"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Sariša

Ak, nu jā... jau sācis sērot.
Aleksa vaigs nedaudz apmācās un viņš apstiprinoši pamāja. Jā, laikam jau tā bija, kā Sariša teica. Viņš varēja nepamanīt.
Tagad gan nebija vairs laiks sērot. Vajadzēja tikt galā ar problēmām, kuras bija parādījušās.

Puiša roka pastiepās pretī Sarišas rokai.
Jā, citkārt tas droši vien būtu neprāts. Bez tam, Alekss visai labi apzinājās, ka telpu novēro un iespējams, ka Sarišas darbošanos pamanīs. Bet ko citu varēja iesākt? Viņš nevarēja ierosināt iziet kaut kur ārā. Pameklēt kādu citu telpu... Tas būtu visai bezjēdzīgi, jo šajā ēkā arī citas telpas tāpat novēroja, kā šo telpu.

Vismaz pagaidām nelikās, ka serafes mēģinājums burties kaut kā īpaši izskatītos, lai pievērstu uzmanību.
Gribējās aizvērt acis. Taču, Mārvins lūkojās uz Sarišu, lai kaut kā pabrīdinātu, ja viņas darbošanās sāktu šķist pārāk uzkrītoša.

Tas nebija vienkārši maģisks spēks, kas tagad dzīvoja Mārvina organismā. Tā bija persona. Personība, kura nevēlējās tā vienkārši tikt apspiesta. Nevēlējās tapt nogrūsta malā.
- Nē! - visai strikts un noteikts, bija atbilde uz karotājas mēģinājumu apspiest šo spēku. Šo būtni. Lai arī kas tas bija. Tas iebilda.



Meja, Joels

Pārdomām serafiem bija atvēlēta visa nakts. Tikai, visticamāk, atrodoties viņu stāvoklī, īsti jau nevarēja saprast, cik daudz laika pagājis. Stundas noteikti vilkās gausi un lēni.

Kaut kad atvērās pagraba durvis un Maikls bija atgriezies.
Spriežot pēc tā, ka Mārvinam mugurā bija cits apģērbs, tad laikam jau bija pagājusi nakts. Un viņš paspējis būt mājās. Pārģērbties... izgulēties...
Kamēr serafi sala tumšajā pagrabā.

Maikls pagraba vidū nometa saini ar kaut kādiem apģērbiem.
Tad viņš piegāja pie Joela. Noņēma viņa kaklasiksnu un atbrīvoja serafa rokas. Tiesa, priesteris gan necentās pieturēt eņģeļa augumu, lai viņš nepakristu. Kā Joels jutās, Maiklam acīmredzot bija diezgan vienalga.
Viņš aizgāja līdz Mejai un arī viņu atbrīvoja no kaklasiksnas un rokudzelžiem.

Līdz ar kaklasiksnu noņemšanu, serafi atguva maģijas spējas.
Maikls norādīja uz saini. - Apģērbieties. - viņš noteica.
Sainī gan bija tikai daļa no serafu drānām. Nekādu mēteļu, cimdu vai citu aksesuāru. Tik vien lai būtu ko piesegt ķermeņa augšdaļu un apakšdaļu. Un tad vēl apavi.
Ieroču, telefonu, identifikācijas karši, tur, protams, nebija.

Maikls izvilka cigareti un kamēr serafi ģērbās, aizsmēķēja.

[Rouzijs]

Meja nezināja, ka naktīs laiks mēdz tik gausi ritēt, lai gan... serafe nebija pārliecināta, ka bija pagājusi nakts. Laika izjūta bija zudusi un drīzāk likās, ka viņa šajā pagrabā atrodas jau mūžību. Serafe pat bija iemigusi caurā miegā, kura laikā domāja par mājām, un tikmēr murgi, kuros dega Astindela un viss, kas viņai bija svarīgs neļāva pilnībā aizmigt un ik pa laikam meitene uztrūkās augšā. It īpaši tajos brīžos, kad liesmas ieskāva viņas augumu, bet kā izrādījās tad tas bija tikai nosalušais ķermenis un nogurušās rokas. Visas maliņas bija palikušas gluži nejūtīgas un pat pie mazākajām kustībām sāpēja. Viņa nebija runātīga un Joelu neapgrūtināja ar visādām domām.

Tumšmate pat nezināja vai priecājas redzēt Maiklu vai nē, viņa ierašanās noteikti nesolīja neko labu, bet skatiens vērās uz Mārvinu gaidot, kas notiks tālāk. Varbūt viņš beidzot bija izlēmis izbeigt viņu mocības? Meitene vēroja kā tiek atbrīvots Joels un drīz vien arī viņa spēja sajust apkārtni un maģiju. Šķita, ka ar to pat kāda neliela spēka sajūta ieplūda dzīslās, lai gan nākošajā mirklī varēja likties savādāk. Meja sāpīgi atsitās pret zemi un vajadzēja piespiest sevi piecelties, lai aizrāpotu līdz tām drēbēm, ko Maikls bija atnesis.

Izkustinājusi rokas, viņa kaut kā aizkļuva līdz sainim un uzvilkusi kreklu un bikses palūkojās uz Maiklu.
- Kas ar mums notiks tālāk? - Ja jau viņiem bija jāapģērbjas, kaut ko priesteris bija ieplānojis, vai arī viņus vedīs pie Sīlijas, lai spīdzinātu? Vai varbūt upurētu? Serafe iztaisnojās un lūkojās uz Aleksa brāli, cigareti šoreiz meitene viņam neprasīja. Viņa pat izskatījās nedaudz nobijusies.

[Urdrunir]

Nu, nē, es biju domājis, ka Sīliju pašu zvanu ir pārtaisījusi par amuletu. Respektīvi sākumā bija zvans. Tagad ir zvans ar plusu. Vai tu redzi pie zvana kaut ko, kas tam nepiederas? Tajs nebija pamanījis pie zvana neko, kas būtu atsevišķs amulets. Un viņu apbēdināja pārējo novērojumi, ka zvanu neizdosies nogāzt zemē ārpus mājas. Nosūtīt lejā Kaliosam lielu, dunošu dāvanu viņš nevēlējās. Tad labāk, lai zvans karājas, kur ir.

Hmm. Labi! Mēs nevaram zvanu pārvietot ārpus nolādētās zemes... Orākuls uz mirkli iegrima pārdomās. Bet es zinu kādu, kurš var. Kādu, kurš pieprot teleportācijas burvestības. Uzgaidīsiet mirkli? Es palūgšu viņam, lai viņš nedaudz atraujas no saviem darbiem. Serafs pagriezās, lai lidotu uz mājas ieeju. Un... ē... ja jūs dzirdat nešķīstu kaukšanu, baisus skandējumus vai nesakarīgu vaimanāšanu, tad varbūt... ē... mūciet, ko kājas nes! Viņš pār plecu vēl izmeta pārējiem.

Tas "viņš", kuram Tajs gatavojās izteikt lūgumu, acīmredzot bija Kalioss, jo puisis pazuda iekšā mājā. Pāri putekļainajai grīdai viņš atkal atrada ceļu līdz pagrabam un durvīm, aiz kurām Kalioss darīja to, ko nu viņš tur darīja. Khm, Khm! Orākuls noskremšļojās pie telpas ieejas. Kalios, vai tu nebūtu tik laipns un nepalīdzētu mums aizgādāt torņa zvanu ārpus tavas zemes? Viņš vienkārši pajautāja.

[Romija]

Spridzekļu, protams, tieši šoreiz nebija, jo tad, kad Liana aicināja doties sameklēt biedrus, Flēra neiedomājās, ka tos tomēr vajadzēs. "Man nav līdzi," atlika vien noplātīt rokas. Šoreiz tiešām būtu noderējuši, bet nu jau neko izdarīt nevarēja. Svētnīca bija pārāk tālu. "Tie palika Svētnīcā."

Tajam izsakot piedāvājumu, Flēra vispirms iedomājās, ka viņš atsaucas uz Lianu, kas māk teleportēties, jo Flēra to pati bija piedzīvojusi. Tomēr piebilde par mukšanu lika ieplesties acīm. Orākuls jau bija paspējis aizsteigties uz mājas ieeju. "Viņš tiešām domāja Kaliosu?" Flēra neticīgi vaicāja it kā Ereijasam, it kā sev. Tas bija retorisks jautājums. Dziedniece varēja tikai minēt, kas mājā bija noticis pēc tam, kad viņa paklausīja Lianas pavēlei bēgt. Vai Tajam bija tik spēcīgas pārliecināšanas spējas? Pazīšanās ar Kaliosu? Drošības pēc Flēra pagājās tā, lai zvanu tornis joprojām būtu redzams, bet varētu redzēt arī mājas ieeju un būtu pēc iespējas tuvāk mašīnai — ja nu tiešām ir jāmūk!

[Roviela]

Laiks bija pagājis visai ilgs. To Joels saprata, kad attapās no tā pa pusei transa stāvokļa, kurā bija iegrimis. Viņš saprata arī to, ka uzreiz nespēs pakustēties, ka ir nosalis, grib ēst un rokas ir pilnīgi nejūtīgas, kad Maiklam viņu atbrīvojot, serafs bija spiests turpināt balstīt sienu vismaz tik ilgi, līdz spēja pakustināt rokas.
Iespējams, bija kaut kur jāsteidzas, tikai Joels spēja pakustēties tik ātri, cik spēja, un ne ātrāk. Viņš nesteidzās. Tāpat jau nevar apģērbties, ja pirksti nekustas.

Sagaidījis, kad dzelošā tirpoņa rokās beidzās, orākuls piegāja pie apģērbu kaudzītes, lai ar vēl nepaklausīgiem pirkstiem uzvilktu bikses, kreklu un uzautu savus zābakus. Šo vienkāršo procesu apgrūtināja sāpošā un stīvā mugura. Joels nežēlojās. Galu galā - tas bija sagaidāms.
Beidzis neveiklo tīņāšanos, puisis palūkojās uz smēķējošo Maiklu. Un? Jā, Maikls bija teicis, ka viņi nav Maikla gūstekņi. Tad jau, droši vien, vedīs pie tā, kam nu viņi te skaitās gūstekņi, lai kurš tas arī nebūtu.

Vēl Joels apdomāja, vai, iespējams, tagad nav īstais brīdis bēgt uz Astindelu un paķert līdzi arī Meju, citādi serafe izskatījās tik nošļukusi un jutās tik slikti, ka, iespējams, pati nemēģinās tādu lietu. Maikls vakar, vai kad tas bija, nebija piekritis Joela priekšlikumam viņam noņemt siksnu, darījums nebija noticis, un Joels nejutās sasitīts ne ar kādiem solījumiem.

[echo3]

Flērai nebija līdzi spridzekļu, žēl. - Mēs nevienu amuletu neredzējām, tomēr tur kaut kas sprāga. Ar priekšmetiem nesaistīts. - Ereijass noskatījās pakaļ uz durvīm ejošajam Tajam, reizē norunājot nevienam nevajadzīgu atbildi. Laikam jau Ereijasa priekšstats par amuletiem ir stipri nepilnīgs. Katrā gadījumā viņš domāja, ka, ja kaut ko piebur klāt priekšmetam, tad to var arī noburt nost.

Jā, viņš domāja Kaliosu. - Karotājs gan tomēr netaisījās tā uzreiz kaut kur bēgt. Ja jau te ir amulets, tad tas būs jāiznīcina šā vai tā. - Es aiziešu vēlreiz pārmeklēt mašīnu. Spridzekļu tur droši vien nav, toties varbūt ir virve vai cirvis, vai, nezinu... kāds citāds darbarīks. - Tas, ka tur ir motocikls, tā īpaši šoreiz nebija noderīgi. Vēl, protams, bija iespējams torni aizdedzināt, bet arī tad zvans nekritīs tam blakus.

Kā bija teicis, tā arī darīja - pārmeklēja mašīnas krājumus.

[washulis]

Kas iepriekš šķita būs triekšanās pret sienu, beigās izvērtīsies par... kompromisa meklēšanu? Maģiskās parādības aizsardzība un nevēlēšanās piekāpties bija tikai saprotama, bet tas jau nu nekādi nevarēs iet cauri. Šādā manierē Tu ieliec savu saimnieka ķermeni briesmās. Ja ne atkāpies, tad ļauj Aleksam pašam valdīt par savām domām un rīcībām. Sariša centās maģisko parādību pierunāt, noteikti negrasoties apstāties pie pirmā nolieguma. Šoreiz spīts būs viņas pusē.

[Romija]

Palikusi starp Ereijasu, kas devās uz mašīnu, un Taju, kas aizskrēja pie Kaliosa, Flēra pagājās uz mājas ieeju. Karotājam pie mašīnas droši vien draudēja mazākas briesmas kā mājā iekšā. Un tagad, kad neviens galvā neprasīja uzmanīties un Sīlija bija prom, bet Kalioss nekādus draudus neradīja, dziedniecē pamodās interese par to, kas noticis starp Taju un demonu. Iegājusi namā, Flēra piesardzīgi pagājās pagraba virzienā, lai vismaz paklausītos, kas tur notiks.

[Mattiass]

— Starp citu, Dein, par ko esi tā uzvilcies? — Arists nevarēja noignorēt sarunbiedra īgnumu un dusmas, taču pat serafa maņas liedza izprast viņa noskaņojumu. Pārāk daudz, pārāk sarežģīti. Toties emocijas sit augstu vilni.


— Ko viņš tad jājas pa kaktiem? — karotājs nenocietās, nenokomentējis Aleksa un Klaudijas lietu. Jā, viņš jau sen iepazina arī šo Ardas tikumu, tomēr viņam bija radies priekšstats, ka šāda uzvedība vairāk raksturīga tiem, kuri nav, tā teikt, veikuši savu izvēli. Ļoti iespējams, ka Deins nemaz nezināja īsto atbildi, šī bija tikai pirmā brīža reakcija — pārsteigums.

Un, runājot par notikušo ar Deinu…
— Tu pats biji vainīgs. Pārlieku uzprasījies uz to uzdevumu.

[Sindra]

Meja, Joels

Maikls lēni kūpināja cigareti, kamēr viņa skatiens kavējās pie serafu centieniem apģērbties. Tā interesanti... Karotāja rāpoja uz drēbju kaudzes pusi. Puisietis stutējās pie sienas, kamēr atguvās. Bet viņi šeit bija pavadījuši tikai vienu nakti. Kādas desmit stundas, vai? Drusku vairāk? Un neviens pat viņus nebija mocījis.
Aleksa izturība bija nesamērojami augstākā līmenī. Laikam jau Karotāji zināja, ko dara, kad savus izraudzītos ņēmās mocīt un dresēt jau no bērna kājas.

Lai nu kā... no pārdomām izrāva Mejas jautājums un Maikla skatiens aizklīda līdz, nu jau apģērbtajai eņģeļu meičai.
- Nekas... - priesteris atbildēja pavisam ikdienišķā balss tonī. - Es jūs atbrīvošu. Varēsiet iet, kur gribat. Žēl, protams, ka jūs nezināt, kur jūsu mājas. Bet nav jau tā, ka tā ir mana problēma. - viņš atrāvās no durvīm un grasījās tās atvērt, kad nu serafi bija tā kā daudz maz apģērbuši savas miesas.
- Starp citu... - Maikla skatiens vēl uzlūkoja abus eņģeļus. - Viņai jūs vairs nevajag. Plāns nostrādāja. Viņš padevās.
Es negrasos jums sekot. Ja tas jūs uztrauc. Pēc tā nav nepieciešamības un jūsu lietas mani patiesībā, īpaši neinteresē. Ja nu vienīgi... pasveiciniet Flēru. Un atgādiniet viņai, ka viņa nav izpildījusi savas saistības attiecībā pret manu laipnību. - Maikls pasmaidīja un atvēra durvis.

Aiz durvīm bija tumšs koridors. Tajā ik pa laikam bija izvietotas maģiskas lāpas. Tās dega ar maģisku gaismu. Tik nu tāl.. par to, ka Ardā nebija maģijas.
Tiesa, ejot arvien augstāk. Kāpjot ārā no pagrabiem, maģiskās lāpas nomainīja tehnoloģiskas lampas.

Maikls aizveda abus serafus līdz "Rozes Vārda" sētas izejai. Viņiem nebija jāiet cauri pašam klubam un savā ceļā viņi nevienu nesastapa.
Mārvins atvēra durvis un tur... viņu priekšā, bija brīvība. "Rozes Vārda" sētas izeja. Atlika vien iziet no māju ieskautā laukumiņa, lai nonāktu uz ielas. Visas Stonas ielas bija Joela un Mejas rīcībā.

Bija agrs rīts.



Ereijass, Tajs, Flēra

Vinsa mašīna bija liela un tajā nudien bija daudz kas. Taču lielākos ties šis daudz kas bija paredzēts ērtībām. Apskatot mašīnu rūpīgāk, likās, ka tā bija tāda kā slimā zēna auto māja, ar kuru viņš varēja doties garākos pārbraucienos neraizējoties, ka pēķšņi piemeklējis nespēks, izjauks plānus. Tādēļ te arī bija gultas, virtuvīte. Pat tualete. Motocikli? Tas bija pavisam cits stāsts par Vinsa aizraušanos. Taču, jā... motocikli laikam jau neko daudz serafiem šobrīd nepalīdzēja.
Un darba rīku te pavisam noteikti nebija. Varbūt kāds rezerves ritenis, kāda lieta, kas nepieciešama auto remontam, vai pareizāk auto nogādāšanai līdz remontam. Nu ja... labi. Te bija virve. Trose būtībā. Kura laikam jau bija paredzēta, lai aizvilktu auto līdz kaut kurienei, ja nu tas ir sabojājies tā, ka auto mākslīgais intelekts pats defektu nespēja novērst.

Liana bija atgriezusies mājā. Taču, kad Tajs atkārtoti devās uz pagrabu, karotāja tur nekur nebija manāma. Vai nu slēpās, vai arī atkal bija devusies uz kādu no augšstāviem.
Flēra, cik nu vēlējās varēja pietuvoties mājai un arī pagrabam. Nebija pat pārāk jāpiespicē ausis, lai dzirdētu Taja, nu ļoti pieklājīgo uzrunu, kuru tas veltīja Kaliosam.
Tiesa, nemēģinot redzēt, bet tikai klausoties, pilnīgu ainu par notiekošo pagrabā, iegūt nevarēja.

Pēc Taja izteiktā lūguma bija klusums. Bet tas nebija gluži mēms klusums. Vismaz ne priekš Taja. Viņa priekšā, vēl joprojām sēdošais dēmons, atvēra acis un lēnām piecēlās.
Kaliosa acis iegailējās sarkanās gaismās. Viņš izskatījās nedaudz, vai varbūt daudz, biedējošs. Tas atkarīgs no indivīda, kurš uz viņu lūkojās, drosmes, vai pazaudēto baiļu, sajūtas.
- Kas tu esi, kas uzrunā mani vārdā? - viņš noprasīja eņģelim, skatienam cieši raugoties uz eņģeli, kurš atkal bija ieradies viņa telpā ar kaut kādām vajadzībām.
Tagad, kad Kalioss bija piecēlies, varēja redzēt, ka viņš iepriekš bija sēdējis uz kaut kāda simbola un tas gailēja viegli oranžā krāsā, kā lielākā daļa gaismas šajā pussgaruvušajā namā.

Tiesa, nelikās, ka demons tā vienkārši grasījās iet un nest kaut kur Taja minēto zvanu.



Sariša

Aleksa acis pielija ar tumsu. Tādu pašu, kāda bija iemiesojusies Mārvina ķermenī, tur arēnā. Taču, Sarišai, kad viņa bija karotājam pieskārusies, nelikās, ka viņš būtu ļauns. Ka šis mistiskais kaut kas bija ļauns. Nē... Tas vienkārši vēlējās kaut ko.
Un iespējams, ka pat paskaidrot Sarišai, ko tieši. Jo melnās acis uzlūkoja eņģeli un viņa savā iztēlē redzēja kādu savādu vīru, kurš pavisam noteikti nāca no citas pasaules.
- Man jāatgriežas... - viņš noteica. Ar Aleksa balsi. Ar Aleksa lūpām. Tumšajam skatienam kavējoties pie eņģeļa acīm.
- Laiks ir pagājis. Manai pasaulei jāatgūst zaudēto. - viņš mēģināja paskaidrot.

- Ko tu vēlies, lai es daru? - tā bija Aleksa balss. Nē, patiesībā jau visu laiku runāja tikai Alekss. Taču, Sariša saprata, ka šo jautājumu uzdeva Mārvins pats. Viņš spēja sarunāties ar to otro es... Un Sariša savukārt, to visu perfekti saprata. Viņiem te pašreiz norisinājās maza sapulce. Tiesa, nevarēja gan saprast vai Alekss spēj sazināties ar svešo, tādēļ, ka viņam palīdzēja serafe, vai arī puisis pats to spēja.
- Tev jāatbrīvo saule. Lai es varētu atvērt vārtus. - svešais tēls atbildēja.
- Kāpēc mans tēvs to neizdarīja? - Alekss apjautājās.
- Viņš nespēja mani saprast. Viņš domāja, ka es esmu viņš. - svešinieks paskaidroja.
- Bet man jātiek no šejienes ārā. Ja tu neļausi man būt pašam, es nevarēšu tev palīdzēt. - Mārvins centās kaut ko sarunāt ar pēkšņi iegūto draudziņu.
- Dari, kas tev jādara. - svešinieks noteica. Un no sarunas atdalījās.
Jaunekļa acis atguva ierasto izskatu. Tikai Alekss izskatījās bāls un noguris. Asinis lēnām sūcās no Mārvina deguna.

- Man jātiek prom no šejienes.. - viņš izdvesa atlaižot Sarišas roku. Mārvina skatiens kavējās pie Sarišas acīm. It kā viņš kaut ko domātu. Prātotu.
- Es nevaru tevi šeit atstāt. - Alekss secināja un ar zināmu piepūli piecēlies gultā sēdus, pastiepās pēc pārtikas paplātes.
- Vai tu zini, kur atrodas tavi biedri? - viņš padeva vienu no maizītēm meitenei. Lai viņa arī kaut ko apēd. Jo viņam taču vajadzēja to visu apēst, lai izliktos, ka ir vesels. Tiesa, Mārvinam pārāk prāts uz ēšanu nenesās. Viņš vienkārši piespieda sevi ēst.



Arists

Jā. Par ko gan viņš bija tā uzvilcies?
Deins jau labu brīdi bija pamanījis, ka vispār viņu daudz kas kaitina. Un garstāvoklis bija tāds, ka varētu kādam izšķaidīt zobus. Tad redz... to laikam pamanīja arī Morgans.
Ko gan viņš varētu atbildēt uz šādu jautājumu. - Es nez... - viņš attrauca. Tā, caur zobiem izgrūzdams.
- Mani kaitina. Daudzas lietas mani kaitina. Un viss. - lielisks paskaidrojums, kurš neko nepaskaidro. Tomēr, pirms tam, tur Būrī, Deins bija uzvedies pavisam mierīgi. Likās, ka Kārters savu nervozo statusu bija ieguvis tieši laikā, kamēr viņi atradās slimnīcā.
Un ko slimnīcā viņš bija darījis? Cik Arists zināja, tad Diksons bija palūdzis Deinu sameklēt arhīvā pāris dokumentus. Kurus arī karotājs bija aizdevies meklēt. Un tad viņš bija redzējis Deinu atgriežamies pie Diksona un noliekot prasītos dokumentus uz galda.

Jājas pa kaktiem. Lielisks apzīmējums.
Deina roka izbrauca caur blondajiem matiem un varēja manīt, ka viņa sejā bija smaids.
- Tā laikam Klaudijas vaina. Viņa ir aizrāvusies ar savu karjeru. Un tad vēl slimā māte. Laikam nepamanīja sīkā centienus. Bez tam, nav jau tā, ka sīkajam būtu pārāk daudz laika aicināt skuķus uz randiņiem. Kas gultā blakus mētājas ar to nodrāžas. - vismaz tā to Deins redzēja. Vismaz, tā viņam pašam bija. Attiecīgi jādomā, ka Mārvinam bija līdzīgi.

- Maz tu zini, Morgan... - Deins novilka. Un nevarēja noliegt, ka no Kārtera balss vajadzēja noprast, ka patiesībā, Arists neko nezin.
- Bet es nezinu vai man vajadzētu tevi apgaismot. Redz... sīkais uzticējās Endrjū un Endrjū tagad ir līķis. - Lai arī Deins bija nervozs un uzvilcies, mašīnu viņš vadīja ļoti labi. Nu, ne tik lieliski, kā Mārvins. Taču Kārtera braukšanas māksla visnotaļ atstāja drošības sajūtu. Pat ja Aristam arī būtu lemts kļūt par līķi, tad tas noteikti nebūtu Deina dranķīgo auto vadīšanas iemaņu dēļ.
- Alvera plāns bija spīdošs, patiesībā. Un viņš pavisam noteikti netic pārdabiskām lietām. Taču pārdabiskas lietas ir tieši tās, kas izjauca viņa spīdošo plānu.
Visai kaitinoši. Viņaprāt. Tādēļ viņš sāka draudzēties ar Attīrītājiem. - Deins uzmeta īsu skatienu Aristam. Laikam jau lai pārliecinātos, ka Morgans vēlas, lai viņš runātu. Jo dažkārt vienkārši bija labāk arī palikt maz zinošam.

[Romija]

Klusums bija aizdomīgs. Tāds, kurā tā vien prasījās pajautāt: "Vai viss kārtībā?" Bet Flēra klusēja turpat pie pagraba kāpņu augšgala, līdz izdzirdēja Kaliosa balsi. Katrā skaņā un katrā vārdā jautās kaut kas tumšs, pat ja izteiksme nešķita pārlieku draudoša, it kā Tajs runātos ar savu paziņu, kas ir tikai mazliet iztraucēts sēdēšanā. Bet ja arī Tajs Kaliosu pazina, tad Kalioss Taju ne. Un Flērai kaut kā nešķita pareizi stāstīt dēmonam to, ko viņš vēl nezināja. Dziedniece pārnesa svaru no vienas kājas uz otru, palaida bažīgu skatienu apkārt, bet neiejaucās abu acīm redzami spēcīgāko būtņu sarunā. Viņa klausījās nolaistās mājas klusumā, cenšoties tāpat bez maģijas atrast Lianu, varbūt sadzirdēt kaut ko no āras, lai gan patiesībā viņa mēģināja saprast, cik svarīgi ir šeit atrasties un cik ļoti ir jābaidās no te notikušā un joprojām esošā Kaliosa, jo Gabriels bija brīdinājis turēties no viņa pa gabalu. Šis noteikti nbija plānotais gabals.

[Roviela]

Ja? Laipnība bija tāda... ne līdz galam. Vai viņi krāj sagūstīto kartes, telefonus, mēteļus un citas mantas?

Joels neiebilda. Viņš mazliet jautājoši palūkojās uz Maiklu, kad tas apgalvoja, ka plāns esot nostrādājis, bet nekādi paskaidrojumi nesekoja, un orākuls arī nevaicāja.
Tas varēja būt tiesa, un tikpat labi varēja nebūt, viņi to uzzinās agrāk vai vēlāk.

Serafs neko neatbildēja uz virspriestera teikto par mājām. Klusēšanas spēlīte varēja turpināties.
- Ja satikšu, pateikšu viņai tavus vārdus, - Joels nosolījās. Viņam nebija ne jausmas, kur Flēra pašlaik ir, tomēr pagājusi visa nakts. Varbūt vēl pie Hatras, varbūt kur citur.
- Mūsu ID kartes jau neatdosi?

Iespējams, pirmā Karotāju patruļa viņus apstādinās un paprasīs dokumentus, kuru viņiem nav, un tad viņi nokļūs Karotāju cietumā. Iespējams, tā nenotiks. Visādā ziņā, ir jāiet kaut kur.

[washulis]

Kad nav skaidrs, ko sagaidīt, nevajadzētu justies par kaut ko pārsteigtam. Tomēr viņa tā jutās, iesākoties šai sarunai trijatā, lai arī veroties kamerās, viņi joprojām bija tikai divi. Ja Sarišu interesēja palīdzēšana Mārvinam, tad neizbēgami ir jāpalīdz arī šim Kādam. Serafe pašķielēja tuvējo kameru virzienā. Cik ilgi viņai maz te ļauts uzkavēties? Ko domā vērotāji no malas? Tu šeit nonāci kopā ar Pirmavotu, ne tā? Viņa atļāvās vaicāt, atkal pievēršoties Aleksam. Jāatbrīvo saule, lai atvērtu vārtus. Tātad šai svešās zemes būtnei traucēja saules iztrūkums, lai dotos prom. Iespējams tādēļ šajā pasaulē joprojām uzkavējās spēcīgas maģijas. Nevarēja būt sakritība, ka Sīlija devusies tieši šeit.

Vismaz norunas veidošana bija iespējama. Sadarbība starp viņiem abiem, kas saucama par vēl svarīgāku, kā starp svešinieku un Sarišu. Tas tomēr ir Aleksa ķermenis. Tomēr, ja šī sadarbība prasīja tik daudz spēku un draudus asiņot? Tiklīdz Alekss atlaida viņas roku, Sariša pastiepās pie Aleksa deguna, vēloties noslaucīt asinis. Kamerām labāk to neredzēt, pat ja jau varētu būt par vēlu. Piekrītu. Viņa atzina, arī izjūtot arvien mazāku vēlmi ilgi uzkavēties uz vienas. Ar vienu dienu bija gana. Nē, nezinu. Bet Arists zina. Serafe vēl noraidoši nopurināja galvu. Es noprotu, ka mani te vēl paturēs tālākai nopratināšanai. Šodien, visticamāk, nekas šobrīd vairs netraucētu vilkt garumā. Ja mani pēc tam atlaidīs, tad Tev par manu izkļūšanu raizēties nevajadzēs. Kad mani arestēja, karotāji konfiscēja visu man piederošo. Ja es atgūšu savu telefonu, tad ar pārējiem biedriem varu sazināties arī bez Arista starpniecības. Un ja nepieciešamība, tad arī ar Tevi. Tātad vismaz divi veidi, kā rīkoties. Un iespējams dažu dienu jautājums. Varbūt, ka viņi negribēs gaidīt arī tik ilgi.

Viņa pieņēma maizīti, iekožoties tajā, lai arī nespēja izjust gluži to baudu no ēdiena, ko vajadzētu. Bet kā Tu šobrīd jūties. Tā otra būtne ar Tevi joprojām runā, jebšu šobrīd ir miers? Sariša vēl satraukti vaicāja.

[Mattiass]

Arists viegli samiedzās.
— Tu kaut ko uzraki. Un tas tevi satracināja, — viņš izteica pieņēmumu. Nu, ja Deins ļoti nevēlējās, varēja arī nestāstīt, protams. Tomēr droši vien tas nāktu par labu. Par gultas padarīšanām gan Aristam atlika tikai izklaidīgi pamāt. Tā viņi savu dzīvi bija iekārtojuši…

— Necik daudz. Nevaru apgalvot, ka līdz nesenam mani tas būtu interesējis.
Šoreiz izskatījās gan, ka Aristu interesē Deina stāstītais. Ilgāku laiku Karotāju dienests serafam bija labs piesegs. Viņš nerāvās vadošajos amatos (jo tas no sevis būtu pārāk daudz šai piesegā jāiegulda), un arī pārlieku neinteresējās par lietām, kas neattiecās uz priekšnieku uzdotajiem uzdevumiem (kurus pildīja labi, bet tikai tādēļ, lai viņam nepiesietos — iespējams, tomēr pārlieku apzinīgi, ja jau Aristu beigu galā tomēr padarīja par Deina vietnieku). Tomēr pēdējā laikā gāja par traku. Nemaz nerunājot par to, ka tika iejaukti serafi, viena tāda nejauka Sīlija padarīja Attīrītājus par klāpja sunīšiem, un iespējamo šīs pasaules pretsvaru, Karotājus, no iekšpuses iedragāja kāds nejauks onka, kuru pazina kā Alu Alveru aka Papucīti. Mazliet par daudz, lai varētu atļauties aukstasinīgi ignorēt degungalā notiekošo.

[echo3]

Neko prātīgu Ereijasam Vinsa mašīnā atrast neizdevās, izņemot virvi ar stiprinājumu galā. Nu vismaz būtu, ko piesiet zvana mēlei, ja ideju par zvanīšanu neatmet pavisam. Vai arī ko piesiet kādā citādā veidā zemē nogādātam zvanam. Karotājs paņēma virvi un gāja atpakaļ uz tumšo namu.

[Urdrunir]

Tajs momentā saprata savu kļūdu. Viņam vajadzēja labāk pielaizīties Kaliosa ego. Es esmu Tajandriels, lord Kalios. Lai top piedota mana nezināšana par tituliem, kas saistīti ar tavu personu. Orākula balss skanēja rāmi un pieklājīgi, bet viņa izskats neliecināja par pazemību. Dzīvei vēl nebija izdevies iemācīt serafam pieticību. Acis violeti mirdzēja pustumsā, bet oranžā gaisma pārskrēja pāri īsajiem matiem, kuri tagad dega plandošā liesmā.

Es zinu, ka parasti mūsu puses nesarunājas. Taču īpašās situācijās vīri, kas drosmīgi savos centienos, spēj pārkāpt šo robežu. Vai nav tā, ka, piepildoties Sīlijas plāniem, viņa, viņas pēcnācējs un viņas sabojātais Gabriels apdraudēs tavas pozīcijas? Viss, ko es lūdzu apsvērt, ir pievērt acis uz faktu, ka palīdzot sev, tev nejauši sanāk palīdzēt arī jauniem serafiem, kuri cenšas izkalpoties sava valdnieka acīs.

[Rouzijs]

Meja gaidīja atbildi uz savu jautājumu, pat ja no vienas puses veselais saprāts teica priekšā, ka labāk nezināt, kas Maiklam padomā un tieši tāpēc, pēc priestera atbildes serafes sejā parādījās izbrīnīta izteiksme. Viņi tiek laisti vaļā? Tas likās neticami un tā nevarēja būt patiesība.
Tumšmate jau grasījās iziet ārā pa durvīm, bet viņu apturēja nākošie Mārvina vārdi. - Viņš padevās? - Meitene tumšajās acīs spoguļojās šoks, kas mijās kopā ar pārsteigumu. Maikls taču nerunāja par Gabrielu, jo viņš... viņš taču bija Asindelā un nedarītu tādas muļķības...

Un tā vienkarši aiziet?
Jā, varbūt drīz vien serafu priekšā bija Stonas ielas, bet Meja apstājās un nevarēja aiziet. Nevarēja pamest Gabrielu, jo kas zina, ko Sīlija bija izlēmusi darīt, vai arī... Metatrons dēls būs izlēmis nostāties viņai līdzās? Bija daudz jautājumi un pārāk maz atbilžu.

Tomēr nez no kurienes serafe bija atguvusi kaut kādas spēka paliekas un metās virsū Maiklam, mēģinot viņiem iesist.
- Es nedošos projām bez Gabriela. - Tad jau labāk sapūt Rozes Vārda pagrabos, nekā ļaut, lai Valdnieka dēls viņu dēļ upurējas un apdraud sevi. Jā, varbūt Metatrons tumšmatei nepatika, bet Gabriels... viņš bija vairākas reizes paglābis serafi no briesmām un tāpēc viņa nespēja tā vienkārši pagriezties un un doties prom ar jaukām domām.

Joels varēja iet, ja vēlējās, gan jau Svētnīcu atradīs arī bez viņas palīdzības.

[Sindra]

Meja, Joels

- Jūsu ID kartes ir viltotas. Un man, kā kārtīgam Ardas pilsonim, ir pienākums, tās nodot Karotājiem. Nevis atdot jums, lai jūs turpinātu tās izmantot. - Maikls noskaitīja gluži kā no grāmatas. Viņa skatiens aizkavējās pie Joela un jaunekļa sejā burtiski atspoguļojās nu ko tu vēl sagribēji izteiksme. Galu galā, viņš jau bija izrādījis laipnību, iedodams viņiem zābakus. Tik pat labi varēja izmest plikus laukā. Kā savulaik Aleksu. Ar visu viņa jēli nodauzīto muguru.

Tiesa, Mejas pēkšņais uzbrukums iztraucēja Maikla pārdomas.
- Au! - viņš iesaucās, kad karotājas dūre bija noslīdējusi gar viņa vaiga kaulu. Lai arī kur viņa būtu tēmējusi, nekādus lielos postījumus liekas, ka sitiens nenodarīja. Nu, zilums uz vaiga gan droši vien būs gan.

Maikls gan nebija tik veikls, kā Alekss. Taču viņš arī nebija pavadījis visu nakti neērtā pozā un nebija noguris.
Priesteris satvēra Mejas rokas pie augšdelmiem un likās, ka uz mirkli koncentrējās. Simboli uz Maikla rokām iegailējās tumšāki un Meja sajuta sāpes, kas izstarojās no Maikla rokām un izplūda pa visu viņas ķermeni. Mārvins atgrūda Meju un atkāpās soli.
- Nu? Pietiks? Vāksieties projām, kamēr vēl jums ļauj? -

Mārvina kabatā sāka zvanīt telefons. Taču tā kā situācija bija visai saspringta, jauneklis nesteidza uz zvanu atbildēt.



Ereijass, Tajs, Flēra

Nonākot atpakaļ mājā, Ereijass varēja samanīt Flēru, kura tā kā noklausījās, kas notiek pagrabā. Flēra, protams, arī varēja dzirdēt, ka Ereijass atgriežas mājā.
Lianu gan nevarēja manīt. Karotāja likās kaut kur nozudusi.

Lorda Kaliosa sejā parādījās smaids. Atsedzot ilkņveidīgu zobu muti. Tomēr, šādi zobi demonam piestāvēja un nevarēja teikt, ka smaids bojātu Valdnieces dēla harizmu.
- Gabriels nesabojāsies. Gabriels ies bojā, ja mēģinās sabojāties. - Kalioss noteica. Nelikās, ka viņu īpaši uztrauktu Sīlijas plāns.
- Tu vēlies slēgt ar mani darījumu, Tajandriel? - viņš apjautājās, skatienam kavējoties pie pārdrošā eņģeļu jaunuļa.
- Es tev atdošu amuletu, bet tu man dosi pakalpojuma solījumu. Es nezinu, kad man no tevis šo pakalpojumu vajadzēs. Vai vispār vajadzēs... - Kalioss paraustīja plecus.
- Taču ja jūs mēģināsiet graut šo vietu bez mūsu vienošanās, es noraušu Gabriela līgavai galvu un aizsūtīšu Metatronam dāvanā. - viņš to noteica tik ikdienišķā balss tonī, it kā būtu teicis, ka brokastīs dzers kafiju.



Sariša

- Viņš nezin, kas ir Pirmavots. - Alekss atbildēja uz Sarišas jautājumu. - Mēs to dēvējam par Pirmavotu. - Svešinieks to noteikti dēvēja kaut kā savādāk.
Jauneklis neiebilda, kad serafe noslaucīja viņa asiņaino degunu. Viņš pats nebija pamanījis. Vien tagad, kad Sariša asinis noslaucīja. - Ak, nu jā... - Alekss nomurmināja pats paberzēdams degunu.

- Man šķiet, ka viņš man deva laiku, lai es tieku galā ar savām problēmām. - vismaz šobrīd Mārvins jutās labi un pat nevarēja sūdzēties par pašsajūtu. Ja nu vienīgi nogurums. Bet tas jau nebija nekas tāds.
Puisis pastiepās un no skapīša atvilknes izvilka telefonu.
- Es sazvanīšu Tomu. Apjautāšos par tavām lietām un apsūdzībām. - telefonu viņam, protams, bija atstājis Diksons. Jo pie Attīrītājiem esot, tur jau Aleksam nekā nebija. Pagrabā viņš bija kails. Un pēc tam kaut kādas Maikla sagādātās drēbes.

Uz telefona zvanu neviens neatbildēja.
Mārvins jau grasījās zvanīt Rozei, taču šajā pašā mirklī palātas durvis atvērās un pa tām ienāca Diksona kungs.
Alekss tā kā grasījās piecelties, lai pasveicinātu priekšnieku, taču vīrietis pamāja ar roku, lai Mārvins nepūlas. - Labrīt. - viņš pasveicināja arī Sarišu. Skatiens aizkavējās pie meitenes un tikai tad pievērsās Aleksam.
- Mums vajag aprunāties. - šefs noteica aizgājis līdz logam. Viņa skatiens raudzījās ārā pa logu. Ardas tumšajās debesīs. Bet, patiesībā, atspīdumā, uz loga stikla, viņš redzēja arī Aleksu un Sarišu. Laikam jau gaidīja, kad Mārvins paskaidros Sarišai, ka viņam jāaprunājas ar priekšniecību divatā.
Taču, Alekss turpināja spaidīt telefonu, līdz viņš palūkojās uz Diksonu.
- Es nevaru sazvanīt Beilu. Un viņa darba numurs ir atslēgts. - tas, protams, bija jautājums. Lai paskaidrotu, kas noticis. Jā, Alekss zināja, ka Beilam draudēja nepatikšanas par to uzbrukumu Maiklam. Taču...

- Alvera izlēma viņu izslēgt. Rītdien. - Diksons paziņoja, skatienam vēl joprojām raugoties ārā pa logu.
Uz mirkli Alekss izskatījās apmulsis un palicis gluži bez vārdiem.
- Par ko? - Mārvina balsī bija jaušams gan apjukums, gan sašutums. - Tas bija tikai kautiņš. Labi... pārkāpums, bet.. ne jau... - Alekss noplātīja rokas. Viņa skatiens aizkavējās pie rokā esošā katetra un kad nu neko citu, tad tas krita par upuri. Alekss izrāva zāļu dozētāju no rokas un piecēlās.
- Tad dariet kaut ko! Apturiet viņu! - Viņš paspēra pāris soļus bosa virzienā.
- Alekss... - Diksons pagriezās pret puisi. - Man šķiet, ka mums vajadzētu aprunāties divatā. -
- Nē! - jauneklis atrauca un pastiepa telefonu šefa virzienā. - Piezvaniet Alveram un apturiet viņu. -
- Mārvin! - arī priekšnieka balss bija pieņēmusi kategorisku nostāju.
Laikam jau Alekss zināja, ko tas nozīmē. Roka ar telefonu noslīga gar sānu. Skatiens vēl mirkli aizkavējās pie Diksona kunga un tad viņš rīkojās. Alekss sameklēja savas drēbes. Tās pašas, ar kurām viņš bija nonācis slimnīcā. Jā, tās bija netīras un asiņainas, taču likās, ka Aleksu tas īpaši nerausta.
- Es nevaru, Alekss. - Diksona kungs noteica. - Tad viss būs bijis veltīgi. -
- Es saprotu. - Mārvins nomurmināja. Viņa skatiens aizkavējās pie Sarišas. - Es aizvedīšu tevi līdz mājām. - viņš noteica serafei. Likdams šefam saprast, ka Sarišu šeit vienu neatstās.
- Un, ko tu darīsi? - priekšnieks ieinteresēti noskatījās uz Mārvina, apņēmības pilno, darbošanos.
- Ja Maikls atsauks savu apsūdzību, Alvera nevarēs Tomu nogalināt. - Alekss paskaidroja.
- Tā ja... tu skriesi atpakaļ pie Maikla. - Diksons nopūtās. - Es nedomāju, ka atļauju tev to darīt. Bet tev vienalga, vai ne? - vīrietis pavīpsnāja.
Alekss neatbildēja. Likdams saprast, ka jā... viņam vienalga.
- Ejam. - viņš pamāja Sarišai. Laikam jau Mārvinu tā īsti neinteresēja, ka meitene bija ģērbusies slimnīcās apģērbā.
- Mārvin, es tevi sodīšu. - arī vēl tā Diksons mēģināja jaunekli aizkavēt.
- Es zinu. - Alekss atrauca un savācis savas mantas, starp kurām ietilpa telefons, viņa ID karte un ieroči, devās uz durvīm.



Arists

- Jā. Man pateica par Beilu. - Deins atzina. Tas un iespējams kaut kas vēl. Bet laikam jau karotājs īpaši nebija noskaņots izklāstīt, ko viņam atklājuši slimnīcā pārraktie arhīvi.

- Vispār tā tam bija jābūt. - visiem bija maz jāzin. Tādēļ arī nebija nekāds brīnums, ka Arists un arī citi kolēģi neko daudz nezināja.
- Sīkais pamanīja, ka Alvera nav tīrs. Bet mēs nevarējām viņu tā vienkārši apsūdzēt. Diksons mums norautu galvu, ja izrādītos, ka Alvera ir tīrs un mēs viņu nepatiesi apsūdzējām. Tad vajadzēja rīkoties viltīgāk. Es nostājos pret Mārvinu. Akceptēju Alvera draudzību. Viņam Mārvins bija neērts, bez tam Alveram jau bija aizdomas, ka sīkais ir kaut ko pamanījis. Viņš manī saskatīja domubiedru. Viņam likās, ka es arī gribēšu no Mārvina atbrīvoties.
Endrjū mūs gandrīz iegāza. Dīvaini, ka tik vecs cilvēka var būt tik naivs. - Deins domīgi novilka un apklusa. Bet laikam jau lai sakopotu domas.

- Es zinu, ka Roze teica, ka es nodevu sīko Attīrītājiem. Tā nebija gluži taisnība. Roze gan tagad to zin... taču... zin, es ne vienmēr piekrītu sīkā idejām un vispār man šķiet, ka viņš tomēr ir par jaunu, lai būtu nodaļas vadītājs, bet tā ir Diksona izvēle un manis pēc. Es Mārvinam nekad neesmu vēlējis sliktu. Pat ja ir izskatījies savādāk. Tā vienkārši vajadzēja. Darbs. - Deins noteica un nevarēja saprast, vai viņš domāja, ka tāds redz viņam bijis darbs. Vai arī norādīja, ka viņi bija atbraukuši līdz birojam.

[Romija]

Flēra bija tik saspringusi un veltījusi visu uzmanību Taja sarunai ar dēmonu, ka viņa gandrīz nepamanīja ienākam Ereijasu. Ieraudzījusi karotāja atrasto virvi, viņa pacēla roku, kā brīdinot, lai viņš nesteidzas, un dziednieces uzmanība atkal tika pievērsta sarunai pagrabā.

Gabriels ies bojā! kā asa sāpe caurstrāvoja visu Flēras ķermeni, liekot tam nedabīgi saspringt. Kā vājš mierinājums kalpoja apziņa, ka valdnieka dēls ir Astindelā, nevis bojājas kopā ar Sīliju. Domas par Gabrielu pat nomāca dzirdēto Kaliosa piedāvājumu saistīties ar Taju, tāpēc tikai beigās Flēra saprata, cik bīstamus darījumus stāvu zemāk apsver dēmonu valdnieces dēls un pārgalvīgs serafu orākuls. Vēlreiz paskatījusies uz virvi Ereijasa rokās, Flēra nopūtās un papurināja galvu. Lai arī kāda nagla pakaļā nebūtu Liana, ar viņas dzīvību riskēt nebija pieņemami. Protams, arī noslēgt līgumu ar Kaliosu šķita absolūti muļķīgi, tomēr Flēra gribēja dzirdēt paša Taja viedokli, jo viņa izdarības lika domāt, ka aiz švītīgās orākula ārienes slēpjas kas vairāk — zināšanas, drosme vai savi mērķi dzīvē, kas ļāva viņam darboties daudz drosmīgāk. Tam, ka Gabriels viņu bija izraudzījies par līderi, noteikti bija savi iemesli, pat ja sākumā ne gluži pamanāmi.

[Mattiass]

— Nevis naivs, bet jūs labi strādajāt. Citādi arī Alvera uzostu, — serafs novērtēja. Kā nekā, visi bija noticējuši.

— Kā tur iejaukta Roze? Un, starp citu, kas tie bija par eņģeļu vīziju stāstiņiem sapulces laikā?
Karotājs sagatavojās kāpt ārā, taču viņu interesēja atbildes. Vēlams, tūlīt uz vietas.