"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Būtu jāsāk prātot, kādēļ tas ieguvis šādu iesauku - Pirmavots. Pirmais avots kam? Tam gan šobrīd bija maza nozīme, bet Aleksā mītošā svešinieka eksistence tik un tā ir cieši saistīta ar to, nav šaubu. Tikmēr Sariša sagrozījās uz gultas malas, kamēr Alekss zvanīja Beilam. Ka ilgi gaidot, satraucās Mārvins, tāpat to spēja darīt viņa. Kādi jautājumi tomēr tika aprauti, ierodoties Karotāju priekšniekam. Serafe iztaisnoja muguru, strauji nopētot savas rokas, vai gadījumā tur nav uzkrītoši palikušas Aleksa asinis.

Abu sarunā jaukties viņa nevēlējās, neuzskatīja to par savu vietu, tikai sarauca pieri pie paziņojuma, ka Beils ir "izslēgts." Izslēgts no Karotāju vienības? Jebšu tas bija ekvivalents kam krietni bēdīgākam. Arīdzan Sariša sarāvās, kad Alekss bez nekādiem brīdinājumiem atvienoja sevi no sistēmas. Viņa pacēla rokas, lai dotu zīmi, ka vēlētos protestēt, tomēr skaļi teikts nekas netika. Alekss sevi pierādījis kā gana pašaizliedzīgu un spītīgu, nebūtu jēgas. Vismaz viena labā ziņa, viņa tiks aizvesta "mājās". Nedaudz skumja doma, jo īstajās viņas mājās Alekss nekad nespētu nokļūt. Svētnīca derēs. Serafe piekrītoši pamāja ar galvu, nolūkojoties, kā Alekss saģērbjas un sakopjas, tad sekoja līdzi uz durvīm. Tiklīdz viņi tiks prom no Diksona acīm, tā varēs izteikt savu viedokli par to, kādēļ, ja Alekss tiešām domā doties pie Maikla, tad viņš rīkojas klaji neprātīgi.

[Rouzijs]

- Viņiem jau drīz būs kolekcija no manām ID kartēm. - Serafe nomurmināja, bet visas viņas kartes... viss bija pie Karotājiem, tāpat kā ieroči un pat Gabriela motocikls. Tas bija tik jauks braucamrīks, bet to atgūt visticamāk būtu grūti, it īpaši tāpēc, ka Meja bija meklēšanā un tagad visticamāk serafi apsūdzētu arī par to, ka serafi aizbēga no lidaparāta avārijas vietas. Pārkāpumi krājās straujāk nekā varētu vēlēties.

O! Vismaz šoreiz tumšmatei izdevās nodarīt Maiklam vismaz nelielus miesas bojājumus, pat ja tas bija tikai zilums... viņš to bija pelnījis, lai priecājas, ka serafe nebija mēģinājusi iedauzīt degunu smadzenēs. Lai gan... tādi sitieni mēdz būt nāvējoši, tāpēc meitene īsti ko tādu nevēlējās piekopt, galu galā nebija slepkava, pat ja Aleksa brālis bija īsts riebeklis un ļoti ļauna persona.

Tomēr, kad tika satvertas Mejas rokas, meitene nestāvēja mierā, viņa mēģināja izrauties, bet nākošajā mirklī sastinga no tām sāpēm, kuras ieplūda ķermenī. Bet pirms priesteris atlaida Meju, serafe mēģināja viņam iespert, viņa neļaus sev darīt pāri. Pat ja sāpēja visas maliņas.
- Es nekur neiešu. - Ja Gabriels bija tur, tad tumšmate tik vienkārši nespēja aiziet.

[Sindra]

Arists

- Nē, nē.. - Deins noraidoši pamāja. - Ne jau tas.
Alekss viņam izstāstīja par savām aizdomām, bet Endrjū neticēja. Gāja kaut ko pie Alveras pats mēģināt izošņāt. Tapēc arī tika likvidēts. Tiesa, Alvera centās likvidēt arī Aleksu. Un savā ziņā arī mani. Kā jau tu zini. - Kārters apturēja mašīnu biroja stāvvietā un izslēdza motoru.

- Roze nav iejaukta. - viņš palūkojās uz Aristu un varēja manīt, ka jaunā vīrieša balsī skanēja tāda neslēpta dedzība. Bet, tad atkal... nevienam jau birojā īsti nebija noslēpums, ka Deins tā kā met acis uz Mārvina sekretāri. Viņi taču pat bija bijuši uz pāris randiņiem.- Viņa neko nezin. - lai būtu pavisam skaidrs, Deins vēl piebilda.

Tiesa, jautājums par eņģeļu lietām lika Kārteram saīgt vēl vairāk.
- Es nebiju atguvies. - viņš tikai īsi noteica. Un kā izskatījās, tad nekādi paskaidrojumi vairāk negrasījās sekot. Deins izkāpa no mašīnas un sagaidīja, kad to pašu paveiks arī Arists. Lai varētu mašīnu aizslēgt.



Sariša

Kad jau Sariša sekoja, nekas vairāk neaizkavēja Mārvinu palikt slimnīcas palātā.
Jauneklis pat neatvadījās no priekšnieka. Vienkārši izgāja no telpas un aizdevās pie tādas kā reģistrācijas letes, kura atradās šajā stāvā.
Tur sēdēja jauna meitene mediķes apģērbā un visai skeptisku skatienu uzlūkoja Aleksu. Jādomā, ka viņa diezgan labi atpazina pacientu no palātas. Skatiens, protams, aizkavējās arī pie Mārvina netīrajām drēbēm.
Alekss gan tam visam nepievērsa uzmanību. Viņš paziņoja mediķei, ka vēlas runāt ar Amandu Džonsoni. Un neko nejautājot, pie letes sēdošā sieviete pamāja un sazinājās caur iekšējo komunikāciju tīklu ar Aleksa nosaukto personu.

Alekss pagāja nedaudz nostāk no letes un atspiedās pret sienu, netālu no durvīm, kuras veda prom no šī stāva. Laikam jau Alekss tām nevarēja tikt cauri. Kā jau Sariša atminējās, tad te pie katrām durvīm bija jāskanē acis, rokas un sazin kādas idetifikācijas kartes.

Nemaz nebija tik ilgi jāgaida, kad durvis pavērās un pie viņiem bija atnākusi gados jauna, blonda sieviete. Viņa pasmaidīja Aleksam. Taču, smaids no sievietes lūpām visai ātri pazuda, ieraugot viņa apģērbu. Amanda sarauca pieri.
Vēl pirms viņa bija paspējusi uzdot kādu jautājumu, Mārvins apturēja durvis, lai tās neaizvērtos un pamāja Sarišai, lai seko.
- Alekss? - blondīne jautājoši uzrunāja Mārvinu, kad viņi bija aizkļuvuši līdz slimnīcas liftam.
- Man vajag mašīnu. - puisis paziņoja, skatienam aizkavējoties pie ārstes acīm.
- Tu man neko nepaskaidrosi, vai ne? - acīmredzami, Amanda visai labi pazina Aleksu. Un puisim tikai atlika pamāt ar galvu.
Sieviete nopūtās un no sava halātiņa kabatas izvilka mašīnas atslēgas. Padeva tās Aleksam.
Mārvins nomurmināja kaut ko, kas izklausījās, kā paldies un kad viņi bija nonākuši stāvvietas līmenī, vienkārši izgāja no ēkas. Pirms tam gan uzspiedis buču uz Amandas vaiga, kas lika jaunajai sievietei viegli piesarkt.
Izskatījās, ka Mārvinu īsti nesatrauca tas, ka viņa apavi bija slimnīcā dabūnamās, vienreizējās lietošanas iešļūcenes. Tāpat arī Sarišai nācās samierināties ar savu gaišo tērpu. Tāds dīvains pārītis viņi bija uz Ardas kopējā, tumšā fona.
Bet viņi piestāvēja Amandas mašīnai. Jo tā bija baltā krāsā. Maza. Sievišķīga.

Atslēdzis mašīnu, Alekss iesēdās vadītāja vietā un sagaidīja, kad Sariša ieņēma blakussēdētaja vietu.
Tiklīdz, kā puisis bija iedarbinājis dzinēju, mašīnas vadības panelis izgaismojās un salonā atskanēja jauks baritona tembrs: - Labrīt saldumiņ! Kur man tevi aizvizināt? -
Uz mirkli Alekss izskatījās teju vai apjucis.
- Saldumiņ? - Mārvins pārjautāja...
- Aizveries, saldumiņ. - Alekss atslēdza mašīnas mākslīgo intelektu un pārņēma vadību savās rokās.

Visai strauji uzsācis braukt, Mārvins izbrauca no slimnīcas stāvvietas un stūrēja kaut kur centra virzienā. Tiklīdz kā viņi bija nokļuvuši uz ceļa, Alekss izvilka no bikšu kabatas telefonu un centās sazvanīt Maiklu.

[Mattiass]

Ak tā…

Arists smīnēdams izkāpa.
— Nebiji, — viņš apgalvojumu neapstrīdēja. — Bet skaistu sapni redzēji. Vai arī īstenību? Dīvaini. Tev vajadzēja būt aizmigušam.
Deina aprakstītais sapulces laikā bija visai tuvs realitātei dziedēšanas laikā. Serafu karotājs, iespējams, neapdomīgi, Deinu mazliet pakacināja, bet sīkāk paskaidrot neko negrasījās.

Viņš dzīrās doties iekšā biroja ēkā.

[Sindra]

Arists

- Nevajag mani uzskatīt par muļķi. - tā bija Deina atbilde, skatienam uz īsu mirkli aizkavējoties pie Arista smīkņājošās sejas izteiksmes.
Vairāk viņš neko arī neteica.
Aizslēdza mašīnu un devās uz biroju.

Tikai pirms ieiet pa durvīm, viņš vēlreiz uzmeta skatienu Aristam un atgādināja: - Atceries, par Beilu ne vārda. Nevajag Rozei liekus satraukumus. -
Nesagaidījis no Arista apstiprinājumu, Deins atvēra durvis un iegāja birojā.
Tā kā bija jau visai vēls vakars, te nekāda dižā rosība vairs nebija novērojama.
Roze sēdēja pie sava galda un dzēra kafiju kopā ar Džeisu. Nodaļas hakeri.
Programmētājs kaut ko sparīgi Rozei stāstīja un rādīja planšetē. Kamēr meitenes skatiens visai garlaikoti vērās uz planšeti un nelikās, ka Džeisa stāstītais viņu pārāk interesētu.

Viņa visai ātri pamanīja Deina un Arista ierašanos.
- Nu? - Roze izslējās, skatienam kavējoties pie atnācējiem. Taču Deins neko nepaskaidroja. Viņš aizgāja līdz kafijas automātam un sāka vārīt kafiju. Diksons jau bija licis Aristam skaidroties ar Rozi. Tas nebija viņa pienākums.

[Mattiass]

— Neuzskatu. Un tavu lūgumu atcerēšos, — nu jau nopietni. Un tad jau viņš bija pagriezies un uzsācis ceļu uz ieeju.

⁂

— Sveika, Roze. Man arī prieks tevi redzēt, — Arists devās pēc savas krūzes. Nu nebija konkrēts jautājums, bet serafs nešaubījās, ka tāds sekos.

[Sindra]

Rozes acis samiedzās ciešāk. Un meitene acīmredzami nemaz necentās slēpt savu īgnumu, kad abi atnākušie, laikam jau nolēmuši paspīdzināt viņu ilgāk, kā plēsti nesās pie kafijas automāta.

Mārvina sekretāre piecēlās un piegājusi pie kafijas automāta, vienkārši izrāva to no elektrības, kontaktdakšu paturot rokā.
- Nabaga kofeīna atkarīgie! - viņa nošņācās, acīmredzami nemaz negrasoties pievienot automātu elektrībai.

Deins gan savu kafiju bija jau paspējis dabūt un paņēmis krūzi, Kārters uzmeta īsu skatienu Aristam un Rozei.
- Morgan, niknas sievietes ir bīstamas. Trakāk nekā rūdīti slepkavas. Uzmanies. - tagad bija viņa kārta pasmīnēt un paņēmis savu kafiju, Deins aizgāja uz savu kabinetu, kurš kādreiz gan bija Aleksa kabinets. Durvis aiz Kārtera muguras aizcirtās.

Džeiss klusēja.
Patiesībā viņš pat īsti nepievērsa uzmanību telpā notiekošajam. Hakeris bija iegrimis planšetē un kaut ko sparīgi uz tās drukāja. Bet kolēģi jau pie tā bija pieraduši. Ka Džeiss vairāk dzīvoja virtuālās pasaulēs, nekā reālajā. Birojā baumoja, ka programmētājs pat vēl nebija papūlējies zaudēt nevainību. Ar īstu sievieti. Par to, ka Džeiss ir zaudējis nevainību virtuāli, par to nevienam nebija šaubu.

Sakniebusi lūpas, Roze lūkojās uz Aristu.
- Kur ir Alekss? - bija konkrētais jautājums, kuru laikam jau Morganam vajadzēja.

[Mattiass]

Džeiss šobrīd palika tā līdz galam neievērots. Kā personība. Mēbele, viens gab.

Arists kādu brīdi vēroja niknu sievieti ar kontaktdakšu galā. Viņam prātā pat īslaicīgi iešāvās doma, ka labi vien ir, ka vadi ar dakšām galā nāk ārā no elektroiekārtām, nevis sienām.

— Vai to tu domāji ar nu? — karotājs painteresējās, drošs paliek drošs, paiedams no aizkaitinātās sekretāres mazliet nostāk un nolicis krūzīti kādā drošākā vietā. Viens Arists. Viena krūzīte. Būtu nelāgi, ja paliktu mazāk. Turpinot Kārtera domu, aizkaitinātām sievietēm piemita spēja plēst kā vienus, kā otrus. Trakāk kā nikns mežakaķis.

— Alekss ir mūsu slimnīcā. Fiziski, šķiet, pat samērā lietojams. Garīgi… Viņam nācās nogalināt savu tēvu, Roze, — karotājs ieskatījās acīs sekretārei. — Viņu no Būra iznesa. Deins, uz rokām. Man teica, ka Alekss tagad ir neadekvāts. Ka viņam esot nervu sabrukums. Man nav ne jausmas, kad viņš atkopsies. Un Maikls vēl gribēja viņu apsūdzēt buršanā… Vai tagad es varu dabūt savu kofeīna devu?

[Roviela]

- Vai vienīgā karte, kas ir, ir uzskatāma par viltotu? - Joels bija no tiesas izbrīnījies. Viņam citas nebija, tātad vienīgā bija vienīgā un īstā.

Ō! Un atkal sākās kautiņš.
- Bet Meja! Kā tu zini, ka tas ir Gabriels? Es nedzirdēju, ka Maikls tā būtu teicis.
Desmit stundas pagrabā nebija pietiekami, lai orākuls pazaudētu savu spriestspēju. Maikls lietoja vārdu 'viņš'. Pat vairākus 'viņus'.

- Es gan arī gribētu zināt, kas ir tie vairāki 'viņi', kas tika pieminēti. Ir sava interese.
Starp citu, ja viņi bija brīvi, tad drīkstēja stāvēt te, uz ielas un nekur neiet tik ilgi, cik vēlas. Ne tā?
Tā nu Joels stāvēja un juta, kā pamazām izmirkst.

[echo3]

Iegājis mājā, Ereijass ieraudzīja Flēru, kura klausījās balsīs no pagraba. Šķiet, tur Tajs sarunājās ar Kaliosu. Ko īsti viņi runāja, karotājs nepaguva sadzirdēt, pirms pienāca pie dziednieces. Viņš tikai saprata, ka Flēra noraidoši māj ar roku, rādīdama uz virvi. Ereijasam jau gandrīz izlauzās pietiekoši muļķīgais jautājums Kas par lietu?, kad viņš aizvēra jautājuma izteikšanai jau atvērto muti, sapratis, ka Flēra klausās sarunu tur, lejā.

Karotājs sastinga pilnīgā klusumā, jo nebija nekāda iemesla apšaubīt, ka Flēras rīcība nebūtu svarīga. Klausāmies.

[Sindra]

Meja, Joels

Maikls veltīja Joelam neticības pilnu skatienu. Tā, it kā viņš patiešām nevarētu noticēt, ka puisis kaut ko tādu saka. Ā, bet nu nedrīkstēja jau aizmirst, ka šie bija zvēriņi no citas pasaules un viņu pasaulītē jau droši vien tādas te kartes nebija.
- Jā, Joel. - Maikls noteica. - Tā ir uzskatāma par viltojumu, ja to nav izdevis Ardas dzimstības un miršanas uzskaites dienests. Un jūsējās nav izdevis dienests. - kur viņi tās dabūjuši un kādā veidā... to Mārvins nezināja. Nebija jau arī svarīgi. Tā īpaši nebija Maikla darīšana.

Pat ja Mārvinam būtu bijusi kāda vēlme skaidroties par nez kādiem viņiem, tad diez vai viņš to varētu, kamēr Meja centās puisim iespert un visādi citādi spirināties pretī. Viņa arī trāpīja. Maiklam pa kāju. Šoreiz gan Mārvins neievaidējās. Vien saspringta elpa izplūda caur viņa degunu. Ar nedaudz svelpjošu pieskaņu. Kas bija lauztā deguna sekas.
Bez tam... telefons. Tas vēl joprojām zvanīja. Uzstājīgi. Neatlaidīgi.
Maikls nezināja ko darīt. Acīmredzot kādam kaut ko no viņa vajadzēja. Bet viņš pat nevarēja apskatīties, kurš ir zvanītājs, jo viņam bija jāpieskata Mejas izlēcieni.

Iespējams, ka bija muļķīgi pašam mēģināt izsviest šos te divus ārā. Bet tagad jau arī vairs nebija vaļas pārdomāt.
Kamēr Meja bija atgrūsta malā, Maikls no bikšu kabatas izvilka pavisam mazu blāsteri un pavērsa to pret serafi.
Viņš bija gatavs šaut, ja Meja vēlreiz tuvosies un nevāksies ārā pa durvīm.



Arists

Noklausījusies, kas Aristam bija sakāms, Roze nopūtās un iesprauda kontaktdakšu atpakaļ kontaktā. Un atkāpās no kafijas automāta. Kas laikam jau bija kā mēms apstiprinājums, ka viņš var dabūt savu kafiju, ja vēlas.
- Bet tā ir? Vai tev tikai teica? - meitene vēl apjautājās, pirms atgriezās pie sava rakstāmgalda.

Nu jā, ziņu viņa bija saņēmusi un kā jau Diksons teica, Roze zināja, ko darīt. Sekretāre apsēdās pie galda un pievērsās savam datoram. Viņas pirkstiņi veikli klabināja vēstulītes un izsūtīja tās adresātiem.

Lai nu kā, Aristam pat īsti nebija jāpiepūlas, lai sajustu Rozes nelāgo noskaņojumu. Meitene bija noskumusi. Pat ja centās to neizrādīt.
Taustiņu klaboņu un nomācošo klusumu iztraucēja Džeisa kluss sajūsmas sauciens un viņa priekšā planšete atklāja metrīgu burtu un cipariņu rindiņas. Hakeris acīmredzot bija atlauzis kādu kodu un paķēris planšeti un atmiņas karti aizsteidzās uz savu kabinetu, lai pārkopētu iegūtos datus.

[Roviela]

- Meja, nu beidz! - Joels jutās spiests pateikt. Maikls bija pelnījis spērienus, par to orākulam šaubu nebija, bet nu šitā! Tas bija dumji.

Viņš gan tuvumā nelīda, un serafi aiz rokas prom nerāva, bet, nudien, tas viss izskatījās pilnīgi pēc nelāga farsa. Un kur Mejai uzradās tāds spars? Pirmīt četrrāpus rāpoja.

- Beidz! Saprotu, ka pelnījis. Par visu ko, bet beidz kauties!

[Rouzijs]

Mejas skatiens ieurbās Maikla acīs, tad tagad priesteris vēlējās viņu nošaut? Meitene palūkojās uz blāsteri un pasmaidīja. Viņa taču bija teikusi, ka nebaidās no nāves un Mārvins domāja, ka šis ierocis varētu meiteni apturēt? Serafei nebija ko zaudēt. Viņa bija nelaimīga jebkurā gadījumā un nāve... tā varētu būt kā atpestīšana nevis sods.
Tad viņa nejustu salauzto sirdi, drūmās domas un tās ilgas pēc saules gaismas.

- Šauj... - Viņa noteica. - Nošauj mani, jo tas ir viss uz ko tu esi spējīgs. - Tumšajās acīs atkal dega dusmas.
- Tā vietā, lai mīlētu savu brāli, savu ģimeni tu esi pievērsies tumsai. Tāds cilvēks, kā tu... nav pelnījis dzīvot, jo daudzi citi nav pelnījuši mirt. - Kur bija pasaules taisnība? Tā nebija. - Nošauj mani un pierādi to, ka tevi vairs nekas nevar glābt. - Tumšmate pat necentās uzbrukt puisim.
Vienkārši stāvēja viņa priekšā, Maiklam atlika tikai veikt pāris pirkstu kustības un izbeigt serafes nožēlojamo dzīvi.

Meja neklausījās Joelā, vien ļāva parādīties saviem melnajiem spārniem un acis iemirdzējās violetā krāsā. Viņa stāvēja priestera priekšā neaizsargāta un savā īstajā izskatā.

[Urdrunir]

Sarunāts! Nevilcinoties ne mirkli, Tajs piekrita darījumam. Atdod man Lianu un amuletu.

[washulis]

Palātu pametot, Sariša steidzās neatpalikt, uzmanīgi vērojot apkārt notiekošo. Alekss. Tu esi drošs, ka tas ir gudrākais plāns? Doties pie Maikla? Nu bija laiks izteikt savas visnotaļ pamatotās šaubas par šī plāna saprātīgumu. Viņai šajā īsajā laikā nepatikšanu bija gana un neizvilkt citus no vēl vienas būtu kauns. Man noteikti ir lieki atgādināt, ka pēdējo reizi, kad viņam bija tas prieks Tevi uzlūkot, viņš bija gatavs Tevi novākt uz vietas. Labi, tehniski viņš deva komandu to darīt citiem, pašam roka necēlās, baiļu, spēka iztrūkuma vai vienkārši ērtības labad, bet ne jau tas svarīgākais. Man Tu labāk patīc dzīvs.

Pa priekšu gan nāksies sagaidīt kādu ar kartēm, lai maz tiktu laukā. Sariša bija droša, ka šāda vienkārša aizsoļošana, pat ja viņi tiek līdz durvīm, tik un tā ir salīdzinoši nelikumīgu, bez mediķu atļaujas. Dziednieki, neizmantojuši pilnu laiku pie saviem ievainotajiem, bieži kļūst kašķīgi, jo tā ir kā skaidra norāde, ka neviens nenovērtē viņu pūliņus. Jau atkal tika uzticīgi sekots, kad ieradās viņus pavadošais, blondais kompanjons.

Izkļūstot jau laukā, Sariša, saprotot, ka uz atvadām blondā sieviete saņem skūpstu uz vaiga, serafe steidza novērsties kā ieraugot ko pārlieki privātu. Vai skaudība? Nē, ne īsti. Viņai bija daudz citu lietu, kur virzīt kādus satraukumus vai raizes. Viņa tikai saņēma pierādījumu, ka Alekss Mārvins sieviešu vidū jūtas kā zivs ūdenī un nelaimīgā kārtā, Meja ir viena no tām, kas no tā cieš.

Ceļā uz mašīnu, arī serafei nācās secināt, ka viņu ārējais izskats varētu kalpot dažādiem interesantiem stāstiem, bet, ak, Sariša patiesi nevēlējās atgriezties pie iespīlēta lateksa. Dzīvē vienmēr trūka nedaudz baltā, īpaši šeit. Pie mašīnas fasādes ilgi neaizkavējusies, viņa nosēdās vadītājam līdzās. Drīz nācās noslāpēt klusus smieklus. Palēnām sāku ticēt, ka jūsu transporta vadības sistēmas prot arī flirtēt. Šāda uzticība bezmiesiskai un teju bezprātīgai balsij gan viņā radīja dalītas jūtas. Tāpat, kā neizprastas tehnoloģijas.

Tātad. Vai izslēgšana nozīmē izmešanu no Karotāju pulka, jebšu Beils ir lielākās nepatikšanās, ja jau esi ķerties pie tik drastiskiem lēmumiem? Sariša beidzot vaicāja, transportam sākot kustēties.

[Sindra]

Tajs, Ereijass, Flēra

- Lianu? - Kaliosa piere savilkās nesaprašanā. Lai gan viņš vēl joprojām smaidīja. - Iepakot? Pa daļām? Vai vienā gabalā? Kā godātais Tajandriēls vēlas? - tas, protams, bija joks.
Uz mirkli viņš pastiepa roku jaunā orākula virzienā. Taču Tajam nelikās, ka kaut kas īpašs notiktu. Nebūt nē... pat sajūtas ne par ko neliecināja.

Dēmons pagāja garām Tajam. Viņš pagāja garām arī Flērai un Ereijasam, pirms serafi bija paspējuši noreaģēt, lai izliktos, ka nemaz neklausījās sarunu, kura bija norisinājusies pagrabstāvā.

Kalioss pagāja garām arī Lianai, kura atradās ēkas otrajā stāvā.
Viņš devās uz zvana torni. Nonākot pie tā, viņš jau izskatījās, kā parasts cilvēks. Spārni bija pazuduši. Viņa augumu sedza Ardai pavisam pierasts apģērbs.
Nonācis pie zvana, viņš pacēla roku. Kalioss runāja tumsas valodā. Bet serafi saprata, ko viņš saka. Un dzirdēja pat ja neatradās dēmonam blakus. Spēks, kas plūst manās asinīs. Pakļaujies manai vēlmei. un viņš pieskārās zvanam.
Pasaule uz mirkli satumsa. Tā bija varena un spēcīga maģija.
Bet iespējams, ka pasaule satumsa tikai serafu apziņā, nevis pa īstam, jo kad viņi attapās, Ereijass, ar virvi rokās, Flēra tāda, kā nu bija klausījusies un Tajs, ar nevainojamu sasuku, atradās kaut kādā vietā... īsti nevarēja saprast kur. Bet tā pavisam noteikti vairs nebija Hatra. Tad jau drīzāk Stona. Spriežot pēc laikapstākļiem. Lietus un pelēkajām debesīm.

Vieta, kur serafi bija nokļuvuši bija tāds kā parks, kas veidots no akmens bluķiem un uz plāksnītēm te bija sarakstīti cilvēku vārdi.
Viņiem līdzās atradās zvans. Un no zvana puses skanēja tādas kā lamas. Sievietes balss. Tur, zem zvana apakšā atradās Liana. Ja jau Tajam vajadzēja zvanu un Lianu. Tad tos abus viņš bija saņēmis. Un kā izskatījās, tad Liana netika ārā no zvana apakšas.

Vinsa mašīnu gan serafi bija pazaudējuši. Vismaz tuvumā mašīnu nekur nemanīja.
Tagad serafi atradās uz svētītas zemes. Starp citu.

[Urdrunir]

Tajs nepaspēja pateikt, ka viņš noteikti grib Lianu vienā gabalā, siltu un temperamentīgu, kad Kalioss sāka staipīt rokas serafa virzienā. Orākuls līdz galam neizprata žesta jēgu, tomēr, kad dēmons bija pagājis viņam garām, puisis pastiepa uz augšu rādītājpirkstu un viegli pieskārās pierei. Un tad pasaule satumsa.

Meja?! Pārtrauc savas rotaļas, savāc Joelu un tūlīt pat nāc uz Stonas kapsētu. Atklājot, ka vairs neatrodas Hatrā, Tajs izmēģināja laimi sazinoties ar Meju, ar kuru iepriekš kontaktus nodibināt nebija izdevies. Un pats lēnām apgāja apkārt zvanam. Svētītā zeme likas maģijai kūsāt asinīs. Lai kādu darījumu viņš nebūtu noslēdzis, šī situācija noteikti bija labāka par atrašanos dēmonu apsēstā zemē bez iespējas sabojāt Sīlijas amuletu.

Idejas? Orākuls palūkojās pāri plecam uz pārējiem diviem, kuri bija atburti uz šo vietu kopā ar viņu. Man liekas, ka Liana ir tur apakšā. Un es nezinu, vai ir prātīgi iznīcināt amuletu, kamēr viņa tur ir. Iepriekš mums pēc rituāla palika pāri krāteris. Būtu muļķīgi, ja viņai kaut kas notiktu. Serafs piebāza ausi pie zvana, lai pārliecinātos, ka balss tiešām pieder Gabriela kas-nu-viņa-tur-bija un uzreiz atrāvās. Kundzei bija izlauzies īpaši skarbs savu šī brīža Ardas padoto apzīmējums. Puisis nenoturējās un uzsita vieglu knipi pa zvanu, un viņa sejā pavīdēja nešpetns smaids.

Liana, es tevi varētu no turienes dabūt ārā. Bet man tad nepietiks spēka tikt galā ar zvanu. Tajs paskaļā balsī uzsauca vecākajam serafam.

[Sindra]

Meja, Joels

Maikla skatiens gan uz mirkli aizkavējās pie Mejas, kad meitenes acis mirdzēja violetas un parādījās arī spārni.
- Nopietni? - viņš apjautājās ar galvu pamādams vienas no novērošanas kameras virzienā, kas tumšajā koridorā spīdēja ar mazu sarkanu lampiņu. - Attīrītāju ēkā? Kā jūs vispār esat šeit izdzīvojuši tik ilgi? - Maikls nopūtās.

Viņš, protams, nešāva. Tomēr, ierocis palika tēmējot uz Meju, kamēr Maikla roka sameklēja telefona aparātu. Uz īsu mirkli viņš novērsās, lai palūkotos uz telefona ekrānu.
- Vai tu rekā! Aleksītis! - Maikla pirksts pārslīdēja pār ekrānu un savienoja sarunu.
Neko neteikdams Maikls pielika klausuli pie auss, kamēr viņa skatiens kavējās pie Mejas un tāpat arī blastera stobrs bija pavērsts pret serafi.
- Es zinu. - viņš pēc mirkļa atbildēja tam, klausules otrā galā.
- Tā nav telefona saruna, Alekss. - pēc šī Maikls nolaida klausuli.

Meja sadzirdēja Taja teikto. Savā prātā. Orākuls runāja viņas prātā.




Sariša

- Maikls negrib mani nogalināt. - Alekss īsti negribēja apspriest savu plānu. - Ja viņš vēlētos mani nogalināt, viņam ir bijušas neskaitāmas iespējas to izdarīt. Jā, protams, var pieņemt, ka viņam ir nedaudz bail no Karotājiem, bet... es domāju, ka tas nemainītu lietas būtību. Viņš vēlas redzēt manas ciešanas. Ņirgāties par mani. Tas arī viss. - ja jau Maikls Būrī bija gatavs novākt viņu uz vietas, tad kas viņam traucēja to izdarīt? Pat ja Alekss līdz galam neatcerējās visu, kas Būrī notika, no Maikla puses nebija bijuši centieni viņu nogalināt. Jā, savākt gūstā, jā... tas ir iespējams.

- To tu sauc par flirtēšanu? - Alekss novaikstījās. Saldumiņ... vai zinies!
Katrā ziņā, Mārvinam daudz labāk patika mašīnas vadīt pašam, nevis paļauties uz kaut kādiem saldbalsu saldumiņiem.
Un nevarēja jau noliegt, ka Alekss brauca ļoti labi. Pat ar čībām kājās, pat būdams noguris un saspringtu nervu sistēmu. Bez tam, Mārvins izvēlējās daudz īsāku ceļu, kā aizkļūt līdz "Rozes Vārdam".

- No Karotājiem nemēdz izmest. Ja atskaita no dienesta, tad atlikušo mūžu pavada strādājot rūpniecībā, Karotāju vajadzībām. Ar vai bez ieslodzījuma. Vai arī izslēdz. Šajā gadījumā izslēgt nozīmē nogalināt. - Alekss paskaidroja, vērodams ceļu un pie auss turēdams telefona klausuli.

Alekss juta sevī pieaugam neiecietību, kad Maikls spītīgi necēla klausuli.
Līdz beidzot savienojums notika.
Lai arī Maikls neko neteica, Alekss dzirdēja brāļa elpu.
- Beilu nogalinās, ja tu neatsauksi savu apsūdzību. -
- Atsauc apsūdzību. - Mārvins atkārtoja savu lūgumu, kas drīzāk izklausījās pēc prasības.
- Es aizbraukšu līdz tevīm. - Alekss noteica un atvienoja sarunu.

- Es palikšu pie Maikla. Tu varēsi ar mašīnu aizbraukt līdz mājām. - karotājs paziņoja Sarišai savu plānu. - Ieslēgšu to Bobu atpakaļ un tu viņam pateiksi, kur vēlies nokļūt, viņš aizvedīs. - vienkārši, Mārvinam nebija laika no sākuma aizvizināt Sarišu. Pie Maikla vajadzēja nokļūt pēc iespējas ātrāk.



Flēra, Ereijass, Tajs

- Dabū mani ārā! - Liana pavisam skaidri paziņoja Tajam. Karotājas balsī skanēja dusmas un neiecietība.
Acīmredzot, viņai neinteresēja, ka Tajam pēc tam vairāk nebūs spēka. Viņa vēlējās izkļūt ārā no zvana apakšas. Un tagad! Ātri!

[washulis]

Negrib nogalināt? Ak, tad pavēles nogalināt visus tobrīd Būri esošos ir tikai tāds mirkļa untums. Mārvini tikai turpināja pierādīt, ka ir patiesi savāda ģimene. Pēkšņi Sariša sāka priecāties, ka viņai pašai nenākas ciest no tuvu radinieku spiediena. Labi, ne nogalināt, bet tad Tu šobrīd viņam nešaubīgi dod rokās vēl rīkus, lai turpinātu par Tevi ņirgāties. “Ņirgāties” gan nebija īstais vārds, vai pat “pazemot”. Sagraut”, jā. Sagraut, tas bija krietni trāpīgāk. Vakar tas bija izdevies izcili.

Noslēpt smaidu vēlreiz neizdevās. Es melotu, ja teiktu, ka man ir liela pieredze flirtēšanā. Tā, ko viņa ir centusies veikt ar Onē, noteikti bija tik muļķīga, ka jādomā, ka vienīgais, kas vispār spēja Maleriku paturēt uz vietas, bija viņas smukais ģīmītis.

Mūžam Karotājs. Tas izklausījās cik iedvesmojoši, tik arī nolemjoši. Līdz nāve viņus šķirs. Man jau bija aizdomas, ka zem tā slēpjas kas krietni nepatīkamāks. Serafe skaļi komentēja, nu jau daudz labāk saprotot Aleksa radušos apņēmību un iespējams arī izmisumu. Sariša saknieba lūpas ciešām, tālākus iebildumus vairs negrasoties celt. Jo patiesi tas nebūtu iespējams. Turklāt Maikls beidzot pacēla klausuli. Jādomā, ka šis otrs Mārvinu dvīnis īsti nealka ar Sarišu satikties atkal. Kaut vai principa pēc.

Viņa nešaubījās, ka blondā lēdija, no kuras mašīna tika aizlienēta, būs sajūsmā, ka „Bobs” ar visiem riteņiem tiem aizdots kādai trešajai personai, bet tā būs mazākā no bēdām. Un pēc tam? Es došos uz Svētnīcu, centīšos sazināties ar pārējiem, ja nu viņi nav uz vietas. Ja Tev vajadzēs mani, tad dodies tur un, lūdzu... Te Sariša ieturēja pauzi, vēloties, lai Alekss viņu dzird un ņem vērā teikto. Parūpējies par sevi. Tu vakar biji hospitalizēts un pat ja tavs iekšējais „draugs” šobrīd ir kluss, tas tik un tā joprojām var atstāt savas pēdas uz Tavu veselību. Ar viena Mārvina nāvi pēdējās dienas laikā bija pilnīgi pietiekami.

[Rouzijs]

Nebija jau tā, ka Meju diži uztrauktu kameras, bet vai patiešām tās bija izvietotas visā Stonā? Kā tad ar privātumu? Laikam jau te visi zināja visu, jo galu galā par Aleksu arī bija tik daudz informācijas, ka sēdi un lasi. Protams, šī informācija un visi meiteņu bataljoni Meju nekādi neiepriecināja.
Bet uz jautājumu, kā viņi ir izdzīvojuši serafe neatbildēja.

Tikai augums nedaudz saspringa, kad Maikls saņēma telefona zvanu no Aleksa. Nē, tā nebija Mejas daļa. Viņu drīzāk interesēja tas, ka Taja balss skanēja prātā. Serafe pat pasmaidīja, pārtraukt rotaļas? Tajs laikam bija iepazinis tumšmati pietiekami ātri.
Acis uz brīdi aizvērās, koncentrējoties uz Taju.
- Mums viss ir kārtībā, bet man nav ne jausmas kā nonākt līdz Stonas kapsētai. Man vajag koordinātas. - Meitene atbildēja serafam, jo ja viņš nosauktu tās, tad visticamāk viņa spētu atrast ceļu pie pārējiem.
- Un man ir sliktas ziņas. Pie Sīlijas ir Gabriels. -

Pagriezusi Maiklam muguru tumšmate palūkojās uz Joelu.
- Mums ir uzdevums. - Un serafe devās projām, bet pirms pamest šo sētu viņa vēlreiz palūkojās uz Maiklu un pat jauki pasmaidīja. - Iespējams, tu neesi nemaz tik neglābjams. - Bet nu vajadzēja doties, Meja pat neuztraucās par to, ka Mārvins varētu viņai iešaut mugurā. Bet tas būtu zemiski, turklāt, ja jau viņš to neizdarīja tikko, tad diez vai darīs vispār.
Spārni bija pazuduši un meitenes acis atkal bija kļuvušas tumšas.