs. - Es izdzēsu maģiskās zīmes. Lai arī serafa zīmēti, tie bija dēmonu simboli. Izdzisa pavisam viegli. Derētu izdzēst tiem pārējiem priesteriem arī.

Apsēdies gaidīt tēju, karotājs savukārt pajautāja, - Kā Maiklam? Un vai ir kādi citādi jaunumi?

Šo rakstu rediģēja echo3: 06.02.2014 09:08

[Romija]

"Meja..." Flēra nogrozīja galvu un paklausīja idejai par saulsirdīšu tēju. Kā mazs uzmundinājums tas noteikti derētu, jo varēja just, ka arī pārējie serafi nejūtas labi. Flēra devās uz virtuvi, kur salika rindā četras krūzītes, katrā iemeta pa ziediņam un lapiņai. Kamēr Ereijass sagatavoja ūdeni vārīšanai, arī Flēra bija tikusi galā. Un tad nāca pārsteigums.

"Tu izdzēsi?" Flēra pārjautāja, ieplestām acīm cieši paskatoties uz Ereijasu. "Kāpēc? Tie simboli neko sliktu nedarīja. Tu viņu nolēmi izraidīšanai no viņu pašu vidus. Tas bija vienīgais, kas viņam bija!" Flēra nesaprata. Vārdi bira kā pupas, bet seja savilkās neizprotošā, žēlā izteiksmē. "Viņš tagad domā, ka ir gūstā un mēs grasāmies viņu iznīcināt vai vismaz pazemot. Es stipri šaubos, ka tas kaut kā veicinās viņa vēlmi brīvprātīgi parunāt un izstāstīt visu, ko mums vai Aristam vajag. Bet Arists esot viņu solījis spīdzināt. Tas taču nav tas, ko tu gribētu?" Flēra strauji novērsa skatienu. Iespējams, ka no šāda veidokļa Ereijass nebija domājis un viņas vārdi tagad bija kā pārmetums, tomēr viss bija sanācis tik nelāgi. "Viņš neredzēja, ka dzēsi? Jo es nevarēju atbildēt uz jautājumu — kāpēc?" sagaidījusi, kad tējkanna paziņo par karstā ūdens esamību, Flēra aplēja četras tējas.

"Kāpēc..." viņa čukstus pie sevis atkārtoja, papurinot galvu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 06.02.2014 10:47

[Roviela]

Joels gāja turpat kur pārējie. Maikls gribēja gulēt, un tas bija tikai dabiski.

Virtuvē orākuls ieritinājās 'savā' krēslā un gaidīja tēju.
Un tad nāca pārsteigums. Jā, Joels zināja, ka simboli Maiklam uz rokām ir puisim nozīmīgi. Ļoti nozīmīgi, vismaz viņš tā bija teicis tur, pagrabā.

- Es arī nesaprotu, kāpēc..., - Joels piebalsoja Flērai. - Tie Maiklam bija svarīgi. Flēra, bet kāpēc Tu saki, ka tagad savējie Maiklu izraidīs? Viņš ko tādu teica?
Ak Arists grasās spīdzināt. Nez, kādi tad tie noskaidrojamie jautājumi būtu?

- Tikai ne te, Svētnīcā, - orākuls stingri noteica. Viņam šķita, ka tad Svētnīca būs apgānīta, un viņi te nevarēs uzturēties. Un vēl tagad, kad ir sēras. Nē.

[Romija]

"Es to nojautu jau iepriekš, kad bijām runājuši "Rozes vārdā". Bet tagad viņš to pateica pats," Flēra skumji piebilda, pasniegdama Joelam tēju. Šobrīd uz Ereijasu skatīties negribējās. Lai arī Flēra nezināja, kā ir būt patiesi izraidītam, tomēr Maiklam to nenovēlēja pat tad, ja sakrautu kaudzē visu, ko viņš ir izdarījis. Jā, tur bija daudz nepareizu izvēļu, bet tām visām bija skaidrs iemesls. Viņš bija nelaimīgs. Vai kādu drīkstēja sodīt par to, ka viņš tāds ir? Ereijass, apzināti vai nē, bija uzņēmies soģa lomu.

"Nē, Svētnīcā noteikti ne," Flēra piekrita. Viņa to nespētu pieļaut, bet pagaidām īsti nebija variantu, kā no tā izvairīties, ka Maikls nevēlēsies pats runāt. "Kā Arists var kaut ko tādu pieļaut?" viņa noskurinājās un ierāva rokas piedurknēs. Šķita, ka telpā blakus skumjām pievienojas savāds saltums, tāpēc dziedniece aizgāja arī pēc savas tējas.

"Es viņu izdziedēju. Viņš izstāstīja, kas noticis. Ka gribējis sagādāt Aleksam sāpes, bet viņš sācis runāt savādā balsī, acis kļuvušas melnas un tad ar vienu mājienu kā ar maģiju aizmetis Maiklu pa gaisu. Un tad aizbraucis, atstādams viņu tur. Tas noteikti neesot bijis Alekss. Maikls pieņēma, ka tas ir tas, kas apsēdis viņu tēvu," Flēra pastāstīja uzzināto, ik pa brīdim iemalkodama tēju.