"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Piebraucis un izkāpis no mašīnas, karotājs ieklausījās. Ja nekā īpaša nedzirdēja, Flērai aizgāja nākamā ziņa: Esmu galā, klusums.

Pārliecinājās, ka blāsteris un asmens ir gatavi pielietošanai un ērti izraujami, viņš piesardzīgi devās uz mājas ieeju, ar nodomu klusām apstaigāt (un pārmeklēt uz dzīvām vai nedzīvām būtnēm, vai arī nelāgiem pārsteigumiem) mājas telpas.

[Sindra]

Tā nebija tikai ilūzija. Likās, ka vietā, kur Arists ir nokļuvis nudien nekas īpašs nenotika. Un te neviena nebija.
Neviena, kas pret karotāju pat censtos pavērst ieroci.
Taču pieejot tuvāk ēkai un ieejot pa durvīm, serafs sajuta kādu personu. Un šī persona cieta ļoti lielas sāpes.
Tas nebija pirmajā ēkas stāvā. Visticamāk otrajā, taču sajustās emocijas bija tik spēcīgas, ka uzreiz bija grūti noprast, kur tieši cietējs atradās.

[Mattiass]

Arists sen vairs nebija tas serafs, kurš manāmi saraujas, jūtot, kā otrs cieš. Viņš bija kaut kādā mērā pieradis. Uzbūvējis barjeru. Iemācījies šādas sajūtas izmantot, ne tikai, lai palīdzētu, bet arī, lai kaitētu. Tādēļ viņš nezaudēja galvu un pa galvu, pa kaklu nemetās noskaidrot, kas tur ir.

Ja cieta sāpes, tātad, bija pie samaņas. Un, ja reiz bija pie samaņas, pagaidīs vēl mazliet. Serafs ātri apskatīja pirmā stāva telpas, un pēc sākotnējās inspekcijas kāpa augšā, tieši tāpat pārmeklēt otro stāvu un meklēt rokā sāpju avotu… un arī to radītāju.

[washulis]

Viss notika ātri, patiesi ātri, par spīti jau ieilgušajam klusumam. Pasēdējusi virtuvē, viņa bija devusies uz guļamistabu, bet tad pienāca īsziņa, ko Sariša izlasīja ar mulsumu, lai dotos uzmeklēt pārējos, bet arī Flēra ar pārējiem jau saka sarosīties. Paziņot neticamos, iespējams arī nepatīkamos notikumus. Maikls mirstot. Viņa ticētu, ka Alekss tā jelkad rīkotos. Būtnes iesaistība šķita ja ne ticamākais, tad cerīgākais variants. Es sev ātri savākšu kādus ieročus. Viņa paziņoja, aizsteidzoties uz viņu ekipējuma krātuvēm, cenšoties uzmeklēt divus blāsterus. Kasīt kopā dunčus šobrīd šķistu pārāk nepraktiski. Tālāk jau atgriezties pie biedriem. Es negribu gaidīt, lai noskaidrotu, kas ir vainīgs, būtne vai kas cits. Bet tas noteikti nemainīja faktu, ka vismaz viena āda viņiem šodien ir jāpaglābj.

Vai Tu noskaidroji, kur tieši mēs dodamies? Sariša vaicāja Flēras virzienā, redzot, ka viņa tikusi pie planšetes. Viņa bija gatava doties uz stāvvietu un sēsties "Bobā", lai uzmeklētu šīs koordinātas.

[Romija]

Kamēr Sariša vāca ieročus, Flēras telefons vēlreiz iedūcās. Ziņa no Arista neko daudz nepaskaidroja. Tā neļāva ne uzelpot, ne saprast, kas tieši ir noticis.

"Es apskatījos, tā ir kaut kāda pamesta māja, jo neko citu tur nerāda," Flēra atbildēja. "Tu dosies uz turieni? Arists tur jau ir, bet pagaidām esot klusums!" dziednieces balss uztraukumā viegli trīcēja. Vai viņai vajadzēja braukt? Maikls bija zvanījis viņai, Arists bija licis turēties kopā ar citiem, bet vai vienu Sarišu vajadzēja laist? "Tu brauksi viena? Tur var būt lamatas!" Flēra pastiepa planšeti Sarišas virzienā. Karotāja varēja nezināt adresi, ja vien Arista prasība pamodināt Sarišu nenozīmēja, ka viņai jau ir dots rīkojums iesaistīties.

[Rouzijs]

Mejas glāze palika neaizskarta, viņa lūkojās uz Flēru šokā, Alekss galina nost Maiklu? Kā tas ir iespējams? Kāpēc? Tumšmate nobālēja paliekot balta kā piens. Viņām bija kaut kas jādara, jo ja nu Aleksam ir kaut kas noticis? Ne jau par velti viņš uzbruka Maiklam...
Bet kā gan savādāk. Meja jau vēlējās ierosināt, ka viņas abas ar Flēru var aizbraukt un pārbaudīt vai tā ir taisnība, kad tika saukta Sariša. Skatiens nopētīja Sarišu un serafe klusi pie sevis nomurminājusi pāris lamu vārdus un arī aizgāja līdz mantu glabātuvei, paņēma blāsteri un pāris dunčus. Uzvilkusi jaku, viņa nevīžīgi sapina matus un atgriezās virtuvē.
- Man liekas, ka mums nav laiks. - Atgriežoties virtuvē tumšmate vērsās pie Flēras, uz Sarišu joprojām neskatoties, jo viņa noteikti gribēja doties pie Maikla un Aleksa savu mērķu vadīta, lai tikai Mejai ieriebtu.

- Un nē, Sariša tur nebrauks viena. - Mejas tonis bija kategorisks. Protams, ka viņa to nodevēju nelaidīs nekur vienu un Meja nepaliks šeit. - Ja nu Aleksam arī ir kaut kas noticis? Es neticu, ka viņš bez iemesla uzbruka Maiklam, tāpēc man liekas, ka arī tev vajadzētu braukt, tu esi dziedniece. - Vienreiz Mejai bija izdevies izdziedēt Aleksu, bet nebija garantija, ka otrreiz tas varētu izdoties un ja nu Maikls patiešām mirst?

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 02.02.2014 00:00

[Romija]

Protams, ja bija ievainotie, vienalga, kurš no brāļiem vai abi, dziednieks varēja noderēt. Bet tik pat labi tas varēja būt tas, ko Maikls vēlējās Flērai parādīt, izspēlējot šādu teātri ar izmisušu balsi. Gabriels bija ieteicis neiet, arī Arists.

To, ka atkal starp Meju un Sarišu uzšķīla dzirksteles, Flēra nevarēja nepamanīt. Vai tiešām bija noticis kaut kas tāds, lai tā sanaidotu karotājas, kas pirms tam satika tik labi? Atstājusi, lai viņas savas attiecības nokārto pašas, Flēra aizsteidzās uz Gabriela istabu, lai paņemtu somu un uzvilktu vismaz jaku. Iespējams, ka viņai būs jābrauc. Atpakaļceļā dziedniece klusām pavēra Joela un Ereijasa istabas durvis un pusbalsī ierunājās. "Starp Maiklu un Aleksu ir notikusi saķeršanās, iespējams, ka mums būs jābrauc palīgā," viņa īsi darīja zināmu notikušo. Balss tika pieklusināta, lai netraucētu, ja kāds no serafiem tomēr vēlējās turpināt atpūtu, bet pietiekami skaļa, lai to saklausītu. Atkal aizvērusi durvis, Flēra atgriezās pie virtuves.

[washulis]

Ar Mejas īgņošanos viņa nevēlējās krāmēties, ne jau nu tagad. Es šaubos, ka jums te Svētnīcā būs kas labāks darāms, kā tikai gaidīt jaunas īsziņas. Un klusums, manuprāt, vienmēr garantē lamatas. Sariša godīgi atzina. Viņa ar šo rēķinājās. Vismaz Arists spēs viņiem sniegt priekšlaicīgu brīdinājumu par to, kas sagaidāms. Pat ja no viņa nekāda papildus atbilde vairs nenāks, tas jau būs apliecinājums lamatu eksistencei.

Es neiebildīšu pret kompāniju. Var gadīties, ka viņi tur nav vieni. Pat ar Arista palīdzību var gadīties par maz. Kā arī pārmaiņas pēc Meja visai pareizi norādīja uz vienu patiesību - viņiem tur noderēs dziednieks. Piekrītu. Viņa pamāja ar galvu. Iepriekš Alekss ar Maiklu bija "Rozes vārdā". Tam, kādēļ viņi ir aiztriekušies uz kaut kurieni nekurienes vidū, es neredzu skaidru jēgu. Ar ko šī vieta bija īpaša. Pārāk netīša, lai būtu patiesi bez jēgas. Varbūt tam ir savs sakars ar oriģinālo Pirmavota jeb karafes atrašanās vietu. Kā Arists par šo paspēja uzzināt? Serafe vēl vaicāja, cenšoties saprast, kā tieši informācija izplatījusies, kas viņiem to padevusi. Tas varētu palīdzēt noskaidrot potenciālos vainīgos. Vai vismaz tobrīd samaņā esošos.

[Romija]

"Man zvanīja Maikls, teica, ka Alekss viņam uzbrūkot, ka viņš tūlīt miršot, nosauca adresi. Te visi tā kā gāja gulēt, tāpēc es aizrakstīju ziņu Aristam, kurš laikam turp devās pats. Viņš Tev deva kādu ziņu?" Flēra gribēja saprast, kas te tagad notiek. "Mums ir tas Bobs, ar ko braukt? Tas ir tāds gabaliņš no šejienes," viņai joprojām bija karte. Ja jau līdz "Rozes vārdam" bija vairāk par stundu, tad arī šeit viņi varēja visu nokavēt — ar vai bez Boba.

[washulis]

Maikls pats? Sariša sarauktu pieri pārvaicāja. Tas... bija interesanti. No tā, pirmkārt, protams, varēja izsecināt, ka vismaz tobrīd Maikls vēl bija pie puslīdz samaņas, sliktākajā gadījumā, kā arī vieta patiesi nebija tik netīša, ja jau viņš iegaumējis koordinātas. Turklāt šis arīdzan apliecināja, ka krīzē, pirmā persona, pie kā Maikls Mārvins vērstos, bija Flēra. Visai skaisti un skumji reizē. Vismaz fakts, ka Maikls esot zvanījis, nevis sūtījis ziņu, apliecināja, ka to tiešām darījis viņš, nevis kāds, kas ticis pie viņa telefona. Arists atsūtīja man koordinātas un norādījumu palūkoties planšetē. Droši vien jau paredzēja, ka Tu nāksi pie manis un paskaidrosi pilno situāciju. Brīdināja par lamatām. Un ja pārējie nesekotu, lai dodos viena. Viņa īsi paskaidroja, vēl piebilstot. Jā, Bobs šobrīd ir vienīgais mums derīgais transports. Mašīnu mums būtu nepieciešama kaut vai tam, ja nu būs kaut kur jāved kādi ievainotie. Kas, kā varēja saprast, noteikti jau bija ierakstāms viņu šodienas pienākumu sarakstā.

Šo rakstu rediģēja washulis: 02.02.2014 01:17

[Romija]

"Jā, viņam ir mans numurs. Es nezinu, kāpēc viņš zvanīja tieši man, nevis Attīrītājiem," atlika vien mulsi paraustīt plecus. Uz šo jautājumu Flēra pati nezināja atbildi. Un tad Arists bija devis Sarišai norādījumus, bet rezultātus paziņojis Flērai. Arī tas mulsināja. "Viņš man lika tevi pamodināt, bet man vienai nekur nedoties," dziedniece piebilda un ieklausījās, vai viņas teiktais ir pamodinājis Joelu vai Ereijasu.

[washulis]

Vai nu Maikls tic, ka Tu viņam spēsi palīdzēt labāk, kā Attīrītāji, vai arī viņš grib, lai Tu palīdzi vairāk. Sariša izteica savu teoriju, neieslīgstot detaļās par to, vai tur ir vai nav iesaistītas emocijas. Un Arists pareizi teica. Viens dziednieks pats par sevi aizsargāties nespēs. Tikmēr pieļauju, ka Arists cer, ka es zināšu, ko iesākt ar Aleksu, ja nu tā patiesi ir būtnes vaina. Izdalīja informāciju uz divi, zinot, ka mēs sapratīsim kopainu. Kas bija tiesa. Turklāt viņa bija atpūtusies un gatava rīkoties, kamēr pārējie paspējuši būt ej nu sazina kādos mēslos. Bet sāk izskatīties, ka neviens nav Svētnīcā ieinteresēts, lai vajadzības gadījumā mēs to nevarētu atstāt tukšu. Ar visu grāmatu tai skaitā.

[echo3]

No Flēras čuksta Ereijass pamodās. Neteiksim, ka galva uzreiz būtu skaidra, galu galā aizmidzis viņš bija pavisam nesen. Ja dziedniece viņu modināja, tad tam bija iemesls. Ereijass izkāpa no gultas un sāka ātri ģērbties. Pēc dažām minūtēm viņš ieradās virtuvē.

No kurienes ziņa? - Nu, tā par brāļu "saķeršanos". - Ko esat izlēmušas darīt un kāpēc? - Precīzāk pajautāt viņš nevarēja, jo papildus Flēras pirmīt teiktajam bija sadzirdējis tikai vēl Sarišas vārdus par būtni un Svētnīcas atstāšanu.

[Romija]

Flēra ātri izstāstīja vēlreiz, kā saņēmusi zvanu no Maikla, kuru Alekss galinot nost, kā sazinājusies ar Aristu, kurš prasījis Sarišai braukt uz norādīto adresi. Viņa arī parādīja pamesto māju kartē.

"Labi, es braukšu," Flēra ielika planšeti somā un uzkāra somu plecā. Telefons joprojām bija kabatā, lai sajustu, ja Arists sūtītu tālākus rezultātus no notikuma vietas. Flērai nebija daudz maģiskā spēja, mirstošu cilvēku viņa varbūt neizdziedētu pilnībā, tomēr tik daudz, lai nostabilizētu viņa stāvokli, dziedniecei pietiktu. Plus vēl tas, ka Maikls tomēr bija uzrunājis viņu, tam noteikti bija iemesls, ko bija grūti ignorēt, pieņemot šo lēmumu.

[echo3]

Maiklam bija laiks ko tādu paziņot? - Ereijass izbrīnījās. Cik viņš zināja par Aleksu, Maikls Karotājam nebija pretinieks. Ja gribētu nogalināt, būtu to izdarījis dažās sekundēs. Ja vispār gribētu! Nekas no iepriekš zināmā neliecināja, ka grib.

Tās ir lamatas. Es braukšu jums līdzi. - Karotājs paziņoja.

[Romija]

"Tā nebija gara saruna. Drīzāk tādi... svarīgākie vārdi, pēc kuriem uzreiz saruna pārtrūka. Tāpēc es vispirms paziņoju Aristam, vai tas vispār ir kas nopietns," Flēra paraustīja plecus, tā arī palikdama pozā, pēc kuras izskatījās, ka dziedniece ir uztraukta un samulsusi. Un tā arī bija. Maikla pateiktais veidoja jēgu tikai tāpēc, ka serafi zināja par būtni Aleksā un brāļu attiecībām, savādāk par šādu zvanu varētu arī aizmirst, pieskaitot to pie jokiem vai neveiksmīgiem mēģinājumiem uzsākt sarunu. Bet tagad tas varēja būt jebkas, vismaz kamēr nav jaunu ziņu.

Trīs karotāji un dziedniece jau bija kaut cik vērā ņemama kompānija, lai dotos ceļā. Iespējams, ka Joelam svarīgāk būtu atgūt spēkus.

[Roviela]

Joelam pa miegam šķita, ka istabā ienāk Flēra un saka kaut ko par Maiklu un Aleksu, sapnis uzbūra nejaukas ainas, un orākuls pa miegam strauji sagrozījās, bet nepamodās. Serafi nebija tik izturīgi, vismaz ne viņi, jaunie, lai gluži bez sekām pārdzīvotu negulētu nakti salstot un karājoties ķēdēs, pēc tam buroties, pie tam tā, ka atdod visu atlikušo spēku, un pēc tam pēc pusotras stundas miega atkal ir pilnībā gatavi darboties.
Joels noteikti nebija atguvis spēkus, un tāpat no viņa tāda paguruša, jēgas nekur nebūtu. Ne kautie, ne meditēt, ne burties.
Orākuls nepamodās.

[echo3]

Atstājam Joelam zīmīti un ejam. - Ereijass ierosināja, tūlīt arī sākdams meklēt rakstāmo un kaut ko, uz kā uzrakstīt. Atradis, viņš īsi uzrakstīja, uz kurieni un kāpēc visi devušies. Zīmītē bija atkārtota ziņa par to, ka "Alekss galina nost Maiklu" (kopā ar lielu jautājuma zīmi) un koordinātes, uz kurām viņi dodas.

Zīmīte tika atstāta turpat virtuvē uz galda. Karotājs noskatīja apņēmīgās serafes un devās izsaukt liftu. Pie kā ir mašīnas atslēga, viņš nezināja. Iespējams, pie Sarišas. Mejas noskaņojumam viņš uzmanību nepievērsa, tikai sev domās piezīmēja, ka serafe ir gandrīz bez spēka, tātad īstā cīņā nedrīga.

[Sindra]

Arists

Ēkas otrais stāvs bija tikpat tukšs kā pirmais. Arī šeit, plānveidīgi pārmeklējot neko īpašu neizdevās atrast.
Protams, izņemot personu, kura cieta sāpes.
Jau tādu gabalu pirms Arists nonāca telpā, kurā atradās cietušais, viņš dzirdēja smagu, saraustītu elpu. Un kad uzmeklēja telpu, kurā atradās cietusī personu, viņa skatam pavērās, tāda pati tukša telpā, kādas bija citas šajā mājā, taču vienā no telpas stūriem atradās Maikls. Viņš arī bija persona, kura cieta sāpes. No Maikla ķermeņa divās vietās ārā rēgojās ēkas armatūras stieņi, kas bija izdūrušies cauri viņa augumam. Viens plecā un otrs vēdera rajonā. Visvairāk tas izskatījās, ka cīņas rezultātā, Maikls vienkārši bija uzgrūsts uz šiem stieņiem un tagad tie viņu lēni beidza nost.
Viņš nespēja pakustēt. No Maikla mutes kaktiņiem sūcās asinis. Viņš sāpēs trīsēja. Rokas bija nošļukušas gar sāniem un zem labās rokas plaukstas atradās telefons. Tas gan bija izlādējies.
Neviena cita ēkā nebija.

Aristam ienākot telpā, Maikls sakopoja spēkus un atnācējam veltīja cerību pilnu skatienu. Taču, sapratis, ka tā nav Flēra, puisis manāmi sašļuka un likās, ka teju ir gatavs padoties savam liktenim.



Pārtijs

Bobs nebija pārāk liela mašīna. Kā jau dāmu auto. Taču tam priekšā bija divs vietas un aizmugurē, ja labi gribēja, varēja sasēsties pat trīs personas.
Kad mašīnas mākslīgajā intelektā tika ievadītas koordinātas, tā paziņoja, ka ceļā būs jāpavada pusstunda un uzsāka braucienu.
Ielas nebija pārāk pārpildītas un iespējams, ka pat ar to pusstundu pietiks, lai nokļūtu galā. Aiz logiem slīdēja ēku silueti.
Un Bobs piedāvāja izvēlēties kādu no mūzikas listēm.

[Rouzijs]

Meju īsti neuztrauca tas, vai viņa ir ar vai bez spēka, ja jau bija izturējusi tik ilgi, tad izturēs vēl nedaudz un nesabruks. Meitene devās uz liftu, kavēties viņi nevarēja, turklāt tumšmates emocijās vairāk dominēja uztraukums, jo kaut kas taču varēja notikt arī Aleksam, ne tikai Maiklam.
Palūkojusies uz pārējiem serafiem, viņa nekavējās un nobrauca ar liftu lejā. Kad varēja iekārtojās mašīnas aizmugurē un nedaudz saspringusi gaidīja, kad viņi būs nonākuši galā.