"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

— Pieredzējušāks Ardā par tevi, — Arists Mejai atcirta. — Labāk gan dodies uz Astindelu, kur neviens no klātesošajiem par tevi neatbild. Jo, ja atkal kur aizlaidīsies, es tev sadzīšu pēdas, un tad tu nožēlosi, ka gribēji bāzt ārpus Astindelas savu snurķi. Nobāzīšu dziļākajā Karotāju pagrabā. Tā, lai vienīgais ceļš ārā vestu caur portālu. Un panākšu, ka aizmetina durvis.

Par Gabriela teikto Arists viegli paraustīja plecus. Viņš ir boss. Kristālu lieta pilnīgi noteikti bija steidzamāka par Pirmavota lietu, jo to viņi varēja paveikt šeit un tagad, un tas pabeigtu visu lielo čakaru ar Sīliju. Nav arī tā, ka viņam pienāktos no Ardas kaut kur doties. Arī malā palikt serafs šoreiz negrasījās.

— Es palīdzēšu.

[Rouzijs]

- Par to es nešaubos. - Meja nobolīja acis, pirms pamest virtuvi. Neviens jau nestrīdējās par to, kurš ilgāk pabijis Ardā, viņas pēc Arists te varēja piedzimt un tas neko nemainītu. - Es nekur nedošos, kamēr šis uzdevums nebūs novests līdz galam. - Pēc tam... tad jau redzēs.

Bet pašreiz serafe vēlējās iznīcināt Sīliju, bet nepaslīdēja garām arī tas, ka Gabriels izskatījās pārāk nervozs, jo kā tad savādāk, viņš mīlēja to kritušo eņģeli, bet nu Meja patiešām bija devusies prom no virtuves un drīz vien ļāva dušas karstajam ūdenim aizskalot dubļus un aukstumu.
Tikai žēl, ka ūdens nespēja paslēpt zilos riņķus zem acīm. Bezmiega un murgu sekas.

[Romija]

Flēra arī Lianai pagatavoja tēju. Tur bija gan saulsirdītes, gan arī dažādas citas zālītes. Kāda neliela lapiņa bija īpaši Lianas stāvoklim. Protams, ja Flēra maldījās un Liana zem sirds nenēsāja jaunu dzīvību, tad šī zālīte nekādu ļaunumu nenodarītu. Tā bija spēcinoša arī tāpat. Aplējusi un izmaisījusi krūzītes saturu, Flēra to pasniedza Lianai. Tik daudz skābo gurķu apēdušai viņai droši vien slāpa. Kad karotāja bija apkalpota un runas virzījās turpmāko plānu virzienā, Flēra pievērsās sarunām.

Lai arī Gabriela paldies bija tāds pasauss, tomēr nu bija skaidrs, ka amulets ir iznīcināts, pirmā uzdevuma daļa ir izpildīta. Domās varēja apmierināti ievilkt ķeksīti sarakstā, kas pirms kāda laika vēl tepat virtuvē bija atrodams.

"Tad te vairs nav droši," Vairāk kā secinājumu izteikusi, Flēra pavērās apkārt, it kā pirmo reizi šo vietu skatītu no tādarakursa. Līdz šim bieži bija izskanējušas aizdomas, ka kāds ir nodevis vai Attīrītāji atklājuši Svētnīcas vietu, bet, lai cik dīvaini tas nebūtu, laikam nevienam mēle nebija paslīdējusi. Katrā ziņā Flēra bija pie tā piedomājusi. Laikam citi arī. Tas bija labi.

Kad Gabriels uzdeva uzdevumu katram līdz dziļumiem saprast savas motivācijas, Flēra bija paŗliecināta, ka paliks, viņai šķita, ka to nevajadzēja apdomāt, tomēr skaļi neko vēl neteica. Ja Gabriels tā prasīja, bija vismaz jāmēģina saprast, vai tiešām kaut kur neslēpjas kāds zemūdens akmens, kas nobīdīs iesākto kursu un kavēs Astindelas glābšanu.

Flēra piegāja pie loga vēlreiz. Ārā joprojām bija pelēcīgā, neona gaismu izraibinātā ainava, un nekas neliecināja, ka kāda vieta būtu īpaši iezīmēta. Tomēr, paskatoties ar violetām acīm, Flēra ieraudzīja, ko Gabriels bija domājis. Tas nozīmēja, ka viņiem ir jānokļūst tajās vietās, jānoliek kristāli un tad Svētnīcā tiks reizē iznīcināta gan viņu pēdējā drošības saliņa, gan arī drauds. Neizklausījās grūti, bet iespējams, ka tur slēpās daudz bīstamākas lietas, kā sākumā šķita. Flēra kavējās pie loga, vērodama ainavu, gaismas stabus un klausīdamās tālākās runas.

[echo3]

Leģenda bija alegorijām pārpilna, tomēr gluži atbilstoša esošajam. Būtne Aleksā, kas vēlas atgriezties savā pasaulē. Vienīgais šķērslis - saule. Ereijasam ļoti gribējās redzēt, kāda ir Ardas saule, visu laiku, kopš viņš bija te. Ja varētu palīdzēt, viņš labprāt to darītu.

Kad Meja bija izgājusi no virtuves, Ereijass vienkārši pajautāja Gabrielam, - Vai Mejas aura netraucēs pabeigt uzdevumu? - To, ka Gabrielam ir ļoti grūti, katrs taču varēja just. Padarīt lietas sliktākas šobrīd nepavisam nebija vajadzīgs, tāpēc vajadzēja pārliecināties, ka viņa, kaut netīši, netraucēs. - Es palieku. - Nevajag skaidrot, ka citādi karotājs nejutīsies paveicis to, kādēļ vispār devās uz Ardu. Nejutīsies nopelnījis atgriešanos Astindelā.

[washulis]

Saprāta balss tuksnesī. Palēnām lietas sāka sakrist pa plauktiņiem. Tad jau man jums ir jāpateicas par šo palīdzību. Bez tās es ļoti iespējams būtu padevusies. Karotāja pateicībā paklanīja galvu. Bija kāds, kas vēro, kam rūp. Tas patiesi palīdzēja justies drošāk.

Līdz mirklim, kad atskanēja Gabriela "nē". Viņš izklāstīja viņu tālāko plānu, bet tas iekļāva tikai Sīlijas daļu. Ne vārda par Ardas sauli. Un kā ar Aleksu? Mēs varam noskaidrot vairāk arī par to. Sariša iesāka, tramīgi grozot tējas krūzi rokās. Nu jau tā bija kļuvusi pavisam tukša. Un es palikšu šeit. Astindela varēs pagaidīt. Serafe vēl atbildēja uz galveno jautājumu, kas uzdots. Viņa vienkārši nespētu doties prom, pirms mērķis nav sasniegts.

[Roviela]

Joels nopūtās. Pārņemts ar leģendu un to, ko teica Gabriels, viņš uzreiz nepamanīja Mejas uzvedību, bet pamanījis, nopūtās dziļi un skaļi.
- Gabriel, saproti mani pareizi. Man vēl te ir nepabeigtas lietas, tas pati amuletu lieta, kas jāpabeidz, un es ļoti gribētu palīdzēt arī pēc tam, bet es vairs neticu tam, ka mums kopā viss izdosies! Ir slikti aprunāt aiz muguras, jā, bet mums nekas neizdosies Mejas dēļ. Viņa ne reizi nav izdarījusi līdz galam to, kas mums jādara. Ne reizi! Vienmēr kaut kāda sava untuma dēļ ir kaut kur aizskrējusi, iekūlusies nepatikšanās, viņa mūs nicina un mani pat ienīst, un viņai nevar uzticēties. Un viņa spītīgi uzskata, ka pie visām neveiksmēm esam vainīgi mēs, nevis viņa pati.
Viņš nopūtās vēlreiz. Sirds sāp!

- Es negribu pieredzēt, kā Mejas dēļ sabūk viss, kas šeit ir izcīnīts un zūd tas, kas ziedots. Negribu redzēt, kā viņa ar kādu no kristāliem kaut kur aizbēg vai arī kādu no tiem sasit. Lūdzu, ņemiet viņu uz Astindelu, vai vismaz neļaujiet piedalīties! Un tikai nevajag aizbildināties ar to, ka redz, viņai nevar neko aizliegt! Var un vajag. Beidzot tiešām vajag.

Orākuls cerīgi skatījās uz pārējiem biedriem, vairāk aizkavējoties pie Gabriela un Lianas.
- Vai arī es viņu neizdošanās gadījumā pašrocīgi nogalināšu, - viņš pavisam klusītiņām piebilda.
- Zinu gan, ka viņa tāpat neklausīs. Atturēt viņu no nepatikšanu taisīšanas var tikai ar varu.

Grāmata joprojām viņam bija rokā, un Joels to negrasījās atstāt te.

[Urdrunir]

Tajs neteica ne jā, ne nē. Tajs gribēja saprast ko te katrs mēģināja izdarīt. Jo īpaši Gabriels. Aiznes kristālus, pastāvi pie uguns staba. Atrodi neredzamos. Iznīcini nesatriecamos. Vai nebūtu laiks novērtēt to, ko mēs jau esam izdarījuši un pastāstīt kas tas tieši ir, ko mēs gatavojamies darīt? Man rodas iespaids, ka Metatrons neatbalsta ne pusi no tā, ko mēs šeit darām, un viss, kas mums sanāk, ir to ķezu satīrīšana, kuras radījuši tie, kas gājuši pirms mums. Orākulam gribējās sadzirdēt, ka viņš nepaver valdnieka dēlam vārtus uz kritušo valstību. Tās vecās leģendas varēja iztulkot stipri dažādi.

[Sindra]

Mejas aura. Meja to. Meja šito.
Gabrielam jau sāka galvā atbalsoties šis viens vārds. Tomēr, valdnieka dēla grimasēs neparādījās ne neiecietība, ne arī kādi pārmetumi. Pat ja Mejas auklēšanai šis gluži nebūtu tas piemērotākais brīdis.

Tā kā izskatījās, ka Astindelā neviens atgriezties negrasās, Liana no aizmugures piegājā pie Gabriela. Viņas rokas uz mirkli apvijās ap Metatrona dēla kaklu. Viņa pieliecās un nobučoja viņa vaigu. - Es taču tev teicu, ka viņi nav gatavi. Pārāk jauni. - viņa noteica un ļaudama rokai izslīdēt caur Gabriela tumšajiem matiem, devās prom.
Acīmredzot, lai dotos uz Astindelu, kā jau bija paredzēts.

Gabriela skatiens pavadīja Lianu un tikai pēc tam atgriezās pie pārējiem serafiem. It īpaši pie Joela. Jo viņš taču bija nācis klajā ar lielo monologu. Un arī Mejas grēku darbu izklāstiem.
- Mēs visi esam noguruši no šīs pasaules. Padevušies tās spiedienam un ietekmei.
Es izlikšos, ka es nedzirdēju to daļu par karotājas un biedrenes nogalināšanu. Bet godīgi sakot... Joel... ar ko gan tu teikdams šādus vārdus, esi labāks par Meju?
Tā vietā, lai glābtu, tu izvēlies sodīt.

Man šobrīd ir visai grūti par to runāt un paskaidrot. Es esmu izvēlēts par soģi. Sodīt to, kas vairs nav glābjams. Un man ir sasodīti grūti.
Bet tavi vārdi plūst tik viegli... Neapdomīgi viegli.
Jūs esat eņģeļi. Jums vajadzētu glābt, nevis tiesāt.
Bet, es apzinos, ka iespējams tas ir par daudz prasīts šajā pasaulē. Jūs esat pārāk jauni.

Es viņai uzticos. - Gabriels noteica. Likdams saprast, ka negrasās Meju nekur ar varu sūtīt vai turēt pa gabalu no kristāliem un veicamā uzdevuma.

Jā, vēl bija Ardas saule, Aleksa problēma un ko nu tur vēl serafi cilāja.
Neizskatījās gan, ka Gabriels bija īpašā noskaņojumā domāt vēl par kaut kādām citām lietām, kamēr tepat blakus bija Sīlijas problēma.
Un Taja jautājumkomentārs.
Gabriela skatiens aizkavējās pie jaunā orākula.
- Metatrons atbalsta mani. Ar to vajadzētu pietikt. - viņš noteica. Gabriela roka pavērsās pret kristāliem, kuri atradās telpas stūrī un viens no tiem, paklausot Metatrona dēla maģijai pa gaisu atceļoja līdz galdam, lai nostātos virs Gabriela plaukstas.
- Jā, es pateicos, ka jūs iznīcinājāt amuletus. Tas bija grūtāk, nekā sākumā bija domāts. Es neesmu sajūsmā, ka tu vienojies ar Kaliosu. Tas nebija pārāk prātīgi, taču iespējams, ka tas bija vieglākais ceļš, kā iznīcināt pēdējo amuletu.

Tālākais plāns ir: izvietot kristālus apkārt svētnīcai. - viņš pamāja ar roku un virs rokas levitējošais kristāls, ilūzijas ieskauts, pieņēma svētnīcas ēkas formu. Uz galda virsmas zem tā, izveidojās maģiskais simbols, kura sešos punktos bija jāizkārto kristāli.
- Viņa nāks pie manis. Jo domā, ka es palikšu ar viņu. Viņai, ieejot simbolā, jūs aktivizēsiet kristālus. Šī vieta izzudīs, paliekot tikai simbolam, kuru ietvers gaismas maģija. Un man. Un viņai. Iekš simbola. Viņa nevarēs iziet no simbola. Es uzburšu maģiju, kas viņu iznīcinās.
Vai es esmu atbildējis uz tavu jautājumu? - izgaisinot ilūziju un satverot kristālu un to noliekot uz galda, Gabriels apjautājās.

[Rouzijs]

Serafe pārāk ilgi dušā nebija, viņa ātri nomazgājās, sameklēja drēbes un palūkojusies uz sevi spogulī nopūtās. It kā jau viņa izskatījās labi, ar ādas biksēm kājās un lateksa krekliņu. Šoreiz meitene bija izvēlējusies bezpapēžu zābakus, kas bija ērtāki nekā iepriekšējie. Mati taisni krita pār pleciem, mitrumā nespējot sačirkoties, bet zilie riņķi zem acīm pārāk uzkrītoši iezīmējās uz bālās ādas. Atradusi arī ādas jaku serafe to izvilka un jau bija gatava doties atpakaļ pie pārējiem.
Tikai... pirksti jau atkal bija satvēruši Aleksa numuru, tumšais skatiens to uzlūkoja. - Nē... nav vērts... - Meitene nopūtās un saplēsa lapiņu sīkās strēmelēs, tā būs labāk. Atvērusi Svētnīcas logu, serafe lapiņas paliekas palaida vējā.

Joela sūdzēšanos viņa nedzirdēja, tāpat kā to, ko teica Gabriels, varbūt tā arī bija labāk, jo uz Joelu serafe bija apvainojusies. Un ja dzirdētu orākula vārdus, tad visticamāk būtu šokā, jo Meja... viņa nevienam serafam nevēlēja nāvi, pat ne Sīlijai.

Karotāja iegāja virtuvē tieši tad, kad Gabriels sāka stāstīt par tālāko plānu. Piekārtojusi dunčus, kurus viņa bija paņēmusi no mantu glabātavas serafe izlikās, ka nejūt gaisotni, kas nomāca. Tāpat kā meitene bija atradusi tās ēdamās kapsulas. Savādāk izsalkums gluži vai beidza nost.
Apsēdusies uz virtuves palodzes viņa palūkojās uz Gabrielu, bet pirms kaut ko jautāt tumšmate iedzēra Flēras vārīto tēju, kuru pirms dušas turpat bija atstājusi, tā atgādināja par mājām.
- Vai tu mums dosi kādu signālu pēc kura jāaktivizē kristāli, vai arī mums tas jādara tiklīdz kā Sīlija parādās Svētnīcā? - Tumšmate domāja, ka kristāli ir jāaktivizē reizē, savādāk šis plāns varēja izgāzties. Tomēr Mejas balsī skanēja žēlums, kaut kā nedaudz bija žēl Silijas, varbūt tāpēc, ka Meja saskatīja viņā nedaudz sevi... nelaimīga mīlestība, kura nebija iespējama.

[Mattiass]

Ak tā…

— Ja Tajs ir vienojies, varbūt mums abiem vajadzētu no ārpuses sargāt būrējus, nevis burt pašiem. Jo tā vienošanās var paredzēt, ka viņš savu rituāla daļu neizpilda, — Arists izteica minējumu. Viņš nezināja, kāds ir precīzs vienošanās teksts. Iespējams, tas vispār bija nesaistīts. Tomēr piesardzība prasīja savu, īpaši, ka brīvo serafu resursu bija papilnam un aizvietojami, toties dēmoni vienmēr prasa kaut ko pretī. Iespējams, Tajs nemaz nevarēja viņiem atklāt, ko tieši. Vienīgā cerība tad būtu, ka kāds cits būtu norunu dzirdējis.
— Kāpēc, lai tu uzburtu to maģiju, jums abiem obligāti jābūt tai simbolā?

Lai Sīlija neaizbēgtu? Diez vai. Pārāk vienkārši izklausās, un pārāk sarežģīts darbību kopums vienkārši iznīcināšanai.

Arista paša pieredze rādīja, ka brīžiem daudz vienkāršāk ir vienkārši nogalināt, nevis kā īpaši apieties ar dzīvu. Jo dzīvajiem piemita tāda īpašība kā stūrgalvība.

[Romija]

Lianas un Gabriela atvadīšanās notika Flērai aiz muguras. Varbūt viņa kaut ko dzirdēja vai manīja, bet nepapūlējās skatīties. Tas bija lieki un tāpat nemaināmi. Nekāda kājas pieciršana vai scēnas tāpat nemainītu to, ka Lianai bija visas tiesības tā izrīkoties.

Joela teiktais Flēru uztrauca. Viņa novērsās no Stonas ainavas aplūkošanas un paskatījās uz orākulu, sajūtu pirkstiem iztaustot, vai šādai neiecietībai nav arī kāds cits iemesls. Tad viņai aizgāja un ar pēdējām karstā ūdens paliekām pagatavoja orākulam nomierinošu tēju, ko arī pēc tam pasniedza, ne vārda neteikdama.

Mejas izgājieni bija viens no traucēkļiem uzdevuma gludai veikšanai, bet, ka kāds būtu nonācis līdz apsvērumiem nogalināt otru serafu, Flēra nebija iedomājusies. Varbūt tas bija tikai izteikums, tomēr liecināja, ka Arda ir iekļuvusi dziļi zem serafu ādas. Tas nebija labi. To, ka Mejai nenāktu par sliktu atpūta Astindelā, Flēra neapšaubīja, bet šķita, ka arī Joelam tādu vajadzētu. Pārējie vismaz izlikās, ka spēs izturēt, līdz kristāli būs aktivizēti un Sīlija piebeigta.

Kad Meja atgriezās pēc dušas un pievērsās tējas dzeršanai, dziedniece pamanīja, ka serafe patiesi izskatās nogurusi. Varbūt tas bija Saules trūkums, jo uz kabīnēm viņi tā arī nebija aizgājuši. "Ļauj man," Flēra uzrunāja Meju un viegli uzlika plaukstas uz viņas pleciem, lai ar pavisam nelielu Spēka devu izdzēstu tumšos lokus zem acīm. Ja arī tas nepalīdzēja noskaņojumam, tomēr ļāva izskatīties mazliet labāk, vienalga, vai viņa tiešām paliks vai atgriezīsies.

Taja teiktais un Gabriela atbilde, kā tieši notiks Sīlijas iznīcināšana, lika saltam drebulim pārskriet pār muguru. Varbūt tā bija tikai vēsma no atvērtā loga, bet skatiens bija cieši pievērsts Valdnieka dēlam. Viņi būs abi iekšā simbolā, Gabriels uzburs maģiju, kas iznīcinās Sīliju. Varbūt tieši tā arī bija, bet varbūt maģija bija paredzēta simbola aktivizēšanai, kas iznīcinās visu, kas ir tajā iekšā.

Pievienojoties Arista jautājumam, Flēra ievaicājās: "Vai tev nekas nenotiks?" Jā, tas izklausījās pēc naivas meitenes ieķeršanās otra stērbelē, lūdzot neiet un neriskēt, it kā Flērai būtu jebkādas tiesības tā izrīkoties, un tomēr rūpes par Valdnieka dēla izdzīvošanu varēja saprast arī tāpat.

[echo3]

Gabriels uzskatīja, ka Mejas aura netraucēs, un Ereijasam ar to pietika. Tieši gan viņš neatbildēja, bet neatbildēšana šoreiz nozīmēja apstiprinājumu. Pārējo, ko Valdnieka dēls tur Joelam sarunāja, karotājs gan īsti neizprata. Padevušies pasaulei? Raksturi nemainās, lai kādā pasaulē. Meja bija apzināti izgāzusi visu, ko vien varēja izgāzt. Dumjāku un spītīgāku serafu Ereijass savā dzīvē nebija sastapis. Katrā gadījumā, lai arī Gabriels bija teicis, ka Mejai uzticas, Ereijass palika pie savas pārliecības, ka Meja ir neuzticama. Par nogalināšanu gan nebija labi teikts. Bet vai Astindela nebija vērtīgāka?

Kam mēs neesam gatavi? - Tas tomēr bija būtiski, citādi tā bija tikai tāda augstprātīga runāšana. Ja nu kāds te zināja, ka "viņi nav tam gatavi", varbūt nevajadzēja "viņus" vilkt uz Ardu. Kāpēc ko tādu teikt tagad? - Un ko mēs varam darīt, lai būtu gatavi? - Karotājā ierunājās apzinība. Ja uzdevuma izpildei nepieciešamas kādas prasmes, tad šīs prasmes ir jāapgūst.

Ereijass bija gatavs ņemt kristālu un doties likt to Gabriela iezīmētajā vietā.

[Roviela]

Vēl pirms Mejas atgriešanās Joels pacietīgi noklausījās sev veltītos vārdus un piekrītoši pamāja.
- Es nepiebildu, ka tādā gadījumā es neatgriezīšos, jo manis vairs nebūs. Bet, manuprāt, Astindela ir vērtīgāka gan par mani, gan Meju, un, ja vienīgais veids neļaut Mejai izpostīt visu, būs viņu nogalināt, es to izdarīšu. Šai pasaulei ar to nav nekāda sakara, te ir gaišas saliņas, kas dod cerību kam labam.
Viņš nopūtās.
- Es Mejai neuzticos. Viņa ne reizi nav to izrādījusi darbos, un es vairs neticu, ka tāda reize pienāks. - Acis pievērsās Gabrielam. - Tu vispār zini, cik reizes es jau esmu mēģinājis viņu glābt? Par to saņemot pērienus, pļaukas un naidu?
Nē, būt par aukli karotājam, kas garīgi vēl nav izlīdis no bērnudārza līmeņa - tas nekādi nebija Joela aicinājums. Lūk, tur atpakaļ viņai arī būtu jānokļūst, līdz paaugsies tiktāl, ka spēs godam būt īsts, pieaudzis karotājs.

Orākuls piecēlās.
- Es ātri. Man vajag kaut ko mugurā velkamu.
Šis apģērbs bija izmircis un netīrs. Joels pats neizskatījās labāk, un tas bija jānovērš.

- Vismaz nelieciet mani vienā pusē vai blakus Mejai. Vēl vienu viņas bērnišķīgo untumu lēkmi es neizturēšu! Jau tā grūti, bet viņa tīši visu padara vēl sliktāku, - viņš piebilda, vēl pirms Meja bija ieradusies, un devās pārģērbties, dušā un ātri atrast ko neko no ieročiem un, varbūt kādu telefonu un ID karti ar naudu.

Ar savām apģērba problēmām orākuls centās tikt galā ātri, un meklējumiem neveltīja daudz laika, līdz atgriezās virtuvē bakstīdams jaunatrastu telefonu. Ā! Meja ir te, labi.
- Iedodiet visi savus numurus, lūdzu, labi? Meja, iedosi man arī, lūdzu, Aleksa numuru? Es dzirdēju, ka Sarišai bija, un viņa tev atdeva.

[Sindra]

- Neesat gatavi pieņemt citu trūkumus. Doties ārpus Astindelas. - Gabriels noteica, palūkojies uz Ereijasu. - Tomēr, šis viss ir pārāk liels sods par mazliet neapdomīgo rīcību, kuru paveicāt pēc Pirmā soļa. Tādēļ arī ļauju jums doties. Jums ir Metatrona piedošana. Jūs varat atgriezties savās dzīvēs. Pie saviem vecākiem un skolotājiem. Turpināt mācīties. - tas arī bija tas, ko varēja un vajadzēja darīt. Turpināt mācīties.

- Jā, upurēt sevi pēc tam, kad esi kādu iznīcinājis ir cēli. Bet tas ir vieglākais ceļš. Šeit nav runa par Astindelu, vai par Ardu. Uzdevums vēl joprojām tas pats vecais. Iznīcināt Sīliju. Un es neesmu atradis citus veidus, kā ar to tikt galā. Man nāksies viņu.. iznīcināt. - Gabriela skatiens noslīdēja līdz galda virsmai. Līdz paša rokām, kas nervozi stumdīja cigarešu paciņu.

Viņš mēmi pamāja. Gabriels itin labi zināja par Meju un viņas dabu. Nebija jau tā, ka pats būtu akls un nebūtu saskāries ar jaunās karotājas izlēcieniem. - Jā, es zinu. Un paldies tev par to.
Diemžēl, situācija bija tāda, kāda tā bija un jums nebija pārāk daudz iespēju izvēlēties biedrus, veicamos darbus un pārējo. Bet tas ir galā. - ja vien šī atziņa spēja Joelu iedvesmot.

Gabriels gan īsti nesaskatīja vajadzību apbruņoties pa jaunu ar telefoniem, bet ja jau Joels tā vēlējās, viņš sameklēja savā tālruņa katalogā savu numuru un pa galda virsmu paslidināja telefonu uz orākula pusi. Lai pārraksta.

- Kāpēc jums abiem? - Metatrona dēla skatiens pievērsās Aristam, kad tas bija izklāstījis savu plānu. - Vai tad tu arī jau esi paspējis sadraudzēties ar demoniem? - viņa lūpās pat parādījās viegls smaids. - Mejai un Tajam ir līgumi. Pārējiem, nav. Cik man zināms. - viņa skatiens aši pārslīdēja pārējiem telpā esošajiem serafiem. - Vienalga. Demoni netraucēs iznīcināt Sīliju. Un ne Taja, ne Mejas vienošanās neko nemainīs. Šis nebūs tas brīdis. - orākula skatiens gan uz mirkli bija tāds, kā domīgs. Viņš pavilka tuvāk Flēras atnesto tējas krūzi.

- Jūs paši zināsiet, kad aktivizēt kristālus. - Gabriels atbildēja uz Mejas uzdoto jautājumu.
Taču bija viens jautājums, uz kuru atbildi viņš novilcināja.
- Jā, man jābūt simbolā. - Gabriels pamāja. - Simbols ir gaišā maģija. Tas un jūsu maģija man neko nenodarīs.
Man nekas nenotiks... - acu skatiens pievērsās Flērai. Atbildot uz viņas jautājumu.

[Rouzijs]

Meja nepretojās Flēras maģijai, vien vāji pasmaidīja un pateicās. - Paldies, tev. - Šķita, ka Flēra varētu būt vienīgā, kura daudz maz spētu saprast Meju, jo dziedniecei arī bija problēmas ar Lianas un Gabriela mīlestību. - Es pēdējā laikā neesmu daudz gulējusi. - Nogurums darīja savu. Un pēdējā reize, kad viņa centās normāli gulēt arī bija neveiksmīga un beidzās ar to, ka serafe izkrita no gultas un pārsita pieri. Bet tas tagad nebija svarīgi. Galvenais bija iznīcināt Sīliju un tad jau... visam būtu jānostājas savā vietā, vai ne?

Serafe nedeva Joelam savu numuru, jo tāda meitenei vairs nebija. Un viņa neuzskatīja, ka būtu vajadzība pēc jauna telefona.
Tikai par Aleksa numuru... - Man tā nav. Es to saplēsu un izmetu. - Tas arī viss. Tumšmate rēķinājās ar to, ka vairāk Mārvinu neredzēs. Par šo domu vien, viņa sajutās vēl nelaimīgāka nekā iepriekš. Bet tā būs labāk. Un kāpēc, lai viņa kaut ko dotu Joelam? Meitene bija uz orākulu pārāk apvainojusies tāpēc pat nebija pagodinājusi viņu ar skatienu.

Ak... tad viņi zinās, kad aktivizēt kristālus. Tumšmate pamāja ar galvu, ka ir sapratusi.

[Romija]

"Tā tēja mazliet atdos spēkus, bet varu pagatavot arī ko stiprāku," Flēra piedāvāja Mejai. Izgulēties tagad var nebūt laika.

Saņēmusi apstiprinājumu, ka ar Gabrielu viss būs kārtībā, Flēra viņam uzsmaidīja. Tas arī bija galvenais, lai viņa vairs nešaubītos, ka kristāli ir jāaktivizē.

"Mums droši vien nav prātīgi te vairs ilgi uzturēties, ja Sīlija zina šejieni," viņa vaicāja Gabrielam. Meditēšana, gulēšana un pārdomas droši vien nebija īstais variants, kad kuru katru brīdi te varēja ierasties kritusī skaistule.

"Tās ir kādas slepenas vietas, kur kristāli jānoslēpj? Vai mums viņi jānoliek, jāsargā un tur jāpaliek, kamēr zinam, ka ir jāaktivizē? Vai tas var būt bīstami un mums jākaujas un jālieto spēku?" viņa pievērsās praktiskākām lietām. Ja tas tiešām būtu tik vienkārši, viņi varēja doties kaut tūlīt. Flēra gan bija iztērējusi praktiski visu savu Gaismas Spēku, bet, ja kristāliem vajadzēja tikai Metatrona doto spēku un pārējā laikā iejukt pūlī un uzvesties pēc iespējas neuzkrītoši, Flēra bija gatava doties. Tēja bija atgriezusi pietiekami mundruma, lai nebūtu problēmu doties uz pilsētu. Vajadzīgās vietas varēja saskatīt ar serafu redzi, tāpēc pilsētā būs jāuzmanās ar tās lietošanu. Uz brīdi Flēra iedomājās, ka varbūt drošāk ir vietas atzīmēt kartē un lietot šejieniešiem pierastākas metodes, bet viņai vairs nebija planšetes.

[Roviela]

Joels pārķēra Gabriela telefonu un ierakstīja tā numuru savējā blakus tiem vēl telefonus nepazaudējušo biedru numuriem, kurus pavisam nesen bija iemācījies no galvas.
Viņš jau grasījās ierakstīt arī Aleksa numuru, kad... nu jā. Tā taču bija Meja. Vajadzēja iedomāties.

Joels bezspēcībā noplātīja rokas, kā paziņodams un ko es teicu?, noskatīja visus un pievērsās Aristam.
- Varbūt tu iedosi? Alekss deva savu numuru mums, un kā, galu galā mēs viņam palīdzēsim, ja nevarēsim piezvanīt? Tas ir, ja sanāks nodarboties ar sauli un dīvainiem pārceļotājiem.

Viņš pamazām devās uz 'sava' krēsla pusi, kur bija atstājis grāmatu, lai to ieliktu somā un domādams par notikušo pie "Rozes Vārda", kur pēdējo reizi bija redzējis Karotāju, kad piepeši iebelza sev pa pieri.
- Pavisam aizmirsu! Flēra, Maikls teica, lai tev pasakot, ka tu neesot izpildījusi apsolīto. Ko Tu viņam solīji?

Tajs un Meja nebija vienīgies ar saistībām. Flērai arī bija iekrājušies parādi.

[Romija]

"Man ir vecais telefons," kad Joels sāka apkopot numurus, Flēra atbildēja. Viņa gan nekad nebija zinājusi savu numuru, tāpēc nevarēja to nosaukt. Telefons tika izvilkts no kabatas, lai vēlreiz pamēģinātu noskaidrot tā numuru.

Kā no zilām debesīm nāca Joela paziņojums. Flēras pirksti sastinga virs telefona ekrāna, bet vaigos iesitās sārtums. "Ko?" viņa pacēla skatienu pret orākulu un mirkli vienkārši mirkšķināja acis. Viņa taču bija bijusi vakariņās, un tā nebija Flēras vaina, ka viss izvērtās savādāk. Viņa pat bija braukusi līdzi uz notikuma vietu, izlikusies par Maikla mīļāko. Un tomēr viņam nepietika.

Juzdama, ka asinis sakāpj vaigos, viņa nolaida skatienu, aizgriezās un noslēpa seju aiz sarkanajiem matiem, izliekoties, ka skatās telefonā, kaut gan numura noskaidrošana šobrīd nebija prātā.

"Es neko tādu..." viņa nomurmināja. "Man nav līgums ar dēmoniem. Es tikai..." vārdi grūti nāca pār lūpām. "Vakariņas," viņa beidzot pateica, nepaceļot skatienu pret pārējiem, vien caur krītošajiem matiem pašķielējot uz Gabrielu. Flēra jutās neērti. Ļoti neērti. Bet viņa joprojām uzskatīja, ka solījuma izpilde ir goda lieta. "Mana aura taču nav slikta?" dziedniece satrūkās un ar serafu redzi nopētīja sevi, pagrozīja rokas, pieskārās vaigiem, it kā to varētu sajust, bet viņa juta tikai karstumu, kas tur bija ielijis kopā ar piesārtumu. Flēra par auru nebūtu iedomājusies, ja jautājums nebūtu izskanējis tik drīz pēc runām par līgumu slēgšanu ar dēmoniem.

[Mattiass]

— Alekss deva? — karotājam nebija iemesla Joelam neticēt. — Jā, protams. Noraksti.
Orākulam tika parādīts telefona ekrāniņš ar atvērtu Aleksa kontaktierakstu.
— Joel, tā grāmata pieder Aleksam. Tajā viņa tēvs ir ierakstījis novēlējumu. Ja tu tiešām gribi to ceļā lasīt, nevis atdot man, tad tev jābūt gatavam grāmatu iznīcināt, ja būtu risks, ka tā nonāks pie Attīrītājiem. Ar šādiem nosacījumiem Mārvins mums to iedeva.

Pirms atkal pievērsties Gabrielam, karotājs griezās arī pie pārējiem.
— Ja jums kādi numuri ir mainījušies, iedodiet man jaunos, pirms izklīstam.

Valdnieka dēls bija aizķēris kādu būtisku lietu, kuru Arists vēlējās noskaidrot līdz galam. Arī karotājs būtu vēlējies Sīlijai palīdzēt, nenogalinot. Palīdzēt šai gadījumā nozīmēja piedabūt darboties serafu labā, nevis pret viņiem.
— Neesmu sadraudzējies, tādēļ arī varētu kādu no viņiem abiem pieskatīt. Ja mūsu ir tik daudz, mēs mierīgi varam dalīties trīs grupās pa divi, trīs. Katrā viens buras, pārējie sargā. Diemžēl kopā ar Meju vajag būt vēl kādam no karotājiem. Bet mums karotāju tā vai tā pietiek. Un vēl… Gabriel, neapšaubu tavus vārdus, un pieteicos palīdzēt. Tomēr es vēlētos būt drošs, ka tas, ko mēs darām, ir labāks, pareizāks veids. Vai tas ir pilnīgi droši zināms, ka Sīlijas draudu nevar novērst nekā citādi, kā nogalinot? Atzīšu, ka biju cerējis uz citu iespēju.

[echo3]

Līgumi ar dēmoniem? Ereijass palūkojās vispirms uz Taju, tad uz Meju, - Bet... vai viņi tiks atpakaļ uz Astindelu? - Neko tādu karotājs nevienam nenovēlēja.

Viņš nolika tējas krūzi uz galda. Izvilka savu telefonu un iedeva Aristam, lai visu, kas tur sarakstīts, pārraksta savējā.

Šķiet, viss notiekošais nozīmēja, ka Svētnīcas vairs Ardā nebūs. Tad, kad viņi izies no šejienes, nesdami kristālus, vairs nebūs atpakaļceļa. - Sadalām kristālus un vietas, kurp katrs dosimies. Un ejam. - Gabriels acīmredzami cīnījās pats ar sevi. Iespējams, viņam vajadzēja, lai kāds cits ierosina pēdējo notikumu.

Šo rakstu rediģēja echo3: 22.01.2014 15:59