"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Tātad, nezina.
— Skaidrs. Nevienam ne vārda, — karotājs noteica, un padevās Deina kabineta virzienā. — Priekšnieks uz vietas?
To jautādams, Arists jau praktiski bija pie ieejas kabinetā, ar kūpošo krūzīti kreisajā rokā, ar labo grasīdamies klauvēt un vērt vaļā durvis. Ja gadījumā Deina nav, jāmeklē rokā Diksons. Tā noteikti nav nejaušība, ka neviens neko nezina. Kaut kur apziņas aizmugurē vēl pavīdēja doma, ka jāpainteresējas par Rozītes noslēgtību, taču tas varēja mazliet pagaidīt.

[washulis]

Paldies. Jā, es uzmanīšos. Sariša pamāja ar galvu, paņemot grāmatu pie sevis. Aptaustot to savās rokās, varēja saprast, ka tā ir krietni mazāka, kā viņa bija atļāvusies iztēloties, bet nav nozīmes izmēram, galvenais ir saturs.

Viņa atgriezās Flēras agrākajā istabā, sākumā uzmanīgi nopētot vākus, pirms tos vērt vaļā un tur jau viņa ieraudzīja veltījumu Aleksam no sava tēva. "Pat ēnās slēpjas gaisma". Tas radīja aizkustinājumu, bet tik skumju. Tas bija Mārvins vecākais, kas to solīja, bet nu Alekss dosies šo gaismu meklēt. Bet ne viens. Viņam būs palīdzība. Tālāk sekoja uzruna Rozei. Roze... pārējie kaut kad bija minējuši šo vārdu, bet tā bija vēl viena no šejienes sejā, ko viņa netika satikusi vai iepazinusi. Būs jāapvaicājas. Un tālāk. Stāsti par kritušām zemēm un gūtām atriebībām. Par sērojošām mātēm un sarežģītām simbolu sistēmām. Šie patiesi izskatījās pēc sapņiem, ar kuriem Aleksa tēvs nezināja, ko iesākt.

Kad pabeigusi lasīt, Sariša atnesa grāmatu atpakaļ Flērai, noliekot to uz galda malas un viņas mieru lieki netraucējot, devās atkal laukā, lai kādu mierīgāku mirkli gūtu arī pati, nosēžoties virtuvē, lai veiksmīgāk dzirdētu apkārt notiekošo. Vai ļautos klusumam, ja nu nekas nepiesaistītu uzmanību. Varbūt... iet pie Mejas? Vai arī pagaidīt, kamēr otra karotāja nedaudz nomierinās.

[Sindra]

Roze mēmi pamāja, lai gan meitene izskatījās saīgusi par šo piekodinājumu. Tas nozīmēja, ka viņai tika pamestas informācījas druskas un nekādas iespējas noskaidrot visu līdz galam.
- Deins ir kabinetā. - viņa tikai vēl noteica, atgriežoties pie sava galda. Roze nesauca Deinu par priekšnieku un Aleksa kabinetu par viņa kabinetu. Lai arī tāda šorīd bija situācija, Roze tik un tā par priekšnieku uzskatīja Aleksu un telpa, uz kuras pusi Arists stūrēja, bija Aleksa kabinets.

Deins atradās kabinetā, kā jau Roze bija teikusi.
Sēdēja pie datora. Kaut ko rakstīja.
Aristam ienākot, skatiens uz īsu mirkli atrāvās no ekrāna, lai karotāju uzlūkotu. Taču tūlīt pat arī atgriezās pie tā, lai veiktu vēl kādas pāris darbības un tikai tad, atlaidies ērtāk krēslā Kārters palūkojās uz Aristu.
- Ko vēlējies? - viņš apjautājās un izmantoja mirkli, lai pasniegtos arī pēc savas kafijas krūzes. Tā gan bija jau atdzisusi.

Deins bija tērpies tajās pašās drēbēs, kurās iepriekšējā dienā. Izskatījās arī nedaudz saguris. Iespējams, ka mājās nemaz nebija bijis.

[Mattiass]

— Labrīt, — Arists pasveicināja, un aiz sevis pievēra durvis. — Man ir aizdomas, ka Alekss uzkāpis uz grābekļa. Proti, vairs nav slimnīcā. Jo vakar vakarā viņu redzēja nepiedienīgā paskatā pie Rozes Vārda. Un tas, savukārt, varētu nozīmēt, ka puisis sevi nodomājis iemainīt pret Beilu. Vai tā ir?

Ja Roze neko nezina, tas vēl nenozīmē, ka Kārters neko nezina. Un tagad arī varēs redzēt, vai vakar Deins teicis patiesību. Par nepiedienīgu paskatu karotājs bija mazliet sacerējis klāt — Sariša bija slimnīcas drēbēs, varēja pieņemt, ka Alekss nebūs bijis diezko apģērbtāks, un kāds piekasīgāks tantuks, kas to būtu redzējis, noteikti pārspīlētu, atstāstot.

[Sindra]

Deins pamāja.
- Jā. Maikls ir atsaucis savu apsūdzību pret Beilu. Bet tas nebija vakar vakarā. Tas bija šorīt, no rīta. Mārvins pameta slimnīcu. Kopā ar to skuķi.
Alvera Tomu teorētiski atbrīvoja. Taču puika tik un tā atrodas izolātorā. Tikai slimnīcas. Sazāļots. Bez samaņas. Viņam ir noteiktas pārbaudes. Izturība, nervu noturība. Sods par patvaļu un... nu, tu aptuveni spēj iedomāties. - Arists itin labi zināja, kā strādāja karotāju sistēma. Bet, tas nenoliedzami nozīmēja, ka Alveras mēģinājums Beilu iznīcināt, nav sekmējies panākumiem. To Alekss bija izkarojis.

Bet kas attiecās uz pašu Aleksu... - Diksons ir noskaities. - Deins nemaz neslēpa. - Viņš nekustinās ne mazāko pirkstiņu, lai kaut ko darītu sīkā labā. Attiecīgi... viņš ir pats par sevi tur, kur nu viņš ir iekūlies. Vienīgais ko boss apsolīja, ka pieskatīs, lai Beilu neviens paklusām nepiebeidz slimnīcā. - tādi, lūk, bija jaunumi.

[Mattiass]

— Šorīt. Tātad jāiztiek bez Aleksa, — Arists konstatēja. — Maikls Mārvins nepalaidīs garām iespēju izņirgāties par savu bračku. Bet Diksonam pēdējā laikā ir pārāk daudz darbinieku, kas rīkojas uz savu galvu. Un Aleksam jau kurā reize… Un ko mēs? Arī neko nepasāksim?

Ja nē, tad arī nāksies uz savu galvu… Lai cik pārsteidzīgi Alekss rīkotos, viņš šādi serafus bija izvilcis no nepatikšanu daudzuma, ar kuru pietiktu veselam lidvagonam un vēl helītim piedevām. Nāksies atmaksāt. Nemaz nerunājot, ka citas izvēles, ja gribēja panākt to, kā dēļ, patiesībā, serafi te bija palikuši, īsti nebija. Nāksies vien visiem kopā pieaugt un no tiem, kam palīdz, pārvērsties par tiem, kas palīdz. Karotājs tikai cerēja, ka šāds mēģinājums nebeigsies ar lielu nelaimi.

— Jā, par Būri. Smita, tā aizturētā slimnīcā, bija minējusi, ka starp Rozes Vārdu un Būri esot pazemes dzelzceļa līnija, pa kuru ieslodzītos arī aizgādā pirms cīņas.

[Sindra]

- Jā, zināma patvaļa ir novērojama. - Deins piekrita. - Tas nozīmē, ka drīz mēs visi dabūsim pārbaudes, audzināšanas stundas un vēl visādas nepatīkamas lietas. - tiesa, sen jau arī nekas tāds nebija bijis. Nav jau brīnums, ka daži jūtās pazaudējuši bailes. Deins gan nealka, pēc tā saucamajām, pārbaudēm. Viņam jau bija pieticis ar spīdzināšanu pie Alveras bandītiem. Pieticis ilgam laikam. Bet ja jau vadība gribēs disciplinēt visus karotājus, globāli, tad tas skars ar viņu.
- Sīkais jau priekšnieka mīlulis. Gan jau pievērs acis uz daļu viņa grēku. - Kārters paraustīja plecus un izvilcis no atvilknes cigarešu paku, pavilka tuvāk uz galda esošo pelntrauku. Cigarete, protams, tika piedāvāta arī Aristam, ja viņš vēlējās.

- Es nezinu, ko mēs varam pasākt. Ja iesim pret Attīrītājiem, tā būs patvaļa. Mēģināt izrēķināties ar Maiklu? - Deins domīgi novilka... - Sīkais uzmetīs lūpiņu, ja atvāksim viņa brālīti. Viņam ir kaut kādas mazohistiskas tieksmes attiecībā uz Maiklu. - tā īsti viņš neredzēja iespēju. - Nedomāju, ka Maikls grasās sīko novākt. Gan jau pēc kāda laika izsviedīs. Tāpat, kā toreiz. Noslānīja un izsvieda uz ielas. - kāpēc, lai tagad kaut kas būtu savādāk.

- Es kaut ko dzirdēju par tiem vilcieniem. Pirms pāris gadiem bija projekts par pazemes vilcieniem, bet tur kaut kas līdz galam netika realizēts un liekas, ka to visu pameta pustaisītu, bet tad jau laikam kaut kādas līnijas pat ir pabeigtas, kā izrādās. - Deins piebīdījās tuvāk galdam un datorā atzīmēja, lai neaizmirstas, ka vajag noskaidrot par Stonas pazemes vilciena projektu.

[Mattiass]

Arists automātiski pacienājās ar cigu.
— Alekss var uzmest lūpiņu, cik tīk, viņš ir vajadzīgs citur. Un man šķiet, ka Maiklam drīz būs iemesls trakot. Vai Alvera par Aleksu zina?

Par pazemes tīklu viņam atlika tikai pamāt.
— Ne tikai pabeigtas, bet tiek arī lietotas. Lai veicas saistības starp Būri un Attīrītājiem pierādīšanā.

[Sindra]

Deins noraidoši pamāja.
- Nezin gan. Neviens nezin. Es zinu, jo man Diksons zvanīja un informēja. - protams, tā līdz galam un pilnīgi jau viņš pārliecināts nevarēja būt, jo boss varēja būt zvanījis vēl kādam. Bet... no otras puses, šī lieta ne uz vienu citu neattiecās.

- Tur no Attīrītājiem ar to Būri noteikti nav saistīts neviens no oficiālajiem organizācijas darbiniekiem. Ja viņiem pateiks ko šādu un norādīs uz vainīgo, viņi noteikti plātīs rokas un teiks, ka nav neko zinājuši. Kādas šausmas un ar kaunu izslēgs šo biedru no savām rindām.
Melu detektors gan palīdzētu noteikti. - un būtu jāapjautājas Vadībai, vai šo lietu nevajag novirzīt kādai citai nodaļai. Deinam tāpat jau bija daudz darba.


Svētnīca

Svētnīcā viss bija mierīgi.
Izskatījās, ka Sīlija nevienam nebija atklājusi serafu atrašanās vietu, un neviens viņu mieru netraucēja.
Varēja atpūsties.

Vienīgi Flēras telefons kādā brīdī sāka zvanīt. Kad aptuveni bija pagājusi kāda pusotra stunda, kopš Arists bija devies prom no Svētnīcas.
Ekrāniņā rādīja, ka zvanītājs ir Maikls.

[Romija]

Flēra jau bija paspējusi iemigt, kad atskanēja savāda skaņa. Sākumā dziedniece nesaprata, kas viņas meža dīķītī dūc. Tikai pēc kāda piektā dūciena Flēra pacēla galvu, lai pavērtos nolikto drēbju kaudzītē. Tur atradās viņas telefons. Ķermenis jau bija paspējis pierast pie atpūtas, tāpēc kustības sanāca neveiklas un zvanītājam nācās pagaidīt.

Tomēr gurdums pārgāja, kad Flēra ieraudzīja zvanītāju. "Jā?" viņa atbildēja nedaudz aizsmakušā balsī. Un ko tālāk? Flēra zināja, ko Maikls no viņas gribētu, bet viņa neteica neko. Miegs izklīda un parādījās uztraukums.

[Mattiass]

Arists pamāja. Nav brīnums, ka Roze nezināja.
— Sen jau ar melu detektoru vajadzēja pārbaudīt… Nav saistīts? Dein, mēs paši vakar redzējām Būrī Maiklu Mārvinu un Reju Smitu. Maiklu turklāt goda vietā. Un viņš ir virspriesteris! Un mums ir arī liecības. Tev joprojām izskatās, ka oficiālie dalībnieki nav saistīti?
Serafs neticīgi nogrozīja galvu.
— Manis pēc priesterus visus varētu saņemt ciet uz atļauto laiku un ar melu detektoriem kārtīgi nopratināt. Mēs varētu uzzināt daudz interesanta.
Lai vai kā, ar Karotājiem viss bija skaidrs. Tagad — zvans pārējiem. Jādomā, ko iesākt. Flērai bija kādas idejas? Arists piecēlās. Nebija jēgas vairs tērēt Deina laiku.
— Labi. Ar Aleksu apmēram skaidrs.

[Sindra]

- Tam, kas man izskatās, tam īsti nav nozīmes. Tas ir tāpat, kā Alveras gadījumā. Vajag pierādījumus. Tu taču zini... - un Deins bija vairāk kā pārliecināts, ka pierādījumu nebūs. Vismaz ne tik vienkārši. Ka viņi redz tur atradās. Jo Maikls noteikti būs tikai aizgājis paskatīties, kā brālim veicas.
Bet, nu labi. Nevarēja nepiekrist, ka pārbaudot, tā saucamos, priesterus, viņi uzzinātu daudz interesantu lietu. Par to Deinam šaubu nebija.

- Ja tev izdodas kaut ko noskaidrot sīkā sakarā, padod man ziņu. Bet nevienam citam nē. Tikai man. - viņš vēl piekodināja un pamāja, ka Arists var doties. Kārteram nekas vairāk īpaši nebija piebilstams.
Viņš nodzēsa pelnu traukā cigareti un piebīdījies atpakaļ tuvāk pie galda, atsāka kaut ko drukāt uz datora klaviatūras. Izskatījās pēc atskaites.

[Mattiass]

Jā, Arists zināja. Ka sistēma strādā pārāk gausi.

Viņš pamāja, ka dzirdējis. Viņa izskatā nekas neliecināja, ka karotājs tagad grasās pa galvu, pa kaklu skriet meklēt gados jauno bijušo slepenpolicijas vadītāju. Taču viņš arī nebija tā līdz galam apstiprinājis, ka ziņos tikai Deinam. Viņaprāt, katrā situācijā bija jādomā pašam, un, ja gadījumā Deins izrādītos neuzticams, visu izstāstīt viņam vienam būtu liktenīgā kļūda. Jo ko galu galā Arists zināja? Ka Diksons ir noskaities un neko negrib zināt — no Deina. Ticami, protams.

Nebija jau tā, ka Arists Deinam neticēja. Drīzāk — uzskatīja, ka, pat uzticoties, ne visu vajag pieņemt uz vārda. To pašu viņš arī jaunajiem serafiem, šķiet, bija teicis (vismaz Flērai noteikti) — jums ir galva, lietojiet to.

Katrā ziņā viņš neizslēdza iespēju nopietnu nepatikšanu gadījumā noziņot pa tiešo Diksonam. Un Deinam. Un paskatīties, kas no tā iznāks.

Pametis Kārtera (vai, ja kādam tā labāk patika — šobrīd Deina ieņemto bijušo Aleksa) kabinetu, un aizvēris aiz sevis durvis, karotājs palūkojās uz savu izsmēķi, to nodzēsa un izmeta. Tad palūkojās uz Rozi.
— Jā… nu viņš ir pie Maikla. Atkal. Un to neviens nedrīkst zināt. Jo īpaši mūsu lielais draugs A. Vai ar tevi pašu viss ir kārtībā?

[Romija]

Miegs pazuda pavisam. "Kas? Ko?" viņa apjuka. "Kur?". Saņēmusi atbildi, Flēra vēl brīdi klausījās, līdz nolika klausuli. Viņa ieklausījās apkārtnē. Serafi bija devušies gulēt un atjaunot spēkus, tāpēc pirmā doma bija sazināties ar Aristu. Lai neaizmirstu nosaukto adresi, Flēra sameklēja, kur rakstīt īsziņu.

Alekss uzbrūkot Maiklam, M mirstot. 5TS-0EE. Tāda ziņa tika aizsūtīta Aristam. Ja kāds varēja pārbaudīt vai pateikt, ka tā nav taisnība, tad tas bija viņš. Kolīdz ziņa bija aizsūtīta, Flēra steidzās uz noliktavu pameklēt vēl kādu planšeti, kur apskatīties adresi. Tikai pēc tam viņa varētu modināt citus, ja tam bija pamats.

[Sindra]

Roze mēmi pamāja, pēc Arista pienestās ziņas. Neko neteica. Bet ko gan viņa varēja teikt? Tas bija fakts un Rozes komentāri neko daudz nemainītu.
Vien, kad karotājs apjautājās par viņu pašu, meitene liegi pasmaidīja.
- Es nezinu... - viņa paraustīja plecus. - Es laikam esmu nogurusi. Būs jāapjautājas par atvaļinājumu. Pēdējā laikā pārāk daudz visa kā. - neizskatījās, ka sekretāre melotu. Viņas skatiens vērās Aristam acīs un viņa nopūtās.
- Un kā tev? Viss kārtībā? - smaids kļuva pat mazliet sirsnīgāks. Galu galā, tas jau arī ietilpa viņas pienākumos. Rūpēties par kolēģu labsajūtu. Vismaz šeit, ofisā.

Arists telefons izdvesa informējošu signālu, ka saņēmis ziņu.


Planšetes noliktavas krājumos vēl joprojām bija atrodamas, tāpat kā telefoni un ieroči. Arī apģērbi.
Tur bija arī tā ID karšu taisīšanas mašīna. Taču, kā jau Mejai bija sanācis pārliecināties, tad laikam, lai tajā ieliktu naudu, bija jāzin vēl kaut kas un ar vienkāršu kartītes nodrukāšanu gluži vis nepietika.

Planšete uzrādīja, ka Maikla nosaukta vieta ir... nekas. Ja tā varētu izteikties.
Ja citkārt kaut ko meklējot uzreiz arī tika izmesta ziņa, ka tur atrodas tas un tas. Tāda un tāda svarīga vieta, tad šī adrese neuzrādīja neko.
Tāda vieta vienkārši bija.
Ja izmantoja iespēju šo vietu apskatīties no satelītiem, tad varēja ieraudzīt, ka te atradās kaut kāda ēka. Ne pārāk apdzīvota. Drīzāk pamesta. Viss rajons, kur šī ēka atradās, izskatījās noplucis un tāds kā pamests.

[Romija]

Planšeti atrast bija atvieglojums, bet meklētā adrese atbildes nesniedza. Tikai tad, kad satelīta kartē Flēra ieraudzīja pamesto māju, dziedniece atcerējās namu, kurā bija Kalioss un amulets, tikai šī nebija Vatra. Satraukta un apmulsusi, Flēra steidzās uz virtuvi, lai vispirms tur paskatītos, vai kāds vēl ir nomodā. Izskatījās, ka citi ir devušies atpūsties. Flēras rokā joprojām sažņaugts bija arī telefons, jo gribējās vispirms uzzināt, vai ar šādu ziņu ir vērts modināt citus. Tagad parādījās jautājums - kāpēc Maikls zvanīja Flērai nevis saviem biedriem?

[Mattiass]

Arists par atbildi noraidoši pašūpoja galvu. Nebija viss kārtībā. Ne tuvu. Tas, gadījumā, ja Rozi interesēja patiesa atbilde. Tikai… diez vai viņa tur varētu ko līdzēt. Serafam joprojām bija morālās paģiras pēc šorīt paveiktā. Šaubas… Bet tur varēja līdzēt tikai laiks vai arī pārliecība, ka citādi nevarēja. Ne viena, ne otra nebija. Un, protams, vēl mazohistiski noskaņotais Alekss.

Pēc signāla atskanēšanas karotājs apskatījās, kas atnācis — tikpat labi varēja būt kas svarīgs. Uzacis parāpās augstāk. Nav jau tā, ka Maiklam nepienāktos. Pašam Aristam jau sen niezēja rokas. Un visādi citādi viņš labprāt būtu ļāvis Mārvinam tikt galā ar bračku bez lieciniekiem, ja ne apstākļi, ka, pirmkārt, par to nezin kādēļ painformēja Flēra (tiešām? Maiklam vēl bija laiks zvanīties un norunāt randiņu "trīs stundas pēc manas nāves"?), un, otrkārt, skatoties uz ierasto Aleksa attieksmi, to īstenībā varēja izdarīt nevis viņš pats, bet gan būtne viņā. Kura, visbeidzot, nosprieda, ka Maikla izklaides nopietni apdraud uzdevuma izdošanos un izlēma tās apturēt, pirms nēsātājs izlaidis garu. Jāsaka, ko tādu serafs jau bija gaidījis. Labi, ka viņiem tagad ir zināms, kur tas notiek.
Ja vien tas nav slazds.

Viņš vienā rāvienā iztukšoja padzisušās kafijas paliekas un nolika krūzīti uz pirmās kaut cik derīgas horizontālās virsmas, kas patrāpījās pa rokai.
— Līdz vēlākam. Jāskrien, — karotājs izmetās ārā pa durvīm.

Ielēcis mašīnā, viņš mākslīgajam intelektam iebaroja koordinātas, lai, pirms pats ķertos pie stūres, aizsistu ziņu atpakaļ: Ja kur dodies, tad kopā ar pārējiem. Braucu pārbaudīt. Esiet piesardzīgi, var būt lamatas. Cel augšā Sarišu.
Sarišai savukārt aizgāja ziņa: 5TS-0EE. Ceļā papēti planšeti. Ja pārējie nenāk, brauc viena. Esi piesardzīga, iespējams, lamatas.
Arists rēķināja, ka no visiem tieši Sariša būs vissvaigākā. Slimnīcā pavadīja nakti tomēr. Tieši tādēļ bija nozīmējis kā papildspēkus.

Viņš rēķinājās, ka nonāks galā pirmais, kas arī bija labi. Būs laiks pabrīdināt pārējos.

Uz ātru roku apskatījies par galapunktu visu, ko varēja, viņš pārņēma vadību, lai pasteidzinātu pārvietošanos.

[Rouzijs]

Meja bija nedaudz pagulējusi, patiesībā kā apsēdusies gultā, tā arī aizmigusi, tikai pēc kāda laika serafe bija pamodusies un izlēmusi, ka vēlas paskatīties, vai kādam virtuvē nav palikusi neizdzerta tējas krūze. Sliktākajā gadījumā viņa nodrošināsies ar ūdens glāzi un ies atpakaļ.
Tumšmate iegāja virtuvē un skatiens apstājās pie Flēras no sākuma Meja nepievēra dziedniecei uzmanību, viņa pati izskatījās nedaudz saburzīta.

Neatradusi tēju, karotāja ielēja glāzē ūdeni un atspiedusies pret leti palūkojās vēlreiz uz Flēru.
Kaut kas nebija kā vajag, dziedniece izskatījās pārāk satraukta, bet kāpēc? Viņiem vairs nebija jāuztraucas par Sīliju...
- Kaut kas ir noticis? - Meja bija gatava saderēt, ka nevēlas zināt atbildi.

[Romija]

Flēra nepacietīgi gaidīja atbildi, bet sagaidīja Meju. "Es nezinu, man liekas, ka Maikls kaut ko ir sadarījis," Flēra izvairīgi atbildēja. Viņa negribēja lieki satraukt Meju - karotāju, ko pārāk viegli varētu pamudināt uz individuālu darbību. Brīdī, kad telefons īsi iedūcās, dziedniece teju salecās. Viņa izlasīja ziņu, savilka pieri grumbās un steidzās modināt Sarišu.

"Sariša! Mosties! Kaut kas ir noticis! Alekss ar Maiklu... vai tā būtne... tas viņu galina nost!" Flēra satraukti centās pastāstīt, purinot karotāju augšā no miega. Viņa tikai pēc tam aptvēra, ka diez vai teikto var saprast. "Alekss galinot nost Maiklu!"

[Sindra]

- Man šķiet... - Roze iesāka, pēc tam, kad Arists bija noraidoši pamājis, nu lūk, ka arī viņam viss neesot kārtībā, taču tā kā karotājam bija steidzamas darīšanas, meitene apklusa un pamāja. Jā, lai dodas.
Savas šaubas viņa norija un paņēmusi Arista atstāto krūzi, devās to nomazgāt.

Vieta, kuras koordinātas Flēra bija atsūtīji, atradās aptuveni pusstundas brauciena attālumā, no Arista darba vietas. Tas bija kaut kur starp karotāju biroju un "Rozes Vārdu". Ja braukšanai izmantoja paša rokas un sānceļus, tad bija iespējams nokļūt aptuveni pa minūtēm piecpadsmit.

Kāds ne pārāk apdzīvots rajons Stonā. Te viss bija pamests un iespējams, ka grasījušies kaut ko pārtaisīt, bet darbi apstājušies un tad nu viss tā arī pamests palicis.
Flēras atsūtītās koordinātas norādīja uz kādu māju. Tai bija divi stāvi. Izbiruši logi, salauztas durvis. Izskatījās, ka šī varētu būt viena no tām vietām, kuru jaunatne izmanto uzdzīvei.
Apkārt neko aizdomīgu nemanīja. Te īpaši nekādi cilvēki neklīda.