"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Maikls klusēja.
Tikai pēc kāda brīža no viņa puses atskanēja kluss: - Piedod. - puisis pagrieza galvu un palūkojās uz Flēru. - Es nezināju, ka tev var pietrūkt spēka. Vienkārši... Sīlijai nekad tā nebija. Viņa vienmēr varēja burties, kad vēlējās. - Maikls paskaidroja.
- Man liekas, ka es nevēlējos tevi aizvainot. Vienkārši... es cerēju... es gribēju, lai viss būtu savādāk.
Tagad man vairs nav nekā. - Mārvins atzina.

- Es nezinu, kur ir Alekss. - pagriezies uz sāna, lai redzētu Flēru, Maikls noteica. - Bet ar viņu notiek kaut kas dīvains. Viņš sarunājas pats ar sevi. Viņa acis kļūst biedējoši melnas. Un viņš spēj burties. Viņš mani nepagrūda. Viņš pamāja manā virzienā ar roku un mani sagrāba neredzams spēks un aizmeta pret sienu. Tieši uz tiem asumiem. Alekss tā nekad nedarītu. Bet viņš aizgāja pat uz mani nepaskatījies. It kā es būtu nevēlams traucēklis, kuru viņš vienkārši pagrūda malā. Viņš laikam savāca manu mašīnu un kaut kur aizbrauca. Piedod... es nezinu, kur.- tas bija viss, kā viņš spēja palīdzēt Aleksa pazušanas sakarā. Diez vai tā bija pārāk liela palīdzība.

[Romija]

Skumjas gūla uz Flēras krūtīm tik spēcīgi, ka viņai teju bija grūti elpot. Šķita, ka apkārtnē ir smags pilnīgi viss — notikumi, Arda, gaiss, domas un sajūtas.

"Es neesmu tik spēcīga," Flēra čukstus atbildēja, bet pat skaņas šķita nobirstam uz grīdas. "Es arī cerēju, ka būs savādāk."

Tikai tad, kad Maikls sāka runāt par Aleksa savādo izturēšanos, Flēras galva noslīga uz sāna. Izskatījās, ka tā nav galvas pagriešana, bet gan ļaušanās atslābumam. Maiklam pretī vērās skumjas, brūnas acis. "Tieši tāpēc arī mums viņu vajadzēja. Tas nav viņš pats. Un tāpēc te tu esi drošībā," viņa atbildēja, bet balss joprojām bija klusa un skumja. Varbūt Flērai vajadzēja piecelties un vismaz kaut cik dziedēt Maiklu. Bet šobrīd tā šķita kā apmaiņa — nogalināts eņģelis pret izdzīvojušu cilvēku. Svaru kausi svārstījās. Skumjas, notikumi, Sīlijas tumsa un reizē gaisma — tas viss jauca prātu un neļāva izlemt, kā ir pareizi. Flēra klusi vērās Maiklā. Viņa bija uzzinājusi to, ko vajadzēja, bet šobrīd tā likās bezvērtīga informācija. Tomēr viegls galvas mājiens bija kā pateicība par atklātību.

[Roviela]

Joels bija mierīgi gulējis. Te bija Svētnīca, te varēja atpūsties tik labi, cik vien to vispār varēja Ardā, līdz vienā brīdī sapnī iezagās skumjas, kas sažņaudza sirdi. Orākuls pamodās un juta, ka tas nebija vienīgi sapnis. Tās bija eņģeļu skumjas par to, ka viena eņģeļa vairs nav.
Un viņi tur bija pielikuši roku!

Joels apmetās uz vēdera un galvu paslēpa zem spilvena. Tas nelīdzēja itin nemaz, no tā nevarēja noslēpties.
Jā, viņš zināja, ka tā vajag, jā, neviens nebija solījis skaistu uzdevumu, pēc kura viegli lidināties mākoņos, bet ka būs tik smagi, to Joels nespēja iedomāties.

Viņš piecēlās, jau pēc paraduma, vai arī tas bija neapzināts sīks sods par izdarīto, uzvilka garās bikses, citādi palikdams kails, un devās uz virtuvi sameklēt kaut ko dzeramu.
Virtuvē neviena nebija, orākuls uzvārīja tēju un izdzēra to. Labāk nepalika, tikai skumjām vēl piejaucās sāpes kaut kur tepat.
Paga! Istabā bija zīmīte viņam pie gultas. Tagad viņš atminējās tādu redzējis, un aizgāja izlasīt. "Alekss galina nost Maiklu" un vairākas jautājuma zīmes, un koordinātes. Ereijasa rokraksts. Jāskrien? Nē, nav jāskrien, Ereijass ir tepat, guļ, un no viņa nestaro sāpes.

Kas ir noticis?

Joels devās meklēt sāpju avotu Svētnīcā.

[Sindra]

Maikls lēni, noraidoši pamāja.
- Aleksam mani nevajag. Ne viņam, ne tam, kas viņā. - par to viņš bija pārliecināts.
Mārvins vērās pretī Flēras skumjajām acīm. - Jā, es gribēju Aleksam nodarīt pāri. - Mārvins atzina. - Mana pasaule ir sabrukusi un es esmu apjucis. Viņas vairs nav. Un tiklīdz, kā ļaudis to pamanīs, viņi zaudēs ticību Attīrītājiem. Es nezinu, ko tālāk darīt. Bez tam... bez simboliem mani padzīs paši savējie.

Bet viņš vienmēr uzvar. Ir tik spēcīgs un nesalaužams. Varonis. Es viņu apskaužu, nicinu, mīlu un ienīstu vienlaicīgi. Man sagādā baudu redzēt viņa sāpes. Tikai tajos brīžos man liekas, ka es neesmu viņa ēnā. - Maikls necerēja, ka Flēra varētu saprast. Viņa bija eņģelis un diez vai vispār jelkad bija izbaudījusi tādas jūtas, kā nicinājumu un naidu. Ko gan viņa par to zināja.

- Viņš vēlējās, lai es atsaucu savu apsūdzību tam viņa kolēģim, kurš man uzbruka. Viņš piedāvājās palikt gūstā, pakļauties man. Tas bija tik cēli, ka man šķebināja no viņa uzvedības. Es nekautrējos to izmantot. Es vēlējos, lai viņam sāp. Lai viņš raud, tāpat, kā par tēvu. Es vēlējos viņam atgriezt tās rētas, kuras tu tik augstsirdīgi biji nodzēsusi no viņa muguras.
Es aizvedu viņu uz to pamesto ēku. Jo tas nevienam nebija jāzin. Tā nebija karotāju vai attīrītāju darīšana. Tā bija mūsu personīgā darīšana. Es nostatīju viņu pie sienas, saslēdzu viņa rokas. Viņš pakļāvas. Neiebilda. Nemēģināja mani atrunāt. Es domāju, ka viņš saprata, ka ir tikai pelnījis ko tādu par savu augstsirdīgo rīcību. Bet es tikai vēlējos, lai viņš izjūt tādas pašas sāpes, kā es izjutu, kad Beils salauza manu degunu. Man līdzi bija Dzelksnis. Tā bija vienīgā pātaga, kas lika Aleksam raustīties sāpēs. Par pārējām viņam bija vienalga. Karotāji paši moca savus darbiniekus. Lai tiem būtu izturība. Lai sāpes netraucētu izpildīt uzdevumu un lai tie nesāktu lieki pļāpāt, nonākuši gūstā. Aleksam ir apskaužama izturība. Dzelksnim piemīt kas īpašs. Tā spēj lauzt Aleksa izturību. Viņš koda lūpās, lai neizdvestu ne skaņas. Viņš cietās, mocījās... līdz viņa acis pielija ar to biedējošo tumsu. Viņš sāka runāt. Kāpēc tu ļauj sevi mocīt? viņš jautāja. Es apjuku. Es domāju, ka viņš runā ar mani. Es lūkojos uz viņu neizpratnē. Man tas neder! Atbrīvojies un ejam. Mums nav laika. viņš runāja un es nesapratu, ko Alekss ar to domāja. Es apjucis stāvēju un vēroju viņu. Es nevaru. Alekss pats atbildēja. Es solīju pakļauties. tad vienā mirklī Alekss izslējās, dusmīgi nošņāca: Man vienalga. Man nav laika. un tad ap viņa rokām iegailējās spilgta gaisma. Rokudzelžu vairs nebija. Tie vienkārši bija izgaisuši.
Alekss pagriezās pret mani. Viņš izskatījās svešāds un bīstams. Un tās acis... - Maikls noskurinājās. - Viņš pavērsa pret mani roku un es kritu. Viņu neinteresēja manas sāpes, ievainojumi. Viņš tikai pavērsa roku pret pātagu, kura bija izkritusi man no rokas un tā paklausīgi ielidoja viņa rokā. Alekss pameta mani nomirt un aizgāja pat neatskatījies. Tas ir viss, ko es zinu. Viss ko es varu tev pastāstīt.
Man liekas, ka tas, kas tagad ir Aleksā, pirms tam bija mūsu tēvā. Tādēļ tēvs sajuka prātā. Pēc tēva nāves tas iemiesojās Aleksā, jo viņš bija vistuvāk. - viņš pastiepās pēc ūdens krūzes, lai vēl padzertos.

- Atbrīvo mani. Ļauj man iet. Lūdzu... - Maikla skatiens lūdzoši ielūkojās dziednieces acīs.

[Mattiass]

— Un kur…? — Arists iesāka, juzdams, ka kaut kas nav labi. Un tad viņam nācās apsēsties.

Sīlija. Viņiem tā arī nebija izdevies atrast veidu, kā palīdzēt atgriezties serafu vidū. Un tagad viņa bija mirusi. Gabriels bija viņu nogalinājis. Viņi visi bija viņu nogalinājuši. Viņi viņam bija palīdzējuši Sīliju noslepkavot.

Kādu brīdi viņš sēdēja, viegli šūpodamies uz priekšu un atpakaļ (un pats to sākumā nemanīdams) un skatīdamies vienā punktā, kas apmēram sakrita ar Rozes galda malu, īsti nemanīdams, vai meitene viņam kaut ko saka, vai nē. Tās sirdi plosošas sajūtas… Tas bija kas nepieredzēts. Ne tuvu tas, ko sagaidītu īpatnis ar krietnu nāvju skaitu uz sava rēķina. Tuvāk tam, ko justu, zaudējot kādu no vecākiem. Šī sajūta biedēja. Tas nozīmēja, ka vēl ilgi mocīs šaubas, izteiktas jautājumā: Ja nu varēja citādāk? Nokratījis vieglu drebuli, serafs pacēla skatienu. Jā. Roze. Ko viņš bija gribējis? Vajadzēja savākties.

Arists viņai priekšā nolika izdrukas.
— Alekss notinies. Ir čipots. Priekšniecība mums nestāsta. Mēs un Alvera nedrīkstam zināt. Kameras Stonā viņu ir manījušas. Vietām pat dubultā. Vari izanalizēt un man pateikt? Es viņu cenšos atrast. Šos nevienam nerādi. Un nestāsti.
Viņš pielika roku pie pieres un atgāzās, cerībā, ka paliks vieglāk, taču saprata, ka ilgstoši nespēj nosēdēt mierā. Vajadzēja ūdeni. Tad nu atkal nācās celties un doties uz tuvāko izlietni. Noskalot seju. Tad varbūt paliks vieglāk.

Tomēr iekšējā sajūta saglabājās kā traips uz sirdsapziņas. Kā kādā citā pasaulē, nošaujot savu mīļo, savainoto zirgu, tev arī ir žēl un tu ienīsti, ka tev tas jādara. Tā arī šeit, tikai daudzreiz izteiktāk. Jo Sīlija, kaut nebija draugs, bija viena no viņiem.

Viņš raudzījās sev pretī spogulī. Vislabāk būtu bijis doties mājās un ciest klusumā, kā viņš būtu ieteicis arī jaunākiem serafiem, redzēdams, ka tie māžojas un tēlo ņuņņas. Šādos apstākļos praktiski nebija iespējams strādāt. Galva slikti atsaucās. Viņš tikko Rozei bija ieķīlājis Džeisu.

Tomēr tam neatlika laika. Nekam nebija laika. Viņš bija serafs un karotājs, viņiem bija uzdevums. Bija jāsaņemas un jāturpina. Būs jācīnās uz priekšu. Un jau bija skaidrs, ka šī sajūta neatkāpsies un grauzīs. Sīlija, Sīlija, Sīlija…

Arists pacentās nogrūst savus iekšējos dēmonus dziļāk. Tur, krūšukurvja apvidū, tie locījās un šņāca, un centās izrauties kā niknu čūsku kamols. Tomēr ārēji, atgriezies pie Rozes, viņš izskatījās vienkārši ļoti noguris.

[Romija]

Flēra klausījās, bet kaut kā viņa nespēja uzzināto nostādīt augstākā prioritātē kā rūpes par Maikla ievainojumiem un tās skumjas, kas visu padarīja vēl grūtāk panesamu.

"Tā būtne vēlas atgriezt Sauli," Flēra atbildēja īsi, it kā vārdus izrunāt būtu grūti vai tie jātaupa. Bet ievainotais te bija Maikls, ne viņa. "Un tikai tāpēc mēs te vēl esam, kaut arī viņas vairs nav." Ja pirms tam Flēra nevēlējās šīs ziņas paziņot Maiklam, viņš jau pats bija kaut kā uzzinājis. Tas vairs nebija noslēpums. Maikls to droši vien nejuta tā, kā viņi, tomēr arī uz viņu tas nenoliedzami atstāja smagu iespaidu. Iespējams, ka tādu, kas nepazudīs.

"Es tevi nevaru atbrīvot, es nezinu, kā ar to apietas," viņa beidzot pacēla roku un pamāja rokudzelžu virzienā. Lai kā tagad negribētos risināt šos jautājumus, Flēra nevarēja vienkārši pazust skumjās, bija jāsaņemās. "Un tu neesi vesels, kur tu iesi?" jautājums paspruka neapdomājot. Tagad, kad tas izskanēja apkārtējā gaisā, tas izklausījās gandrīz kā smīkņāšana par to, ka Maiklam vairs nav, kurp iet. "Es negribu, lai paliek sliktāk, man laikam jāmēģina vēl..." dziedniece sakustējās un gurdi piecēlās sēdus. Mazliet spēka viņai bija un ne jau tā trūkums spieda atpakaļ guļus. Situācija bija tik līdzīga tai reizei, kad Flēra lūdzās, lai Maikls viņu atbrīvo, bet viņš nevarēja, jo dziedniece bija Sīlijas gūstekne.

Tik pat gurdi piecēlusies kājās, Flēra spēra pēdējos soļus un noslīga uz Maikla gultas malas. Plauksta noslīdēja gar viņa vaigu. "Ļauj man tev palīdzēt," jau ar šo pieskārienu dziedniece sūtīja mazliet siltuma un miera.

[Sindra]

Arists

Kur... labs jautājums.
- Nu, ja viņš dodas uz kapiem, tad tie atrodas tur, kur dzīvo viņa māte. Netālu no Vatras. Tāds mazs ciematiņš. Saukts par Edenu. Varbūt viņš devās uz turieni. - lai gan īstu pārliecību Rozes balsī saklausīt nevarēja.

Vien, kad Arists nometa viņas priekšā izdrukātās lapas, meitene visai manāmi saskuma. - Jā... es paskatīšos, ko es varu darīt. - tomēr viņas skatiens kavējās pie Arista un viņa visai aklās blenšanas uz galda malu.
Roze ievilka elpu, kā grasoties kaut ko teikt, taču tā kā karotājs piecēlās un devās prom, sekretāre paklusēja un pavilkusi tuvāk izdrukas, pievērsa tām savu skatienu.

Aristam atgriežoties, Roze bija sakārtojusi izdrukas glītā kaudzīte, kuru pastūma uz karotāja pusi. - Man šķiet, ka tur sistēmā ir kaut kāda kļūda. Bet iespējams, ka tev jāprasa Deinam.
Šīs vietas... - viņa vēlreiz palūkojās uz lapām. - Es tās nespēju sasaistīt ar Aleksu. Es nezinu, ko viņš tur meklējis. - meitene nopūtās, atslīgusi krēslā. Viņas skatiens kavējās pie Arista acīm. - Tu izskaties sasodīti draņķīgi. Tev vajag brīvdienas. - viņa secināja.

Mirklis klusuma. Līdz Roze ierunājās, pirms vēl Arists bija paguvis aiziet. - Notiek kaut kas dīvains. - viņa noteica. - Un zini... man ir sajūta, ka es nekad viņu vairs neredzēšu. - meitene nopūtās.


Flēra

Neizskatījās, ka Maiklu īpaši uztrauktu tas, ko būtne vēlas. Viņš tikai apstiprinoši pamāja. - Protams. Darbiņš gluži Aleksa stilā. Viņš varēs kļūt par visas Ardas glābēju. Kam gan viņam apmierināties tikai ar vienu pilsētu. - Mārvins pasmīkņāja.

Maikla plauksta uzgūla uz Flēras rokas, pēc tam, kad tā bija noslīdējusi gar viņa vaigu. - Nevajag. Tu pati neizskaties visai dzīvīga. Bez tam, ja tu nevari mani atbrīvot, tad tam nav nozīmes. Gulēt gultā es varu arī šāds. Man nemaz tik ļoti nesāp. - viņš gan neko nesaprata par dziedināšanām un maģiskajiem spēkiem. Kā tie tērējās. Šobrīd jauneklim izskatījās, ka viņa dziedniece pati neturās uz kājām. Kāda gan no tā visa bija jēga. Viņš nevēlējās beigtu eņģeli uz savas sirdsapziņas.
- Iespējams, ka tā ir arī labāk. - Maikls noteica plaukstai vēl joprojām atrodoties uz Flēras rokas. - Manas ciešanas būs īsākas, ja pie karotājiem nonākšu jau savainots. - tā būtu patiesībā.

Tomēr, pirms samierināties ar savu likteni, Maikls pamāja uz rokudzelžu pusi. - Vai tev ir atslēga no tiem? Ja tev ir atslēga, es protu tos atslēgt. - Mārvins gan šaubījās, ka karotājs būs atstājis Flērai atslēgu.

[Romija]

Flēra papurināja galvu. Viņai nebija atslēgas. Visdrīzāk Arists to neatstāja arī Sarišai, tā kā nāksies gaidīt viņu pašu atpakaļ.

"Es zinu, ka tev sāp, es to jūtu," viņa atbildēja, bet roku neatrāva. Dziedniece šobrīd rūpējās par pacientu, nevis Aleksa un karotāju problēmām. Šīs rūpes noteikti varēja saklausīt arī balsī. "Tu neesi pie karotājiem. Iespējams, ka viņi nemaz nezina." Neskatoties uz Maikla iebildumiem, Flēra iekārtojās uz gultas malas. "Ja karotāji tevi dabūtu šādā stāvoklī, viņiem rastos jautājumi. Tu neizskaties gluži tikko ievainots." Un Flēra nevēlējās atstāt pusdarītu darbu. Ne jau tad, kad nācās apzināties eņģeļa nāvi. Kaut arī Maikls bija cilvēks un droši vien ne tas labākais, viņš tomēr bija dzīvs.

"Vienkārši atslābinies," Flēra viegli pasmaidīja, atsvabināja savu roku un pagriezās, lai viņai būtu ērtāk piekļūt Maikla ievainojumiem. "Tas nesāpēs," viņa vēl iedrošināja, kad pirksti viegli uzgūla uz vēdera ievainojuma, to nesaspiežot.

[Sindra]

Maikls lūkojās uz Flēru un neticēja savām ausīm. Tas, ko viņa teica.
Jaunekļa piere saraucās... jo godīgi sakot, viņš nezināja, ko domāt. Vai tā varēja būt, ka Flēra meloja? Vai viņa pati nezināja.
Puisis nopūtās. - Tas... tas, kurš pirmais ieradās pie manis. Viņš ir karotājs. - tādēļ visas versijas par karotāju nezināšanu uzreiz varēja atmest.
Jā, protams, pastāvēja iespēja, ka Flēra nemaz nezināja, ar ko šeit nodarbojas citi viņas biedri.
- Viņš bija "Būrī". Kopā ar citiem karotājiem, kad tie ieradās pakaļ Aleksam. Un viņš man pieskārās, lai pārmeklētu, kad biju ievainots. Es zinu, ka viņš ir tāds, kā tu. Mani simboli reaģēja uz viņu. Bet viņš ir arī karotājs. Viņš savāca manas lietas. Un kamēr tu nebiji ieradusies, viņš teica, ka es viņam izstāstīšot visu par Attīrītājiem. Un ja es kaut ko esmu aizmirsis, viņš man palīdzēšot atcerēties. - vai arī Flēra nesaprata, kas ar to bija domāts? Maiklam vienkārši vajadzēja tikt prom.

Viņš atslābinājās. Kā jau Flēra bija to ieteikusi. Maikls, protams, nevarēja vienaldzīgi atmest ar roku, sakot, ka viņu nerausta sāpes. Kā tas bija Aleksam. Tomēr, pirms Flēra bija sākusi viņu dziedēt, puisis savāca spēkus, lai pieceltos sēdus un viņa lūpas pastiepās pretī Flēras lūpām. Cenšoties viņu noskūpstīt.

[Roviela]

Tuvākajās istabās nebija neviena, par ko pārdzīvot tāpēc, ka tam sāp, un Joels gāja uz Dziednīcu.

Pat iet bija grūti. Viņš piespieda vienu roku pie krūtīm, kā gribēdams sirdi paturēt tur iekšā, vai aizsargāt, lai nesāp tik ļoti.

Aina, kas pavērās dziednīcā, bija pavisam savāda. Maikls, ievainots, jo Flēra viņu dziedēja, to varēja redzēt, bet kāpēc Maikls pieķēdēts pie gultas?
Un Flēra! Viņa neizskatījās atpūtusies.

Daudz nedomādams, Joels piegāja tuvāk un, noliecies Flērai blakus, pieskārās viņai un deva spēku. Viņš bija pagulējis, nudien, būtu nepareizi nepalīdzēt. Par Maikla vēlmi piecelties un noskūpstīt Flēru, viņš tikai klusi iekunkstējās, bet neiejaucās. Guli taču, muļķi! Tev pašam būs sliktāk, ja tagad kustēsies!

[Romija]

"Jā, viņš ir karotājs. Un viņš ir tāds kā es. Bet tu neesi pie karotājiem, vismaz tik ilgi, kamēr atrodies šajā telpā," Flēra centās Maiklu nomierināt. Tas, ka Arists bija solījis izdabūt informāciju, bija... nu, jā, laikam jau viņa garā. Maikla vēlme no tā izvairīties arī bija saprotama. "Es par to nezināju, ne tāpēc es braucu, un ne tāpēc ārstēju, lai varētu spīdzināt," viņa aizvēra acis un nopūtās. Kā viss bija samežģījies!

Flēra sajuta Maikla vēdera muskuļu saspringšanu, bet tad, kad viņa atvēra acis, lai paskatītos, kas ir noticis, uz pleca uzgūla cita roka, liekot Flērai sarauties pēdējo centimetru uz priekšu. Viņas lūpas satikās ar Maikla lūpām. Tas bija pavisam īss pārsteiguma mirklis, tomēr to varēja uztvert arī kā skūpstu. Atrāvusies un nosarkusi, Flēra saprata, ka viņu vairāk bija pārsteigusi Joela roka, nekā Maikla centieni viņu noskūpstīt. Šāda iejaukšanās lika nosarkt vēl vairāk. To, kas starp Flēru un Maiklu bija noticis ieslodzījumā, viņa nebija citiem serafiem stāstījusi.

"Jā... paldies... es..." Flēra centās mulsumu noslēpt aiz pēkšņa enerģijas pieplūduma. Notikušais viņu bija uztraucis, kas arī atgrieza locekļos dzīvīgumu. Strauji piecēlusies no gultas malas, Flēra sāka rīkoties ap pārsējiem, rīpīgi noņemot tos un pārbaudot, vai ievainojumos nav iekļuvis kāds svešķermenis. Lai arī Joels bija atdevis daļu spēka, tomēr pēdējo stundu dēļ Flērai šķita, ka tas vienalga ir jātaupa, tāpēc vispirms par dziedējamo vajadzēja parūpēties bez maģijas. Vai varbūt tas bija tikai iemesls. Flēras pirksti kustējās ātri un rūpīgi, bet viņas skatiens izvairījās no pārējiem. Noliektā galva lika sarkanajiem matiem krist sejai abās pusēs, aizsedzot to skatienam.

[Mattiass]

Arists bija gurdi apsēdies un automātiski savācis izdrukas. Prasīt Deinam… Kāpēc arī ne. Tikpat labi var apjautāties.

— Par ko tu runā? Kāpēc?
Šī varēja būt iespēja noskaidrot, kādēļ Roze pēdējā laikā ir tik klusa. Turklāt… Viņš godīgi sev atzina, ka šobrīd nevēlas palikt viens. Kaut kur skriet, raizēties. Kaut kur apziņas fonā uzpeldēja arī, ka Svētnīcā ir atjēdzies klients, par kuru jāparūpējas. Taču šobrīd tam galīgi nebija īstais noskaņojums. Vai varbūt… tas palīdzētu nomākt zaudējuma sajūtu? Taču šobrīd un tagad viņš labprāt izbaudīja Rozes balsi. To, ka ne viņam vienīgajam ir dīvainas sajūtas. Vismaz viņa varēja Aristam izkratīt sirdi, un kaut kādā mērā, kādā saprāta nostūrī, viņš cerēja, ka meitene tā arī darīs. Tas līdzētu par atgādinājumu, ka pasaulē ir arī citas lietas, kā mirusī serafe. Ka vajag kustēt uz priekšu. Ka jāpalīdz citiem, tiem, kas vēl dzīvo un elpo.

[Roviela]

Flēra salēcās, un orākuls sajutās tā kā neērti.
- Piedod, negribēju biedēt, - viņš noteica. Tā bija sanācis, viņam bija basas kājas, un sanāca kustēties nedzirdami.
- Ko es varu palīdzēt vēl? - Joels pavisam izlikās, ka neko nav pamanījis. Nē, nu pamanījis bija, bet neuzskatīja, ka tas būtu nez kas tur tik tāds īpašs, lai par to sašustu. Vismaz ne viņš, Joels. Vēl jo vairāk viņš nelikās manām Flēras samulsumu.

- Vēl vajag spēku, Flēra? Es varu dot. Un varētu vēl vairāk, ja tu - viņš paskatījās uz Maiklu, acīs gan nemanīja pārmetumu, drīzāk tā bija fakta konstatācija, - nebūtu man licis karāties rokās visu nakti.
- Atnest ko? Ūdeni tīru, varbūt? Vai ko citu?

[Sindra]

Svētnīca

Lai arī Flēras lūpas bija satikušās ar Maikla lūpām, nācās vien atzīt, ka tas nebija gluži tā, kā jauneklis bija iecerējis. Jā, jau atkal, ne tā, kā viņš to bija iedomājies. Tā pēkšņi viņi vairs nebija telpā vieni un viņš pavisam noteikti nebūtu līdis laizīties gar meiteni, ja vien būtu laicīgi pamanījis trešās personas ierašanos.
Maikls neredzēja Flēras samulsumu.
Pēc aprautā, neizdevušamies, vai vienalga, kā lai to nosauc, skūpsta, viņš atkrita atpakaļ savos pēļos un aizgrieza galvu prom no abiem serafiem.
Maiklam bija diezgan vienalga, ko Flēra dara ar viņa ķermeni. Tikai, kad viņa bija noraisījusi apsējus, puisis uzmeta īsu, ziņkāres pilnu skatienu savam plecam, kurā vajadzēja būt caurumam. Nu labi, cauruma tur nebija. Pamatīgs zilums un rēta vietā, kur armatūras stienis bija izdūries cauri miesai.

Tikai pēc Joela komentāra par spīdzināšanu, Mārvins veltīja serafam skatienu. Maikla acis bija neiecietīgi samiegušās. - Ak, nu kādi gan jūs nesavtīgi labdari esat. - viņš sarkastiski novilka.
- Neko man no tevis nevajag. - viņš atrauca Joelam Flēras vietā. - Tu vari palīdzēt aizvācoties no šīs telpas. - Maikls asi noteica.


Arists

- Es nezinu kāpēc. - Roze godīgi atteica. Pabīdījusi tālāk klaviatūru, viņa nolika rokas uz galda un pavērās karotājā. - Tāda sajūta. Vienkārši. Vari saukt par sieviešu intuīciju. - meitene rūgti pasmaidīja.
- Jau tādu brīdi mums vairs nebija attiecību. Un es jau sev teicu, ka tās ir beigas. Bet tagad ir vēl savādāk. Man šķiet, ka tās nav tikai beigas mūsu attiecībām. Es viņu nekad vairs neredzēšu. - vairāk tā īsti arī nebija ko teikt.
Roze nezināja, cik pazīstams Arists bija ar tādu lietu, kā sieviešu intuīcija. Tai, protams, nebija nekāda pamata. Tās bija tikai sajūtas. Un jā, pilnīgi iespējams, ka viņa kļūdījās.

- Bet tad atkal... - Roze domīgi noteica. - Viņš tāpat nekad nav bijis mans. - un to nebija vērts noliegt vai apstrīdēt.
- Varbūt viņu nevajag meklēt? - meitenes roka pasniedzās pēc kafijas krūzes. - Gan jau Alekss zin, ko dara. Viņš vienmēr zin... - savā ziņā viņas balsī skanēja tāda kā nolemtība. Roze pavisam noteikti bija izlēmusi, ka šoreiz viņa nedzīsies pakaļ savam mīļotajam. Ja viņš atgriezīsies, tad atgriezīsies. Ja nē, tad vienkārši nebija lemts.

[Romija]

Ja skumjas par Sīliju bija kā nekustīga ūdens lāma, kas ar savu necaurspīdīgumu un rāmumu nomāca un spieda pie zemes, tad pēkšņi viss apkārt bija sācis virpuļot un vārīties. Vai arī tā bija Flēra pati, kuras dzīslās ar jaunu sparu bija ieskrējušās asinis un Spēks.

"Man šķiet, ka būs labi," viņa nomurmināja, apskatīdama vienu no ievainojumiem. To varēja saprast abi, katrs pa savam. "Tagad man pietiks," viņa atbildēja Joelam, tomēr skatienu nepacēla. "Tas noderēs Aleksa meklēšanai," viņa piebilda it kā par citu tēmu, tomēr sīkāk šobrīd nepaskaidroja. Arī otra brūce bija gatava dziedēšanai. "Man vajag mieru!" tad pavisam noteikti bija domāts abiem. Tagad. Tūlīt. Bez ierunām!

Pati vairākas reizes dziļi ieelpojusi un beidzot saņēmusies darboties tālāk, Flēra atglauda sarkanos matus, aizlikdama tos aiz ausīm. Viņa vēlreiz apsēdās uz gultas. Tagad viena roka pasniedzās, lai silta plauksta nogultu uz Maikla pieres, bet otra nosedza vēdera ievainojumu. Balta gaisma iemirdzējās zem abām plaukstām vietā, kur tās pieskārās Maiklam. Flēras acis bija violetas. Roka no vēdera aizceļoja uz plecu, pa ceļam noauzdama no baltām, tievām dzīsliņām mirdzošu tīklu, kas savienoja abas brūces. Kad tas bija izdarīts, viņa roku uzlika virs Maikla sirds. Flēras acis iemirdzējās vēl mirkli, tad gaisma pazuda aiz viņas skropstām. Dziedniece lika spēkam plūst cauri abām plaukstām, bet izveidotais tīkls uz Mārvina auguma iemirdzējās. Rūpīgi iztaustot ievainojumus, Flēra lika tiem pamazām dzīt, vadot spēku cauri tiem abiem un savām rokām. Dziednieces lūpas sakustējās, it kā viņa teiktu nedzirdamus vārdus, bet no krūtīm skanēja bezvārdu melodija. Kad pēc mirkļa virs gultas parādījās sudrabaini, sakļauti, sargājoši spārni, arī Spēka plūsma paātrinājās, liekot sadzīt abām caurdurtajām vietām, un spēkam izplūst pa visu Maikla ķermeni. Šajā brīdī skumjas atkāpās, Flēra mirdzēja un mirdzēja arī viņas darbs. Pēc mirkļa apklusa melodija, pazuda spārni un dziedniece atvēra acis. Tās bija violetas, bet vairs nemirdzēja. Viņas rokas joprojām gulēja uz Maikla pieres un sirds, pārbaudot, vai ķermenis ir izdziedēts.

[Roviela]

Kādi mēs nelaipni! Tu tiešām nesaproti, ka tā nav izlikšanās? Joels gribēja teikt, tikai vārdi tā arī palika nepateikti, jo Flēra pieprasīja mieru.

Viņš piekrītoši pamāja un noņēma roku Flērai no pleca, pats paiedams nostāk, lai netraucētu, tomēr paliktu tuvumā, ja nu pēkšņi ar Flēru kas. Iecelt gultā vajag vai kā tā, ja viņa pārpūlēsies.

[Mattiass]

— Pēc ainas Būrī viņš vairs nebija viņš pats. Vismaz, ne tikai. Viņš vairs nav tikai viņš pats. Tas ir… Īsti nezinu, kā paskaidrot. Varbūt nemaz nevajag, — serafs noteica. Būtu grūti paredzēt meitenes reakciju, ja Arists pieminētu, ka pēc pieejamām ziņām, kaut kas Aleksu ir apsēdis.
— Tev arī nevajag viņu meklēt. Es pats to darīšu. Man tikai vajag saprast, no kura gala sākt. Ciktāl es zinu, viņš bija pie Maikla Mārvina. Mazohistiski izpirkdams ar sevi Beilu. Un tad… kaut kas notika. Un nu Alekss ir ārā no Stonas. Man nešķiet, ka viņa aprēķini vēl darbojas.

Par Rozes nojautām… ko gan piebilst? Nevar atgūt to, kas nav piederējis. Un nojautas varēja izrādīties pareizas, ja esences pārvietošana noteiktu, ka Alekss nevar atgriezties, vai arī iet bojā. Vai Arists to censtos apturēt? Īsti nē. Žēl puiša, taču pasaule ir svarīgāka. Līdzīgi, kā ar Sīliju. Karotājs nolieca galvu.

[washulis]

Sariša jau bija nojautusi, ka no Maikla atbildes izdabūt spēs tieši Flēra, tādēļ mirklī, kad Maikls atļāvās kratīt savu sirdi, Sariša izgāja no telpas, tomēr palika tuvumā, dzirdot tikai aptuvenu balsu murdoņu, uztverot pusi no runātā un gaidot, vai nepienāktu kāds mirklis iejaukties, bet galvenais - dot abiem privāto telpu.

Tā tas kādu laiku turpinājās, līdz pāri Svētnīcai pārlaidās skumjas. Sīlijas skumjas. Nomācošas un smagas, līdzīgi, kā bija tapis grūtāk elpot Būrī esot. Sariša atbalstījās pret sienu, pieverot acis un cenšoties palikt rāma, no jauna salecoties tikai, kad garām devās Joels, ieejot pie Flēras un Maikla. Arī viņa tad pagāja tuvāk Dziednīcas durvju ailai, vērojot, kas tieši tur notiek. Joels iedod spēku Flērai. Maikls Flēru noskūpsta. Neērta situācija. Pēc Maikla aizvainotā uzsauciena Joelam, arī Sariša beidzot ierunājās. Flēra šobrīd labi tiek galā. Nevajag satraukties. Kamēr Maikls nomierinās, varbūt iemieg. Tad varēs noslīpēt visas informācijas kripatas, ko dziedniece noskaidrojusi. Un tad padot ziņu Aristam un izdomāt, ko darīt tālāk. Tikmēr varēja parunāt par ko citu, Maiklam nedzirdot, kad serafe pievērsās orākulam. Tu arī to jūti? Skumjas. Serafa nāves skumjas...

[Roviela]

Joels pagājās tuvāk durvju ailai, sadzirdējis Sarišas uzrunu.

- Jā, - viņš klusi atteica, - Jūtu. Sirdi žņaudz nost, un elpot ir grūti, un jo vairāk tāpēc, ka paši tam pielikām roku. Ir darīts tas, kas jādara, es saprotu, prāts attaisno, bet sirds - nē.
viņš paskatijās uz karotāju.
- Vai tev tāpat?

[washulis]

Vai tāpat? Viņa pamāja ar galvu. Gluži tāpat. Es ne reizi neskatīju Sīliju vaigā. Ja es to būtu darījusi... Ja būtu radusies izdevība. Vairāk, kā tikai no tālienes, kad šī gaišā figūra ar tik nemākslotu uzticību un alkām lūkojās Gabriela sejā (kas jau sāpēja kaut Gabriela dēļ), tad patiesi būtu smagāk. Tad arī prāts nespētu neko attaisnot. Es tikai raizējos, ja šīs sāpes ar laiku neizplēnēs, tad mums būs grūti saņemties palīdzēt vēl kādam. Flēra vien jau izskatās nomocījusies, par spīti Tevis iedotajam spēkam. Viņiem vēl bija daudz darāmā. Pavaicāt Ereijasam, vai viņš zina, kas notika ar simboliem, sazināties ar Aristu, atrast Aleksu. Sasodīts. Tā būtne palēnām padarīs Aleksu jukušu.