"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Trešajā stāvā pat varēja atrast kaut kādus dēļu gabalus, uz kuriem Mārvinu varēja noguldīt. Jaunekli aizgādāt līdz mašīnai, nevajadzētu būt nekādām problēmām.
Tāpat, kā nokļūt līdz Svētnīcai, ja tas bija serafu plāns.

Šeit nebija nekādas lamatas un neizskatījās, ka serafiem kāds grasītos sekot.
Bija tikai tas, ko Maikls bija Flērai paziņojis.

Arī Svētnīcā, serafu prombūtnes laikā nekas nebija atgadījies.
Viss bija tieši tā, kā viņi bija atstājuši dodoties prom.

[Romija]

Pēc šādiem apsvērumiem Flēra piekrita Maikla nogādāšanai Svētnīcā. Un lai arī tas bija Maikls, tomēr viņa lūdza karotājus būt rūpīgiem ar puiša pārvietošanu. Sagandēt jau izdarīto nebija liela māksla, bet tas bija pilnīgi lieki. Vēlreiz pārbaudījusi, ka Mārvina stāvoklis ir stabils, Flēra savāca atlikušos apsējus un bija gatava sekot uz mašīnu. Viņa nevēlējās lieki te uzkavēties, kur kādam varētu rasties interese, ko mašīna ar sirēnām dara pie pamestas ēkas.

[echo3]

Ereijass samestaroja improvizētas nestuves no atrastajiem dēļiem, palīdzēja Maiklu uz tiem pārlikt un nonest lejā, uz Bobu. Mašīna nebija liela, savukārt Maiklam bija nepieciešams gulēt. - Arist, mēs ar Meju pie Tevis? Vai arī Tev citi plāni? - Flērai jābrauc tajā mašīnā, kur Maikls. Sariša vada Bobu.

[Mattiass]

Arists, palīdzējis Ereijasam ar stiepšanu, ātri pārlika prātā, ka vienīgais svaigais no atbraukušajiem ir Sariša, un tādēļ viņai vajadzētu braukt kopā ar Flēru un klientu. Tādēļ viņš Ereijasam piekrītoši pamāja.
— Der. Kāpiet iekšā. Meja, tu esi smalkāka, tātad — aizmugurē.

— Sariša, ja kas pagadās ceļā, neapstājoties brauciet līdz galapunktam, ar problēmām mēs tiksim galā. Jā, par galapunktu… ir vēl kāda vieta. Klusa un noslēgta. Ja Dziednīca nav obligāts pasākums, mums ir izvēles iespēja.

[Romija]

Flēra piekrita, ka viņai būtu jābūt mašīnā kopā ar Maiklu. "Man šķiet, ka labāk uz Dziednīcu," viņa atbildēja Aristam, pirms doties pie mašīnas. Pārliecinājusies, ka nešana nav viņam radījusi kādus sarežģījumus, dziedniece ieņēma Boba priekšējo pasažiera sēdekli. Viņa bija gatava doties atpakaļ. Ja arī tagad viņi brauks bez sirēnām, tad nu vairs prātu nenomāca tādas raizes.

"Varam braukt," Flēra paziņoja Sarišai, kad karotāja bija atgriezusies mašīnā. Sēžot sēdeklī, pamazām atkal piezagās nogurums, liekot plati nožāvāties.

Šo rakstu rediģēja Romija: 02.02.2014 20:09

[echo3]

Nekas netraucēja aizbraukt uz Svētnīcu, kas, pārmaiņas pēc, bija labi. Visi viņi bija diezgan noguruši, tomēr Maikls bija jāaizdabū līdz liftam un tad jāiestiepj dziednīcā. Ko Ereijass arī palīdzēja izdarīt. Par to, ko iesākt ar samaņu zaudējušo priesteri tālāk, lai izlemj Flēra un Arists.

[Romija]

Flēra gandrīz pa ceļam bija aizmigusi, tik nogurusi viņa bija. Tomēr pie Svētnīcas saņēmās un devās norīkot Maikla ienešanu.

"Nesiet viņu uz Dziednīcu," viņa lūdza karotājiem, pati sekodama cieši līdzās. "Mums visiem vajag vispirms atpūsties, tad kaut ko pasākt tālāk," dziedniece piebilda. Ja Arists bija nolēmis uzreiz izprašņāt Maiklu, arī viņam nāksies pagaidīt, kamēr Mārvins attopas no bezsamaņas. "Un vislabāk pieslēgt viņu pie gultas, ja tā var," Flēra vēl piebilda, cerot, ka Aristam būs tādas iespējas. Tieši viņš bija rīkojies ar Mejas rokudzelžiem labu laiku atpakaļ.

[washulis]

Viņiem atbraucot, Sariša piekrītoši bija gatava palīdzēt Maiklu nogādāt līdz Dziednīcai un noguldīt gultā. Es arī varu Maiklu pieskatīt, kamēr viņš ir vēl bezsamaņā un jūs atpūšaties. Serafe pieteicās. Esmu gana atpūtusies, kad biju slimnīcā. Možums nebūs problēma, kamēr pārējie atgūst spēkus paši, viņa varēs sēdēt uz vakts.

[Romija]

"Es arī aplikšu tepat," Flēra norādīja uz blakus gultu. Ja ievainots bija tikai viens, otra gulta bija tik pat laba spēku atgūšanai kā jebkura cita. Bet telpā bija arī krēsli. Un Sarišai jau nemaz nevajadzēja visu laiku sēdēt klāt un nenolaist acis. Pietiktu arī, ja viņa vienkārši būtu nomodā un uzmanītu, kas notiek. Par to gan Flēra būtu pateicīga, tāpēc karotājai tika piekrītošs galvas mājiens. "Paldies!"

Apsēdusies uz otras gultas, Flēra juta, kā nogurums velk viņu slīpi, tomēr vispirms vajadzēja pārliecināties, ka ar Maiklu viss pagaidām ir kārtībā, tāpēc dziedniece vēlreiz piecēlās un uzlika plaukstu uz Maikla pieres, lai pārbaudītu ievainotā stāvokli pirms atļaut arī viņam atpūsties.

[washulis]

Nekādu problēmu. Sariša pamāja ar galvu, nosēžoties un noprotot, ka kāds laiks paies, sev tuvāk vēl pavilka vēl vienu krēslu, uz kura nolikt kājās. Un pēc tam? Varēja sākt izklaidīgi vērot Maikla seju un faktu, cik draņķīgi viņš izskatījās. Vairs ne gluži tas pats lecīgais drostaliņš, kas viņu atšuva telefonsarunā.

Šis bija arī labs laiks pārdomām. Par to, ko ellē ratā Alekss un kādēļ izdarījis, turklāt tik... nežēlīgi. Maiklu. Brāli. Diez vai viņa pacietība aptrūkusies tik krasi strauji. Un kādēļ pamestā būcenī, tik tālu no "Rozes vārda"? Varbūt būtu vajadzējis palikt, meklēt kādas norādes, kuras Arists iespējams neredzēja, jo apstājās pie Maikla, bet tobrīd transportu vajadzēja, lai nonāktu te un viena pati bez ID kartes viņa ceļot vairs nevarēs. Jel kādas norādes par to, ko Alekss darījis vai kur devies, iekams viņiem to pastāstīt nespēj Maikls. Jācer, ka Alekss nebija lielākās briesmās, kā Maikls. Jādomā, ka turpmāk Maikls vairs neuzticēsies mirkļiem, kad Alekss patvaļīgi padosies savu draugu dēļ. Var nonākt pie dažiem papildus caurumiem ķermenī.

[Mattiass]

Paņēmis papildus roku dzelžu komplektu (brīvu virspriesteri serafs negrasījās atstāt, un vienu pāri viņš katram gadījumam gribēja rezervei), Arists palīdzēja Ereijasam iedabūt Svētnīcā atslēgušos Maiklu (tik pirms tam pārliecinājies par to, ka tiešām atslēdzies, un, ja bija šaubas, aizsēja transportējamajam acis). Par Flēras lūgumu viņš pamāja.
— Bez problēmām, — ironiskā kārtā šoreiz viņi viņam paši to lūdza. Karotājs pievažoja Maikla labo roku pie gultas. Tā, lai asinsritei netraucētu, bet pārlieku ērti no gultas lēkt kājās arī nebūtu.

Kad Sariša paziņoja, ka paliks Dziednīcā, Arists viņai uzmeta visai uzjautrinātu skatienu.
— Parādījās vēlme turpināt pazīšanos pēc gadījuma Ellē? Jā, es viņam arī esmu parādā. To pieprasījumu Karotājiem pēc publiska soda man par to, ka tevi no turienes izvilku. Ja atjēgsies, varat šo paprašņāt.
Gaišais serafs, tumšais serafs. Tumšas viņas neprata būt. Tas būs Arista uzdevums. Viņš paļāvās, ka ne dziedniece, ne karotāja nav pārāk nesaprātīgas un neizpļāpās lieku.
— Atcerieties, ka viņam jāatbild uz jūsu jautājumiem, nevis otrādi. Kad pamodīsies, padodiet ziņu. Un, ja dara kaut ko jums nesaprotamu, vispirms atslēdziet ar blāsteri, un tikai pēc tam domājiet. Tikmēr palūkošu, vai nevaru sadzīt rokās mūsu bēgli. Nebūtu pārsteigts, ja viņš šobrīd lien pēc tās vielas.

Ja nekas cits nekavēja, tad Arists atkal devās uz biroju. Vajadzēja noskaidrot, vai Pirmavots nav pazudis, informācija par Aleksu nav mainījusies; un aprunāties ar Džeju. Tā bija viena iespēja mēģināt staigājošo brīnumu sadzīt rokā.

[Romija]

Noskatījies, kā Arists pieslēdz Maiklu, Flēra atkal atsēdās otrā gultā. Teiktas par atbildēšanu uz jautājumiem atsauca atmiņā Flēras pašas gūstu, kad Maikls nebija viņu pratinājis, drīzāk sarunājies un šo to stāstījis. Un tagad viņi bija mainītās lomās, kad Flēras varā bija lemt par to, kā Maikls gaidīs sodu no tiem, kas to grasījās piespriest.

Dziedniece novilka zābakus un iecēla kājas gultā. Viņai īsti nebija spēka iet pārģērbties. Tagad tas nebija galvenais. "Ja kaut kas notiek, tad modini mani," to pieteikusi Sarišai, Flēra aizvēra acis un centās nomierināties, lai ieslīgtu meditācijā savā meža ezeriņā.

[washulis]

Turpināt pazīšanos... Sariša samirkšķināja acis Arista virzienā, nezinot, iesmieties, jebšu tomēr nē. Mulsums tika kompensēts ar smaidu. Nē, man ar Maiklu pilnībā pietika, kad viņš mūs regulāri apciemoja pirms Būra. Tomēr jā, ja sirds mudinās, prašņāt viņam Maiklam varēs par teju jebko. Bet sarunāts. Tā arī noteikti sūti ziņu, ja ir kādi jaunumi par Aleksu. Vai arī, ja Tev vajag palīdzību. Serafe vēl piebilda, lai arī Arists jau nu zinās, kad ir īstais laiks par sevi padot ziņu.

Arī Flēras virzienā tika piekrītoši pamāts ar galvu, ka tā tiks darīts. Pamodināt Flēru, aizsūtīt ziņu Aristam. Nekas grūts. Tik pašai nezaudēt fokusu.

[Sindra]

Maikls pavisam noteikti bija bezsamaņā un serafiem nevajadzēja uztraukties, ka Mārvins varētu kaut ko lieku redzēt.
Flērai, pārbaudot jaunekļa veselības stāvokli, izdevās pārliecināties, ka tas ir stabils un sliktāk nav palicis. Taču nelikās, ka Maikls grasītos atmosties drīz. Viņš tomēr bija bijis smagi ievainots, zaudējis daudz asiņu un pat neskatoties uz dziedināšanu, kā jau Sariša pamanīja, izskatījās draņķīgi. Bāls, netīrs, saplēstu un nosmērētu apģērbu.
Maikla elpa plūda vienmērīgi un arī sirdsdarbībai nebija ne vainas. Izdzīvos. Tagad jau pavisam noteikti.

Arists netraucēti varēja doties uz biroju.

[Mattiass]

Sarišai tika uzsmaidīts un pamāts. Arists nebija atcēlis to, ka karotāja bija viņa papildspēki.

Nobrauca lejā, iekāpa mašīnā. Ļāva tai iesākt braukt, uz ātru roku pārbaudījis konfiscēto. Tā, telefons. Vajadzēs pamēģināt to pārbaudīt. Mašīnas atslēgas… bet kur pati mašīna? Karotājs pamēģināja caur atslēgām to noskaidrot. Sīks šaujamais, civildraza. Ja vien tam nav kas izmainīts.

Pēc tam pārņēma kontroli pats un aizstūrēja uz biroju. Novietojis mašīnu, iegāja iekšā, ja bija Roze, pasveicināja (šodien jau atkārtoti). Ja nekas sevišķs nepievērsa uzmanību, varēja doties meklēt rokā Džeisu. Īpaši gan, visdrīzāk, jāmeklē nebūs, sēdēs pie savas darbstacijas.

[Sindra]

Diemžēl Arista mēģinājumam, sameklēt Maikla mašīnu, nebija panākumu. Likās, ka ir tikai atslēga, bet pašas mašīnas nav.
Blasteris nebija pārtaisīts. Un arī mobilais telefons bija pavisam parasts mobilais telefons.

Birojā ritēja darba diena.
Aristam, ienākot telpās, Roze atradās savā vietā, taču meitene kaut ko runāja pa telefonu, viņa tikai veltīja īsu smaidu Aristam un viņas skatiens atgriezās pie monitora, saucot no turienes kaut kādu informāciju savam sarunbiedram.

Džeiss, kā jau ierasts atradās savā kabinetā.
Programmētājs spēlēja kaut kādu datorspēli. Sparīgi šāva nost kaut kādus monstrus ar iespaidīgiem ieročiem un mētāja granātas.

[Mattiass]

Ieejot Džeisa kabinetā, karotājs ielūkojās monitorā. Aha, kārtējā purnudragātava. Ar labāku grafiku.
— Sveiks. Kaut kas jauns?

Sagaidījis relatīvu atelpu spēles gaitā, lai nenograutu kaut ko spēlei svarīgu, par ko Džeiss, iespējams, spļaudītos, Arists ķērās vērsim pie ragiem.
— Vai tu vari caur kamerām pameklēt mūsu zaigo šerifu, tas ir, Aleksu? Ja nu gadījumā viņš šodien ir spriņģojis pa Stonu.

[Sindra]

- ēeeee... - Džeiss novilka, apjucis no negaidītā traucējuma un ļoti veikli aizvāca spēli no ekrāna.

Programmētāja skatiens lūkojās uz Aristu, noklausoties viņa vēlmes.
Neizskatījās, ka viņš īpaši būtu sajūsmā par Arista lūgumu. - Kam to vajag? Deins prasīja? - viņš nolēma no sākuma pārliecināties.
- Alekss taču ir... - Džeiss paberzēja pieri. - ... slimnīcā? - ja atmiņa viņu nevīla.

[Mattiass]

— Ja es tev pateikšu, Deins mani nositīs, — Arists paskaidroja Džeisam. — Vienkārši izpalīdzi, un es atkratīšos, labi? Pārbaudi, vai Alekss nav vazājies pa Stonas ielām. Un nevienam bez Deina nesaki, ka to darīji. Jā, un vēl kas. Šitais te telefons. Vari pārbaudīt, vai tajā nav noslēpts kas tāds, kas uzreiz neuzrādās?

Karotājs šaubījās, ka Džeiss tā nu skries runāties ar Deinu. Viņš nopietni labprātāk tiktu no Arista vaļā un turpinātu raut savas spēlītes. Nu, puisi arī varēja saprast.

— Vismaz par to planšeti toreiz tevi novērtēja?

[Sindra]

Ja es pateikšu... notiks tas un tas... - Džeiss vienkārši necieta, kad pie viņa nāca ar šo lūgumu tipu. No viņa tad allaž paģērēja nesankcionētas lietas, kuras, ja uzzinātu vadība, ripotu arī viņa galva. Tas bija neērti un nepatīkami.
Bet Džeisam bija grūtības ar atteikšanu. Viņam vienkārši nebija rakstura pateikt: nē. Tas pat nebija tādēļ, ka baidītos sabojāt attiecības ar kolēģiem. Drīzāk nespēja atteikt. Nevēlēšanās apbēdināt cilvēkus... kaut kas neizprotams. Un tad vēl tā sajūta, ka agrāk vai vēlāk viņš ar savu mīksto sirdi iekritīs un viss. Nolemtība. Labi, ka vismaz datorspēļu spēlēšana kaut nedaudz ļāva relaksēties un atrauties no šīm domām.

Un tad vēl Arists nolēma atgādināt, ka Džeiss, taču ir viņa parādnieks.
Programmētājs pasmīkņāja, veltīdams kolēģim dziļdomīgu skatienu.

Viņš neko neteica. Vien izmantodams grozāmkrēsla priekšrocības, pagriezās pret monitoru un viņa pirksti sāka veikli darboties uz datora tastatūras. Džeiss atvēra vairākas programmas, kuras izskatījās pēc karotāju datubāzes un sameklēja tājās Mārvina failu.
- Ā, nu re... izskatās, ka tev paveicies. - Džeiss noteica ar pirkstu iebakstīdams uz kādu skaitlīti ekrāna malā. - Viņam slimnīcā čipu ielikuši. Ļoti tālredzīgi. - puisis pasmīkņāja.
Tad jau ar atrašanu nekādām problēmām nevajadzētu būt.
Nokopējis skaitli, datortārps to ņēmās ievadīt vien viņam pašam zināmās programmās un drīz vien no printera puses atskanēja draudzīgā lapu iznākšanas skaņa. Džeiss pamāja uz printera pusi. - Tur ir koordinātas kamerām, kuras fiksējušas Mārvina čipu. - viņš paskaidroja. Arists varēja saņemt aptuveni divdesmit lapas ar cipariņiem. - Pēdējā lapā ir svaigākie dati. - viņš noteica atslīdzis krēslā, skatienam pavirši uzlūkojot failu, kurš tikko bija izprintets. Te Džeisa piere domīgi savilkās un viņš pieliecās tuvāk monitoram.
- Tur kaut kas nav kārtībā... - puisis nomurmināja, blenžot uz skaitļiem. - Droši vien sistēma uzkārusies. Viņš nevar būt divās vietās vienlaicīgi. - Džeiss norādīja uz koordinātām, kuras krasi atšķīrās, bet laiki, kad kameras it kā Mārvinu bija reģistrējušas, sakrita.
- Vienalga. Šobrīd es piecu minūšu laikā tāpat neko neizskenēšu. Ja tev šie neder, tad man vajag laiku. - viņš nopūtās, apzinoties, ka laikam jau Arista prasītais nemaz nebūs bijis tik viegls uzdevums kā uz mirkli licies.

Džeiss pastiepās, lai paņemtu telefonu. To pagrozījis rokās, programmētājs ielika aparātu lasītājā un ieslēdza programmas, kas to noskenēja.
- Nē. Nekā nav. - viņš izņēma telefonu no lasītāja un padeva Aristam. - Pavisam parasts telefons. Nekā interesanta. - Tur arī nebija pārāk daudz datu. Īpašnieks nebija sevi apgrūtinājis ar visādu mēslu vilkšanu savā telefonā. - Ziņu maz. Telefongrāmata īsa. - viņš paraustīja plecus. - Varbūt nesen nomainīts un nav piedrazots. - tāds bija minējums. Lai gan, vēlreiz palūkojoties uz aparātu, Džeiss noraidoši pamāja, pats atsaukdams savu minējumu. - Nē. Vecs aparāts. - viņš atvēra failu ar parkopētajiem datiem. - Tikai kaut kāda bilžu galerija. - domāja jau, ka atradīs kaut kādu piedauzīgu bilžu kolekciju, taču galerijā bija bildes ar pūkainu dzīvnieciņu attēliem. Kaķi.